19. pants

Satversmes tiesai izskatāmajā lietā ir jāizvērtē

arī tas, vai nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi

un kurus izvēloties tiktu mazāk ierobežotas parādnieka bērnam

Satversmes 96. pantā noteiktās pamattiesības.

19.1. Saeimā 2014. gada 19. jūnijā iesniegtā

likumprojekta Nr. 1186/Lp11 "Grozījumi Uzturlīdzekļu

garantiju fonda likumā" izskatīšanas gaitā vairākas personas

norādījušas uz to, ka, izvērtējot likumdevēja rīcības

proporcionalitāti, būtiska nozīme ir tam apstāklim, ka parādnieka

datu publiskošanas rezultātā var tikt aizskartas ne vien paša

parādnieka, bet arī citu personu tiesības un likumiskās

intereses. Parādnieka datu publiskošana varot radīt bērna,

sabiedrības vismazāk aizsargātās grupas locekļa, tiesību un

likumisko interešu aizskārumu (sk. Saeimas Cilvēktiesību un

sabiedrisko lietu komisijas sēžu audioierakstus lietas materiālu

1. sēj.).

Nav pieļaujams tas, ka patvaļīgi tiktu pārkāpta bērnu privātās

dzīves neaizskaramība vai tiktu aizskarta viņu cieņa. Satversmes

tiesa norāda, ka parādnieka bērnu identificēšanas rezultātā

trešajām personām pieejamā informācija var norādīt uz to, ka

bērna vecākiem bijis strīds par konkrētā vai cita bērna

uzturēšanu, ka viens no vecākiem atsakās labprātīgi pildīt tiesas

spriedumu un uzturlīdzekļus viņa vietā maksā valsts. Šādas

informācijas nonākšana trešo personu rīcībā var radīt

nelabvēlīgas sekas bērnam, piemēram, pakļaut viņu emocionālas

vardarbības vai sociālas atstumtības riskam, izraisīt viņā

diskomforta sajūtu. Minētās nelabvēlīgās sekas ietekmē arī bērna

tiesības uz pilnvērtīgu attīstību sociālajā vidē.

Vērtējot no apstrīdētās normas izrietošo parādnieka bērnam

Satversmes 96. pantā noteikto pamattiesību ierobežojumu,

likumdevējam atbilstoši bērna tiesību un interešu prioritātes

principam bija jāpārliecinās par to, ka parādnieka dati tiks

publiskoti tikai un vienīgi nolūkā nodrošināt bērna tiesības uz

attīstību un tiek izslēgta jebkura iespēja, ka iesniedzējs datu

publiskošanai piekrīt kādu citu motīvu dēļ.

19.2. Ņemot vērā citstarp arī Tiesībsarga izteikto

viedokli, likumdevējs apstrīdētajā normā tās izstrādes gaitā ir

iekļāvis divus nosacījumus parādnieka datu publiskošanai. Proti,

datu publiskošana ir pieļaujama vienīgi tad, ja: 1) iesniedzējs

tam piekritis; 2) Fonda administrācija nav saņēmusi no valsts vai

pašvaldību iestādēm informāciju, ka attiecīgo ziņu publiskošana

kaitētu bērna interesēm. Izskatāmajā lietā Satversmes tiesa

apstrīdētajā normā ietverto jēdzienu "bērna intereses"

saista ar bērnam Satversmes 96. pantā garantētajām

pamattiesībām.

Bērnu tiesību aizsardzības likuma 5. un 24. pants noteic, ka

rūpes par bērna labklājību un tiesību aizsardzību visupirms ir

bērna vecāku pienākums. Arī Civillikuma 177. pants paredz vecāku

tiešo uzdevumu rūpēties par bērnu, nodrošināt viņa aprūpi un

uzraudzību. Tādējādi vispusīgi izvērtēt parādnieka datu

publiskošanas iespējamo ietekmi uz bērna interesēm vispirmām

kārtām ir bērna vecāku pienākums.

