Par Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 3. panta 9.2 daļas 1. un 2. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam

1Saeima 2009. gada 1. decembrī pieņēma Valsts un

2pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības

3likumu (turpmāk - Atlīdzības likums), kas stājās spēkā 2010. gada

41. janvārī.

5Saeima 2017. gada 23. novembrī pieņēma likumu "Grozījumi

6Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku

7atlīdzības likumā", kas stājās spēkā 2018. gada 1. janvārī.

8Ar šā likuma 2. pantu Atlīdzības likuma 3. panta 9.2

9daļa tika izteikta šādā redakcijā:

10"(92) Lai nodrošinātu Satversmes 100. pantā

11nostiprināto cilvēktiesību uz vārda brīvību, tai skaitā

12informācijas atklātību, ievērošanu un efektīvu īstenošanu

13iespējami ērti privātpersonām, visu valsts un pašvaldību

14strādājošo atlīdzība ir pilnīgi atklāta sabiedrībai šādā

15kārtībā:

16institūcijas visām amatpersonām un visiem darbiniekiem

17aprēķināto atalgojumu un citas naudas summas, kas viņiem

18pienākas, katru mēnesi publicē institūcijas mājaslapā internetā,

19norādot vārdu, uzvārdu, amatu un aprēķināto summu, ja likums

20nenosaka citādi;

21informācija par institūcijas amatpersonām un darbiniekiem

22aprēķināto atalgojumu un naudas summām, kas viņiem pienākas,

23iestādes mājaslapā internetā atrodas ne mazāk kā astoņus gadus.

24Ja institūciju likvidē, šīs publicētās informācijas pieejamību

25līdz noteiktā termiņa beigām turpina uzturēt augstākas iestādes

26mājaslapā internetā;

27Ministru kabinets nosaka tādas valsts pārvaldes iestādes, kā

28arī to amatpersonas un darbiniekus, kuru atalgojums un naudas

29summas, kas viņiem pienākas, nav publicējamas valsts drošības

30apsvērumu dēļ, kā arī gala termiņu, kura notecējuma beigās šī

31informācija kļūst atklāti vispārpieejama Latvijas Nacionālajā

32arhīvā."

1Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka Atlīdzības likuma

23. panta 9.2 daļas 1. un 2. punkts (turpmāk -

3apstrīdētās normas) neatbilst Latvijas Republikas Satversmes

4(turpmāk - Satversme) 96. pantam.

5Pieteikuma iesniedzēji esot valsts dibinātu augstskolu - Rīgas

6Tehniskās universitātes un Rīgas Stradiņa universitātes -

7darbinieki. Apstrīdētās normas noteicot augstskolas pienākumu

8savā mājaslapā internetā katru mēnesi publicēt visām amatpersonām

9un darbiniekiem aprēķināto atalgojumu un citas naudas summas,

10norādot vārdu, uzvārdu, amatu un aprēķināto summu. Līdz ar to šīs

11normas noteicot Pieteikuma iesniedzēju datu apstrādi un

12ierobežojot viņu tiesības uz privāto dzīvi.

13Apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums

14neesot noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, jo esot

15pārkāpta Saeimas kārtības ruļļa 115. panta otrā daļa. Turklāt

16apstrīdēto normu pieņemšanas procesā neesot ievērots labas

17likumdošanas princips.

18Apstrīdētajām normām līdzīgas tiesību normas Saeima plānojusi

19iekļaut Valsts pārvaldes iekārtas likuma 92. pantā. Tomēr Valsts

20prezidents pieprasījis attiecīgā likuma otrreizēju caurlūkošanu,

21izteicis iebildumus pret to un aicinājis Saeimu rūpīgi izvērtēt

22plānoto Valsts pārvaldes iekārtas likuma 92. panta grozījumu

23samērīgumu. Taču Saeima, pretēji Saeimas kārtības ruļļa 115.

24panta otrajai daļai, neesot ņēmusi vērā Valsts prezidenta

25iebildumus. Turklāt Saeimas 2017. gada 25. oktobra sēdē

26likumprojekts par Atlīdzības likuma papildināšanu ar

27apstrīdētajām normām esot atzīts par steidzamu, bet priekšlikums

28par šādiem papildinājumiem iesniegts tikai likumprojekta otrajam

29lasījumam. Tādējādi kompetentajām iestādēm neesot dota iespēja

30sniegt vērtējumu par likumprojektu un Saeima apstrīdētās normas

31pieņēmusi, neuzklausot datu aizsardzības speciālistu un tiesību

32ekspertu viedokli par šo normu satversmību.

33Apstrīdētajās normās ietvertajam pamattiesību ierobežojumam

34neesot leģitīma mērķa, jo tas neesot norādīts ne šajās normās, ne

35tās paskaidrojošajos dokumentos. Uz šādu mērķi neesot norādījuši

36arī Saeimas deputāti Saeimas sēdes laikā. Par apstrīdētajās

37normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa neesību

38liecinot arī tas, ka šīs normas esot pretrunā ar vairākām Eiropas

39Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa regulas (ES) 2016/679

40par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu

41apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ direktīvu

4295/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (turpmāk - Datu

43regula) normām.

44Ja Satversmes tiesa atzītu, ka apstrīdētajās normās

45ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir kāds leģitīms mērķis,

46tad būtu atzīstams, ka likumdevēja lietotie līdzekļi nav

47piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. Proti, Saeima uz valsts un

48pašvaldību institūciju darbiniekiem, kuri nav valsts

49amatpersonas, nepamatoti pēc analoģijas attiecinājusi to pašu

50regulējumu, kas piemērojams valsts amatpersonām. Tātad jebkurš

51varot iestādes mājaslapā viegli identificēt konkrētu personu un

52sekot tās atalgojumam katru mēnesi.

53Pieteikuma iesniedzēji uzsver, ka viņi, veicot savus darba

54pienākumus, nepieņemot tādus lēmumus, kas ietekmē sabiedrību.

55Tāpat viņi neesot pakļauti interešu konfliktam vai korupcijas

56riskam. Līdz ar to informācijas par Pieteikuma iesniedzēju

57mantisko stāvokli publicēšana nesasniedzot to mērķi, ko

58sasniedzot informācijas par valsts amatpersonu mantisko stāvokli

59publicēšana.

60Pastāvot arī saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem varot tikt

61sasniegts apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma

62iespējamais leģitīmais mērķis. Turklāt saskaņā ar citiem

63likumiem, piemēram, Iesniegumu likumu vai Informācijas atklātības

64likumu, sabiedrībai jau tagad esot iespējas saņemt no iestādes

65visu to interesējošo informāciju.

66Arī labums, ko no apstrīdētajām normām iegūst sabiedrība,

67neesot lielāks par Pieteikuma iesniedzēju tiesībām un

68likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu. Pieteikuma iesniedzēju

69personas datu publicēšana institūcijas mājaslapā arī nekādā veidā

70neveicinot sabiedrības diskusiju par valsts budžeta līdzekļu

71izlietošanu. Sabiedrība no Pieteikuma iesniedzēju datu

72publicēšanas institūciju mājaslapās negūstot neko vairāk kā gluži

73vienkārši iespēju apmierināt ziņkāri. Šāda sabiedrības interese

74neesot pelnījusi valsts aizsardzību.

75Apstrīdētās normas pieļaujot arī tādas informācijas

76publicēšanu, kura attiecas uz pabalstiem, piemēram, bērna

77piedzimšanas vai tuvinieka zaudēšanas pabalstu. Savukārt slimības

78pabalsta izmaksāšanas fakts norādot uz personas veselības

79stāvokli un sniedzot informāciju par to, ka persona ir slimojusi.

80Taču apstrādāt informāciju, kas attiecas uz personas veselību,

81aizliedzot Fizisko personu datu aizsardzības likuma 11. pants un

82Datu regulas 9. pants, izņemot šajos pantos minētos gadījumus, un

83pat tajos neesot paredzētas tiesības apstrādāt minēto informāciju

84apstrīdētajās normās noteiktajā kārtībā. Tādējādi Pieteikuma

85iesniedzēju tiesiskajām interesēm nodarītais kaitējums esot

86lielāks nekā labums, ko no apstrīdētajām normām iegūst

87sabiedrība.

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

2Saeima - atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētās normas

3atbilst Satversmes 96. pantam.

4Personas datu aizsardzība ietilpstot Satversmes 96. pantā

5ietverto tiesību tvērumā. Šīs tiesības esot konkretizētas

6speciālajos likumos, tostarp Fizisko personu datu apstrādes

7likumā. Tāpat šīs tiesības skarot Datu regula, un Fizisko personu

8datu apstrādes likumā esot lietoti tās 4. pantā ietvertie

9termini.

