14. punkts

1Apstrīdētā norma ir daļa no Atlīdzības likuma 14.

2pantā ietvertā regulējuma par kārtību, kādā kompensējams

3amatpersonu un valsts institūciju darbinieku virsstundu darbs.

4"Virsstundu darbs" ir darba laika organizācijas

5jēdziens, ar kuru apzīmē darbu, ko nodarbinātais veic virs tam

6noteiktā normālā darba pienākumu izpildes laika.

714.1. Atlīdzības likuma 14. panta sestajā daļā

8amatpersonu un valsts institūciju darbinieku virsstundu darba

9atlīdzināšanai paredzēti divi alternatīvi līdzekļi: 1) samaksa

10atbilstoši nodarbinātajam noteiktajai stundas algas likmei un

11piemaksa 100 procentu apmērā no tās (turpmāk - dubulta darba

12samaksa); 2) apmaksāts atpūtas laiks atbilstoši nostrādāto

13virsstundu skaitam. Savukārt virsstundu darbs, ko veic

14amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm, saskaņā ar

15Atlīdzības likuma 14. panta septīto daļu vispār ir kompensējams,

16piešķirot apmaksātu atpūtas laiku. Šo amatpersonu virsstundu

17darbs var tikt kompensēts naudā tikai divos izņēmuma

18gadījumos.

19Pirmais izņēmums ir noteikts attiecībā uz situācijām, kad

20amatpersona virs tai noteiktā dienesta pienākumu izpildes laika

21tiek iesaistīta Atlīdzības likuma 14. panta desmitās daļas 1.-4.

22punktā noteikto dienesta pienākumu pildīšanā. Minētās normas

23attiecas uz gadījumiem, kad amatpersona tiek iesaistīta

24virsstundu darbā, lai nodrošinātu īpaši nozīmīgus valsts

25pasākumus, novērstu katastrofu un dabas stihiju sekas,

26nodrošinātu sabiedrisko kārtību un drošību vai veiktu citus

27ārkārtas uzdevumus; lai nodrošinātu sabiedrisko kārtību un

28drošību sabiedriski nozīmīgos publiskos sporta vai kultūras

29pasākumos; lai nodrošinātu Eiropas Savienības politiku

30instrumentu vai pārējās ārvalstu finanšu palīdzības finansēto vai

31līdzfinansēto projektu īstenošanu; lai nodrošinātu nepārtrauktu

32vai steidzamu, iepriekš neparedzētu uzdevumu veikšanu. Ja ir

33ievēroti attiecīgajā Atlīdzības likuma 14. panta desmitās daļas

34punktā norādītie papildu nosacījumi, šāda rakstura virsstundu

35darbs amatpersonai atlīdzināms ar dubultu darba samaksu.

36Otrais izņēmums ir noteikts Atlīdzības likuma 14. panta

377.1 daļā attiecībā uz situācijām, kad amatpersonu ar

38speciālajām dienesta pakāpēm veiktā virsstundu darba

39atlīdzināšana ar apmaksātu atpūtas laiku atbilstoši šā panta

40septītajai daļai apdraudētu attiecīgās iestādes funkcionēšanu.

41Šādās situācijās virsstundu darbs, kas veikts laikā, kad

42amatpersonai ar speciālo dienesta pakāpi nebija iespējams

43piešķirt pārtraukumu, saskaņā ar apstrīdēto normu atlīdzināms ar

44darba samaksu atbilstoši amatpersonai noteiktajai stundas algas

45likmei bez papildu piemaksām. Savukārt jebkurā citā laikā veikts

46virsstundu darbs šādās situācijās saskaņā ar Atlīdzības likuma

4714. panta 7.1 daļas 2. punktu atlīdzināms ar dubultu

48darba samaksu.

49Regulējums, kas nosaka atlīdzību par nodarbināto veikto darbu,

50tai skaitā virsstundu darbu, ir cieši saistīts ar regulējumu par

51nodarbināto darba laika organizāciju. Kritērijus, kuriem

52jāatbilst nacionālajos normatīvajos aktos ietvertajam darba laika

53organizācijas regulējumam, tai skaitā virsstundu darba

54regulējumam, nosaka Darba laika direktīva. Saskaņā ar Darba laika

55direktīvas 1. panta trešo daļu tās noteikumi ir piemērojami

56visiem nodarbinātajiem gan publiskajā, gan privātajā sektorā

57neatkarīgi no tā, vai persona ir nodarbināta kā amatpersona vai

58darbinieks. Tādējādi no Darba laika direktīvas normām izriet, ka

59jebkuras nodarbinātās personas - gan amatpersonas, gan darbinieka

60- darba vai dienesta pienākumu pildīšana virs normālā darba vai

61dienesta pienākumu izpildes laika neatkarīgi no šo pienākumu

62rakstura pēc būtības ir virsstundu darbs. Arī Atlīdzības likumā

63jēdziens "virsstundu darbs" ir lietots šādā nozīmē, to

64attiecinot gan uz amatpersonām, gan darbiniekiem.

