Par Valsts sociālo pabalstu likuma 4. panta pirmās daļas un 20. panta pirmās daļas 2. punkta, ciktāl tas attiecas uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 109. pantam

1Saeima 2002. gada 31. oktobrī pieņēma Valsts sociālo

2pabalstu likumu (turpmāk - Pabalstu likums), kas stājās spēkā

32003. gada 1. janvārī. Pabalstu likuma 4. panta pirmā daļa

4paredz, ka tiesības uz valsts sociālajiem pabalstiem ir Latvijas

5pilsoņiem, nepilsoņiem, ārvalstniekiem un bezvalstniekiem, kuriem

6piešķirts personas kods un kuri pastāvīgi dzīvo Latvijas

7teritorijā. Šā likuma 10. pants regulē atlīdzību par aizbildņa

8pienākumu pildīšanu.

9Pabalstu likuma 20. panta pirmās daļas 2. punkts redakcijā,

10kas bija spēkā līdz 2019. gada 6. martam, noteica, ka regulāri

11izmaksājamā valsts sociālā pabalsta izmaksu pārtrauc, ja pabalsta

12saņēmējs vai bērns, par kuru tiek maksāts pabalsts, izbrauc no

13Latvijas Republikas uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī. Ar 2019. gada

1428. februāra likuma "Grozījumi Valsts sociālo pabalstu

15likumā" (turpmāk - Grozījumi Pabalstu likumā) 4. pantu

16Pabalstu likuma 20. panta pirmās daļas 2. punkta redakcija tika

17grozīta, un tagad šī norma noteic, ka regulāri izmaksājamā valsts

18sociālā pabalsta izmaksu pārtrauc, "ja pabalsta saņēmējs vai

19bērns, par kuru tiek maksāts pabalsts, izbrauc no Latvijas

20Republikas uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī. Šis nosacījums neattiecas

21uz šā likuma 10. pantā minētā pabalsta izmaksu, ja aizbildnis un

22bērns, par kuru tiek maksāts pabalsts, izbrauc no Latvijas

23Republikas uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī".

24Savukārt ar Grozījumu Pabalstu likumā 5. pantu Pabalstu likuma

1Pieteikuma iesniedzēja - Augstākā tiesa (turpmāk -

2Pieteikuma iesniedzēja) - uzskata, ka Pabalstu likuma 4.

3panta pirmā daļa un 20. panta pirmās daļas 2. punkts redakcijā,

4kas bija spēkā līdz 2019. gada 6. martam, ciktāl tas attiecas uz

5atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu, (turpmāk arī -

6apstrīdētās normas) neatbilst Latvijas Republikas Satversmes

7(turpmāk - Satversme) 91. un 109. pantam.

8Augstākā tiesa lēmumu par pieteikuma iesniegšanu Satversmes

9tiesai pieņēma, izskatot administratīvo lietu, kas ierosināta pēc

10privātpersonas pieteikuma par Valsts sociālās apdrošināšanas

11aģentūras (turpmāk - Aģentūra) lēmuma atcelšanu. Pamatojoties

12citstarp arī uz apstrīdētajām normām, Aģentūra pārtraukusi

13izmaksāt ārvalstī pastāvīgi dzīvojošam aizbildnim atlīdzību par

14aizbildņa pienākumu pildīšanu un pieprasījusi, lai viņš atmaksā

15pārmaksāto atlīdzību.

16Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka atlīdzība par aizbildņa

17pienākumu pildīšanu atšķiras no Pabalstu likumā reglamentētajiem

18pabalstiem, jo pēc būtības ir uzskatāma par aizbildņa atalgojumu.

19Saskaņā ar Civillikuma 52. pantu aizbildnim esot jāuzņemas visas

20tās rūpes, ko parasti uzņemas vecāki, īstenojot bērna aizgādības

21tiesības. Atlīdzība par aizbildņa pienākumu pildīšanu esot vērsta

22uz to, lai pēc iespējas vairāk cilvēku iesaistītos bez vecāku

23gādības palikušu bērnu aprūpē un tādējādi tiktu veicināta bērnu

24audzināšana ģimeniskā vidē. Aizbildnim un bērnam pārceļoties uz

25pastāvīgu dzīvi ārvalstī, aizbildņa pienākumi nezūdot. Pastāvīgās

26dzīvesvietas maiņa pati par sevi neietekmējot valsts pienākumu

27uzraudzīt, kā aizbildnis pilda savus pienākumus, un neapturot

28bāriņtiesas lēmumu par aizbildnības nodibināšanu.

29Apstrīdētās normas attiecoties uz Satversmes 109. pantā

30noteiktajām personas sociālajām pamattiesībām. Neesot šaubu, ka

31likumdevējs ir veicis pasākumus, kas nepieciešami, lai

32nodrošinātu to, ka personas, kuras pilda aizbildņa pienākumus,

33saņem īpašu sociālo nodrošinājumu. Likumdevējs esot noteicis

34konkrētu atlīdzības apmēru un tā pārskatīšanas kārtību. Līdz ar

35to tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālajā līmenī

36netiekot skartas. Tomēr esot jāizvērtē, vai likumdevējs ir

37ievērojis vispārējos tiesību principus, konkrētajā gadījumā -

38vienlīdzības principu.

39Personas, kuras pilda aizbildņa pienākumus, pastāvīgi

40dzīvodamas kopā ar bērnu ārvalstīs, un personas, kuras pilda

41aizbildņa pienākumus, pastāvīgi dzīvodamas kopā ar bērnu Latvijā,

42atrodoties vienādos un salīdzināmos apstākļos. Apstrīdētās normas

43liedzot ārvalstī pastāvīgi dzīvojošam aizbildnim saņemt atlīdzību

44par aizbildņa pienākumu pildīšanu valsts sociālā pabalsta veidā.

45Tādējādi apstrīdētās normas radot atšķirīgu attieksmi pret

46noteiktām personām atkarībā no tā, kurā valstī ir aizbildņa un

47bērna pastāvīgā dzīvesvieta.

48Izskatāmajā lietā neesot strīda par to, ka apstrīdētās normas

49ir pieņemtas un izsludinātas normatīvajos aktos noteiktajā

50kārtībā un ka tās ir pietiekami skaidri formulētas, lai persona

51varētu izprast no tām izrietošo tiesību un pienākumu saturu un

52paredzēt to piemērošanas sekas. Ar apstrīdētajām normām

53paredzētās atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis esot

54sabiedrības labklājības un citu cilvēku tiesību aizsardzība.

55Tomēr pastāvot šaubas par to, ka šāds leģitīmais mērķis

56attiecināms arī uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu,

57jo bērnam un aizbildnim arī pēc pārcelšanās uz citu valsti

58paliekot saikne ar Latviju un tieši Latvijas valsts pārvaldes

59iestādes turpinot uzraudzīt Latvijā nodibināto aizbildnību.

