Par Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 14. panta 7.1 daļas 1. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

2Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

391. panta pirmajam teikumam.

4Apstrīdētā norma esot pieņemta pēc iekšlietu ministra

5priekšlikuma, lai ievērotu Augstākās tiesas 2016. gada 16. jūnija

6spriedumu lietā Nr. SKA‑347/2016. Proti, tā esot pieņemta ar

7mērķi nodrošināt, lai nepiešķirta pārtraukuma laiks turpmāk tiktu

8ieskaitīts darba laikā un šāds virsstundu darbs izņēmuma

9gadījumos tiktu atlīdzināts ar samaksu naudā. Liegums atstāt

10dienesta vietu pārtraukuma laikā ne vienmēr nozīmējot to, ka

11amatpersona šajā laikā aktīvi veic dienesta pienākumus.

12Amatpersonai šajā laikā esot vienīgi jāatrodas dienesta pienākumu

13izpildes vietā, kur tā varot ieturēt maltīti un atpūsties.

14Tādējādi, neraugoties uz liegumu pamest dienesta vietu, tiekot

15sasniegts pārtraukuma mērķis - nodrošināt amatpersonai iespēju

16paēst un atpūsties.

17Eiropas Savienības Tiesa, interpretējot Eiropas Parlamenta un

18Padomes direktīvu 2003/88/EK par konkrētiem darba laika

19organizēšanas aspektiem (turpmāk - Darba laika direktīva), esot

20atzinusi, ka šī direktīva neregulē nodarbināto atalgojumu.

21Atbilstoši Līgumam par Eiropas Savienības darbību šis jautājums

22neietilpstot Eiropas Savienības kompetencē. Tādēļ dalībvalstīm

23esot rīcības brīvība, nosakot atlīdzību konkrētām amatpersonām.

24Šajā ziņā valsts varot ņemt vērā dažādus kritērijus, tai skaitā

25veiktā darba intensitāti. Arī Satversmes 107. pants neuzliekot

26valstij pienākumu nodrošināt darbiniekam viņa vēlmēm atbilstošu

27darba samaksu. Darba samaksai vajagot būt samērīgai arī ar amata

28noslodzi. Likumdevējs, nosakot pārtraukuma laikā veiktā

29virsstundu darba samaksu, varot ņemt vērā citstarp to, ka

30darbiniekam bija iespēja izmantot šo laiku arī atpūtai.

31Turklāt Eiropas Savienības Tiesa esot atzinusi, ka

32dalībvalstis ir tiesīgas piemērot tādus tiesību aktus, atbilstoši

33kuriem atalgojums par dežūru darba vietā nosakāms atšķirīgi par

34laika posmiem, kuros darbs tiek faktiski veikts, un laika

35posmiem, kuros tas netiek veikts, ar nosacījumu, ka šāds

36regulējums nodrošina darba ņēmējiem Darba laika direktīvā

37paredzēto tiesību iedarbību un efektīvi aizsargā viņu veselību un

38drošību. Saskaņā ar Dienesta gaitas likuma 30. panta ceturto daļu

39gadījumos, kad amatpersonai ar speciālo dienesta pakāpi nav

40iespējams piešķirt pārtraukumu, tai esot nodrošināma pienācīga

41aizsardzība. Tādējādi netiekot pieļauts tas, ka varētu tikt

42apdraudēta amatpersonas veselība un darbspējas.

43Saskaņā ar Pārskatītās Eiropas Sociālās hartas 4. panta 2.

44punktu darbiniekam par virsstundu darbu esot jāsaņem augstāka

45samaksa nekā par normālajā darba laikā veicamo darbu, jo

46virsstundu darbs prasot vairāk pūļu. Taču virsstundu darbs, ko

47amatpersona ar speciālo dienesta pakāpi veic tai nepiešķirta

48pārtraukuma laikā, neesot salīdzināms ar virsstundu darbu, ko

49veic citi nodarbinātie. Proti, amatpersona ar speciālo dienesta

50pakāpi šajā laikā neveicot savus pienākumus aktīvi un varot

51atpūsties, kā arī ieturēt maltīti. Līdz ar to šādos gadījumos

52tiekot pienācīgi aizsargāta darbinieka veselība un drošība. Šajā

53laikā veicamais darbs neprasot no amatpersonas tādu papildu

54piepūli, kuru būtu nepieciešams atlīdzināt papildus un

55līdzvērtīgi aktīvam darbam. Līdzīgas atziņas esot paudusi arī

56Eiropas Sociālo tiesību komiteja. Lai gan Pārskatītā Eiropas

57Sociālā harta nepieļaujot šāda zemas intensitātes darba laika

58uzskatīšanu par atpūtas laiku, no tās neizrietot prasība to

59atlīdzināt tādā pašā apmērā kā laiku, kurā darbs tiek aktīvi

60veikts. Tādēļ likumdevējs esot secinājis, ka paaugstināta darba

61samaksa par šādu darbu nav nepieciešama.

62Apstrīdētās normas regulējums ietilpstot sociālo tiesību jomā,

63kura esot specifiska cilvēktiesību joma. Tajā esot paredzēti

64vispārīgi valsts pienākumi, bet atbilstoša regulēšanas mehānisma

65izvēle esot katras valsts likumdevēja ziņā. Sociālo tiesību

66realizācija esot atkarīga no valsts ekonomiskās situācijas un

67pieejamiem resursiem.

68Amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm neatrodoties

69salīdzināmos apstākļos ar citiem nodarbinātajiem, jo

70nodarbinātība publiskajā sektorā būtiski atšķiroties no

71nodarbinātības privātajā sektorā. Valsts dienesta attiecībās

72nepastāvot pušu līdztiesības princips. Valsts, nosakot valsts

73dienestā esošo personu tiesības un pienākumus, baudot plašāku

74rīcības brīvību nekā tad, kad tā regulē darba tiesiskās

75attiecības, kas dibinātas uz privāttiesiska līguma pamata. Darbs

76valsts dienestā atšķiroties no privātajā sektorā veicamā darba

77gan pēc tiesisko attiecību nodibināšanas juridiskajiem aspektiem,

78gan pēc dienesta ietvaros veicamā darba mērķa, kas esot cieši

79saistīts ar valsts uzdevumu pildīšanu. Tādēļ valsts dienestā

80esošām personām esot noteikti īpaši tiesību ierobežojumi un

81pienākumi. Iestādes, kurās strādā amatpersonas ar speciālajām

82dienesta pakāpēm, nepārtraukti nodrošinot svarīgas valsts

83funkcijas, kas saistītas ar valsts drošību, sabiedrisko drošību

84un kārtību un glābšanas darbu veikšanu. Tādēļ amatpersonām ar

85speciālajām dienesta pakāpēm varot noteikt plašākus

86ierobežojumus, lai nodrošinātu to pieejamību un gatavību dienesta

87pienākumu pildīšanai. Atkarībā no konkrētās iestādes funkciju

88specifikas varot atšķirties arī tās amatpersonu pienākumi un

89darba grafiks. Cilvēkresursu nepietiekamības gadījumā valsts

90dienestā esošās amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm

91varot tikt iesaistītas nozīmīgu valsts uzdevumu izpildē arī no

92darba brīvajā laikā. Toties amatpersonām ar speciālajām dienesta

93pakāpēm esot paredzēta izdienas pensija, kura kompensējot, no

94vienas puses, dienesta laikā priekšlaicīgi zaudētās darbspējas

95un, no otras puses, dienesta laikā noteiktos ierobežojumus

96neatkarīgi no tā, vai šie ierobežojumi ir vai nav noveduši pie

97priekšlaicīgas darbspēju samazināšanās.

