10. pants

Pieaicinātā persona - Dr. oec. Edgars

Voļskis - norāda, ka apstrīdētā norma ilgtermiņā būtiski

neietekmēs nedz valsts speciālo budžetu, nedz personas nākotnes

pensijas apmēru un tās atvietojuma līmeni.

Vērtējot pensiju sistēmas finansiālo stabilitāti un ilgtspēju,

ir jāņem vērā gan makroekonomiskie, gan arī mikroekonomiskie

faktori. Proti, no makroekonomikas viedokļa ir jāvērtē tas, kā

iemaksas valsts pensiju speciālajā budžetā veidos uzkrāto

pārpalikumu gan īstermiņā, gan ilgtermiņā. Savukārt, no

mikroekonomikas viedokļa ir jāanalizē tas, kāds būs sagaidāmais

ienākumu atvietojuma līmenis. Likumdevējs, pieņemot apstrīdēto

normu, ir apsvēris galvenokārt valsts speciālā budžeta un valsts

konsolidētā budžeta prognozes makroekonomiskā perspektīvā, kā arī

ir vērtējis saistītos fiskālās stabilitātes apsvērumus līdz 2028.

gada beigām. Taču netika izvērtēts, kā apstrīdētā norma ietekmēs

personas iepriekšējo ienākumu atvietojuma līmeni.

Apstrīdētā norma neietekmē pensiju sistēmas finansiālo

stabilitāti un ilgtspēju, jo valsts pensiju speciālajā budžetā

uzkrātais pārpalikums tiks saglabāts vismaz līdz 2050. gadam.

Savukārt tās ietekme uz atvietojuma līmeni varētu būt negatīva.

Proti, viena procentpunkta pārdale starp shēmām uz četriem gadiem

personai ar 40 gadu darba stāžu atvietojuma līmeni vidēji

samazinās par 0,13 procentiem. Tomēr pensijas apmērs var arī

palielināties, ja pensiju otrā līmeņa ienesīgums ir zemāks par

apdrošināšanas iemaksu algas indeksu.

Vērtējot pensiju sistēmas ilgtspēju no mikroekonomikas un

makroekonomikas viedokļa un apzinoties nākotnes demogrāfiskos un

sociālekonomiskos riskus, secināms, ka kopējās iemaksu likmes

pensiju apdrošināšanai - 20 procentu - pieļaujamais sadalījums

starp pensiju pirmo un otro līmeni ir šāds: 16 līdz 14 procenti

veido vecuma pensijas kapitālu un četri līdz seši procenti -

fondētās pensijas kapitālu. Ja procentuālais sadalījums būs šāds,

tad pensijas atvietojuma līmenis būs no 50 līdz 70 procentiem

katram pensiju sistēmas dalībniekam ar 40 līdz 45 gadu darba

stāžu. Ja procentuālais sadalījums būs citāds, tad jau pēc

pieciem gadiem vairs nepietiks līdzekļu pensiju izmaksām vai arī

valsts būs uzņēmusies pārāk lielas saistības pret nākotnes vecuma

pensijas saņēmējiem. Nosakot iemaksu likmi, ir svarīgi nodrošināt

līdzsvaru starp pensiju pirmo un otro līmeni.

Secinājumu

daļa