Par Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma 5.1 panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam

1Saeima 2004. gada 17. jūnijā pieņēma Uzturlīdzekļu

2garantiju fonda likumu (turpmāk - Fonda likums), kas stājās spēkā

32004. gada 1. jūlijā.

4Atbilstoši Fonda likuma 2. pantam šā likuma mērķis ir

5nodrošināt, lai tiktu īstenotas bērna tiesības uz sociālo

6nodrošinājumu, izveidojot Uzturlīdzekļu garantiju fondu (turpmāk

7arī - Fonds) minimālo uzturlīdzekļu izmaksai.

8Saskaņā ar Fonda likuma 1. panta 2. punktu

9"iesniedzējs" šā likuma izpratnē ir fiziskā persona,

10kuras aprūpē ir bērns un kura Uzturlīdzekļu garantiju fonda

11administrācijai (turpmāk arī - Fonda administrācija) ir

12iesniegusi iesniegumu par uzturlīdzekļu izmaksu, ja minētā

13persona pastāvīgi dzīvo un tai ir deklarēta dzīvesvieta Latvijas

14Republikā.

15Savukārt atbilstoši šā panta 3. punktam "parādnieks"

16ir vecāks, kuram ar tiesas nolēmumu vai ar notariālo aktu, kas

17ietver vienošanos par periodiskiem uzturlīdzekļu maksājumiem un

18izpildāms tiesas spriedumu izpildes kārtībā, noteikts pienākums

19maksāt uzturlīdzekļus savam bērnam un kurš nepilda šo pienākumu

20vai nenodrošina to minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kādu,

21pamatojoties uz Civillikuma 179. panta piekto daļu, noteicis

22Ministru kabinets.

23Ar 2014. gada 30. oktobra likumu "Grozījumi Uzturlīdzekļu

24garantiju fonda likumā", kas stājās spēkā 2014. gada 29.

25novembrī, Saeima papildināja Fonda likumu ar 5.1 pantu

26šādā redakcijā:

27"(1) Fonda administrācija publisko ziņas par parādnieku

28(vārds, uzvārds, personas koda otrā daļa un dzimšanas gads) Fonda

29administrācijas mājaslapā, ja:

301) iesniedzējs tam piekritis un Fonda administrācija nav

31saņēmusi no valsts vai pašvaldību iestādēm informāciju, ka

32attiecīgo ziņu publiskošana kaitētu bērna interesēm;

332) parādnieks nav persona ar invaliditāti vai persona, kas

34pārejošas darbnespējas dēļ nestrādā ilgāk kā sešus mēnešus

35gadījumos, kad darbnespēja ir nepārtraukta, vai vienu gadu triju

36gadu periodā gadījumos, kad darbnespēja atkārtojas ar

37pārtraukumiem.

38(2) Ziņas par parādnieku tiek publiskotas ar mērķi aizsargāt

39bērna tiesības un veicināt vecāku pienākuma pildīšanu -

40uzturlīdzekļu maksāšanu, kā arī atbildīgu un godprātīgu saistību

41izpildi.

42(3) Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā Fonda

43administrācija publisko un dzēš ziņas par parādnieku."

44Saskaņā ar Fonda likuma pārejas noteikumu 10. punktu šā likuma

455.1 panta pirmajā daļā minētās ziņas par parādnieku

46Fonda administrācija savā mājaslapā publisko, sākot ar 2015.gada

471.jūliju.

1Pieteikuma iesniedzējs - Latvijas Republikas

2tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka

3Fonda likuma 5.1 pants (turpmāk - apstrīdētā norma)

4neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)

596. panta vārdiem "ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves

6[..] neaizskaramību".

7Pēc apstrīdētās normas spēkā stāšanās Tiesībsargs ar 2015.

8gada 12. marta vēstuli ir vērsies pie institūcijas, kas izdevusi

9apstrīdēto aktu, - Saeimas - un aicinājis to līdz 2015. gada 25.

10maijam atcelt apstrīdēto normu. Saeima neesot atbildējusi uz šo

11vēstuli un neesot novērsusi tajā minētos trūkumus.

12Tiesībsargs norāda, ka apstrīdētajā normā noteiktā Fonda

13parādnieku datu publiskošana ir personu privātās dzīves

14ierobežojums. Šā ierobežojuma leģitīmais mērķis esot sabiedrības

15labklājības aizsardzība, kas izpaužoties kā bērnu tiesību

16aizsardzība un vecāku pienākumu izpildes veicināšana. Ievērojamu

17valsts budžeta līdzekļu novirzīšana uzturlīdzekļu parādnieku

18civiltiesisko saistību segšanai neatbilstot sabiedrības

19interesēm.

20Apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums neesot

21piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. Atšķirībā no apstrīdētās

22normas pieņemšanas gaitā norādītā Igaunijas tiesiskā regulējuma

23piemēra Fonda parādnieki pārsvarā esot personas, kuras

24normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā ir atzītas par tādām, kas

25nespēj samaksāt tiesas piespriestos uzturlīdzekļus.

26Apstrīdētā norma paredzot izņēmumu tikai attiecībā uz vienu to

27parādnieku grupu, kuri objektīvi nevar samaksāt uzturlīdzekļus,

28proti, attiecībā uz personām, kas nestrādā darbnespējas dēļ.

29Apstrīdētā norma neparedzot izņēmumus attiecībā uz citām

30personām, kurām nav naudas uzturlīdzekļu maksāšanai, kā arī

31neparedzot individuālu izvērtējumu attiecībā uz, piemēram, to,

32vai konkrētas personas ilgstošā bezdarba pamatā ir subjektīvi vai

33objektīvi iemesli. Šādu personu datu publiskošana esot uzskatāma

34vienīgi par sabiedrības mazāk kvalificētās daļas stigmatizāciju

35un publisku pazemošanu, bet nepalīdzot uzlabot šo personu

36mantisko stāvokli un neveicinot uzturlīdzekļu maksāšanu.

37Panāktos uzlabojumus uzturlīdzekļu izmaksas pienākuma izpildē

38nevarot viennozīmīgi saistīt tikai ar apstrīdētās normas spēkā

39stāšanos. 2015. gadā esot pieaudzis atalgojuma līmenis, un tas

40arī veicinot personu oficiālo nodarbinātību un labklājības

41pieaugumu.

42Tiesības iepazīties ar parādnieka datiem varētu paredzēt

43vienīgi personām, kurām tas nepieciešams darba vajadzībām.

44Pietiekami plašu šādu personu loku līdz apstrīdētās normas

45pieņemšanai esot noteikuši šobrīd jau spēku zaudējušie Ministru

46kabineta 2007. gada 20. novembra noteikumi Nr. 781 "Kārtība,

47kādā reģistrē personas, kurām izmaksāti uzturlīdzekļi no

48Uzturlīdzekļu garantiju fonda, un parādniekus, kā arī izsniedz

49ziņas par minētajām personām". Pašlaik minēto jautājumu

50regulējot Ministru kabineta 2015. gada 6. janvāra noteikumi Nr. 5

51"Noteikumi par Uzturlīdzekļu garantiju fonda iesniedzēju un

52parādnieku reģistru" (turpmāk - Noteikumi Nr. 5). Padarot

53uzturlīdzekļu parādnieku datus pieejamus jebkurai personai, esot

54panākts tāds rezultāts, ka datu apstrāde notiek ārpus

55nepieciešamā apjoma un neatkarīgi no tai paredzētā mērķa.

56Apstrīdētās normas leģitīmo mērķi esot iespējams sasniegt ar

57citiem, personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, veicot

58pasākumus iedzīvotāju maksātspējas veicināšanai un nodrošinot to,

59ka tiek efektīvi piemērots Krimināllikuma 170. pants, kurā

60paredzēta personas saukšana pie kriminālatbildības par

61ļaunprātīgu izvairīšanos apgādāt savus bērnus un dot viņiem

62uzturu.

63Apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums neesot

64adekvāts. Bērna tiesības saņemt uzturlīdzekļus apstrīdētā norma

65tiešā veidā neskarot, jo tās tiekot nodrošinātas neatkarīgi no

66finansējuma avota. Tātad būtībā tiekot nodrošināts līdzsvars

67nevis starp divām pamattiesībām, bet gan starp sabiedrības

68ekonomiskajām interesēm un uzturlīdzekļu parādnieku tiesībām.

69Personas datu aizsardzībai esot fundamentāla nozīme personas

70privātās dzīves tiesību respektēšanā. Šādu tiesību ierobežošanā

71valsts rīcības brīvība esot šaurāka. Apstrīdētā norma nesamērīgi

72ierobežojot atsevišķu personu integritāti, citstarp tiesības lemt

73par saviem datiem, jo paredzot personu apkaunojošas informācijas

74publiskošanu pretēji personas gribai un neatkarīgi no personas

75objektīvajām iespējām novērst šādas informācijas publiskošanas

76pamatā esošos apstākļus.

77Pat ja tiktu pieņemts, ka apstrīdētā norma daļēji sekmējusi

78uzturlīdzekļu maksāšanas pienākuma izpildi, valsts varot izmantot

79nevis jebkādus, bet tikai tādus līdzekļus, kas ir absolūti

80nepieciešami un samērīgi ar personas pamattiesību ierobežošanas

81mērķi. Arī tajos gadījumos, kad persona subjektīvu iemeslu dēļ

82nepilda tai ar likumu un tiesas nolēmumu uzlikto pienākumu,

83valstij esot detalizēti jāizvērtē un jāpamato personas datu

84publiskošanas nepieciešamība, jo cilvēktiesību standarti

85attiecoties arī uz likumpārkāpēju.

86Datu pārpubliskošana un izmantošana negodprātīgiem mērķiem

87radīšot vēl lielākus personu tiesību pārkāpumu riskus nekā trešo

88personu interese par šiem datiem. Jo plašāks publiskoto personas

89datu apjoms, jo lielāka iejaukšanās personas privātajā dzīvē.

90Personu identificējošu datu publiskošana varot novest pie

91nelikumīgas šo datu tālākas apstrādes. Turklāt informācija

92interneta vidē neesot izdzēšama neatgriezeniski, jo jebkura

93persona varot to lejupielādēt.

94Apstrīdētā norma arī nenodrošinot Fizisko personu datu

95aizsardzības likuma 15. pantā noteiktās datu subjekta tiesības

96saņemt ziņas par personām, kurām izsniegti viņa personas dati.

97Katra ielūkošanās personas datos piešķirot datu subjektam

98tiesības iepazīties ar šīs informācijas saņēmējiem.

99Uzturlīdzekļu parādnieka datu publiskošana skarot ne tikai

100viņa paša, bet arī viņa bērna tiesības uz privāto dzīvi. Ziņas,

101kas jebkādā veidā varētu kaitēt bērna turpmākajai attīstībai vai

102psiholoģiskā līdzsvara saglabāšanai, neesot izpaužamas. Ar

103apstrīdēto normu tiekot pieļauta tādas informācijas publiskošana,

104ka starp bērna vecākiem bijis strīds par bērna uzturēšanu, ka

105viens no vecākiem atsakās labprātīgi pildīt tiesas spriedumu un

106uzturlīdzekļus viņa vietā maksā valsts. Šādas informācijas

107nonākšana trešo personu rīcībā varot radīt nelabvēlīgas sekas

108bērnam, piemēram, pakļaut viņu emocionālas vardarbības vai

109sociālas atstumtības riskam.

110Turklāt esot iespējams arī tas, ka ģimenes strīdu rezultātā

111iesniedzēji ne vienmēr būs objektīvi un rīkosies atbilstoši bērna

112interesēm. Kaitējumu bērnam varot radīt pats ziņu publiskošanas

113fakts, bet valsts vai pašvaldību iestādēm pirms ziņu

114publiskošanas nebūšot informācijas par iespējamo kaitējumu un

115Fonda administrāciju tās varēšot informēt tikai pēc tam, kad

116bērna tiesību aizskārums jau būs noticis. Tātad apstrīdētā norma

117neparedzot preventīvu mehānismu.