10Atbilstoši apstrīdētajām normām informācijai par Pieteikuma

11iesniedzējiem aprēķināto atalgojumu un citām naudas summām, kas

12viņiem pienākas, katru mēnesi vajagot būt publicētai attiecīgās

13augstskolas mājaslapā. Līdz ar to pirmšķietami esot konstatējams

14attiecīgo tiesību ierobežojums. Tomēr Saeima neesot konstatējusi,

15ka informācija par Pieteikuma iesniedzēju atalgojumu, vārdu,

16uzvārdu un amatu būtu publicēta Rīgas Tehniskās universitātes un

17Rīgas Stradiņa universitātes mājaslapās internetā. Pēc Saeimas

18ieskata, neesot iespējams konstatēt Pieteikuma iesniedzēju

19pamattiesību ierobežojumu un esot izvērtējams jautājums par

20tiesvedības izbeigšanu lietā.

21Ja Satversmes tiesa atzītu, ka tiesvedības izbeigšanai lietā

22nav pamata, tad visupirms būtu vērtējams tas, vai apstrīdētajās

23normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar

24pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Saeima norāda, ka apstrīdēto

25normu pieņemšanas process bijis atbilstošs Satversmes un Saeimas

26kārtības ruļļa prasībām. Saeima esot ņēmusi vērā apstrīdēto normu

27pieņemšanas procesā iesaistīto institūciju, tostarp Valsts

28prezidenta, viedokļus, kā arī vērtējusi apstrīdētajās normās

29ietvertā pamattiesību ierobežojuma atbilstību Satversmes 96.

30pantam un fizisko personu datu aizsardzības prasībām.

31Satversmes 96. pantā ietvertās tiesības uz privātās dzīves

32neaizskaramību varot tikt ierobežotas, lai nodrošinātu Satversmes

33100. pantā ietvertās tiesības uz informācijas pieejamību.

34Apstrīdētās normas esot pieņemtas ar mērķi veicināt informācijas

35atklātību un tādējādi aizsargāt Satversmes 100. pantā ietvertās

36privātpersonu tiesības uz informāciju. Līdz ar to apstrīdētajās

37normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis esot

38citu personu tiesību aizsardzība.

39Apstrīdētās normas ļaujot efektīvāk izmantot Satversmes 100.

40pantā garantētās tiesības uz informāciju. Tātad tās esot

41piemērotas pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa

42sasniegšanai.

43Apstrīdēto normu pieņemšanas procesā Saeima esot vērtējusi,

44vai nepastāv Pieteikuma iesniedzēju pamattiesības mazāk

45ierobežojoši līdzekļi, taču neviens no šiem līdzekļiem

46nenodrošinot pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanu

47vismaz tādā pašā kvalitātē kā apstrīdētajās normās

48noteiktais.

49Saeima norāda, ka labums, ko no apstrīdētajām normām iegūst

50sabiedrība, esot lielāks par Pieteikuma iesniedzēju tiesībām un

51likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu. Proti, apstrīdētās

52normas atbilstot visiem datu aizsardzības principiem -

53tiesiskumam, minimalitātei un anonimitātei. Savukārt informācijas

54atklātība mazinot riskus, kas saistīti ar patvaļīgu valsts

55budžeta līdzekļu izlietojumu. Sabiedrība esot ieinteresēta, lai

56attiecībā uz valsts budžeta izlietojumu būtu nodrošināta

57informācijas atklātība iespējami augstākā līmenī, un šī

58sabiedrības interese esot leģitīma.

1Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

2uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 96. pantam un

3Datu regulas nosacījumiem par personas datu tiesisku

4apstrādi.

5Apstrīdētās normas uzliekot institūcijai pienākumu publicēt

6arī informāciju par dažādiem piešķirtajiem pabalstiem. Tādējādi

7varot tikt izpausta informācija par personas veselības stāvokli,

8lai gan Datu regulas 9. pants aizliedzot šādu informāciju

9apstrādāt. Ilgstoši publicējot informāciju par personas ikmēneša

10ienākumiem un saglabājot to formātā, kas ļauj analizēt atalgojuma

11izmaiņas vairāku mēnešu periodā, tiekot skarta tāda personas

12informācija, kas uzskatāma par privātu. Līdz ar to varot tikt

13būtiski aizskartas personas tiesības uz privātās dzīves

14neaizskaramību un radītas citas tai nelabvēlīgas sekas.

15Saskaņā ar apstrīdētajām normām esot publicējami arī tādu

16personu ienākumi, kuras nav uzskatāmas par amatpersonām. Šo

17personu darbības izvērtējuma robežas esot šaurākas nekā

18amatpersonām, jo to veiktais darbs esot līdzīgs privātajā sektorā

19veicamajam darbam un to pieņemtie lēmumi neietekmējot sabiedrību.

20Taču šie darbinieki tiekot nostādīti nevienlīdzīgā stāvoklī ar

21darbiniekiem, kuri veic līdzīgus uzdevumus privātajā sektorā.

22Turklāt neesot skaidrs, kāda ir sabiedrības interese un kā tiek

23veicināts caurspīdīgums un atklātība, ja informācija par personu

24tiek glabāta astoņu gadu garumā, neņemot vērā to, vai šī persona

25joprojām uzskatāma par publisku personu.

26Apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma

27leģitīmo mērķi esot iespējams sasniegt ar personas tiesības mazāk

28ierobežojošiem līdzekļiem. Proti, varētu publicēt tikai

29informāciju par darbinieku atlīdzības noteikšanas kritērijiem un

30darba samaksas apmēru sadalījumā pa amatu grupām, kā arī

31informāciju par Atlīdzības likuma 15. panta vienpadsmitajā daļā

32minētajām speciālajām piemaksām, norādot to apmēru un būtisko

33funkciju vai stratēģiski svarīgo mērķi, kura dēļ attiecīgā

34piemaksa noteikta. Turklāt likums "Par interešu konflikta

35novēršanu valsts amatpersonu darbībā" jau paredzot

36amatpersonas deklarācijas publisku pieejamību.

1Pieaicinātā persona - Finanšu ministrija -

2pievienojas Saeimas atbildes rakstā sniegtajam viedoklim un

3uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 96. pantam.

1Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata,

2ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 96. pantam.

3Izskatāmās lietas izlemšanā būtiska nozīme esot Datu regulai,

4jo tā atspoguļojot lielākās datu aizsardzības jomā pēdējo

5divdesmit gadu laikā notikušās izmaiņas, kas ieviestas,

6pielāgojoties mūsdienu izaicinājumiem.

7Apstrīdētajās normās noteiktais pienākums institūcijas

8mājaslapā internetā publicēt amatpersonu un darbinieku algas esot

9atzīstams par tiesību uz privāto dzīvi ierobežojumu. Proti,

10personas datu tālākizplatīšana trešām personām nozīmējot

11iejaukšanos personas tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību.

12Šāds secinājums izrietot gan no Satversmes tiesas, gan no Eiropas

13Cilvēktiesību tiesas judikatūras.

14Apstrīdēto normu pieņemšanas procesā esot bijušas daudzas

15nepilnības. Piemēram, šīs normas pieņemtas paātrinātā kārtībā,

16iesniegtas tikai likumprojekta otrajam lasījumam, tāpēc tām

17neesot pievienota anotācija. Šāda prakse neesot atbalstāma, jo

18liedzot iespēju iepazīties ar likumdevēja gribu un pamattiesību

19ierobežojuma leģitīmo mērķi.

20Tomēr varot atzīt, ka apstrīdētās normas ir formulētas

21pietiekami saprotami un skaidri, lai personas, uz kurām tās

22attiecas, varētu paredzēt to piemērošanas sekas. Tādējādi varot

23uzskatīt, ka apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību

24ierobežojums ir noteikts ar likumu.

25Pamattiesību ierobežojumam esot leģitīms mērķis - sabiedrības

26tiesības saņemt informāciju par valsts budžeta līdzekļu

27izlietojumu. Tomēr konkrētajā gadījumā piedāvātās informācijas

28apjoms esot nesamērīgi plašs un vispārīgs, kā arī nesniedzot

29adekvātu un pilnvērtīgu priekšstatu par šo līdzekļu

30izlietojumu.

31Tāpat tiesībsargam esot šaubas par to, vai apstrīdētajās

32normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir piemērots leģitīmā

33mērķa sasniegšanai. Sabiedrībai esot nepieciešams iepazīties ar

34valsts budžeta līdzekļu izlietojumu. Tomēr vajagot izvērtēt, vai

35patiešām ikvienam sabiedrības loceklim ir jābūt informētam par

36visu valsts amatpersonu un darbinieku atalgojumu.

37Apstrīdētajās normās noteiktais astoņus gadus ilgais

38informācijas glabāšanas termiņš pakļaujot nopietnam riskam

39personas tiesības. Ja apjomīgu datu apstrāde tiek veikta

40internetā, datu subjekts varot zaudēt kontroli pār saviem datiem.

