Par Valsts fondēto pensiju likuma pārejas noteikumu 40. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 109. pantam

1Saeima 2000. gada 17. februārī pieņēma Valsts

2fondēto pensiju likumu (turpmāk - Fondēto pensiju likums), kas

3stājās spēkā 2001. gada 1. jūlijā. Fondēto pensiju likums nosaka

4valsts fondēto pensiju shēmas (turpmāk - fondēto pensiju shēma,

5arī pensiju otrais līmenis) izveidošanas un darbības vispārējos

6principus, līdzekļu iemaksāšanas, administrēšanas, pārvaldīšanas,

7ieguldīšanas un izmaksāšanas noteikumus, kā arī valsts uzraudzību

8pār šīm darbībām.

9Līdz 2009. gada 30. aprīlim Fondēto pensiju likuma 4. panta

10otrā daļa noteica, ka iemaksu likme fondēto pensiju shēmā ir 10

11procenti no iemaksu objekta, kas noteikts likumā "Par valsts

12sociālo apdrošināšanu". Vienlaikus Fondēto pensiju likuma

13pārejas noteikumu (turpmāk - pārejas noteikumi) 2. punkts

14noteica, ka minētā likme stājas spēkā 2010. gada 1. janvārī.

15Savukārt pārejas noteikumu 3. punkts noteica pakāpenisku

16likmes palielināšanu līdz minētā apmēra sasniegšanai.

17Kopš 2009. gada 1. maija, kad stājās spēkā Saeimā 2009. gada

1823. aprīlī pieņemtais likums "Grozījumi Valsts fondēto

19pensiju likumā", Fondēto pensiju likuma 4. panta otrā daļa

20ir spēkā šādā redakcijā: "Iemaksu likme fondēto pensiju

21shēmā ir seši procenti no iemaksu objekta, kas noteikts likumā

22"Par valsts sociālo apdrošināšanu"." Pārejas

23noteikumu 2. punkts noteica, ka šī likme - seši procenti - stājas

24spēkā 2012. gada 1. janvārī. Savukārt pārejas noteikumu 3. punkta

254. apakšpunkts tika izteikts šādā redakcijā: "ar 2009. gada

261. maiju - 2 procenti no iemaksu objekta, kas noteikts likumā.

27Likmi piemēro iemaksām, kas no 2009. gada 1. maija tiek

28reģistrētas fondēto pensiju shēmas dalībnieka kontā, izņemot

29precizētās iemaksas par periodu līdz 2008. gada 31.

30decembrim". Turklāt pārejas noteikumu 3. punkts tika

31papildināts ar 5. apakšpunktu šādā redakcijā: "ar 2011. gada

321. janvāri ne mazāk kā 4 procenti no iemaksu objekta, kas

33noteikts likumā".

34Satversmes tiesa 2010. gada 1. decembrī pieņēma spriedumu

35lietā Nr. 2010-21-01 "Par Valsts fondēto pensiju likuma 4.

36panta otrās daļas un pārejas noteikumu 2. punkta, 3. punkta 4. un

375. apakšpunkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 105.

38un 109. pantam" (turpmāk - spriedums lietā Nr. 2010-21-01).

39Satversmes tiesa atzina, ka minētās normas, kas samazināja

40iemaksu likmi fondēto pensiju shēmā, atbilst Latvijas Republikas

41Satversmes (turpmāk - Satversme) 1., 105. un 109. pantam.

42Fondēto pensiju likuma 4. panta otrajā daļā noteiktās iemaksu

43likmes - seši procenti no iemaksu objekta - spēkā stāšanās

44vairākkārt tika atlikta, kā arī tika noteiktas atšķirīga apmēra

45likmes dažādos laika periodos līdz minētās iemaksu likmes spēkā

46stāšanās brīdim. Ar 2012. gada 15. novembra likumu

47"Grozījumi Valsts fondēto pensiju likumā", kas stājās

48spēkā 2013. gada 1. janvārī, pārejas noteikumu 2. punkts tika

49grozīts, nosakot, ka sešu procentu likme stājas spēkā 2016. gada

501. janvārī.

51Ar 2024. gada 4. decembra likumu "Grozījumi Valsts

52fondēto pensiju likumā", kas stājās spēkā 2025. gada 1.

53janvārī, pārejas noteikumi tika papildināti ar 40. punktu šādā

54redakcijā: "Laikposmā no 2025. gada 1. janvāra līdz 2028.

55gada 31. decembrim šā likuma 4. panta otrajā daļā noteiktā

56iemaksu likme fondēto pensiju shēmā ir pieci procenti no iemaksu

57objekta, kas noteikts likumā "Par valsts sociālo

58apdrošināšanu"" (turpmāk - apstrīdētā norma).

1Pieteikuma iesniedzējs - divdesmit viens 14.

2Saeimas deputāts (turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) -

3uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 1. un 109.

4pantam.

5Apstrīdētā norma nav pieņemta tādā likumdošanas procesā, kas

6atbilstu labas likumdošanas principam. Atbilstoši Saeimas

7kārtības ruļļa 87.1 pantam likumdevējs nedrīkstēja

8apstrīdēto normu iekļaut budžeta likumprojektu paketē un izskatīt

9steidzamības kārtībā, jo tā neattiecās uz konkrēto saimniecisko

10gadu un nebija saistīta ar valsts finanšu līdzekļu izlietojumu.

11Tāpat, pieņemot apstrīdēto normu, likumdevējs nav izvērtējis

12pensiju sistēmas finanšu līdzekļu pietiekamību, ņemot vērā

13speciālā budžeta finansiālo stāvokli, valsts kopējās ekonomiskās

14attīstības prognozes, prognozes par pensiju sistēmas ilgtermiņa

15stabilitāti un demogrāfiskos rādītājus. Turklāt likumdevējs nav

16ievērojis arī no labas likumdošanas principa izrietošo prasību

17izvērtēt argumentus par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes

18tiesas judikatūrai attiecīgajā jautājumā. Proti, grozot iemaksu

19likmi pensiju otrajā līmenī, bija jāveic plašāks un saturiski

20atšķirīgs izvērtējums, nevis tikai tāds, kas aptver šā līmeņa

21līdzšinējo ienesīgumu. Minētie procesuālie pārkāpumi ir

22būtiski.

23Likumdevējs ir veicis pasākumus, lai nodrošinātu personām

24iespēju īstenot sociālās tiesības, jo ir izveidojis triju līmeņu

25pensiju sistēmu. Tomēr šie pasākumi nav veikti pienācīgi, jo

26likumdevēja izveidotā pensiju sistēma nenodrošina adekvātu vecuma

27pensijas apmēru un neatbilst personu veiktajām iemaksām.

28Likumdevējam bija jāreaģē uz Latvijas demogrāfiskās situācijas

29pasliktināšanos un attiecīgi jāpalielina iemaksu likme pensiju

30otrajā līmenī, nevis tā jāsamazina.

31Pieņemot apstrīdēto normu, likumdevējs ir pārkāpis Satversmes

321. pantā ietverto tiesiskās paļāvības aizsardzības principu.

33Fondēto pensiju shēmas dalībniekiem ir radusies aizsargājama

34tiesiskā paļāvība uz to, ka iemaksas šajā shēmā atbilstoši

35Fondēto pensiju likuma 4. panta otrajai daļai tiks veiktas sešu

36procentu apmērā no iemaksu objekta. Turklāt likumdevējs nav

37paredzējis saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu, kā arī

38nav noteicis kompensējošu mehānismu, kas atsvērtu fondēto pensiju

39shēmas dalībniekiem radīto kaitējumu. Tiesiskās paļāvības

40aizsardzības princips tiek būtiski skarts, ja iemaksu pārdale

41starp shēmām neatbilst pensiju sistēmas ilgtspējas principam, kā

42arī atstāj negatīvu ietekmi uz pašreizējiem un nākamajiem pensiju

43saņēmējiem.

44Apstrīdētās normas pieņemšanas procesā ir pārkāpts arī sociāli

45atbildīgas valsts princips, jo nepastāvēja nedz īpaša izņēmuma

46situācija, nedz arī tādi ārkārtēji smagi ekonomiskie apstākļi,

47kas attaisnotu tās pieņemšanu. Turklāt iemaksu likmi pensiju

48otrajā līmenī ir pieļaujams samazināt vienīgi tādēļ, lai

49sabalansētu speciālā budžeta ieņēmumus un izdevumus un

50nodrošinātu pensiju sistēmas ilgtspēju. Taču apstrīdētā norma ir

51pieņemta īstermiņa problēmu risināšanai, lai īstenotu citus, ar

52speciālā budžeta ilgtspēju nesaistītus mērķus. Tāpat likumdevējs

53nav izvērtējis, kā apstrīdētā norma ietekmēs pensiju sistēmas

54ilgtspēju un nākotnes pensiju apmēru. Visbeidzot, apstrīdētā

55norma nelabvēlīgi ietekmē jau tā zemo sabiedrības uzticēšanos

56pensiju sistēmai, bet tieši šī uzticēšanās ir būtisks pensiju

57sistēmas ilgtspējas elements.

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

2Saeima - norāda, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 1.

3un 109. pantam.

4Likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu savas rīcības brīvības

5ietvaros sociālo tiesību jomā, ir rīkojies tiesiski un ievērojis

6vispārējos tiesību principus, tostarp labas likumdošanas

7principu, kā arī pensiju sistēmas darbības pamatprincipus.

8Apstrīdētā norma pamatoti iekļauta budžeta likumprojektu

9paketē un izvērtēta tās ietvaros, jo šī norma attiecas uz

10konkrēto saimniecisko gadu un ir cieši saistīta ar valsts finanšu

11līdzekļu izlietojumu. Likumdevējs atbilstoši labas likumdošanas

12principam ir nodrošinājis to, ka tiesiskā regulējuma izstrādes

13procesā pēc iespējas ir apzināti ieinteresēto personu viedokļi un

14uzklausīti iebildumi, citstarp vērtēta arī Satversmes tiesas

15judikatūra un apstrīdētās normas ilgtermiņa ietekme.

16Likumdevējs ir veicis pasākumus, lai nodrošinātu personām

17iespēju īstenot savas sociālās tiesības. Ar apstrīdēto normu

18iemaksu likme pensiju otrajā līmenī ir mainīta atbilstoši

19sociālekonomiskajai un ģeopolitiskajai situācijai, taču nav

20mainīta valstī izveidotā triju līmeņu pensiju sistēma. Pensiju

21sistēma un pensiju otrais līmenis nodrošina to, ka personas

22pensijas apmērs būs taisnīgs - proporcionāls veiktajām sociālās

23apdrošināšanas iemaksām - un atkarīgs no personas līdzdalības

24pensijas kapitāla veidošanā.