118Apstrīdētās normas izstrādes gaitā vispār neesot vērtēta

119publiskotās informācijas iespējamā ietekme uz parādnieka jaunās

120ģimenes locekļiem, tostarp bērniem. Šādos gadījumos iepriekšējais

121laulātais neesot uzskatāms par personu, kas būtu spējīga

122objektīvi izvērtēt iespējamo kaitējumu parādnieka bērniem, kas

123dzimuši viņa nākamajā laulībā. Apstrīdētā norma neparedzot

124konkrētu valsts institūciju, kurai būtu pienākums pirms datu

125publiskošanas izvērtēt iespējamo kaitējumu bērna interesēm.

126Tas apstāklis, ka iesniedzējs jebkurā brīdī var pieprasīt

127publiskoto parādnieka datu dzēšanu, esot vērtējams pozitīvi.

128Tomēr esot pamats bažām, ka iesniedzējs datu dzēšanu pieprasīs

129tikai pēc tam, kad būs konstatējis bērna interesēm nodarīto

130kaitējumu, turklāt bērns arī turpmāk varot tikt pakļauts

131emocionālai vardarbībai.

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima

2- nepiekrīt Tiesībsarga viedoklim un uzskata, ka apstrīdētā

3norma atbilst Satversmes 96. pantam.

4Saeima norāda, ka Tiesībsargs nav apšaubījis apstrīdētās

5normas atbilstību Satversmes 96. pantā nostiprinātajām tiesībām

6uz mājokļa un korespondences neaizskaramību, tādēļ lietā esot

7vērtējama vienīgi apstrīdētās normas atbilstība personas tiesībām

8uz privāto dzīvi.

9Saeima piekrīt, ka apstrīdētā norma ierobežo personu tiesības

10uz privāto dzīvi. Izskatāmajā lietā neesot strīda par to, ka

11minētais ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtā pieņemtu,

12pietiekami skaidri formulētu un publiski pieejamu likumu.

13Papildus apstrīdētajā normā norādītajiem mērķiem uzturlīdzekļu

14parādnieku datu publiskošanai esot arī preventīvs mērķis -

15mazināt uzturlīdzekļu nemaksātāju skaitu nākotnē, kā arī informēt

16sabiedrību par tām personām, kuru civiltiesisko saistību izpildei

17tiek izmantoti ievērojami valsts budžeta līdzekļi. Apstrīdētā

18norma aizsargājot bērna tiesības un interesi saņemt viņa

19attīstībai nepieciešamo finansiālo atbalstu no saviem vecākiem.

20Tādējādi apstrīdētās normas mērķi atbilstot tādiem leģitīmajiem

21mērķiem kā sabiedrības labklājības un citu personu tiesību

22aizsardzība.

23Izstrādājot apstrīdēto normu, likumdevējam vajadzējis atrast

24saprātīgu līdzsvaru starp bērna un sabiedrības interešu

25aizsardzību un tā vecāka tiesību aizsardzību, kurš nepilda sava

26bērna uzturēšanas pienākumu. Gadījumos, kad likumdevējam ir

27jānodrošina saprātīgs līdzsvars starp konkurējošām indivīdu

28pamattiesībām, likumdevējs baudot zināmu rīcības brīvību.

29Datu aizsardzības jomā dažādu valstu prakse varot būt

30atšķirīga. Tādēļ izskatāmajā lietā, vērtējot likumdevēja

31izraudzīto leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekli, būtu jāņem vērā

32arī Latvijas specifiskais tiesiskais un sociālais konteksts.

33Apstrīdētā norma esot bijusi nepieciešama, jo nemitīgi

34pieaudzis to personu skaits, kuras nepilda uzturlīdzekļu

35maksāšanas pienākumu. Bērna nodrošināšana ar viņa vajadzību

36apmierināšanai nepieciešamajiem līdzekļiem visupirms esot bērna

37vecāku pienākums neatkarīgi no viņu mantiskā stāvokļa. Uz

38vecākiem gulstoties atbildība par to, vai viņi dara visu, kas

39iespējams, lai nodrošinātu savu bērnu ar iztikas līdzekļiem.

40Diemžēl vairāk nekā divas trešdaļas Fonda parādnieku esot

41darbspējīga vecuma personas, kas nepilda savu ikmēneša pienākumu

42izmaksāt uzturlīdzekļus minimālajā apmērā vienam bērnam. Tomēr

43likumdevējs esot atzinis, ka pastāv arī tādu personu grupas,

44kuras veselības stāvokļa dēļ nav spējīgas nodrošināt

45uzturlīdzekļu izmaksu saviem bērniem.

46Būtiska nozīme esot tam, ka saskaņā ar Noteikumu Nr. 5

477.3 6. punktu parādnieka dati tiekot dzēsti ar brīdi,

48kad viņš veicis kārtējo maksājumu, neatkarīgi no tā, vai viņš ir

49vai nav atmaksājis visu parādu.

502007. gada 23. novembra Hāgas konvencijas par uzturlīdzekļu

51bērniem un cita veida ģimenes uzturēšanas līdzekļu pārrobežu

52piedziņu (turpmāk - Hāgas konvencija) skaidrojošajā ziņojumā esot

53norādīts, ka tās 34. pantā ietvertais saraksts nav izsmeļošs un

54tikai ilustrē līdzekļus, ko valsts varētu izmantot uzturlīdzekļu

55piedziņas pienākuma izpildei. Esot pieļaujami arī tādi līdzekļi,

56ar kuriem tiek izdarīts spiediens uz parādnieku, tādā veidā

57netieši viņu piespiežot attiecīgos maksājumus veikt.

58Apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums esot

59piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. Fonda administrācijas

60sniegtā informācija apliecinot, ka gan pēc apstrīdētās normas

61pieņemšanas, gan parādnieku datu publiskošanas esot vērojama

62būtiska uzturlīdzekļu izmaksas pienākuma izpildes

63uzlabošanās.

64Tiesībsargs neesot norādījis uz tādiem personas tiesības mazāk

65ierobežojošiem līdzekļiem, ar kuriem leģitīmo mērķi būtu

66iespējams sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē, saudzējot bērna

67intereses. Kriminālsoda piemērošana par ļaunprātīgu izvairīšanos

68no bērna uzturēšanas esot viens no iespējamiem parādnieku

69motivēšanas veidiem, tomēr tam nevajadzētu būt galvenajam mērķa

70sasniegšanas līdzeklim. Šāda soda piemērošana bērna vecākam varot

71atstāt negatīvu iespaidu ne tikai uz bērnu, bet arī uz parādnieka

72spēju konkurēt darba tirgū.

73Apstrīdētās normas izstrādes procesā esot vērtēta tobrīd

74likumos paredzēto mehānismu darbības efektivitāte un secināts, ka

75tie nav pietiekami efektīvi, lai motivētu parādniekus maksāt

76uzturlīdzekļus. Esot jāņem vērā arī tas, ka parādnieki bieži vien

77ir nodarbināti nelegāli vai arī viņiem faktiski piederošā manta

78juridiski ir citu personu īpašumā. Tādējādi nepastāvot citi,

79personas tiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi, ar kuriem leģitīmo

80mērķi varētu sasniegt līdzvērtīgā kvalitātē.

81Publiskojamās ziņas par parādnieku, kā arī to aktualizēšanas

82un dzēšanas kārtība atbilstot Eiropas Padomes 1981. gada 28.

83janvāra Konvencijas par personu aizsardzību attiecībā uz personas

84datu automātisko apstrādi un Fizisko personu datu aizsardzības

85likuma prasībām.

86Vērtējot, vai apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību

87ierobežojums ir atbilstošs, vajagot ņemt vērā to, ka saskaņā ar

88apstrīdēto normu tiek publiskotas ziņas par personām, kuras

89nepilda tām ar likumu un tiesas nolēmumu uzlikto pienākumu. Bērna

90interesēs esot ne tikai saņemt finanšu līdzekļus neatkarīgi no to

91izcelsmes avota, bet arī apzināties, ka vecāki izvēlas viņu ar

92šiem līdzekļiem nodrošināt. Vajagot ņemt vērā arī to, ka

93parādnieku civiltiesisko saistību segšanai tiek izmantoti

94ievērojami valsts budžeta līdzekļi un līdz ar to pamatota esot ne

95tikai sabiedrības interese par šo līdzekļu izlietojumu, bet arī

96tādu mehānismu izstrāde, kuri varētu mazināt šo līdzekļu apmēru.

97Tādējādi sabiedrības ieguvums esot lielāks par parādnieka

98tiesībām nodarīto kaitējumu.

99Publiskojamās ziņas par parādniekiem pašas par sevi neesot

100uzskatāmas par tādām, kas kaitētu bērna interesēm. Kaitējuma

101iespējamība esot izvērtējama katrā konkrētajā gadījumā.

102Atbilstoši nacionālajiem un starptautiskajiem tiesību aktiem šāda

103izvērtēšana visupirms ir tā vecāka pienākums, kura aprūpē bērns

104atrodas. Turklāt tieši tas vecāks, kurš dzīvo kopā ar bērnu,

105vislabāk varot izvērtēt to, vai parādnieka datu publiskošana

106neatstās negatīvu iespaidu uz bērnu.

107Likumdevējs apstrīdētās normas izstrādes gaitā esot ņēmis vērā

108Tiesībsarga paustās bažas un apstrīdētajā normā iekļāvis

109nosacījumu, ka ziņas par parādnieku nav publiskojamas, ja no

110valsts vai pašvaldību iestādēm saņemta informācija par to, ka šo

111ziņu publiskošana kaitētu bērna interesēm. Šis nosacījums esot

112detalizēts Noteikumos Nr. 5. Tādējādi likumdevējs, izdodot

113apstrīdēto normu, esot ņēmis vērā bērna labākās intereses un

114nodrošinājis atbilstošus šo interešu aizsardzības mehānismus.

1Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

2uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 96. pantam, un

3pievienojas Saeimas atbildes rakstā norādītajiem apsvērumiem.

4Vecāku pienākumam rūpēties par saviem bērniem esot ne tikai

5normatīvs raksturs - tas esot saistīts arī ar Satversmes ievadā

6noteikto valsts pamatvērtību aizsardzību. Lielākā daļa parādnieku

7saviem bērniem nenodrošinot pat valstī noteikto minimālo

8uzturlīdzekļu apmēru. Tādējādi apstrīdētajai normai esot leģitīms

9mērķis - citu personu tiesību aizsardzība. Turklāt šīs citas

10personas esot nepilngadīgas un materiāli atkarīgas no personas,

11kuras tiesības tiek ierobežotas.

12Tiesībsarga norādīto Noteikumu Nr. 5 mērķis attiecībā uz

13parādnieka datu izsniegšanu būtiski atšķiroties no tā mērķa, ar

14kādu ziņas par parādnieku tiek publiskotas. Proti, Noteikumi Nr.

155 nodrošinot noteiktām personām iespēju izvērtēt parādnieka

16maksātspēju, savukārt apstrīdētā norma esot vērsta uz bērna

17tiesību aizsardzību un vecāku pienākuma izpildes veicināšanu.

18Tieši publiskums esot galvenais faktors, kas palīdzot sasniegt

19apstrīdētās normas mērķi bez nepamatotas parādnieka tiesisko

20interešu ierobežošanas, piemēram, attiecībā uz tiesībām brīvi

21izvēlēties nodarbošanos, stāties darījumu attiecībās un

22tamlīdzīgām tiesībām. Turklāt šādu risinājumu kā pietiekami

23efektīvu esot izvēlējušās arī citas valstis. Savukārt

24kriminālprocess esot izmantojams kā galējais piespiedu līdzeklis,

25jo tas parādnieka turpmāko dzīvi ietekmējot vairāk nekā viņa datu

26publiskošana. Iespējamā īslaicīga brīvības atņemšana citstarp

27varot pretēji bērna interesēm ierobežot attiecīgā vecāka un bērna

28saskarsmes tiesības.