41Pēc datu publikācijas neesot iespējams izsekot, vai tie netiek

42izmantoti tādām vajadzībām, kas nav savienojamas ar publikācijas

43sākotnējo mērķi.

44Tiesībsargs uzsver, ka ir jāvērtē, vai tiešām apstrīdētajās

45normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi nevarētu

46sasniegt ar personas tiesības mazāk ierobežojošiem

47līdzekļiem.

1Pieaicinātā persona - Datu valsts inspekcija

2- uzskata, ka apstrīdētās normas nesamērīgi aizskar Satversmes

396. pantā garantētās personu tiesības uz privāto dzīvi.

4Apsvērumi, kas ietverti Datu valsts inspekcijas viedoklī, ir

5līdzīgi Tieslietu ministrijas un tiesībsarga viedokļos

6izteiktajiem apsvērumiem.

7Papildus Datu valsts inspekcija norāda, ka apstrīdētās normas

8likumdevējs neesot pienācīgi samērojis ar Satversmes 100. un 96.

9pantā ietvertajām pamattiesībām. Citās Eiropas Savienības

10dalībvalstīs tikai atsevišķos izņēmuma gadījumos tiekot pieļauts

11tas, ka informācija par kādas konkrētas amatpersonas atalgojumu

12tiek publicēta, norādot arī šīs amatpersonas vārdu, uzvārdu un

13amatu.

14Pēc Datu valsts inspekcijas ieskata, būtu nepieciešams apsvērt

15arī to, vai veids un apjoms, kādā personas dati saskaņā ar

16apstrīdētajām normām tiek publicēti, nerada vēl citus, ar datu

17aizsardzību nesaistītus riskus. Piemēram, personas datu

18publiskošana saistībā ar datu subjekta ekonomisko situāciju varot

19padarīt attiecīgo personu zināmā mērā neaizsargātu pret

20potenciāliem noziedzīgiem aizskārumiem.

1Pieaicinātā persona - biedrība "Latvijas

2Universitāšu asociācija" (turpmāk - Universitāšu

3asociācija) - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes

496. pantam.

5Augstskolas vēsturiski esot bijušas politiski neitrālas.

6Pielīdzinot augstskolu darbiniekus ierēdņiem, netiekot ņemtas

7vērā augstskolu vēsturiskās tradīcijas.

8Likumdevējs apstrīdētajās normās esot ļoti vispārīgi noteicis,

9ka informāciju publicē "institūcijas mājaslapā

10internetā". Taču izpratne par apstrīdēto normu prasību

11izpildi esot ļoti dažāda. Neieguldot finanšu līdzekļus valsts

12institūciju informācijas sistēmu pilnveidošanā, neesot iespējams

13ilglaicīgi un droši saglabāt publicēto datu integritāti.

14Publicējot apstrīdētajās normās norādīto informāciju, tiekot

15nepamatoti izpausti dati par personas privāto dzīvi. Tāpat šī

16informācija ne vienmēr precīzi atspoguļojot visus nodarbinātības

17aspektus un radot maldīgu priekšstatu par samaksas noteikšanu.

18Precīzu informāciju par augstskolu darbinieku atalgojumu varot

19iegūt tikai uz konkrēta informācijas pieprasījuma pamata, nevis

20uz apstrīdētajās normās norādītās fragmentētās un vispārīgās

21informācijas pamata.

1Pieaicinātā persona - biedrība "Latvijas

2Sertificēto personas datu aizsardzības speciālistu

3asociācija" (turpmāk - Datu aizsardzības speciālistu

4asociācija) - norāda, ka Datu regula nosakot lēmuma pieņēmēja -

5Saeimas - pienākumu izvērtēt, vai plānotais regulējums atbilst

6personas tiesībām uz privātumu. Saeima šādu izvērtēšanu neesot

7dokumentējusi. Līdz ar to, nezinot visus argumentus, neesot

8iespējams sniegt vērtējumu par apstrīdēto normu atbilstību

9Satversmei un Datu regulai.

10Tomēr Datu aizsardzības speciālistu asociācija norāda, ka,

11vērtējot apstrīdēto normu satversmību, ir svarīgi ņemt vērā

12vairākus datu apstrādes principus, tostarp glabāšanas

13ierobežojuma, datu minimalitātes un precizitātes principus.

14Atbilstoši glabāšanas ierobežojuma principam personas dati būtu

15glabājami ne ilgāk kā nepieciešams nolūkiem, kādos šie dati tiek

16apstrādāti. Saskaņā ar datu minimizēšanas principu dati

17apstrādājami adekvāti un atbilstīgi. Šā principa kontekstā

18apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo

19mērķi būtu iespējams sasniegt, publicējamo datu kategorijas

20samazinot vai anonimizējot, piemēram, norādot iestādes darba algu

21izmaksu apkopojumu. Savukārt saskaņā ar precizitātes principu

22būtu publicējami tikai tādi dati, kas ir precīzi un nerada

23kaitējumu datu subjektam.

1Pieaicinātā persona - LL.M. Katrīne

2Pļaviņa - norāda, ka apstrīdētās normas ierobežojot personas

3tiesības uz privāto dzīvi. Tomēr šajās normās ietvertajam

4pamattiesību ierobežojumam esot leģitīms mērķis - sabiedrības

5kontrole pār Atlīdzības likuma subjektiem izmaksāto atalgojumu.

6Šo leģitīmo mērķi aptverot arī Datu regulas 23. panta 1. punkta

7"e" apakšpunkts.

8Lietā neesot strīda par to, vai apstrīdētās normas ir

9piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai. Lietā esot strīds par

10saudzējošāku leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļu esību un datu

11publiskuma termiņa samērīgumu.

12Viens no līdzekļiem, ar kuriem būtu iespējams sasniegt

13apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo

14mērķi, būtu iespēja darbinieka atalgojumu publicēt intervālos,

15piemēram, norādot, ka atalgojums ir 1000 līdz 2000

16euro.

17Apstrīdētās normas neatbilstot vairākiem datu aizsardzības

18principiem, tostarp minimalitātes un datu glabāšanas ierobežojuma

19principiem. Neatbilstība minimalitātes principam rodoties tādēļ,

20ka pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi esot iespējams

21sasniegt ar mazāka personas datu apjoma publicēšanu.

22Savukārt neatbilstība datu glabāšanas ierobežojuma principam

23esot konstatējama tādēļ, ka astoņu gadu termiņš pārsniedzot

24leģitīmā mērķa sasniegšanai nepieciešamo laiku. Saeima atalgojuma

25publiskumu astoņus gadus pēc tā izmaksas pamatojot ar iespēju

26vērot saistību starp konkrētu Atlīdzības likuma subjektu

27darbinieku atlīdzību un sabiedrības locekļu politisko izvēli, kas

28tiek izdarīta vēlēšanās. Šis Saeimas arguments gan esot pamatots

29tikai ar viena Saeimas deputāta izteikumiem, nevis ar skaidru

30norādi uz mērķa sasniegšanai nepieciešamo publiskuma termiņu.

1Pieaicinātā persona - Signe Plūmiņa -

2norāda, ka apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 96. pantam

3vērtējama kopsakarā ar Datu regulu. Savukārt Saeima, pieņemot

4apstrīdētās normas, esot pārkāpusi vairākus šajā regulā ietvertos

5datu apstrādes pamatprincipus.

6No Datu regulas 5. panta 1. punkta "b" apakšpunkta

7izrietot nepieciešamība pēc skaidra nolūka, ar kādu dati tiks

8apstrādāti. Taču datu apstrādes nolūku Saeima neesot noteikusi

9pietiekami precīzi un skaidri.

10Saeima neesot pietiekami detalizēti izvērtējusi arī to datu

11subjektu kategorijas, par kuriem noteiktu informāciju

12nepieciešams publicēt institūcijas mājaslapā internetā. Tāpat

13Saeima neesot izmantojusi pietiekami skaidrus kritērijus,

14apsverot to, vai datu subjektu atalgojuma publiskošana palīdzēs

15sasniegt likumā noteiktos tās mērķus. Likumā esot noteikta tikai

16viena vispārēja datu subjektu kategorija - visas valsts

17amatpersonas un darbinieki. Taču šīs amatpersonas un darbinieki

18veicot ļoti dažādas funkcijas un uzdevumus. Tāpēc vajagot būt

19atšķirīgai arī pieejai šo personu tiesību uz savu datu

20aizsardzību ierobežošanai sabiedrības interesēs.

21Īpaši detalizēti vajadzējis izvērtēt konkrētas to datu

22subjektu kategorijas, informācija par kuriem tiek publicēta

23institūciju mājaslapās internetā. Proti, vajadzējis vērtēt, vai

24darbinieku atalgojuma publiskošana ir samērīga ar sasniedzamo

25mērķi. Piemēram, esot bijis jāapsver, vai tiešām ir nepieciešams

26publicēt attiecīgo informāciju par visiem darbiniekiem, tostarp

27arī administratīvā un saimnieciskā darba veicējiem, kuri nepieņem

28sabiedrībai būtiskus lēmumus.

