15. punkts

1Lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību

2Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesai

3visupirms ir jānoskaidro, vai un kuras personas vai personu

4grupas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem

5salīdzināmos apstākļos ar to personu grupu, uz kurām attiecināma

6apstrīdētā norma. Šajā nolūkā ir nepieciešams noteikt galveno

7attiecīgās personu grupas vienojošo pazīmi (sal. sk.

8Satversmes tiesas 2018. gada 15. maija sprieduma lietā Nr.

92017‑15‑01 18. punktu). Tāpat ir jāizvērtē, vai nepastāv kādi

10būtiski apsvērumi, kas norāda uz to, ka attiecīgās personu grupas

11neatrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos (sk.,

12piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 9. aprīļa sprieduma lietā

13Nr. 2012‑14‑03 17.2. punktu).

14Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētajā normā tās

15tvērumā ietilpstošajām amatpersonām nepamatoti noteikta atšķirīga

16atlīdzība par virsstundu darbu salīdzinājumā ar 1) amatpersonām

17ar speciālajām dienesta pakāpēm, kas veic virsstundu darbu citā

18laikā; 2) citām amatpersonām, kas veic virsstundu darbu; 3)

19publiskā un privātā sektora darbiniekiem, kas veic virsstundu

20darbu. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka neviens normatīvais akts

21neparedz starpkategoriju starp darba laiku un atpūtas laiku.

22Tādēļ neesot pamata laiku, kurā amatpersonai jābūt iestādes

23rīcībā un tās dienesta pienākumu izpildes vietā, vērtēt atšķirīgi

24no cita tās dienesta pienākumu izpildes laika.

25Turpretim Saeima uzskata, ka apstrīdētās normas tvērumā

26ietilpstošās amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm nav

27salīdzināmas ar minētajām personu grupām. Amatpersonas ar

28speciālajām dienesta pakāpēm nevarot tikt salīdzinātas ar citām

29amatpersonām vai publiskā vai privātā sektora darbiniekiem, ņemot

30vērā amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta

31pienākumu raksturu un tām paredzētās sociālās garantijas.

32Savukārt forma, kādā amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm

33tiek iesaistītas dienesta pienākumu izpildē laikā, kad tām nav

34iespējams piešķirt pārtraukumu, neļaujot šajā laikā veikto darbu

35salīdzināt ar aktīvu dienesta pienākumu izpildi.

36Kā argumentu tam, kādēļ amatpersonas ar speciālajām dienesta

37pakāpēm nevar salīdzināt ar citām amatpersonām un darbiniekiem,

38Saeima norāda arī to, ka amatpersonām ar speciālajām dienesta

39pakāpēm ir paredzētas sevišķas sociālās garantijas. Proti, tām

40esot tiesības saņemt izdienas pensiju, kas nodrošinot

41kompensāciju par virsstundu darba radīto papildu slodzi. Uz šo

42apstākli norāda arī Iekšlietu ministrija.

43Satversmes tiesa ir atzinusi, ka izdienas pensija ir noteiktu

44profesiju pārstāvjiem paredzēta papildu sociālā garantija, kura

45tiek piešķirta, lai atlīdzinātu viņu veicamo pienākumu un darba

46apstākļu radīto nelabvēlīgo ietekmi uz viņu veselību un/vai ar

47attiecīgo amatu saistītos ierobežojumus, nevis lai atlīdzinātu

48veikto darbu (sal. sk. Satversmes tiesas 2007. gada 4. janvāra

49sprieduma lietā Nr. 2006-13-0103 7.2. punktu). Proti,

50tiesības saņemt izdienas pensiju nosakāmas attiecībā uz tādiem

51amatiem, kuriem raksturīga sevišķi nelabvēlīga ietekme uz

52nodarbinātajiem vai sevišķi ar attiecīgo amatu saistīti

53ierobežojumi. Tātad likumdevēja piešķirtās tiesības saņemt

54izdienas pensiju ir sekas, kas izriet no tā, ka attiecīgais amats

55būtiski atšķiras no citiem amatiem. Šīs tiesības nav tāda pazīme,

56kas raksturotu pašu attiecīgo amatu un nodarbināto grupu. Tādēļ

57tās nav izmantojamas par kritēriju, pēc kura varētu savstarpēji

58salīdzināt vairākas nodarbināto grupas.