29Vairākus gadus ilgu diskusiju rezultātā esot secināts, ka citi

30uzturlīdzekļu nemaksāšanas problēmas risinājumi var nesamērīgi

31ierobežot personu pamattiesības, kā arī apdraudēt parādnieka

32spēju gūt ienākumus, bet tas neesot bērna interesēs. Apstrīdētā

33norma iespējami mazākā mērā aizskarot parādnieku intereses un

34tiesības, bet savu mērķi sasniedzot pietiekamā pakāpē. Līdz ar

35apstrīdētās normas pieņemšanu mērķis esot sasniegts, jo no

36parādniekiem atgūtie līdzekļi pieaugot.

37Atbilstoši Noteikumiem Nr. 5 valsts vai pašvaldību iestādes

38vēl pirms attiecīgo datu publiskošanas varot sniegt informāciju

39par to, ka šāda publiskošana kaitētu bērna interesēm. Pirms datu

40publiskošanas Fonds pirmreizēji pārbaudot šādas informācijas

41esamību. Praksē bijuši arī tādi gadījumi, kad ziņas ir dzēstas,

42jo konstatēts, ka tiek aizskartas citu parādnieka bērnu

43tiesības.

1Pieaicinātā persona - Uzturlīdzekļu garantiju fonda

2administrācija - sniedz statistikas datus par parādniekiem,

3uzturlīdzekļu izmaksas iesniegumu skaita izmaiņām, iesniedzējiem

4izmaksātajiem un regresa kārtībā atgūtajiem uzturlīdzekļiem, kā

5arī citu informāciju.

6Fonda administrācija īpaši vērš uzmanību uz to, ka tiesiskais

7regulējums ir labvēlīgs tādiem parādniekiem, kuri savu pienākumu

8uzturēt bērnu nespēj pildīt invaliditātes vai ilgstošas

9darbnespējas dēļ vai kuri savu pienākumu cenšas pildīt, kaut arī

10parāds Fondam nav pilnībā dzēsts.

11Tomēr pieaicinātā persona uzsver, ka Civillikuma 179. pantā

12noteiktais vecāku pienākums uzturēt bērnu līdz brīdim, kad viņš

13pats spēj sevi apgādāt, ir absolūts. Normatīvajos aktos neesot

14paredzēti gadījumi, kad vecākus varētu atbrīvot no pienākuma

15nodrošināt bērnam nepieciešamos uzturlīdzekļus vismaz Ministru

16kabineta noteiktajā minimālajā apmērā. Apstrīdētā norma veicot

17preventīvu funkciju, ar tiesiskiem līdzekļiem sekmējot vecāku

18ieinteresētību darīt visu, kas iespējams, lai izpildītu savu ar

19likumu noteikto pienākumu uzturēt bērnu.

20Apstrīdētās normas ietekmi uz izmaksāto uzturlīdzekļu apmēru

21objektīvi izvērtēt neesot iespējams, jo papildus to iesniedzēju

22skaitam, kuriem izmaksāti uzturlīdzekļi, un saņemto iesniegumu

23skaitam to ietekmējot arī citi apstākļi. Turklāt uzturlīdzekļu

24izmaksas iesniegumu skaits esot atkarīgs ne tikai no apstrīdētās

25normas piemērošanas. Savukārt attiecībā uz regresa kārtībā atgūto

26uzturlīdzekļu apmēru apstrīdētās normas ietekme esot pozitīva.

27Pašlaik parādnieki aktīvāk pildot savu pienākumu nodrošināt

28uzturlīdzekļus un tāpēc iesniedzējiem retāk nepieciešams saņemt

29uzturlīdzekļus no Fonda.

1Pieaicinātā persona - Valsts bērnu tiesību aizsardzības

2inspekcija - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

396. pantam.

4Izvērtējot publiskotās informācijas saturu, esot secināms, ka

5parādnieka bērnu var identificēt ļoti ierobežots ar šo bērnu

6saistīto personu loks (piemēram, atsevišķi konkrētu iestāžu

7darbinieki, kuru rīcībā varētu būt pilns parādnieka personas

8kods). Savukārt parādnieku varētu identificēt atsevišķi bērna

9radinieki, kuri zina viņa dzimšanas gadu un kuru rīcībā ir arī

10ziņas par parādnieka bērniem. Tādējādi parādnieka bērna

11identifikācijas riski esot minimāli, bet risks, ka varētu tikt

12pārkāptas bērna tiesības uz privāto dzīvi un personas

13neaizskaramību (piemēram, ka bērns var tikt pazemots sakarā ar

14viņa vecāka parādsaistībām), esot ļoti mazs. Pašā apstrīdētajā

15normā esot ietverti vairāki nosacījumi, kas būtiski samazinot

16iespējamos bērna tiesību apdraudējuma riskus.

17Atbilstoši nacionālajos un starptautiskajos normatīvajos aktos

18noteiktajam bērniem vajagot būt nodrošinātai īpašai tiesiskai

19aizsardzībai un bērna tiesībām un interesēm valstī vajagot būt

20prioritārām. Abi vecāki esot vienādi atbildīgi par bērna

21audzināšanu un attīstību. Valsts pārvaldes uzdevums esot veikt

22visus iespējamos pasākumus, lai īstenotu Bērnu tiesību

23konvencijas 27. pantā noteikto pienākumu piedzīt uzturlīdzekļus

24no vecākiem vai citām personām, kas ir finansiāli atbildīgas par

25bērnu.

26Bērnu vecāku personas datu publiskošana esot veicinājusi

27vecāku pienākumu pildīšanu, tātad arī apstrīdētās normas leģitīmā

28mērķa sasniegšanu. Apstrīdētajā normā noteiktie personas privātās

29dzīves ierobežojumi esot samērīgi un paredzēti tādēļ, lai

30nodrošinātu bērna tiesību ievērošanu.

31Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija informē, ka

32neesot sniegusi atzinumu par apstrīdēto normu.

1Pieaicinātā persona - Datu valsts inspekcija -

2atbilstoši tās rīcībā esošajai informācijai pieļauj, ka

3apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 96. pantam.

4Pieaicinātā persona vērš uzmanību uz Eiropas Komisijas

5direktīvas 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas

6datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti 29. panta darba grupas

72014. gada 27. februāra atzinumā Nr. 01/2014 norādītajiem

8secinājumiem.

9Attiecībā uz datu apstrādi vajagot regulāri no jauna izvērtēt

10pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, lai būtu pārliecība par to,

11ka iemesli, ar kuriem tika pamatoti konkrētās problēmas

12risinājumi, joprojām ir aktuāli. Datu aizsardzības sakarā esot

13konstatējama zināma elastība, tāpēc esot iespējams ņemt vērā arī

14ar kultūru saistītus aspektus.

15Neesot konstatējams, ka apstrīdētās normas izstrādāšanas un

16pieņemšanas gaitā būtu vērtēts tas, vai problēmu nevar atrisināt

17ar citiem apstrīdētās normas projekta anotācijā norādītajiem

18līdzekļiem (ieturējumi no parādnieka darba samaksas, bankas

19kontiem, nodokļu kompensācijām, kredītvēstures izpētes biroju

20informēšana, dažādu apliecību neizdošana, apturēšana vai

21anulēšana u.c.). Šādi līdzekļi mazāk ierobežotu personas tiesības

22uz tās datu aizsardzību. Apstrīdētās normas pieņemšanas gaitā

23esot akcentēts tikai vispārīgs apgalvojums, ka izraudzītais

24risinājums ir vispiemērotākais. Šāda pieeja neatbilstot Eiropas

25Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT) un Eiropas Savienības Tiesas

26praksei.

27Pastāvot šaubas, vai labums, ko no apstrīdētās normas

28piemērošanas gūst sabiedrība, ir lielāks par konkrētu personu

29pamattiesību ierobežojumu. Personas datu publiskošana internetā

30paverot plašas iespējas turpmāk šos datus izmantot nelikumīgi un

31tādējādi esot daudz būtiskāks personas pamattiesību ierobežojums

32nekā personas datu apmaiņa divu personu starpā. Apstrīdētās

33normas piemērošanas rezultātā attiecīgā interneta vietnē esot

34pieejami vairāki tūkstoši fizisko personu datu, attiecībā uz

35kuriem var izmantot interneta meklētājprogrammas. Šajā gadījumā

36neesot iespējams nodrošināt visas Fizisko personu datu

37aizsardzības likuma 15. pantā ietvertās datu subjektu tiesības.

38Tādējādi apstrīdētā norma būtiski ierobežojot tiesības uz

39personas datu aizsardzību, un šo ierobežojumu varot attaisnot

40tikai neapšaubāms tā rezultātā radies ieguvums.

41Personas datu publiskošanas rezultātā nodarītais kaitējums

42bērna interesēm ne vienmēr esot iepriekš paredzams. Tas, cik

43daudzos gadījumos valsts un pašvaldību iestādes ir informējušas

44Fonda administrāciju par to, ka attiecīgo ziņu publiskošana

45kaitētu bērna interesēm, būtu ņemams vērā, vērtējot apstrīdētās

46normas ietekmi uz bērna interešu ievērošanu. Izskatāmās lietas

47ietvaros neesot iespējams pārliecināties par to, vai apstrīdētās

48normas piemērošana nodrošina tās mērķa sasniegšanu un apmierina

49neatliekamās sociālās vajadzības.

1Pieaicinātā persona - biedrība "LATVIJAS

2CILVĒKTIESĪBU CENTRS" - norāda, ka apstrīdētās normas

3mērķis esot atgūt valsts budžeta līdzekļus, mudinot vecākus

4pildīt savu pienākumu - uzturēt bērnus. Tomēr esot šaubas par to,

5vai apstrīdētā norma patiesi ir vērsta uz bērna labāko interešu

6nodrošināšanu.

7Apstrīdētā norma ierobežojot parādnieka tiesības uz privāto

8dzīvi. Vajagot ņemt vērā to, ka attiecībā uz parādnieku personas

9datu aizsardzība nav absolūta prasība. Tomēr apstrīdētā norma

10skarot arī bērna tiesības uz privāto dzīvi, proti, iespēja, ka

11jebkura persona, pieliekot zināmus pūliņus, var iegūt ziņas par

12bērna vecāku parādsaistībām, esot ļoti liela. Tādējādi

13apstrīdētās normas sakarā būtu jāņem vērā bērna labāko interešu

14princips.

15Apstrīdētā norma esot spēkā neilgu laiku, un, lai secinātu,

16vai tai ir tieša cēloniska sakarība ar uzturlīdzekļu piedziņas

17rādītāju uzlabošanos, būtu nepieciešama padziļināta statistikas

18datu analīze.

19Likumdevējs apstrīdētās normas pieņemšanas procesā esot

20pieminējis Hāgas konvencijas 34. pantā norādītos efektīvos

21uzturlīdzekļu piedziņas līdzekļus, bet neesot tos analizējis pēc

22būtības. Savukārt vecāka saukšana pie kriminālatbildības

23nenodrošinot to, ka bērns iegūs sev nepieciešamos

24uzturlīdzekļus.

25Apstrīdētajā normā ietvertie mehānismi negarantējot iespēju

26pirms datu publiskošanas objektīvi izvērtēt iespējamos ar šo

27publiskošanu saistītos riskus attiecībā uz bērna interesēm.

28Neesot saprotams arī tas, kāpēc attiecībā uz publiskojamo datu

29apjomu likumdevējs nav izvēlējies līdzīgu pieeju kā

30maksātnespējas reģistra gadījumā, kad netiek publiskota personas

31koda daļa vai dzimšanas gads.