29Saeima neesot sniegusi uz pierādījumiem balstītu informāciju

30par to, kā personas dati, kas institūciju mājaslapās internetā

31būs publiski pieejami astoņus gadus, palīdzēs sasniegt mērķi -

32iespēju pārskatīt darba samaksas dinamiku ilgstošā laikposmā.

33Tāpat likumdevējs neesot sniedzis detalizētu vērtējumu par to,

34vai apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma

35leģitīmo mērķi nebūtu iespējams sasniegt ar datu subjekta

36tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

1Rīgas Stradiņa universitāte informē Satversmes

2tiesu, ka tā savā mājaslapā internetā nepublicē informāciju par

3darbinieku atlīdzību, jo pastāvot kolīzija starp apstrīdētajām

4normām un Datu regulu. Proti, universitāte piemērojot nevis

5apstrīdētās normas, bet gan minēto regulu, kas nosakot pietiekami

6stingras datu aizsardzības prasības. Šī regula citstarp paredzot

7arī sankcijas par prettiesisku personas datu publicēšanu, un

8universitāte neesot gatava uzņemties ievērojamo finansiālo risku,

9kas izrietētu no regulas prasību neievērošanas.

10Secinājumu

11daļa

1Saeima ir izteikusi apsvērumus par tiesvedības

2izbeigšanu lietā, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29.

3panta pirmās daļas 6. punktu. Proti, tā norāda, ka apstrīdētās

4normas Pieteikuma iesniedzējiem nav piemērotas un tādējādi nav

5aizskārušas viņu tiesības. Šāds apgalvojums pamatots ar to, ka

6informācija par Pieteikuma iesniedzējiem aprēķināto atalgojumu un

7citām naudas summām, kas viņiem pienākas, Rīgas Tehniskās

8universitātes un Rīgas Stradiņa universitātes mājaslapās

9internetā neesot publicēta.

10Ja lietā ir izteikti argumenti, kas varētu būt pamats

11tiesvedības izbeigšanai, tie jāizvērtē visupirms (sk.,

12piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 6. jūnija sprieduma lietā

13Nr. 2017-21-01 9. punktu).

14Līdz ar to Satversmes tiesa noskaidros, vai apstrīdētās normas

15ir radījušas Pieteikuma iesniedzēju pamattiesību aizskārumu.

1Apstrīdētās normas noteic kārtību, kādā sabiedrība

2tiek informēta par valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu

3un darbinieku atlīdzību. Atbilstoši Atlīdzības likuma 3. panta

49.2 daļas 1. punktam valsts un pašvaldību institūcijas

5amatpersonām un darbiniekiem aprēķināto atalgojumu un citas

6naudas summas, kas viņiem pienākas, katru mēnesi publicē

7institūcijas mājaslapā internetā, norādot vārdu, uzvārdu, amatu

8un aprēķināto summu. Savukārt atbilstoši šā likuma 3. panta

99.2 daļas 2. punktam minētā informācija institūcijas

10mājaslapā internetā atrodas ne mazāk kā astoņus gadus. No

11apstrīdētajām normām izriet, ka tajās noteiktajiem pienākumiem ir

12imperatīvs raksturs. Tātad, lai apstrīdētās normas tiktu

13piemērotas, atsevišķs tiesību normu piemērošanas akts nav

14nepieciešams.

1515.1. Apstrīdētajās normās noteikto pienākumu adresāts

16ir valsts un pašvaldību institūcijas.

17Pieteikuma iesniedzēji ir Rīgas Tehniskās universitātes un

18Rīgas Stradiņa universitātes darbinieki (sk. Rīgas Tehniskās

19universitātes izziņas un Rīgas Stradiņa universitātes izziņas

20lietas materiālu 1. sēj. 28.-59. lp.). Ar likumu "Par

21Rīgas Stradiņa universitātes Satversmi" un likumu "Par

22Rīgas Tehniskās universitātes Satversmi" apstiprinātajās

23minēto augstskolu satversmēs noteikts, ka tās ir valsts dibinātas

24augstākās izglītības un zinātnes institūcijas, proti, valsts

25dibinātas augstskolas. Saskaņā ar Atlīdzības likuma 2. panta

26pirmās daļas 15. punktu par valsts institūcijām šā likuma

27izpratnē ir uzskatāmas arī valsts dibinātas augstskolas.

28Līdz ar to apstrīdētajās normās noteiktie pienākumi ir

29attiecināmi uz Pieteikuma iesniedzēju darba devējiem: Rīgas

30Tehnisko universitāti un Rīgas Stradiņa universitāti.

3115.2. Rīgas Tehniskā universitāte informāciju par tās

32darbiniekiem izmaksāto atalgojumu un citām summām, norādot viņu

33vārdu, uzvārdu un amatu, zināmā laika periodā no 2018. gada

34janvāra ir publicējusi savā mājaslapā internetā (sk. Rīgas

35Tehniskās universitātes viedokli lietas materiālu 1. sēj.

36173.-175. lp.). Savukārt Rīgas Stradiņa universitāte minēto

37informāciju savā mājaslapā internetā nav publicējusi (sk.

38Rīgas Stradiņa universitātes viedokli lietas materiālu 3. sēj.

3957.-63. lp.).

40Līdz ar to attiecībā uz Pieteikuma iesniedzējiem, kuri ir

41Rīgas Stradiņa universitātes darbinieki, apstrīdētajās normās

42noteiktā informācija nav pieejama mājaslapā internetā.

4315.3. Apstrīdētās normas visupirms uzliek pienākumus

44Pieteikuma iesniedzēju darba devējiem. Tomēr tās skar arī

45Pieteikuma iesniedzējus, jo reglamentē tieši ar viņiem saistītās

46informācijas publicēšanu un glabāšanu.

47Tas, ka apstrīdēto normu tiesiskās sekas daļai Pieteikuma

48iesniedzēju no viņiem neatkarīgu iemeslu dēļ nav iestājušās,

49tomēr nenozīmē, ka viņi nebūtu nokļuvuši šo normu tvērumā

50(sal.: Satversmes tiesas 2016. gada 12. maija sprieduma lietā

51Nr. 2015-14-0103 16.3. punkts). Pieteikuma iesniedzēju

52pamattiesību aizskārums apstrīdēto normu imperatīvā rakstura dēļ

53ir radies ar šo normu spēkā stāšanās brīdi.

54Līdz ar to Pieteikuma iesniedzēji ir

55nonākuši apstrīdēto normu tvērumā, tās ir radījušas Pieteikuma

56iesniedzēju pamattiesību aizskārumu un tiesvedība lietā ir

57turpināma.

1Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētās

2normas nesamērīgi ierobežo viņiem Satversmes 96. pantā ietvertās

3pamattiesības, jo noteic viņu personas datu apstrādi. Proti, tās

4uzliek Pieteikuma iesniedzēju darba devējiem gan pienākumu katru

5mēnesi publicēt internetā to darbiniekiem aprēķināto atalgojumu

6un citas naudas summas, norādot viņu vārdu, uzvārdu, amatu un

7aprēķināto summu, gan arī pienākumu glabāt šo informāciju

8internetā astoņus gadus.

916.1. Satversmes 96. pants noteic, ka ikvienam ir

10tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences

11neaizskaramību.

12Konkretizējot Satversmes 96. pantā ietvertās tiesības uz

13privātās dzīves neaizskaramību, Satversmes tiesa ir norādījusi,

14ka šīs tiesības aptver dažādus aspektus. Tās ietver indivīda

15tiesības uz savu privāto telpu, kur tas iespējami minimāli ciestu

16no valsts vai citu personu iejaukšanās. Tās arī aizsargā indivīda

17fizisko un garīgo integritāti, godu un cieņu, identitāti un

18personas datus. Arī informācija par personu ietilpst jēdziena

19"tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību" saturā

20(sk. Satversmes tiesas 2016. gada 16. jūnija sprieduma lietā

21Nr. 2015-18-01 10. punktu).

22Satversmes 89. pants noteic, ka valsts atzīst un aizsargā

23cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai

24saistošiem starptautiskajiem līgumiem. No šā panta izriet, ka

25likumdevēja mērķis ir panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību

26normu harmoniju ar starptautisko tiesību normām. Latvijai

27saistošās starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas

28prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo arī par

29interpretācijas līdzekli, lai noteiktu pamattiesību un tiesiskas

30valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie

31Satversmē ietverto pamattiesību samazināšanas vai ierobežošanas

32(sk., piemēram, Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr.

332015-14-0103 15.1. punktu).

34Satversmes tiesa jau iepriekš, noskaidrojot Satversmes 96.

