17. pants

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo

daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

dienas, ja tiesa nav noteikusi citādi. Izmantojot minētajā normā

piešķirtās tiesības, Satversmes tiesai iespēju robežās jāgādā par

to, lai situācija, kāda varētu veidoties no brīža, kad apstrīdētā

norma zaudē spēku, neradītu personām Satversmē garantēto

pamattiesību aizskārumu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16.

decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu un

2015. gada 16. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-13-01 22.

punktu).

Kā jau tika minēts šā sprieduma 10. punktā, Pieteikuma

iesniedzējas izskatāmajā administratīvajā lietā esošā tiesiskā

strīda rezultāts ir atkarīgs no apstrīdētā regulējuma. To

piemērojot, Aģentūra pārtrauca izmaksāt ārvalstī pastāvīgi

dzīvojošam aizbildnim atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu

un pieprasīja, lai viņš atmaksā pārmaksāto atlīdzību. Apstrīdētā

regulējuma atzīšana par spēku zaudējušu no brīža, kad radies

pieteicēja izskatāmās lietas pamatā esošajā administratīvajā

lietā pamattiesību aizskārums, ir vienīgā iespēja aizsargāt viņa

pamattiesības.

Apstrīdētā regulējuma atzīšana par spēkā neesošu no noteikta

brīža pagātnē ir nepieciešama, lai aizsargātu bērna vislabākās

intereses un arī citu tādu personu pamattiesības, kuras uzsākušas

savu pamattiesību aizsardzību Administratīvā procesa likumā

noteiktajā kārtībā. Kaut arī apstrīdētais regulējums pēc būtības

vairs nav spēkā, tomēr tas varēja būt piemērots administratīvā

procesa ietvaros laikā, kad bija spēkā, vai būtu jāpiemēro jau

uzsāktā administratīvajā procesā, tādējādi aizskarot arī citām

personām Satversmē noteiktās pamattiesības.

Lai aizsargātu personu pamattiesības, nepieciešams noteikt, ka

apstrīdētais regulējums attiecībā uz personām, kuras uzsākušas

savu pamattiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības

līdzekļiem administratīvā procesa ietvaros, zaudē spēku no šo

personu pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Valsts sociālo pabalstu likuma

4. panta pirmās daļas (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada

6. martam) vārdus "un kuri pastāvīgi dzīvo Latvijas

teritorijā", kā arī 20. panta pirmās daļas 2. punktu

(redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada 6. martam), ciktāl tie

attiecas uz atlīdzību par aizbildņa pienākumu pildīšanu, par

neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes 91. un 109. pantam

un spēkā neesošiem attiecībā uz personām, kurām šīs tiesību

normas tika piemērotas vai būtu jāpiemēro administratīvā procesa

ietvaros un kuras uzsākušas savu pamattiesību aizsardzību

administratīvā procesa ietvaros, no šo personu pamattiesību

aizskāruma rašanās brīža.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

Ziemele