59Lai noskaidrotu, vai un kuras nodarbināto grupas atrodas

60vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, ir

61nepieciešams izvērtēt attiecīgos amatus raksturojošās pazīmes.

62Saskaņā ar Dienesta gaitas likuma 2. panta otro daļu Iekšlietu

63ministrijas sistēmā ietilpst Iekšlietu ministrijas padotībā

64esošās iestādes - Iekšējās drošības birojs, Valsts policija,

65Valsts robežsardze, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests -,

66kā arī šo iestāžu padotībā esošās koledžas. No minēto iestāžu un

67Pārvaldes darbību regulējošiem normatīvajiem aktiem izriet, ka šo

68iestāžu uzdevums ir nodrošināt būtisku valsts funkciju izpildi

69sabiedrības drošības un labklājības aizsardzības jomā. Attiecīgi

70Dienesta gaitas likumā šo iestāžu amatpersonām ar speciālajām

71dienesta pakāpēm paredzēti īpaši darba laika organizācijas

72nosacījumi, bet likumā "Par interešu konflikta novēršanu

73valsts amatpersonu darbībā" - arī sevišķi ar amatu saistīti

74ierobežojumi.

75Minētās pazīmes nošķir amatpersonas ar speciālajām dienesta

76pakāpēm no citām amatpersonām un publiskā un privātā sektora

77darbiniekiem. Proti, tieši dienesta pienākumu raksturs, no tā

78izrietošais speciālais darba laika organizācijas regulējums un ar

79amatu saistītie ierobežojumi ļauj secināt, ka amatpersonas ar

80speciālajām dienesta pakāpēm neatrodas salīdzināmos apstākļos ar

81citām amatpersonām un valsts institūciju vai privātā sektora

82darbiniekiem.

8315.1. Taču apstrīdētā norma ir piemērojama tikai tām

84amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm, kuras veikušas

85virsstundu darbu laikā, kad tām nebija iespējams piešķirt

86pārtraukumu. Savukārt amatpersonām ar speciālajām dienesta

87pakāpēm, kuras veikušas virsstundu darbu jebkurā citā laikā, ir

88piemērojams Atlīdzības likuma 14. panta 7.1 daļas 2.

89punkts.

90Satversmes 91. panta pirmajā teikumā expressis verbis

91noteikta cilvēku vienlīdzība likuma un tiesas priekšā. Taču šajā

92Satversmes normā ietvertā vienlīdzības principa saturs ir

93plašāks. No vienlīdzības principa izriet prasība nodrošināt

94vienādu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādās un pēc

95noteiktiem kritērijiem salīdzināmās faktiskajās situācijās.

96Proti, vienāda attieksme ir nodrošināma ne tikai pret dažādām

97personām, kas ietilpst vienādās un pēc noteiktiem kritērijiem

98salīdzināmās grupās. Atbilstoši vienlīdzības principam arī vienai

99un tai pašai personai, nonākot vienādās un pēc noteiktiem

100kritērijiem salīdzināmās faktiskajās situācijās, jābūt pakļautai

101vienādai attieksmei. Citiem vārdiem: ja divas faktiskās

102situācijas no tiesiskā viedokļa ir uzskatāmas par vienādām un pēc

103noteiktiem kritērijiem salīdzināmām situācijām, tad likumdevējam

104atbilstoši vienlīdzības principam attiecībā uz abām šīm

105situācijām jānosaka vienāds tiesiskais regulējums. Tādēļ

106Satversmes tiesai jāpārbauda, vai amatpersonas ar speciālajām

107dienesta pakāpēm, kas veic virsstundu darbu laikā, kad tām nebija

108iespējams piešķirt pārtraukumu, atrodas vienādos un pēc

109noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos ar amatpersonām,

110kas veic virsstundu darbu citā laikā. Šajā nolūkā Satversmes

111tiesai ir jānoskaidro amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm

112darba laika organizācijas tiesiskais regulējums.