35pantā noteikto pamattiesību saturu kopsakarā ar Eiropas Cilvēka

36tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pantu, ir

37norādījusi, ka valsts institūcijām ir ne vien negatīvs pienākums

38atturēties no jebkādas nepamatotas iejaukšanās tiesībās uz

39privātās dzīves neaizskaramību, bet arī pozitīvs pienākums veikt

40šo tiesību aizsardzībai nepieciešamās darbības. Likumdevējam ir

41jāizveido tāds personas datu aizsardzības mehānisms, kas

42nodrošinātu to apstrādes noteikumu atbilstību paredzētajam

43mērķim. Ar personas privāto dzīvi saistīto datu apstrāde, tostarp

44izpaušana un glabāšana, ietilpst personas tiesību uz privātās

45dzīves neaizskaramību tvērumā (sk. Satversmes tiesas 2018.

46gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-30-01 11.2.

47punktu).

4816.2. Satversmes 68. pants noteic un Satversmes tiesa

49ir atzinusi, ka līdz ar līguma par Latvijas pievienošanos Eiropas

50Savienībai ratifikāciju Eiropas Savienības tiesības ir kļuvušas

51par neatņemamu Latvijas tiesību sistēmas sastāvdaļu. Tādējādi

52Eiropas Savienības tiesību akti un Eiropas Savienības Tiesas

53judikatūrā nostiprinātā to interpretācija ir jāņem vērā,

54noskaidrojot nacionālo normatīvo aktu saturu un piemērojot tos

55(sk. Satversmes tiesas 2018. gada 11. aprīļa sprieduma lietā

56Nr. 2017-12-01 13. punktu).

57Līguma par Eiropas Savienības darbību 16. panta 1. punkts un

58Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 8. panta 1. punkts noteic,

59ka ikvienai personai ir tiesības uz savu personas datu

60aizsardzību. Šo tiesību aizsardzību nosaka Datu regula, kas

61aizstāj Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra

62direktīvu 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas

63datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (turpmāk - Direktīva

6495/46/EK).

65Atbilstoši Datu regulas 4. panta 1. punktam personas dati ir

66jebkura informācija, kas attiecas uz identificētu vai

67identificējamu fizisko personu. Identificējama fiziskā persona ir

68tāda persona, kuru var tieši vai netieši identificēt, jo īpaši

69atsaucoties uz identifikatoru, piemēram, minētās personas vārdu,

70uzvārdu, identifikācijas numuru, atrašanās vietas datiem,

71tiešsaistes identifikatoru vai vienu vai vairākiem minētajai

72fiziskajai personai raksturīgiem fiziskās, fizioloģiskās,

73ģenētiskās, garīgās, ekonomiskās, kultūras vai sociālās

74identitātes faktoriem.

75Ievērojot minēto, informācija par identificējamas fiziskās

76personas vārdu, uzvārdu, amatu, tai aprēķināto atalgojumu un

77citām šai personai izmaksājamām naudas summām ir uzskatāma par

78personas datiem. Savukārt personas datu izpaušana un glabāšana ir

79personas datu apstrādes darbības Datu regulas 4. panta 2. punkta

80izpratnē. Tādējādi apstrīdētajās normās noteiktās informācijas

81par Pieteikuma iesniedzējiem publicēšana un glabāšana ir

82uzskatāma par personas datu apstrādi. Minētā informācija satur

83tādus datus, kas saistīti ar personu privāto dzīvi, un šādu datu

84apstrāde ir iejaukšanās Pieteikuma iesniedzēju privātajā

85dzīvē.

86Līdz ar to apstrīdētās normas

87ierobežo Pieteikuma iesniedzējiem Satversmes 96. pantā noteiktās

88tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību.

1Tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību var

2ierobežot. Lai noskaidrotu, vai šo pamattiesību ierobežojums ir

3attaisnojams, jāpārbauda, vai:

41) ierobežojums ir noteikts ar likumu;

52) ierobežojumam ir leģitīms mērķis;

63) ierobežojums ir samērīgs (sk., piemēram, Satversmes

7tiesas 2018. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-30-01 12.

8punktu).

9Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētajās normās

10ietvertais pamattiesību ierobežojums nav noteikts ar pienācīgā

11kārtībā pieņemtu likumu. Proti, to pieņemšanas procesā esot

12pārkāpta Saeimas kārtības ruļļa 115. panta otrā daļa un neesot

13ievērots labas likumdošanas princips. Arī pieaicinātās personas

14Universitāšu asociācija un Signe Plūmiņa ir izteikušas atsevišķus

15apsvērumus par apstrīdēto normu pieņemšanas kārtības neievērošanu

16(sk. Latvijas Universitāšu asociācijas viedokli lietas

17materiālu 1. sēj. 163.-172. lp. un Signes Plūmiņas viedokli

18lietas materiālu 3. sēj. 82.-88. lp.).

19Apstrīdētās normas Atlīdzības likumā tika ietvertas ar 2017.

20gada 23. novembra likumu "Grozījumi Valsts un pašvaldību

21institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā",

22kura astoņi panti regulē dažādus tiesību jautājumus. Pieteikuma

23iesniedzēji apstrīd tikai tās Atlīdzības likuma normas, kas

24paredz viņu pamattiesību ierobežojumu, proti, darba devēju

25pienākumu publicēt mājaslapā internetā informāciju par Pieteikuma

26iesniedzējiem izmaksāto atalgojumu, norādot viņu vārdu, uzvārdu

27un amatu. Līdz ar to Satversmes tiesas izvērtējums attieksies uz

28apstrīdētajām normām un 2017. gada 23. novembra likuma

29"Grozījumi Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un

30darbinieku atlīdzības likumā" 2. pantu, ar kuru tās

31Atlīdzības likumā tika ietvertas.

32Izvērtējot, vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar

33pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, Satversmes tiesa pārbauda, vai

34likums ir:

351) pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto

36kārtību;

372) izsludināts un publiski pieejams atbilstoši normatīvo aktu

38prasībām;

393) pietiekami skaidri formulēts, lai persona varētu izprast no

40tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tā

41piemērošanas sekas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018.

42gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-30-01 13.

43punktu).

1Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Saeima, īstenojot

2likumdošanas tiesības, bauda rīcības brīvību tiktāl, ciktāl

3netiek pārkāpti vispārējie tiesību principi un citas Satversmes

4normas (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra sprieduma

5lietā Nr. 2016-14-01 25. punktu). Likumdošanas procesam ne

6vien jāatbilst normatīvajos aktos noteiktajām formālajām

7prasībām, bet arī jāveicina personu uzticēšanās valstij un

8tiesībām (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 12. aprīļa

9sprieduma lietā Nr. 2017-17-01 21.3. punktu).

1018.1. Viens no vispārējiem tiesību principiem, kas

11atvasināts no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas, ir

12tiesiskas valsts princips. Tas prasa tādas tiesību sistēmas

13pastāvēšanu, kurā pēc iespējas pilnīgāk tiktu novērsts tiesiskais

14regulējums, kas neatbilst Satversmei vai citām augstāka juridiska

15spēka tiesību normām (sal.: Satversmes tiesas 2014. gada 28.

16novembra sprieduma lietā Nr. 2014-09-01 23. punkts).

17No tiesiskas valsts principa demokrātiskā tiesiskā valstī

18izriet noteiktas prasības arī attiecībā uz likumdošanas procesu

19(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2012. gada 3. februāra

20sprieduma lietā Nr. 2011-11-01 11.2. punktu). No Satversmes

21tiesas judikatūras izriet, ka likumdošanas procesā jāievēro

22vispārējie tiesību principi, Satversmē un Saeimas kārtības rullī

23reglamentētie procesuālie priekšnoteikumi un prasības, arī

24attiecībā uz to likumprojektu pieņemšanas gaitu, kuri ir saistīti

25ar valsts budžetu. Likumdevējam jāizvērtē likumprojektā paredzēto

26tiesību normu atbilstība augstāka juridiska spēka tiesību normām,

27tostarp Satversmei, starptautiskajām un Eiropas Savienības

28tiesību normām, un jāsaskaņo likumprojektā paredzētās tiesību

29normas un tiesību sistēmā jau pastāvošās tiesību normas

30atbilstoši racionāla likumdevēja principam (sal.: Satversmes

31tiesas 2012. gada 3. februāra sprieduma lietā Nr. 2011-11-01

3211.2. un 12. punkts; 2017. gada 8. marta sprieduma lietā Nr.

332016-07-01 25.2. punkts). Tāpat Satversmes tiesa secinājusi,

34ka likumdevējam tiesību normas pieņemšanas gaitā ir jāizvērtē

35argumenti par šīs normas iespējamo neatbilstību Satversmes tiesas

36judikatūrai attiecīgajā jautājumā (sk., piemēram, Satversmes

37tiesas 2018. gada 12. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-17-01 22.3.