32Izskatāmajā lietā esot skartas vismaz trīs dažādas intereses -

33parādnieka datu aizsardzība, bērna labākās intereses privātās

34dzīves aizsardzības kontekstā un valsts interese atgūt budžeta

35līdzekļus. Tā kā apstrīdētās normas primārais mērķis esot valsts

36budžeta līdzekļu atgūšana, nevis bērnam izmaksājamo uzturlīdzekļu

37summas palielināšana vai vecāku mudināšana maksāt naudu

38nepastarpināti saviem bērniem, sabiedrības gūtais labums neesot

39lielāks par indivīdiem nodarīto kaitējumu. Apstrīdētās normas

40pamatā esot vienīgi valsts ekonomiskie apsvērumi, kas paši par

41sevi neesot pietiekams pamats indivīdu tiesību ierobežošanai,

42īpaši tādā gadījumā, ja nav pienācīgi apsvērti citi, alternatīvi

43līdzekļi.

1Pieaicinātā persona - sertificēta personas datu

2aizsardzības speciāliste LL.M. Dace Indāne - norāda, ka

3apstrīdētā norma nepārkāpj uzturlīdzekļu parādnieku tiesības uz

4personas datu aizsardzību un atbilst Satversmes 96. pantam.

5Tiesības uz personas datu aizsardzību esot jānošķir no

6tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību. Personas datu

7aizsardzība gan lielā mērā pārklājoties ar tiesībām uz privātās

8dzīves neaizskaramību, tomēr paredzot plašāku piemērojamību un

9atšķirīgus kritērijus valsts tiesībām noteikt tās ierobežojumus.

10Izskatāmajā lietā esot nepieciešams vērtēt apstrīdētās normas

11atbilstību Satversmei tieši kontekstā ar tiesībām uz datu

12aizsardzību, nevērtējot citus iespējamos privātās dzīves

13ierobežojumus.

14Ja fizisko personu dati tiek apstrādāti atbilstoši

15nacionālajos un starptautiskajos normatīvajos aktos definētajiem

16datu apstrādes pamatprincipiem (godprātīga un likumīga personas

17datu apstrāde; apstrāde atbilstoši mērķim un nepieciešamajā

18apjomā; datu glabāšanas ilgums, kas nepārsniedz mērķim noteikto

19laikposmu; datu pareizība, savlaicīga atjaunošana, labošana vai

20dzēšana), šāda datu apstrāde esot uzskatāma par tiesisku un tādu,

21kas nepārkāpj personu tiesības uz savu datu aizsardzību. Šo

22principu analīzes ietvaros tiekot vērtēts arī datu apstrādes

23samērīgums. Konstatējot, ka datu apstrādi paredzēts veikt pretēji

24datu apstrādes pamatprincipiem, esot jāvērtē, vai attiecīgais

25ierobežojums ir noteikts ar likumu, vai tam ir leģitīms mērķis un

26vai tas ir samērīgs.

27Izskatāmajā lietā publiskojamo datu apstrādes pamatprincipi

28esot ievēroti, tādējādi neesot konstatējams, ka būtu pārkāptas

29personas tiesības uz tās datu aizsardzību.

30Turklāt parādniekiem neesot liegts, balstoties uz savu

31individuālo situāciju, izmantot Fizisko personu datu aizsardzības

32likuma 16. pantā noteiktās tiesības pieprasīt, lai viņu personas

33dati tiek laboti, to apstrāde tiek izbeigta vai tie tiek

34iznīcināti, ja personas dati ir nepilnīgi, novecojuši, nepatiesi,

35pretlikumīgi apstrādāti vai arī vairs nav nepieciešami mērķim, ar

36kādu tika vākti.

37Secinājumu

38daļa

1Tiesībsargs lūdz vērtēt apstrīdētās normas

2atbilstību Satversmes 96. panta vārdiem "ikvienam ir

3tiesības uz privātās dzīves [..] neaizskaramību". Lai

4noskaidrotu, vai apstrīdētā norma attiecas uz Satversmes 96.

5pantā noteiktajām pamattiesībām, Satversmes tiesai visupirms ir

6jāatklāj šā panta tvērums.

7Interpretējot Satversmes 96. pantā garantētās tiesības uz

8privāto dzīvi, Satversmes tiesa ir norādījusi, ka šīs tiesības

9ietver dažādus aspektus. Tiesības uz privāto dzīvi nozīmē, ka

10indivīdam ir tiesības uz savu privāto telpu, iespējami minimāli

11ciešot no valsts vai citu personu iejaukšanās. Tās aizsargā

12indivīda fizisko un garīgo integritāti, godu un cieņu, identitāti

13un personas datus. Informācija par personu ietilpst minētā

14jēdziena saturā (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 26. janvāra

15sprieduma lietā Nr. 2004-17-01 10. punktu un 2011. gada 14. marta

16sprieduma lietā Nr. 2010-51-01 13. punktu).

17Satversmes 89. pants noteic, ka valsts atzīst un aizsargā

18cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai

19saistošiem starptautiskajiem līgumiem. No šā panta izriet, ka

20likumdevēja mērķis ir panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību

21normu harmoniju ar starptautisko tiesību normām. Latvijai

22saistošās starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas

23prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo arī par

24interpretācijas līdzekli, lai noteiktu pamattiesību un tiesiskas

25valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie

26Satversmē ietverto pamattiesību samazināšanas vai ierobežošanas

27(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā

28Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 5. punktu).

29Latvijas Republika ir uzņēmusies starptautiskās saistības,

30kuru mērķis ir personas privātās dzīves, citstarp personas datu,

31aizsardzība.

32Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

33konvencijas (turpmāk - Konvencija) 8. panta pirmā daļa citstarp

34paredz, ka ikvienam ir tiesības uz savas privātās un ģimenes

35dzīves neaizskaramību. ECT, interpretējot Konvencijas 8. pantu,

36ir atzinusi, ka jēdziena "privātā dzīve" tvērums ir

37plašs, tas aptver dažādus personas fiziskās un sociālās

38identitātes aspektus un to nav iespējams izsmeļoši definēt.

39Informācija par personu un tās datu aizsardzība ietilpst tiesību

40uz privātās dzīves neaizskaramību tvērumā. Personas datu

41aizsardzībai ir izšķiroša nozīme tajā ziņā, lai persona varētu

42izmantot Konvencijas 8. pantā noteiktās tiesības (sk. ECT

43Lielās palātas 2000. gada 16. februāra sprieduma lietā

44"Amann v. Switzerland", pieteikums Nr. 27798/95, 65.

45punktu un 2008. gada 4. decembra sprieduma lietā "S. and

46Marper v. the United Kingdom", pieteikumi Nr. 30562/04 un

47Nr. 30566/04, 66. un 103. punktu). Privātās dzīves

48neaizskaramība un personas datu aizsardzība nostiprināta arī

49Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 8. pantā.

50Satversmes tiesa jau iepriekš, noskaidrojot Satversmes 96.

51pantā noteikto pamattiesību saturu kopsakarā ar Konvencijas 8.

52pantu, ir atzinusi, ka valsts institūcijām ir ne vien negatīvs

53pienākums atturēties no jebkādas nepamatotas iejaukšanās tiesībās

54uz privātās dzīves neaizskaramību, bet arī pozitīvs pienākums

55veikt šo tiesību aizsardzībai nepieciešamās darbības.

56Likumdevējam ir jāizveido tāds personas datu aizsardzības

57mehānisms, kas nodrošinātu to apstrādes noteikumu atbilstību

58paredzētajam mērķim (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 12.

59maija sprieduma lietā Nr. 2015-14-0103 23.3.2. punktu).

60Ar personas privāto dzīvi saistīto vai personas fizisko un

61sociālo identitāti raksturojošo datu apstrāde (vākšana,

62uzglabāšana, izpaušana) ietilpst personas tiesību uz privātās

63dzīves neaizskaramību tvērumā (sk. Satversmes tiesas 2016.

64gada 12. maija sprieduma lietā Nr. 2015-14-0103 15.1.

65punktu).

66Tādējādi Satversmes 96. pantā

67noteiktās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ietver

68fiziskās personas datu aizsardzību.

1Izskatāmajā lietā Satversmes tiesai ir jānoskaidro,

2vai apstrīdētā norma ierobežo personai Satversmes 96. pantā

3noteiktās pamattiesības. Lietā ir pausti atšķirīgi viedokļi par

4to, uz kurām personām apstrīdētā norma attiecas.

511.1. Lietas dalībnieki un vairākas pieaicinātās

6personas ir vienisprātis, ka apstrīdētā norma ietver

7uzturlīdzekļu parādniekam Satversmes 96. pantā noteikto

8pamattiesību ierobežojumu.

9Konstatējot apstrīdētajā normā ietvertā tiesiskā sastāva

10pazīmes, Fonda administrācija publisko ziņas par parādnieku

11(vārds, uzvārds, personas koda otrā daļa un dzimšanas gads) savā

12mājaslapā.

13Personas datu aizsardzības regulējumu konkretizē Fizisko

14personu datu aizsardzības likums. Tā 2. panta 3. punkts paredz,

15ka personas dati ir jebkāda informācija, kas attiecas uz

16identificētu vai identificējamu fizisko personu. Savukārt

17atbilstoši šā panta 4. punktam personas datu apstrāde ir jebkuras

18ar personas datiem veiktas darbības, ieskaitot datu vākšanu,

19reģistrēšanu, ievadīšanu, glabāšanu, sakārtošanu, pārveidošanu,

20izmantošanu, nodošanu, pārraidīšanu un izpaušanu, bloķēšanu vai

21dzēšanu.

22Tātad apstrīdētajā normā norādītās ziņas par parādnieku ir

23personas dati un šo datu publiskošana Fonda administrācijas

24mājaslapā ir personas datu apstrāde.

25Turklāt minētie dati ir uzskatāmi par tādiem, kas identificē

26parādnieku kā fizisko personu un ir saistīti ar personas privāto

27dzīvi. Valsts vārdā veikta šādu personas datu apstrāde

28(publiskošana) ir iejaukšanās personas privātajā dzīvē.

29Līdz ar to apstrīdētā norma ierobežo

30parādniekam Satversmes 96. pantā noteiktās tiesības uz privātās

31dzīves neaizskaramību.

3211.2. Tiesībsargs vērš uzmanību uz to, ka, publiskojot

33ziņas par uzturlīdzekļu parādnieku, tiek skartas ne tikai pašam

34parādniekam, bet arī viņa bērnam Satversmes 96. pantā noteiktās

35tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Uz to norāda arī

36pieaicinātās personas Datu valsts inspekcija un biedrība

37"LATVIJAS CILVĒKTIESĪBU CENTRS".

38Apstrīdētajā normā noteikto ziņu saturs ļauj citām personām,

39kuru rīcībā pilnībā vai daļēji ir parādnieka personas kods un

40ziņas par viņa bērniem, iegūt noteiktas ticamības pakāpes

41informāciju par parādnieka bērniem, citstarp arī tos identificēt.

42Šīs citas personas var būt, piemēram, parādnieka bērna radinieki

43un parādnieka paziņas, kas zina parādnieka dzimšanas gadu.

44Šāda informācija trešajām personām var norādīt uz to, ka bērna

45vecākiem ir bijis strīds par bērna uzturēšanu, ka viens no viņiem

46atsakās labprātīgi pildīt tiesas spriedumu un uzturlīdzekļus viņa

47vietā maksā valsts. Tādējādi parādnieka bērna kā personas

48iespējamā identificēšana atbilstoši apstrīdētajai normai var

49novest pie tādu datu apstrādes, kuri ir saistīti ar parādnieka

50bērna privāto dzīvi.

51Satversmes tiesa ir atzinusi, ka bērna tiesības tiek skartas

52ne tikai tad, kad lēmums jāpieņem tieši attiecībā uz viņu, bet

53arī tad, kad pieņemtais lēmums var tikt attiecināts uz bērnu vai

54skart viņu netieši. Arī tad, ja lēmums nav vērsts uz bērnu, taču

55var viņu skart, ir jāievēro bērna interešu prioritātes princips

56(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma lietā

57Nr. 2005-19-01 11. punktu). Norādītā iespējamā apstrīdētās

58normas ietekme uz parādnieka bērnam Satversmes 96. pantā

59noteiktajām pamattiesībām ir pietiekama, lai Satversmes tiesa

60konstatētu šā bērna pamattiesību ierobežojumu, jo apstrīdētā

61norma viņu var skart.