Satversmes tiesa uzsver, ka iesniedzēja piekrišana parādnieka

datu publiskošanai pati par sevi ne vienmēr var garantēt bērna

interešu aizsardzību, jo ir iespējamas situācijas, kad vecāku

savstarpējo strīdu rezultātā iesniedzējs nebūs objektīvs un

vēlēsies panākt uzturlīdzekļu parādnieka datu publiskošanu ar

citu mērķi, pilnībā neizvērtējot bērna intereses. Uz to

apstrīdētās normas pieņemšanas gaitā notikušās diskusijas

ietvaros ir norādījušas vairākas personas (sk. arī Saeimas

Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēžu audioierakstus

lietas materiālu 1. sēj.). No apstrīdētās normas izstrādes un

pieņemšanas dokumentiem Satversmes tiesa negūst apstiprinājumu

tam, ka likumdevējs šādus apstākļus ir izvērtējis pēc

būtības.

19.3. Likumdevējam bija jāizvērtē tas, vai otrais

apstrīdētajā normā ietvertais mehānisms (Fonda administrācija nav

saņēmusi no valsts vai pašvaldību iestādēm informāciju, ka

attiecīgo ziņu publiskošana kaitētu bērna interesēm) pilnībā

garantē bērnam Satversmes 96. pantā noteikto pamattiesību

aizsardzību.

Apstrīdētās normas izstrādes un pieņemšanas gaitā nav

konstatēts, ka valsts vai pašvaldību iestādes visos gadījumos

nodrošinātu visaptverošu izvērtēšanu, vai attiecīgo ziņu

publiskošana nekaitētu bērna interesēm. Apstrīdētā norma noteic,

ka parādnieka datu publiskošanai pietiek ar to, ka informācija no

valsts vai pašvaldību iestādēm nav saņemta. No Tieslietu

ministrijas viedokļa izriet secinājums, ka valsts un pašvaldību

iestāžu iespējas jau laikus - pirms ziņu publiskošanas - sniegt

Fonda administrācijai informāciju par šādas publiskošanas

kaitīgumu bērna interesēm ir vien teorētiskas (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 143. un 144. lpp.). Tādējādi apstrīdētā

norma neparedz kārtību, kādā bērna interešu izvērtējums būtu

veicams visos gadījumos pirms parādnieka datu publiskošanas.

Attiecībā uz Saeimas un Tieslietu ministrijas norādījumu, ka

bērnam radušos pamattiesību aizskārumu var novērst, dzēšot

parādnieka datus no publiski pieejamā saraksta, Satversmes tiesa

pievienojas Datu valsts inspekcijas norādītajam, ka personas datu

publiskošana internetā ir būtisks personas tiesību ierobežojums,

jo šādi dati kļūst pieejami neierobežotam neidentificējamu

personu lokam un līdz ar to paver iespēju šos personas datus

apstrādāt neatbilstoši iecerētajam mērķim. Ja personas dati

padarīti publiski pieejami, tad ir ļoti sarežģīti vai pat

neiespējami kontrolēt šo datu turpmāko izmantošanu. Turklāt

attiecībā uz internetā publiskotiem personas datiem nav iespējams

nodrošināt visas datu subjektam Fizisko personu datu aizsardzības

likuma 15. pantā noteiktās tiesības (sk. lietas materiālu 1.

sēj. 119. lpp.). Tādējādi Saeimas un Tieslietu ministrijas

norādītā ziņu dzēšana no publiskā saraksta pati par sevi

negarantē jau notikuša bērna pamattiesību aizskāruma

novēršanu.