38punktu). Vispārīgi likumdevējs izskata likumprojektu atklāti

39Saeimas un Saeimas komisiju sēdēs, ietverot apspriešanas iespēju

40un nodrošinot, ka deputāti varētu izmantot savas runas un

41balsošanas tiesības. Tāpat paredzētais tiesiskais regulējums, kur

42tas nepieciešams, ir pienācīgi jāpamato ar izskaidrojošiem

43pētījumiem. Tieši priekšlikumu apspriešana nodrošina iespēju

44izvērtēt, vai pastāv paredzētā tiesiskā regulējuma alternatīvas

45(sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra sprieduma lietā

46Nr. 2016-14-01 25.2. punktu). Saskaņā ar Satversmes ievadu

47valsts darbībai, citstarp likumdošanas procesam, jābūt vērstai uz

48ilgtspējīgu attīstību. Proti, likumdošanas procesam ir jābūt

49vērstam uz ilgtspējīga tiesiskā regulējuma izstrādi. Tādējādi

50tiesību normu jaunradē likumdevējam, īpaši gadījumos, kad tiek

51ierobežotas pamattiesības, jābalstās, kur nepieciešams, plānotā

52tiesiskā regulējuma sociālās ietekmes izvērtējuma pētījumā un

53jāapsver šā tiesiskā regulējuma ieviešanai un izpildei

54nepieciešamie pasākumi (sal.: Levits E. Laba likumdošana un

55parlamenta zinātniskais dienests. Grām.: Levits E. Valstsgriba.

56Idejas un domas Latvijai 1985-2018. Rīga: Latvijas Vēstnesis,

572019, 737. lpp.). Turklāt likumdevējam jāapsver nozaru

58speciālistu izteiktās riska prognozes un jāveic savlaicīgi riska

59novērtēšanas pasākumi (sal.: Satversmes tiesas 2010. gada 22.

60jūnija sprieduma lietā Nr. 2009-111-01 29.3. punkts).

61Demokrātiskā tiesiskā valstī likumdevējam ir arī pienākums

62savlaicīgi un pienācīgi informēt un pēc iespējas - tieši vai

63pastarpināti - likumdošanas procesā iesaistīt sabiedrību un

64konsultēties ar ieinteresētajām personām [sal.: Satversmes

65tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01

6617.2. punkts un 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr.

672009-43-01 26. punkts; sal. arī: Voermans W. J.

68Legislation and Regulation. In: Karpen U., Xanthaki H. (Eds.)

69Legislation in Europe: A Comprehensive Guide for Scholars and

70Practitioners. Oxford: Hart, 2017, p. 24; Eiropas Padomes

71komisijas "Demokrātija caur tiesībām" (Venēcijas

72komisija) 2016. gada 18. marta pētījums Nr. 711/2013

73"Tiesiskuma kontrolsaraksts". Pieejams:

74www.venice.coe.int].

75Minētās prasības veido no tiesiskas valsts principa atvasinātā

76labas likumdošanas principa saturu. Tās ir galvenie, bet ne

77vienīgie labas likumdošanas principa konkretizācijas elementi,

78kas citstarp dod iespēju saprast, kāpēc likumdevējs noteicis

79konkrētu pamattiesību ierobežojumu un kādu apsvērumu dēļ šāds

80ierobežojums demokrātiskā tiesiskā valstī ir pieļaujams. Šīs

81prasības ir jāievēro, nosakot jebkuru pamattiesību

82ierobežojumu.

83Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka Latvijas

84sabiedrībā demokrātija vēl nebūt netiek uzskatīta par

85pašsaprotamu (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija

86sprieduma lietā Nr. 2017-25-01 23. punktu). Demokrātiskas

87tiesiskas valsts varas atzariem, tostarp likumdevējam, ir

88jātiecas uz to, lai personu uzticēšanās valstij un tiesībām, kā

89arī demokrātiska procesa izpratne arvien pieaugtu. Labas

90likumdošanas principa ievērošana sekmē šā mērķa sasniegšanu.

9118.2. Apstrīdētās normas ir ietvertas likumā

92"Grozījumi Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un

93darbinieku atlīdzības likumā", kuru Saeima pieņēma 2017.

94gada 23. novembrī. Šā likuma projekts savukārt bija ietverts

95likuma "Par valsts budžetu 2018. gadam" projektu

96pavadošo likumprojektu paketē, atzīts par steidzamu un pieņemts

97divos lasījumos.

98Saeimas kārtības rullī noteiktā kārtība, kādā izskata

99gadskārtējā valsts budžeta likuma projektu un likumprojektus,

100kuri nosaka vai groza valsts budžetu, atšķiras no citu

101likumprojektu izskatīšanas kārtības. Saeimas kārtības ruļļa

10287.1 pants paredz, ka budžeta likumprojektu paketi

103veido gadskārtējā valsts budžeta likuma projekts un

104likumprojekti, kuri nosaka vai groza valsts budžetu, jeb ar

105budžetu saistīti likumprojekti. Likumdevējam ir tiesības un arī

106pienākums valsts budžeta likumā un to pavadošo likumu paketē

107iekļaut vienīgi tādus jautājumus, kas, pirmkārt, attiecas uz

108konkrēto saimniecisko gadu un, otrkārt, ir cieši saistīti ar

109valsts finanšu līdzekļu izlietojumu (sk. Satversmes tiesas

1102011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 18.

111punktu). Ņemot vērā īpašo budžeta likumprojektu paketes

112izskatīšanai noteikto kārtību, Saeimai jāizvērtē arī tas, vai

113visi budžeta likumprojektu paketē ietvertie likumprojekti vai

114priekšlikumi par šiem likumprojektiem atbilst Saeimas kārtības

115ruļļa 87.1 pantā norādītajiem kritērijiem. Ja kāds

116likumprojekts vai priekšlikums šiem kritērijiem neatbilst,

117Saeimai tas jāizslēdz no budžeta likumprojektu paketes (sk.,

118piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra sprieduma

119lietā Nr. 2016-14-01 25.1. punktu).

120Apstrīdētās normas likumprojektā Nr. 1056/Lp12 "Grozījumi

121Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku

122atlīdzības likumā" sākotnēji nebija ietvertas. 12. Saeimas

123deputāts Ints Dālderis priekšlikumu, kas paredzēja minēto

124likumprojektu papildināt ar apstrīdētajām normām, iesniedza uz 2.

125lasījumu. Priekšlikums pamatots ar atsauci uz 12. Saeimas Valsts

126pārvaldes un pašvaldības komisijas atzinumu, kurš "nosaka,

127ka atklātības veicināšana risināma šajā likumā" (sk. 12.

128Saeimas deputāta Inta Dāldera 2017. gada 30. oktobra vēstuli

129"Par priekšlikumiem likumprojektam Grozījumi Valsts un

130pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības

131likumā". Pieejams: titania.saeima.lv). 12. Saeimas

132Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija nolēma šo priekšlikumu

133neatbalstīt kā neattiecināmu uz valsts budžetu (sk.

134priekšlikumu tabulu likumprojekta Nr. 1056/Lp12

135"Grozījumi Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu

136atlīdzības likumā" 2. lasījumam. Pieejams:

137titania.saeima.lv; lietas materiālu 1. sēj. 118. lp.).

138Satversmes tiesa atzinusi, ka Saeimas kārtības rullis

139ievērojamu likumprojekta sagatavošanas darba daļu uztic Saeimas

140komisijām un tieši atbildīgā komisija nodrošina to, ka

141likumprojekts izskatīšanai Saeimas sēdē tiek sagatavots

142pilnvērtīgi (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra

143sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 18. punktu). 12. Saeimas 2017.

144gada 22. novembra sēdē ziņojot par apstrīdētajām normām, Budžeta

145un finanšu (nodokļu) komisijas vārdā deputāts Edgars Putra

146norādīja, ka priekšlikums par Atlīdzības likuma papildināšanu ar

147apstrīdētajām normām komisijā nav atbalstīts. Tomēr pēc debašu

148slēgšanas deputāts E. Putra attiecībā uz minēto priekšlikumu

149norādīja, ka tas ir "politiska izšķiršanās", un

150aicināja "izteikt savu attieksmi, balsojot par šo

151priekšlikumu" (sk. 12. Saeimas 2017. gada 22. novembra

152sēdes stenogrammu. Pieejams: titania.saeima.lv).

153Atbilstoši Likuma par budžetu un finanšu vadību 1. panta

154pirmajai daļai budžets ir līdzeklis valsts politikas realizācijai

155ar finansiālām metodēm. Savukārt atbilstoši minētā panta otrajai

156daļai budžeta mērķis ir noteikt un pamatot, kādi līdzekļi

157nepieciešami valdībai, citām valsts institūcijām un pašvaldībām

158to valsts pienākumu izpildei, kuru finansēšana noteikta ar

159likumdošanas aktiem, nodrošinot, lai tajā laikposmā, kuram šie

160līdzekļi paredzēti, izdevumus segtu atbilstoši ieņēmumi. Budžetu

161izstrādājot, jāņem vērā nepieciešamība nodrošināt vispārējo

162ekonomisko līdzsvaru.

