14. pants

Apstrīdētā norma ir daļa no Atlīdzības likuma 14.

pantā ietvertā regulējuma par kārtību, kādā kompensējams

amatpersonu un valsts institūciju darbinieku virsstundu darbs.

"Virsstundu darbs" ir darba laika organizācijas

jēdziens, ar kuru apzīmē darbu, ko nodarbinātais veic virs tam

noteiktā normālā darba pienākumu izpildes laika.

14.1. Atlīdzības likuma 14. panta sestajā daļā

amatpersonu un valsts institūciju darbinieku virsstundu darba

atlīdzināšanai paredzēti divi alternatīvi līdzekļi: 1) samaksa

atbilstoši nodarbinātajam noteiktajai stundas algas likmei un

piemaksa 100 procentu apmērā no tās (turpmāk - dubulta darba

samaksa); 2) apmaksāts atpūtas laiks atbilstoši nostrādāto

virsstundu skaitam. Savukārt virsstundu darbs, ko veic

amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm, saskaņā ar

Atlīdzības likuma 14. panta septīto daļu vispār ir kompensējams,

piešķirot apmaksātu atpūtas laiku. Šo amatpersonu virsstundu

darbs var tikt kompensēts naudā tikai divos izņēmuma

gadījumos.

Pirmais izņēmums ir noteikts attiecībā uz situācijām, kad

amatpersona virs tai noteiktā dienesta pienākumu izpildes laika

tiek iesaistīta Atlīdzības likuma 14. panta desmitās daļas 1.-4.

punktā noteikto dienesta pienākumu pildīšanā. Minētās normas

attiecas uz gadījumiem, kad amatpersona tiek iesaistīta

virsstundu darbā, lai nodrošinātu īpaši nozīmīgus valsts

pasākumus, novērstu katastrofu un dabas stihiju sekas,

nodrošinātu sabiedrisko kārtību un drošību vai veiktu citus

ārkārtas uzdevumus; lai nodrošinātu sabiedrisko kārtību un

drošību sabiedriski nozīmīgos publiskos sporta vai kultūras

pasākumos; lai nodrošinātu Eiropas Savienības politiku

instrumentu vai pārējās ārvalstu finanšu palīdzības finansēto vai

līdzfinansēto projektu īstenošanu; lai nodrošinātu nepārtrauktu

vai steidzamu, iepriekš neparedzētu uzdevumu veikšanu. Ja ir

ievēroti attiecīgajā Atlīdzības likuma 14. panta desmitās daļas

punktā norādītie papildu nosacījumi, šāda rakstura virsstundu

darbs amatpersonai atlīdzināms ar dubultu darba samaksu.

Otrais izņēmums ir noteikts Atlīdzības likuma 14. panta

7.1 daļā attiecībā uz situācijām, kad amatpersonu ar

speciālajām dienesta pakāpēm veiktā virsstundu darba

atlīdzināšana ar apmaksātu atpūtas laiku atbilstoši šā panta

septītajai daļai apdraudētu attiecīgās iestādes funkcionēšanu.

Šādās situācijās virsstundu darbs, kas veikts laikā, kad

amatpersonai ar speciālo dienesta pakāpi nebija iespējams

piešķirt pārtraukumu, saskaņā ar apstrīdēto normu atlīdzināms ar

darba samaksu atbilstoši amatpersonai noteiktajai stundas algas

likmei bez papildu piemaksām. Savukārt jebkurā citā laikā veikts

virsstundu darbs šādās situācijās saskaņā ar Atlīdzības likuma

14. panta 7.1 daļas 2. punktu atlīdzināms ar dubultu

darba samaksu.

Regulējums, kas nosaka atlīdzību par nodarbināto veikto darbu,

tai skaitā virsstundu darbu, ir cieši saistīts ar regulējumu par

nodarbināto darba laika organizāciju. Kritērijus, kuriem

jāatbilst nacionālajos normatīvajos aktos ietvertajam darba laika

organizācijas regulējumam, tai skaitā virsstundu darba

regulējumam, nosaka Darba laika direktīva. Saskaņā ar Darba laika

direktīvas 1. panta trešo daļu tās noteikumi ir piemērojami

visiem nodarbinātajiem gan publiskajā, gan privātajā sektorā

neatkarīgi no tā, vai persona ir nodarbināta kā amatpersona vai

darbinieks. Tādējādi no Darba laika direktīvas normām izriet, ka

jebkuras nodarbinātās personas - gan amatpersonas, gan darbinieka

- darba vai dienesta pienākumu pildīšana virs normālā darba vai

dienesta pienākumu izpildes laika neatkarīgi no šo pienākumu

rakstura pēc būtības ir virsstundu darbs. Arī Atlīdzības likumā

jēdziens "virsstundu darbs" ir lietots šādā nozīmē, to

attiecinot gan uz amatpersonām, gan darbiniekiem.