62Turklāt, kā redzams no lietas materiāliem, Fonda

63administrācija ir saņēmusi lūgumus dzēst parādnieka datus no

64publiskā saraksta, jo to publiska pieejamība varētu kaitēt

65parādnieka bērna interesēm (sk. lietas materiālu 1. sēj. 195.

66lpp.). Tādējādi apstrīdētā norma rada situācijas, kad

67parādnieka datu publiskošana skar bērnam Satversmes 96. pantā

68noteiktās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.

69Līdz ar to apstrīdētā norma ierobežo

70parādnieka bērnam Satversmes 96. pantā noteiktās tiesības uz

71privātās dzīves neaizskaramību.

1Tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību var

2ierobežot, bet ir jāpārbauda, vai ierobežojums ir attaisnojams,

3proti, vai: 1) tas ir noteikts ar likumu; 2) tam ir leģitīms

4mērķis; 3) tas ir samērīgs (sal., piemēram, ar Satversmes

5tiesas 2005. gada 26. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-17-01 11.

6punktu).

1Lai izvērtētu, vai pamattiesību ierobežojums ir

2noteikts ar likumu, jāpārbauda:

31) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos

4paredzēto kārtību;

52) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši

6normatīvo aktu prasībām;

73) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona

8varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un

9paredzēt tā piemērošanas sekas (sk. Satversmes tiesas 2015.

10gada 2. jūlija sprieduma lietā Nr. 2015-01-01 14. punktu un 2016.

11gada 12. maija sprieduma lietā Nr. 2015-14-0103 19.

12punktu).

13Apstrīdētā norma ir ietverta Fonda likumā un publiski pieejama

14atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Izskatāmajā lietā nav strīda

15par to, ka apstrīdētā norma ir pieņemta un izsludināta Satversmē

16un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā un ka tā ir

17pietiekami skaidri formulēta, lai persona varētu izprast no tās

18izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tās

19piemērošanas sekas.

20Līdz ar to no apstrīdētās normas

21izrietošais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.

1Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

2apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

3ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

4labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22.

5decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu).

6Apstrīdētajā normā norādīts, ka ziņas par parādnieku tiek

7publiskotas ar mērķi aizsargāt bērna tiesības un veicināt vecāku

8pienākuma pildīšanu - uzturlīdzekļu maksāšanu, kā arī atbildīgu

9un godprātīgu saistību izpildi.

10Ja ir noteikti tiesību ierobežojumi, tad pienākums uzrādīt un

11pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas

12procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu,

13konkrētajā gadījumā - Saeimai (sk., piemēram, Satversmes

14tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 12.

15punktu un 2014. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2014-05-01

1618. punktu). Saeima norāda, ka apstrīdētajā normā ietvertajam

17ierobežojumam ir divi leģitīmi mērķi: sabiedrības labklājības

18aizsardzība un citu personu, proti, bērnu, tiesību aizsardzība

19(sk. lietas materiālu 1. sēj. 39. lpp.).

2014.1. Satversmes 110. pants nosaka: "Valsts

21aizsargā un atbalsta laulību - savienību starp vīrieti un

22sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz

23bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai

24cietuši no varmācības." Satversmes 110. pants citstarp

25paredz bērna tiesību aizsardzību. Satversmes tiesas praksē ir

26nostiprināta atziņa, ka no Satversmes 110. panta pirmā teikuma

27valstij izriet pienākums izveidot un uzturēt ģimenes sociālās un

28ekonomiskās aizsardzības sistēmu (sk. Satversmes tiesas 2005.

29gada 4. novembra sprieduma lietā Nr. 2005-09-01 9.3. punktu un

302006. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2006-10-03 13.1.

31punktu). Bērnu tiesību konvencijas 3. panta 2. punkts noteic,

32ka ikvienam bērnam ir jābūt nodrošinātai tādai aizsardzībai un

33gādībai, kāda nepieciešama viņa labklājībai, ņemot vērā viņa

34vecāku, aizbildņu vai citu par bērnu tiesiski atbildīgu personu

35tiesības un pienākumus. Šajā nolūkā valstij jāveic visi

36attiecīgie likumdošanas un administratīvie pasākumi. Šīs

37konvencijas 27. panta 1. punkts uzsver ikviena bērna tiesības uz

38tādu dzīves līmeni, kāds nepieciešams viņa fiziskajai,

39intelektuālajai, garīgajai, tikumiskajai un sociālajai

40attīstībai.

41Satversmē noteiktās bērna pamattiesības ir konkretizētas arī

42Bērnu tiesību aizsardzības likuma II nodaļā. Šā likuma 7. pantā

43noteikts, ka katram bērnam ir neatņemamas tiesības uz dzīvības un

44attīstības aizsardzību. Savukārt atbilstoši Bērnu tiesību

45aizsardzības likuma 10. panta pirmajai daļai bērnam ir tiesības

46uz tādiem dzīves apstākļiem un tādu labvēlīgu sociālo vidi, kas

47nodrošina viņa pilnvērtīgu fizisko un intelektuālo attīstību.

48Katram bērnam ir jāsaņem atbilstošs uzturs, apģērbs un

49pajumte.

50Satversmes tiesa jau atzinusi, ka bērna nodrošināšana ar

51uzturlīdzekļiem vismaz minimālā apmērā katru mēnesi visupirms ir

52vecāku pienākums, kas izriet no Civillikuma 179. panta. Tādējādi

53tiek apmierinātas bērna vajadzības, lai viņš varētu pilnvērtīgi

54attīstīties sociālajā vidē, neciestu badu un būtu nodrošināts

55vismaz ar pirmās nepieciešamības precēm. Civillikuma 179. pantā

56ir ietverta arī norāde uz minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kuru

57bērnam nodrošina katrs vecāks neatkarīgi no mantas stāvokļa.

58Minimālo uzturlīdzekļu apmēru nosaka Ministru kabinets, ņemot

59vērā valstī noteikto iztikas minimumu un bērna vecumu (sk.

60Satversmes tiesas 2011. gada 10. janvāra sprieduma lietā Nr.

612010-18-01 11. punktu). Bērnu tiesību konvencijas 27. panta

622.-4. punkts noteic, ka vecāki ir galvenie atbildīgie par bērna

63attīstībai nepieciešamo dzīves apstākļu nodrošināšanu savu spēju

64un finansiālo iespēju robežās. Savukārt valsts atbilstoši saviem

65apstākļiem un iespējām veic attiecīgus pasākumus, lai sniegtu

66palīdzību vecākiem un citām par bērnu atbildīgajām personām šo

67tiesību īstenošanā, un vajadzības gadījumā nodrošina materiālo

68palīdzību un atbalsta programmas, īpaši attiecībā uz uzturu,

69apģērbu un mājokli. Turklāt valsts veic arī visus attiecīgos

70pasākumus, lai nodrošinātu uzturlīdzekļu piedziņu no vecākiem vai

71citām personām, kas ir finansiāli atbildīgas par bērnu.

72Valstij prioritāri jāsekmē tas, lai bērns saņemtu viņa

73pilnvērtīgai attīstībai nepieciešamos uzturlīdzekļus no saviem

74vecākiem. Vienīgi tad, ja vecāks bērnam minētos līdzekļus

75nenodrošina, valsts uz laiku sniedz bērnam materiālu atbalstu. Šo

76pienākumu valsts ir uzņēmusies, lai nodrošinātu Satversmes 110.

77panta pirmajā teikumā un Bērnu tiesību konvencijā noteikto.

78Vienlaikus valstij ir jāparedz mehānisms tās izmaksāto

79uzturlīdzekļu piedziņai no bērna vecākiem, kuri nepilda tiem ar

80tiesas nolēmumu noteikto pienākumu maksāt uzturlīdzekļus savam

81bērnam.

8214.2. Bērnu pamattiesību ievērošana ir arī visas

83sabiedrības mērķis. Visaptveroša sabiedrības labklājība var tikt

84nodrošināta tikai tad, ja valsts sekmē personu, it īpaši bērnu,

85pilnvērtīgu fizisko un intelektuālo attīstību.

86Turklāt jāņem vērā, ka Fonda finansējumu veido galvenokārt

87valsts budžeta dotācija un par jau izmaksātajiem uzturlīdzekļiem

88piedzītie finanšu līdzekļi. Līdzekļi Fonda administrācijai tiek

89paredzēti likumā par valsts budžetu kārtējam gadam kā atsevišķas

90programmas (apakšprogrammas). Fonda atbalsts tiek pārtraukts,

91tiklīdz vecāks spēj izpildīt prasību par minimālā uzturlīdzekļu

92apmēra nodrošināšanu bērnam. Sabiedrības interesēs ir arī Fonda

93iemaksu un izmaksu sabalansētība, proti, tas, lai tiktu atgūts

94pēc iespējas vairāk valsts budžeta līdzekļu, kas izmaksāti

95parādnieku civiltiesisko saistību segšanai.

96Ņemot vērā šā sprieduma 14.1. un 14.2. punktā minēto,

97secināms, ka apstrīdētā norma ir vērsta uz bērna tiesību

98aizsardzību, proti, uz to, lai viņš savai attīstībai

99nepieciešamos līdzekļus saņemtu no vecākiem, kā arī uz visas

100sabiedrības labklājību.

101Tādējādi apstrīdētajā normā

102ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīmi mērķi -

103Satversmes 116. pantā noteiktā citu personu tiesību aizsardzība

104un sabiedrības labklājības aizsardzība.

1Satversmes tiesa ir secinājusi, ka, konstatējot

2pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi, nepieciešams izvērtēt

3šā ierobežojuma atbilstību samērīguma principam un tādējādi

4noskaidrot:

5pirmkārt, vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti

6leģitīmā mērķa sasniegšanai, t.i., vai ar apstrīdēto normu var

7sasniegt ierobežojuma leģitīmo mērķi;

8otrkārt, vai šāda rīcība ir nepieciešama, t.i., vai mērķi

9nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās

10intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;

11treškārt, vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša, t.i., vai

12labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un

13likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.

14Ja tiek atzīts, ka tiesību normā noteiktais ierobežojums

15neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad ierobežojums

16neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesisks (sk.,

17piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 9. janvāra sprieduma lietā

18Nr. 2013-08-01 12. punktu).

1Izvērtējot, vai pamattiesību ierobežojums ir

2samērīgs, visupirms jāpārliecinās, vai apstrīdētā norma ir

3piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai.

4Izskatāmās lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka apstrīdētā

5norma ir viens no tiem tiesiskajiem instrumentiem, kas sekmē

6uzturlīdzekļu piedziņu. Tādējādi apstrīdētā norma nodrošina

7aizsardzību bērnu tiesībām uz attīstību. Tomēr izskatāmajā lietā

8pausti dažādi viedokļi par to, vai apstrīdētā norma ir vienīgais

9un būtiskākais uzturlīdzekļu maksāšanas pienākuma izpildē panākto

10uzlabojumu iemesls.

11Fonda publiskotie statistikas dati liecina, ka 2016. gada

12pirmajos četros mēnešos kopumā regresa kārtībā atgūts par 29

13procentiem vairāk izmaksāto uzturlīdzekļu nekā 2015. gada

14pirmajos četros mēnešos (sk. Fonda statistikas datus par

15regresa kārtībā atgūtajiem izmaksātajiem uzturlīdzekļiem.

16Pieejami: http://www.ugf.gov.lv). No šīs statistikas izriet,

17ka arī apstrīdētās normas piemērošana ir veicinājusi to, ka

18vecāki labāk pilda savu pienākumu uzturēt bērnu. Tātad apstrīdētā

19norma sekmē bērnu tiesību uz attīstību aizsardzību, jo viņi saņem

20uzturlīdzekļus no saviem vecākiem. Vienlaikus apstrīdētā norma

21veicina arī sabiedrības labklājības aizsardzību, jo nodrošina

22visas sabiedrības interesēm atbilstošo bērna pamattiesību

23ievērošanu un Fonda iemaksu un izmaksu sabalansētību.

