12. pants

1Satversmes 109. pants nosaka: "Ikvienam ir

2tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba

3un citos likumā noteiktajos gadījumos."

4Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 109. pants

5personai garantē tiesības uz stabilu, prognozējamu, efektīvu,

6taisnīgu un ilgtspējīgu sociālās aizsardzības sistēmu, kas

7nodrošina samērīgu sociālo nodrošinājumu. Valstij no šīs normas

8izriet pienākums izveidot un nodrošināt tādas sistēmas efektīvu

9darbību, kura sniedz atbilstošu aizsardzību sociālā riska -

10vecuma - iestāšanās gadījumā (sal. sk. Satversmes tiesas 2011.

11gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 15.2. punktu un

122021. gada 31. marta sprieduma lietā Nr. 2020-35-01 8.

13punktu).

14Vecuma pensija ir viens no tiesību uz sociālo nodrošinājumu

15elementiem. Lai garantētu personas tiesības uz sociālo

16nodrošinājumu vecumdienās, Latvijā ir ieviesta triju līmeņu

17pensiju sistēma, kas ietilpst kopējā sociālās aizsardzības

18sistēmā. Pensiju otrais līmenis ir daļa no pensiju sistēmas, kas

19dod personai iespēju uzkrāt papildu pensijas kapitālu, daļu no

20sociālās apdrošināšanas iemaksām ieguldot finanšu instrumentos un

21citos aktīvos.

22Apstrīdētā norma uz četriem gadiem maina sociālās

23apdrošināšanas iemaksu likmes sadalījumu starp pirmo un otro

24pensiju līmeni. Proti, iemaksu likme pensiju otrajā līmenī tiek

25noteikta piecu procentu apmērā no attiecīgā iemaksu objekta.

26Iemaksu likme ir samazināta par vienu procentpunktu, attiecīgi

27samazinot fondētās pensijas kapitālā ieguldāmo līdzekļu apmēru,

28bet par vienu procentpunktu palielinot iemaksu likmi valsts

29vecuma pensijas kapitālā. Likumdevēja noteiktā iemaksu likme

30pensiju otrajā līmenī veido daļu no personas vecuma pensijas, ko

31tā saņems, sasniedzot likumā noteikto vecumu.

32Īstenojot sociālās tiesības, likumdevējam ir plaša rīcības

33brīvība gan metožu, gan mehānismu izvēlē, ciktāl tā saprātīgi

34saistīta ar valsts ekonomisko situāciju. Likumdevējs, veidojot

35pensiju sistēmu, nosaka šīs sistēmas darbības vispārējos

36principus, līdzekļu iemaksāšanas, administrēšanas, pārvaldīšanas

37un izmaksāšanas noteikumus (sal. sk. Satversmes tiesas 2010.

38gada 1. decembra sprieduma lietā Nr. 2010-21-01 15. punktu).

39Tomēr šī rīcības brīvība nav neierobežota - tai ir jāatbilst

40vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām

41(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 19. decembra

42sprieduma lietā Nr. 2007-13-03 8.4. punktu un 2021. gada 31.

43marta sprieduma lietā Nr. 2020-35-01 8. punktu).

44Lai pārbaudītu apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 1. un

45109. pantam, Satversmes tiesai jānoskaidro, vai valsts ir

46izpildījusi minētajās normās ietverto pienākumu nodrošināt

47efektīvu sociālās aizsardzības sistēmu sociālā riska - vecuma -

48iestāšanās gadījumā. Tādējādi Satversmes tiesai jāvērtē, vai: 1)

49ir veikti pasākumi, lai nodrošinātu personām iespēju īstenot

50savas sociālās tiesības; 2) šie pasākumi veikti pienācīgi, proti,

51personām ir nodrošināta iespēja īstenot savas sociālās tiesības

52vismaz minimālā apmērā; 3) ir ievēroti vispārējie tiesību

53principi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2021. gada 31.

54marta sprieduma lietā Nr. 2020-35-01 8. punktu).

55Vienlaikus Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma

56nav pieņemta pienācīgā kārtībā, jo esot pārkāpts labas

57likumdošanas princips. Ņemot vērā to, ka ikvienas tiesību normas

58spēkā esības priekšnoteikums ir tās pieņemšanas kārtības

59ievērošana, Satversmes tiesai pirms tam, kad tā vērtēs, vai

60likumdevējs ir izpildījis pienākumus, kas tam izriet no

61sociālajām tiesībām, jāpārbauda, vai apstrīdētā norma ir pieņemta

62atbilstoši labas likumdošanas principam.