19.4. No Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu

komisijas 2014. gada 7. oktobra sēdes audioieraksta secināms, ka

Fonda administrācijas pārstāvis sēdē īpaši norādījis uz to, ka

Fonda administrācijas kapacitāte nav pietiekama bērna interešu

izvērtēšanai. Tamdēļ ir svarīgi, lai attiecīgā informācija no

valsts un pašvaldību iestādēm tiktu saņemta (sk. Saeimas

Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēžu audioierakstus

lietas materiālu 1. sēj.). Šajā sakarā Saeimas Cilvēktiesību

un sabiedrisko lietu komisijā pirms likumprojekta izskatīšanas

trešajā lasījumā sniegtais ierosinājums lemt par iespēju

papildināt likumprojektu ar nosacījumu, ka informācijas

publiskošana nenotiek arī tad, ja Fonda administrācijas rīcībā ir

arī citā veidā iegūta informācija un tās izvērtējums liecina par

bērna interešu iespējamu aizskārumu informācijas publiskošanas

gadījumā, pēc būtības netika apspriests (sk. Saeimas

Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēžu audioierakstus

lietas materiālu 1. sēj.).

Lietas dalībnieki un pieaicinātās personas ir vienisprātis, ka

izskatāmajā lietā būtiska nozīme ir bērnu tiesību aizsardzībai.

Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija (institūcija, kas

nodrošina normatīvo aktu ievērošanas uzraudzību un kontroli bērnu

tiesību aizsardzības jomā) izskatāmajā lietā ir vērsusi uzmanību

uz to, ka apstrīdētās normas pieņemšanas gaitā tās atzinums

netika pieprasīts, kā arī uz Bērnu tiesību konvencijas 27. pantu,

atbilstoši kuram valstij jāveic visi attiecīgie pasākumi, lai

nodrošinātu uzturlīdzekļu piedziņu no vecākiem vai citām

personām, kas ir finansiāli atbildīgas par bērnu. Tomēr no

inspekcijas sniegtā viedokļa izriet arī tas, ka attiecīgā

regulējuma piemērošanas gadījumā jārēķinās ar iespējamību, ka

bērna tiesības uz privāto dzīvi un personas neaizskaramību tiek

pārkāptas, lai gan šī iespējamība ir neliela (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 112. lpp.). No minētā, kā arī lietas

materiālos pieejamās informācijas par personu lūgumiem dzēst

parādnieku datus no publiskā saraksta, jo to pieejamība varētu

kaitēt parādnieka bērna interesēm (sk. lietas materiālu 1.

sēj. 195. lpp.), izriet secinājums, ka parādnieka datu

publiskošana skar bērna pamattiesības uz privātās dzīves

neaizskaramību. Tātad šis bērna tiesību ierobežojums apstrīdētās

normas izstrādāšanas un pieņemšanas gaitā bija jāizvērtē.

19.5. Satversmes tiesa norāda, ka parādniekam var būt

gan tādi bērni, kuri atrodas iesniedzēja aprūpē un kuru uzturam

maksāt līdzekļus parādniekam ir pienākums saskaņā ar tiesas

nolēmumu, gan arī citi bērni, kuri neatrodas iesniedzēja aprūpē.

Apstrīdētās normas pirmās daļas 1. punktā minētā iesniedzēja

piekrišana attiecas vienīgi uz tādu parādnieka bērnu tiesību

aizsardzību, kuri ir iesniedzēja aprūpē. Tātad pirms parādnieka

datu publiskošanas tai personai, kuras aprūpē atrodas parādnieka

bērns, bet kura nav iesniedzējs, nav iespēju uzzināt par

parādnieka datu potenciālo publiskošanu un normatīvie akti nedod

viņai iespēju pirms datu publiskošanas izteikt savu viedokli.

Tādejādi šī persona nekādā veidā nevar kavēt attiecīgo datu

publiskošanu.