98Papildus Saeima pauž viedokli, ka no Pieteikuma iesniedzējas

99lietvedībā esošās administratīvās lietas faktiskajiem apstākļiem

100un Saeimas papildus izprasītajiem dokumentiem secināms, ka

101Pārvalde konkrētajā gadījumā ir kļūdaini piemērojusi apstrīdēto

102normu. Tādēļ Saeima uzskata, ka konkrētajā administratīvajā

103procesā personas pamattiesību aizskārumu radījusi nevis

104apstrīdētā norma pati par sevi, bet gan tās interpretācija un

105piemērošanas prakse.

1Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

2uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta

3pirmajam teikumam.

4Regulējums par kārtību, kādā amatpersonas ar speciālajām

5dienesta pakāpēm var tikt iesaistītas dienesta pienākumu

6pildīšanā virs tām noteiktā dienesta pienākumu izpildes laika,

7atšķiroties no Darba likumā ietvertā virsstundu darba regulējuma.

8Valsts dienestam esot atšķirīgi mērķi, un tajā iesaistītajām

9personām esot sevišķi pienākumi, funkcijas un atbildība.

10Atbilstoši Dienesta gaitas likumam arī tajā laikā, kad

11amatpersonai ar speciālo dienesta pakāpi netiek piešķirts

12pārtraukums, tai tiekot nodrošināta iespēja ieturēt maltīti

13dienesta pienākumu izpildes vietā. Laiks, kurā amatpersonai ar

14speciālo dienesta pakāpi ir iespēja paēst un kurš ir piešķirts

15pārtraukuma vietā, nevarot tikt pielīdzināts pārtraukumam, kuru

16amatpersona var izmantot pēc saviem ieskatiem. Tomēr šajā laikā

17amatpersona, atrodoties dienesta vietā, neveicot aktīvu darbu un

18dienesta pienākumu veikšanā tiekot iesaistīta tikai tad, ja tas

19ir nepieciešams. Tādēļ šāds virsstundu darbs nevarot tikt

20salīdzināts nedz ar aktīvu attiecīgās amatpersonas dienesta

21pienākumu izpildi, nedz ar virsstundu darbu Darba likuma

22izpratnē. Attiecīgi par šādu virsstundu darbu varot noteikt

23atšķirīgu samaksu. Tādējādi amatpersonas ar speciālajām dienesta

24pakāpēm neatrodoties salīdzināmos apstākļos ar personām, kuras

25nodarbinātas uz privāttiesiska līguma pamata. Līdz ar to

26apstrīdētā norma neparedzot atšķirīgu attieksmi pret salīdzināmām

27personu grupām.

28Ja jau iepriekš ir zināms, ka nodarbinātajam nebūs iespējams

29piešķirt pārtraukumu, tad šo apstākli vajagot ņemt vērā darba

30plānošanā. Kā izrietot no izskatāmās lietas materiāliem, Pārvalde

31ar savu lēmumu ir noteikusi, ka visa attiecīgā gada garumā

32noteiktai amatpersonu grupai netiks piešķirti pārtraukumi, bet

33tiks nodrošināta iespēja paēst. Atbilstoši šim lēmumam arī esot

34izstrādāts attiecīgo amatpersonu darba grafiks. Pēc Tieslietu

35ministrijas ieskata, šāda pieeja, proti, virsstundu darba

36noteikšana amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm ilgu

37laiku uz priekšu, neesot atbalstāma. Taču šāda kārtība esot

38īslaicīgs risinājums, kas izmantojams līdz brīdim, kad tiks

39nodrošināti attiecīgo dienesta pienākumu izpildei nepieciešamie

40cilvēkresursi. Arī apstrīdētā norma esot piedāvāta tikai kā

41pagaidu risinājums līdz brīdim, kad tiks atrisināts jautājums par

42papildu cilvēkresursu piesaisti valsts dienestam.

1Pieaicinātā persona - Iekšlietu ministrija -

2piekrīt Saeimas atbildes rakstā sniegtajam viedoklim un uzskata,

3ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajam

4teikumam.

5Papildus Iekšlietu ministrija norāda, ka saskaņā ar Atlīdzības

6likuma normām virsstundu darbs var tikt atlīdzināts divējādi: 1)

7piešķirot samaksu atbilstoši amatpersonai noteiktajai stundas

8algas likmei un piemaksu 100 procentu apmērā vai 2) piešķirot

9apmaksātu atpūtas laiku atbilstoši nostrādātajām virsstundām.

10Virsstundu darba atlīdzināšana ar apmaksātu atpūtas laiku pēc

11būtības esot pielīdzināma tā atlīdzināšanai atbilstoši

12amatpersonai noteiktajai stundas algas likmei bez piemaksas. Arī

13Darba laika direktīva pieļaujot virsstundu darba kompensēšanu ar

14apmaksātu atpūtas laiku. Tādējādi arī saskaņā ar Darba laika

15direktīvu esot pieļaujama virsstundu darba atlīdzināšana

16atbilstoši amatpersonai noteiktajai darba algas likmei bez

17piemaksas.

18Saskaņā ar Darba likumu darba devējam esot rīcības brīvība

19izvēlēties darbinieka veiktā virsstundu darba atlīdzības formu.

20Saskaņā ar Atlīdzības likuma normām virsstundu darbs, ko veic

21amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm, vispār esot

22atlīdzināms ar apmaksātu atpūtas laiku, bet naudā varot tikt

23atlīdzināts tikai izņēmuma kārtā - tad, ja amatpersona tiek

24iesaistīta konkrētu uzdevumu veikšanā. Šāds regulējums Atlīdzības

25likumā paredzēts tādēļ, ka amatpersonas ar speciālajām dienesta

26pakāpēm veicot specifiskas funkcijas un varot tikt iesaistītas

27dienesta pienākumu pildīšanā arī ārpus tām noteiktā dienesta

28pienākumu izpildes laika. Atlīdzības likuma 14. panta

297.1 daļa nosakot izņēmumu no šajā likumā noteiktās

30vispārējās virsstundu darba atlīdzināšanas kārtības. Proti,

31apstrīdētajā normā esot paredzēta kārtība, kādā amatpersonai ar

32speciālo dienesta pakāpi piešķiramo atpūtas laiku aizstāj ar

33kompensāciju naudā gadījumos, kad atpūtas laika piešķiršana

34apdraudētu attiecīgās iestādes funkcionēšanu. Šis regulējums esot

35pieņemts sakarā ar Augstākās tiesas 2016. gada 16. jūnija

36spriedumu lietā Nr. SKA‑347/2016, lai novērstu cilvēkresursu

37trūkumu, kas būtu radies, ja pārtraukuma laikā veiktais

38virsstundu darbs tiktu atlīdzināts ar atpūtas laiku.

