16. pants

Vērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes

1. un 109. pantam, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai likumdevējs

ir rīkojies, ievērojot vispārējos tiesību principus. Pieteikuma

iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētā norma pārkāpj sociāli

atbildīgas valsts principu. Turpretī Saeima šādam uzskatam

nepiekrīt.

Latvija ir sociāli atbildīga valsts, kuras mērķis ir, cik vien

tas iespējams, novērst sociālo nevienlīdzību un nodrošināt

sociālo taisnīgumu (sal. sk. Satversmes tiesas 2006. gada 2.

novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 18. punktu un 2020. gada

10. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-07-03 15.2.1. punktu).

No sociāli atbildīgas valsts principa izriet valsts pienākums

izveidot ilgtspējīgu un sabalansētu politiku sabiedrības

labklājības nodrošināšanai. Valstij ir jāsamēro ar savām

ekonomiskajām iespējām ne tikai personas tiesības sociālajā jomā,

bet arī nepieciešamība nodrošināt visas sabiedrības labklājību un

jārada tāds tiesiskais regulējums, kas būtu vērsts uz valsts

ilgtspējīgu attīstību (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 15.

marta sprieduma lietā Nr. 2009-44-01 22. punktu). Satversmes

tiesa ir uzsvērusi, ka valstij jānodrošina pensiju sistēmas

ilgtspēja, garantējot to, ka tiesības uz sociālo nodrošinājumu

būs īstenojamas arī nākamajās paaudzēs (sk. Satversmes tiesas

2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 22.3.

punktu). Tādējādi Satversmes tiesa pārbaudīs, vai apstrīdētā

norma ir vērsta uz pensiju sistēmas ilgtspēju un atbilst sociāli

atbildīgas valsts principam.

16.1. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, apstrīdētā

norma ir pieņemta tikai īstermiņa problēmu risināšanai. Savukārt

Saeima norāda, ka tā ir pieņemta, lai līdzsvarotu speciālā

budžeta ieņēmumus ar izdevumiem un īstenotu citu personu tiesības

uz sociālo nodrošinājumu, garantējot to, ka šīs tiesības būs

īstenojamas arī nākotnē.

Lai apstrīdētā norma atbilstu sociāli atbildīgas valsts

principam, nozīme ir tam, vai likumdevēja izraudzītā risinājuma

mērķis ir tāds, kas šim principam atbilst. Proti, tāds mērķis kā

atsevišķu personu tiesisko interešu saskaņošana ar visas

sabiedrības interesēm. Turklāt izraudzītais risinājums, kas

ievieš izmaiņas normatīvajos aktos, saglabā personai iespēju

izmantot tiesības, ko valsts tai reiz piešķīrusi, atbilstoši

valsts finansiālajām iespējām (sal. sk. Satversmes tiesas

2010. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2009-44-01 22.

punktu).

Apstrīdētās normas pieņemšanas mērķis bija nodrošināt iespēju

izdarīt izmaiņas darbaspēka nodokļu politikā un potenciāli

palielināt vecuma pensiju apmēru kopumā (sk. likumprojekta Nr.

747/Lp14 "Grozījumi Valsts fondēto pensiju likumā"

sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojuma (anotācija) 2. lpp.

Pieejams: titania.saeima.lv). Satversmes tiesa iepriekš

atzinusi, ka speciālā budžeta līdzsvarošana uzskatāma par pamatu

tā ilgtspējas garantēšanai un attiecīgi paļāvībai uz to, ka arī

nākamo paaudžu tiesības uz sociālo nodrošinājumu tiks īstenotas

(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra sprieduma lietā

Nr. 2010-21-01 21.2. punktu). Šajā spriedumā jau tika

secināts, ka apstrīdētā norma pieņemta, lai sabalansētu speciālā

budžeta ieņēmumus un izdevumus un veiktu tādas izmaiņas, kas

vērstas uz citu personu sociālo tiesību nodrošināšanu (sk. šā

sprieduma 13.1. punktu).

Nolūkā uzlabot darbaspēka konkurētspēju Baltijas reģionā, bija

nepieciešams mazināt darbaspēka nodokļu slogu. Šā iemesla dēļ

tika ieviestas divas iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes triju

likmju vietā, ieviests fiksētais neapliekamais minimums, kas tiek

piemērots visiem neatkarīgi no ienākumu līmeņa, kā arī personām,

kurām piešķirta pensija, paaugstināts neapliekamais minimums no

500 uz 1000 euro mēnesī (sk. likuma "Par

iedzīvotāju ienākuma nodokli" 12. panta pirmo un piekto daļu

un 15. panta otro daļu). Kopumā darbaspēka nodokļu izmaiņas

palielina ienākumus aptuveni 95 procentiem strādājošo. Savukārt

46,2 procentus no visu veidu pensiju saņēmējiem ietekmēja

neapliekamā minimuma celšana (sk. lietas 2. sēj. 36.-38.

lp.).

