1. pants

DROŠĪBAS

VIDES RAKSTUROJUMS

1.1. Globālās tendences

Noteikumos balstītā starptautiskā pasaules kārtība, kas

veidojusies pēc Otrā pasaules kara un nostiprinājusies pēc Aukstā

kara beigām, piedzīvo pārmaiņas. Neskatoties uz spēkā esošām un

juridiski saistošām konvencijām un starptautiskiem līgumiem,

drošības institūcijām un instrumentiem, atsevišķas valstis klaji

ignorē starptautiskās saistības un citu valstu suverenitāti un

teritoriālo vienotību.

Pastāvošās starptautiskās kārtības tendences raksturo spēka

politika un sāncensība, kuras rezultātā izmaiņas starptautiskajā

drošības vidē ir aizvien grūtāk prognozējamas. Drošības

izaicinājumu dažādība, tai skaitā jauno tehnoloģiju attīstība,

terorisms, klimata pārmaiņas un pandēmijas rada nopietnus draudus

daudzpusējam pasaules attīstības modelim.

Globālās sistēmas sadrumstalotības iespaidā pieaug mēģinājumi

daudzpusējo pieeju aizstāt ar vienpusēju rīcību, kurā

domstarpības tiek risinātas no spēka pozīcijām. Šim procesam

turpinoties, var pieaugt konfrontāciju un konfliktu risks, kas,

Latvijas ģeopolitiskajā situācijā, īpaši nostiprina nacionālo

aizsardzības spēju un ciešas sadarbības ar NATO sabiedrotajiem

nozīmi.

NATO sabiedroto militārā klātbūtne reģionā un atbalsts sniedz

neatsveramu ieguldījumu Latvijas drošībā. Vienlaikus Latvijas

drošību ietekmē attiecību dinamika sabiedroto vidū. Mainās

Amerikas Savienoto valstu (turpmāk - ASV) politiskā pieeja

pasaules kārtības uzturēšanā, pamatoti sagaidot vienlīdzīgu

ieguldījumu no sabiedroto puses kolektīvās aizsardzības

garantēšanā. Kaut arī pēdējo gadu laikā ir vērojams progress,

Eiropas valstu nepietiekamie militārie izdevumi turpina ietekmēt

spējas adekvāti reaģēt gan uz militāro apdraudējumu Eiropā, gan

uz krīzēm citos reģionos. Saglabājas Eiropas valstu militārā

atkarība no ASV gan kolektīvās aizsardzības, gan starptautisko

operāciju jomā.

Ceturtās industriālās revolūcijas ietekmē rodas jaunas

tehnoloģijas, kurām ir nozīmīga loma ne tikai valsts aizsardzībā,

bet visas sabiedrības dzīvē. Jaunās tehnoloģijas, sociālo tīklu

attīstība un pieaugošā sabiedrības tehnoloģiskā atkarība jau

šobrīd maina sabiedrības informatīvās telpas lietošanas paradumus

un atklāj arvien jaunas ievainojamības, paverot plašas

manipulācijas iespējas. Tas nākotnē vairāk apdraudēs

demokrātiskas valstis nekā autoritāros režīmus, kas ne tikai

pārrauga sociālos tīklus un internetu, bet arī izmanto jaunās

tehnoloģijas savu pilsoņu kontrolei un ietekmēšanai.

Teroristiskie grupējumi un organizācijas turpina ietekmēt

valstu iekšpolitiskās norises un starptautiskās attiecības.

Eiropā, Tuvajos Austrumos, Afganistānā, Ziemeļāfrikā un Sāhila

reģionā ir būtiski palielinājies teroraktu skaits. Pieaug risks,

ka teroristiskās organizācijas aizpildīs ekonomiski un politiski

vāji attīstītu valstu radīto varas vakuumu, piedāvājot

alternatīvu tradicionālajai valsts pārvaldības struktūrai.

Privātās militārās un drošības kompānijas ir kļuvušas par

mūsdienu bruņoto konfliktu daļu. Atsevišķas valstis de

facto izmanto privātās militārās un drošības kompānijas, lai

īstenotu nacionālās ambīcijas, vienlaikus noliedzot tiešu

saistību ar algotņiem. Šīs kompānijas ir instruments, kas sniedz

pakalpojumus, piemēram, loģistiku un izlūkošanu, spēku

aizsardzību un apmācību, ko tradicionāli nodrošina valsts.

Nākotnē var pieaugt privāto militāro un drošības kompāniju loma

starptautiskās intervencēs un radīt drošības riskus, iejaucoties

suverēnu valstu lietās.

Globālās klimata pārmaiņas padara atsevišķus pasaules reģionus

neapdzīvojamus, veicinot jaunus konfliktus un cilvēku migrāciju,

kas tiešā vai netiešā veidā ietekmē arī Eiropas drošību.

Pandēmijas, tehnogēnās krīzes un dabas katastrofas var smagi

skart Latviju, un citas tehnoloģiski un sociāli augsti attīstītas

Latvijas sabiedrotās valstis, kas var neparedzami mainīt drošības

situāciju.

Pandēmija "COVID19" apliecina globalizētās pasaules

ievainojamību un atklāj riskus globālajā ekonomikā. Vitāli

svarīgo preču ražošanas kapacitātes koncentrācija atsevišķās

valstīs krīzes situācijās rada nopietnas piegādes drošības

problēmas un mazina svarīgu preču pieejamību tirgū. Vienlaikus

iezīmējas, ka mūsdienās pat pandēmija tiek izmantota, lai

īstenotu valstu ģeopolitiskās ambīcijas.

