2. pants

1Pieteikuma iesniedzēja - Augstākā tiesa (turpmāk -

2Pieteikuma iesniedzēja) - uzskata, ka Pabalstu likuma 4.

3panta pirmā daļa un 20. panta pirmās daļas 2. punkts redakcijā,

4kas bija spēkā līdz 2019. gada 6. martam, ciktāl tas attiecas uz

5atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu, (turpmāk arī -

6apstrīdētās normas) neatbilst Latvijas Republikas Satversmes

7(turpmāk - Satversme) 91. un 109. pantam.

8Augstākā tiesa lēmumu par pieteikuma iesniegšanu Satversmes

9tiesai pieņēma, izskatot administratīvo lietu, kas ierosināta pēc

10privātpersonas pieteikuma par Valsts sociālās apdrošināšanas

11aģentūras (turpmāk - Aģentūra) lēmuma atcelšanu. Pamatojoties

12citstarp arī uz apstrīdētajām normām, Aģentūra pārtraukusi

13izmaksāt ārvalstī pastāvīgi dzīvojošam aizbildnim atlīdzību par

14aizbildņa pienākumu pildīšanu un pieprasījusi, lai viņš atmaksā

15pārmaksāto atlīdzību.

16Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka atlīdzība par aizbildņa

17pienākumu pildīšanu atšķiras no Pabalstu likumā reglamentētajiem

18pabalstiem, jo pēc būtības ir uzskatāma par aizbildņa atalgojumu.

19Saskaņā ar Civillikuma 52. pantu aizbildnim esot jāuzņemas visas

20tās rūpes, ko parasti uzņemas vecāki, īstenojot bērna aizgādības

21tiesības. Atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu esot vērsta

22uz to, lai pēc iespējas vairāk cilvēku iesaistītos bez vecāku

23gādības palikušu bērnu aprūpē un tādējādi tiktu veicināta bērnu

24audzināšana ģimeniskā vidē. Aizbildnim un bērnam pārceļoties uz

25pastāvīgu dzīvi ārvalstī, aizbildņa pienākumi nezūdot. Pastāvīgās

26dzīvesvietas maiņa pati par sevi neietekmējot valsts pienākumu

27uzraudzīt, kā aizbildnis pilda savus pienākumus, un neapturot

28bāriņtiesas lēmumu par aizbildnības nodibināšanu.

29Apstrīdētās normas attiecoties uz Satversmes 109. pantā

30noteiktajām personas sociālajām pamattiesībām. Neesot šaubu, ka

31likumdevējs ir veicis pasākumus, kas nepieciešami, lai

32nodrošinātu to, ka personas, kuras pilda aizbildņa pienākumus,

33saņem īpašu sociālo nodrošinājumu. Likumdevējs esot noteicis

34konkrētu atlīdzības apmēru un tā pārskatīšanas kārtību. Līdz ar

35to tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālajā līmenī

36netiekot skartas. Tomēr esot jāizvērtē, vai likumdevējs ir

37ievērojis vispārējos tiesību principus, konkrētajā gadījumā -

38vienlīdzības principu.

39Personas, kuras pilda aizbildņa pienākumus, pastāvīgi

40dzīvodamas kopā ar bērnu ārvalstīs, un personas, kuras pilda

41aizbildņa pienākumus, pastāvīgi dzīvodamas kopā ar bērnu Latvijā,

42atrodoties vienādos un salīdzināmos apstākļos. Apstrīdētās normas

43liedzot ārvalstī pastāvīgi dzīvojošam aizbildnim saņemt atlīdzību

44par aizbildņa pienākumu pildīšanu valsts sociālā pabalsta veidā.

45Tādējādi apstrīdētās normas radot atšķirīgu attieksmi pret

46noteiktām personām atkarībā no tā, kurā valstī ir aizbildņa un

47bērna pastāvīgā dzīvesvieta.

48Izskatāmajā lietā neesot strīda par to, ka apstrīdētās normas

49ir pieņemtas un izsludinātas normatīvajos aktos noteiktajā

50kārtībā un ka tās ir pietiekami skaidri formulētas, lai persona

51varētu izprast no tām izrietošo tiesību un pienākumu saturu un

52paredzēt to piemērošanas sekas. Ar apstrīdētajām normām

53paredzētās atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis esot

54sabiedrības labklājības un citu cilvēku tiesību aizsardzība.

55Tomēr pastāvot šaubas par to, ka šāds leģitīmais mērķis

56attiecināms arī uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu,

57jo bērnam un aizbildnim arī pēc pārcelšanās uz citu valsti

58paliekot saikne ar Latviju un tieši Latvijas valsts pārvaldes

59iestādes turpinot uzraudzīt Latvijā nodibināto aizbildnību.

60Likumdevēja lietotie līdzekļi esot piemēroti leģitīmā mērķa

61sasniegšanai. Tomēr tādā gadījumā, ja likumdevējs paredzētu

62izņēmumu attiecībā uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu

63pildīšanu, to saņemtu ikviens aizbildnis. Šādā gadījumā, lai arī

64tikšot izmantoti valsts budžeta līdzekļi, būšot sasniegti arī

65citi leģitīmie mērķi. Mērķis, kam kalpo atlīdzība par aizbildņa

66pienākumu pildīšanu, esot motivēt personu, kura ir tam piemērota,

67kļūt par bērna aizbildni, nodrošinot to, ka bērns uzaug ģimeniskā

68vidē. Apstrīdētās normas faktiski ierobežojot pārvietošanās

69brīvību Eiropas Savienības ietvaros un neparedzot bērna interešu

70aizsardzību iespējami labākajā veidā gadījumā, kad ir persona,

71kura gatava uzņemties aizbildnību. Līdz ar to apstrīdēto normu

72radītajai atšķirīgajai attieksmei pret bērnu atkarībā no tā, vai

73viņš un aizbildnis pastāvīgi dzīvo Latvijā vai ārvalstī, neesot

74objektīva un saprātīga pamata.