24Līdz ar to likumdevēja izraudzītais

25līdzeklis ir piemērots leģitīmo mērķu sasniegšanai.

1Saskaņā ar apstrīdēto normu Fonda administrācijas

2mājaslapā tiek publiskoti parādnieka dati. Tāpēc, veicot turpmāku

3apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma samērīguma

4pārbaudi, Satversmes tiesa visupirms izvērtēs likumdevēja rīcības

5nepieciešamību un atbilstību tieši attiecībā uz parādniekam

6Satversmes 96. pantā noteikto pamattiesību ierobežojumu.

7Apstrīdētajā normā noteiktais tiesību ierobežojums ir

8nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat

9iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības tiktu

10ierobežotas mazāk (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija

11sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu un

122014. gada 28. novembra sprieduma lietā Nr. 2014-09-01 20.2.

13punktu).

14Satversmes tiesas kompetencē ir pārbaudīt to, vai nepastāv

15alternatīvi līdzekļi, kas personām Satversmē noteiktās

16pamattiesības aizskartu mazāk. Tāpat tiesas kompetencē ir

17noskaidrot, vai likumdevējs, ierobežojot kādas personas vai

18personu grupas pamattiesības, pienācīgi izvērtējis, vai

19konkrētajā gadījumā nepastāv kādi alternatīvi līdzekļi, kas

20personām Satversmē noteiktās pamattiesības aizskartu mazāk

21(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā

22Nr. 2008-36-01 15. punktu un 2010. gada 30. marta sprieduma lietā

23Nr. 2009-85-01 19. punktu).

24Tiesībsargs īpaši uzmanību pievērš tam, ka apstrīdētās normas

25leģitīmo mērķi ir iespējams sasniegt ar citiem, personas

26pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem (sk. lietas

27materiālu 1. sēj. 135. lpp.). Uz to norāda arī pieaicinātā

28persona biedrība "LATVIJAS CILVĒKTIESĪBU CENTRS".

29Savukārt Saeima norāda, ka apstrīdētās normas projekta (sk.

30Saeimā 2014. gada 19. jūnijā iesniegto likumprojektu Nr.

311186/Lp11 "Grozījumi Uzturlīdzekļu garantiju fonda

32likumā") izstrādes un izskatīšanas gaitā gan Ministru

33kabinetā, gan Saeimā ir notikusi plaša diskusija par iespējamiem

34alternatīviem risinājumiem, kas palīdzētu sasniegt apstrīdētās

35normas leģitīmo mērķi, tostarp par transportlīdzekļa izmantošanas

36aizliegumu, īpašumā un valdījumā vai turējumā esošo

37transportlīdzekļu valsts tehniskās apskates veikšanas aizliegumu.

38Tomēr pēc dažādu institūciju iebildumu uzklausīšanas esot

39secināts, ka šādi ierobežojumi nebūtu samērīgi (sk. lietas

40materiālu 1. sēj. 194. lpp.).

41Latvijai saistošās Hāgas konvencijas 34. pantā ir norādīti

42līdzekļi, kurus valsts varētu izmantot uzturlīdzekļu piedziņas

43pienākuma izpildei (piemēram, ieturējumi no nodokļu

44kompensācijām, kredītvēstures izpētes biroju informēšana, dažādu

45apliecību neizdošana, apturēšana vai anulēšana). Šādus līdzekļus

46savā tiesiskajā regulējumā ir ieviesušas vairākas Eiropas Padomes

47dalībvalstis (Francija, Lielbritānija, Norvēģija, Polija, Lietuva

48u.c.).

49No Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas 2014.

50gada 7. oktobra sēdes audioieraksta secināms, ka apstrīdētās

51normas izstrādē iesaistītās personas noraidījušas iespēju

52izmantot vairākus Hāgas konvencijas 34. pantā norādītos

53līdzekļus, atzīstot tos par nesamērīgiem (sk. Saeimas

54Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēžu audioierakstus

55lietas materiālu 1. sēj.).

56No apstrīdētās normas izstrādes un pieņemšanas dokumentiem var

57secināt, ka likumdevējs ir apsvēris alternatīvas parādnieka

58pamattiesību ierobežošanai. Likumdevējam, izvēloties kādu no

59vairākiem potenciāli piemērotiem līdzekļiem leģitīmā mērķa

60sasniegšanai, ir vērtēšanas un lemšanas privilēģija. Satversmes

61tiesas uzdevums ir izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību

62Satversmē noteiktajām pamattiesībām, nevis aizstāt likumdevēja

63rīcības brīvību ar savu viedokli par racionālāko tiesisko

64risinājumu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 15. februāra

65sprieduma lietā Nr. 2004-19-01 7.5. punktu un 2012. gada 1.

66novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 13.2. punktu).

67Likumdevējs ir vērtējis to, vai konkrētajā gadījumā pastāv

68alternatīvi līdzekļi, kas parādniekam Satversmē noteiktās

69pamattiesības aizskartu mazāk. Šādas izvērtēšanas ietvaros

70likumdevējs ir izdarījis secinājumu, ka tādu līdzekļu nav.

71Satversmes tiesa izskatāmajā lietā nav guvusi apstiprinājumu

72tam, ka pastāvētu tādi līdzekļi vai to kopums, kas netika

73izvērtēti apstrīdētās normas izstrādes un pieņemšanas gaitā.

74Ņemot vērā minēto, secināms, ka

75attiecībā uz parādnieku nepastāv saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem

76leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē.

1Izvērtējot apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību

2ierobežojuma atbilstību leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās par to,

3vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību

4ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā

5ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā (sk. Satversmes tiesas

62010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 15.

7punktu). Valstij indivīda tiesības uz privātās dzīves

8neaizskaramību ir jāievēro un jāaizsargā, un iejaukšanās

9attaisnojama tikai stingri noteiktos gadījumos, kad to prasa

10īpaši svarīgas sabiedrības intereses. Valstij ir tiesības

11ierobežot personas tiesības uz privāto dzīvi, ja indivīda rīcība

12nonāk pretrunā ar vispāratzītām morāles vai citām sociālajām

13normām (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 26. janvāra sprieduma

14lietā Nr. 2004-17-01 11. un 14.3. punktu).

15Tas, vai parādniekam Satversmes 96. pantā noteikto

16pamattiesību ierobežojums atbilst leģitīmajam mērķim, ir

17jāizvērtē, ievērojot bērna pamattiesības uz pilnvērtīgu attīstību

18(saņemot uzturlīdzekļus tieši no vecākiem), kas atbilst visas

19sabiedrības interesēm. Sabiedrības interesēs ir arī atgūt pēc

20iespējas vairāk valsts budžeta līdzekļu, kas izmaksāti parādnieku

21civiltiesisko saistību segšanai.

22Satversmes tiesa ir norādījusi, ka pastāv šādi personas datu

23aizsardzības pamatprincipi: tiesiskums, taisnīgums, minimalitāte

24un anonimitāte. Šie principi uzliek likumdevējam pienākumu

25pieņemt tādus tiesību aktus, kas garantētu datu drošību, kā arī

26noteiktu samērīgus ierobežojumus to izmantošanai (sk.

27Satversmes tiesas 2011. gada 14. marta sprieduma lietā Nr.

282010-51-01 14. punktu). Vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir

29lielāks par parādnieka pamattiesībām nodarīto zaudējumu, to

30Satversmes tiesa izvērtēs, ievērojot minētos datu aizsardzības

31pamatprincipus.

3218.1. Tiesiskuma princips ietver nosacījumu, ka

33personas datu izmantošana un nodošana citiem mērķiem nekā tiem,

34kuriem dati sākotnēji iegūti, var notikt tikai saskaņā ar

35personas piekrišanu vai arī uz likuma pamata (sk. Satversmes

36tiesas 2011. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2010-51-01 14.

37punktu). Izskatāmajā lietā nav strīda par to, ka parādnieka

38dati ir izmantoti un publiskoti uz likuma, proti, apstrīdētās

39normas, pamata. Līdz ar to šāda datu apstrāde atbilst tiesiskuma

40principam.

4118.2. Minimalitātes princips paredz, ka personas datu

42apstrāde ir aizliegta, ja vien nav nepieciešams sasniegt

43nozīmīgus un iepriekš skaidri noteiktus datu apstrādes mērķus.

44Proti, ņemot vērā datu pienācīgas glabāšanas nozīmi, datu

45izmantošana pieļaujama tikai sevišķi būtisku uzdevumu veikšanai,

46lai aizsargātu kādas tiesiski nozīmīgas intereses (sk.

47Satversmes tiesas 2011. gada 14. marta sprieduma lietā Nr.

482010-51-01 14. punktu).

49Šā sprieduma 14. punktā norādītie parādnieka datu

50publiskošanas leģitīmie mērķi, proti, bērnu tiesību uz attīstību

51un sabiedrības labklājības aizsardzība, ir uzskatāmi par

52nozīmīgiem un skaidri paredzētiem apstrīdētajā normā. Tomēr

53minimalitātes principa kontekstā ir nepieciešams noskaidrot arī

54to, vai publiskojamo datu apjoms atbilst datu apstrādes

55mērķim.

56Fonda administrācijas mājaslapā publisko parādnieka vārdu,

57uzvārdu, personas koda otro daļu un dzimšanas gadu. Saeimā 2014.

58gada 19. jūnijā iesniegtā likumprojekta Nr. 1186/Lp11

59"Grozījumi Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumā"

60anotācijā norādīts, ka šāds datu apjoms izraudzīts, lai

61neaizskartu to personu tiesības, kuru vārdi un uzvārdi vai pat

62dzimšanas gadi varētu sakrist.

63Satversmes tiesa piekrīt Datu valsts inspekcijas norādei, ka

64personas dati pēc to publiskošanas internetā kļūst pieejami

65neierobežotam neidentificējamu personu lokam un ir sarežģīti vai

66pat neiespējami kontrolēt turpmāko šo personas datu izmantošanu

67(sk. lietas materiālu 1. sēj. 119. lpp.).

68Tomēr Satversmes tiesa uzskata, ka šāds publiskojamo datu

69apjoms pēc sava satura ir minimums, kas nodrošina iespēju

70identificēt personu. Tādējādi persona apzinās, ka to var

71identificēt un tā nevarēs noliegt faktu, ka ir iekļauta

72attiecīgajā sarakstā. Apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību

73ierobežojuma leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt, nepubliskojot

74parādnieku datus vismaz apstrīdētajā normā noteiktajā apjomā.

75Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertais parādniekam

76Satversmes 96. pantā noteikto pamattiesību ierobežojums atbilst

77minimalitātes principam.

78Jāņem vērā, ka uz parādnieka datu publiskošanu objektīvu

79iemeslu dēļ nevar tikt attiecināts tāds datu apstrādes princips

80kā anonimitāte.

8118.3. Taisnīguma princips prasa, lai informācijas

82iegūšana un apstrāde notiktu tādā veidā, kas izslēgtu nesamērīgu

83iejaukšanos datu subjektu privātumā, autonomijā un integritātē

84(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 14. marta sprieduma lietā

85Nr. 2010-51-01 14. punktu). Samērīguma princips noteic, ka

86tad, ja publiskā vara ierobežo personas tiesības un likumiskās

87intereses, ir jāievēro saprātīgs līdzsvars starp personas un

88valsts vai sabiedrības interesēm. Likumdevējam ir saprātīgi

89jāizsver visu iesaistīto pušu intereses un jāpieņem vairākuma

90gribai atbilstošs lēmums, kurā būtu samērīgi ievērotas skarto

91personu intereses (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta

92sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1. punktu un

932009. gada 30. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-04-06 13.4.

94punktu).