25Personām ir nodrošinātas iespējas vismaz minimālā apmērā

26īstenot savas sociālās tiesības. Ar apstrīdēto normu lielākā daļa

27no iemaksu likmes tiek novirzīta uz pensiju pirmo līmeni - valsts

28obligāto nefondēto pensiju shēmu -, kura mērķis ir nodrošināt

29minimālo ienākumu līmeni personām, kas sasniegušas pensijas

30piešķiršanai nepieciešamo vecumu. Tādējādi tiek palielināts

31valsts pensiju speciālajā budžetā uzkrātais pārpalikums. Taču ar

32apstrīdēto normu nedz pensionēšanās noteikumi, nedz valsts

33minimālās vecuma pensijas apmērs un tās piešķiršanas nosacījumi,

34nedz arī pensijas aprēķināšanas kārtība nav mainīta.

35Apstrīdētā norma neskar personu tiesisko paļāvību. Ja tiktu

36atzīts, ka tā tomēr skar personu tiesisko paļāvību, tad tā

37atbilst tiesiskās paļāvības aizsardzības principam, jo ir

38ievērots saprātīgs līdzsvars starp nepieciešamību aizsargāt

39personu tiesisko paļāvību un nodrošināt sabiedrības

40intereses.

41Apstrīdētā norma neietekmē tās sociālās apdrošināšanas

42iemaksas, kas veiktas saskaņā ar iepriekšējo sociālās

43apdrošināšanas iemaksu kārtību, jo tajā noteiktā iemaksu likme ir

44attiecināta vienīgi uz nākotnē veicamām sociālās apdrošināšanas

45iemaksām. Tāpat apstrīdētā norma neparedz valsts politikas maiņu

46attiecībā uz pensiju otrā līmeņa darbību, bet tikai īslaicīgi

47maina iemaksu sadalījumu starp pensiju pirmo un otro līmeni. Nav

48ietekmēta arī kopējā iemaksu likme pensiju apdrošināšanai - tā

49joprojām tiek saglabāta 20 procentu apmērā. Apstrīdētā norma

50neuzliek personai nekādus jaunus pienākumus. Vienlaikus

51likumdevējs ir veicis vairākas papildu izmaiņas, kas vērstas uz

52pensiju saņēmēju sociālo tiesību nodrošināšanu.

53Apstrīdētajai normai ir divi savstarpēji saistīti mērķi -

54līdzsvarot speciālā budžeta ieņēmumus ar izdevumiem un īstenot

55citu personu tiesības uz sociālo nodrošinājumu, garantējot, ka

56šīs tiesības būs īstenojamas arī nākotnē. Tā vērsta uz pensiju

57sistēmas ilgtspējas nodrošināšanu. Apstrīdētā norma neapdraud

58pensiju otrā līmeņa izveidošanas jēgu un mērķi, jo šajā līmenī

59tiek novirzīts pat lielāks iemaksu apjoms nekā tas, kas sākotnēji

60bija paredzēts. Savukārt turpmākajiem gadiem ir noteikts iemaksu

61likmju palielinājums atbilstoši prognozētajām valsts

62ekonomiskajām iespējām.

63Likumdevēja rīcība atbilst sociāli atbildīgas valsts

64principam, jo vienlaikus nodrošina personas sociālo tiesību

65ievērošanu, sabiedrības kopējo interešu aizsardzību, sociālās

66drošības sistēmas ilgtspēju un līdzsvarotu valsts resursu

67izmantošanu. Izraudzītais risinājums ir izsvērts un samērīgs

68pensiju sistēmas risku līdzsvarošanas pasākums.

69Prognozes liecina, ka viena procentpunkta pārdale starp

70pensiju pirmo un otro līmeni būtiski neietekmēs pensiju apmēru un

71neskars pensiju sistēmas ilgtspēju. Turklāt šī pārdale var pat

72pozitīvi ietekmēt nākotnes pensiju apmēru - to citstarp pamato

73arī pensiju sistēmas vēsturiskie rādītāji. Konkrēta iemaksu likme

74pensiju otrajā līmenī ir tikai viens no elementiem, kas vērsti uz

75pensijas adekvātuma nodrošināšanu nākotnē, un tā būtu skatāma

76kompleksi ar pārējiem pensijas adekvātuma nodrošināšanas

77pasākumiem.

1Pieaicinātā persona - Labklājības ministrija

2- pievienojas Saeimas atbildes rakstā paustajiem apsvērumiem un

3uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 1. un 109.

4pantam. Apstrīdētā norma neapdraud pensiju sistēmas

5ilgtspēju.

6Pensiju otrā līmeņa pastāvēšana un iemaksu likmes apmērs ir

7tieši atkarīgs no pensiju pirmā līmeņa. Proti, no pensiju pirmā

8līmeņa var pārdalīt tādu iemaksu likmes apmēru, kas neapdraud šā

9pensiju līmeņa spēju segt finanšu saistības ilgtermiņā. Tādējādi

10iemaksu likmes apmērs pensiju otrajā līmenī var tikt mainīts.

11Labklājības ministrija piekrīt Saeimai, ka iemaksu likmes

12pārdales ietekme uz nākotnes pensijas apmēru ir atkarīga no tā,

13vai līdz pensionēšanās brīdim pensiju otrā līmeņa ienesīgums būs

14lielāks vai mazāks par apdrošināšanas iemaksu algas indeksu, ko

15izmanto valsts vecuma pensijas kapitāla aktualizācijai. Tādējādi

16to ietekmē gan finanšu tirgus darbības rādītāji, gan arī

17demogrāfiskie un makroekonomiskie rādītāji. Viena procentpunkta

18pārdale starp pensiju pirmo un otro līmeni četru gadu laikā nevar

19atstāt nozīmīgu ietekmi uz nākotnes pensiju apmēru neatkarīgi no

20tā, kādi šajā periodā būs abu līmeņu darbības rezultāti.

21Pārdalot vienu procentpunktu uz pensiju pirmo līmeni, finanšu

22līdzekļi tiek ieskaitīti valsts pensiju speciālajā budžetā.

23Tādējādi palielinās gan katras personas valsts vecuma pensijas

24kapitāls, gan arī valsts pensiju speciālā budžeta ieņēmumi. Tātad

25palielinās arī nākotnes saistību izpildei uzkrātais finanšu

26līdzekļu apjoms. Nodrošinot pensiju sistēmas finansiālo

27ilgtspēju, ne vienmēr tiek sasniegta arī tās sociālā ilgtspēja

28jeb pensiju adekvātums, kas ir galvenais Latvijas pensiju

29sistēmas izaicinājums. Ilgtermiņā vecuma pensijas atvietojuma

30līmenim ir tendence samazināties.

1Pieaicinātā persona - Finanšu ministrija -

2pievienojas Saeimas atbildes rakstā paustajam viedoklim un

3uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 1. un 109.

4pantam.

5Apstrīdētās normas ietekme uz pensiju sistēmas un valsts

6pensiju speciālā budžeta ilgtspēju nav būtiska. Pensiju sistēmas

7ilgtspēju ietekmēs demogrāfiskā situācija ilgtermiņā un pensiju

8sistēmas spēja nodrošināt pienācīgu ienākumu atvietojumu personai

9pensionējoties.

10Viena procentpunkta pārdale no pensiju otrā līmeņa uz pirmo

11līmeni ir viens no kompensējošiem pasākumiem, kas tika ieviests,

12lai līdzsvarotu darbaspēka nodokļu izmaiņu radīto budžeta

13ieņēmumu samazinājumu, vienlaikus saglabājot iespējas palielināt

14finansējumu valsts drošības prioritātēm. Darbaspēka nodokļu

15izmaiņas bija nepieciešamas, lai samazinātu darbaspēka nodokļu

16slogu zemu un vidēju ienākumu saņēmējiem un uzlabotu Latvijas

17darbaspēka konkurētspēju. Tādējādi tiek veicināta valsts

18attīstība un ekonomiskā izaugsme. Likumdevēja izraudzītais mērķis

19tiek sasniegts, jo darbaspēka nodokļu slogs tiek mazināts - it

20īpaši sociāli mazāk aizsargātajiem iedzīvotājiem.

21Finanšu ministrija vērš uzmanību uz to, ka darbaspēka nodokļu

22izmaiņām ir negatīva fiskāla ietekme. Turpretī viena

23procentpunkta pārdale starp pensiju pirmo un otro līmeni rada

24pozitīvu fiskālo ietekmi, jo palielina valsts speciālā budžeta

25ieņēmumus un tajā uzkrāto pārpalikumu. Tas savukārt ļauj uzlabot

26valsts budžetu, jo šo efektu netieši izmanto citu ieņēmumu

27samazinājuma vai izdevumu pieauguma kompensēšanai. Tādējādi

28kopējā ietekme uz valsts budžeta deficītu ir neitrāla. Turklāt

29papildu ieņēmumi valsts speciālajā budžetā netika tiešā veidā

30izmantoti valsts pamatbudžeta un pašvaldību budžetu izdevumu

31segšanai.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Banka -

2norāda: ja 2029. gadā iemaksu likme pensiju otrajā līmenī tiks

3atjaunota sešu procentu apmērā, tad apstrīdētā norma nākotnes

4pensiju apmēru ietekmēs tikai nedaudz.

5Pārdalot vienu procentpunktu no pensiju otrā līmeņa uz pensiju

6pirmo līmeni, īstermiņā tika panākta valsts budžeta līdzsvara

7uzlabošanās. Savukārt valsts speciālā budžeta ilgtspēja

8pasliktinājās, jo valstij nākotnē radīsies papildu saistības pret

9vecuma pensijas saņēmējiem.

10No Latvijas Bankas aprēķiniem izriet: ja likmes pārdale starp

11līmeņiem ir īslaicīga un attiecas tikai uz vienu procentpunktu,

12tad pensijas atvietojuma līmeņa samazinājums ilgtermiņā ir

13nebūtisks. Taču tad, ja šādas izmaiņas tiks ieviestas kā

14pastāvīgs risinājums vai pārdales likmes apmērs kļūs lielāks par

15vienu procentpunktu, kā arī tad, ja fondētās pensijas kapitāla

16uzkrāšana tiks regulāri kavēta īstermiņa valsts budžeta vajadzību

17apmierināšanai, nākotnes pensiju apmērs un pensiju sistēmas

18ilgtspēja var tikt ietekmēta negatīvi. Turklāt apstrīdētā norma

19var mazināt personu uzticēšanos pensiju sistēmai, bet šī

20uzticēšanās ir viens no būtiskiem pensiju sistēmas ilgtspējas

21aspektiem.

