17. pants

Vērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes

1. un 109. pantam, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai ir ievērots

tiesiskās paļāvības aizsardzības princips.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma pārkāpj

tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, jo personām ir

radusies tiesiskā paļāvība uz to, ka iemaksas fondēto pensiju

shēmā tiks veiktas Fondēto pensiju likuma 4. panta otrajā daļā

noteiktajā sešu procentu apmērā no iemaksu objekta. Turklāt,

samazinot iemaksu likmi, neesot nedz noteikts saprātīgs pārejas

periods, nedz arī personām piešķirta kāda kompensācija. Savukārt

Saeima uzskata, ka apstrīdētā norma neskar tiesiskās paļāvības

aizsardzības principu, jo neparedz vispārēju valsts politikas

maiņu attiecībā uz fondēto pensiju shēmas darbību. Tāpat,

pieņemot apstrīdēto nomu, likumdevējam nebija jānosaka pārejas

periods, jo apstrīdētā norma personai nerada jaunus

pienākums.

17.1. Lai konstatētu, vai apstrīdētā norma skar

tiesiskās paļāvības aizsardzības principu, jāpārbauda, vai

personām bija radusies tiesiskā paļāvība uz konkrētu tiesību

saglabāšanu vai īstenošanu. Personām tiesiskā paļāvība ir

radusies, ja to paļaušanās uz tiesību normām bija likumīga,

pamatota un saprātīga un tiesiskais regulējums pēc savas būtības

bija pietiekami noteikts un nemainīgs, lai tam varētu uzticēties

(sal. sk. Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra sprieduma

lietā Nr. 2010-21-01 19. un 20. punktu).

Kopš 2009. gada 1. maija Fondēto pensiju likuma 4. panta otrā

daļa noteic, ka iemaksu likme fondēto pensiju shēmā ir seši

procenti no konkrētā iemaksu objekta. Šīs likmes spēkā stāšanās

vairākkārt tika atlikta, kā arī dažādos laika periodos tika

noteiktas atšķirīga apmēra likmes līdz 2016. gada 1. janvārim,

kad noteiktā likme stājās spēkā. No šā brīža līdz 2024. gada 31.

decembrim likme fondēto pensiju shēmā bija nemainīga - seši

procenti no iemaksu objekta. Savukārt apstrīdētā norma samazina

noteikto iemaksu likmi par vienu procentu. Šā iemesla dēļ

personām samazinās fondētās pensijas kapitāls, jo par vienu

procentpunktu samazinās tajā veiktās iemaksas.

Tādējādi apstrīdētā norma skar tiesiskās paļāvības

aizsardzības principu un personām varēja rasties tiesiskā

paļāvība uz to, ka tās varēs arī turpmāk uzkrāt fondēto pensiju

kapitālu sešu procentu apmērā.

17.2. Satversmes tiesa atzinusi, ka likumdevējs ir

tiesīgs grozīt pastāvošo tiesisko regulējumu sociālo tiesību

jomā, ievērojot tiesiskās paļāvības aizsardzības principu (sk.

Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra sprieduma lietā Nr.

2010-21-01 13.4. punktu). Vienlaikus minētais princips ietver

arī to, ka personas reiz iegūtās tiesības var tikt grozītas

tiesiskā veidā. Proti, tas nerada pamatu uzskatīt, ka reiz

noteiktā tiesiskā situācija nekad nemainīsies, bet gan pieļauj un

noteiktos apstākļos pat prasa pastāvošā tiesiskā regulējuma

grozīšanu. Pretējā gadījumā valsts nevarētu pienācīgi reaģēt uz

mainīgajiem dzīves apstākļiem (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2024. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2023-09-0106

22.2.2. punktu).

Likumdevējs ne vien izstrādā pensiju otrā līmeņa tiesisko

regulējumu, bet arī lemj par apstākļiem, kādos būtu izdarāmas

izmaiņas pensiju sistēmā. Pensiju otrā līmeņa raksturs un

principi norāda uz iespēju iemaksas šajā līmenī grozīt, bet tikai

saglabājot tā izveidošanas mērķi - veidot pensijas kapitāla

uzkrājumu. Iemaksu likmi pensiju otrajā līmenī likumdevējs ir

tiesīgs grozīt, ja tam ir objektīvi iemesli, proti, tie ir

sociāli attaisnojami, un ja tam ir pienācīgs pamatojums (sal.

sk. Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra sprieduma lietā Nr.