39Attiecībā uz to, vai amatpersonas ar speciālajām dienesta

40pakāpēm, kas veic virsstundu darbu tām nepiešķirta pārtraukuma

41laikā, un citi nodarbinātie, kuri veic virsstundu darbu, atrodas

42salīdzināmos apstākļos, Iekšlietu ministrija norāda, ka saskaņā

43ar Darba likumu darba devējs varot noteikt par virsstundu darbu

44piemaksu, kas pārsniedz 100 procentus no tai noteiktās darba

45algas, bet piemaksas faktiskais apmērs esot atkarīgs no

46attiecīgās personas darba algas lieluma. Turklāt atšķirībā no

47Atlīdzības likuma regulējuma, kas attiecas uz amatpersonām ar

48speciālajām dienesta pakāpēm, Darba likuma un uz citām

49amatpersonām un darbiniekiem attiecināmais Atlīdzības likuma

50regulējums piešķirot darba devējam rīcības brīvību, nosakot

51virsstundu darba atlīdzības formu. Tādējādi dažādām nodarbināto

52grupām esot paredzēta savstarpēji atšķirīga virsstundu darba

53atlīdzināšanas kārtība un attiecīgās samaksas apmērs. Satversme

54negarantējot noteiktu virsstundu darba atlīdzības formu vai

55apmēru. Turklāt arī Satversmes tiesa esot atzinusi: tas vien, ka

56persona nebauda konkrētas sociālās tiesības, pats par sevi nerada

57pamattiesību pārkāpumu, bet tādējādi radusies atšķirīgā attieksme

58pārkāpj personas tiesības tikai tad, ja tai nav pamatota iemesla.

59Pēc Iekšlietu ministrijas ieskata, minētās Satversmes tiesas

60atziņas attiecināmas arī uz virsstundu darba atlīdzināšanu

61naudā.

62Atlīdzības likuma 14. panta 7.1 daļas 2. punktā

63esot noteikta paaugstināta atlīdzība par virsstundu darbu. Proti,

64šī norma apmaksāto atpūtas laiku, kas pielīdzināms virsstundu

65darba apmaksai atbilstoši amatpersonai noteiktajai stundas algas

66likmei, aizstājot ar dubultu darba samaksu. Savukārt apstrīdētā

67norma paredzot samaksu atbilstoši amatpersonai noteiktajai

68stundas algas likmei, un šī samaksa esot līdzvērtīga atbilstoša

69ilguma apmaksātam atpūtas laikam. Iekšlietu ministrija piekrīt

70Saeimas viedoklim, ka atrašanās dienesta vietā, faktiski neveicot

71dienesta pienākumus, neprasa no amatpersonas tādu piepūli, kas

72būtu kompensējama līdzvērtīgi aktīvai dienesta pienākumu

73veikšanai, jo šajā laikā amatpersonai vajagot tikai atrasties

74dienesta pienākumu izpildes vietā un tai tiekot nodrošināta

75iespēja paēst.. Apstrīdētā norma esot vērtējama arī garantētā

76sociālā nodrošinājuma kontekstā, jo amatpersonas ar speciālajām

77dienesta pakāpēm esot tiesīgas saņemt izdienas pensiju. Tas, ka

78arī citas nodarbināto grupas saņem līdzīga rakstura sociālo

79nodrošinājumu, piemēram, izdienas pensiju, un faktiski lielāku

80atlīdzību par virsstundu darbu, pats par sevi nenozīmējot to, ka

81būtu pārkāpts vienlīdzības princips.

82Iekšlietu ministrija piekrīt Saeimas viedoklim, ka Pārvalde

83konkrētajā gadījumā ir kļūdaini piemērojusi apstrīdēto normu.

1Pieaicinātā persona - Finanšu ministrija -

2piekrīt Saeimas atbildes rakstā sniegtajam viedoklim un uzskata,

3ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajam

4teikumam.

1Pieaicinātā persona - Valsts kanceleja -

2pievienojas Saeimas atbildes rakstā sniegtajam viedoklim un

3uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta

4pirmajam teikumam.

5Valsts kanceleja piekrīt, ka vispār saskaņā ar Atlīdzības

6likuma normām amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm

7veiktais virsstundu darbs ir atlīdzināms ar apmaksātu atpūtas

8laiku, bet apstrīdētā norma piemērojama tikai izņēmuma gadījumos.

9Apstrīdētās normas satversmība esot vērtējama, skatot to

10sistēmiski, kopsakarā ar citām Atlīdzības likuma normām, kurās

11regulēta virsstundu darba atlīdzināšanas kārtība.

12Neesot pamatots Pieteikuma iesniedzējas viedoklis, ka visi

13nodarbinātie, kuri veic virsstundu darbu, atrodas savstarpēji

14salīdzināmos apstākļos. Vajagot ņemt vērā valsts dienestā

15nodarbināto personu īpašās funkcijas un atšķirīgos darba

16apstākļus. Turklāt virsstundu darbs, ko amatpersonas ar

17speciālajām dienesta pakāpēm veic nepiešķirta pārtraukuma laikā,

18neesot salīdzināms nedz ar virsstundu darbu, ko tās veic tajā

19laikā, kad aktīvi pilda savus dienesta pienākumus, nedz ar

20virsstundu darbu, ko veic atbilstoši Darba likumam nodarbinātās

21personas.

1Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata,

2ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 91. panta pirmajam

3teikumam.

4Saskaņā ar Dienesta gaitas likuma 3. panta otro daļu darba

5tiesiskās attiecības reglamentējošu normatīvo aktu normas uz

6amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm attiecoties tikai

7noteiktos gadījumos. Apstrīdētā norma specifiski nosakot

8atšķirīgu regulējumu attiecībā uz amatpersonām ar speciālajām

9dienesta pakāpēm. Amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm

10noteiktie dienesta pienākumi esot saistīti ar valsts drošības un

11aizsardzības funkcijām. Valsts dienests atšķiroties no

12nodarbinātības privātajā sektorā gan pēc attiecīgo tiesisko

13attiecību nodibināšanas juridiskajiem aspektiem, gan pēc veicamā

14darba specifikas. Amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm

15esot noteikti sevišķi tiesību ierobežojumi un īpaši pienākumi.

16Tādēļ amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm nevarot

17salīdzināt ar citiem nodarbinātajiem, kuriem piemērojamas Darba

18likuma normas vai citas Atlīdzības likuma normas.