60Likumdevēja lietotie līdzekļi esot piemēroti leģitīmā mērķa

61sasniegšanai. Tomēr tādā gadījumā, ja likumdevējs paredzētu

62izņēmumu attiecībā uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu

63pildīšanu, to saņemtu ikviens aizbildnis. Šādā gadījumā, lai arī

64tikšot izmantoti valsts budžeta līdzekļi, būšot sasniegti arī

65citi leģitīmie mērķi. Mērķis, kam kalpo atlīdzība par aizbildņa

66pienākumu pildīšanu, esot motivēt personu, kura ir tam piemērota,

67kļūt par bērna aizbildni, nodrošinot to, ka bērns uzaug ģimeniskā

68vidē. Apstrīdētās normas faktiski ierobežojot pārvietošanās

69brīvību Eiropas Savienības ietvaros un neparedzot bērna interešu

70aizsardzību iespējami labākajā veidā gadījumā, kad ir persona,

71kura gatava uzņemties aizbildnību. Līdz ar to apstrīdēto normu

72radītajai atšķirīgajai attieksmei pret bērnu atkarībā no tā, vai

73viņš un aizbildnis pastāvīgi dzīvo Latvijā vai ārvalstī, neesot

74objektīva un saprātīga pamata.

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima

2- uzskata, ka tiesvedība izskatāmajā lietā ir izbeidzama,

3pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas

42. punktu, jo apstrīdētās normas ir zaudējušas spēku.

5Saeima norāda, ka aizbildņa uzdevums ir aizvietot bērna

6vecākus un pārstāvēt bērnu personiskajās un mantiskajās

7attiecībās, nodrošinot bērna tiesību un interešu aizsardzību. Ja

8nemainās bērna juridiskais statuss vai neiestājas citi

9Civillikuma 339. pantā minētie aizbildnības izbeigšanas pamati,

10aizbildnis turpinot pildīt attiecīgos pienākumus līdz pat brīdim,

11kad bērns sasniedz pilngadību, turklāt šajā periodā atbilstoši

12Civillikuma 255. pantam aizbildnim esot sevišķi jāgādā par sava

13aizbilstamā audzināšanu ar tādu pašu rūpību, ar kādu apzinīgi

14vecāki gādātu par sava bērna audzināšanu. Tādēļ pārcelšanās uz

15pastāvīgu dzīvi ārvalstī nemainot aizbildņa pienākumu rūpēties

16par aizbilstamo un viņa interešu aizsardzību. Atbilstoši Pabalstu

17likuma 10. pantam aizbildnim esot tiesības saņemt atlīdzību par

18attiecīgo pienākumu pildīšanu. Saskaņā ar apstrīdētajām normām

19šīs atlīdzības izmaksa tikusi pārtraukta, ja aizbildnis vai bērns

20izbrauca uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī. Līdz ar to esot varējusi

21veidoties un arī veidojusies tāda situācija, ka aizbildnis, kas

22kopā ar aizbilstamo pārcēlies uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī,

23turpina pildīt savus aizbildņa pienākumus, bet atlīdzību par to

24nesaņem.

25Lai uzlabotu ārpusģimenes aprūpē esošajiem bērniem

26nepieciešamo atbalstu un nodrošinātu viņiem iespēju augt

27ģimeniskā vidē, ar Grozījumiem Pabalstu likumā paredzēts izņēmums

28no apstrīdētajās normās, īpaši Pabalstu likuma 20. panta pirmās

29daļas 2. punktā, ietvertā noteikuma, ka regulāri izmaksājamā

30valsts sociālā pabalsta, tātad arī atlīdzības par aizbildņa

31pienākumu pildīšanu, izmaksu pārtrauc, ja pabalsta saņēmējs vai

32bērns, par kuru pabalsts tiek maksāts, pārceļas uz pastāvīgu

33dzīvi ārvalstī. Saskaņā ar Grozījumu Pabalstu likumā 4. pantu šis

34noteikums turpmāk neattiekšoties uz atlīdzību par aizbildņa

35pienākumu pildīšanu.

36Atbilstoši Grozījumiem Pabalstu likumā personām, kas pašreiz

37pilda aizbildņa pienākumus un ir pārcēlušās uz pastāvīgu dzīvi

38ārvalstī, tiesības uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu

39rodoties no 2019. gada 7. marta. Līdz ar to likumdevējs neesot

40piešķīris atpakaļvērstu spēku tiesībām uz šādu atlīdzību. Taču

41esot paredzēts saudzējošs pārejas periods, lai aizbildņi

42pieteiktos atlīdzības saņemšanai: ārvalstīs pastāvīgi dzīvojoši

43aizbildņi viena gada laikā (līdz 2020. gada 7. martam) varēšot

44pieteikties atlīdzības par aizbildņa pienākumu pildīšanu

45saņemšanai un to saņemt pilnā apmērā no attiecīgo tiesību rašanās

46brīža.

47Grozījumi Pabalstu likumā esot izstrādāti pēc izskatāmās

48lietas ierosināšanas. No šo grozījumu anotācijas esot saprotams,

49ka grozījumu izstrādātājs (13. Saeimas Sociālo un darba lietu

50komisija) pēc būtības ir pievienojies Pieteikuma iesniedzējas

51argumentiem, norādot uz to, ka atlīdzība par aizbildņa pienākumu

52pildīšanu būtu izmaksājama arī gadījumos, kad aizbildnis kopā ar

53aizbilstamo pārcēlies uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī. Tādējādi

54likumdevējs esot atzinis, ka apstrīdētās normas nav atbilstošas

55Satversmes 91. panta pirmajā teikumā nostiprinātajām tiesībām uz

56vienlīdzīgu attieksmi kopsakarā ar Satversmes 109. pantā

57ietvertajām tiesībām uz sociālo nodrošinājumu. Ar Grozījumiem

58Pabalstu likumā likumdevējs esot novērsis Pieteikuma iesniedzējas

59norādītos apstrīdēto normu trūkumus.

60Izskatāmās lietas pamatā esošajā administratīvajā lietā strīds

61pēc būtības attiecoties uz vairākus gadus iepriekš veiktām

62atlīdzības par aizbildņa pienākumu pildīšanu izmaksām.

63Pamattiesību aizsardzību individuālās lietās likumdevējam ne

64vienmēr esot iespējams nodrošināt ar tiesību normu palīdzību.

65Secinot, ka konkrēta tiesību norma attiecībā uz noteiktu personu

66nav bijusi atbilstoša Satversmei, indivīda pamattiesību

67aizsardzībai varot tikt izmantoti arī citi likumā paredzētie

68tiesību aizsardzības mehānismi, tostarp administratīvais

69process.

1Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata, ka

2apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 91. un 109. pantam.

3Lai gan Saeima lūdz tiesvedību lietā izbeigt, tiesībsargs

4uzskata, ka apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 91. un 109.

5pantam ir vērtējama pēc būtības, jo attiecībā uz pieteicēju

6izskatāmās lietas pamatā esošajā administratīvajā lietā

7apstrīdētās normas tikšot piemērotas redakcijā, kas bija spēkā

8pirms Grozījumu Pabalstu likumā pieņemšanas, un tādējādi radīšot

9sekas, kas aizskaršot personai Satversmē nostiprinātās

10pamattiesības.

