2. pants

VALSTS

AIZSARDZĪBAS STRATĒĢISKIE MĒRĶI

2.1. Valsts aizsardzības

pamatmērķis

Latvijas iedzīvotājus un Latvijas valsti nepārtraukti ietekmē

kā globālie, tā Eiropas ģeopolitiskie notikumi. Latvijas tauta

savā vēstures gaitā ne vienreiz vien ir pārvarējusi

eksistenciālus draudus, tāpēc valsts aizsardzība ir Latvijas

valsts un tautas pastāvēšanas stūrakmens.

Valsts aizsardzības mērķis ir novērst un pārvarēt iespējamo

valsts apdraudējumu, garantēt valstiskumu, valsts varas un

iekārtas rīcībspēju un nepārtrauktību, tautas saglabāšanu, kā arī

sekmēt visu Latvijas iedzīvotāju atbildīgu attieksmi pret valsti

un tās drošību.

2.2. Valsts aizsardzības

stratēģija

Valsts aizsardzības stratēģijas mērķis ir padarīt Latvijas

aizsardzību pietiekami spēcīgu, lai jebkurš uzbrukums radītu

agresoram ievērojami lielākus zaudējumus, salīdzinot ar

potenciālajiem ieguvumiem, tādā veidā atturot to no uzbrukuma

veikšanas.

Neatkarīgi no spēku samēra Nacionālie bruņotie spēki ir gatavi

aizsargāt Latviju militāra uzbrukuma gadījumā, nodrošinot

pretestību un ievērojamus zaudējumus potenciālajam agresoram.

Līdztekus tam Latvijas aizsardzību nodrošina NATO kolektīvās

aizsardzības garantijas. Vienlaikus Latvijas sabiedrībai ir jābūt

skaidrai izpratnei par to, ka neviens cits nespēs aizsargāt

Latviju, ja Latvijas sabiedrība pati nebūs gatava to darīt.

Ņemot vērā moderno tehnoloģiju attīstību un sabiedrības

ietekmēšanas metodes, tostarp izmantojot interneta un lielo datu

palīdzību, atturēšana vairs nav nodrošināma tikai ar militāriem

līdzekļiem. To veido arī sabiedrības griba aizsargāt valsti un

savlaicīga sagatavotība visdažādākā veida satricinājumiem.

Sabiedrības psiholoģiskā noturība miera laikā kļūst arvien

nozīmīgāks faktors ārējās ietekmēšanas mazināšanā un atturēšanas

nodrošināšanā.

Visaptveroša aizsardzība ir labākais instruments, kā veidot

noturīgu sabiedrību. Visaptveroša aizsardzība ne tikai ceļ

gatavību pārvarēt miera un kara laika satricinājumus, bet arī

mazina neuzticības plaisu starp iedzīvotājiem un valsts pārvaldi,

kā arī vienos sabiedrību kopumā.

Valsts aizsardzība balstās uz četriem galvenajiem darbības

virzieniem:

• NACIONĀLIE BRUŅOTIE SPĒKI. Nacionālo bruņoto spēku

mērķis ir nodrošināt valsts varas nepārtrauktību, spēju pieņemt

lēmumus un ātri reaģēt uz negaidītu uzbrukumu, ātri lokalizēt

slēptu agresiju, identificēt apdraudējumu, izvērtēt un likvidēt

to. Vērienīgas militārās agresijas gadījumā Nacionālajiem

bruņotajiem spēkiem jānovājina un jāaizkavē pretinieks un jārada

tam maksimāli zaudējumi. Valsts teritorijas okupācijas gadījumā

Nacionālie bruņotie spēki organizē sabiedrības pretošanās

kustību.

• VISAPTVEROŠA AIZSARDZĪBA. Visaptverošas valsts

aizsardzības mērķis ir nodrošināt, ka valsts institūcijas,

sabiedriskās organizācijas un pilsoņi vēlas aizstāvēt valsti un

ir gatavi nodrošināt atbalstu Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem

un īstenot vitāli svarīgas funkcijas sabiedrības un

tautsaimniecības pastāvēšanai, kā arī civilās aizsardzības

darbību kara laikā. Sabiedrības noturība ir balstīta uz

psiholoģisko noturību pret ārējo iedarbību un savlaicīgu

sagatavošanos, lai krīzes un kara laikā visi sabiedrības locekļi

ir informēti, zina savus pienākumus un vēlamo rīcību.

• NATO KOLEKTĪVĀ AIZSARDZĪBA. NATO vienotība,

sabiedroto spēku klātbūtne Latvijā un Ziemeļatlantijas līguma 5.

panta garantiju ticamība ir galvenie NATO kolektīvās aizsardzības

elementi, kas nodrošina pret Latviju vērstas agresijas

atturēšanu.

• STARPTAUTISKĀ SADARBĪBA. Lai nodrošinātu ticamu

atturēšanu un valsts gatavību ārējai agresijai, būtiski ir

stiprināt arī divpusējo militāro sadarbību, primāri - ar ASV,

Kanādu, Baltijas jūras reģiona valstīm un lielākajiem Eiropas

sabiedrotajiem. Ir jāveicina Eiropas Savienības loma drošības

politikā un tās sadarbība ar NATO. Šīs sadarbības mērķis ir

veicināt informācijas apmaiņu, aizsardzības partnerību starp

reģiona valstīm, kopīgu dalību starptautiskajās operācijās, kā

arī atbalstu partnervalstīm, kuras ir cietušas no ārējā

uzbrukuma, piemēram, Gruzija un Ukraina.