12. pants

Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija

otrreizējās caurlūkošanas ietvaros Valsts pārvaldes iekārtas

likuma 92. pantu paredzēja izteikt jaunā redakcijā, un tā vairs

nesaturēja tādu pamattiesību ierobežojumu, kas pēc būtības ir

līdzīgs apstrīdētajā normā ietvertajam.

Savukārt apstrīdētās normas kā deputāta Inta Dāldera

priekšlikums tika ietvertas likumprojektā "Grozījumi Valsts

un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības

likumā" tikai uz otro un galīgo lasījumu. Par šiem

grozījumiem atbildīgā Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu)

komisija attiecīgo priekšlikumu neatbalstīja, norādot uz tā

neatbilstību Saeimas kārtības ruļļa 87.1 pantā

noteiktajiem kritērijiem (sk. šā sprieduma 18.2. punktu),

un no lietas materiāliem izriet, ka tā nebija vērtējusi

apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma

satversmību. Savukārt 12. Saeimas 2017. gada 22. novembra sēdē

deputāti minēto deputāta Inta Dāldera priekšlikumu apsprieda,

tomēr attiecīgo diskusiju laikā netika izvērtēts nedz

apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma

samērīgums, nedz atbilstība datu aizsardzības prasībām. Deputāts

Sergejs Dolgopolovs norādīja, ka Atlīdzības likumā ietverts

deleģējums Ministru kabinetam vērtēt ar valsts un pašvaldību

institūciju amatpersonu un darbinieku atalgojumu saistītās

informācijas publicēšanas pienākuma apjomu, un uzsvēra, ka šis

jautājums jau esot atrisināts un ka tas, vai risinājums ir labs,

"būs uz Ministru kabineta sirdsapziņas, jo viņi atbild par

tiem noteikumiem un to [..] saturu, kā bija ieteikts

komisijā" (sk. 12. Saeimas 2017. gada 22. novembra sēdes

stenogrammu. Pieejama: titania.saeima.lv). Satversmes tiesa

vērš uzmanību, ka tas vien, ka likumdevējs kādu tiesisko

regulējumu ir apspriedis, iespējams, pat vairākkārt, vēl

nenozīmē, ka likumdevējs tik tiešām būtu vērtējis šajā tiesiskajā

regulējumā ietverta pamattiesību ierobežojuma atbilstību

konstitūcijai [sal.: Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnešu

Ziemeles, Šajo (Sajó), Kalaidžijeva (Kalaydjiyeva),

Vučiničs (Vučinić) un De Gaetāno (De Gaetano)

kopējās atsevišķās domas pie sprieduma lietā "Animal

Defenders International v. The United Kingdom", pieteikums

Nr. 48876/08, 9. punkts].

Tādējādi no apstrīdēto normu izstrādes materiāliem izriet, ka

Saeima to pieņemšanas gaitā nav pēc būtības izvērtējusi Valsts

prezidenta motivētajā rakstā izteiktos iebildumus, citstarp

attiecībā uz valsts institūciju pienākuma publicēt mājaslapā

internetā informāciju par to amatpersonām un darbiniekiem

aprēķināto atalgojumu un citām naudas summām, norādot viņu vārdu,

uzvārdu un amatu, satversmību un atbilstību fizisko personu datu

aizsardzības prasībām.

18.4. Pieteikuma iesniedzēji norāda uz apsvērumiem par

apstrīdēto normu neatbilstību ne vien Satversmes 96. pantam, bet

arī Datu regulai. Pēc Pieteikuma iesniedzēju ieskata, apstrīdēto

normu pieņemšanas gaitā Saeima nav uzklausījusi datu aizsardzības

un tiesību ekspertu viedokli par apstrīdēto normu atbilstību Datu

regulai (sk. pieteikumu lietas materiālu 1. sēj. 6. lp.).

Turklāt vairākas pieaicinātās personas ir izteikušas apsvērumus

par apstrīdētajās normās noteikto pienākumu neatbilstību Datu

regulas 5. pantā ietvertajiem personas datu apstrādes principiem

(sk. Tieslietu ministrijas viedokli lietas materiālu 1. sēj.

184.-189. lp., Datu valsts inspekcijas viedokli lietas materiālu

1. sēj. 191.-194. lp., Katrīnes Pļaviņas viedokli lietas

materiālu 3. sēj. 69.-76. lp., Datu aizsardzības speciālistu

asociācijas viedokli lietas materiālu 3. sēj. 77.-81. lp. un

Signes Plūmiņas viedokli lietas materiālu 3. sēj. 82.-88.

lp.).

Apstrīdēto normu pieņemšanas brīdī bija spēkā Direktīva

95/46/EK. Tā neizvirzīja īpašas prasības attiecībā uz

likumdošanas procesu, kurā tiek lemts par ierobežojuma noteikšanu

personas tiesībām uz datu aizsardzību. Tomēr tajā pašā laikā bija

spēkā arī Datu regula, kuras 99. panta 1. punkts noteic, ka tā

stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas

Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Datu regula Eiropas Savienības

Oficiālajā Vēstnesī tika publicēta 2016. gada 4. maijā

(publikācijas Nr. L 119). Tātad Datu regula stājās spēkā 2016.

gada 24. maijā, no šā brīža kļūstot par Eiropas Savienības

dalībvalstu, tostarp arī Latvijas, tiesību sistēmu sastāvdaļu

[sk.: Gailītis K., Markus K. Eiropas Savienības tiesību avoti.