11Ja tiesvedība izskatāmajā lietā tiks izbeigta, nebūšot

12iespējams panākt taisnīgu tiesisko attiecību noregulējumu arī

13attiecībā uz personām, kuras uzsākušas savu tiesību aizsardzību

14administratīvā procesa ietvaros. Šim procesam esot raksturīgs

15tāds materiālo tiesību normu piemērošanas princips, ka tiesa,

16vērtējot nelabvēlīga administratīvā akta tiesiskumu, piemēro tās

17materiālo tiesību normas, kuras bija spēkā šā administratīvā akta

18izdošanas brīdī.

19Neesot objektīva un saprātīga pamata atšķirīgai attieksmei

20pret aizbildņiem un bērniem atkarībā no tā, vai viņi pastāvīgi

21dzīvo Latvijā vai ārvalstīs. Apstrīdēto normu neatbilstību

22Satversmes 91. un 109. pantam esot atzinusi arī Saeima, citstarp

23norādot, ka pārcelšanās uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī nemaina

24aizbildņa pienākumu rūpēties par aizbilstamo un viņa interešu

25aizsardzību.

1Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

2pievienojas Saeimas paustajiem apsvērumiem attiecībā uz lūgumu

3izbeigt tiesvedību izskatāmajā lietā, pamatojoties uz Satversmes

4tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu.

1Pieaicinātā persona - Labklājības ministrija -

2pievienojas Saeimas viedoklim, ka tiesvedība izskatāmajā lietā ir

3izbeidzama, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta

4pirmās daļas 2. punktu.

5Labklājības ministrija norāda, ka apstrīdēto normu spēkā

6esības laikā bija konstatējamas tādas situācijas, ka pēc

7aizbildnības nodibināšanas aizbildnis kopā ar aizbilstamo

8pārceļas uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī, bet atlīdzības, tāpat kā

9visu citu valsts sociālo pabalstu, izmaksa tiek pārtraukta, lai

10gan aizbildnis turpina pildīt savus pienākumus.

11Savukārt pēc Grozījumu Pabalstu likumā spēkā stāšanās

12aizbildņiem būšot tiesības saņemt atlīdzību par aizbildņa

13pienākumu pildīšanu arī tad, ja viņi kopā ar aizbilstamo

14pastāvīgi dzīvos ārvalstī. Tādējādi tikšot palielināts

15finansiālais atbalsts ārpusģimenes aprūpē esošiem bērniem,

16nodrošinot viņiem iespēju augt ģimeniskā vidē. Ar minētajiem

17grozījumiem esot novērsti Pieteikuma iesniedzējas norādītie

18tiesiskā regulējuma trūkumi.

1Pieaicinātā persona - Valsts bērnu tiesību aizsardzības

2inspekcija - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst bērna

3labākajām interesēm un Satversmes 91. un 109. pantam.

4Personas saiknei ar valsti sociālo tiesību nodrošināšanas jomā

5varot būt izšķiroša nozīme. Tomēr, izvērtējot Civillikuma 339.

6pantā noteiktos aizbildnības izbeigšanās gadījumus, esot

7secināms, ka aizbildnība neizbeidzas, ja aizbildnis kopā ar

8aizbilstamo pārceļas uz pastāvīgu dzīvi citā valstī. Aizbildnības

9uzraudzība joprojām esot bāriņtiesas kompetencē. Tātad gadījumā,

10kad aizbildnis kopā ar aizbilstamo pastāvīgi dzīvo citā valstī,

11viņiem saglabājoties saikne ar Latviju un bāriņtiesai esot

12pienākums uzraudzīt, vai tiek nodrošināta citā valstī pastāvīgi

13dzīvojoša aizbilstamā tiesību un interešu ievērošana.

14Valsts sociālais pabalsts "atlīdzība par aizbildņa

15pienākumu pildīšanu" esot specifisks sociālais

16nodrošinājums, kuru paredzot Latvijas normatīvie akti. Tādējādi

17tas nepārklājoties ar citas Eiropas Savienības dalībvalsts

18līdzīga veida sociālo pabalstu. Tāpēc Pabalstu likumā noteiktais

19atšķirīgais regulējums attiecībā uz atlīdzības piešķiršanu par

20aizbildņa pienākumu pildīšanu neesot pamatots.

21Tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, un visās darbībās

22attiecībā uz bērnu neatkarīgi no tā, vai šīs darbības veic valsts

23institūcijas, sabiedriskās organizācijas vai citas personas,

24prioritāras esot bērna tiesības un intereses. Tas nozīmējot, ka

25ne vien tiesām un citām institūcijām savi lēmumi jāpieņem,

26pamatojoties uz bērna interesēm, bet arī likumdevējam jārūpējas

27par to, lai normatīvie akti aizsargātu bērnu intereses iespējami

28labākajā veidā.

29Katram bērnam esot neatņemamas tiesības uz ģimeni. Atlīdzība

30par aizbildņa pienākumu pildīšanu esot iedibināta ar mērķi

31motivēt personu, kura ir piemērota aizbildņa pienākumu

32pildīšanai, kļūt par bērna aizbildni, tādējādi nodrošinot to, ka

33bērns uzaug ģimeniskā vidē. Pabalstu likumā noteiktais

34atšķirīgais regulējums attiecībā uz atlīdzības piešķiršanu par

35aizbildņa pienākumu pildīšanu neatbilstot bērna labākajām

36interesēm, jo neveicinot ģimeniskas vides veidošanos bāreņiem un

37bez vecāku gādības palikušiem bērniem.

38Līdz ar to neesot ievērots Satversmes 91. pantā noteiktais

39vienlīdzības princips un esot nesamērīgi ierobežotas Satversmes

40109. pantā ietvertās personu pamattiesības.

41Secinājumu

42daļa

1Saeima lūdz izbeigt tiesvedību lietā, jo apstrīdētās

2normas ir zaudējušas spēku. Arī pieaicinātās personas Tieslietu

3ministrija un Labklājības ministrija pievienojas Saeimas

4viedoklim par tiesvedības izbeigšanu lietā. Savukārt tiesībsargs

5un Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija uzskata, ka

6apstrīdēto normu satversmība ir vērtējama pēc būtības un tās ir

7atzīstamas par neatbilstošām Satversmes 91. un 109. pantam.

8Ja lietā ir izteikti argumenti, kas varētu būt pamats

9tiesvedības izbeigšanai, tie jāizvērtē visupirms (sk.,

10piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 27. jūnija sprieduma lietā

11Nr. 2015-22-01 12. punktu). Satversmes tiesas likuma 29.

12panta pirmās daļas 2. punkts noteic, ka tiesvedību lietā var

13izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai, ja apstrīdētā tiesību

14norma ir zaudējusi spēku. Minētā Satversmes tiesas likuma norma

15ir vērsta uz to, lai nodrošinātu Satversmes tiesas procesa

16ekonomiju un Satversmes tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās,

17kurās strīds vairs nepastāv. Ja strīds vairs nepastāv, zūd

18Satversmes tiesas procesa jēga (sk., piemēram, Satversmes

19tiesas 2016. gada 18. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

20lietā Nr. 2015-15-01 5. punktu).

