16. pants

1Lai noteiktu, vai atšķirīgajai attieksmei, ko

2izraisa apstrīdētās normas, ir objektīvs un saprātīgs pamats,

3jāpārbauda, vai atšķirīgajai attieksmei ir leģitīms mērķis. Ja

4apstrīdētajā normā noteiktajai atšķirīgajai attieksmei nav

5leģitīma mērķa, nav nepieciešams izvērtēt tās atbilstību

6samērīguma principam (sal. sk. Satversmes tiesas 2018.

7gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017‑18‑01 25.2.

8punktu).

916.1. Pieņemt tādu tiesisko regulējumu, kas rada

10atšķirīgu attieksmi pret savstarpēji salīdzināmām personām,

11likumdevējs var vienīgi tad, ja šādu rīcību attaisno

12sasniedzamais leģitīmais mērķis. Nosakot tiesību ierobežojumus,

13pienākums uzrādīt un pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi

14Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi

15apstrīdēto aktu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada

1613. jūnija sprieduma lietā Nr. 2014-02-01 13. punktu).

17Saeima vispārīgi atzīst, ka apstrīdētais regulējums attiecībā

18uz atlīdzības par aizbildņa pienākumu pildīšanu izmaksas

19pārtraukšanu saistībā ar aizbildņa un aizbilstamā pārcelšanos uz

20pastāvīgu dzīvi ārvalstī neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam

21teikumam kopsakarā ar Satversmes 109. pantu. Tāpēc Saeima savā

22atbildes rakstā nav norādījusi, kāds, pēc tās ieskata, ir

23apstrīdētajā regulējumā paredzētās atšķirīgās attieksmes

24leģitīmais mērķis. Līdz ar to Satversmes tiesai ir pienākums

25izvērtēt visus lietas apstākļus un noskaidrot šāda mērķa esību

26vai - tieši pretēji - neesību (sal. sk. Satversmes tiesas

272007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01‑01 23.

28punktu).

29Pieteikuma iesniedzēja pieļauj, ka ar apstrīdēto regulējumu

30paredzētās atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis varētu būt

31sabiedrības labklājības un citu cilvēku tiesību aizsardzība,

32sekmējot efektīvu sociālā nodrošinājuma piešķiršanas sistēmu.

33Tomēr Pieteikuma iesniedzējai neesot pārliecības par to, ka šāds

34leģitīmais mērķis attiecināms arī uz atlīdzību par aizbildņa

35pienākumu pildīšanu, jo arī pēc pārcelšanās uz citu valsti

36aizbildnim paliekot no aizbildnības institūta izrietošie

37tiesiskie pienākumi.

3816.2. Satversmes tiesa konstatē, ka apstrīdētajā

39regulējumā noteiktā prasība pārtraukt atlīdzības par aizbildņa

40pienākumu pildīšanu izmaksu ir vērsta uz to, lai ierobežotu

41valsts sociālo pabalstu piešķiršanu personām, kuras izbrauc uz

42pastāvīgu dzīvi ārvalstī. Lai gan tādā veidā tiek nodrošināta

43sabiedrības rīcībā esošo līdzekļu efektīva izmantošana, kas

44saskan ar Satversmes 116. pantā noteikto leģitīmo mērķi -

45sabiedrības labklājības aizsardzība -, tomēr Satversmes tiesa

46uzsver, ka, vērtējot apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes

4791. panta pirmajam teikumam, nozīme ir nevis vispārīgajam

48apstrīdētā regulējuma mērķim, bet gan tieši šā regulējuma radītās

49atšķirīgās attieksmes leģitīmajam mērķim.

50Izskatāmajā lietā ir jāņem vērā tas, ka tiesiskajās

51attiecībās, kas skar bērnu, un visās darbībās attiecībā uz bērnu

52prioritāras ir viņa tiesības un vislabākās intereses.

53Likumdevējam jāievēro, lai pieņemtie normatīvie akti aizsargātu

54bērna likumiskās intereses iespējami labākajā veidā (sk.

55Satversmes tiesas 2004. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr.

562004-02-0106 11. punktu). Bērna tiesības un likumiskās

57intereses tiek skartas ne tikai tad, kad lēmums jāpieņem tieši

58attiecībā uz bērnu, bet arī tad, kad lēmums var būt tikai

59attiecināms uz bērnu vai var netieši skart bērnu. Jebkuras citas

60prioritātes atzīšana bez nopietna iemesla un attaisnojuma nav

61pieļaujama (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22.

62decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 11. punktu).

63Valstij, cik vien tas iespējams, jānodrošina, ka bērns uzaug

64ģimeniskā vidē. Bērna vislabākās intereses tiek aizsargātas tad,

65ja ir persona, kura uzņemas aizbildnību. Atlīdzības par aizbildņa

66pienākumu pildīšanu mērķis ir finansiāli motivēt aizbildņa

67pienākumu pildīšanai piemērotu personu būt par bērna aizbildni,

68tādējādi sekmējot bērna vislabāko interešu prioritātes principa

69ievērošanu. Minētā atlīdzība ir vērsta uz to, lai cilvēki

70iesaistītos bez vecāku gādības palikušo bērnu aprūpē. Turklāt no

71aizbildnības institūta izrietošie pienākumi un tiesības nemainās

72arī tad, ja aizbildnis pārcēlies uz pastāvīgu dzīvi citā valstī.

73Proti, bāriņtiesas lēmums par aizbildnības nodibināšanu paliek

74spēkā, un Latvijas valsts pārvaldes iestādes turpina aizbildnības

75uzraudzību.

7616.3. Satversmes tiesa atsevišķos gadījumos, it sevišķi

77vērtējot regulējumu sociālo tiesību jomā, ir atzinusi, ka

78likumdevēja nolūks ietaupīt valsts budžeta līdzekļus pats par

79sevi ir vērsts uz citu personu tiesību un sabiedrības labklājības

80aizsardzību, un atzinusi šādu mērķi par leģitīmu (sk.,

81piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 21. aprīļa sprieduma lietā

82Nr. 2009‑86‑01 12. punktu un 2014. gada 19. marta sprieduma lietā

83Nr. 2013‑13‑01 14. punktu).

84Nepieciešamība taupīt valsts budžeta līdzekļus var attaisnot

85valsts atteikšanos piešķirt līdzekļus mazāk svarīgu tās funkciju

86veikšanai vai vispārēju taupības pasākumu ieviešanu ekonomiskās

87lejupslīdes apstākļos. Taču valsts budžeta līdzekļu ietaupījums

88nevar kalpot par leģitīmu mērķi atšķirīgai attieksmei pret

89personām, kas atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos, īpaši

90ja tā skar bērna vislabākās intereses uzaugt ģimeniskā vidē.

91Tā kā apstrīdētajā regulējumā paredzētā atšķirīgā attieksme

92nav vērsta uz bērna vislabāko interešu aizsardzību, tā nevar būt

93saskanīga ar Satversmes 116. pantā noteikto leģitīmo mērķi -

94sabiedrības labklājības aizsardzība. Izskatāmajā lietā nav

95saskatāms leģitīms mērķis, kura dēļ pret personām, kas pilda

96aizbildņa pienākumus, būtu nosakāma atšķirīga attieksme atkarībā

97no šo personu un to aizbilstamo pastāvīgās dzīvesvietas.

98Ievērojot minēto, atzīstams, ka

99apstrīdētā regulējuma radītajai atšķirīgajai attieksmei nav

100leģitīma mērķa un līdz ar to apstrīdētais regulējums neatbilst

101Satversmes 91. un 109. pantam.