19Vienlaikus tiesībsargs norāda, ka viedokļa iesniegšanas brīdī

20vēl nebija noslēgusies viņa ierosinātā pārbaudes lieta par

21apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 107. pantam. Izvērtējot

22apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 107. pantam, tiesībsargs

23secinājis, ka jebkurš laiks, kas nav atpūtas laiks, ir uzskatāms

24par darba laiku Ar apstrīdēto normu pēc būtības esot pagarināts

25normālais amatpersonas pienākumu izpildes laiks. Nevarot

26uzskatīt, ka amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm, kas

27tiek ilgstoši nodarbinātas bez atbilstošas atpūtas, ir

28nodrošināta pienācīga aizsardzība. Virsstundu darbs amatpersonām

29ar speciālajām dienesta pakāpēm būtu nosakāms tikai izņēmuma

30kārtā, nevis regulāri. No Iekšlietu ministrijas sniegtā attiecīgo

31Atlīdzības likuma grozījumu pamatojuma izrietot, ka apstrīdētā

32norma tika pieņemta, lai ietaupītu finanšu līdzekļus un nebūtu

33nepieciešams meklēt papildu cilvēkresursus. Tiesībsargs vērš

34Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka saskaņā ar Pārskatītās

35Eiropas Sociālās hartas 4. panta 2. punktu Latvija apņēmusies

36atzīt strādājošo tiesības uz paaugstinātu atalgojumu par

37virsstundu darbu ar izņēmumiem, kas piemērojami atsevišķos

38gadījumos. Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komiteja esot

39norādījusi, ka pamats izņēmuma noteikšanai atsevišķos gadījumos

40var būt amatpersonas statuss. Tomēr tā uzsvērusi, ka liegt

41tiesības uz paaugstinātu virsstundu apmaksu var tikai vadošus

42amatus ieņemošām amatpersonām. Tādēļ tiesībsargs uzskata, ka

43apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 107. pantam.

1Pieaicinātā persona - Ieslodzījuma vietu

2pārvalde - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

391. panta pirmajam teikumam.

4Saskaņā ar Dienesta gaitas likuma 30. panta ceturto daļu

5gadījumos, kad amatpersonai ar speciālo dienesta pakāpi nav

6iespējams piešķirt pārtraukumu, tai nodrošināma iespēja paēst

7dienesta pienākumu izpildes vietā.

8Ieslodzījuma vietas apsardzes un ieslodzīto personu

9uzraudzības funkciju specifikas dēļ neesot iespējams piešķirt

10Pārvaldes amatpersonām pilnvērtīgu pārtraukumu, kura laikā tās

11varētu brīvi atstāt dienesta pienākumu izpildes vietu. Tomēr

12katrā ieslodzījuma vietā esot izveidotas atpūtas vietas, kur

13amatpersonas varot pavadīt savu pārtraukuma laiku pēc sava

14ieskata. Pārtraukuma laikā tām vajagot vienīgi atrasties

15ieslodzījuma vietas teritorijā, lai nepieciešamības gadījumā tās

16varētu veikt noteiktus pienākumus. Attiecīgie laika posmi tiekot

17ieskaitīti amatpersonu darba laikā un saskaņā ar apstrīdēto normu

18tiekot apmaksāti atbilstoši amatpersonai noteiktajai stundas

19algas likmei. Savukārt tādā gadījumā, ja amatpersona pārtraukuma

20laikā tiek iesaistīta aktīvā pienākumu izpildē, attiecīgais laiks

21saskaņā ar Atlīdzības likuma 14. panta 7.1 daļas 2.

22punktu tiekot apmaksāts, piešķirot papildu piemaksu 100 procentu

23apmērā. Tādēļ Pārvalde uzskata, ka apstrīdētā norma neparedz

24atšķirīgu attieksmi pret personu grupām, kas būtu vienādos un pēc

25noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Brīvo

2arodbiedrību savienība (turpmāk - Arodbiedrību savienība) -

3uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 91. panta

4pirmajam teikumam.

5Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas atziņām par Darba laika

6direktīvas interpretāciju jēdzieni "darba laiks" un

7"atpūtas laiks" esot Eiropas Savienības tiesību

8jēdzieni, kuri interpretējami autonomi, ievērojot šīs direktīvas

9regulējumu. Tādēļ dalībvalstis nevarot vienpusēji noteikt šo

10jēdzienu saturu. Par darba laiku atbilstoši Darba laika

11direktīvas 2. panta 1. punktam esot uzskatāmi laika periodi,

12kurus raksturo trīs kumulatīvi kritēriji: 1) darba ņēmējs strādā;

132) darba ņēmējs strādā darba devēja labā (ir darba devēja

14rīcībā); 3) darba ņēmējs veic savu darbu vai pilda savus

15pienākumus. Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas judikatūrai

16viens no izšķirošiem darba laika jēdziena satura noteikšanas

17faktoriem esot tas, ka darba ņēmējs ir spiests fiziski atrasties

18darba devēja noteiktā vietā. Vērtējot to, vai nodarbinātais veic

19darbu, neesot būtiskas nozīmes ne veikto darbību intensitātei, ne

20darbību pārtraukumiem. Ja laika periods minētajiem kritērijiem

21neatbilst, tas esot uzskatāms par atpūtas laiku. Eiropas

22Savienības Tiesa esot analizējusi arī dežūras gatavības un

23izsaukuma gatavības jēdzienus. Atbilstoši Eiropas Savienības

24Tiesas atziņām par pārtraukumu esot uzskatāms atpūtas laiks, kurā

25darba ņēmējam nevajag obligāti palikt darba vietā, būt darba

26devēja rīcībā vai veikt savus darba pienākumus. Savukārt laika

27periodi, kuros darba ņēmējam pēc darba devēja lūguma jāpaliek

28darba vietā un jābūt pieejamam, lai tas nepieciešamības gadījumā

29veiktu darbu, esot uzskatāmi par darba laiku pat tad, ja

30darbinieks šajā laikā faktiski savus pienākumus neveic.

31Latvijas Republika esot ratificējusi Pārskatītās Eiropas

32Sociālās hartas 4. panta 2. punktu un tādējādi atzinusi

33nodarbināto tiesības uz paaugstinātu atlīdzību par virsstundu

34darbu. Apstrīdētā norma paredzot iespēju nemaksāt paaugstinātu

35atlīdzību par virsstundu darbu. Tādēļ, pēc Arodbiedrību

36savienības ieskata, Latvijas Republika nav pienācīgi izpildījusi

37minētās saistības un apstrīdētā norma ne tikai pārkāpj Satversmes

3891. panta pirmajā teikumā ietverto vienlīdzības principu, bet arī

39nenodrošina personām Satversmes 107. pantā noteiktās tiesības uz

40taisnīgu darba samaksu. Turklāt Arodbiedrību savienība norāda, ka

41apstrīdētās normas pieņemšanas procesā neesot pietiekami

42izvērtēts arodbiedrību viedoklis un pats process bijis

43sasteigts.

1Pieaicinātā persona - mg. iur. Edgars

2Pastars - uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes

391. panta pirmajam teikumam.