21Tomēr likums paredz iespēju izbeigt tiesvedību, bet ne

22pienākumu to darīt. Lietā apstrīdētās normas spēka zaudēšana pati

23par sevi ne vienmēr ir pamats tiesvedības izbeigšanai (sk.,

24piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 29. marta lēmuma par

25tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-68-01 8. punktu). Tāpēc

26Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai tomēr nav kādi apsvērumi, kas

27liecina par nepieciešamību turpināt tiesvedību lietā (sk.

28Satversmes tiesas 2011. gada 11. janvāra sprieduma lietā Nr.

292010‑40‑03 6. punktu).

30Tādējādi, lai uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

31daļas 2. punkta pamata lemtu par tiesvedības izbeigšanu,

32izskatāmajā lietā ir jānoskaidro: 1) vai apstrīdētās normas ir

33zaudējušas spēku un 2) vai nepastāv apstākļi, kas prasa

34tiesvedību turpināt (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas

352017. gada 3. maija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

362016-20-01 5. punktu).

1Izskatāmā lieta ir ierosināta par apstrīdēto normu

2atbilstību Satversmes 91. un 109. pantam. Jēdziens

3"apstrīdētā norma" Satversmes tiesas likuma 29. panta

4pirmās daļas 2. punkta izpratnē nav saprotams formāli, proti,

5vienīgi kā normatīvajā aktā ietverts teksts. Apstrīdētā norma ir

6noteikts tiesiskais regulējums, kuru pieteikuma iesniedzējs

7uzskata par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai.

8Izskatāmajā lietā Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētās

9normas nosaka to personu loku, kurām ir tiesības saņemt valsts

10sociālo pabalstu, un no apstrīdētajām normām kopumā izriet, ka

11atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu var saņemt vienīgi

12Latvijas teritorijā pastāvīgi dzīvojošas personas.

13Ja likumdevējs pēc lietas ierosināšanas Satversmes tiesā ir

14grozījis apstrīdētajā normā ietverto regulējumu, Satversmes

15tiesai jānoskaidro veikto izmaiņu apjoms, lai secinātu, vai

16tiesību normas saturs ir mainījies pēc būtības (sal. sk.

17Satversmes tiesas 2015. gada 11. marta lēmuma par tiesvedības

18izbeigšanu lietā Nr. 2014-33-01 7. punktu).

19Atbilstoši Pabalstu likuma 4. panta pirmajai un ceturtajai

20daļai (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada 6. martam)

21tiesības uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu bija

22ikvienam Latvijas pilsonim, nepilsonim, ārvalstniekam un

23bezvalstniekam, kuram piešķirts personas kods un kurš pastāvīgi

24dzīvo Latvijas teritorijā, ja viņa aizbildnībā esošajam bērnam

25bija piešķirts personas kods. Savukārt Pabalstu likuma 20. panta

26pirmās daļas 2. punktā (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada

276. martam) bija noteikts, ka regulāri izmaksājamā valsts sociālā

28pabalsta izmaksu pārtrauc, ja pabalsta saņēmējs pārceļas uz

29pastāvīgu dzīvi ārvalstī.

30Tomēr ar Grozījumiem Pabalstu likumā attiecībā uz atlīdzību

31par aizbildņa pienākumu pildīšanu tika paredzēts izņēmums no

32vispārējās kārtības. Proti, Pabalstu likuma 4. panta ceturtajā

33daļā atsevišķi tika izceltas Latvijas pilsoņu, nepilsoņu,

34ārvalstnieku un bezvalstnieku tiesības uz atlīdzību par aizbildņa

35pienākumu pildīšanu, tās vairs nesaistot ar prasību par pastāvīgu

36dzīvi Latvijas teritorijā. Tāpat arī Pabalstu likuma 20. panta

37pirmās daļas 2. punktā tika noteikts, ka regulāri izmaksājamā

38valsts sociālā pabalsta izmaksu nepārtrauc, ja aizbildnis un

39bērns, par kuru tiek maksāts pabalsts, pārceļas uz pastāvīgu

40dzīvi ārvalstī.

41Izskatāmajā lietā apstrīdētā Pabalstu likuma 4. panta pirmā

42daļa netika grozīta. Tomēr likumdevējs ir grozījis šā panta

43ceturto daļu un 20. panta pirmās daļas 2. punktu, tādējādi

44saturiski mainot apstrīdētās normas attiecībā uz atlīdzību par

45aizbildņa pienākumu pildīšanu.

46Līdz ar to izskatāmajā lietā

47apstrīdētais Pabalstu likuma 20. panta pirmās daļas 2. punkts

48redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada 6. martam, ir zaudējis

49spēku, savukārt šā likuma 4. panta pirmās daļas saturs ir

50mainījies pēc būtības.

1Izskatāmā lieta tika ierosināta, pamatojoties uz

2Augstākās tiesas pieteikumu. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma

319.1 panta pirmās daļas 2. punktam un Administratīvā

4procesa likuma 104. panta otrajai daļai administratīvā tiesa var

5apstrīdēt Satversmes tiesā vienīgi tādas normas, kas tika

6piemērotas vai ir piemērojamas attiecīgajā administratīvajā

7lietā, proti, tādas normas, no kurām ir atkarīgs administratīvajā

8lietā esošā tiesiskā strīda risinājums (sk. Satversmes tiesas

92018. gada 20. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

102017-19-01 7. punktu).

11Izskatāmās lietas pamatā esošajā administratīvajā lietā

12apstrīdētās normas atzītas par piemērojamām, izvērtējot

13jautājumu, vai Aģentūra pamatoti pārtrauca izmaksāt ārvalstī

14pastāvīgi dzīvojošam aizbildnim atlīdzību par aizbildņa pienākumu

15pildīšanu un pieprasīja atmaksāt pārmaksāto atlīdzību. Tādējādi

16Pieteikuma iesniedzējas izskatāmajā administratīvajā lietā esošā

17tiesiskā strīda rezultāts ir atkarīgs no apstrīdētajām

18normām.

19Satversmes tiesai, izskatot uz tiesas pieteikuma pamata

20ierosinātu lietu, vienmēr ir jāizvērtē, kāda ietekme uz attiecīgo

21administratīvo lietu būs tās spriedumam. Tādēļ gadījumos, kad

22lieta ir ierosināta uz administratīvās tiesas pieteikuma pamata,

23par nepieciešamību turpināt tiesvedību var liecināt tas, ka

24administratīvās lietas atrisināšanai ir nepieciešams atzīt

25apstrīdēto normu par spēkā neesošu no noteikta brīža pagātnē

26(sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 12.

27septembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015‑23‑01

289. punktu). Apstrīdēto normu atzīšana par spēkā neesošām no

29noteikta brīža pagātnē var būt nepieciešama, lai citstarp

30aizsargātu arī to personu pamattiesības, kuras uzsākušas šo

31pamattiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības

32līdzekļiem. Latvijas administratīvajam procesam ir raksturīgs

33tāds materiālo tiesību normu piemērošanas princips, ka, vērtējot

34nelabvēlīga administratīvā akta tiesiskumu, tiek piemērotas tās

35materiālo tiesību normas, kuras bija spēkā šā administratīvā akta

36izdošanas brīdī (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 20. jūnija

37lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017-19-01 7.