22Latvijā darbojas triju līmeņu pensiju sistēma, kas kopumā tiek

23uzskatīta par optimālu, jo katrs no līmeņiem funkcionē kā līmeņus

24savstarpēji līdzsvarojošs elements un nodrošina risku

25diversifikāciju. Nākotnes pensiju apmēru pamatā ietekmēs

26atšķirīgie vecuma pensijas kapitāla un fondētās pensijas kapitāla

27pieauguma tempi. Ņemot vērā Latvijā vērojamās demogrāfiskās

28tendences, sagaidāms, ka tieši fondētās pensijas kapitāla

29uzkrājuma nozīme valsts vecuma pensijas struktūrā un tās

30adekvātuma nodrošināšanā pieaugs. Tādējādi augstāka iemaksu likme

31pensiju otrajā līmenī nodrošina lielāku pensiju sistēmas

32ilgtspēju un stabilitāti, kā arī palielina noturību pret

33inflācijas un demogrāfisko tendenču negatīvo ietekmi.

1Pieaicinātā persona - tiesībsardze -

2pievienojas Saeimas atbildes rakstā norādītajam un uzskata, ka

3apstrīdētā norma atbilst Satversmes 1. un 109. pantam.

4Apstrīdētā norma ir viens no līdzekļiem, ar kuriem tiek

5īstenots valsts pozitīvais pienākums izveidot un uzturēt

6efektīvu, taisnīgu un ilgtspējīgu sociālā nodrošinājuma sistēmu.

7Šī norma nemaina jau izveidoto triju līmeņu pensiju sistēmu.

8Personai joprojām ir iespējas īstenot savas tiesības uz sociālo

9nodrošinājumu, kad tā sasniedz noteiktu vecumu. Tāpat netiek

10skartas tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālajā

11līmenī. Proti, neatkarīgi no iemaksu likmju sadalījuma starp

12pensiju pirmo un otro līmeni, personai, kura noteiktu laika

13periodu ir līdzdarbojusies sociālās apdrošināšanas pensiju

14sistēmā, tiklīdz tā sasniedz vecuma pensijas aprēķināšanai

15nepieciešamo vecumu, tiek garantētas tiesības uz vecuma pensiju

16vismaz minimālā apmērā.

17Apstrīdētās normas pieņemšanas procesā ir ievērots labas

18likumdošanas princips. Likumdevējs šo normu līdz ar attiecīgo

19likumu ir pamatoti iekļāvis budžeta likumprojektu paketē, un tās

20izskatīšanas procesā tika nodrošināta ieinteresēto personu

21līdzdalība un viedokļu uzklausīšana.

22Tāpat apstrīdētā norma nepārkāpj tiesiskās paļāvības

23aizsardzības principu. Pārdalot likmi starp pensiju pirmo un otro

24līmeni, palielinās valsts pensiju speciālajā budžetā uzkrātais

25pārpalikums, kas ļauj uzlabot esošo pensijas saņēmēju sociālo

26aizsardzību. Tādējādi apstrīdētās normas mērķis ir sociālās

27apdrošināšanas sistēmas ilgtspējas un esošo pensijas saņēmēju

28labklājības nodrošināšana. Sabiedrības interešu nozīmīgums atsver

29to, ka personas tiesības, uz kuru īstenošanu tā varēja paļauties,

30tiek ierobežotas.

31Likumdevēja rīcība atbilst sociāli atbildīgas valsts

32principam, jo ļauj novirzīt lielākus līdzekļus pašreizējo

33pensijas saņēmēju sociālajai aizsardzībai, tādējādi nodrošinot

34pensiju sistēmas darbību atbilstoši solidaritātes principam. Ir

35pieļaujams tas, ka iemaksu likmes starp pensiju pirmo un otro

36līmeni tiek mainītas, ņemot vērā pieaugošo pensijas saņēmēju

37skaitu attiecībā pret sociālās apdrošināšanas iemaksu veicēju

38skaitu, ja tādējādi tiek nodrošināta pensiju izmaksas

39nepārtrauktība ilgtermiņā.

1Pieaicinātā persona - Valsts sociālās

2apdrošināšanas aģentūra paskaidro, ka tā īsteno valsts

3politiku sociālās apdrošināšanas jomā un atbilstoši savai

4kompetencei administrē fondēto pensiju shēmu. Pēc iepazīšanās ar

5Saeimas atbildes rakstu un apstrīdētās normas pieņemšanas gaitu,

6aģentūra norāda, ka tai nav papildu apsvērumu.

1Pieaicinātā persona - biedrība "Latvijas

2Finanšu nozares asociācija" (turpmāk - Finanšu

3asociācija) - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes

4109. pantam, ja tās ietekme uz nākotnes pensijas apmēru ir

5būtiski negatīva un nav efektīva mehānisma, kas šo ietekmi

6kompensētu.

7Apstrīdētā norma var radīt neatgriezenisku uzkrātā pensiju

8kapitāla samazinājumu, jo pastāv liela varbūtība, ka valsts

9vecuma pensijas kapitāla pieaugums būs zemāks nekā fondētās

10pensijas kapitāla pieaugums, īpaši tad, ja tas tiks ieguldīts

11personu vecumam atbilstošos, tostarp augstāka riska, fondos. Līdz

12ar to pastāv risks, ka nākotnes pensijas apmērs var samazināties.

13Kapitāla pieauguma risks koncentrējas pensiju pirmajā līmenī,

14tādēļ pensijas apmērs lielākā mērā ir atkarīgs no vecuma pensijas

15kapitāla aktualizācijas. Savukārt aktualizāciju ietekmē

16demogrāfiskā situācija, ekonomikas attīstība, algu pieaugums un

17budžeta iespējas, un šo faktoru pasliktināšanās var novest pie

18pensiju apmēra samazināšanās.

19Samazinot iemaksu likmi pensiju otrajā līmenī, iespējams, var

20mazināt tirgus svārstību negatīvo ietekmi uz uzkrāto kapitālu

21īstermiņā, bet tas nozīmē finanšu tirgus svārstību riska

22aizstāšanu ar risku, kas saistīts ar valsts demogrāfisko

23situāciju, makroekonomikas attīstību un fiskālo politiku. Katram

24pensiju līmenim raksturīgos riskus nav iespējams pilnībā

25izslēgt.

26Jebkura iemaksu likme pensiju otrajā līmenī veido fondētā

27pensiju kapitāla uzkrājumu. Turklāt tieši šā līmeņa iemaksu likme

28būtiski ietekmē pensiju sistēmu ilgtermiņā, tādēļ lielāka likme

29veicina pensiju apmēra adekvātumu nākotnē. Optimāla iemaksu likme

30pensiju otrajā līmenī ir 10 procenti. Tieši šāda iemaksu likme

31spētu nodrošināt to, ka nākotnē pensiju pirmais un otrais līmenis

32kopā veidotu vismaz 50 procentus no dalībnieka iepriekšējiem

33ienākumiem.

34Ir svarīgi izveidot tādu ilgtermiņa pensiju sistēmas

35attīstības modeli, kurā būtu ņemta vērā demogrāfiskā situācija.

36Pašreizējā pieeja nav ilgtspējīga, jo lēmumi tiek pieņemti,

37vadoties vienīgi no attiecīgā brīža demogrāfiskās situācijas,

38valsts pensiju speciālā budžeta ieņēmumiem un valsts pamatbudžeta

39vajadzībām.

1Pieaicinātā persona - Dr. oec. Edgars

2Voļskis - norāda, ka apstrīdētā norma ilgtermiņā būtiski

3neietekmēs nedz valsts speciālo budžetu, nedz personas nākotnes

4pensijas apmēru un tās atvietojuma līmeni.

5Vērtējot pensiju sistēmas finansiālo stabilitāti un ilgtspēju,

6ir jāņem vērā gan makroekonomiskie, gan arī mikroekonomiskie

7faktori. Proti, no makroekonomikas viedokļa ir jāvērtē tas, kā

8iemaksas valsts pensiju speciālajā budžetā veidos uzkrāto

9pārpalikumu gan īstermiņā, gan ilgtermiņā. Savukārt, no

10mikroekonomikas viedokļa ir jāanalizē tas, kāds būs sagaidāmais

11ienākumu atvietojuma līmenis. Likumdevējs, pieņemot apstrīdēto

12normu, ir apsvēris galvenokārt valsts speciālā budžeta un valsts

13konsolidētā budžeta prognozes makroekonomiskā perspektīvā, kā arī

14ir vērtējis saistītos fiskālās stabilitātes apsvērumus līdz 2028.

15gada beigām. Taču netika izvērtēts, kā apstrīdētā norma ietekmēs

16personas iepriekšējo ienākumu atvietojuma līmeni.

17Apstrīdētā norma neietekmē pensiju sistēmas finansiālo

18stabilitāti un ilgtspēju, jo valsts pensiju speciālajā budžetā

19uzkrātais pārpalikums tiks saglabāts vismaz līdz 2050. gadam.

20Savukārt tās ietekme uz atvietojuma līmeni varētu būt negatīva.

21Proti, viena procentpunkta pārdale starp shēmām uz četriem gadiem

22personai ar 40 gadu darba stāžu atvietojuma līmeni vidēji

23samazinās par 0,13 procentiem. Tomēr pensijas apmērs var arī

24palielināties, ja pensiju otrā līmeņa ienesīgums ir zemāks par

25apdrošināšanas iemaksu algas indeksu.

26Vērtējot pensiju sistēmas ilgtspēju no mikroekonomikas un

27makroekonomikas viedokļa un apzinoties nākotnes demogrāfiskos un

28sociālekonomiskos riskus, secināms, ka kopējās iemaksu likmes

29pensiju apdrošināšanai - 20 procentu - pieļaujamais sadalījums

30starp pensiju pirmo un otro līmeni ir šāds: 16 līdz 14 procenti

31veido vecuma pensijas kapitālu un četri līdz seši procenti -

32fondētās pensijas kapitālu. Ja procentuālais sadalījums būs šāds,

33tad pensijas atvietojuma līmenis būs no 50 līdz 70 procentiem

34katram pensiju sistēmas dalībniekam ar 40 līdz 45 gadu darba

35stāžu. Ja procentuālais sadalījums būs citāds, tad jau pēc

36pieciem gadiem vairs nepietiks līdzekļu pensiju izmaksām vai arī

37valsts būs uzņēmusies pārāk lielas saistības pret nākotnes vecuma

38pensijas saņēmējiem. Nosakot iemaksu likmi, ir svarīgi nodrošināt

39līdzsvaru starp pensiju pirmo un otro līmeni.

40Secinājumu

41daļa

1Pieteikuma iesniedzējs lūdz vērtēt apstrīdētās

2normas atbilstību Satversmes 1. un 109. pantam, jo tā pārkāpj

3personas tiesības uz sociālo nodrošinājumu, kā arī sociāli

4atbildīgas valsts principu un tiesiskās paļāvības aizsardzības

5principu.

6Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi: ja vienlaikus tiek

7apstrīdēta normas atbilstība gan Satversmes 1. pantā ietvertajiem

8principiem, gan arī Satversmes 109. pantam, atbilstība šīm normām

9parasti tiek vērtēta kopsakarā (sk., piemēram, Satversmes

10tiesas 2020. gada 10. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-07-03

1115.4. punktu).

12Līdz ar to Satversmes tiesa

13apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 1. un 109. pantam vērtēs

14kopsakarā.