113Atbilstoši Dienesta gaitas likuma 26. pantam dienesta

114pienākumu izpildes laiks šā likuma izpratnē ir laikposms, kura

115ietvaros amatpersona pilda dienesta pienākumus vai atrodas

116iestādes rīcībā tās noteiktajā dienesta pienākumu izpildes vietā

117un kuru organizē iestādes vadītājs. Dienesta pienākumu izpildes

118laika sākumu, beigas, kā arī tā organizācijas veidu nosaka

119iestādes vadītājs vai viņa pilnvarota amatpersona. Savukārt

120kārtība, kādā amatpersonu ar speciālo dienesta pakāpi var

121iesaistīt virsstundu darbā, ir ietverta Dienesta gaitas likuma

12229. pantā, kura pirmajā un otrajā daļā ir noteikts arī

123maksimālais virsstundu darba laiks.

124Saskaņā ar Dienesta gaitas likuma 30. panta otrās daļas 1., 2.

125un 3. punktu amatpersonai ar speciālo dienesta pakāpi atkarībā no

126nepārtrauktas dienesta pienākumu izpildes laika ir tiesības uz

127vismaz vienu pārtraukumu. Pārtraukums atbilstoši šā panta

128pirmajai daļai ir vismaz 30 minūtes garš laikposms periodā no

129dienesta pienākumu izpildes laika sākuma līdz beigām, kurā

130amatpersona nepilda dienesta pienākumus un kuru tā var izmantot

131pēc sava ieskata. Saskaņā ar šo normu pārtraukuma laiku

132neieskaita dienesta pienākumu izpildes laikā. Tātad pārtraukuma

133laikā amatpersona ar speciālo dienesta pakāpi tiek nodarbināta

134ārpus Dienesta gaitas likumā noteiktā normālā dienesta pienākumu

135izpildes laika.

13615.2. Saeima norāda, ka nepiešķirta pārtraukuma laikā

137amatpersonai ir tikai jāuzturas dienesta pienākumu izpildes vietā

138un jābūt darba devēja rīcībā. Dienesta pienākumu izpildē tā

139tiekot iesaistīta tikai tad, ja tas ir nepieciešams, bet pārējā

140laikā tā varot atpūsties un ieturēt maltīti. Saeimas viedoklim

141piekrīt Tieslietu ministrija, Iekšlietu ministrija, Finanšu

142ministrija, kā arī Valsts kontrole un Pārvalde. Tātad Saeima un

143minētās pieaicinātās personas uzskata, ka dienesta pienākumu

144izpildi amatpersonai nepiešķirta pārtraukuma laikā, kurā

145attiecīgā amatpersona atrodas dienesta pienākumu izpildes vietā,

146nevar pēc būtības salīdzināt ar aktīvu dienesta pienākumu

147pildīšanu vai darba veikšanu.

148Darba laika direktīvas 2. panta 1. un 2. punktā ir ietvertas

149darba un atpūtas laika definīcijas. Darba laiks 1. punktā

150definēts kā jebkurš laikposms, kurā darba ņēmējs strādā darba

151devēja labā un veic savu darbu vai pilda savus pienākumus saskaņā

152ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi. Savukārt atpūtas laiks

153saskaņā ar minētā panta 2. punktu ir jebkurš laikposms, kas

154neatbilst darba laika jēdzienam. Interpretējot Darba laika

155direktīvu, Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka "darba

156laiks" un "atpūtas laiks" ir autonomi Eiropas

157Savienības tiesību jēdzieni, kuri interpretējami atbilstoši šīs

158direktīvas sistēmai un mērķiem (sk., piemēram, Eiropas

159Savienības Tiesas 2005. gada 1. decembra sprieduma lietā Nr.