38punktu).

39Tādēļ tiesvedības turpināšana izskatāmajā lietā ir

40nepieciešama, lai atrisinātu strīdus jau ierosinātajās

41administratīvajās lietās, kurās iepriekš bija piemērojamas

42apstrīdētās normas, un nodrošinātu personu, tostarp arī

43pieteicēja izskatāmās lietas pamatā esošajā administratīvajā

44lietā, iespējams, aizskarto pamattiesību aizsardzību. Apstrīdēto

45normu izmaiņas pēc būtības nevar tikt uzskatītas par pietiekamu

46pamatu tiesvedības izbeigšanai pēc Saeimas lūguma saskaņā ar

47Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punktu, jo

48tādējādi varētu palikt nenovērsts iespējamais personas

49pamattiesību aizskārums.

50Līdz ar to tiesvedība izskatāmajā

51lietā ir turpināma.

1Pieteikuma iesniedzēja lūdz Satversmes tiesu

2izvērtēt Pabalstu likuma 4. panta pirmās daļas un 20. panta

3pirmās daļas 2. punkta (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada

46. martam), ciktāl tas attiecas uz atlīdzību par aizbildņa

5pienākumu pildīšanu, atbilstību Satversmes 91. un 109. pantam.

6Tomēr no pieteikuma izriet, ka Pieteikuma iesniedzēja iebilst

7nevis pret visas Pabalstu likuma 4. panta pirmās daļas

8attiecināšanu uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu, bet

9tikai pret šajā tiesību normā ietverto prasību pēc pastāvīgas

10dzīvesvietas Latvijas teritorijā.

11Līdz ar to Satversmes tiesai izskatāmajā lietā ir jāizvērtē

12Pabalstu likuma 4. panta pirmās daļas (redakcijā, kas bija spēkā

13līdz 2019. gada 6. martam) vārdu "un kuri pastāvīgi dzīvo

14Latvijas teritorijā" un Pabalstu likuma 20. panta pirmās

15daļas 2. punkta (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada 6.

16martam), ciktāl tie attiecas uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu

17pildīšanu, (turpmāk - apstrīdētais regulējums) atbilstība

18Satversmes 91. un 109. pantam.

1Pieteikumā norādīts, ka apstrīdētais regulējums

2nesamērīgi ierobežo personām Satversmes 109. pantā noteiktās

3pamattiesības tādā ziņā, ka likumdevējs šo regulējumu, kas paredz

4atšķirīgu attieksmi, pieņēmis bez pamatota iemesla un tādējādi

5esot pārkāpts Satversmes 91. pantā nostiprinātais tiesiskās

6vienlīdzības princips.

7Saeima atzīst, ka apstrīdētais regulējums attiecībā uz

8atlīdzības par aizbildņa pienākumu pildīšanu izmaksas

9pārtraukšanu saistībā ar aizbildņa un aizbilstamā pārcelšanos uz

10pastāvīgu dzīvi ārvalstī neatbilst Satversmes 91. panta pirmajā

11teikumā nostiprinātajām tiesībām uz vienlīdzīgu attieksmi

12kopsakarā ar Satversmes 109. pantā ietvertajām tiesībām uz

13sociālo nodrošinājumu.

14Arī visas lietā pieaicinātās personas, lai gan to viedokļi par

15tiesvedības izbeigšanu lietā vai apstrīdētā regulējuma

16satversmības vērtēšanu pēc būtības ir atšķirīgi, uzskata, ka

17apstrīdētais regulējums neatbilst Satversmes 91. un 109.

18pantam.

19Ja ir apstrīdēta tiesību normu atbilstība vairākām augstāka

20juridiska spēka tiesību normām, tad Satversmes tiesai, ņemot vērā

21izskatāmās lietas būtību, ir jānosaka efektīvākā pieeja šīs

22atbilstības izvērtēšanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas

232018. gada 12. decembra sprieduma lietā Nr. 2018-06-0103 12.3.

24punktu).

25Ņemot vērā Pieteikuma iesniedzējas argumentu būtību,

26izskatāmajā lietā ir vērtējama apstrīdētā regulējuma atbilstība

27Satversmes 109. pantam kopsakarā ar Satversmes 91. panta pirmā

28teikuma tvērumā ietilpstošo tiesiskās vienlīdzības principu.

1Satversmes 109. pants nosaka: "Ikvienam ir

2tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba

3un citos likumā noteiktajos gadījumos." Savukārt Satversmes

491. panta pirmais teikums paredz: "Visi cilvēki Latvijā ir

5vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā."

613.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 109.

7pants garantē iedzīvotājiem tiesības uz stabilu un prognozējamu,

8kā arī efektīvu, taisnīgu un ilgtspējīgu sociālās aizsardzības

9sistēmu, kura paredz samērīgu sociālo nodrošinājumu (sk.

10Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr.

112011-03-01 15.2. punktu). Valsts ir izveidojusi sociālās

12drošības sistēmu, kurā citstarp ietilpst sociālā palīdzība

13(sk. Satversmes tiesas 2012. gada 21. jūnija sprieduma lietā

14Nr. 2011-20-01 10. punktu).

15Sociālās aizsardzības sistēma ir vērsta uz to, lai izlīdzinātu

16dažāda veida sociālo risku sekas. Satversmes 109. pantā

17ietvertais sociālo risku uzskaitījums nav izsmeļošs, un

18likumdevējam ir pienākums sociālās aizsardzības sistēmā ietvert

19arī citus sociālos riskus. Daļa no riskiem, kuri likumdevējam ir

20obligāti jāietver šajā sistēmā, izriet no citos Satversmes pantos

21nostiprinātajām personu pamattiesībām un ar tām saistītajiem

22valsts pienākumiem, piemēram, attiecībā uz bērnu tiesībām un

23atbalstu ģimenei (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 29. oktobra

24sprieduma lietā Nr. 2010-17-01 7. punktu).

25Valstij ir rīcības brīvība to metožu un mehānismu izvēlē, ar

26kādiem sociālās tiesības īstenojamas un aizsargājamas (sk.

27Satversmes tiesas 2011. gada 18. februāra sprieduma lietā Nr.

282010-29-01 14. punktu). Taču, ja valsts ar likumu

29personai ir paredzējusi konkrēta veida sociālo atbalstu, tas ir

30kļuvis par valsts sociālās aizsardzības sistēmas sastāvdaļu

31(sal. sk. Satversmes tiesas 2010. gada 31. marta sprieduma

32lietā Nr. 2009-76-01 5.5. punktu). Izvērtējot, vai valsts ir

33izpildījusi pozitīvos pienākumus, kas tai izriet no personas

34sociālajām pamattiesībām, jāpārbauda, vai: 1) likumdevējs veicis

35pasākumus, lai nodrošinātu personām iespēju īstenot sociālās

36tiesības; 2) šie pasākumi veikti pienācīgi, proti, personām ir

37nodrošināta iespēja īstenot savas sociālās tiesības vismaz

38minimālā apmērā; 3) ir ievēroti vispārējie tiesību principi

39(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 19. decembra sprieduma lietā

40Nr. 2007-13-03 8.4. punktu un 2017. gada 15. jūnija sprieduma

41lietā Nr. 2016-11-01 14. punktu).