1Satversmes 109. pants nosaka: "Ikvienam ir

2tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba

3un citos likumā noteiktajos gadījumos."

4Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 109. pants

5personai garantē tiesības uz stabilu, prognozējamu, efektīvu,

6taisnīgu un ilgtspējīgu sociālās aizsardzības sistēmu, kas

7nodrošina samērīgu sociālo nodrošinājumu. Valstij no šīs normas

8izriet pienākums izveidot un nodrošināt tādas sistēmas efektīvu

9darbību, kura sniedz atbilstošu aizsardzību sociālā riska -

10vecuma - iestāšanās gadījumā (sal. sk. Satversmes tiesas 2011.

11gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 15.2. punktu un

122021. gada 31. marta sprieduma lietā Nr. 2020-35-01 8.

13punktu).

14Vecuma pensija ir viens no tiesību uz sociālo nodrošinājumu

15elementiem. Lai garantētu personas tiesības uz sociālo

16nodrošinājumu vecumdienās, Latvijā ir ieviesta triju līmeņu

17pensiju sistēma, kas ietilpst kopējā sociālās aizsardzības

18sistēmā. Pensiju otrais līmenis ir daļa no pensiju sistēmas, kas

19dod personai iespēju uzkrāt papildu pensijas kapitālu, daļu no

20sociālās apdrošināšanas iemaksām ieguldot finanšu instrumentos un

21citos aktīvos.

22Apstrīdētā norma uz četriem gadiem maina sociālās

23apdrošināšanas iemaksu likmes sadalījumu starp pirmo un otro

24pensiju līmeni. Proti, iemaksu likme pensiju otrajā līmenī tiek

25noteikta piecu procentu apmērā no attiecīgā iemaksu objekta.

26Iemaksu likme ir samazināta par vienu procentpunktu, attiecīgi

27samazinot fondētās pensijas kapitālā ieguldāmo līdzekļu apmēru,

28bet par vienu procentpunktu palielinot iemaksu likmi valsts

29vecuma pensijas kapitālā. Likumdevēja noteiktā iemaksu likme

30pensiju otrajā līmenī veido daļu no personas vecuma pensijas, ko

31tā saņems, sasniedzot likumā noteikto vecumu.

32Īstenojot sociālās tiesības, likumdevējam ir plaša rīcības

33brīvība gan metožu, gan mehānismu izvēlē, ciktāl tā saprātīgi

34saistīta ar valsts ekonomisko situāciju. Likumdevējs, veidojot

35pensiju sistēmu, nosaka šīs sistēmas darbības vispārējos

36principus, līdzekļu iemaksāšanas, administrēšanas, pārvaldīšanas

37un izmaksāšanas noteikumus (sal. sk. Satversmes tiesas 2010.

38gada 1. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-21-01 15. punktu).

39Tomēr šī rīcības brīvība nav neierobežota - tai ir jāatbilst

40vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām

41(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 19. decembra

42sprieduma lietā Nr. 2007-13-03 8.4. punktu un 2021. gada 31.

43marta sprieduma lietā Nr. 2020-35-01 8. punktu).

44Lai pārbaudītu apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 1. un

45109. pantam, Satversmes tiesai jānoskaidro, vai valsts ir

46izpildījusi minētajās normās ietverto pienākumu nodrošināt

47efektīvu sociālās aizsardzības sistēmu sociālā riska - vecuma -

48iestāšanās gadījumā. Tādējādi Satversmes tiesai jāvērtē, vai: 1)

49ir veikti pasākumi, lai nodrošinātu personām iespēju īstenot

50savas sociālās tiesības; 2) šie pasākumi veikti pienācīgi, proti,

51personām ir nodrošināta iespēja īstenot savas sociālās tiesības

52vismaz minimālā apmērā; 3) ir ievēroti vispārējie tiesību

53principi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2021. gada 31.

54marta sprieduma lietā Nr. 2020-35-01 8. punktu).

55Vienlaikus Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma

56nav pieņemta pienācīgā kārtībā, jo esot pārkāpts labas

57likumdošanas princips. Ņemot vērā to, ka ikvienas tiesību normas

58spēkā esības priekšnoteikums ir tās pieņemšanas kārtības

59ievērošana, Satversmes tiesai pirms tam, kad tā vērtēs, vai

60likumdevējs ir izpildījis pienākumus, kas tam izriet no

61sociālajām tiesībām, jāpārbauda, vai apstrīdētā norma ir pieņemta

62atbilstoši labas likumdošanas principam.

1Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, apstrīdētā

2norma ir nepamatoti ietverta budžeta likumprojektu paketē un

3izskatīta steidzamības kārtībā, kā arī nav pienācīgi izvērtēta,

4tostarp nav ņemta vērā arī Satversmes tiesas judikatūra. Saeima

5uzskata, ka apstrīdētā norma ir pieņemta pienācīgā kārtībā un

6atbilstoši labas likumdošanas principam. Vienlaikus Pieteikuma

7iesniedzējs nav izteicis iebildumus un arī Satversmes tiesai

8nerodas šaubas par to, ka apstrīdētā norma ir izsludināta

9Satversmē noteiktajā kārtībā un pieejama atbilstoši normatīvo

10aktu prasībām.

1113.1. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka likumdevējs

12apstrīdēto normu nepamatoti, neievērojot Saeimas kārtības ruļļa

1387.1 pantu, ir iekļāvis budžeta likumprojektu paketē,

14jo tā neattiecas uz konkrēto saimniecisko gadu un nav saistīta ar

15valsts finanšu līdzekļu izlietojumu. Tāpat apstrīdētā norma

16nepamatoti tika izskatīta tikai divos lasījumos. Savukārt Saeima

17uzskata, ka šī norma regulē speciālā budžeta ieņēmumus un ir

18svarīga šā budžeta izdevumu segšanai.

19Apstrīdētā norma bija iekļauta likumprojektā Nr. 747/Lp14

20"Grozījumi Valsts fondēto pensiju likumā", kas Saeimai

21iesniegts 2024. gada 11. oktobrī. Minētais likumprojekts bija

22ietverts ar likumprojektu Nr. 757/Lp14 "Par valsts budžetu

232025. gadam un budžeta ietvaru 2025., 2026. un 2027. gadam"

24saistīto likumprojektu paketē, atzīts par steidzamu un pieņemts

25divos lasījumos.

26Budžets ir līdzeklis valsts politikas īstenošanai ar

27finansiālām metodēm, ar kuru nosaka un pamato valsts un

28pašvaldību pienākumu izpildei nepieciešamos līdzekļus, nodrošinot

29izdevumu segšanu ar attiecīgā perioda ieņēmumiem un ievērojot

30vispārējo ekonomisko līdzsvaru. Budžeta likumprojektu paketi

31veido likumprojekts par valsts budžetu kārtējam gadam un vidēja

32termiņa budžeta ietvaru triju gadu periodam un likumprojekti,

33kuri nosaka vai groza valsts budžetu vai ietekmē valsts budžetu

34vidējā termiņā (sk. Likumā par budžetu un finanšu vadību

35lietotā termina "budžeta likumprojektu pakete"

36legāldefinīciju, minētā likuma 1. pantu un Fiskālās disciplīnas

37likuma 5. panta pirmo daļu redakcijā, kas bija spēkā līdz 2025.

38gada 31. decembrim). Savukārt Saeimas kārtības rullī ir

39paredzēta īpaša kārtība valsts budžeta pieņemšanai.

40Satversmes tiesa atzinusi, ka likumdevējam ir tiesības un arī

41pienākums valsts budžeta likumā un ar to saistīto likumu paketē

42iekļaut vienīgi tādus jautājumus, kas, pirmkārt, attiecas uz

43konkrēto saimniecisko gadu un, otrkārt, ir cieši saistīti ar

44valsts finanšu līdzekļu izlietojumu. Ņemot vērā īpašo budžeta

45likumprojektu paketes izskatīšanai noteikto kārtību, Saeimai

46jāpārbauda arī tas, vai visi budžeta likumprojektu paketē

47ietvertie likumprojekti vai priekšlikumi attiecas uz konkrēto

48saimniecisko gadu un ir cieši saistīti ar valsts finanšu līdzekļu

49izlietojumu. Ja kāds likumprojekts vai priekšlikums tam

50neatbilst, Saeimai tas jāizslēdz no budžeta likumprojektu paketes

51(sal. sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma

52lietā Nr. 2011-03-01 18. punktu un 2019. gada 6. marta sprieduma

53lietā Nr. 2018-11-01 18.2. punktu). Likumprojekts vai

54priekšlikums uzskatāms par attiecināmu uz konkrētu saimniecisko

55gadu, ja tas paredz tādu regulējumu, kas ietekmē valsts

56finansiālo darbību attiecīgajā saimnieciskajā gadā (sk.

57Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr.

582018-11-01 18.2. punktu). Savukārt atbilstoši parlamenta

59autonomijas principam Saeima ir tiesīga pati izdarīt lietderības

60apsvērumus par kāda likumprojekta izskatīšanu steidzamības

61kārtībā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2026. gada 30.

62aprīļa sprieduma lietā Nr. 2025-04-01 12.2. punktu).

63Apstrīdētā norma tika pieņemta, lai kompensētu darbaspēka

64nodokļu izmaiņu radīto samazinājumu valsts budžeta ieņēmumos.

65Pārdalot vienu procentpunktu no pensiju otrā līmeņa uz pensiju

66pirmo līmeni, palielinās sociālās apdrošināšanas iemaksas valsts

67pensiju speciālajā budžetā un attiecīgi arī šā budžeta ieņēmumi

68(sk. likumprojekta Nr. 747/Lp14 "Grozījumi Valsts fondēto

69pensiju likumā" sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojuma

70(anotācijas) 2. un 6. lpp. Pieejams: titania.saeima.lv).

71Sociālās apdrošināšanas iemaksas ir uzskatāmas par nodokli

72(sk. likuma "Par nodokļiem un nodevām" 1. panta 1.

73punktu). Ieņēmumi no nodokļiem veido būtisku un neatņemamu

74gadskārtējā valsts budžeta ieņēmumu daļu, nodrošinot valsts spēju

75pildīt savas funkcijas un arī savus pienākumus pamattiesību

76nodrošināšanas jomā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010.

77gada 6. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-25-01 9. punktu).

78Turklāt speciālais budžets ir valsts budžeta sastāvdaļa un tātad

79starp abiem šiem budžetiem pastāv finansiālas kopsakarības.

80Mainoties speciālā budžeta izdevumiem vai ienākumiem, tiek

81ietekmēts visa valsts budžeta līdzsvars (sk. Satversmes tiesas

822010. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2009-44-01 21.

83punktu).

