16. pants

Lai noteiktu, vai atšķirīgajai attieksmei, ko

izraisa apstrīdētās normas, ir objektīvs un saprātīgs pamats,

jāpārbauda, vai atšķirīgajai attieksmei ir leģitīms mērķis. Ja

apstrīdētajā normā noteiktajai atšķirīgajai attieksmei nav

leģitīma mērķa, nav nepieciešams izvērtēt tās atbilstību

samērīguma principam (sal. sk. Satversmes tiesas 2018.

gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017‑18‑01 25.2.

punktu).

16.1. Pieņemt tādu tiesisko regulējumu, kas rada

atšķirīgu attieksmi pret savstarpēji salīdzināmām personām,

likumdevējs var vienīgi tad, ja šādu rīcību attaisno

sasniedzamais leģitīmais mērķis. Nosakot tiesību ierobežojumus,

pienākums uzrādīt un pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi

Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi

apstrīdēto aktu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada

13. jūnija sprieduma lietā Nr. 2014-02-01 13. punktu).

Saeima vispārīgi atzīst, ka apstrīdētais regulējums attiecībā

uz atlīdzības par aizbildņa pienākumu pildīšanu izmaksas

pārtraukšanu saistībā ar aizbildņa un aizbilstamā pārcelšanos uz

pastāvīgu dzīvi ārvalstī neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam

teikumam kopsakarā ar Satversmes 109. pantu. Tāpēc Saeima savā

atbildes rakstā nav norādījusi, kāds, pēc tās ieskata, ir

apstrīdētajā regulējumā paredzētās atšķirīgās attieksmes

leģitīmais mērķis. Līdz ar to Satversmes tiesai ir pienākums

izvērtēt visus lietas apstākļus un noskaidrot šāda mērķa esību

vai - tieši pretēji - neesību (sal. sk. Satversmes tiesas

2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01‑01 23.

punktu).

Pieteikuma iesniedzēja pieļauj, ka ar apstrīdēto regulējumu

paredzētās atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis varētu būt

sabiedrības labklājības un citu cilvēku tiesību aizsardzība,

sekmējot efektīvu sociālā nodrošinājuma piešķiršanas sistēmu.

Tomēr Pieteikuma iesniedzējai neesot pārliecības par to, ka šāds

leģitīmais mērķis attiecināms arī uz atlīdzību par aizbildņa

pienākumu pildīšanu, jo arī pēc pārcelšanās uz citu valsti

aizbildnim paliekot no aizbildnības institūta izrietošie

tiesiskie pienākumi.

16.2. Satversmes tiesa konstatē, ka apstrīdētajā

regulējumā noteiktā prasība pārtraukt atlīdzības par aizbildņa

pienākumu pildīšanu izmaksu ir vērsta uz to, lai ierobežotu

valsts sociālo pabalstu piešķiršanu personām, kuras izbrauc uz

pastāvīgu dzīvi ārvalstī. Lai gan tādā veidā tiek nodrošināta

sabiedrības rīcībā esošo līdzekļu efektīva izmantošana, kas

saskan ar Satversmes 116. pantā noteikto leģitīmo mērķi -

sabiedrības labklājības aizsardzība -, tomēr Satversmes tiesa

uzsver, ka, vērtējot apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes

91. panta pirmajam teikumam, nozīme ir nevis vispārīgajam

apstrīdētā regulējuma mērķim, bet gan tieši šā regulējuma radītās

atšķirīgās attieksmes leģitīmajam mērķim.

Izskatāmajā lietā ir jāņem vērā tas, ka tiesiskajās

attiecībās, kas skar bērnu, un visās darbībās attiecībā uz bērnu

prioritāras ir viņa tiesības un vislabākās intereses.

Likumdevējam jāievēro, lai pieņemtie normatīvie akti aizsargātu

bērna likumiskās intereses iespējami labākajā veidā (sk.

Satversmes tiesas 2004. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr.

2004-02-0106 11. punktu). Bērna tiesības un likumiskās

intereses tiek skartas ne tikai tad, kad lēmums jāpieņem tieši

attiecībā uz bērnu, bet arī tad, kad lēmums var būt tikai

attiecināms uz bērnu vai var netieši skart bērnu. Jebkuras citas

prioritātes atzīšana bez nopietna iemesla un attaisnojuma nav

pieļaujama (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22.

decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 11. punktu).

Valstij, cik vien tas iespējams, jānodrošina, ka bērns uzaug

ģimeniskā vidē. Bērna vislabākās intereses tiek aizsargātas tad,

ja ir persona, kura uzņemas aizbildnību. Atlīdzības par aizbildņa

pienākumu pildīšanu mērķis ir finansiāli motivēt aizbildņa

pienākumu pildīšanai piemērotu personu būt par bērna aizbildni,

tādējādi sekmējot bērna vislabāko interešu prioritātes principa

ievērošanu. Minētā atlīdzība ir vērsta uz to, lai cilvēki

iesaistītos bez vecāku gādības palikušo bērnu aprūpē. Turklāt no

aizbildnības institūta izrietošie pienākumi un tiesības nemainās

arī tad, ja aizbildnis pārcēlies uz pastāvīgu dzīvi citā valstī.

Proti, bāriņtiesas lēmums par aizbildnības nodibināšanu paliek

spēkā, un Latvijas valsts pārvaldes iestādes turpina aizbildnības

uzraudzību.

16.3. Satversmes tiesa atsevišķos gadījumos, it sevišķi

vērtējot regulējumu sociālo tiesību jomā, ir atzinusi, ka

likumdevēja nolūks ietaupīt valsts budžeta līdzekļus pats par

sevi ir vērsts uz citu personu tiesību un sabiedrības labklājības

aizsardzību, un atzinusi šādu mērķi par leģitīmu (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 21. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2009‑86‑01 12. punktu un 2014. gada 19. marta sprieduma lietā

Nr. 2013‑13‑01 14. punktu).

Nepieciešamība taupīt valsts budžeta līdzekļus var attaisnot

valsts atteikšanos piešķirt līdzekļus mazāk svarīgu tās funkciju

veikšanai vai vispārēju taupības pasākumu ieviešanu ekonomiskās

lejupslīdes apstākļos. Taču valsts budžeta līdzekļu ietaupījums

nevar kalpot par leģitīmu mērķi atšķirīgai attieksmei pret

personām, kas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, īpaši

ja tā skar bērna vislabākās intereses uzaugt ģimeniskā vidē.

Tā kā apstrīdētajā regulējumā paredzētā atšķirīgā attieksme

nav vērsta uz bērna vislabāko interešu aizsardzību, tā nevar būt

saskanīga ar Satversmes 116. pantā noteikto leģitīmo mērķi -

sabiedrības labklājības aizsardzība. Izskatāmajā lietā nav

saskatāms leģitīms mērķis, kura dēļ pret personām, kas pilda

aizbildņa pienākumus, būtu nosakāma atšķirīga attieksme atkarībā

no šo personu un to aizbilstamo pastāvīgās dzīvesvietas.

Ievērojot minēto, atzīstams, ka

apstrīdētā regulējuma radītajai atšķirīgajai attieksmei nav

leģitīma mērķa un līdz ar to apstrīdētais regulējums neatbilst

Satversmes 91. un 109. pantam.