15. pants

Lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesai

visupirms ir jānoskaidro, vai un kuras personas vai personu

grupas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem

salīdzināmos apstākļos ar to personu grupu, uz kurām attiecināma

apstrīdētā norma. Šajā nolūkā ir nepieciešams noteikt galveno

attiecīgās personu grupas vienojošo pazīmi (sal. sk.

Satversmes tiesas 2018. gada 15. maija sprieduma lietā Nr.

2017‑15‑01 18. punktu). Tāpat ir jāizvērtē, vai nepastāv kādi

būtiski apsvērumi, kas norāda uz to, ka attiecīgās personu grupas

neatrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 9. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2012‑14‑03 17.2. punktu).

Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētajā normā tās

tvērumā ietilpstošajām amatpersonām nepamatoti noteikta atšķirīga

atlīdzība par virsstundu darbu salīdzinājumā ar 1) amatpersonām

ar speciālajām dienesta pakāpēm, kas veic virsstundu darbu citā

laikā; 2) citām amatpersonām, kas veic virsstundu darbu; 3)

publiskā un privātā sektora darbiniekiem, kas veic virsstundu

darbu. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka neviens normatīvais akts

neparedz starpkategoriju starp darba laiku un atpūtas laiku.

Tādēļ neesot pamata laiku, kurā amatpersonai jābūt iestādes

rīcībā un tās dienesta pienākumu izpildes vietā, vērtēt atšķirīgi

no cita tās dienesta pienākumu izpildes laika.

Turpretim Saeima uzskata, ka apstrīdētās normas tvērumā

ietilpstošās amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm nav

salīdzināmas ar minētajām personu grupām. Amatpersonas ar

speciālajām dienesta pakāpēm nevarot tikt salīdzinātas ar citām

amatpersonām vai publiskā vai privātā sektora darbiniekiem, ņemot

vērā amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta

pienākumu raksturu un tām paredzētās sociālās garantijas.

Savukārt forma, kādā amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm

tiek iesaistītas dienesta pienākumu izpildē laikā, kad tām nav

iespējams piešķirt pārtraukumu, neļaujot šajā laikā veikto darbu

salīdzināt ar aktīvu dienesta pienākumu izpildi.

Kā argumentu tam, kādēļ amatpersonas ar speciālajām dienesta

pakāpēm nevar salīdzināt ar citām amatpersonām un darbiniekiem,

Saeima norāda arī to, ka amatpersonām ar speciālajām dienesta

pakāpēm ir paredzētas sevišķas sociālās garantijas. Proti, tām

esot tiesības saņemt izdienas pensiju, kas nodrošinot

kompensāciju par virsstundu darba radīto papildu slodzi. Uz šo

apstākli norāda arī Iekšlietu ministrija.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka izdienas pensija ir noteiktu

profesiju pārstāvjiem paredzēta papildu sociālā garantija, kura

tiek piešķirta, lai atlīdzinātu viņu veicamo pienākumu un darba

apstākļu radīto nelabvēlīgo ietekmi uz viņu veselību un/vai ar

attiecīgo amatu saistītos ierobežojumus, nevis lai atlīdzinātu

veikto darbu (sal. sk. Satversmes tiesas 2007. gada 4. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2006-13-0103 7.2. punktu). Proti,

tiesības saņemt izdienas pensiju nosakāmas attiecībā uz tādiem

amatiem, kuriem raksturīga sevišķi nelabvēlīga ietekme uz

nodarbinātajiem vai sevišķi ar attiecīgo amatu saistīti

ierobežojumi. Tātad likumdevēja piešķirtās tiesības saņemt

izdienas pensiju ir sekas, kas izriet no tā, ka attiecīgais amats

būtiski atšķiras no citiem amatiem. Šīs tiesības nav tāda pazīme,

kas raksturotu pašu attiecīgo amatu un nodarbināto grupu. Tādēļ

tās nav izmantojamas par kritēriju, pēc kura varētu savstarpēji

salīdzināt vairākas nodarbināto grupas.

Lai noskaidrotu, vai un kuras nodarbināto grupas atrodas

vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, ir

nepieciešams izvērtēt attiecīgos amatus raksturojošās pazīmes.

Saskaņā ar Dienesta gaitas likuma 2. panta otro daļu Iekšlietu

ministrijas sistēmā ietilpst Iekšlietu ministrijas padotībā

esošās iestādes - Iekšējās drošības birojs, Valsts policija,

Valsts robežsardze, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests -,

kā arī šo iestāžu padotībā esošās koledžas. No minēto iestāžu un

Pārvaldes darbību regulējošiem normatīvajiem aktiem izriet, ka šo

iestāžu uzdevums ir nodrošināt būtisku valsts funkciju izpildi

sabiedrības drošības un labklājības aizsardzības jomā. Attiecīgi

Dienesta gaitas likumā šo iestāžu amatpersonām ar speciālajām

dienesta pakāpēm paredzēti īpaši darba laika organizācijas

nosacījumi, bet likumā "Par interešu konflikta novēršanu

valsts amatpersonu darbībā" - arī sevišķi ar amatu saistīti

ierobežojumi.

