2. pants

Pieteikuma iesniedzējs - divdesmit viens 14.

Saeimas deputāts (turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) -

uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 1. un 109.

pantam.

Apstrīdētā norma nav pieņemta tādā likumdošanas procesā, kas

atbilstu labas likumdošanas principam. Atbilstoši Saeimas

kārtības ruļļa 87.1 pantam likumdevējs nedrīkstēja

apstrīdēto normu iekļaut budžeta likumprojektu paketē un izskatīt

steidzamības kārtībā, jo tā neattiecās uz konkrēto saimniecisko

gadu un nebija saistīta ar valsts finanšu līdzekļu izlietojumu.

Tāpat, pieņemot apstrīdēto normu, likumdevējs nav izvērtējis

pensiju sistēmas finanšu līdzekļu pietiekamību, ņemot vērā

speciālā budžeta finansiālo stāvokli, valsts kopējās ekonomiskās

attīstības prognozes, prognozes par pensiju sistēmas ilgtermiņa

stabilitāti un demogrāfiskos rādītājus. Turklāt likumdevējs nav

ievērojis arī no labas likumdošanas principa izrietošo prasību

izvērtēt argumentus par apstrīdētās normas atbilstību Satversmes

tiesas judikatūrai attiecīgajā jautājumā. Proti, grozot iemaksu

likmi pensiju otrajā līmenī, bija jāveic plašāks un saturiski

atšķirīgs izvērtējums, nevis tikai tāds, kas aptver šā līmeņa

līdzšinējo ienesīgumu. Minētie procesuālie pārkāpumi ir

būtiski.

Likumdevējs ir veicis pasākumus, lai nodrošinātu personām

iespēju īstenot sociālās tiesības, jo ir izveidojis triju līmeņu

pensiju sistēmu. Tomēr šie pasākumi nav veikti pienācīgi, jo

likumdevēja izveidotā pensiju sistēma nenodrošina adekvātu vecuma

pensijas apmēru un neatbilst personu veiktajām iemaksām.

Likumdevējam bija jāreaģē uz Latvijas demogrāfiskās situācijas

pasliktināšanos un attiecīgi jāpalielina iemaksu likme pensiju

otrajā līmenī, nevis tā jāsamazina.

Pieņemot apstrīdēto normu, likumdevējs ir pārkāpis Satversmes

1. pantā ietverto tiesiskās paļāvības aizsardzības principu.

Fondēto pensiju shēmas dalībniekiem ir radusies aizsargājama

tiesiskā paļāvība uz to, ka iemaksas šajā shēmā atbilstoši

Fondēto pensiju likuma 4. panta otrajai daļai tiks veiktas sešu

procentu apmērā no iemaksu objekta. Turklāt likumdevējs nav

paredzējis saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu, kā arī

nav noteicis kompensējošu mehānismu, kas atsvērtu fondēto pensiju

shēmas dalībniekiem radīto kaitējumu. Tiesiskās paļāvības

aizsardzības princips tiek būtiski skarts, ja iemaksu pārdale

starp shēmām neatbilst pensiju sistēmas ilgtspējas principam, kā

arī atstāj negatīvu ietekmi uz pašreizējiem un nākamajiem pensiju

saņēmējiem.

Apstrīdētās normas pieņemšanas procesā ir pārkāpts arī sociāli

atbildīgas valsts princips, jo nepastāvēja nedz īpaša izņēmuma

situācija, nedz arī tādi ārkārtēji smagi ekonomiskie apstākļi,

kas attaisnotu tās pieņemšanu. Turklāt iemaksu likmi pensiju

otrajā līmenī ir pieļaujams samazināt vienīgi tādēļ, lai

sabalansētu speciālā budžeta ieņēmumus un izdevumus un

nodrošinātu pensiju sistēmas ilgtspēju. Taču apstrīdētā norma ir

pieņemta īstermiņa problēmu risināšanai, lai īstenotu citus, ar

speciālā budžeta ilgtspēju nesaistītus mērķus. Tāpat likumdevējs

nav izvērtējis, kā apstrīdētā norma ietekmēs pensiju sistēmas

ilgtspēju un nākotnes pensiju apmēru. Visbeidzot, apstrīdētā

norma nelabvēlīgi ietekmē jau tā zemo sabiedrības uzticēšanos

pensiju sistēmai, bet tieši šī uzticēšanās ir būtisks pensiju

sistēmas ilgtspējas elements.