4Apstrīdētā norma esot pretrunā ar citām Atlīdzības likuma

5normām un šā likuma sistēmu. Par virsstundu darba laiku esot

6uzskatāms jebkāds laiks, kurš pārsniedz normālo darba laiku un

7kurā darbinieks veic darbu vai ir darba devēja rīcībā. Apstrīdētā

8norma faktiski regulējot "aktīvo dežūrlaiku", kad

9darbinieks ir darba pienākumu izpildes vietā un darba devēja

10rīcībā, bet neveic aktīvu darbu. Atlīdzības likuma 3. panta

11ceturtās daļas 9. punktā esot regulēts "pasīvais

12dežūrlaiks", tas ir, laiks, kuru amatpersona vai darbinieks

13nepavada darba vietā vai citā institūcijas norādītajā vietā un

14kuru tas var izmantot pēc saviem ieskatiem, taču ir gatavs pēc

15pieprasījuma ierasties norādītajā vietā un sākt savu pienākumu

16pildīšanu.

17Iestāde varot vienoties ar amatpersonu par tādu "pasīvā

18dežūrlaika" apmaksas kārtību, kas atšķiras no parastā darba

19laika vai "aktīvā dežūrlaika" apmaksas kārtības. Tomēr

20arī šāda kārtība būtu atzīstama par diskutablu, ņemot vērā

21Saeimas atbildes rakstā norādīto Eiropas Savienības normatīvo

22aktu regulējumu. Savukārt "aktīvais dežūrlaiks" esot

23apmaksājams tādā pašā apmērā kā aktīva darba pienākumu izpilde

24pat tad, ja darbinieks, atrodoties darba vietā un darba devēja

25rīcībā, drīkst paēst vai atpūsties. Vēl jo vairāk - tieši darba

26devējs esot tas, kurš nosakot, ko amatpersona vai darbinieks šajā

27laikā drīkst darīt. Tādēļ šo laiku nevarot uzskatīt par pienācīgu

28pārtraukumu. Arī Augstākā tiesa 2016. gada 16. jūnija spriedumā

29lietā Nr. SKA‑347/2016 esot pamatoti atzinusi, ka ugunsdzēsības

30dienestā nodarbinātas amatpersonas darba laikā būtu ieskaitāms

31arī pārtraukums, kura laikā amatpersonai jāatrodas dienesta

32pienākumu izpildes vietā un jābūt gatavai jebkurā brīdī pēc

33izsaukuma doties izbraukumā, bet tam, ka amatpersona šajā laikā

34var atpūsties, kamēr netiek izsaukta, nav īpašas nozīmes.

35Acīmredzams esot tas, ka apstrīdētā norma, pretēji Saeimas

36apgalvojumam, nav pieņemta tāpēc, lai ievērotu minētajā Augstākās

37tiesas spriedumā ietvertās atziņas.

38Saeimas viedoklim, ka amatpersonām un darbiniekiem var noteikt

39atšķirīgus tiesiskos pienākumus, varot piekrist. Tomēr nevarot

40piekrist tam, ka sistēmiska rakstura jautājumā par to, kā

41vērtējams pārtraukuma laikā veikts darbs, drīkstētu pastāvēt

42būtiskas atšķirības, turklāt tādas, kas skar tikai vienu

43amatpersonu grupu. Atlīdzības likuma regulējuma vispārējais

44mērķis esot vienotas kārtības nodrošināšana attiecībā uz jebkuru

45tā tvērumā ietilpstošo amatpersonu un darbinieku atlīdzību.

46Savukārt apstrīdētā norma esot pieņemta ar mērķi ietaupīt finanšu

47līdzekļus uz darbinieku pārstrādāšanās riska rēķina. Taču finanšu

48līdzekļu ekonomija pati par sevi nevarot attaisnot personas

49tiesību ierobežošanu. Apstrīdētā norma esot kārtējais Atlīdzības

50likumā iekļautais izņēmums no vispārējā amatpersonu un darbinieku

51darba samaksas regulējuma. Šādu izņēmumu klāsts pastāvīgi tiekot

52paplašināts, lai gan neesot saskatāmi apstākļi, kuru dēļ tie būtu

53nepieciešami. Attiecīgais regulējums esot ieviests taupības

54labad, nevis lai aizsargātu Satversmes 116. pantā noteiktās

55vērtības.

56Secinājumu

57daļa

1Saeima uzskata, ka konkrētajā administratīvajā

2lietā Pārvalde kļūdaini piemērojusi apstrīdēto normu. Šim Saeimas

3viedoklim piekrīt arī Iekšlietu ministrija. Saeima norāda, ka

4pieteicējam administratīvajā lietā noteikts summētais dienesta

5pienākumu izpildes laiks. No summētā dienesta pienākumu izpildes

6laika grafika, kuru Saeima izprasījusi no Pārvaldes, izrietot, ka

7pārtraukumi attiecīgajām amatpersonām nav paredzēti. Tā kā

8apstrīdētā norma esot piemērojama tikai tajos gadījumos, kad

9pārtraukums amatpersonai bija paredzēts, bet netika piešķirts

10izņēmuma apstākļu dēļ, konkrētajā gadījumā tā neesot piemērojama.

11Saeima norāda, ka summētā dienesta pienākumu izpildes laika

12grafikā esot jau iepriekš ieplānots amatpersonu virsstundu darbs,

13ko tām veikt esot nepieciešams, lai nodrošinātu nepārtrauktu

14dienesta pienākumu izpildi. Tādēļ šajā gadījumā esot piemērojams

15Atlīdzības likuma 14. panta desmitās daļas 4. punkts un

16attiecīgās amatpersonas virsstundu darbs esot atlīdzināms ar

17samaksu atbilstoši tai noteiktajai stundas algas likmei ar

18piemaksu 100 procentu apmērā no tās. Arī Iekšlietu ministrija

19norāda, ka šāda dienesta pienākumu izpildes laika plānošana

20liecina par amatpersonu virsstundu darba nepieciešamību

21nepārtrauktas dienesta pienākumu izpildes nodrošināšanai.

22Tātad Saeima uzskata, ka Satversmes 91. panta pirmajā teikumā

23noteikto pamattiesību aizskārumu personai konkrētajā gadījumā

24radījusi nevis apstrīdētā norma pati par sevi, bet gan tās

25interpretācija un piemērošana. Proti, Saeima pēc būtības ir

26izteikusi apsvērumus par iespējamu pamatu tiesvedības izbeigšanai

27lietā.

28Atbilstoši Satversmes tiesas judikatūrai procesuāla rakstura

29jautājumi ir skatāmi pirms tiesību normu konstitucionalitātes

30izvērtēšanas pēc būtības (sk., piemēram, Satversmes tiesas

312017. gada 10. februāra sprieduma lietā Nr. 2016‑06‑01 17.

32punktu). Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 19.1

33panta pirmās daļas 2. punktu tiesa, kas izskata administratīvo

34lietu pirmajā instancē, var iesniegt pieteikumu Satversmes tiesai

35tikai par tādas normas satversmību, ko iestāde ir piemērojusi vai

36kas būtu jāpiemēro šajā lietā administratīvajā procesā tiesā.