2010-21-01 20.2. un 20.3. punktu).

Pensiju otrā līmeņa darbības pamatā ir ilgtermiņa demogrāfisko

un ekonomisko rādītāju prognozes. Jau izstrādājot fondēto pensiju

shēmas koncepciju, tika pieļauts, ka tās darbības laikā nāksies

koriģēt sākotnējās ekonomiskās un demogrāfiskās prognozes,

vienlaikus mainot arī shēmas darbības nosacījumus, piemēram,

iemaksu likmes (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra

sprieduma lietā Nr. 2010-21-01 20.2. punktu).

Ar apstrīdēto normu personām uz četriem gadiem tiek samazināts

veikto iemaksu apjoms fondētās pensijas kapitālā. Attiecīgi sarūk

arī finanšu līdzekļu apjoms, kas tiek ieguldīts finanšu

instrumentos un citos aktīvos. Tas, kā apstrīdētā norma

ilgtermiņā ietekmēs personas fondētās pensijas kapitālu kopumā,

ir atkarīgs no vairākiem faktoriem, tostarp no personas

izraudzītā ieguldījumu plāna un fondētās pensijas kapitāla

līdzekļu pārvaldītāja, kā arī no tā, cik ilgi persona būs fondēto

pensiju shēmas dalībnieks un cik liels ir tās valsts sociālās

apdrošināšanas obligāto iemaksu objekts, no kura tiek veiktas

iemaksas pensiju otrajā līmenī. Tāpat pensiju otrā līmeņa

ienesīgums ir tieši atkarīgs no izmaiņām ieguldījumu fondu

tirgos. Gan Latvijas, gan arī pasaules fondu tirgus svārstības

tiešā veidā ietekmē nākotnē sagaidāmās pensijas apmēru (sk.:

Voļskis E. Pensiju sistēmas pilnveidošanas problēmas Latvijā.

Promocijas darbs. Rīga: Latvijas Universitāte, 2008, 44.

lpp.). Izmaiņas ieguldījumu fondu tirgos var būt gan

pozitīvas, gan arī negatīvas. Tirgus svārstību risku personas var

mazināt individuāli, vienu reizi gadā izvēloties fondētās

pensijas kapitāla līdzekļu pārvaldītāju un divas reizes gadā

izvēloties ieguldījumu plānu (sk. Valsts fondēto pensiju

likuma 11. panta sesto daļu).

Vienlaikus ar apstrīdēto normu personām uz četriem gadiem par

vienu procentpunktu tiek palielināta iemaksu likme pensiju

pirmajā līmenī un attiecīgi arī iemaksas personas valsts vecuma

pensijas kapitālā, kas tiek aktualizēts, piemērojot

apdrošināšanas iemaksu algas indeksu. Minētais indekss atspoguļo

kopējā sociālās apdrošināšanas iemaksu algu fonda izmaiņas

tautsaimniecībā. To ietekmē strādājošo skaits un atalgojuma

lielums (sk. lietas 1. sēj. 153. lp.).

Tādējādi likumdevēja izraudzītā iemaksu likme pensiju otrajā

līmenī nodrošina to, ka persona spēj uzkrāt kapitālu savai vecuma

pensijai - gan valsts pensijas kapitālu, gan arī fondētās

pensijas kapitālu. Savukārt tas, kā apstrīdētā norma ilgtermiņā

ietekmēs nākotnes pensijas apmēru, ir atkarīgs no tā, vai līdz

pensionēšanās brīdim pensiju otrā līmeņa ienesīgums būs lielāks

vai mazāks par apdrošināšanas iemaksu algas indeksu.