Grām.: Schewe C., Buka A., Gailītis K., Strazdiņš Ģ. (zin. red.)

Eiropas Savienības tiesības. I daļa. Institucionālās tiesības.

Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2014, 232. lpp.; sal.: Lenaerts K.,

Van Nuffel P. Constitutional Law of the European Union.

2nd edition. London: Sweet & Maxwell, 2006, p.

764]. Savukārt atbilstoši Datu regulas 99. panta 2. punktam

tā kļuva piemērojama no 2018. gada 25. maija.

18.4.1. Līguma par Eiropas Savienību 4. panta trešās

daļas pirmais paragrāfs noteic, ka saskaņā ar lojālas sadarbības

principu Savienība un dalībvalstis ar patiesu savstarpējo cieņu

palīdz cita citai veikt uzdevumus, ko nosaka Līgumos. Savukārt

minētā panta trešās daļas trešais paragrāfs noteic, ka

dalībvalstis sekmē Savienības uzdevumu izpildi un atturas no

jebkādiem pasākumiem, kuri varētu apdraudēt Savienības mērķu

sasniegšanu. Šajā pantā ietvertais dalībvalstu lojalitātes

princips uzliek dalībvalstīm negatīvu pienākumu atturēties no

jebkādu darbību veikšanas, kas var kaitēt Eiropas Savienības

interesēm [sk.: Lenaerts K., Gutiérrez-Fons A. J. A

Constitutional Perspective. In.: Schütze R., Tridimas T. (Eds.)

Oxford Principles of European Union Law. Volume I: The European

Union Legal Order. Oxford: Oxford University, 2018, p. 119].

Vienlaikus dalībvalstu lojalitātei atbilstoši Satversmes 68.

panta otrajai daļai jāstiprina demokrātija. Labas likumdošanas

principa tvērumā ietilpst demokrātiju stiprinoša Eiropas

Savienības tiesību ievērošana, tādējādi veicinot ilgtspējīga

tiesiskā regulējuma pieņemšanu.

Līguma par Eiropas Savienību 3. panta pirmā daļa noteic, ka

Eiropas Savienības mērķis ir veicināt mieru, stiprināt savas

vērtības un savu tautu labklājību. Atbilstoši Datu regulas ievada

2. apsvērumam ar šo regulu paredzēts veicināt brīvības, drošības

un tiesiskuma telpas un ekonomikas savienības izveidi, ekonomisko

un sociālo progresu, iekšējā tirgus ekonomiku izaugsmi un

konverģenci un fizisko personu labklājību. Tādējādi Datu regulā

ietvertais tiesiskais regulējums ir vērsts uz Eiropas Savienības

mērķu sasniegšanu.

Turklāt Eiropas Savienības Tiesa attiecībā uz dalībvalstu

lojalitātes principu saistībā ar direktīvu ieviešanu ir atzinusi,

ka no dalībvalstu lojalitātes principa izriet tās dalībvalsts

pienākums, kurai direktīva ir adresēta, laika posmā līdz

direktīvas transponēšanas termiņa beigām atturēties no tādu

pasākumu pieņemšanas, kuri varētu nopietni apgrūtināt paredzētā

rezultāta sasniegšanu (sk. Eiropas Savienības Tiesas 1997.

gada 18. decembra sprieduma lietā C-129/96 45. punktu un 2005.

gada 10. novembra sprieduma lietā C-316/04 42. punktu). Vēl

jo vairāk šāds pienākums ir attiecināms uz laiku, kad stājusies

spēkā regula, kas vēl nav kļuvusi piemērojama.

Laiks, kamēr Datu regula bija stājusies spēkā, taču vēl nebija

kļuvusi piemērojama, dalībvalstīm tika dots, lai tiktu veikti

likumdošanas pasākumi, kas nepieciešami tam, lai nodrošinātu

nacionālo tiesību normu atbilstību Eiropas Savienības tiesību

normām un sagatavotos Eiropas Savienības tiesību normu

piemērošanai. No Datu regulas spēkā stāšanās brīža personām radās

tiesības paļauties uz to, ka Datu regula kļūs piemērojama tās 99.

panta 2. punktā noteiktajā termiņā. Arī Saeimai, ievērojot

Eiropas Savienības dalībvalstu lojalitātes principu, apstrīdēto

normu pieņemšanas gaitā bija jāņem vērā tas, ka Datu regulas

piemērojamība fizisko personu datu apstrādes jautājumos, tostarp

apstrīdētajās normās noteiktajos, būs nenovēršama.

Līdz ar to Saeimai bija pienākums apstrīdēto normu pieņemšanas

gaitā vērtēt, vai tās paredzētais tiesiskais regulējums

neapgrūtinās Eiropas Savienības mērķu sasniegšanu, konkrētāk -

neapgrūtinās Datu regulas piemērošanu pēc tam, kad tā kļūs

piemērojama.