160C-14/04 44. punktu).

161Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā vairākkārt vērtēts tas,

162vai "aktīvais dežūrlaiks", kad nodarbinātais uzturas

163darba devēja norādītā vietā, ir uzskatāms par darba laiku Eiropas

164Savienības tiesību izpratnē. Šajā ziņā Eiropas Savienības Tiesa

165norādījusi, ka "darba laiks" un "atpūtas

166laiks" ir savstarpēji izslēdzoši jēdzieni un

167starpkategorijas starp tiem nav iespējamas (sk., piemēram,

168Eiropas Savienības Tiesas 2000. gada 3. oktobra sprieduma lietā

169Nr. C-303/98 47. punktu un 2015. gada 10. septembra sprieduma

170lietā Nr. C-266/14 26. punktu). No Eiropas Savienības Tiesas

171judikatūras izriet, ka noteicošais darba laika klasificēšanas

172faktors ir tieši nodarbinātās personas pienākums atrasties darba

173devēja noteiktā vietā, lai nepieciešamības gadījumā varētu

174nekavējoties veikt savus profesionālos pienākumus. Tā kā

175nodarbinātais šādā gadījumā nevar brīvi izvēlēties savu atrašanās

176vietu, jebkurš šāds laikposms ir uzskatāms par darba laiku

177(sk., piemēram, Eiropas Savienības Tiesas 2003. gada 9.

178septembra sprieduma lietā Nr. C-151/02 63. punktu).

179Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka šādu darba laika

180klasifikāciju nevar ietekmēt attiecīgajā laikposmā veiktā darba

181intensitāte, ražīgums un apjoms (sk. Eiropas Savienības Tiesas

1822000. gada 3. oktobra sprieduma lietā Nr. C-303/98 48. punktu un

1832005. gada 1. decembra sprieduma lietā Nr. C-14/04 43.

184punktu) vai tas, ka darba devējs nodrošina nodarbinātajam

185iespēju izmantot atpūtas istabu laikā, kamēr viņa pakalpojumi nav

186nepieciešami (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2003. gada 9.

187septembra sprieduma lietā Nr. C-151/02 64. punktu). Tādējādi

188Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka "aktīvais

189dežūrlaiks" uzskatāms par darba laiku Eiropas Savienības

190tiesību izpratnē (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2000. gada 3.

191oktobra spriedumu lietā Nr. C‑303/98, 2005. gada 1. decembra

192spriedumu lietā Nr. C-14/04 un 2018. gada 21. februāra spriedumu

193lietā Nr. C‑518/15). Tātad "aktīvā dežūra"

194nepiešķirta pārtraukuma laikā ir uzskatāma par virsstundu

195darbu.

196Tādējādi konkrētajā gadījumā ir saskatāmas vairākas pazīmes,

197kas vieno divas personu grupas - amatpersonas ar speciālajām

198dienesta pakāpēm, kas veic virsstundu darbu pārtraukuma laikā, un

199amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm, kas veic virsstundu

200darbu citā laikā. Proti, abās grupās ietilpst amatpersonas ar

201speciālajām dienesta pakāpēm, kas atrodas no tiesiskā viedokļa

202vienādā faktiskajā situācijā, proti, nodrošina būtisku valsts

203funkciju izpildi, ir pakļautas līdzīgiem darba laika

204organizācijas noteikumiem un ar amatu saistītiem ierobežojumiem

205un tiek nodarbinātas virs tām noteiktā normālā dienesta pienākumu

206izpildes laika.

207Līdz ar to norādītās personu grupas

208atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

209apstākļos.