163Apstrīdētās normas plašākā nozīmē regulē ar valsts un

164pašvaldību institūciju budžeta līdzekļu izlietojumu saistītās

165informācijas atklātību. Ne apstrīdēto normu izstrādes materiāli,

166ne apstrīdēto normu teksts nedod pamatu secinājumam, ka

167apstrīdētās normas regulētu valsts politikas realizāciju ar

168finansiālām metodēm vai pamatotu finanšu līdzekļu nepieciešamību

169konkrētu valsts pienākumu izpildei konkrētā saimnieciskajā gadā.

170Turklāt 12. Saeimas 2017. gada 22. novembra sēdē debatēs par

171apstrīdētajām normām deputāts Ints Dālderis attiecībā uz paša

172iesniegto priekšlikumu norādīja, ka "šeit nav fiskālās

173ietekmes, šeit nav palielināta administratīvā sloga" (sk.

1Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija

2otrreizējās caurlūkošanas ietvaros Valsts pārvaldes iekārtas

3likuma 92. pantu paredzēja izteikt jaunā redakcijā, un tā vairs

4nesaturēja tādu pamattiesību ierobežojumu, kas pēc būtības ir

5līdzīgs apstrīdētajā normā ietvertajam.

6Savukārt apstrīdētās normas kā deputāta Inta Dāldera

7priekšlikums tika ietvertas likumprojektā "Grozījumi Valsts

8un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības

9likumā" tikai uz otro un galīgo lasījumu. Par šiem

10grozījumiem atbildīgā Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu)

11komisija attiecīgo priekšlikumu neatbalstīja, norādot uz tā

12neatbilstību Saeimas kārtības ruļļa 87.1 pantā

13noteiktajiem kritērijiem (sk. šā sprieduma 18.2. punktu),

14un no lietas materiāliem izriet, ka tā nebija vērtējusi

15apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma

16satversmību. Savukārt 12. Saeimas 2017. gada 22. novembra sēdē

17deputāti minēto deputāta Inta Dāldera priekšlikumu apsprieda,

18tomēr attiecīgo diskusiju laikā netika izvērtēts nedz

19apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma

20samērīgums, nedz atbilstība datu aizsardzības prasībām. Deputāts

21Sergejs Dolgopolovs norādīja, ka Atlīdzības likumā ietverts

22deleģējums Ministru kabinetam vērtēt ar valsts un pašvaldību

23institūciju amatpersonu un darbinieku atalgojumu saistītās

24informācijas publicēšanas pienākuma apjomu, un uzsvēra, ka šis

25jautājums jau esot atrisināts un ka tas, vai risinājums ir labs,

26"būs uz Ministru kabineta sirdsapziņas, jo viņi atbild par

27tiem noteikumiem un to [..] saturu, kā bija ieteikts

28komisijā" (sk. 12. Saeimas 2017. gada 22. novembra sēdes

29stenogrammu. Pieejama: titania.saeima.lv). Satversmes tiesa

30vērš uzmanību, ka tas vien, ka likumdevējs kādu tiesisko

31regulējumu ir apspriedis, iespējams, pat vairākkārt, vēl

32nenozīmē, ka likumdevējs tik tiešām būtu vērtējis šajā tiesiskajā

33regulējumā ietverta pamattiesību ierobežojuma atbilstību

34konstitūcijai [sal.: Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnešu

35Ziemeles, Šajo (Sajó), Kalaidžijeva (Kalaydjiyeva),

36Vučiničs (Vučinić) un De Gaetāno (De Gaetano)

37kopējās atsevišķās domas pie sprieduma lietā "Animal

38Defenders International v. The United Kingdom", pieteikums

39Nr. 48876/08, 9. punkts].

40Tādējādi no apstrīdēto normu izstrādes materiāliem izriet, ka

41Saeima to pieņemšanas gaitā nav pēc būtības izvērtējusi Valsts

42prezidenta motivētajā rakstā izteiktos iebildumus, citstarp

43attiecībā uz valsts institūciju pienākuma publicēt mājaslapā

44internetā informāciju par to amatpersonām un darbiniekiem

45aprēķināto atalgojumu un citām naudas summām, norādot viņu vārdu,

46uzvārdu un amatu, satversmību un atbilstību fizisko personu datu

47aizsardzības prasībām.

4818.4. Pieteikuma iesniedzēji norāda uz apsvērumiem par

49apstrīdēto normu neatbilstību ne vien Satversmes 96. pantam, bet

50arī Datu regulai. Pēc Pieteikuma iesniedzēju ieskata, apstrīdēto

51normu pieņemšanas gaitā Saeima nav uzklausījusi datu aizsardzības

52un tiesību ekspertu viedokli par apstrīdēto normu atbilstību Datu

53regulai (sk. pieteikumu lietas materiālu 1. sēj. 6. lp.).

54Turklāt vairākas pieaicinātās personas ir izteikušas apsvērumus

55par apstrīdētajās normās noteikto pienākumu neatbilstību Datu

56regulas 5. pantā ietvertajiem personas datu apstrādes principiem

57(sk. Tieslietu ministrijas viedokli lietas materiālu 1. sēj.

58184.-189. lp., Datu valsts inspekcijas viedokli lietas materiālu

591. sēj. 191.-194. lp., Katrīnes Pļaviņas viedokli lietas

60materiālu 3. sēj. 69.-76. lp., Datu aizsardzības speciālistu

61asociācijas viedokli lietas materiālu 3. sēj. 77.-81. lp. un

62Signes Plūmiņas viedokli lietas materiālu 3. sēj. 82.-88.

63lp.).

64Apstrīdēto normu pieņemšanas brīdī bija spēkā Direktīva

6595/46/EK. Tā neizvirzīja īpašas prasības attiecībā uz

66likumdošanas procesu, kurā tiek lemts par ierobežojuma noteikšanu

67personas tiesībām uz datu aizsardzību. Tomēr tajā pašā laikā bija

68spēkā arī Datu regula, kuras 99. panta 1. punkts noteic, ka tā

69stājas spēkā divdesmitajā dienā pēc tās publicēšanas Eiropas

70Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Datu regula Eiropas Savienības

71Oficiālajā Vēstnesī tika publicēta 2016. gada 4. maijā

72(publikācijas Nr. L 119). Tātad Datu regula stājās spēkā 2016.

73gada 24. maijā, no šā brīža kļūstot par Eiropas Savienības

74dalībvalstu, tostarp arī Latvijas, tiesību sistēmu sastāvdaļu

75[sk.: Gailītis K., Markus K. Eiropas Savienības tiesību avoti.

76Grām.: Schewe C., Buka A., Gailītis K., Strazdiņš Ģ. (zin. red.)

77Eiropas Savienības tiesības. I daļa. Institucionālās tiesības.

78Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2014, 232. lpp.; sal.: Lenaerts K.,

79Van Nuffel P. Constitutional Law of the European Union.

802nd edition. London: Sweet & Maxwell, 2006, p.

81764]. Savukārt atbilstoši Datu regulas 99. panta 2. punktam

82tā kļuva piemērojama no 2018. gada 25. maija.

8318.4.1. Līguma par Eiropas Savienību 4. panta trešās

84daļas pirmais paragrāfs noteic, ka saskaņā ar lojālas sadarbības

85principu Savienība un dalībvalstis ar patiesu savstarpējo cieņu

86palīdz cita citai veikt uzdevumus, ko nosaka Līgumos. Savukārt

87minētā panta trešās daļas trešais paragrāfs noteic, ka

88dalībvalstis sekmē Savienības uzdevumu izpildi un atturas no

89jebkādiem pasākumiem, kuri varētu apdraudēt Savienības mērķu

90sasniegšanu. Šajā pantā ietvertais dalībvalstu lojalitātes

91princips uzliek dalībvalstīm negatīvu pienākumu atturēties no

92jebkādu darbību veikšanas, kas var kaitēt Eiropas Savienības

93interesēm [sk.: Lenaerts K., Gutiérrez-Fons A. J. A

94Constitutional Perspective. In.: Schütze R., Tridimas T. (Eds.)

95Oxford Principles of European Union Law. Volume I: The European

96Union Legal Order. Oxford: Oxford University, 2018, p. 119].

97Vienlaikus dalībvalstu lojalitātei atbilstoši Satversmes 68.

98panta otrajai daļai jāstiprina demokrātija. Labas likumdošanas

99principa tvērumā ietilpst demokrātiju stiprinoša Eiropas

100Savienības tiesību ievērošana, tādējādi veicinot ilgtspējīga

101tiesiskā regulējuma pieņemšanu.