18.4.2. No Datu regulas 6. panta 1. punkta

"c" apakšpunkta un 6. panta 3. punkta izriet, ka datu

apstrāde ir likumīga tad, ja tā ir vajadzīga, lai izpildītu kādu

uz pārzini attiecināmu dalībvalsts tiesību aktos noteiktu

juridisku pienākumu. Šiem tiesību aktiem jāatbilst sabiedrības

interešu mērķim un jābūt samērīgiem ar izvirzīto leģitīmo

mērķi.

Atbilstoši Datu regulas 23. panta 1. punkta "e"

apakšpunktam tās 5. pantā ietvertos personas datu apstrādes

principus var ierobežot ar leģislatīviem pasākumiem, lai

garantētu svarīgu Eiropas Savienības vai dalībvalsts vispārējo

sabiedrības interešu mērķu sasniegšanu. Savukārt atbilstoši Datu

regulas 23. panta 2. punkta citstarp "b",

"d", "f" un "g" apakšpunktiem šiem

leģislatīvajiem pasākumiem jāietver vismaz noteikumi par

garantijām, ka tiks novērsta personas datu ļaunprātīga

izmantošana vai nelikumīga piekļuve tiem, vai to nelikumīga

nosūtīšana, par šo datu glabāšanas termiņiem un citām

piemērojamām garantijām, ņemot vērā apstrādes vai apstrādes

kategoriju raksturu, darbības jomu un nolūkus, kā arī par riskiem

attiecībā uz datu subjektu tiesībām un brīvībām.

Atbilstoši labas likumdošanas principam pienācīgs likumdošanas

process nozīmē arī to, ka Saeimai, pieņemot jaunas tiesību

normas, ir jāvērtē šo normu atbilstība tām Eiropas Savienības

tiesībām, kas ir stājušās spēkā, bet vēl nav kļuvušas

piemērojamas. Līdz ar to Saeimai apstrīdēto normu pieņemšanas

gaitā bija jāvērtē apstrīdēto normu atbilstība Datu regulas

prasībām. Lai arī apstrīdēto normu pieņemšanas brīdī šie

pienākumi Saeimai vēl nebija saistoši, tai atbilstoši labas

likumdošanas principam bija pienākums apstrīdēto normu

pieņemšanas gaitā vērtēt citstarp personas datu kategorijas,

garantijas tam, ka tiks novērsta personas datu ļaunprātīga

izmantošana vai nelikumīga piekļuve tiem, vai nelikumīga to

nosūtīšana, kā arī datu glabāšanas termiņus un citas piemērojamās

garantijas, ņemot vērā apstrādes vai apstrādes kategoriju

raksturu, darbības jomu un nolūkus, kā arī riskus attiecībā uz

datu subjektu tiesībām un brīvībām. Šāds vērtējums bija

nepieciešams, lai ikviens varētu gūt apstiprinājumu tam, ka

Saeimas izraudzītais pasākums (izskatāmajā lietā - apstrīdēto

normu pieņemšana) nav tāds, kas apgrūtinātu Eiropas Savienības

mērķu sasniegšanu. Tomēr, kā izriet no lietas materiāliem, Saeima

nav vērtējusi apstrīdēto normu atbilstību Datu regulai un to

savstarpējo saskaņotību.

18.5. Satversmes tiesa atzīst un no lietas materiāliem

izriet, ka apstrīdēto normu pieņemšanas gaitā nav ievērots labas

likumdošanas princips. Minētie pārkāpumi izskatāmajā lietā, it

īpaši to kopsakarā, atzīstami par būtiskiem. Ne katrs procedūras

pārkāpums ir pietiekams pamats tam, lai uzskatītu, ka pieņemtajam

aktam nav juridiska spēka. Lai procedūras pārkāpuma dēļ kādu aktu

atzītu par spēkā neesošu, jābūt pamatotām šaubām, ka tādā

gadījumā, ja procedūra tiktu ievērota, būtu pieņemts atšķirīgs

lēmums [sk. Satversmes tiesas 1998. gada 13. jūlija sprieduma

lietā Nr. 03-04(98) secinājumu daļas 3. punktu]. Satversmes

tiesai ir pamatotas šaubas, un tā norāda, ka tad, ja likumdevējs

būtu izvērtējis likumdošanas procesā saistībā ar apstrīdētajās

normās ietverto pamattiesību ierobežojumu izteiktos Valsts

prezidenta iebildumus, kā arī Saeimas Juridiskā biroja, Tieslietu

ministrijas, Datu valsts inspekcijas un Datu aizsardzības

speciālistu asociācijas viedokļus par šā ierobežojuma saturisko

neatbilstību tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību,

likumdošanas procesa rezultātā būtu pieņemts atšķirīgs

lēmums.

Līdz ar to apstrīdētajās normās

ietvertais pamattiesību ierobežojums nav noteikts ar pienācīgā

kārtībā pieņemtu likumu un apstrīdētās normas neatbilst

Satversmes 96. pantam.