Globālās tendences liecina, ka līdzšinējais spēku līdzsvars ir

mainījies un ka saglabāt mieru un stabilitāti ar diplomātiskiem

un ekonomiskiem līdzekļiem kļūst arvien sarežģītāk. Eiropas un

Ziemeļamerikas sabiedrotajiem un to militārajām un

tehnoloģiskajām priekšrocībām arvien lielāku izaicinājumu rada

konkurējoši varas centri, kas sacenšas par dominanci

starptautiskajās attiecībās. Starptautiskās kārtības pārmaiņu

radītie izaicinājumi pamato nepieciešamību turpināt uzturēt

sabiedroto valstu vienotību un kolektīvās aizsardzību, kā arī

stiprināt nacionālās aizsardzības spējas, demonstrējot

solidaritāti un ticamu atturēšanas un aizsardzības politiku.

1.2. Reģionālās tendences

Jau ilgstoši, bet it īpaši kopš 2014. gada Krievijas iebrukuma

Ukrainā drošības situāciju Baltijas jūras reģionā ietekmē

Krievijas izaicinošās un agresīvās militārās un hibrīdās

aktivitātes. Krievija mēģina ietekmēt ārvalstu vēlēšanas,

sabiedrisko domu un politiķus, izmantojot informatīvā kara un

kiberuzbrukuma metodes. Krievijā pieaug disidentu vajāšana,

notiek militārā spēka demonstrēšana, kas vēl pirms neilga laika

tika uztvertas kā Aukstā kara relikts. Krievijas rīcībā ir

skaidri saskatāma pieeja - viss, par ko nevar saņemt sodu vai

atbildes reakciju, ir atļauts.

Agresija Ukrainā, kā arī mēģinājumi mazināt Baltkrievijas

neatkarību norāda uz augošajām Krievijas ambīcijām. Nākotnē

iezīmēsies arvien nopietnāki mēģinājumi mainīt ģeopolitisko

situāciju Eiropā, neizslēdzot iespēju lietot militāru spēku.

Izplatītais stāsts Krievijas iedzīvotājiem, ka Krievija ir

ienaidnieku "ielenkts cietoksnis", turpinās būt svarīgs

arguments, lai attaisnotu iedzīvotāju sociālekonomiskās problēmas

vai agresiju veikšanu pret kaimiņvalstīm

Krievijas valsts kontrolētie mediji apzināti kultivē negatīvu

- rusofobu un nacistisku - Latvijas tēlu. Rezultātā, kā liecina

sabiedriskās domas aptaujas, Krievijas sabiedrībā jau ilgstoši

Latvija tiek uztverta kā viens no galvenajiem Krievijas

ienaidniekiem. Krievija arī turpmāk centīsies pasniegt Latviju kā

naidīgi noskaņotu, bet vienlaikus neizdevušos valsti, lai

attaisnotu savu uz konfrontāciju vērsto politiku un slēptu no

savas sabiedrības apstākli, ka Baltijas valstu iedzīvotāji pēc

Padomju Savienības sabrukuma ir sasnieguši augstāku labklājības

līmeni.

Pēdējos gados Krievija ir ieguldījusi lielus līdzekļus un

attīstījusi militārās spējas rietumu stratēģiskajā virzienā,

veidojot jaunas vienības, modernizējot bruņojumu, kā arī

pastiprinot Kaļiņingradas apgabalā izvietotās militārās vienības.

Militārajās mācībās un spēju attīstībā liels uzsvars tiek likts

uz spēku mobilitāti, augstas gatavības vienībām un Baltijas jūras

un gaisa ceļu bloķēšanu. Vienlaikus Krievija nevar atļauties

pilna mēroga globālu konvencionālu karu ar NATO. Tādēļ reālākie

Krievijas attīstītie scenāriji ir hibrīdkarš un pēkšņs uzbrukums,

lai sagrābtu kādu teritoriju, kā tas jau tika īstenots Gruzijā un

Ukrainā. Krievija ir demonstrējusi gatavību nepieciešamības

gadījumā izmantot vai draudēt izmantot kodolieročus.

Turpinoties pret Ukrainu veiktajai agresijai, vienlaikus

iezīmējas Krievijas aktīvi mēģinājumi šķelt NATO un Eiropas

Savienības (turpmāk - ES) valstu vienotību, lai, sadarbojoties ar

atsevišķām dalībvalstīm, panāktu politiskā spiediena mazināšanu

un sankciju atcelšanu. Lai skaidri apliecinātu Krievijai, ka

šķelšanas mēģinājumi būs nesekmīgi un to motivētu iesaistīties

patiesā dialogā, arī turpmāk īpaši nozīmīgi būs saglabāt NATO un

ES dalībvalstu solidaritāti un vienotību.

Kopš 2014. gada atturēšanas pasākumi Baltijas reģionā, gan

attīstot nacionālās spējas, gan izvietojot NATO spēkus, ir

mazinājuši apdraudējumu. Baltijas valstu drošība un aizsardzība

būs atkarīga no spējas turpināt pilnveidot nacionālos bruņotos

spēkus un NATO kolektīvo aizsardzību.