102Līguma par Eiropas Savienību 3. panta pirmā daļa noteic, ka

103Eiropas Savienības mērķis ir veicināt mieru, stiprināt savas

104vērtības un savu tautu labklājību. Atbilstoši Datu regulas ievada

1052. apsvērumam ar šo regulu paredzēts veicināt brīvības, drošības

106un tiesiskuma telpas un ekonomikas savienības izveidi, ekonomisko

107un sociālo progresu, iekšējā tirgus ekonomiku izaugsmi un

108konverģenci un fizisko personu labklājību. Tādējādi Datu regulā

109ietvertais tiesiskais regulējums ir vērsts uz Eiropas Savienības

110mērķu sasniegšanu.

111Turklāt Eiropas Savienības Tiesa attiecībā uz dalībvalstu

112lojalitātes principu saistībā ar direktīvu ieviešanu ir atzinusi,

113ka no dalībvalstu lojalitātes principa izriet tās dalībvalsts

114pienākums, kurai direktīva ir adresēta, laika posmā līdz

115direktīvas transponēšanas termiņa beigām atturēties no tādu

116pasākumu pieņemšanas, kuri varētu nopietni apgrūtināt paredzētā

117rezultāta sasniegšanu (sk. Eiropas Savienības Tiesas 1997.

118gada 18. decembra sprieduma lietā C-129/96 45. punktu un 2005.

119gada 10. novembra sprieduma lietā C-316/04 42. punktu). Vēl

120jo vairāk šāds pienākums ir attiecināms uz laiku, kad stājusies

121spēkā regula, kas vēl nav kļuvusi piemērojama.

122Laiks, kamēr Datu regula bija stājusies spēkā, taču vēl nebija

123kļuvusi piemērojama, dalībvalstīm tika dots, lai tiktu veikti

124likumdošanas pasākumi, kas nepieciešami tam, lai nodrošinātu

125nacionālo tiesību normu atbilstību Eiropas Savienības tiesību

126normām un sagatavotos Eiropas Savienības tiesību normu

127piemērošanai. No Datu regulas spēkā stāšanās brīža personām radās

128tiesības paļauties uz to, ka Datu regula kļūs piemērojama tās 99.

129panta 2. punktā noteiktajā termiņā. Arī Saeimai, ievērojot

130Eiropas Savienības dalībvalstu lojalitātes principu, apstrīdēto

131normu pieņemšanas gaitā bija jāņem vērā tas, ka Datu regulas

132piemērojamība fizisko personu datu apstrādes jautājumos, tostarp

133apstrīdētajās normās noteiktajos, būs nenovēršama.

134Līdz ar to Saeimai bija pienākums apstrīdēto normu pieņemšanas

135gaitā vērtēt, vai tās paredzētais tiesiskais regulējums

136neapgrūtinās Eiropas Savienības mērķu sasniegšanu, konkrētāk -

137neapgrūtinās Datu regulas piemērošanu pēc tam, kad tā kļūs

138piemērojama.

13918.4.2. No Datu regulas 6. panta 1. punkta

140"c" apakšpunkta un 6. panta 3. punkta izriet, ka datu

141apstrāde ir likumīga tad, ja tā ir vajadzīga, lai izpildītu kādu

142uz pārzini attiecināmu dalībvalsts tiesību aktos noteiktu

143juridisku pienākumu. Šiem tiesību aktiem jāatbilst sabiedrības

144interešu mērķim un jābūt samērīgiem ar izvirzīto leģitīmo

145mērķi.

146Atbilstoši Datu regulas 23. panta 1. punkta "e"

147apakšpunktam tās 5. pantā ietvertos personas datu apstrādes

148principus var ierobežot ar leģislatīviem pasākumiem, lai

149garantētu svarīgu Eiropas Savienības vai dalībvalsts vispārējo

150sabiedrības interešu mērķu sasniegšanu. Savukārt atbilstoši Datu

151regulas 23. panta 2. punkta citstarp "b",

152"d", "f" un "g" apakšpunktiem šiem

153leģislatīvajiem pasākumiem jāietver vismaz noteikumi par

154garantijām, ka tiks novērsta personas datu ļaunprātīga

155izmantošana vai nelikumīga piekļuve tiem, vai to nelikumīga

156nosūtīšana, par šo datu glabāšanas termiņiem un citām

157piemērojamām garantijām, ņemot vērā apstrādes vai apstrādes

158kategoriju raksturu, darbības jomu un nolūkus, kā arī par riskiem

159attiecībā uz datu subjektu tiesībām un brīvībām.

160Atbilstoši labas likumdošanas principam pienācīgs likumdošanas

161process nozīmē arī to, ka Saeimai, pieņemot jaunas tiesību

162normas, ir jāvērtē šo normu atbilstība tām Eiropas Savienības

163tiesībām, kas ir stājušās spēkā, bet vēl nav kļuvušas

164piemērojamas. Līdz ar to Saeimai apstrīdēto normu pieņemšanas

165gaitā bija jāvērtē apstrīdēto normu atbilstība Datu regulas

166prasībām. Lai arī apstrīdēto normu pieņemšanas brīdī šie

167pienākumi Saeimai vēl nebija saistoši, tai atbilstoši labas

168likumdošanas principam bija pienākums apstrīdēto normu

169pieņemšanas gaitā vērtēt citstarp personas datu kategorijas,

170garantijas tam, ka tiks novērsta personas datu ļaunprātīga

171izmantošana vai nelikumīga piekļuve tiem, vai nelikumīga to

172nosūtīšana, kā arī datu glabāšanas termiņus un citas piemērojamās

173garantijas, ņemot vērā apstrādes vai apstrādes kategoriju

174raksturu, darbības jomu un nolūkus, kā arī riskus attiecībā uz

175datu subjektu tiesībām un brīvībām. Šāds vērtējums bija

176nepieciešams, lai ikviens varētu gūt apstiprinājumu tam, ka

177Saeimas izraudzītais pasākums (izskatāmajā lietā - apstrīdēto

178normu pieņemšana) nav tāds, kas apgrūtinātu Eiropas Savienības

179mērķu sasniegšanu. Tomēr, kā izriet no lietas materiāliem, Saeima

180nav vērtējusi apstrīdēto normu atbilstību Datu regulai un to

181savstarpējo saskaņotību.

18218.5. Satversmes tiesa atzīst un no lietas materiāliem

183izriet, ka apstrīdēto normu pieņemšanas gaitā nav ievērots labas

184likumdošanas princips. Minētie pārkāpumi izskatāmajā lietā, it

185īpaši to kopsakarā, atzīstami par būtiskiem. Ne katrs procedūras

186pārkāpums ir pietiekams pamats tam, lai uzskatītu, ka pieņemtajam

187aktam nav juridiska spēka. Lai procedūras pārkāpuma dēļ kādu aktu

188atzītu par spēkā neesošu, jābūt pamatotām šaubām, ka tādā

189gadījumā, ja procedūra tiktu ievērota, būtu pieņemts atšķirīgs

190lēmums [sk. Satversmes tiesas 1998. gada 13. jūlija sprieduma

191lietā Nr. 03-04(98) secinājumu daļas 3. punktu]. Satversmes

192tiesai ir pamatotas šaubas, un tā norāda, ka tad, ja likumdevējs

193būtu izvērtējis likumdošanas procesā saistībā ar apstrīdētajās

194normās ietverto pamattiesību ierobežojumu izteiktos Valsts

195prezidenta iebildumus, kā arī Saeimas Juridiskā biroja, Tieslietu

196ministrijas, Datu valsts inspekcijas un Datu aizsardzības

197speciālistu asociācijas viedokļus par šā ierobežojuma saturisko

198neatbilstību tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību,

199likumdošanas procesa rezultātā būtu pieņemts atšķirīgs

200lēmums.

201Līdz ar to apstrīdētajās normās

202ietvertais pamattiesību ierobežojums nav noteikts ar pienācīgā

203kārtībā pieņemtu likumu un apstrīdētās normas neatbilst

204Satversmes 96. pantam.

1Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo

2daļu tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par

3neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

4par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

5dienas, ja tiesa nav noteikusi citādi.

6Tomēr demokrātiskā tiesiskā valstī tiek ievērots princips, ka

7tiesību norma, kas nav pieņemta pienācīgā kārtībā, nevar radīt

8tiesiskas sekas (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 12. aprīļa

9sprieduma lietā Nr. 2017-17-01 24. punktu). Līdz ar to

10apstrīdētās normas zaudē spēku no to spēkā stāšanās brīža.

11Nolēmumu

12daļa

13Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

14Satversmes tiesa

15nosprieda:

16atzīt Valsts un pašvaldību

17institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 3. panta

189.2 daļas 1. un 2. punktu par neatbilstošiem Latvijas

19Republikas Satversmes 96. pantam un spēkā neesošiem no to spēkā

20stāšanās brīža.

21Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

22Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

23Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

24Ziemele