37Satversmes tiesa ir secinājusi, ka tiesas pieteikums Satversmes

38tiesai nevar būt abstrakts, proti, tāds, kas nav saistīts ar

39konkrēto lietu, un tiesai jāpamato tas, ka attiecīgā norma ir

40nepieciešama lietas izspriešanai (sk., piemēram, Satversmes

41tiesas 2008. gada 9. septembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

42lietā Nr. 2008‑10‑01 8. punktu).

43No pieteikuma izriet, ka Pārvalde ir piemērojusi apstrīdēto

44normu pieteicējam administratīvajā lietā. Pieteikuma iesniedzēja,

45izvērtējot administratīvajā lietā paustos Pārvaldes argumentus,

46lēmumā par pieteikuma iesniegšanu Satversmes tiesai secinājusi,

47ka konkrēto situāciju, kas tai jāizvērtē administratīvās lietas

48ietvaros, aptver un regulē tieši apstrīdētā norma.

49Tātad Pieteikuma iesniedzēja ir sniegusi pamatojumu tam, kādēļ

50apstrīdētā norma ir nepieciešama tās lietvedībā esošās

51administratīvās lietas izspriešanai. Satversmes tiesa ir

52atzinusi, ka tiesas pieteikuma gadījumā jeb tā dēvētās konkrētās

53kontroles ietvaros lietas izlemšanai nozīmīgi ir konkrētās lietas

54apstākļi (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 11. oktobra

55sprieduma lietā Nr. 2017‑30‑01 10. punktu). Taču Satversmes

56tiesas uzdevums nav stāties vispārējās jurisdikcijas tiesas vai

57administratīvās tiesas vietā un izlemt, kuras normas tai

58nepieciešamas kādas lietas izspriešanai (sal. sk.

59Satversmes tiesas 2010. gada 7. janvāra sprieduma lietā Nr.

602009-12-03 9.3. punktu). Konkrētajā gadījumā, ņemot vērā

61pieteikumā norādīto pamatojumu, Satversmes tiesai nav pamata

62apšaubīt, ka apstrīdētā norma ir nepieciešama konkrētās

63administratīvās lietas izskatīšanai. Tādēļ Satversmes tiesai ir

64jāpārbauda apstrīdētās normas atbilstība Satversmei.

65Līdz ar to tiesvedība lietā ir

66turpināma.

1Satversmes 91. panta pirmais teikums nosaka:

2"Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas

3priekšā."

4Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ir ietverts vienlīdzības

5princips, kas garantē vienotas tiesiskās kārtības pastāvēšanu. Tā

6uzdevums ir nodrošināt normatīvo aktu aptverošu iedarbību uz

7visām personām un to piemērošanu bez jebkādām privilēģijām

8(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 14. septembra

9sprieduma lietā Nr. 2005‑02‑0106 9.1. punktu). Satversmes

10tiesa, konkretizējot Satversmes 91. pantu, ir atzinusi, ka

11vienlīdzības princips liedz valsts institūcijām izdot tādas

12normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret

13personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem

14salīdzināmos apstākļos. Vienlīdzības princips pieļauj un pat

15prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos

16apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kas

17atrodas vienādos apstākļos, ja tam ir objektīvs un saprātīgs

18pamats (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 11.

19oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-10-01 18. punktu).

20Atšķirīgai attieksmei nav objektīva un saprātīga pamata, ja tai

21nav leģitīma mērķa vai ja nav samērīgas attiecības starp

22izraudzītajiem līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem (sk.,

23piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā

24Nr. 2017-25-01 25. punktu).

25Tādēļ, lai izvērtētu, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes

2691. panta pirmajā teikumā ietvertajam vienlīdzības principam,

27Satversmes tiesai jānoskaidro:

281) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un

29pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;

302) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi

31pret šīm personām (personu grupām);

323) vai šāda attieksme ir noteikta ar normatīvajos aktos

33paredzētā kārtībā pieņemtu tiesību normu;

344) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

35proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma

36princips (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija

37sprieduma lietā Nr. 2017‑28‑0306 11. punktu un 2018. gada 18.

38oktobra sprieduma lietā Nr. 2017‑35‑03 9. punktu).

1Apstrīdētā norma ir daļa no Atlīdzības likuma 14.

2pantā ietvertā regulējuma par kārtību, kādā kompensējams

3amatpersonu un valsts institūciju darbinieku virsstundu darbs.

4"Virsstundu darbs" ir darba laika organizācijas

5jēdziens, ar kuru apzīmē darbu, ko nodarbinātais veic virs tam

6noteiktā normālā darba pienākumu izpildes laika.

714.1. Atlīdzības likuma 14. panta sestajā daļā

8amatpersonu un valsts institūciju darbinieku virsstundu darba

9atlīdzināšanai paredzēti divi alternatīvi līdzekļi: 1) samaksa

10atbilstoši nodarbinātajam noteiktajai stundas algas likmei un

11piemaksa 100 procentu apmērā no tās (turpmāk - dubulta darba

12samaksa); 2) apmaksāts atpūtas laiks atbilstoši nostrādāto

13virsstundu skaitam. Savukārt virsstundu darbs, ko veic

14amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm, saskaņā ar

15Atlīdzības likuma 14. panta septīto daļu vispār ir kompensējams,

16piešķirot apmaksātu atpūtas laiku. Šo amatpersonu virsstundu

17darbs var tikt kompensēts naudā tikai divos izņēmuma

18gadījumos.

19Pirmais izņēmums ir noteikts attiecībā uz situācijām, kad

20amatpersona virs tai noteiktā dienesta pienākumu izpildes laika

21tiek iesaistīta Atlīdzības likuma 14. panta desmitās daļas 1.-4.

22punktā noteikto dienesta pienākumu pildīšanā. Minētās normas

23attiecas uz gadījumiem, kad amatpersona tiek iesaistīta

24virsstundu darbā, lai nodrošinātu īpaši nozīmīgus valsts

25pasākumus, novērstu katastrofu un dabas stihiju sekas,

26nodrošinātu sabiedrisko kārtību un drošību vai veiktu citus

27ārkārtas uzdevumus; lai nodrošinātu sabiedrisko kārtību un

28drošību sabiedriski nozīmīgos publiskos sporta vai kultūras

29pasākumos; lai nodrošinātu Eiropas Savienības politiku

30instrumentu vai pārējās ārvalstu finanšu palīdzības finansēto vai

31līdzfinansēto projektu īstenošanu; lai nodrošinātu nepārtrauktu

32vai steidzamu, iepriekš neparedzētu uzdevumu veikšanu. Ja ir

33ievēroti attiecīgajā Atlīdzības likuma 14. panta desmitās daļas

34punktā norādītie papildu nosacījumi, šāda rakstura virsstundu

35darbs amatpersonai atlīdzināms ar dubultu darba samaksu.