84Finanšu ministrija norāda, ka darbaspēka nodokļu sloga

85mazināšana ir gan fiskāli ietilpīgs, gan arī budžeta līdzekļus

86samazinošs pasākums. Darbaspēka nodokļu izmaiņas ir plānotas

87vidējam termiņam, tādēļ arī kompensējošie mehānismi, tostarp

88apstrīdētā norma kā daļa no tiem, ir plānoti vairākus gadus uz

89priekšu. Palielinot valsts budžeta ieņēmumus, tiek saglabāta

90iespēja palielināt finansējumu valsts prioritātēm - ārējai un

91iekšējai drošībai (sk. lietas 2. sēj. 39.-42. lp. un

92informatīvā ziņojuma "Par valsts budžeta ieņēmumu un nodokļu

93politikas pārskatīšanu 2025.-2027.gadā" (24-TA-2256) 6.-14.

94lpp. Pieejams: tapportals.mk.gov.lv). Turklāt, palielinoties

95valsts pensiju speciālā budžeta ieņēmumiem, palielinās arī tajā

96uzkrātais pārpalikums, ko varēs izmantot nākotnes saistību

97izpildei (sk. lietas 2. sēj. 4. lp.).

98No minētā izriet, ka apstrīdētā norma ir cieši saistīta ar

99speciālā budžeta ieņēmumiem un to plānošanu un vērsta uz valsts

100budžeta palielināšanu. Proti, tā ir vērsta gan uz valsts pensiju

101speciālā budžeta izdevumu un ieņēmumu līdzsvarošanu, gan uz

102valsts budžeta izdevumu un ieņēmumu līdzsvarošanu ne vien 2025.

103gadā, bet arī triju gadu periodā. Tā varēja tikt attiecināta uz

104konkrēto saimniecisko gadu, jo ietekmēja valsts finansiālo

105darbību attiecīgajā gadā, kā arī ir cieši saistīta ar valsts

106finanšu līdzekļu izlietojumu.

107Tādējādi apstrīdētā norma varēja tikt ietverta budžeta

108likumprojektu paketē un varēja tikt izskatīta divos

109lasījumos.

11013.2. Pieteikuma iesniedzējs citstarp norāda, ka

111likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu steigā, nav veicis tās

112izvērtējumu atbilstoši Satversmes tiesas judikatūrai, tostarp

113atbilstoši spriedumam lietā Nr. 2010-21-01. Proti, likumdevējam,

114grozot sociālās apdrošināšanas iemaksu likmi pensiju otrajā

115līmenī, bija jāizvērtē pensiju sistēmas finanšu līdzekļu

116pietiekamība, ņemot vērā sociālā budžeta stāvokli, valsts

117ekonomikas un demogrāfijas prognozes, kā arī lēmuma ietekmi uz

118pensiju sistēmas ilgtspēju. Turpretī Saeima norāda, ka

119apstrīdētās normas ietekme uz pensiju sistēmas ilgtspēju tika

120vērtēta un tika ņemta vērā arī Satversmes tiesas judikatūra.

121No apstrīdētās normas izstrādes materiāliem izriet, ka tās

122ietekme uz pensiju sistēmu tika vērtēta, šo normu izskatot

123Ministru kabinetā (sk. tiesību akta projekta "Grozījumi

124Valsts fondēto pensiju likumā" (24-TA-2183) izstrādes

125materiālus un Ministru kabineta 2024. gada 8. oktobra sēdi.

126Pieejami: tapportals.mk.gov.lv un youtube.com). Apstrīdētā

127norma tika izstrādāta, pamatojoties uz Ministru kabineta 2024.

128gada 19. septembrī apstiprināto informatīvo ziņojumu "Par

129valsts budžeta ieņēmumu un nodokļu politikas pārskatīšanu

1302025.-2027.gadā" (protokols Nr. 38, 1. §,

1313. punkts). Savukārt minētais ziņojums ir balstīts uz

132Nodokļu politikas pilnveidošanas koordinēšanas darba grupas

133priekšlikumiem un valsts nodokļu politikas pamatnostādņu

134izstrādes materiāliem, kuros ietverta izvērsta analīze un

135priekšlikumi nodokļu politikas pārskatīšanai, tostarp

136priekšlikums par viena procentpunkta pārdali no pensiju otrā

137līmeņa uz pirmo līmeni (sk. valsts nodokļu politikas

138pamatnostādņu izstrādes materiālus un informatīvo ziņojumu

139"Par valsts budžeta ieņēmumu un nodokļu politikas

140pārskatīšanu 2025.-2027. gadā" (24-TA-2256). Pieejami:

141fm.gov.lv un tapportals.mk.gov.lv).

142Fiskālās disciplīnas padome 2024. gada 11. oktobrī iesniedza

143Saeimai un Ministru kabinetam Uzraudzības ziņojumu par vidēja

144termiņa budžeta ietvaru 2025.-2027. gadam un 2025. gada budžetu

145un Fiskāli strukturālo plānu 2025.-2028. gadam. Tajā norādīts, ka

146pensiju sistēma ir stabila un viena procentpunkta pārdalei no

147pensiju otrā līmeņa uz pirmo līmeni nav ievērojamas ietekmes uz

148pensiju sistēmas ilgtspēju vai individuālo pensiju līmeni

149(sk.: Uzraudzības ziņojums par vidēja termiņa budžeta ietvaru

1502025.-2027. gadam un 2025. gada budžetu un Fiskāli strukturālo

151plānu 2025.-2028. gadam. Rīga: Fiskālās disciplīnas padome, 2024,

1526. un 39. lpp. Pieejams: fdp.gov.lv).

153Turklāt likumprojekts, kurā bija ietverta apstrīdētā norma,

154tika izskatīts divās Saeimas komisijās - Sociālo un darba lietu

155komisijā un Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā. Minētās

156komisijas apzināja ieinteresēto personu viedokļus, vērtēja

157apstrīdētās normas nepieciešamību, iespējamās alternatīvas un

158ietekmi uz pensiju sistēmu. Komisiju sēdēs tika uzklausīti

159Finanšu ministrijas, Labklājības ministrijas, Saeimas Juridiskā

160biroja, Finanšu asociācijas, deputātu un citu personu viedokļi

161(sk. Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas 2024. gada 22.

162un 24. oktobra sēdes un Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu)

163komisijas 2024. gada 23. oktobra un 19. novembra sēžu protokolus

164un audioierakstus. Pieejami: titania.saeima.lv). Labklājības

165ministrija gan Sociālo un darba lietu komisijas, gan arī Budžeta

166un finanšu (nodokļu) komisijas sēdēs skaidroja, ka, balstoties uz

167tās rīcībā esošajiem datiem, esot pārliecinājusies par to, ka

168apstrīdētā norma neietekmēs nākotnes pensijas apmēru un ka

169pensiju sistēmas finanšu ilgtspēja saglabājas stabila (sal.

170sk. Sociālo un darba lietu komisijas 2024. gada 22. oktobra sēdes

171un Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas 2024. gada 19. novembra

172sēdes protokolus un audioierakstus. Pieejami:

173titania.saeima.lv).

174No minēto komisiju sēžu protokoliem un audioierakstiem, kā arī

175Saeimas sēžu stenogrammām izriet, ka apstrīdētās normas

176apspriešana bija nodrošināta un deputātiem bija iespēja īstenot

177savas runas, priekšlikumu iesniegšanas un balsošanas tiesības

178(sk. Saeimas 2024. gada 30. oktobra un 4. decembra sēdes

179stenogrammu. Pieejama: saeima.lv). Priekšlikumus iesniedza

180gan Saeimas deputāts, gan frakcija, gan arī Saeimas Juridiskais

181birojs (sk. Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas

1822024. gada 19. novembra sēdes protokolu, sēdē izskatītos

183dokumentus un sēdes audioierakstu. Pieejami:

184titania.saeima.lv).

185Tādējādi, pieņemot apstrīdēto normu, tika vērtēts valsts

186budžeta stāvoklis, valsts ekonomiskā situācija, pensiju sistēma

187un tās ilgtspēja. Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka

188likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, ir vērtējis tās ietekmi

189atbilstoši Satversmes tiesas judikatūrai.

190Ņemot vērā visu minēto, atzīstams, ka apstrīdētā norma tika

191pamatoti ietverta budžeta likumprojektu paketē un izskatīta divos

192lasījumos, kā arī tika pienācīgi izvērtēta atbilstoši Satversmes

193tiesas judikatūrai.

194Līdz ar to apstrīdētā norma ir

195pieņemta pienācīgā kārtībā un atbilstoši labas likumdošanas

196principam.

1Vērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes

21. un 109. pantam, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai likumdevējs

3ir veicis pasākumu, lai nodrošinātu personām iespēju īstenot

4Satversmes 109. pantā noteiktās tiesības uz sociālo nodrošinājumu

5vecuma gadījumā.

6Pieteikuma iesniedzējs neapšauba un Saeima piekrīt tam, ka,

7izveidojot triju līmeņu pensiju sistēmu, ir veikti pasākumi, lai

8nodrošinātu personām iespēju īstenot savas sociālās tiesības.

9Latvijas pensiju sistēmu raksturo tas, ka vecumdienu materiālā

10nodrošinājuma risks tiek sadalīts starp valsti - nodokļu

11maksātājiem - un personas uzkrātajiem līdzekļiem obligātajā vai

12brīvprātīgajā pensiju shēmā (sk. Satversmes tiesas 2010. gada

131. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-21-01 17. punktu).

14Atbilstoši likumam "Par valsts pensijām" pensiju pirmo

15līmeni veido obligātās sociālās apdrošināšanas iemaksas un tajā

16piedalās visi iemaksu veicēji. Šā līmeņa mērķis ir nodrošināt

17minimālo ienākumu līmeni pensijas vecuma iedzīvotājiem (sk.

18Satversmes tiesas 2020. gada 10. decembra sprieduma lietā Nr.

192020-07-03 17.2. punktu). Pieņemot Fondēto pensiju likumu,

20likumdevējs ieviesa pensiju otro līmeni, lai daļu no pensijām

21paredzētajām sociālās apdrošināšanas iemaksām uzkrātu ārpus

22pensiju pirmā līmeņa. Tas sekmētu uzkrājumu veidošanu un tie

23vienlaikus kalpotu kā papildu balsts sociālās aizsardzības

24sistēmai (sal. sk. Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra

25sprieduma lietā Nr. 2010-21-01 17. punktu). Savukārt pensiju

26trešo līmeni veido brīvprātīgās iemaksas, kuras veic pati persona

27vai tās labā darba devējs privātā pensiju fondā un kuras tiek

28ieguldītas finanšu tirgū, lai nodrošinātu personai papildpensiju

29(sk. Privāto pensiju fondu likuma 3. panta pirmo

30daļu).

31Tādējādi visi trīs pensiju līmeņi ir vienotas sistēmas

32elementi, kuri cits citu papildina un attiecīgi ietekmē. Kopumā

33tie veido personas vecuma pensiju un nodrošina pensiju sistēmas

34stabilitāti, jo izlīdzina katram no šiem trim līmeņiem

35raksturīgos riskus. >Ar apstrīdēto normu likumdevējs nav

36mainījis izveidoto pensiju sistēmu.