4213.2. Valsts sociālās aizsardzības sistēmu veido

43citstarp Pabalstu likums kopā ar tam pakārtotajiem tiesību

44aktiem. Pabalstu likums regulē to, kā tiek piešķirti regulāri

45izmaksājamie valsts sociālie pabalsti, arī tie, kas saistīti ar

46bērna uzturēšanu, un kā sniedzams valsts atbalsts naudas izmaksu

47veidā, kuru citstarp saņem arī personas, kuras audzina un aprūpē

48bērnu. Tādējādi valsts veic ieguldījumu ģimenes budžetā, noteiktā

49apmērā sedzot ar bērna uzturēšanu saistītos izdevumus.

50Papildus norādītajiem pabalstiem likumā paredzēta atlīdzība

51par aizbildņa pienākumu pildīšanu. Tā pēc savas būtības ir

52kompensācija par Civillikuma 245. pantā paredzētā aizbildņa

53pienākuma, proti, sabiedriskā pienākuma, uzņemšanos un

54aizbilstamā uzturēšanos aizbildņa ģimenē. Saskaņā ar Ministru

55kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumu Nr. 1600

56"Kārtība, kādā piešķir un izmaksā pabalstu aizbildnim par

57bērna uzturēšanu" 3. punktu minētās atlīdzības apmēru

58pārskata Ministru kabinets, izvērtējot ekonomisko situāciju

59valstī, kā arī ņemot vērā valsts budžeta iespējas un mēneša

60vidējās bruto darba samaksas pieaugumu.

61Satversmes tiesa atzīst, ka aizbildnim tiek nodrošināts

62finansiāls atbalsts gan bērna uzturēšanai, gan aizbildņa

63pienākumu pildīšanai. Likumdevējs ir veicis pasākumus, kas

64nepieciešami, lai nodrošinātu personām, kuras pilda aizbildņa

65pienākumus, iespēju īstenot sociālās tiesības, proti, saņemt

66īpašu sociālo nodrošinājumu. Izskatāmajā gadījumā likumdevējs

67bija noteicis konkrētu atlīdzības par aizbildņa pienākumu

68pildīšanu apmēru un tā pārskatīšanas kārtību. Ar apstrīdēto

69regulējumu minētais Pabalstu likuma līdz šim garantētais sociālās

70aizsardzības apjoms aizbildnim, kurš kopā ar savu aizbilstamo

71pastāvīgi dzīvo Latvijas teritorijā, netika samazināts. Tātad

72izskatāmajā lietā tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz

73minimālajā līmenī netiek skartas.

7413.3. Likumdevējam ir rīcības brīvība noteikt valsts

75sociālās aizsardzības sistēmas tiesisko regulējumu, bet tā

76pieņemtajiem lēmumiem jābūt atbilstošiem vispārējiem tiesību

77principiem. Tātad, ja valsts īpaša sociālā nodrošinājuma iespēju

78ir paredzējusi likumā, Satversmes 109. pants prasa, lai valsts

79rīcība šajā jautājumā atbilstu no demokrātiskas tiesiskas valsts

80pamatnormas atvasinātajiem vispārējiem tiesību principiem,

81tostarp tiesiskās vienlīdzības principam, kas ietilpst Satversmes

8291. panta pirmā teikuma tvērumā (sal. sk. Satversmes tiesas

832017. gada 15. jūnija sprieduma lietā Nr. 2016-11-01 14.

84punktu). Tiesiskās vienlīdzības princips garantē vienotas

85tiesiskās kārtības pastāvēšanu. Tā uzdevums ir nodrošināt

86normatīvo aktu aptverošu iedarbību uz visām personām un to

87piemērošanu bez jebkādām privilēģijām (sk., piemēram,

88Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr.

892005‑02‑0106 9.1. punktu).

90Satversmes tiesa, konkretizējot tiesiskās vienlīdzības

91principu, ir atzinusi, ka tas liedz valsts institūcijām izdot

92tādas normas, kas bez objektīva un saprātīga pamata pieļauj

93atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc

94noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Vienlīdzības

95princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām,

96kas atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu

97attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos apstākļos, ja tam

98ir objektīvs un saprātīgs pamats (sk., piemēram, Satversmes

99tiesas 2017. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-10-01 18.

100punktu). Atšķirīgai attieksmei nav objektīva un saprātīga

101pamata, ja tai nav leģitīma mērķa vai nav samērīgas attiecības

102starp izraudzītajiem līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem

103(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija

104sprieduma lietā Nr. 2017-25-01 25. punktu).

105Tādēļ, lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes

10691. panta pirmā teikuma tvērumā ietilpstošajam tiesiskās

107vienlīdzības principam, Satversmes tiesai jānoskaidro:

1081) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un

109pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;

1102) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi

111pret šīm personām (personu grupām);

1123) vai šāda attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos

113paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu;

1144) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

115proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma

116princips (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija

117sprieduma lietā Nr. 2017‑28‑0306 11. punktu un 2018. gada 18.

118oktobra sprieduma lietā Nr. 2017‑35‑03 9. punktu).

1Izskatāmajā lietā visupirms nepieciešams konstatēt,

2vai pastāv personas (personu grupas), kas atrodas vienādos un pēc

3noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos (sk., piemēram,

4Satversmes tiesas 2008. gada 29. decembra sprieduma lietā Nr.

52008-37-03 7. punktu). Vērtējot, vai vienlīdzīgas attieksmes

6princips tiek ievērots, noteicošais ir tas, vai vairākas personas

7vieno kopīga un būtiska tām piemītoša pazīme (sk. Satversmes

8tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 17.

9punktu).

10Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka vienādos un pēc noteiktiem

11kritērijiem salīdzināmos apstākļos atrodas visas personas, kuras

12pilda aizbildņa pienākumus. Saeima neiebilst pret šādu Pieteikuma

13iesniedzējas viedokli.

14Atbilstoši Civillikuma 223. pantam tēvs un māte uz aizgādības

15tiesību pamata ir sava nepilngadīgā bērna dabiskie aizbildņi.

16Taču gadījumā, kad bērns ir palicis bez vecāku aizgādības,

17saskaņā ar Civillikuma 224. panta pirmo daļu viņam ir ieceļams

18aizbildnis. No Civillikuma aizbildnim izriet virkne pienākumu,

19citstarp tas, ka viņam jāgādā par sava aizbilstamā audzināšanu ar

20tādu pašu rūpību, ar kādu apzinīgi vecāki gādātu par savu bērnu

21audzināšanu. Atbilstoši Civillikuma 331. pantam aizbildņu rīcību

22pastāvīgi uzrauga bāriņtiesa, kuras pienākumi saistībā ar šo

23uzraudzību noteikti Bāriņtiesu likuma 31. pantā.

