2. pants

Pieteikuma iesniedzēja - Augstākā tiesa (turpmāk -

Pieteikuma iesniedzēja) - uzskata, ka Pabalstu likuma 4.

panta pirmā daļa un 20. panta pirmās daļas 2. punkts redakcijā,

kas bija spēkā līdz 2019. gada 6. martam, ciktāl tas attiecas uz

atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu, (turpmāk arī -

apstrīdētās normas) neatbilst Latvijas Republikas Satversmes

(turpmāk - Satversme) 91. un 109. pantam.

Augstākā tiesa lēmumu par pieteikuma iesniegšanu Satversmes

tiesai pieņēma, izskatot administratīvo lietu, kas ierosināta pēc

privātpersonas pieteikuma par Valsts sociālās apdrošināšanas

aģentūras (turpmāk - Aģentūra) lēmuma atcelšanu. Pamatojoties

citstarp arī uz apstrīdētajām normām, Aģentūra pārtraukusi

izmaksāt ārvalstī pastāvīgi dzīvojošam aizbildnim atlīdzību par

aizbildņa pienākumu pildīšanu un pieprasījusi, lai viņš atmaksā

pārmaksāto atlīdzību.

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka atlīdzība par aizbildņa

pienākumu pildīšanu atšķiras no Pabalstu likumā reglamentētajiem

pabalstiem, jo pēc būtības ir uzskatāma par aizbildņa atalgojumu.

Saskaņā ar Civillikuma 52. pantu aizbildnim esot jāuzņemas visas

tās rūpes, ko parasti uzņemas vecāki, īstenojot bērna aizgādības

tiesības. Atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu esot vērsta

uz to, lai pēc iespējas vairāk cilvēku iesaistītos bez vecāku

gādības palikušu bērnu aprūpē un tādējādi tiktu veicināta bērnu

audzināšana ģimeniskā vidē. Aizbildnim un bērnam pārceļoties uz

pastāvīgu dzīvi ārvalstī, aizbildņa pienākumi nezūdot. Pastāvīgās

dzīvesvietas maiņa pati par sevi neietekmējot valsts pienākumu

uzraudzīt, kā aizbildnis pilda savus pienākumus, un neapturot

bāriņtiesas lēmumu par aizbildnības nodibināšanu.

Apstrīdētās normas attiecoties uz Satversmes 109. pantā

noteiktajām personas sociālajām pamattiesībām. Neesot šaubu, ka

likumdevējs ir veicis pasākumus, kas nepieciešami, lai

nodrošinātu to, ka personas, kuras pilda aizbildņa pienākumus,

saņem īpašu sociālo nodrošinājumu. Likumdevējs esot noteicis

konkrētu atlīdzības apmēru un tā pārskatīšanas kārtību. Līdz ar

to tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālajā līmenī

netiekot skartas. Tomēr esot jāizvērtē, vai likumdevējs ir

ievērojis vispārējos tiesību principus, konkrētajā gadījumā -

vienlīdzības principu.

Personas, kuras pilda aizbildņa pienākumus, pastāvīgi

dzīvodamas kopā ar bērnu ārvalstīs, un personas, kuras pilda

aizbildņa pienākumus, pastāvīgi dzīvodamas kopā ar bērnu Latvijā,

atrodoties vienādos un salīdzināmos apstākļos. Apstrīdētās normas

liedzot ārvalstī pastāvīgi dzīvojošam aizbildnim saņemt atlīdzību

par aizbildņa pienākumu pildīšanu valsts sociālā pabalsta veidā.

Tādējādi apstrīdētās normas radot atšķirīgu attieksmi pret

noteiktām personām atkarībā no tā, kurā valstī ir aizbildņa un

bērna pastāvīgā dzīvesvieta.

Izskatāmajā lietā neesot strīda par to, ka apstrīdētās normas

ir pieņemtas un izsludinātas normatīvajos aktos noteiktajā

kārtībā un ka tās ir pietiekami skaidri formulētas, lai persona

varētu izprast no tām izrietošo tiesību un pienākumu saturu un

paredzēt to piemērošanas sekas. Ar apstrīdētajām normām

paredzētās atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis esot

sabiedrības labklājības un citu cilvēku tiesību aizsardzība.

Tomēr pastāvot šaubas par to, ka šāds leģitīmais mērķis

attiecināms arī uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu,

jo bērnam un aizbildnim arī pēc pārcelšanās uz citu valsti

paliekot saikne ar Latviju un tieši Latvijas valsts pārvaldes

iestādes turpinot uzraudzīt Latvijā nodibināto aizbildnību.

Likumdevēja lietotie līdzekļi esot piemēroti leģitīmā mērķa

sasniegšanai. Tomēr tādā gadījumā, ja likumdevējs paredzētu

izņēmumu attiecībā uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu

pildīšanu, to saņemtu ikviens aizbildnis. Šādā gadījumā, lai arī

tikšot izmantoti valsts budžeta līdzekļi, būšot sasniegti arī

citi leģitīmie mērķi. Mērķis, kam kalpo atlīdzība par aizbildņa

pienākumu pildīšanu, esot motivēt personu, kura ir tam piemērota,

kļūt par bērna aizbildni, nodrošinot to, ka bērns uzaug ģimeniskā

vidē. Apstrīdētās normas faktiski ierobežojot pārvietošanās

brīvību Eiropas Savienības ietvaros un neparedzot bērna interešu

aizsardzību iespējami labākajā veidā gadījumā, kad ir persona,

kura gatava uzņemties aizbildnību. Līdz ar to apstrīdēto normu

radītajai atšķirīgajai attieksmei pret bērnu atkarībā no tā, vai

viņš un aizbildnis pastāvīgi dzīvo Latvijā vai ārvalstī, neesot

objektīva un saprātīga pamata.