1. pants

Saeima 2002. gada 31. oktobrī pieņēma Valsts sociālo

pabalstu likumu (turpmāk - Pabalstu likums), kas stājās spēkā

2003. gada 1. janvārī. Pabalstu likuma 4. panta pirmā daļa

paredz, ka tiesības uz valsts sociālajiem pabalstiem ir Latvijas

pilsoņiem, nepilsoņiem, ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuriem

piešķirts personas kods un kuri pastāvīgi dzīvo Latvijas

teritorijā. Šā likuma 10. pants regulē atlīdzību par aizbildņa

pienākumu pildīšanu.

Pabalstu likuma 20. panta pirmās daļas 2. punkts redakcijā,

kas bija spēkā līdz 2019. gada 6. martam, noteica, ka regulāri

izmaksājamā valsts sociālā pabalsta izmaksu pārtrauc, ja pabalsta

saņēmējs vai bērns, par kuru tiek maksāts pabalsts, izbrauc no

Latvijas Republikas uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī. Ar 2019. gada

28. februāra likuma "Grozījumi Valsts sociālo pabalstu

likumā" (turpmāk - Grozījumi Pabalstu likumā) 4. pantu

Pabalstu likuma 20. panta pirmās daļas 2. punkta redakcija tika

grozīta, un tagad šī norma noteic, ka regulāri izmaksājamā valsts

sociālā pabalsta izmaksu pārtrauc, "ja pabalsta saņēmējs vai

bērns, par kuru tiek maksāts pabalsts, izbrauc no Latvijas

Republikas uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī. Šis nosacījums neattiecas

uz šā likuma 10. pantā minētā pabalsta izmaksu, ja aizbildnis un

bērns, par kuru tiek maksāts pabalsts, izbrauc no Latvijas

Republikas uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī".

Savukārt ar Grozījumu Pabalstu likumā 5. pantu Pabalstu likuma