Saeima savā viedoklī pēc iepazīšanās ar izskatāmās lietas

materiāliem ir norādījusi, ka kopš brīža, kad uzsākta parādnieku

datu publiskošana, Fonda administrācija ir saņēmusi divus lūgumus

dzēst parādnieka datus no publiskā saraksta, jo to publiska

pieejamība varētu kaitēt to parādnieka bērnu interesēm, kuri nav

iesniedzēja aprūpē. Katrā no abiem minētajiem gadījumiem šādu

lūgumu attiecībā uz savu un parādnieka bērnu iesniegusi

parādnieka nākamā laulātā, proti, persona, kura apstrīdētajā

normā nav minēta. Šie lūgumi esot apmierināti (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 195. lpp.). No minētā izriet, ka ziņas par

parādnieku saskaņā ar apstrīdēto normu tiek publiskotas, lai gan

pirms tam valsts un pašvaldību iestādes vispār nevērtē arī tā

viņa bērna intereses, kurš ir citas personas, nevis iesniedzēja

aprūpē, un ka apstrīdētā norma nenodrošina pienācīgu kārtību,

kādā izvērtējama parādnieka datu publiskošanas ietekme uz šāda

bērna interesēm.

Apstrīdētajā normā nav ietverts tiesiskais regulējums, kas pēc

būtības nodrošinātu, ka tiek izvērtēts, vai datu publiskošana

nekaitēs to parādnieka bērnu interesēm, kuri nav iesniedzēja

aprūpē. Apstrīdētās normas ietekme uz šiem bērniem likumprojekta

izstrādes un pieņemšanas gaitā netika vērtēta.

19.6. Satversmes tiesa norāda, ka apstrīdētās normas

izstrādes un pieņemšanas gaitā likumdevējs bērna pamattiesības ir

vērtējis vienīgi bērna attīstības aspektā.

Likumdevējs nav noskaidrojis, vai konkrētajā gadījumā nepastāv

alternatīvi līdzekļi, kas parādnieka bērnam Satversmes 96. pantā

noteiktās pamattiesības aizskartu mazāk.

No šā sprieduma 19.3.-19.5. punktā izdarītajiem secinājumiem

izriet, ka parādnieka bērnam Satversmes 96. pantā noteiktās

pamattiesības mazāk aizskartu tāds regulējums, atbilstoši kuram

parādnieka dati būtu publiskojami tikai tad, ja Fonda

administrācija no valsts vai pašvaldību iestādēm ir saņēmusi

informāciju, ka attiecīgo ziņu publiskošana nekaitēs bērna

interesēm.

Tātad attiecībā uz parādnieka bērnu pastāv citi līdzekļi, kuri

būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personas pamattiesības

tiktu ierobežotas mazāk.

Līdz ar to parādnieka bērnam

Satversmes 96. pantā noteikto pamattiesību ierobežojums neatbilst

samērīguma principam.

19.7. Satversmes tiesa vērš uzmanību uz apstrīdētās

normas specifisko dabu un vienlaicīgo ietekmi uz vairākām personu

grupām. Proti, apstrīdētā norma ierobežo gan parādniekam, gan

viņa bērnam Satversmes 96. pantā noteiktās pamattiesības.

Attiecībā uz parādnieku šis ierobežojums ir samērīgs, bet

attiecībā uz parādnieka bērnu nav samērīgs.

Apstrīdētās normas neatbilstība Satversmei, ciktāl runa ir par

parādnieka bērna pamattiesību ierobežojumu, izriet no

apstrīdētajā normā ietvertās vispārējās parādnieku datu

publiskošanas kārtības. Šī neatbilstība izpaužas tādējādi, ka,

Satversmes tiesai atzīstot apstrīdēto normu par neatbilstošu

Satversmes 96. pantam vienīgi tiktāl, ciktāl tā attiecas uz

parādnieka bērnu, parādnieku datu publiskošana netiks pārtraukta

un turpinās nesamērīgi ierobežot parādnieku bērnu

pamattiesības.

Ņemot vērā bērna tiesību prioritāro nozīmi, šādos apstākļos

parādnieka bērnam Satversmes 96. pantā noteikto pamattiesību

aizsardzību var nodrošināt tikai visa apstrīdētajā normā ietvertā

regulējuma atzīšana par neatbilstošu Satversmei.

Tādējādi apstrīdētā norma neatbilst

Satversmes 96. pantam.