Minētās pazīmes nošķir amatpersonas ar speciālajām dienesta

pakāpēm no citām amatpersonām un publiskā un privātā sektora

darbiniekiem. Proti, tieši dienesta pienākumu raksturs, no tā

izrietošais speciālais darba laika organizācijas regulējums un ar

amatu saistītie ierobežojumi ļauj secināt, ka amatpersonas ar

speciālajām dienesta pakāpēm neatrodas salīdzināmos apstākļos ar

citām amatpersonām un valsts institūciju vai privātā sektora

darbiniekiem.

15.1. Taču apstrīdētā norma ir piemērojama tikai tām

amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm, kuras veikušas

virsstundu darbu laikā, kad tām nebija iespējams piešķirt

pārtraukumu. Savukārt amatpersonām ar speciālajām dienesta

pakāpēm, kuras veikušas virsstundu darbu jebkurā citā laikā, ir

piemērojams Atlīdzības likuma 14. panta 7.1 daļas 2.

punkts.

Satversmes 91. panta pirmajā teikumā expressis verbis

noteikta cilvēku vienlīdzība likuma un tiesas priekšā. Taču šajā

Satversmes normā ietvertā vienlīdzības principa saturs ir

plašāks. No vienlīdzības principa izriet prasība nodrošināt

vienādu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādās un pēc

noteiktiem kritērijiem salīdzināmās faktiskajās situācijās.

Proti, vienāda attieksme ir nodrošināma ne tikai pret dažādām

personām, kas ietilpst vienādās un pēc noteiktiem kritērijiem

salīdzināmās grupās. Atbilstoši vienlīdzības principam arī vienai

un tai pašai personai, nonākot vienādās un pēc noteiktiem

kritērijiem salīdzināmās faktiskajās situācijās, jābūt pakļautai

vienādai attieksmei. Citiem vārdiem: ja divas faktiskās

situācijas no tiesiskā viedokļa ir uzskatāmas par vienādām un pēc

noteiktiem kritērijiem salīdzināmām situācijām, tad likumdevējam

atbilstoši vienlīdzības principam attiecībā uz abām šīm

situācijām jānosaka vienāds tiesiskais regulējums. Tādēļ

Satversmes tiesai jāpārbauda, vai amatpersonas ar speciālajām

dienesta pakāpēm, kas veic virsstundu darbu laikā, kad tām nebija

iespējams piešķirt pārtraukumu, atrodas vienādos un pēc

noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos ar amatpersonām,

kas veic virsstundu darbu citā laikā. Šajā nolūkā Satversmes

tiesai ir jānoskaidro amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm

darba laika organizācijas tiesiskais regulējums.

Atbilstoši Dienesta gaitas likuma 26. pantam dienesta

pienākumu izpildes laiks šā likuma izpratnē ir laikposms, kura

ietvaros amatpersona pilda dienesta pienākumus vai atrodas

iestādes rīcībā tās noteiktajā dienesta pienākumu izpildes vietā

un kuru organizē iestādes vadītājs. Dienesta pienākumu izpildes

laika sākumu, beigas, kā arī tā organizācijas veidu nosaka

iestādes vadītājs vai viņa pilnvarota amatpersona. Savukārt

kārtība, kādā amatpersonu ar speciālo dienesta pakāpi var

iesaistīt virsstundu darbā, ir ietverta Dienesta gaitas likuma

29. pantā, kura pirmajā un otrajā daļā ir noteikts arī

maksimālais virsstundu darba laiks.

Saskaņā ar Dienesta gaitas likuma 30. panta otrās daļas 1., 2.

un 3. punktu amatpersonai ar speciālo dienesta pakāpi atkarībā no

nepārtrauktas dienesta pienākumu izpildes laika ir tiesības uz

vismaz vienu pārtraukumu. Pārtraukums atbilstoši šā panta

pirmajai daļai ir vismaz 30 minūtes garš laikposms periodā no

dienesta pienākumu izpildes laika sākuma līdz beigām, kurā

amatpersona nepilda dienesta pienākumus un kuru tā var izmantot

pēc sava ieskata. Saskaņā ar šo normu pārtraukuma laiku

neieskaita dienesta pienākumu izpildes laikā. Tātad pārtraukuma

laikā amatpersona ar speciālo dienesta pakāpi tiek nodarbināta

ārpus Dienesta gaitas likumā noteiktā normālā dienesta pienākumu

izpildes laika.