65Darba laika direktīvas 3., 4. un 5. pantā ir noteiktas

66minimālās prasības attiecībā uz nodarbināto ikdienas atpūtas

67laiku, darba pārtraukumiem un nedēļas atpūtas laiku. Savukārt tās

686. pantā ir noteikts maksimālais nedēļas darba laiks, ieskaitot

69virsstundas. Darba laika direktīva nav piemērojama attiecībā uz

70tādām valsts funkcijām, kuras pēc sava rakstura nevar pakļaut

71darba laika plānojumam un kurām tādēļ nav iespējams piemērot

72Darba laika direktīvas nosacījumus, pat izmantojot šajā direktīvā

73paredzēto iespēju atkāpties no atsevišķiem tās noteikumiem

74(sk. Eiropas Savienības Tiesas 2018. gada 20. novembra

75sprieduma lietā Nr. C‑147/17 68.-76. punktu). Tas, ka

76veselības, drošības un sabiedriskās kārtības dienestiem

77jādarbojas nepārtraukti, tomēr nav pamats nepiemērot tajos

78nodarbināto personu darba laika organizācijai Darba laika

79direktīvas nosacījumus laikā, kad šie dienesti darbojas normālos

80apstākļos. Minētajos dienestos nodarbinātajiem var nepiemērot

81Darba laika direktīvas nosacījumus tikai īpaši smagā un plaša

82mēroga situācijā (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2018. gada 20.

83novembra sprieduma lietā Nr. C‑147/17 67. punktu). Tomēr

84saskaņā ar Darba laika direktīvas 17.-22. pantu dalībvalstis ir

85tiesīgas, ievērojot šo normu nosacījumus, attiecībā uz Darba

86laika direktīvas tvērumā esošām nodarbinātības jomām noteikt

87atkāpes no vairākiem direktīvas noteikumiem, tai skaitā noteikuma

88par darba laika pārtraukumiem.

89Tātad dalībvalstis var izņēmuma kārtā nepiemērot Darba laika

90direktīvas noteikumus atsevišķās nodarbinātības jomās, kuras nav

91iespējams pakļaut darba laika organizācijai un kuras tādēļ

92neietilpst direktīvas tvērumā, kā arī paredzēt atkāpes no tās

93nosacījumiem attiecībā uz direktīvas tvērumā ietilpstošām

94nodarbinātības jomām, ievērojot direktīvas 17.-22. panta

95nosacījumus.

9614.2. Nodarbinātības jomā Latvijas Republikai ir

97saistošas arī Pārskatītās Eiropas Sociālās hartas (turpmāk -

98Harta) normas, kuras ratificētas ar 2013. gada 14. februāra

99likumu "Par Pārskatīto Eiropas Sociālo hartu". Ar

100minēto likumu Latvijas Republika atzina par sev saistošu citstarp

101Hartas 4. panta 2. punktu, kas paredz ikviena nodarbinātā

102tiesības uz paaugstinātu atalgojumu par virsstundu darbu ar

103izņēmumiem atsevišķos gadījumos.

104Darbs, kuru nodarbinātais veic virs tam noteiktā normālā darba

105laika, prasa papildu piepūli, par kuru tam jāsaņem atlīdzība.

106Proti, šādos gadījumos nodarbinātajam saskaņā ar Hartas 4. panta

1072. punktu jāsaņem atlīdzība ne vien par paveikto darbu, bet arī

108par viņam uzlikto papildu slodzi. Tādēļ atlīdzībai par virsstundu

109darbu vispār ir jābūt lielākai nekā atlīdzībai par darbu normālā

110darba laika ietvaros. Virsstundu darbs var tikt atlīdzināts arī

111ar atpūtas laiku, taču šādā gadījumā atpūtas laikam jābūt garākam

112par virsstundu darba laiku [sk. Eiropas Sociālo tiesību

113komitejas 2011. gada 17. oktobra lēmuma lietā "European

114Council of Police Trade Unions (CESP) v. Portugal",

115pieteikums Nr. 60/2010, 19. un 20. punktu]. Hartas 4. panta

1162. punkts, kas paredz augstāku atlīdzību par virsstundu darbu,

117izņēmuma kārtā var netikt piemērots atsevišķām publiskām

118amatpersonām, kā arī tādām skaitliski nelielām nodarbināto

119grupām, kuri ieņem vadošus amatus vai kuru darba laiks ir

120organizēts brīvā formā un tādēļ nevar tikt uzskaitīts [sk.

121Eiropas Sociālo tiesību komitejas 2010. gada 23. jūnija lēmuma

122lietā "Confédération française de l'Encadrement CFE-CGC v.

123France", pieteikums Nr. 56/2009, 75. punktu un

1242013. gada 2. decembra lēmuma lietā "Union syndicale des

125magistrats administratifs (USMA) v. France", pieteikums Nr.

12684/2012, 57.-70.punktu].

127Tādējādi likumdevējam no Hartas 4. panta 2. punkta izriet

128pienākums nodrošināt nodarbinātajam par virsstundu darbu tādu

129atlīdzību, kas ir lielāka par viņam noteikto darba samaksu.

130Turklāt atbilstoši vienlīdzības principam likumdevējam

131jānodrošina, ka tādi nodarbinātie, kas atrodas vienādos un pēc

132noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, par to veikto

133virsstundu darbu saņem vienādu atlīdzību.

134Līdz ar to likumdevējam, nosakot

135paaugstinātu atlīdzību par virsstundu darbu, ir jāievēro

136vienlīdzības princips.