37Līdz ar to likumdevējs ir veicis

38pasākumus, lai nodrošinātu personām iespēju īstenot Satversmes

39109. pantā noteiktās tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma

40gadījumā.

1Secinot, ka likumdevējs ir veicis nepieciešamos

2pasākumus, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai tas ir nodrošinājis

3personām iespēju īstenot Satversmes 109. pantā noteiktās tiesības

4uz sociālo nodrošinājumu vecumdienās vismaz minimālā apmērā.

5Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka likumdevējs nav pienācīgi

6veicis tam no Satversmes 109. panta izrietošo pienākumu uzturēt

7tādu pensiju sistēmu, kas nodrošina personām adekvātu un

8veiktajām iemaksām atbilstošu pensiju. Tādēļ personām nav

9nodrošināta iespēja īstenot sociālās tiesības minimālā apmērā.

10Savukārt Saeima uzskata, ka tiesības uz sociālo nodrošinājumu

11vismaz minimālā apmērā nav skartas.

12Kā jau tas secināts iepriekš, no Satversmes 109. panta izriet

13valsts pienākums izveidot un uzturēt sociālās aizsardzības

14sistēmu. Tomēr Satversmes 109. pants negarantē personām tiesības

15uz noteikta veida pensiju, kas aprēķināta pēc konkrētiem

16kritērijiem vai konkrētā apmērā, kā arī uz nemainīgu pensiju

17piešķiršanas kārtību (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada

1810. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-07-03 18. punktu).

19Tāpat šī Satversmes norma negarantē personām tiesības uz noteiktu

20sociālās apdrošināšanas iemaksu likmju sadalījumu starp pensiju

21pirmo un otro līmeni.

22Vecuma pensija Latvijā tiek piešķirta personām, kas

23sasniegušas noteikto pensionēšanās vecumu un uzkrājušas

24nepieciešamo sociālās apdrošināšanas iemaksu periodu (sk.

25likuma "Par valsts pensijām" 11. pantu). Pensijas

26apmērs ir atkarīgs no personas apdrošināšanas stāža, veikto

27iemaksu lieluma - uzkrātā pensijas kapitāla, kas tiek aktualizēts

28- un laika posma, par kuru tiek plānota pensijas izmaksa (sk.

29likuma "Par valsts pensijām" 12. pantu).

30Personām, kurām ir vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamais

31apdrošināšanas stāžs, vecuma pensija nedrīkst būt mazāka par

32minimālo vecuma pensiju. Ja personai aprēķinātā vecuma pensija ir

33mazāka par minimālo vecuma pensiju, tad no valsts pamatbudžeta

34līdzekļiem izmaksā pensijas daļu līdz noteiktajam minimālajam

35apmēram. Līdzīgi starpību izmaksā arī tad, ja persona ir

36iegādājusies dzīvības apdrošināšanas - mūža pensijas - polisi par

37uzkrāto fondētās pensijas kapitālu un tā kopā ar vecuma pensiju

38ir mazāka par minimālo vecuma pensiju (sk. likuma "Par

39valsts pensijām" 12. panta otro daļu). Tādējādi

40personai, kura noteiktu laika periodu ir līdzdarbojusies pensiju

41sistēmā un veikusi sociālās apdrošināšanas iemaksas, sasniedzot

42vecuma pensijas piešķiršanai nepieciešamo vecumu, tiek garantētas

43tiesības uz vecuma pensiju vismaz minimālā apmērā. Turklāt šīs

44tiesības personai ir neatkarīgi no likmju sadalījuma starp

45pensiju pirmo un otro līmeni.

46Ar apstrīdēto normu likumdevējs ir mainījis sociālās

47apdrošināšanas iemaksu sadalījumu starp pensiju pirmo un otro

48līmeni, taču nav mainījis nedz kārtību, kādā vecuma pensija tiek

49aprēķināta, nedz arī vecuma pensijas saņemšanas kritērijus.

50Personai joprojām ir tiesības gan uz vecuma pensiju, gan uz to,

51ka pensija nevar būt mazāka par minimālo vecuma pensiju.

52Līdz ar to likumdevējs ir veicis

53pasākumus, lai nodrošinātu personām iespēju īstenot Satversmes

54109. pantā noteiktās tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma

55gadījumā vismaz minimālā apmērā.

1Vērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes

21. un 109. pantam, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai likumdevējs

3ir rīkojies, ievērojot vispārējos tiesību principus. Pieteikuma

4iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma pārkāpj sociāli

5atbildīgas valsts principu. Turpretī Saeima šādam uzskatam

6nepiekrīt.

7Latvija ir sociāli atbildīga valsts, kuras mērķis ir, cik vien

8tas iespējams, novērst sociālo nevienlīdzību un nodrošināt

9sociālo taisnīgumu (sal. sk. Satversmes tiesas 2006. gada 2.

10novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 18. punktu un 2020. gada

1110. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-07-03 15.2.1. punktu).

12No sociāli atbildīgas valsts principa izriet valsts pienākums

13izveidot ilgtspējīgu un sabalansētu politiku sabiedrības

14labklājības nodrošināšanai. Valstij ir jāsamēro ar savām

15ekonomiskajām iespējām ne tikai personas tiesības sociālajā jomā,

16bet arī nepieciešamība nodrošināt visas sabiedrības labklājību un

17jārada tāds tiesiskais regulējums, kas būtu vērsts uz valsts

18ilgtspējīgu attīstību (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 15.

19marta sprieduma lietā Nr. 2009-44-01 22. punktu). Satversmes

20tiesa ir uzsvērusi, ka valstij jānodrošina pensiju sistēmas

21ilgtspēja, garantējot to, ka tiesības uz sociālo nodrošinājumu

22būs īstenojamas arī nākamajās paaudzēs (sk. Satversmes tiesas

232009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 22.3.

24punktu). Tādējādi Satversmes tiesa pārbaudīs, vai apstrīdētā

25norma ir vērsta uz pensiju sistēmas ilgtspēju un atbilst sociāli

26atbildīgas valsts principam.

2716.1. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, apstrīdētā

28norma ir pieņemta tikai īstermiņa problēmu risināšanai. Savukārt

29Saeima norāda, ka tā ir pieņemta, lai līdzsvarotu speciālā

30budžeta ieņēmumus ar izdevumiem un īstenotu citu personu tiesības

31uz sociālo nodrošinājumu, garantējot to, ka šīs tiesības būs

32īstenojamas arī nākotnē.

33Lai apstrīdētā norma atbilstu sociāli atbildīgas valsts

34principam, nozīme ir tam, vai likumdevēja izraudzītā risinājuma

35mērķis ir tāds, kas šim principam atbilst. Proti, tāds mērķis kā

36atsevišķu personu tiesisko interešu saskaņošana ar visas

37sabiedrības interesēm. Turklāt izraudzītais risinājums, kas

38ievieš izmaiņas normatīvajos aktos, saglabā personai iespēju

39izmantot tiesības, ko valsts tai reiz piešķīrusi, atbilstoši

40valsts finansiālajām iespējām (sal. sk. Satversmes tiesas

412010. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2009-44-01 22.

42punktu).

43Apstrīdētās normas pieņemšanas mērķis bija nodrošināt iespēju

44izdarīt izmaiņas darbaspēka nodokļu politikā un potenciāli

45palielināt vecuma pensiju apmēru kopumā (sk. likumprojekta Nr.

46747/Lp14 "Grozījumi Valsts fondēto pensiju likumā"

47sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojuma (anotācija) 2. lpp.

48Pieejams: titania.saeima.lv). Satversmes tiesa iepriekš

49atzinusi, ka speciālā budžeta līdzsvarošana uzskatāma par pamatu

50tā ilgtspējas garantēšanai un attiecīgi paļāvībai uz to, ka arī

51nākamo paaudžu tiesības uz sociālo nodrošinājumu tiks īstenotas

52(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra sprieduma lietā

53Nr. 2010-21-01 21.2. punktu). Šajā spriedumā jau tika

54secināts, ka apstrīdētā norma pieņemta, lai sabalansētu speciālā

55budžeta ieņēmumus un izdevumus un veiktu tādas izmaiņas, kas

56vērstas uz citu personu sociālo tiesību nodrošināšanu (sk. šā

57sprieduma 13.1. punktu).

58Nolūkā uzlabot darbaspēka konkurētspēju Baltijas reģionā, bija

59nepieciešams mazināt darbaspēka nodokļu slogu. Šā iemesla dēļ

60tika ieviestas divas iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes triju

61likmju vietā, ieviests fiksētais neapliekamais minimums, kas tiek

62piemērots visiem neatkarīgi no ienākumu līmeņa, kā arī personām,

63kurām piešķirta pensija, paaugstināts neapliekamais minimums no

64500 uz 1000 euro mēnesī (sk. likuma "Par

65iedzīvotāju ienākuma nodokli" 12. panta pirmo un piekto daļu

66un 15. panta otro daļu). Kopumā darbaspēka nodokļu izmaiņas

67palielina ienākumus aptuveni 95 procentiem strādājošo. Savukārt

6846,2 procentus no visu veidu pensiju saņēmējiem ietekmēja

69neapliekamā minimuma celšana (sk. lietas 2. sēj. 36.-38.

70lp.).

71No minētā izriet, ka darbaspēka nodokļu slogs tika samazināts

72tieši zemu un vidēju ienākumu saņēmējiem, tādā veidā ir mazināta

73arī ienākumu nevienlīdzība un veicināta valsts attīstība un

74ekonomiskā izaugsme. Turklāt likumdevējs ņēmis vērā gan personu

75pašreizējās vajadzības, gan arī nākamo paaudžu tiesības uz

76sociālo nodrošinājumu. Tādējādi apstrīdētā norma ir pieņemta

77sabiedrībai nozīmīgu interešu aizsardzībai.

7816.2. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās

79normas piemērošanas rezultātā personām netiks nodrošināta

80adekvāta un veiktajām iemaksām atbilstoša pensija un tādējādi

81tiek grauta pensiju sistēmas ilgtspēja. Savukārt, pēc Saeimas

82ieskata, apstrīdētā norma neatstās būtisku ietekmi uz personas

83pensiju un neskar pensiju sistēmas ilgtspēju.

84Ilgtspējīga pensiju sistēma ir tāda sistēma, kas saglabā

85stabilitāti neatkarīgi no ekonomiskajām un demogrāfiskajām

86izmaiņām, vienlaikus ievērojot paaudžu solidaritāti un nodrošinot

87adekvātu valsts pensiju izmaksu arī nākotnē (sk.: Vai valsts

88politika pensiju sistēmas ilgtspējas nodrošināšanai ir efektīva?