95Saskaņā ar apstrīdēto normu publiskojamās ziņas par parādnieku

96citstarp ietver informāciju par viņa ģimenes dzīvi, kā arī tādu

97viņa privātās dzīves aspektu, ka parādnieks objektīvu vai

98subjektīvu iemeslu dēļ nepilda viņam ar likumu un tiesas

99spriedumu noteikto pienākumu uzturēt savu bērnu.

100Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka

101tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, un visās darbībās

102attiecībā uz bērnu prioritāras ir viņa tiesības un intereses. Tas

103nozīmē, ka ne vien tiesai un citām institūcijām savi lēmumi

104jāpieņem, pamatojoties uz bērna interesēm, bet arī likumdevējam

105jāievēro, lai pieņemtie vai grozītie normatīvie akti aizsargātu

106bērnu intereses iespējami labākajā veidā (sk. Satversmes

107tiesas 2004. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-02-0106

10811. punktu). Bērna interešu prioritātes princips attiecas uz

109visiem trim valsts varas atzariem - likumdevēja varu, izpildvaru

110un tiesu varu. Šis princips ir jāievēro arī nosakot politikas

111prioritātes un virzienu. Jebkura darbība un lēmums, kas attiecas

112uz bērnu, ir jāveic un jāpieņem tādā veidā, lai, cik vien tas

113iespējams, tiktu ievērotas bērna intereses un nodrošinātas viņa

114tiesības. Jebkuras citas prioritātes atzīšana bez nopietna

115iemesla un attaisnojuma nav pieļaujama (sk. Satversmes tiesas

1162005. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 11.

117punktu).

118Kā secināts šā sprieduma 16. punktā, apstrīdētā norma sekmē

119bērna tiesības saņemt viņa pilnvērtīgai attīstībai nepieciešamos

120līdzekļus no vecāka. Valsts prioritāte ir rūpēties par tādu

121dzīves apstākļu un sociālās vides veidošanu, kas nodrošinātu

122pilnvērtīgu bērna fizisko un intelektuālo attīstību. Bērna

123nodrošināšana ar uzturlīdzekļiem vismaz minimālā apmērā katru

124mēnesi ir vecāku pienākums, kas izriet no Civillikuma 179. panta

125un nekādos apstākļos nav atceļams.

126Satversmes tiesa ņem vērā, ka saskaņā ar Noteikumiem Nr. 5

127ziņas par parādnieku no publiski pieejamā saraksta tiek dzēstas

128neatkarīgi no tā, vai attiecīgajai personai ir vai nav

129parādsaistības pret valsti, ja vien persona atsāk uzturlīdzekļu

130maksāšanu par kārtējo mēnesi. Turklāt apstrīdētā norma paredz

131labvēlīgāku regulējumu personām, kuras savu vecāka pienākumu

132uzturēt bērnu nespēj veikt invaliditātes vai ilgstošas

133darbnespējas dēļ. Lai gan arī šādā gadījumā vecāks nav atbrīvots

134no pienākuma nodrošināt minimālos uzturlīdzekļus bērnam, ziņas

135par šādiem parādniekiem netiek publiskotas Fonda administrācijas

136mājaslapā.

137Izskatāmajā lietā ir jālīdzsvaro bērna pamattiesības uz

138attīstību, kuru ievērošana ir prioritāra un turklāt sekmē visas

139sabiedrības labklājību, un tādas personas pamattiesības, kura

140nepilda savu pienākumu. Šādā situācijā, kad normatīvie akti

141piedevām paredz vairākus parādnieka tiesību aizsardzības

142instrumentus, priekšroka dodama bērna pamattiesībām.

143Līdz ar to labums, ko no parādnieka pamattiesību ierobežojuma

144gūst sabiedrība, ir lielāks par viņa tiesībām nodarīto

145zaudējumu.

146Apstrīdētajā normā noteiktais

147parādnieka pamattiesību ierobežojums ir samērīgs un atbilst

148Satversmes 96. pantam.

1Satversmes tiesai izskatāmajā lietā ir jāizvērtē

2arī tas, vai nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi

3un kurus izvēloties tiktu mazāk ierobežotas parādnieka bērnam

4Satversmes 96. pantā noteiktās pamattiesības.

519.1. Saeimā 2014. gada 19. jūnijā iesniegtā

6likumprojekta Nr. 1186/Lp11 "Grozījumi Uzturlīdzekļu

7garantiju fonda likumā" izskatīšanas gaitā vairākas personas

8norādījušas uz to, ka, izvērtējot likumdevēja rīcības

9proporcionalitāti, būtiska nozīme ir tam apstāklim, ka parādnieka

10datu publiskošanas rezultātā var tikt aizskartas ne vien paša

11parādnieka, bet arī citu personu tiesības un likumiskās

12intereses. Parādnieka datu publiskošana varot radīt bērna,

13sabiedrības vismazāk aizsargātās grupas locekļa, tiesību un

14likumisko interešu aizskārumu (sk. Saeimas Cilvēktiesību un

15sabiedrisko lietu komisijas sēžu audioierakstus lietas materiālu

161. sēj.).

17Nav pieļaujams tas, ka patvaļīgi tiktu pārkāpta bērnu privātās

18dzīves neaizskaramība vai tiktu aizskarta viņu cieņa. Satversmes

19tiesa norāda, ka parādnieka bērnu identificēšanas rezultātā

20trešajām personām pieejamā informācija var norādīt uz to, ka

21bērna vecākiem bijis strīds par konkrētā vai cita bērna

22uzturēšanu, ka viens no vecākiem atsakās labprātīgi pildīt tiesas

23spriedumu un uzturlīdzekļus viņa vietā maksā valsts. Šādas

24informācijas nonākšana trešo personu rīcībā var radīt

25nelabvēlīgas sekas bērnam, piemēram, pakļaut viņu emocionālas

26vardarbības vai sociālas atstumtības riskam, izraisīt viņā

27diskomforta sajūtu. Minētās nelabvēlīgās sekas ietekmē arī bērna

28tiesības uz pilnvērtīgu attīstību sociālajā vidē.

29Vērtējot no apstrīdētās normas izrietošo parādnieka bērnam

30Satversmes 96. pantā noteikto pamattiesību ierobežojumu,

31likumdevējam atbilstoši bērna tiesību un interešu prioritātes

32principam bija jāpārliecinās par to, ka parādnieka dati tiks

33publiskoti tikai un vienīgi nolūkā nodrošināt bērna tiesības uz

34attīstību un tiek izslēgta jebkura iespēja, ka iesniedzējs datu

35publiskošanai piekrīt kādu citu motīvu dēļ.

3619.2. Ņemot vērā citstarp arī Tiesībsarga izteikto

37viedokli, likumdevējs apstrīdētajā normā tās izstrādes gaitā ir

38iekļāvis divus nosacījumus parādnieka datu publiskošanai. Proti,

39datu publiskošana ir pieļaujama vienīgi tad, ja: 1) iesniedzējs

40tam piekritis; 2) Fonda administrācija nav saņēmusi no valsts vai

41pašvaldību iestādēm informāciju, ka attiecīgo ziņu publiskošana

42kaitētu bērna interesēm. Izskatāmajā lietā Satversmes tiesa

43apstrīdētajā normā ietverto jēdzienu "bērna intereses"

44saista ar bērnam Satversmes 96. pantā garantētajām

45pamattiesībām.

46Bērnu tiesību aizsardzības likuma 5. un 24. pants noteic, ka

47rūpes par bērna labklājību un tiesību aizsardzību visupirms ir

48bērna vecāku pienākums. Arī Civillikuma 177. pants paredz vecāku

49tiešo uzdevumu rūpēties par bērnu, nodrošināt viņa aprūpi un

50uzraudzību. Tādējādi vispusīgi izvērtēt parādnieka datu

51publiskošanas iespējamo ietekmi uz bērna interesēm vispirmām

52kārtām ir bērna vecāku pienākums.

53Satversmes tiesa uzsver, ka iesniedzēja piekrišana parādnieka

54datu publiskošanai pati par sevi ne vienmēr var garantēt bērna

55interešu aizsardzību, jo ir iespējamas situācijas, kad vecāku

56savstarpējo strīdu rezultātā iesniedzējs nebūs objektīvs un

57vēlēsies panākt uzturlīdzekļu parādnieka datu publiskošanu ar

58citu mērķi, pilnībā neizvērtējot bērna intereses. Uz to

59apstrīdētās normas pieņemšanas gaitā notikušās diskusijas

60ietvaros ir norādījušas vairākas personas (sk. arī Saeimas

61Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēžu audioierakstus

62lietas materiālu 1. sēj.). No apstrīdētās normas izstrādes un

63pieņemšanas dokumentiem Satversmes tiesa negūst apstiprinājumu

64tam, ka likumdevējs šādus apstākļus ir izvērtējis pēc

65būtības.

6619.3. Likumdevējam bija jāizvērtē tas, vai otrais

67apstrīdētajā normā ietvertais mehānisms (Fonda administrācija nav

68saņēmusi no valsts vai pašvaldību iestādēm informāciju, ka

69attiecīgo ziņu publiskošana kaitētu bērna interesēm) pilnībā

70garantē bērnam Satversmes 96. pantā noteikto pamattiesību

71aizsardzību.

72Apstrīdētās normas izstrādes un pieņemšanas gaitā nav

73konstatēts, ka valsts vai pašvaldību iestādes visos gadījumos

74nodrošinātu visaptverošu izvērtēšanu, vai attiecīgo ziņu

75publiskošana nekaitētu bērna interesēm. Apstrīdētā norma noteic,

76ka parādnieka datu publiskošanai pietiek ar to, ka informācija no

77valsts vai pašvaldību iestādēm nav saņemta. No Tieslietu

78ministrijas viedokļa izriet secinājums, ka valsts un pašvaldību

79iestāžu iespējas jau laikus - pirms ziņu publiskošanas - sniegt

80Fonda administrācijai informāciju par šādas publiskošanas

81kaitīgumu bērna interesēm ir vien teorētiskas (sk. lietas

82materiālu 1. sēj. 143. un 144. lpp.). Tādējādi apstrīdētā

83norma neparedz kārtību, kādā bērna interešu izvērtējums būtu

84veicams visos gadījumos pirms parādnieka datu publiskošanas.

85Attiecībā uz Saeimas un Tieslietu ministrijas norādījumu, ka

86bērnam radušos pamattiesību aizskārumu var novērst, dzēšot

87parādnieka datus no publiski pieejamā saraksta, Satversmes tiesa

88pievienojas Datu valsts inspekcijas norādītajam, ka personas datu

89publiskošana internetā ir būtisks personas tiesību ierobežojums,

90jo šādi dati kļūst pieejami neierobežotam neidentificējamu

91personu lokam un līdz ar to paver iespēju šos personas datus

92apstrādāt neatbilstoši iecerētajam mērķim. Ja personas dati

93padarīti publiski pieejami, tad ir ļoti sarežģīti vai pat

94neiespējami kontrolēt šo datu turpmāko izmantošanu. Turklāt

95attiecībā uz internetā publiskotiem personas datiem nav iespējams

96nodrošināt visas datu subjektam Fizisko personu datu aizsardzības

97likuma 15. pantā noteiktās tiesības (sk. lietas materiālu 1.

98sēj. 119. lpp.). Tādējādi Saeimas un Tieslietu ministrijas

99norādītā ziņu dzēšana no publiskā saraksta pati par sevi

100negarantē jau notikuša bērna pamattiesību aizskāruma

101novēršanu.

10219.4. No Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu

103komisijas 2014. gada 7. oktobra sēdes audioieraksta secināms, ka

104Fonda administrācijas pārstāvis sēdē īpaši norādījis uz to, ka

105Fonda administrācijas kapacitāte nav pietiekama bērna interešu

106izvērtēšanai. Tamdēļ ir svarīgi, lai attiecīgā informācija no

107valsts un pašvaldību iestādēm tiktu saņemta (sk. Saeimas

108Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēžu audioierakstus

109lietas materiālu 1. sēj.). Šajā sakarā Saeimas Cilvēktiesību

110un sabiedrisko lietu komisijā pirms likumprojekta izskatīšanas

111trešajā lasījumā sniegtais ierosinājums lemt par iespēju

112papildināt likumprojektu ar nosacījumu, ka informācijas

113publiskošana nenotiek arī tad, ja Fonda administrācijas rīcībā ir

114arī citā veidā iegūta informācija un tās izvērtējums liecina par

115bērna interešu iespējamu aizskārumu informācijas publiskošanas

116gadījumā, pēc būtības netika apspriests (sk. Saeimas

117Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēžu audioierakstus

118lietas materiālu 1. sēj.).