Darba laika direktīvas 3., 4. un 5. pantā ir noteiktas

minimālās prasības attiecībā uz nodarbināto ikdienas atpūtas

laiku, darba pārtraukumiem un nedēļas atpūtas laiku. Savukārt tās

6. pantā ir noteikts maksimālais nedēļas darba laiks, ieskaitot

virsstundas. Darba laika direktīva nav piemērojama attiecībā uz

tādām valsts funkcijām, kuras pēc sava rakstura nevar pakļaut

darba laika plānojumam un kurām tādēļ nav iespējams piemērot

Darba laika direktīvas nosacījumus, pat izmantojot šajā direktīvā

paredzēto iespēju atkāpties no atsevišķiem tās noteikumiem

(sk. Eiropas Savienības Tiesas 2018. gada 20. novembra

sprieduma lietā Nr. C‑147/17 68.-76. punktu). Tas, ka

veselības, drošības un sabiedriskās kārtības dienestiem

jādarbojas nepārtraukti, tomēr nav pamats nepiemērot tajos

nodarbināto personu darba laika organizācijai Darba laika

direktīvas nosacījumus laikā, kad šie dienesti darbojas normālos

apstākļos. Minētajos dienestos nodarbinātajiem var nepiemērot

Darba laika direktīvas nosacījumus tikai īpaši smagā un plaša

mēroga situācijā (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2018. gada 20.

novembra sprieduma lietā Nr. C‑147/17 67. punktu). Tomēr

saskaņā ar Darba laika direktīvas 17.-22. pantu dalībvalstis ir

tiesīgas, ievērojot šo normu nosacījumus, attiecībā uz Darba

laika direktīvas tvērumā esošām nodarbinātības jomām noteikt

atkāpes no vairākiem direktīvas noteikumiem, tai skaitā noteikuma

par darba laika pārtraukumiem.

Tātad dalībvalstis var izņēmuma kārtā nepiemērot Darba laika

direktīvas noteikumus atsevišķās nodarbinātības jomās, kuras nav

iespējams pakļaut darba laika organizācijai un kuras tādēļ

neietilpst direktīvas tvērumā, kā arī paredzēt atkāpes no tās

nosacījumiem attiecībā uz direktīvas tvērumā ietilpstošām

nodarbinātības jomām, ievērojot direktīvas 17.-22. panta

nosacījumus.

14.2. Nodarbinātības jomā Latvijas Republikai ir

saistošas arī Pārskatītās Eiropas Sociālās hartas (turpmāk -

Harta) normas, kuras ratificētas ar 2013. gada 14. februāra

likumu "Par Pārskatīto Eiropas Sociālo hartu". Ar

minēto likumu Latvijas Republika atzina par sev saistošu citstarp

Hartas 4. panta 2. punktu, kas paredz ikviena nodarbinātā

tiesības uz paaugstinātu atalgojumu par virsstundu darbu ar

izņēmumiem atsevišķos gadījumos.

Darbs, kuru nodarbinātais veic virs tam noteiktā normālā darba

laika, prasa papildu piepūli, par kuru tam jāsaņem atlīdzība.

Proti, šādos gadījumos nodarbinātajam saskaņā ar Hartas 4. panta

2. punktu jāsaņem atlīdzība ne vien par paveikto darbu, bet arī

par viņam uzlikto papildu slodzi. Tādēļ atlīdzībai par virsstundu

darbu vispār ir jābūt lielākai nekā atlīdzībai par darbu normālā

darba laika ietvaros. Virsstundu darbs var tikt atlīdzināts arī

ar atpūtas laiku, taču šādā gadījumā atpūtas laikam jābūt garākam

par virsstundu darba laiku [sk. Eiropas Sociālo tiesību

komitejas 2011. gada 17. oktobra lēmuma lietā "European

Council of Police Trade Unions (CESP) v. Portugal",

pieteikums Nr. 60/2010, 19. un 20. punktu]. Hartas 4. panta

2. punkts, kas paredz augstāku atlīdzību par virsstundu darbu,

izņēmuma kārtā var netikt piemērots atsevišķām publiskām

amatpersonām, kā arī tādām skaitliski nelielām nodarbināto

grupām, kuri ieņem vadošus amatus vai kuru darba laiks ir

organizēts brīvā formā un tādēļ nevar tikt uzskaitīts [sk.

Eiropas Sociālo tiesību komitejas 2010. gada 23. jūnija lēmuma

lietā "Confédération française de l'Encadrement CFE-CGC v.

France", pieteikums Nr. 56/2009, 75. punktu un

2013. gada 2. decembra lēmuma lietā "Union syndicale des

magistrats administratifs (USMA) v. France", pieteikums Nr.

84/2012, 57.-70.punktu].

Tādējādi likumdevējam no Hartas 4. panta 2. punkta izriet

pienākums nodrošināt nodarbinātajam par virsstundu darbu tādu

atlīdzību, kas ir lielāka par viņam noteikto darba samaksu.

Turklāt atbilstoši vienlīdzības principam likumdevējam

jānodrošina, ka tādi nodarbinātie, kas atrodas vienādos un pēc

noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, par to veikto

virsstundu darbu saņem vienādu atlīdzību.

Līdz ar to likumdevējam, nosakot

paaugstinātu atlīdzību par virsstundu darbu, ir jāievēro

vienlīdzības princips.