24Aizbildnis turpina pildīt aizbildņa pienākumus līdz pat

25brīdim, kad bērns sasniedz pilngadību, ja vien neiestājas kāds no

26Civillikuma 341. pantā un Bāriņtiesu likuma 33. panta pirmajā

27daļā minētajiem aizbildnības izbeigšanās vai aizbildņa atlaišanas

28gadījumiem. Aizbildņa vai aizbilstamā pastāvīgās dzīvesvietas

29maiņa, proti, pārcelšanās uz citu valsti, pie šiem gadījumiem

30nepieder.

31Lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka aizbildņa pienākumu

32apjoms nav atkarīgs no aizbildņa un aizbilstamā pastāvīgās

33dzīvesvietas maiņas, jo tā pati par sevi neietekmē aizbildnības

34spēkā esību, uzraudzības piekritību un neaptur bāriņtiesas lēmumu

35par aizbildnības nodibināšanu. Satversmes tiesa secina, ka

36ikviens aizbildnis velta laiku un rūpes bērna aprūpei un tiesību

37aizsardzībai un ka aizbildņa pienākumu apjoms nemainās, kamēr

38saglabājas aizbildņa statuss.

39Tādējādi visas personas, kuras pilda

40aizbildņa pienākumus, atrodas vienādos un pēc noteiktiem

41kritērijiem salīdzināmos apstākļos.

1Satversmes tiesai ir jāpārbauda, vai apstrīdētais

2regulējums paredz atšķirīgu attieksmi pret minētajām

3personām.

415.1. Kā jau minēts šā sprieduma 14. punktā, aizbildņa

5vai aizbilstamā pastāvīgās dzīvesvietas maiņa nav neviens no

6normatīvajos aktos paredzētajiem aizbildnības izbeigšanās vai

7aizbildņa atlaišanas gadījumiem. Šāda pārcelšanās uz citu valsti

8neietekmē Latvijā nodibinātu aizbildnības statusu un Bāriņtiesu

9likuma 31. pantā noteiktos bāriņtiesas pienākumus aizbildnības

10uzraudzībā.

11Tomēr apstrīdētais regulējums liedz ārvalstīs pastāvīgi

12dzīvojošiem Latvijas pilsoņiem, nepilsoņiem, ārvalstniekiem un

13bezvalstniekiem, kuriem piešķirts personas kods un kuru

14aizbildnībā esošam bērnam arī piešķirts personas kods, piešķirt

15atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu. Tādējādi aizbildņi

16tiek nostādīti atšķirīgā situācijā atkarībā no tā, kurā valstī ir

17aizbildņa pastāvīgā dzīvesvieta.

18Tātad apstrīdētais regulējums nosaka

19atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādos un pēc

20noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, atkarībā no to

21pastāvīgās dzīvesvietas.

2215.2. Secinot, ka apstrīdētais regulējums rada

23atšķirīgu attieksmi, Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai

24atšķirīgā attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos paredzētā

25kārtībā pieņemtu tiesību normu, proti, "saskaņā ar

26likumu" (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 2. marta

27sprieduma lietā Nr. 2015-11-03 20. punktu un 2017. gada 15.

28jūnija sprieduma lietā Nr. 2016-11-01 17.2. punktu).

29Lietas dalībnieki un pieaicinātās personas ir vienisprātis un

30arī Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka apstrīdētais

31regulējums ir pieņemts Satversmē un Saeimas kārtības rullī

32noteiktajā procesuālajā kārtībā, izsludināts un publiski pieejams

33atbilstoši normatīvo aktu prasībām, kā arī ir pietiekami skaidri

34formulēts, lai persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un

35pienākumu saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas.

36Tādējādi apstrīdētā regulējuma

37radītā atšķirīgā attieksme ir noteikta ar likumu.

1Lai noteiktu, vai atšķirīgajai attieksmei, ko

2izraisa apstrīdētās normas, ir objektīvs un saprātīgs pamats,

3jāpārbauda, vai atšķirīgajai attieksmei ir leģitīms mērķis. Ja

4apstrīdētajā normā noteiktajai atšķirīgajai attieksmei nav

5leģitīma mērķa, nav nepieciešams izvērtēt tās atbilstību

6samērīguma principam (sal. sk. Satversmes tiesas 2018.

7gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017‑18‑01 25.2.

8punktu).

916.1. Pieņemt tādu tiesisko regulējumu, kas rada

10atšķirīgu attieksmi pret savstarpēji salīdzināmām personām,

11likumdevējs var vienīgi tad, ja šādu rīcību attaisno

12sasniedzamais leģitīmais mērķis. Nosakot tiesību ierobežojumus,

13pienākums uzrādīt un pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi

14Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi

15apstrīdēto aktu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada

1613. jūnija sprieduma lietā Nr. 2014-02-01 13. punktu).

17Saeima vispārīgi atzīst, ka apstrīdētais regulējums attiecībā

18uz atlīdzības par aizbildņa pienākumu pildīšanu izmaksas

19pārtraukšanu saistībā ar aizbildņa un aizbilstamā pārcelšanos uz

20pastāvīgu dzīvi ārvalstī neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam

21teikumam kopsakarā ar Satversmes 109. pantu. Tāpēc Saeima savā

22atbildes rakstā nav norādījusi, kāds, pēc tās ieskata, ir

23apstrīdētajā regulējumā paredzētās atšķirīgās attieksmes

24leģitīmais mērķis. Līdz ar to Satversmes tiesai ir pienākums

25izvērtēt visus lietas apstākļus un noskaidrot šāda mērķa esību

26vai - tieši pretēji - neesību (sal. sk. Satversmes tiesas

272007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01‑01 23.

28punktu).

29Pieteikuma iesniedzēja pieļauj, ka ar apstrīdēto regulējumu

30paredzētās atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis varētu būt

31sabiedrības labklājības un citu cilvēku tiesību aizsardzība,

32sekmējot efektīvu sociālā nodrošinājuma piešķiršanas sistēmu.

33Tomēr Pieteikuma iesniedzējai neesot pārliecības par to, ka šāds

34leģitīmais mērķis attiecināms arī uz atlīdzību par aizbildņa

35pienākumu pildīšanu, jo arī pēc pārcelšanās uz citu valsti

36aizbildnim paliekot no aizbildnības institūta izrietošie

37tiesiskie pienākumi.

3816.2. Satversmes tiesa konstatē, ka apstrīdētajā

39regulējumā noteiktā prasība pārtraukt atlīdzības par aizbildņa

40pienākumu pildīšanu izmaksu ir vērsta uz to, lai ierobežotu

41valsts sociālo pabalstu piešķiršanu personām, kuras izbrauc uz

42pastāvīgu dzīvi ārvalstī. Lai gan tādā veidā tiek nodrošināta

43sabiedrības rīcībā esošo līdzekļu efektīva izmantošana, kas

44saskan ar Satversmes 116. pantā noteikto leģitīmo mērķi -

45sabiedrības labklājības aizsardzība -, tomēr Satversmes tiesa

46uzsver, ka, vērtējot apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes

4791. panta pirmajam teikumam, nozīme ir nevis vispārīgajam

48apstrīdētā regulējuma mērķim, bet gan tieši šā regulējuma radītās

49atšķirīgās attieksmes leģitīmajam mērķim.