89Valsts kontroles revīzijas ziņojums. Rīga: Valsts kontrole, 2017,

9025. lpp. Pieejams: lrvk.gov.lv). Pensiju sistēmas ilgtspēja

91ir cieši saistīta ar kopējo valsts ekonomisko situāciju, un to

92raksturo trīs elementi: spēja pielāgoties pārmaiņām, finansiālā

93ilgtspēja un adekvātums. Lai pensiju sistēma būtu ilgtspējīga,

94tai jāreaģē uz pārmaiņām ekonomikā un jāpielāgojas personas un

95sabiedrības mainīgajām vajadzībām (sal. sk. Satversmes tiesas

962009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 27.2. un

9731. punktu).

98Pensiju sistēmas finansiālā ilgtspēja ir tās spēja ilgtermiņā

99saglabāt stabilu pensiju finansējumu, nodrošinot pietiekamus

100resursus izdevumu segšanai nākotnē, neapdraudot ekonomisko

101stabilitāti un neradot pārmērīgu slogu valsts budžetam vai

102strādājošajiem (sk.: Objectives and Working Methods in the

103Area of Pensions: Applying the Open Method of Coordination. Joint

104Report of the Social Protection Committee and the Economic Policy

105Committee, 2001. Pieejams: ec.europa.eu). Valsts fondēto

106pensiju shēmas veidošanas koncepcijā (turpmāk - fondēto pensiju

107shēmas koncepcija) uzsvērts, ka, novirzot daļu naudas līdzekļu

108pensiju otrajam līmenim, pensiju pirmā līmeņa naudas līdzekļiem

109jābūt pietiekamiem, lai spētu izmaksāt pensijas esošajiem pensiju

110saņēmējiem (sk. lietas 1. sēj. 44. lp.). Pensiju sistēma

111finansiāli stabila ir tad, ja ieņēmumi valsts pensiju speciālajā

112budžetā veido uzkrāto pārpalikumu valsts uzņemto saistību

113segšanai gan īstermiņā, gan ilgtermiņā (sk. lietas 1. sēj.

114152. lp. un 2. sēj. 4., 73.-75. lp.). Proti, valsts pensiju

115speciālajā budžetā katru gadu veidojas pārpalikums un vairāku

116gadu garumā šis pārpalikums uzkrājas, līdz ar to nodrošinot

117minētā budžeta ilgtspēju. Tātad, lai pārliecinātos, vai

118apstrīdētā norma ir vērsta uz finansiālās ilgtspējas

119nodrošināšanu, Satversmes tiesai jānoskaidro, kā tā ietekmē

120valsts pensiju speciālo budžetu.

121Ar apstrīdēto normu iemaksu likme tiek pārdalīta par labu

122pensiju pirmajam līmenim viena procentpunkta apmērā. Tādējādi

123palielinās ne vien valsts uzņemtās papildu saistības pret

124nākotnes vecuma pensijas saņēmējiem, bet arī valsts pensiju

125speciālajā budžetā iemaksātie līdzekļi. Labklājības ministrija

126norāda, ka laika periodā no 2025. gada līdz 2029. gadam ir

127plānots valsts pensiju speciālā budžeta ieņēmumu pārsvars pār

128izdevumiem, veidojot uzkrāto pārpalikumu (sk. lietas 2. sēj.

1294. lp.). Savukārt, kā skaidro pieaicinātā persona Dr.

130oec. Edgars Voļskis, apstrīdētā norma neietekmē pensiju

131sistēmas finansiālo stabilitāti un ilgtspēju, jo valsts pensiju

132speciālajā budžetā uzkrātais pārpalikums tiks saglabāts vismaz

133līdz 2050. gadam (sk. lietas 2. sēj. 74. lp.). Tādējādi,

134uz četriem gadiem pārdalot vienu procentpunktu no pensiju otrā

135līmeņa uz pirmo līmeni, palielinās valsts pensiju speciālajā

136budžetā uzkrātais pārpalikums, kuram vajadzētu nodrošināt to, ka

137valsts varēs segt savas saistības pret nākotnes vecuma pensijas

138saņēmējiem. Apstrīdētā norma neietekmē pensiju sistēmas

139finansiālo ilgtspēju.

140Adekvātums kā viens no nepieciešamajiem pensiju sistēmas

141elementiem nozīmē to, ka pensiju sistēmas ietvaros vecumdienās

142tiek garantēti pietiekami un droši finansēti ienākumi, kas

143nodrošina taisnīgumu un solidaritāti, vienlaikus neapdraudot

144valsts finanšu stabilitāti un nākamo paaudžu labklājību (sal.

145sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr.

1462009-43-01 31. punktu). Proti, pensiju sistēmas adekvātums ir

147tās spēja nodrošināt cilvēka cienīgu dzīves līmeni vecumdienās.

148Tā ir spēja novērst un mazināt nabadzības risku vecumdienās,

149spēja atvietot ienākumus, kas gūti pirms pensionēšanās, un spēja

150nodrošināt to, ka pensija tiks saņemta pietiekami ilgi (sk.:

151The 2024 Pension Adequacy Report: Current and Future Income

152Adequacy in Old Age in the EU. Volume I. Luxembourg: Social

153Protection Committee, European Commission, 2024, pp.

15416-17).

155To, kā pensiju sistēma spēj atvietot ienākumus, kas gūti pirms

156pensionēšanās, raksturo tāds rādītājs kā pensijas atvietojuma

157līmenis (sk.: Dundure E. Impact of Factors on Financial

158Planning for Retirement in Latvia. Doctoral Thesis. Riga:

159University of Latvia, 2023, p. 46). Šis līmenis rāda, cik

160lielā mērā pensiju sistēma ļauj personai pēc pensionēšanās

161saglabāt savu iepriekšējo dzīves līmeni (sal. sk.: Pensions at

162a Glance 2021: OECD and G20 Indicators. Paris: OECD, 2021, p.

163138). Mērot atvietojuma līmeni, tiek izmantoti empīriskie

164dati, savukārt nākotnes attīstības tendences tiek analizētas ar

165standartizētu prognožu palīdzību, ņemot vērā makroekonomiskās

166prognozes un paredzētās tiesiskā regulējuma reformas (sk.: The

1672024 Pension Adequacy Report: Current and Future Income Adequacy

168in Old Age in the EU. Volume I. Luxembourg: Social Protection

169Committee, European Commission, 2024, pp. 16-17). Tātad, lai

170pārliecinātos, vai apstrīdētā norma ir vērsta uz adekvātuma

171nodrošināšanu, Satversmes tiesai jānoskaidro, kā tā ietekmē

172pensijas atvietojuma līmeni.

173No Saeimas atbildes raksta izriet, ka viena procentpunkta

174pārdale no viena pensiju līmeņa uz otru četru gadu laikā neatstāj

175būtisku ietekmi uz pensijas atvietojuma līmeni. Prognozes

176liecina, ka daļai personu šis līmenis samazināsies par 0,01-0,03

177procentiem, savukārt otrai daļai palielināsies par 0,01 procentu.

178Pieaicinātā persona Dr. oec. Edgars Voļskis norāda, ka

179vidēji atvietojuma līmenis varētu samazināties par 0,13

180procentiem. Savukārt pieaicinātā persona Latvijas Banka norāda,

181ka pārdales ietekme uz atvietojuma līmeni ilgtermiņā ir

182nebūtiska, ja tā ir īslaicīga un attiecas uz ierobežotu laika

183periodu (sk. lietas 1. sēj. 152.-153. lp. un 2. sēj. 74. un

18477. lp.). Arī Fiskālās disciplīnas padome norādījusi, ka

185apstrīdētajai normai nav ievērojamas ietekmes uz pensijas

186atvietojuma līmeni (sk.: Uzraudzības ziņojums par vidēja

187termiņa budžeta ietvaru 2025.-2027. gadam un 2025. gada budžetu

188un Fiskāli strukturālo plānu 2025.-2028. gadam. Rīga: Fiskālās

189disciplīnas padome, 2024, 6. un 39. lpp. Pieejams:

190fdp.gov.lv). Tādējādi viena procentpunkta pārdale no otrā

191pensiju līmeņa uz pirmo līmeni uz četriem gadiem pensijas

192atvietojuma līmeni ietekmē nebūtiski un arī apstrīdētās normas

193ietekme uz pensiju sistēmas adekvātumu ir neliela.

194Ņemot vērā minēto, apstrīdētā norma ir pieņemta sociāli

195attaisnojamu iemeslu dēļ, lai ilgtermiņā veicinātu darbaspēka

196konkurētspēju un valsts attīstību. Apstrīdētā norma neietekmē

197pensiju sistēmas spēju pielāgoties pārmaiņām un finansiālo

198ilgtspēju, savukārt spēju nodrošināt adekvātumu ietekmē

199nebūtiski.

200Līdz ar to apstrīdētā norma joprojām

201ir vērsta uz pensiju sistēmas ilgtspējīgu attīstību un atbilst

202sociāli atbildīgas valsts principam.

1Vērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes

21. un 109. pantam, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai ir ievērots

3tiesiskās paļāvības aizsardzības princips.

4Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma pārkāpj

5tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, jo personām ir

6radusies tiesiskā paļāvība uz to, ka iemaksas fondēto pensiju

7shēmā tiks veiktas Fondēto pensiju likuma 4. panta otrajā daļā

8noteiktajā sešu procentu apmērā no iemaksu objekta. Turklāt,

9samazinot iemaksu likmi, neesot nedz noteikts saprātīgs pārejas

10periods, nedz arī personām piešķirta kāda kompensācija. Savukārt

11Saeima uzskata, ka apstrīdētā norma neskar tiesiskās paļāvības

12aizsardzības principu, jo neparedz vispārēju valsts politikas

13maiņu attiecībā uz fondēto pensiju shēmas darbību. Tāpat,

14pieņemot apstrīdēto nomu, likumdevējam nebija jānosaka pārejas

15periods, jo apstrīdētā norma personai nerada jaunus

16pienākums.

1717.1. Lai konstatētu, vai apstrīdētā norma skar

18tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, jāpārbauda, vai

19personām bija radusies tiesiskā paļāvība uz konkrētu tiesību

20saglabāšanu vai īstenošanu. Personām tiesiskā paļāvība ir

21radusies, ja to paļaušanās uz tiesību normām bija likumīga,

22pamatota un saprātīga un tiesiskais regulējums pēc savas būtības

23bija pietiekami noteikts un nemainīgs, lai tam varētu uzticēties

24(sal. sk. Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra sprieduma

25lietā Nr. 2010-21-01 19. un 20. punktu).

26Kopš 2009. gada 1. maija Fondēto pensiju likuma 4. panta otrā

27daļa noteic, ka iemaksu likme fondēto pensiju shēmā ir seši

28procenti no konkrētā iemaksu objekta. Šīs likmes spēkā stāšanās

29vairākkārt tika atlikta, kā arī dažādos laika periodos tika

30noteiktas atšķirīga apmēra likmes līdz 2016. gada 1. janvārim,

31kad noteiktā likme stājās spēkā. No šā brīža līdz 2024. gada 31.

32decembrim likme fondēto pensiju shēmā bija nemainīga - seši

33procenti no iemaksu objekta. Savukārt apstrīdētā norma samazina

34noteikto iemaksu likmi par vienu procentu. Šā iemesla dēļ

35personām samazinās fondētās pensijas kapitāls, jo par vienu

36procentpunktu samazinās tajā veiktās iemaksas.

37Tādējādi apstrīdētā norma skar tiesiskās paļāvības

38aizsardzības principu un personām varēja rasties tiesiskā

39paļāvība uz to, ka tās varēs arī turpmāk uzkrāt fondēto pensiju

40kapitālu sešu procentu apmērā.

4117.2. Satversmes tiesa atzinusi, ka likumdevējs ir

42tiesīgs grozīt pastāvošo tiesisko regulējumu sociālo tiesību

43jomā, ievērojot tiesiskās paļāvības aizsardzības principu (sk.

44Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra sprieduma lietā Nr.

452010-21-01 13.4. punktu). Vienlaikus minētais princips ietver

46arī to, ka personas reiz iegūtās tiesības var tikt grozītas

47tiesiskā veidā. Proti, tas nerada pamatu uzskatīt, ka reiz

48noteiktā tiesiskā situācija nekad nemainīsies, bet gan pieļauj un

49noteiktos apstākļos pat prasa pastāvošā tiesiskā regulējuma

50grozīšanu. Pretējā gadījumā valsts nevarētu pienācīgi reaģēt uz

51mainīgajiem dzīves apstākļiem (sk., piemēram, Satversmes

52tiesas 2024. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2023-09-0106

5322.2.2. punktu).

54Likumdevējs ne vien izstrādā pensiju otrā līmeņa tiesisko

55regulējumu, bet arī lemj par apstākļiem, kādos būtu izdarāmas

56izmaiņas pensiju sistēmā. Pensiju otrā līmeņa raksturs un

57principi norāda uz iespēju iemaksas šajā līmenī grozīt, bet tikai

58saglabājot tā izveidošanas mērķi - veidot pensijas kapitāla

59uzkrājumu. Iemaksu likmi pensiju otrajā līmenī likumdevējs ir

60tiesīgs grozīt, ja tam ir objektīvi iemesli, proti, tie ir

61sociāli attaisnojami, un ja tam ir pienācīgs pamatojums (sal.

62sk. Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra sprieduma lietā Nr.

632010-21-01 20.2. un 20.3. punktu).

64Pensiju otrā līmeņa darbības pamatā ir ilgtermiņa demogrāfisko

65un ekonomisko rādītāju prognozes. Jau izstrādājot fondēto pensiju

66shēmas koncepciju, tika pieļauts, ka tās darbības laikā nāksies

67koriģēt sākotnējās ekonomiskās un demogrāfiskās prognozes,

68vienlaikus mainot arī shēmas darbības nosacījumus, piemēram,

69iemaksu likmes (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra

70sprieduma lietā Nr. 2010-21-01 20.2. punktu).

71Ar apstrīdēto normu personām uz četriem gadiem tiek samazināts

72veikto iemaksu apjoms fondētās pensijas kapitālā. Attiecīgi sarūk

73arī finanšu līdzekļu apjoms, kas tiek ieguldīts finanšu

74instrumentos un citos aktīvos. Tas, kā apstrīdētā norma

75ilgtermiņā ietekmēs personas fondētās pensijas kapitālu kopumā,

76ir atkarīgs no vairākiem faktoriem, tostarp no personas

77izraudzītā ieguldījumu plāna un fondētās pensijas kapitāla

78līdzekļu pārvaldītāja, kā arī no tā, cik ilgi persona būs fondēto

79pensiju shēmas dalībnieks un cik liels ir tās valsts sociālās

80apdrošināšanas obligāto iemaksu objekts, no kura tiek veiktas

81iemaksas pensiju otrajā līmenī. Tāpat pensiju otrā līmeņa

82ienesīgums ir tieši atkarīgs no izmaiņām ieguldījumu fondu

83tirgos. Gan Latvijas, gan arī pasaules fondu tirgus svārstības

84tiešā veidā ietekmē nākotnē sagaidāmās pensijas apmēru (sk.:

85Voļskis E. Pensiju sistēmas pilnveidošanas problēmas Latvijā.

86Promocijas darbs. Rīga: Latvijas Universitāte, 2008, 44.

87lpp.). Izmaiņas ieguldījumu fondu tirgos var būt gan

88pozitīvas, gan arī negatīvas. Tirgus svārstību risku personas var

89mazināt individuāli, vienu reizi gadā izvēloties fondētās

90pensijas kapitāla līdzekļu pārvaldītāju un divas reizes gadā

91izvēloties ieguldījumu plānu (sk. Valsts fondēto pensiju

92likuma 11. panta sesto daļu).

93Vienlaikus ar apstrīdēto normu personām uz četriem gadiem par

94vienu procentpunktu tiek palielināta iemaksu likme pensiju

95pirmajā līmenī un attiecīgi arī iemaksas personas valsts vecuma

96pensijas kapitālā, kas tiek aktualizēts, piemērojot

97apdrošināšanas iemaksu algas indeksu. Minētais indekss atspoguļo

98kopējā sociālās apdrošināšanas iemaksu algu fonda izmaiņas

99tautsaimniecībā. To ietekmē strādājošo skaits un atalgojuma

100lielums (sk. lietas 1. sēj. 153. lp.).

101Tādējādi likumdevēja izraudzītā iemaksu likme pensiju otrajā

102līmenī nodrošina to, ka persona spēj uzkrāt kapitālu savai vecuma

103pensijai - gan valsts pensijas kapitālu, gan arī fondētās

104pensijas kapitālu. Savukārt tas, kā apstrīdētā norma ilgtermiņā

105ietekmēs nākotnes pensijas apmēru, ir atkarīgs no tā, vai līdz

106pensionēšanās brīdim pensiju otrā līmeņa ienesīgums būs lielāks

107vai mazāks par apdrošināšanas iemaksu algas indeksu.

108Satversmes ievadā noteikts, ka ikvienam ir jārūpējas ne tikai

109par sevi un saviem tuviniekiem, bet arī par sabiedrības kopējo

110labumu. Tas nozīmē, ka starp indivīdu un sabiedrību pastāv

111savstarpēja solidaritāte (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19.

112oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-14-01 26. punktu). Viens no

113pensiju sistēmas, it sevišķi pensiju pirmā līmeņa,

114pamatprincipiem ir solidaritāte. Solidaritātes princips nozīmē

115to, ka pensijas tiek finansētas no pašreizējo sociālās

116apdrošināšanas iemaksu veicēju iemaksām (sk. Satversmes tiesas

1172011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 16.1.

118punktu). Pārdalot vienu procentpunktu no pensiju otrā līmeņa

119uz pensiju pirmo līmeni, palielinās ieņēmumi valsts pensiju

120speciālajā budžetā, no kura tiek finansētas pašreizējo vecuma

121pensijas saņēmēju pensijas. Tādējādi ar apstrīdēto normu tiek

122nodrošināta pensijas saņēmēju sociālā aizsardzība.

123Tāpat apstrīdētā norma ir vērsta arī uz pensiju sistēmas

124ilgtspējīgu attīstību, jo veicina ne vien pašreizējo pensiju

125saņēmēju, bet arī nākamo paaudžu labklājību (sk. šā sprieduma

12616.2. punktu). Pieaicinātā persona Dr. oec. Edgars

127Voļskis skaidro, ka, saglabājoties pašreizējiem demogrāfiskajiem

128un sociālekonomiskajiem riskiem, pieļaujamā iemaksu likme pensiju

129otrajā līmenī būtu četri līdz seši procenti. Ar sešu procentu

130iemaksu likmi pensiju otrajā līmenī valsts pensiju speciālajā

131budžetā uzkrātais pārpalikums var saglabāties vismaz līdz 2049.

132gadam, bet ar četru procentu likmi - līdz 2070. gadam. Savukārt,

133ja iemaksu likme pensiju otrajā līmenī ir lielāka par sešiem

134procentiem, tad pensiju pirmajā līmenī jau pēc pieciem gadiem var

135trūkt līdzekļu pensiju izmaksai esošajiem pensiju saņēmējiem. Ja

136iemaksu likme pensiju otrajā līmenī ir mazāka par četriem

137procentiem, tad valsts būs uzņēmusies pārāk lielas izmaksu

138saistības pret nākotnes vecuma pensijas saņēmējiem un var nebūt

139spējīga uzkrāt valsts pensiju speciālajā budžetā pārpalikumu no

1402049. gada līdz 2070. gadam (sk. lietas 2. sēj. 80. lp.).

141Saglabājoties minētajam iemaksu likmju sadalījumam starp pensiju

142pirmo un otro līmeni, pensiju sistēma ilgtermiņā būs stabila,

143saglabās abu šo līmeņu līdzsvaru un nodrošinās gan pašreizējo,

144gan nākotnes pensiju saņēmēju finansiālo drošību. Tādējādi

145apstrīdētā norma ir vērsta uz to, lai nodrošinātu arī nākotnes

146pensiju saņēmēju sociālo aizsardzību.

147Satversmes tiesa šā sprieduma 16.1. punktā jau secināja, ka

148apstrīdētā norma tika pieņemta, jo pastāvēja sociāli attaisnojami

149iemesli, kas saistīti ar sabiedrībai nozīmīgu interešu

150aizsardzību. Proti, darbaspēka nodokļu sloga mazināšana zemu un

151vidēju ienākumu saņēmējiem nolūkā veicināt konkurētspēju.

152Ieguvēji no darbaspēka nodokļu izmaiņām ir liela daļa Latvijas

153iedzīvotāju - gan strādājošie, gan pensiju saņēmēji, kuru

154ikmēneša ienākumi palielinājās. Tāpat papildu ieguvumi rodas arī

155juridiskajām personām, jo darbaspēka izmaksu samazinājums var

156palielināt to konkurētspēju un radīt labvēlīgākus investīciju

157priekšnosacījumus. Samērojot personu un sabiedrības interešu

158nozīmīgumu, atzīstams, ka apstrīdētā norma ir vērsta gan uz

159personas tiesību aizsardzību, gan visas sabiedrības labklājības

160nodrošināšanu - tā mazina ienākumu nevienlīdzību un ilgtermiņā

161vērsta uz valsts attīstību.

162Tādējādi apstrīdētā norma atbilst

163arī tiesiskās paļāvības aizsardzības principam. Līdz ar to tā

164atbilst Satversmes 1. un 109. pantam.

165Nolēmumu

166daļa

167Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

168Satversmes tiesa

169nosprieda:

170atzīt Valsts fondēto pensiju likuma

171pārejas noteikumu 40. punktu par atbilstošu Latvijas Republikas

172Satversmes 1. un 109. pantam.

173Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

174Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

175Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

176Kucina