No minētā izriet, ka darbaspēka nodokļu slogs tika samazināts

tieši zemu un vidēju ienākumu saņēmējiem, tādā veidā ir mazināta

arī ienākumu nevienlīdzība un veicināta valsts attīstība un

ekonomiskā izaugsme. Turklāt likumdevējs ņēmis vērā gan personu

pašreizējās vajadzības, gan arī nākamo paaudžu tiesības uz

sociālo nodrošinājumu. Tādējādi apstrīdētā norma ir pieņemta

sabiedrībai nozīmīgu interešu aizsardzībai.

16.2. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās

normas piemērošanas rezultātā personām netiks nodrošināta

adekvāta un veiktajām iemaksām atbilstoša pensija un tādējādi

tiek grauta pensiju sistēmas ilgtspēja. Savukārt, pēc Saeimas

ieskata, apstrīdētā norma neatstās būtisku ietekmi uz personas

pensiju un neskar pensiju sistēmas ilgtspēju.

Ilgtspējīga pensiju sistēma ir tāda sistēma, kas saglabā

stabilitāti neatkarīgi no ekonomiskajām un demogrāfiskajām

izmaiņām, vienlaikus ievērojot paaudžu solidaritāti un nodrošinot

adekvātu valsts pensiju izmaksu arī nākotnē (sk.: Vai valsts

politika pensiju sistēmas ilgtspējas nodrošināšanai ir efektīva?

Valsts kontroles revīzijas ziņojums. Rīga: Valsts kontrole, 2017,

25. lpp. Pieejams: lrvk.gov.lv). Pensiju sistēmas ilgtspēja

ir cieši saistīta ar kopējo valsts ekonomisko situāciju, un to

raksturo trīs elementi: spēja pielāgoties pārmaiņām, finansiālā

ilgtspēja un adekvātums. Lai pensiju sistēma būtu ilgtspējīga,

tai jāreaģē uz pārmaiņām ekonomikā un jāpielāgojas personas un

sabiedrības mainīgajām vajadzībām (sal. sk. Satversmes tiesas

2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 27.2. un

31. punktu).

Pensiju sistēmas finansiālā ilgtspēja ir tās spēja ilgtermiņā

saglabāt stabilu pensiju finansējumu, nodrošinot pietiekamus

resursus izdevumu segšanai nākotnē, neapdraudot ekonomisko

stabilitāti un neradot pārmērīgu slogu valsts budžetam vai

strādājošajiem (sk.: Objectives and Working Methods in the

Area of Pensions: Applying the Open Method of Coordination. Joint

Report of the Social Protection Committee and the Economic Policy

Committee, 2001. Pieejams: ec.europa.eu). Valsts fondēto

pensiju shēmas veidošanas koncepcijā (turpmāk - fondēto pensiju

shēmas koncepcija) uzsvērts, ka, novirzot daļu naudas līdzekļu

pensiju otrajam līmenim, pensiju pirmā līmeņa naudas līdzekļiem

jābūt pietiekamiem, lai spētu izmaksāt pensijas esošajiem pensiju

saņēmējiem (sk. lietas 1. sēj. 44. lp.). Pensiju sistēma

finansiāli stabila ir tad, ja ieņēmumi valsts pensiju speciālajā

budžetā veido uzkrāto pārpalikumu valsts uzņemto saistību

segšanai gan īstermiņā, gan ilgtermiņā (sk. lietas 1. sēj.

152. lp. un 2. sēj. 4., 73.-75. lp.). Proti, valsts pensiju

speciālajā budžetā katru gadu veidojas pārpalikums un vairāku

gadu garumā šis pārpalikums uzkrājas, līdz ar to nodrošinot

minētā budžeta ilgtspēju. Tātad, lai pārliecinātos, vai

apstrīdētā norma ir vērsta uz finansiālās ilgtspējas

nodrošināšanu, Satversmes tiesai jānoskaidro, kā tā ietekmē

valsts pensiju speciālo budžetu.

Ar apstrīdēto normu iemaksu likme tiek pārdalīta par labu

pensiju pirmajam līmenim viena procentpunkta apmērā. Tādējādi

palielinās ne vien valsts uzņemtās papildu saistības pret

nākotnes vecuma pensijas saņēmējiem, bet arī valsts pensiju

speciālajā budžetā iemaksātie līdzekļi. Labklājības ministrija

norāda, ka laika periodā no 2025. gada līdz 2029. gadam ir

plānots valsts pensiju speciālā budžeta ieņēmumu pārsvars pār

izdevumiem, veidojot uzkrāto pārpalikumu (sk. lietas 2. sēj.

4. lp.). Savukārt, kā skaidro pieaicinātā persona Dr.

oec. Edgars Voļskis, apstrīdētā norma neietekmē pensiju

sistēmas finansiālo stabilitāti un ilgtspēju, jo valsts pensiju

speciālajā budžetā uzkrātais pārpalikums tiks saglabāts vismaz

līdz 2050. gadam (sk. lietas 2. sēj. 74. lp.). Tādējādi,

uz četriem gadiem pārdalot vienu procentpunktu no pensiju otrā

līmeņa uz pirmo līmeni, palielinās valsts pensiju speciālajā

budžetā uzkrātais pārpalikums, kuram vajadzētu nodrošināt to, ka

valsts varēs segt savas saistības pret nākotnes vecuma pensijas

saņēmējiem. Apstrīdētā norma neietekmē pensiju sistēmas

finansiālo ilgtspēju.