36Otrais izņēmums ir noteikts Atlīdzības likuma 14. panta

377.1 daļā attiecībā uz situācijām, kad amatpersonu ar

38speciālajām dienesta pakāpēm veiktā virsstundu darba

39atlīdzināšana ar apmaksātu atpūtas laiku atbilstoši šā panta

40septītajai daļai apdraudētu attiecīgās iestādes funkcionēšanu.

41Šādās situācijās virsstundu darbs, kas veikts laikā, kad

42amatpersonai ar speciālo dienesta pakāpi nebija iespējams

43piešķirt pārtraukumu, saskaņā ar apstrīdēto normu atlīdzināms ar

44darba samaksu atbilstoši amatpersonai noteiktajai stundas algas

45likmei bez papildu piemaksām. Savukārt jebkurā citā laikā veikts

46virsstundu darbs šādās situācijās saskaņā ar Atlīdzības likuma

4714. panta 7.1 daļas 2. punktu atlīdzināms ar dubultu

48darba samaksu.

49Regulējums, kas nosaka atlīdzību par nodarbināto veikto darbu,

50tai skaitā virsstundu darbu, ir cieši saistīts ar regulējumu par

51nodarbināto darba laika organizāciju. Kritērijus, kuriem

52jāatbilst nacionālajos normatīvajos aktos ietvertajam darba laika

53organizācijas regulējumam, tai skaitā virsstundu darba

54regulējumam, nosaka Darba laika direktīva. Saskaņā ar Darba laika

55direktīvas 1. panta trešo daļu tās noteikumi ir piemērojami

56visiem nodarbinātajiem gan publiskajā, gan privātajā sektorā

57neatkarīgi no tā, vai persona ir nodarbināta kā amatpersona vai

58darbinieks. Tādējādi no Darba laika direktīvas normām izriet, ka

59jebkuras nodarbinātās personas - gan amatpersonas, gan darbinieka

60- darba vai dienesta pienākumu pildīšana virs normālā darba vai

61dienesta pienākumu izpildes laika neatkarīgi no šo pienākumu

62rakstura pēc būtības ir virsstundu darbs. Arī Atlīdzības likumā

63jēdziens "virsstundu darbs" ir lietots šādā nozīmē, to

64attiecinot gan uz amatpersonām, gan darbiniekiem.

65Darba laika direktīvas 3., 4. un 5. pantā ir noteiktas

66minimālās prasības attiecībā uz nodarbināto ikdienas atpūtas

67laiku, darba pārtraukumiem un nedēļas atpūtas laiku. Savukārt tās

686. pantā ir noteikts maksimālais nedēļas darba laiks, ieskaitot

69virsstundas. Darba laika direktīva nav piemērojama attiecībā uz

70tādām valsts funkcijām, kuras pēc sava rakstura nevar pakļaut

71darba laika plānojumam un kurām tādēļ nav iespējams piemērot

72Darba laika direktīvas nosacījumus, pat izmantojot šajā direktīvā

73paredzēto iespēju atkāpties no atsevišķiem tās noteikumiem

74(sk. Eiropas Savienības Tiesas 2018. gada 20. novembra

75sprieduma lietā Nr. C‑147/17 68.-76. punktu). Tas, ka

76veselības, drošības un sabiedriskās kārtības dienestiem

77jādarbojas nepārtraukti, tomēr nav pamats nepiemērot tajos

78nodarbināto personu darba laika organizācijai Darba laika

79direktīvas nosacījumus laikā, kad šie dienesti darbojas normālos

80apstākļos. Minētajos dienestos nodarbinātajiem var nepiemērot

81Darba laika direktīvas nosacījumus tikai īpaši smagā un plaša

82mēroga situācijā (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2018. gada 20.

83novembra sprieduma lietā Nr. C‑147/17 67. punktu). Tomēr

84saskaņā ar Darba laika direktīvas 17.-22. pantu dalībvalstis ir

85tiesīgas, ievērojot šo normu nosacījumus, attiecībā uz Darba

86laika direktīvas tvērumā esošām nodarbinātības jomām noteikt

87atkāpes no vairākiem direktīvas noteikumiem, tai skaitā noteikuma

88par darba laika pārtraukumiem.

89Tātad dalībvalstis var izņēmuma kārtā nepiemērot Darba laika

90direktīvas noteikumus atsevišķās nodarbinātības jomās, kuras nav

91iespējams pakļaut darba laika organizācijai un kuras tādēļ

92neietilpst direktīvas tvērumā, kā arī paredzēt atkāpes no tās

93nosacījumiem attiecībā uz direktīvas tvērumā ietilpstošām

94nodarbinātības jomām, ievērojot direktīvas 17.-22. panta

95nosacījumus.

9614.2. Nodarbinātības jomā Latvijas Republikai ir

97saistošas arī Pārskatītās Eiropas Sociālās hartas (turpmāk -

98Harta) normas, kuras ratificētas ar 2013. gada 14. februāra

99likumu "Par Pārskatīto Eiropas Sociālo hartu". Ar

100minēto likumu Latvijas Republika atzina par sev saistošu citstarp

101Hartas 4. panta 2. punktu, kas paredz ikviena nodarbinātā

102tiesības uz paaugstinātu atalgojumu par virsstundu darbu ar

103izņēmumiem atsevišķos gadījumos.

104Darbs, kuru nodarbinātais veic virs tam noteiktā normālā darba

105laika, prasa papildu piepūli, par kuru tam jāsaņem atlīdzība.

106Proti, šādos gadījumos nodarbinātajam saskaņā ar Hartas 4. panta

1072. punktu jāsaņem atlīdzība ne vien par paveikto darbu, bet arī

108par viņam uzlikto papildu slodzi. Tādēļ atlīdzībai par virsstundu

109darbu vispār ir jābūt lielākai nekā atlīdzībai par darbu normālā

110darba laika ietvaros. Virsstundu darbs var tikt atlīdzināts arī

111ar atpūtas laiku, taču šādā gadījumā atpūtas laikam jābūt garākam

112par virsstundu darba laiku [sk. Eiropas Sociālo tiesību

113komitejas 2011. gada 17. oktobra lēmuma lietā "European

114Council of Police Trade Unions (CESP) v. Portugal",

115pieteikums Nr. 60/2010, 19. un 20. punktu]. Hartas 4. panta

1162. punkts, kas paredz augstāku atlīdzību par virsstundu darbu,

117izņēmuma kārtā var netikt piemērots atsevišķām publiskām

118amatpersonām, kā arī tādām skaitliski nelielām nodarbināto

119grupām, kuri ieņem vadošus amatus vai kuru darba laiks ir

120organizēts brīvā formā un tādēļ nevar tikt uzskaitīts [sk.

121Eiropas Sociālo tiesību komitejas 2010. gada 23. jūnija lēmuma

122lietā "Confédération française de l'Encadrement CFE-CGC v.

123France", pieteikums Nr. 56/2009, 75. punktu un

1242013. gada 2. decembra lēmuma lietā "Union syndicale des

125magistrats administratifs (USMA) v. France", pieteikums Nr.

12684/2012, 57.-70.punktu].