119Lietas dalībnieki un pieaicinātās personas ir vienisprātis, ka

120izskatāmajā lietā būtiska nozīme ir bērnu tiesību aizsardzībai.

121Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (institūcija, kas

122nodrošina normatīvo aktu ievērošanas uzraudzību un kontroli bērnu

123tiesību aizsardzības jomā) izskatāmajā lietā ir vērsusi uzmanību

124uz to, ka apstrīdētās normas pieņemšanas gaitā tās atzinums

125netika pieprasīts, kā arī uz Bērnu tiesību konvencijas 27. pantu,

126atbilstoši kuram valstij jāveic visi attiecīgie pasākumi, lai

127nodrošinātu uzturlīdzekļu piedziņu no vecākiem vai citām

128personām, kas ir finansiāli atbildīgas par bērnu. Tomēr no

129inspekcijas sniegtā viedokļa izriet arī tas, ka attiecīgā

130regulējuma piemērošanas gadījumā jārēķinās ar iespējamību, ka

131bērna tiesības uz privāto dzīvi un personas neaizskaramību tiek

132pārkāptas, lai gan šī iespējamība ir neliela (sk. lietas

133materiālu 1. sēj. 112. lpp.). No minētā, kā arī lietas

134materiālos pieejamās informācijas par personu lūgumiem dzēst

135parādnieku datus no publiskā saraksta, jo to pieejamība varētu

136kaitēt parādnieka bērna interesēm (sk. lietas materiālu 1.

137sēj. 195. lpp.), izriet secinājums, ka parādnieka datu

138publiskošana skar bērna pamattiesības uz privātās dzīves

139neaizskaramību. Tātad šis bērna tiesību ierobežojums apstrīdētās

140normas izstrādāšanas un pieņemšanas gaitā bija jāizvērtē.

14119.5. Satversmes tiesa norāda, ka parādniekam var būt

142gan tādi bērni, kuri atrodas iesniedzēja aprūpē un kuru uzturam

143maksāt līdzekļus parādniekam ir pienākums saskaņā ar tiesas

144nolēmumu, gan arī citi bērni, kuri neatrodas iesniedzēja aprūpē.

145Apstrīdētās normas pirmās daļas 1. punktā minētā iesniedzēja

146piekrišana attiecas vienīgi uz tādu parādnieka bērnu tiesību

147aizsardzību, kuri ir iesniedzēja aprūpē. Tātad pirms parādnieka

148datu publiskošanas tai personai, kuras aprūpē atrodas parādnieka

149bērns, bet kura nav iesniedzējs, nav iespēju uzzināt par

150parādnieka datu potenciālo publiskošanu un normatīvie akti nedod

151viņai iespēju pirms datu publiskošanas izteikt savu viedokli.

152Tādejādi šī persona nekādā veidā nevar kavēt attiecīgo datu

153publiskošanu.

154Saeima savā viedoklī pēc iepazīšanās ar izskatāmās lietas

155materiāliem ir norādījusi, ka kopš brīža, kad uzsākta parādnieku

156datu publiskošana, Fonda administrācija ir saņēmusi divus lūgumus

157dzēst parādnieka datus no publiskā saraksta, jo to publiska

158pieejamība varētu kaitēt to parādnieka bērnu interesēm, kuri nav

159iesniedzēja aprūpē. Katrā no abiem minētajiem gadījumiem šādu

160lūgumu attiecībā uz savu un parādnieka bērnu iesniegusi

161parādnieka nākamā laulātā, proti, persona, kura apstrīdētajā

162normā nav minēta. Šie lūgumi esot apmierināti (sk. lietas

163materiālu 1. sēj. 195. lpp.). No minētā izriet, ka ziņas par

164parādnieku saskaņā ar apstrīdēto normu tiek publiskotas, lai gan

165pirms tam valsts un pašvaldību iestādes vispār nevērtē arī tā

166viņa bērna intereses, kurš ir citas personas, nevis iesniedzēja

167aprūpē, un ka apstrīdētā norma nenodrošina pienācīgu kārtību,

168kādā izvērtējama parādnieka datu publiskošanas ietekme uz šāda

169bērna interesēm.

170Apstrīdētajā normā nav ietverts tiesiskais regulējums, kas pēc

171būtības nodrošinātu, ka tiek izvērtēts, vai datu publiskošana

172nekaitēs to parādnieka bērnu interesēm, kuri nav iesniedzēja

173aprūpē. Apstrīdētās normas ietekme uz šiem bērniem likumprojekta

174izstrādes un pieņemšanas gaitā netika vērtēta.

17519.6. Satversmes tiesa norāda, ka apstrīdētās normas

176izstrādes un pieņemšanas gaitā likumdevējs bērna pamattiesības ir

177vērtējis vienīgi bērna attīstības aspektā.

178Likumdevējs nav noskaidrojis, vai konkrētajā gadījumā nepastāv

179alternatīvi līdzekļi, kas parādnieka bērnam Satversmes 96. pantā

180noteiktās pamattiesības aizskartu mazāk.

181No šā sprieduma 19.3.-19.5. punktā izdarītajiem secinājumiem

182izriet, ka parādnieka bērnam Satversmes 96. pantā noteiktās

183pamattiesības mazāk aizskartu tāds regulējums, atbilstoši kuram

184parādnieka dati būtu publiskojami tikai tad, ja Fonda

185administrācija no valsts vai pašvaldību iestādēm ir saņēmusi

186informāciju, ka attiecīgo ziņu publiskošana nekaitēs bērna

187interesēm.

188Tātad attiecībā uz parādnieka bērnu pastāv citi līdzekļi, kuri

189būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personas pamattiesības

190tiktu ierobežotas mazāk.

191Līdz ar to parādnieka bērnam

192Satversmes 96. pantā noteikto pamattiesību ierobežojums neatbilst

193samērīguma principam.

19419.7. Satversmes tiesa vērš uzmanību uz apstrīdētās

195normas specifisko dabu un vienlaicīgo ietekmi uz vairākām personu

196grupām. Proti, apstrīdētā norma ierobežo gan parādniekam, gan

197viņa bērnam Satversmes 96. pantā noteiktās pamattiesības.

198Attiecībā uz parādnieku šis ierobežojums ir samērīgs, bet

199attiecībā uz parādnieka bērnu nav samērīgs.

200Apstrīdētās normas neatbilstība Satversmei, ciktāl runa ir par

201parādnieka bērna pamattiesību ierobežojumu, izriet no

202apstrīdētajā normā ietvertās vispārējās parādnieku datu

203publiskošanas kārtības. Šī neatbilstība izpaužas tādējādi, ka,

204Satversmes tiesai atzīstot apstrīdēto normu par neatbilstošu

205Satversmes 96. pantam vienīgi tiktāl, ciktāl tā attiecas uz

206parādnieka bērnu, parādnieku datu publiskošana netiks pārtraukta

207un turpinās nesamērīgi ierobežot parādnieku bērnu

208pamattiesības.

209Ņemot vērā bērna tiesību prioritāro nozīmi, šādos apstākļos

210parādnieka bērnam Satversmes 96. pantā noteikto pamattiesību

211aizsardzību var nodrošināt tikai visa apstrīdētajā normā ietvertā

212regulējuma atzīšana par neatbilstošu Satversmei.

213Tādējādi apstrīdētā norma neatbilst

214Satversmes 96. pantam.

1Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 31. panta 11.

2punktu tiesai ir jānosaka brīdis, ar kuru apstrīdētā norma (akts)

3zaudē spēku.

4Likumdevējs Satversmes tiesas likuma 32. panta trešajā daļā

5Satversmes tiesai ir piešķīris plašu rīcības brīvību izlemt, no

6kura brīža spēku zaudē tāda apstrīdētā norma, kas atzīta par

7neatbilstošu augstāka juridiskā spēka tiesību normai. Lai atzītu

8apstrīdēto normu par spēkā neesošu nevis no sprieduma

9publicēšanas dienas, bet no cita brīža, Satversmes tiesai savs

10viedoklis ir jāpamato (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21.

11decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 34. punktu un 2014. gada

1228. novembra sprieduma lietā Nr. 2014-09-01 21. punktu).

13Satversmes tiesas praksē ir bijuši gadījumi, kad apstrīdētās

14normas tūlītēja atcelšana nebija iespējama un tādēļ tiesa

15noteica, ka apstrīdētā norma zaudē savu spēku no kāda brīža

16nākotnē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 15.

17aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 18. punktu un 2015. gada

1816. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-13-01 22. punktu).

19Kā Satversmes tiesa jau vairākkārt secinājusi, gadījumos, kad

20tūlītēja apstrīdētās normas atcelšana Satversmei neatbilstu vēl

21vairāk kā šīs normas atstāšana spēkā, ir iespējams noteikt

22sprieduma izpildes termiņu (sk., piemēram, Satversmes tiesas

232008. gada 21. oktobra sprieduma lietā Nr. 2008-02-01 12. punktu

24un 2010. gada 9. marta sprieduma lietā Nr. 2009-69-03 16.

25punktu). Satversmes tiesai, izmantojot tai Satversmes tiesas

26likuma 32. panta trešajā daļā piešķirtās tiesības, iespēju

27robežās ir jāgādā par to, lai situācija, kāda varētu veidoties no

28brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu personām

29Satversmē garantēto pamattiesību aizskārumu (sk. Satversmes

30tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103

3125. punktu un 2010. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr.

322010-44-01 17.2. punktu).

33Likumdevējam ir jāievēro līdzsvars starp dažādām bērna

34pamattiesībām. Proti, nav pieļaujams bez acīmredzama pamatojuma

35piešķirt kādai no bērna pamattiesībām mazāku nozīmi nekā citām

36viņa pamattiesībām.

37Apstrīdētā norma aizsargā bērna tiesības uz attīstību,

38veicinot tieši vecāka pienākumu izpildi. Tomēr apstrīdētā norma

39negarantē vienlīdzīgu aizsardzību bērna tiesībām uz pilnvērtīgu

40attīstību un tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību. Ar

41apstrīdētās normas atzīšanu par spēku zaudējušu no sprieduma

42publicēšanas dienas tiktu sašaurinātas bērna pamattiesības uz

43pilnvērtīgu attīstību, jo mazāk tiktu sekmēts tas, lai vecāki

44pildītu savu pienākumu uzturēt bērnu.

45Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevējam ir plaša rīcības

46brīvība, izvēloties piemērotāko regulējumu Satversmē paredzēto

47pamattiesību īstenošanai. Satversmes tiesa nevar aizstāt

48likumdevēja rīcības brīvību ar savu viedokli par racionālāko

49risinājumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 19.

50decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 20. punktu un 2012. gada

512. maija sprieduma lietā Nr. 2011-17-03 16. punktu).

52Satversmes tiesa atzīst, ka konkrētajā situācijā likumdevējam ir

53atvēlams laiks izvērtēšanai, kā vislabāk būtu līdzsvarojamas

54bērnam Satversmes 96. un 110. pantā noteiktās pamattiesības.

55Līdz ar to apstrīdētā norma ir

56atzīstama par spēku zaudējušu no 2017. gada 1. februāra.

57Nolēmumu

58daļa

59Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

60Satversmes tiesa

61nosprieda:

62atzīt Uzturlīdzekļu garantiju fonda

63likuma 5.1 pantu par neatbilstošu Latvijas Republikas

64Satversmes 96. pantam un spēku zaudējušu no 2017. gada 1.

65februāra.

66Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

67Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

68Tiesas sēdes priekšsēdētājs

69A.Laviņš