Adekvātums kā viens no nepieciešamajiem pensiju sistēmas

elementiem nozīmē to, ka pensiju sistēmas ietvaros vecumdienās

tiek garantēti pietiekami un droši finansēti ienākumi, kas

nodrošina taisnīgumu un solidaritāti, vienlaikus neapdraudot

valsts finanšu stabilitāti un nākamo paaudžu labklājību (sal.

sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr.

2009-43-01 31. punktu). Proti, pensiju sistēmas adekvātums ir

tās spēja nodrošināt cilvēka cienīgu dzīves līmeni vecumdienās.

Tā ir spēja novērst un mazināt nabadzības risku vecumdienās,

spēja atvietot ienākumus, kas gūti pirms pensionēšanās, un spēja

nodrošināt to, ka pensija tiks saņemta pietiekami ilgi (sk.:

The 2024 Pension Adequacy Report: Current and Future Income

Adequacy in Old Age in the EU. Volume I. Luxembourg: Social

Protection Committee, European Commission, 2024, pp.

16-17).

To, kā pensiju sistēma spēj atvietot ienākumus, kas gūti pirms

pensionēšanās, raksturo tāds rādītājs kā pensijas atvietojuma

līmenis (sk.: Dundure E. Impact of Factors on Financial

Planning for Retirement in Latvia. Doctoral Thesis. Riga:

University of Latvia, 2023, p. 46). Šis līmenis rāda, cik

lielā mērā pensiju sistēma ļauj personai pēc pensionēšanās

saglabāt savu iepriekšējo dzīves līmeni (sal. sk.: Pensions at

a Glance 2021: OECD and G20 Indicators. Paris: OECD, 2021, p.

138). Mērot atvietojuma līmeni, tiek izmantoti empīriskie

dati, savukārt nākotnes attīstības tendences tiek analizētas ar

standartizētu prognožu palīdzību, ņemot vērā makroekonomiskās

prognozes un paredzētās tiesiskā regulējuma reformas (sk.: The

2024 Pension Adequacy Report: Current and Future Income Adequacy

in Old Age in the EU. Volume I. Luxembourg: Social Protection

Committee, European Commission, 2024, pp. 16-17). Tātad, lai

pārliecinātos, vai apstrīdētā norma ir vērsta uz adekvātuma

nodrošināšanu, Satversmes tiesai jānoskaidro, kā tā ietekmē

pensijas atvietojuma līmeni.

No Saeimas atbildes raksta izriet, ka viena procentpunkta

pārdale no viena pensiju līmeņa uz otru četru gadu laikā neatstāj

būtisku ietekmi uz pensijas atvietojuma līmeni. Prognozes

liecina, ka daļai personu šis līmenis samazināsies par 0,01-0,03

procentiem, savukārt otrai daļai palielināsies par 0,01 procentu.

Pieaicinātā persona Dr. oec. Edgars Voļskis norāda, ka

vidēji atvietojuma līmenis varētu samazināties par 0,13

procentiem. Savukārt pieaicinātā persona Latvijas Banka norāda,

ka pārdales ietekme uz atvietojuma līmeni ilgtermiņā ir

nebūtiska, ja tā ir īslaicīga un attiecas uz ierobežotu laika

periodu (sk. lietas 1. sēj. 152.-153. lp. un 2. sēj. 74. un

77. lp.). Arī Fiskālās disciplīnas padome norādījusi, ka

apstrīdētajai normai nav ievērojamas ietekmes uz pensijas

atvietojuma līmeni (sk.: Uzraudzības ziņojums par vidēja

termiņa budžeta ietvaru 2025.-2027. gadam un 2025. gada budžetu

un Fiskāli strukturālo plānu 2025.-2028. gadam. Rīga: Fiskālās

disciplīnas padome, 2024, 6. un 39. lpp. Pieejams:

fdp.gov.lv). Tādējādi viena procentpunkta pārdale no otrā

pensiju līmeņa uz pirmo līmeni uz četriem gadiem pensijas

atvietojuma līmeni ietekmē nebūtiski un arī apstrīdētās normas

ietekme uz pensiju sistēmas adekvātumu ir neliela.

Ņemot vērā minēto, apstrīdētā norma ir pieņemta sociāli

attaisnojamu iemeslu dēļ, lai ilgtermiņā veicinātu darbaspēka

konkurētspēju un valsts attīstību. Apstrīdētā norma neietekmē

pensiju sistēmas spēju pielāgoties pārmaiņām un finansiālo

ilgtspēju, savukārt spēju nodrošināt adekvātumu ietekmē

nebūtiski.

Līdz ar to apstrīdētā norma joprojām

ir vērsta uz pensiju sistēmas ilgtspējīgu attīstību un atbilst

sociāli atbildīgas valsts principam.