Satversmes ievadā noteikts, ka ikvienam ir jārūpējas ne tikai

par sevi un saviem tuviniekiem, bet arī par sabiedrības kopējo

labumu. Tas nozīmē, ka starp indivīdu un sabiedrību pastāv

savstarpēja solidaritāte (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-14-01 26. punktu). Viens no

pensiju sistēmas, it sevišķi pensiju pirmā līmeņa,

pamatprincipiem ir solidaritāte. Solidaritātes princips nozīmē

to, ka pensijas tiek finansētas no pašreizējo sociālās

apdrošināšanas iemaksu veicēju iemaksām (sk. Satversmes tiesas

2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 16.1.

punktu). Pārdalot vienu procentpunktu no pensiju otrā līmeņa

uz pensiju pirmo līmeni, palielinās ieņēmumi valsts pensiju

speciālajā budžetā, no kura tiek finansētas pašreizējo vecuma

pensijas saņēmēju pensijas. Tādējādi ar apstrīdēto normu tiek

nodrošināta pensijas saņēmēju sociālā aizsardzība.

Tāpat apstrīdētā norma ir vērsta arī uz pensiju sistēmas

ilgtspējīgu attīstību, jo veicina ne vien pašreizējo pensiju

saņēmēju, bet arī nākamo paaudžu labklājību (sk. šā sprieduma

16.2. punktu). Pieaicinātā persona Dr. oec. Edgars

Voļskis skaidro, ka, saglabājoties pašreizējiem demogrāfiskajiem

un sociālekonomiskajiem riskiem, pieļaujamā iemaksu likme pensiju

otrajā līmenī būtu četri līdz seši procenti. Ar sešu procentu

iemaksu likmi pensiju otrajā līmenī valsts pensiju speciālajā

budžetā uzkrātais pārpalikums var saglabāties vismaz līdz 2049.

gadam, bet ar četru procentu likmi - līdz 2070. gadam. Savukārt,

ja iemaksu likme pensiju otrajā līmenī ir lielāka par sešiem

procentiem, tad pensiju pirmajā līmenī jau pēc pieciem gadiem var

trūkt līdzekļu pensiju izmaksai esošajiem pensiju saņēmējiem. Ja

iemaksu likme pensiju otrajā līmenī ir mazāka par četriem

procentiem, tad valsts būs uzņēmusies pārāk lielas izmaksu

saistības pret nākotnes vecuma pensijas saņēmējiem un var nebūt

spējīga uzkrāt valsts pensiju speciālajā budžetā pārpalikumu no

2049. gada līdz 2070. gadam (sk. lietas 2. sēj. 80. lp.).

Saglabājoties minētajam iemaksu likmju sadalījumam starp pensiju

pirmo un otro līmeni, pensiju sistēma ilgtermiņā būs stabila,

saglabās abu šo līmeņu līdzsvaru un nodrošinās gan pašreizējo,

gan nākotnes pensiju saņēmēju finansiālo drošību. Tādējādi

apstrīdētā norma ir vērsta uz to, lai nodrošinātu arī nākotnes

pensiju saņēmēju sociālo aizsardzību.

Satversmes tiesa šā sprieduma 16.1. punktā jau secināja, ka

apstrīdētā norma tika pieņemta, jo pastāvēja sociāli attaisnojami

iemesli, kas saistīti ar sabiedrībai nozīmīgu interešu

aizsardzību. Proti, darbaspēka nodokļu sloga mazināšana zemu un

vidēju ienākumu saņēmējiem nolūkā veicināt konkurētspēju.

Ieguvēji no darbaspēka nodokļu izmaiņām ir liela daļa Latvijas

iedzīvotāju - gan strādājošie, gan pensiju saņēmēji, kuru

ikmēneša ienākumi palielinājās. Tāpat papildu ieguvumi rodas arī

juridiskajām personām, jo darbaspēka izmaksu samazinājums var

palielināt to konkurētspēju un radīt labvēlīgākus investīciju

priekšnosacījumus. Samērojot personu un sabiedrības interešu

nozīmīgumu, atzīstams, ka apstrīdētā norma ir vērsta gan uz

personas tiesību aizsardzību, gan visas sabiedrības labklājības

nodrošināšanu - tā mazina ienākumu nevienlīdzību un ilgtermiņā

vērsta uz valsts attīstību.

Tādējādi apstrīdētā norma atbilst

arī tiesiskās paļāvības aizsardzības principam. Līdz ar to tā

atbilst Satversmes 1. un 109. pantam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Valsts fondēto pensiju likuma

pārejas noteikumu 40. punktu par atbilstošu Latvijas Republikas

Satversmes 1. un 109. pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

Kucina