50Izskatāmajā lietā ir jāņem vērā tas, ka tiesiskajās

51attiecībās, kas skar bērnu, un visās darbībās attiecībā uz bērnu

52prioritāras ir viņa tiesības un vislabākās intereses.

53Likumdevējam jāievēro, lai pieņemtie normatīvie akti aizsargātu

54bērna likumiskās intereses iespējami labākajā veidā (sk.

55Satversmes tiesas 2004. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr.

562004-02-0106 11. punktu). Bērna tiesības un likumiskās

57intereses tiek skartas ne tikai tad, kad lēmums jāpieņem tieši

58attiecībā uz bērnu, bet arī tad, kad lēmums var būt tikai

59attiecināms uz bērnu vai var netieši skart bērnu. Jebkuras citas

60prioritātes atzīšana bez nopietna iemesla un attaisnojuma nav

61pieļaujama (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22.

62decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 11. punktu).

63Valstij, cik vien tas iespējams, jānodrošina, ka bērns uzaug

64ģimeniskā vidē. Bērna vislabākās intereses tiek aizsargātas tad,

65ja ir persona, kura uzņemas aizbildnību. Atlīdzības par aizbildņa

66pienākumu pildīšanu mērķis ir finansiāli motivēt aizbildņa

67pienākumu pildīšanai piemērotu personu būt par bērna aizbildni,

68tādējādi sekmējot bērna vislabāko interešu prioritātes principa

69ievērošanu. Minētā atlīdzība ir vērsta uz to, lai cilvēki

70iesaistītos bez vecāku gādības palikušo bērnu aprūpē. Turklāt no

71aizbildnības institūta izrietošie pienākumi un tiesības nemainās

72arī tad, ja aizbildnis pārcēlies uz pastāvīgu dzīvi citā valstī.

73Proti, bāriņtiesas lēmums par aizbildnības nodibināšanu paliek

74spēkā, un Latvijas valsts pārvaldes iestādes turpina aizbildnības

75uzraudzību.

7616.3. Satversmes tiesa atsevišķos gadījumos, it sevišķi

77vērtējot regulējumu sociālo tiesību jomā, ir atzinusi, ka

78likumdevēja nolūks ietaupīt valsts budžeta līdzekļus pats par

79sevi ir vērsts uz citu personu tiesību un sabiedrības labklājības

80aizsardzību, un atzinusi šādu mērķi par leģitīmu (sk.,

81piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 21. aprīļa sprieduma lietā

82Nr. 2009‑86‑01 12. punktu un 2014. gada 19. marta sprieduma lietā

83Nr. 2013‑13‑01 14. punktu).

84Nepieciešamība taupīt valsts budžeta līdzekļus var attaisnot

85valsts atteikšanos piešķirt līdzekļus mazāk svarīgu tās funkciju

86veikšanai vai vispārēju taupības pasākumu ieviešanu ekonomiskās

87lejupslīdes apstākļos. Taču valsts budžeta līdzekļu ietaupījums

88nevar kalpot par leģitīmu mērķi atšķirīgai attieksmei pret

89personām, kas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, īpaši

90ja tā skar bērna vislabākās intereses uzaugt ģimeniskā vidē.

91Tā kā apstrīdētajā regulējumā paredzētā atšķirīgā attieksme

92nav vērsta uz bērna vislabāko interešu aizsardzību, tā nevar būt

93saskanīga ar Satversmes 116. pantā noteikto leģitīmo mērķi -

94sabiedrības labklājības aizsardzība. Izskatāmajā lietā nav

95saskatāms leģitīms mērķis, kura dēļ pret personām, kas pilda

96aizbildņa pienākumus, būtu nosakāma atšķirīga attieksme atkarībā

97no šo personu un to aizbilstamo pastāvīgās dzīvesvietas.

98Ievērojot minēto, atzīstams, ka

99apstrīdētā regulējuma radītajai atšķirīgajai attieksmei nav

100leģitīma mērķa un līdz ar to apstrīdētais regulējums neatbilst

101Satversmes 91. un 109. pantam.

1Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo

2daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

3neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

4par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

5dienas, ja tiesa nav noteikusi citādi. Izmantojot minētajā normā

6piešķirtās tiesības, Satversmes tiesai iespēju robežās jāgādā par

7to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā

8norma zaudē spēku, neradītu personām Satversmē garantēto

9pamattiesību aizskārumu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16.

10decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu un

112015. gada 16. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-13-01 22.

12punktu).

13Kā jau tika minēts šā sprieduma 10. punktā, Pieteikuma

14iesniedzējas izskatāmajā administratīvajā lietā esošā tiesiskā

15strīda rezultāts ir atkarīgs no apstrīdētā regulējuma. To

16piemērojot, Aģentūra pārtrauca izmaksāt ārvalstī pastāvīgi

17dzīvojošam aizbildnim atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu

18un pieprasīja, lai viņš atmaksā pārmaksāto atlīdzību. Apstrīdētā

19regulējuma atzīšana par spēku zaudējušu no brīža, kad radies

20pieteicēja izskatāmās lietas pamatā esošajā administratīvajā

21lietā pamattiesību aizskārums, ir vienīgā iespēja aizsargāt viņa

22pamattiesības.

23Apstrīdētā regulējuma atzīšana par spēkā neesošu no noteikta

24brīža pagātnē ir nepieciešama, lai aizsargātu bērna vislabākās

25intereses un arī citu tādu personu pamattiesības, kuras uzsākušas

26savu pamattiesību aizsardzību Administratīvā procesa likumā

27noteiktajā kārtībā. Kaut arī apstrīdētais regulējums pēc būtības

28vairs nav spēkā, tomēr tas varēja būt piemērots administratīvā

29procesa ietvaros laikā, kad bija spēkā, vai būtu jāpiemēro jau

30uzsāktā administratīvajā procesā, tādējādi aizskarot arī citām

31personām Satversmē noteiktās pamattiesības.

32Lai aizsargātu personu pamattiesības, nepieciešams noteikt, ka

33apstrīdētais regulējums attiecībā uz personām, kuras uzsākušas

34savu pamattiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības

35līdzekļiem administratīvā procesa ietvaros, zaudē spēku no šo

36personu pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

37Nolēmumu

38daļa

39Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

40Satversmes tiesa

41nosprieda:

42atzīt Valsts sociālo pabalstu likuma

434. panta pirmās daļas (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada

446. martam) vārdus "un kuri pastāvīgi dzīvo Latvijas

45teritorijā", kā arī 20. panta pirmās daļas 2. punktu

46(redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada 6. martam), ciktāl tie

47attiecas uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu, par

48neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 91. un 109. pantam

49un spēkā neesošiem attiecībā uz personām, kurām šīs tiesību

50normas tika piemērotas vai būtu jāpiemēro administratīvā procesa

51ietvaros un kuras uzsākušas savu pamattiesību aizsardzību

52administratīvā procesa ietvaros, no šo personu pamattiesību

53aizskāruma rašanās brīža.

54Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

55Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

56Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

57Ziemele