7. pants

Pieaicinātā persona - Valsts bērnu tiesību aizsardzības

inspekcija - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst bērna

labākajām interesēm un Satversmes 91. un 109. pantam.

Personas saiknei ar valsti sociālo tiesību nodrošināšanas jomā

varot būt izšķiroša nozīme. Tomēr, izvērtējot Civillikuma 339.

pantā noteiktos aizbildnības izbeigšanās gadījumus, esot

secināms, ka aizbildnība neizbeidzas, ja aizbildnis kopā ar

aizbilstamo pārceļas uz pastāvīgu dzīvi citā valstī. Aizbildnības

uzraudzība joprojām esot bāriņtiesas kompetencē. Tātad gadījumā,

kad aizbildnis kopā ar aizbilstamo pastāvīgi dzīvo citā valstī,

viņiem saglabājoties saikne ar Latviju un bāriņtiesai esot

pienākums uzraudzīt, vai tiek nodrošināta citā valstī pastāvīgi

dzīvojoša aizbilstamā tiesību un interešu ievērošana.

Valsts sociālais pabalsts "atlīdzība par aizbildņa

pienākumu pildīšanu" esot specifisks sociālais

nodrošinājums, kuru paredzot Latvijas normatīvie akti. Tādējādi

tas nepārklājoties ar citas Eiropas Savienības dalībvalsts

līdzīga veida sociālo pabalstu. Tāpēc Pabalstu likumā noteiktais

atšķirīgais regulējums attiecībā uz atlīdzības piešķiršanu par

aizbildņa pienākumu pildīšanu neesot pamatots.

Tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, un visās darbībās

attiecībā uz bērnu neatkarīgi no tā, vai šīs darbības veic valsts

institūcijas, sabiedriskās organizācijas vai citas personas,

prioritāras esot bērna tiesības un intereses. Tas nozīmējot, ka

ne vien tiesām un citām institūcijām savi lēmumi jāpieņem,

pamatojoties uz bērna interesēm, bet arī likumdevējam jārūpējas

par to, lai normatīvie akti aizsargātu bērnu intereses iespējami

labākajā veidā.

Katram bērnam esot neatņemamas tiesības uz ģimeni. Atlīdzība

par aizbildņa pienākumu pildīšanu esot iedibināta ar mērķi

motivēt personu, kura ir piemērota aizbildņa pienākumu

pildīšanai, kļūt par bērna aizbildni, tādējādi nodrošinot to, ka

bērns uzaug ģimeniskā vidē. Pabalstu likumā noteiktais

atšķirīgais regulējums attiecībā uz atlīdzības piešķiršanu par

aizbildņa pienākumu pildīšanu neatbilstot bērna labākajām

interesēm, jo neveicinot ģimeniskas vides veidošanos bāreņiem un

bez vecāku gādības palikušiem bērniem.

Līdz ar to neesot ievērots Satversmes 91. pantā noteiktais

vienlīdzības princips un esot nesamērīgi ierobežotas Satversmes

109. pantā ietvertās personu pamattiesības.

Secinājumu

daļa