15.2. Saeima norāda, ka nepiešķirta pārtraukuma laikā

amatpersonai ir tikai jāuzturas dienesta pienākumu izpildes vietā

un jābūt darba devēja rīcībā. Dienesta pienākumu izpildē tā

tiekot iesaistīta tikai tad, ja tas ir nepieciešams, bet pārējā

laikā tā varot atpūsties un ieturēt maltīti. Saeimas viedoklim

piekrīt Tieslietu ministrija, Iekšlietu ministrija, Finanšu

ministrija, kā arī Valsts kontrole un Pārvalde. Tātad Saeima un

minētās pieaicinātās personas uzskata, ka dienesta pienākumu

izpildi amatpersonai nepiešķirta pārtraukuma laikā, kurā

attiecīgā amatpersona atrodas dienesta pienākumu izpildes vietā,

nevar pēc būtības salīdzināt ar aktīvu dienesta pienākumu

pildīšanu vai darba veikšanu.

Darba laika direktīvas 2. panta 1. un 2. punktā ir ietvertas

darba un atpūtas laika definīcijas. Darba laiks 1. punktā

definēts kā jebkurš laikposms, kurā darba ņēmējs strādā darba

devēja labā un veic savu darbu vai pilda savus pienākumus saskaņā

ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi. Savukārt atpūtas laiks

saskaņā ar minētā panta 2. punktu ir jebkurš laikposms, kas

neatbilst darba laika jēdzienam. Interpretējot Darba laika

direktīvu, Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka "darba

laiks" un "atpūtas laiks" ir autonomi Eiropas

Savienības tiesību jēdzieni, kuri interpretējami atbilstoši šīs

direktīvas sistēmai un mērķiem (sk., piemēram, Eiropas

Savienības Tiesas 2005. gada 1. decembra sprieduma lietā Nr.

C-14/04 44. punktu).

Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā vairākkārt vērtēts tas,

vai "aktīvais dežūrlaiks", kad nodarbinātais uzturas

darba devēja norādītā vietā, ir uzskatāms par darba laiku Eiropas

Savienības tiesību izpratnē. Šajā ziņā Eiropas Savienības Tiesa

norādījusi, ka "darba laiks" un "atpūtas

laiks" ir savstarpēji izslēdzoši jēdzieni un

starpkategorijas starp tiem nav iespējamas (sk., piemēram,

Eiropas Savienības Tiesas 2000. gada 3. oktobra sprieduma lietā

Nr. C-303/98 47. punktu un 2015. gada 10. septembra sprieduma

lietā Nr. C-266/14 26. punktu). No Eiropas Savienības Tiesas

judikatūras izriet, ka noteicošais darba laika klasificēšanas

faktors ir tieši nodarbinātās personas pienākums atrasties darba

devēja noteiktā vietā, lai nepieciešamības gadījumā varētu

nekavējoties veikt savus profesionālos pienākumus. Tā kā

nodarbinātais šādā gadījumā nevar brīvi izvēlēties savu atrašanās

vietu, jebkurš šāds laikposms ir uzskatāms par darba laiku

(sk., piemēram, Eiropas Savienības Tiesas 2003. gada 9.

septembra sprieduma lietā Nr. C-151/02 63. punktu).

Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka šādu darba laika

klasifikāciju nevar ietekmēt attiecīgajā laikposmā veiktā darba

intensitāte, ražīgums un apjoms (sk. Eiropas Savienības Tiesas

2000. gada 3. oktobra sprieduma lietā Nr. C-303/98 48. punktu un

2005. gada 1. decembra sprieduma lietā Nr. C-14/04 43.

punktu) vai tas, ka darba devējs nodrošina nodarbinātajam

iespēju izmantot atpūtas istabu laikā, kamēr viņa pakalpojumi nav

nepieciešami (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2003. gada 9.

septembra sprieduma lietā Nr. C-151/02 64. punktu). Tādējādi

Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka "aktīvais

dežūrlaiks" uzskatāms par darba laiku Eiropas Savienības

tiesību izpratnē (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2000. gada 3.

oktobra spriedumu lietā Nr. C‑303/98, 2005. gada 1. decembra

spriedumu lietā Nr. C-14/04 un 2018. gada 21. februāra spriedumu

lietā Nr. C‑518/15). Tātad "aktīvā dežūra"

nepiešķirta pārtraukuma laikā ir uzskatāma par virsstundu

darbu.

Tādējādi konkrētajā gadījumā ir saskatāmas vairākas pazīmes,

kas vieno divas personu grupas - amatpersonas ar speciālajām

dienesta pakāpēm, kas veic virsstundu darbu pārtraukuma laikā, un

amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm, kas veic virsstundu

darbu citā laikā. Proti, abās grupās ietilpst amatpersonas ar

speciālajām dienesta pakāpēm, kas atrodas no tiesiskā viedokļa

vienādā faktiskajā situācijā, proti, nodrošina būtisku valsts

funkciju izpildi, ir pakļautas līdzīgiem darba laika

organizācijas noteikumiem un ar amatu saistītiem ierobežojumiem

un tiek nodarbinātas virs tām noteiktā normālā dienesta pienākumu

izpildes laika.

Līdz ar to norādītās personu grupas

atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos.