12. pants

Satversmes 109. pants nosaka: "Ikvienam ir

tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba

un citos likumā noteiktajos gadījumos."

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 109. pants

personai garantē tiesības uz stabilu, prognozējamu, efektīvu,

taisnīgu un ilgtspējīgu sociālās aizsardzības sistēmu, kas

nodrošina samērīgu sociālo nodrošinājumu. Valstij no šīs normas

izriet pienākums izveidot un nodrošināt tādas sistēmas efektīvu

darbību, kura sniedz atbilstošu aizsardzību sociālā riska -

vecuma - iestāšanās gadījumā (sal. sk. Satversmes tiesas 2011.

gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 15.2. punktu un

2021. gada 31. marta sprieduma lietā Nr. 2020-35-01 8.

punktu).

Vecuma pensija ir viens no tiesību uz sociālo nodrošinājumu

elementiem. Lai garantētu personas tiesības uz sociālo

nodrošinājumu vecumdienās, Latvijā ir ieviesta triju līmeņu

pensiju sistēma, kas ietilpst kopējā sociālās aizsardzības

sistēmā. Pensiju otrais līmenis ir daļa no pensiju sistēmas, kas

dod personai iespēju uzkrāt papildu pensijas kapitālu, daļu no

sociālās apdrošināšanas iemaksām ieguldot finanšu instrumentos un

citos aktīvos.

Apstrīdētā norma uz četriem gadiem maina sociālās

apdrošināšanas iemaksu likmes sadalījumu starp pirmo un otro

pensiju līmeni. Proti, iemaksu likme pensiju otrajā līmenī tiek

noteikta piecu procentu apmērā no attiecīgā iemaksu objekta.

Iemaksu likme ir samazināta par vienu procentpunktu, attiecīgi

samazinot fondētās pensijas kapitālā ieguldāmo līdzekļu apmēru,

bet par vienu procentpunktu palielinot iemaksu likmi valsts

vecuma pensijas kapitālā. Likumdevēja noteiktā iemaksu likme

pensiju otrajā līmenī veido daļu no personas vecuma pensijas, ko

tā saņems, sasniedzot likumā noteikto vecumu.

Īstenojot sociālās tiesības, likumdevējam ir plaša rīcības

brīvība gan metožu, gan mehānismu izvēlē, ciktāl tā saprātīgi

saistīta ar valsts ekonomisko situāciju. Likumdevējs, veidojot

pensiju sistēmu, nosaka šīs sistēmas darbības vispārējos

principus, līdzekļu iemaksāšanas, administrēšanas, pārvaldīšanas

un izmaksāšanas noteikumus (sal. sk. Satversmes tiesas 2010.

gada 1. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-21-01 15. punktu).

Tomēr šī rīcības brīvība nav neierobežota - tai ir jāatbilst

vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 19. decembra

sprieduma lietā Nr. 2007-13-03 8.4. punktu un 2021. gada 31.

marta sprieduma lietā Nr. 2020-35-01 8. punktu).

Lai pārbaudītu apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 1. un

109. pantam, Satversmes tiesai jānoskaidro, vai valsts ir

izpildījusi minētajās normās ietverto pienākumu nodrošināt

efektīvu sociālās aizsardzības sistēmu sociālā riska - vecuma -

iestāšanās gadījumā. Tādējādi Satversmes tiesai jāvērtē, vai: 1)

ir veikti pasākumi, lai nodrošinātu personām iespēju īstenot

savas sociālās tiesības; 2) šie pasākumi veikti pienācīgi, proti,

personām ir nodrošināta iespēja īstenot savas sociālās tiesības

vismaz minimālā apmērā; 3) ir ievēroti vispārējie tiesību

principi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2021. gada 31.

marta sprieduma lietā Nr. 2020-35-01 8. punktu).

Vienlaikus Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma

nav pieņemta pienācīgā kārtībā, jo esot pārkāpts labas

likumdošanas princips. Ņemot vērā to, ka ikvienas tiesību normas

spēkā esības priekšnoteikums ir tās pieņemšanas kārtības

ievērošana, Satversmes tiesai pirms tam, kad tā vērtēs, vai

likumdevējs ir izpildījis pienākumus, kas tam izriet no

sociālajām tiesībām, jāpārbauda, vai apstrīdētā norma ir pieņemta

atbilstoši labas likumdošanas principam.