127Tādējādi likumdevējam no Hartas 4. panta 2. punkta izriet

128pienākums nodrošināt nodarbinātajam par virsstundu darbu tādu

129atlīdzību, kas ir lielāka par viņam noteikto darba samaksu.

130Turklāt atbilstoši vienlīdzības principam likumdevējam

131jānodrošina, ka tādi nodarbinātie, kas atrodas vienādos un pēc

132noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, par to veikto

133virsstundu darbu saņem vienādu atlīdzību.

134Līdz ar to likumdevējam, nosakot

135paaugstinātu atlīdzību par virsstundu darbu, ir jāievēro

136vienlīdzības princips.

1Lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību

2Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesai

3visupirms ir jānoskaidro, vai un kuras personas vai personu

4grupas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem

5salīdzināmos apstākļos ar to personu grupu, uz kurām attiecināma

6apstrīdētā norma. Šajā nolūkā ir nepieciešams noteikt galveno

7attiecīgās personu grupas vienojošo pazīmi (sal. sk.

8Satversmes tiesas 2018. gada 15. maija sprieduma lietā Nr.

92017‑15‑01 18. punktu). Tāpat ir jāizvērtē, vai nepastāv kādi

10būtiski apsvērumi, kas norāda uz to, ka attiecīgās personu grupas

11neatrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos (sk.,

12piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 9. aprīļa sprieduma lietā

13Nr. 2012‑14‑03 17.2. punktu).

14Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka apstrīdētajā normā tās

15tvērumā ietilpstošajām amatpersonām nepamatoti noteikta atšķirīga

16atlīdzība par virsstundu darbu salīdzinājumā ar 1) amatpersonām

17ar speciālajām dienesta pakāpēm, kas veic virsstundu darbu citā

18laikā; 2) citām amatpersonām, kas veic virsstundu darbu; 3)

19publiskā un privātā sektora darbiniekiem, kas veic virsstundu

20darbu. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka neviens normatīvais akts

21neparedz starpkategoriju starp darba laiku un atpūtas laiku.

22Tādēļ neesot pamata laiku, kurā amatpersonai jābūt iestādes

23rīcībā un tās dienesta pienākumu izpildes vietā, vērtēt atšķirīgi

24no cita tās dienesta pienākumu izpildes laika.

25Turpretim Saeima uzskata, ka apstrīdētās normas tvērumā

26ietilpstošās amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm nav

27salīdzināmas ar minētajām personu grupām. Amatpersonas ar

28speciālajām dienesta pakāpēm nevarot tikt salīdzinātas ar citām

29amatpersonām vai publiskā vai privātā sektora darbiniekiem, ņemot

30vērā amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm dienesta

31pienākumu raksturu un tām paredzētās sociālās garantijas.

32Savukārt forma, kādā amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm

33tiek iesaistītas dienesta pienākumu izpildē laikā, kad tām nav

34iespējams piešķirt pārtraukumu, neļaujot šajā laikā veikto darbu

35salīdzināt ar aktīvu dienesta pienākumu izpildi.

36Kā argumentu tam, kādēļ amatpersonas ar speciālajām dienesta

37pakāpēm nevar salīdzināt ar citām amatpersonām un darbiniekiem,

38Saeima norāda arī to, ka amatpersonām ar speciālajām dienesta

39pakāpēm ir paredzētas sevišķas sociālās garantijas. Proti, tām

40esot tiesības saņemt izdienas pensiju, kas nodrošinot

41kompensāciju par virsstundu darba radīto papildu slodzi. Uz šo

42apstākli norāda arī Iekšlietu ministrija.

43Satversmes tiesa ir atzinusi, ka izdienas pensija ir noteiktu

44profesiju pārstāvjiem paredzēta papildu sociālā garantija, kura

45tiek piešķirta, lai atlīdzinātu viņu veicamo pienākumu un darba

46apstākļu radīto nelabvēlīgo ietekmi uz viņu veselību un/vai ar

47attiecīgo amatu saistītos ierobežojumus, nevis lai atlīdzinātu

48veikto darbu (sal. sk. Satversmes tiesas 2007. gada 4. janvāra

49sprieduma lietā Nr. 2006-13-0103 7.2. punktu). Proti,

50tiesības saņemt izdienas pensiju nosakāmas attiecībā uz tādiem

51amatiem, kuriem raksturīga sevišķi nelabvēlīga ietekme uz

52nodarbinātajiem vai sevišķi ar attiecīgo amatu saistīti

53ierobežojumi. Tātad likumdevēja piešķirtās tiesības saņemt

54izdienas pensiju ir sekas, kas izriet no tā, ka attiecīgais amats

55būtiski atšķiras no citiem amatiem. Šīs tiesības nav tāda pazīme,

56kas raksturotu pašu attiecīgo amatu un nodarbināto grupu. Tādēļ

57tās nav izmantojamas par kritēriju, pēc kura varētu savstarpēji

58salīdzināt vairākas nodarbināto grupas.

59Lai noskaidrotu, vai un kuras nodarbināto grupas atrodas

60vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos, ir

61nepieciešams izvērtēt attiecīgos amatus raksturojošās pazīmes.

62Saskaņā ar Dienesta gaitas likuma 2. panta otro daļu Iekšlietu

63ministrijas sistēmā ietilpst Iekšlietu ministrijas padotībā

64esošās iestādes - Iekšējās drošības birojs, Valsts policija,

65Valsts robežsardze, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests -,

66kā arī šo iestāžu padotībā esošās koledžas. No minēto iestāžu un

67Pārvaldes darbību regulējošiem normatīvajiem aktiem izriet, ka šo

68iestāžu uzdevums ir nodrošināt būtisku valsts funkciju izpildi

69sabiedrības drošības un labklājības aizsardzības jomā. Attiecīgi

70Dienesta gaitas likumā šo iestāžu amatpersonām ar speciālajām

71dienesta pakāpēm paredzēti īpaši darba laika organizācijas

72nosacījumi, bet likumā "Par interešu konflikta novēršanu

73valsts amatpersonu darbībā" - arī sevišķi ar amatu saistīti

74ierobežojumi.

75Minētās pazīmes nošķir amatpersonas ar speciālajām dienesta

76pakāpēm no citām amatpersonām un publiskā un privātā sektora

77darbiniekiem. Proti, tieši dienesta pienākumu raksturs, no tā

78izrietošais speciālais darba laika organizācijas regulējums un ar

79amatu saistītie ierobežojumi ļauj secināt, ka amatpersonas ar

80speciālajām dienesta pakāpēm neatrodas salīdzināmos apstākļos ar

81citām amatpersonām un valsts institūciju vai privātā sektora

82darbiniekiem.

8315.1. Taču apstrīdētā norma ir piemērojama tikai tām

84amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm, kuras veikušas

85virsstundu darbu laikā, kad tām nebija iespējams piešķirt

86pārtraukumu. Savukārt amatpersonām ar speciālajām dienesta

87pakāpēm, kuras veikušas virsstundu darbu jebkurā citā laikā, ir

88piemērojams Atlīdzības likuma 14. panta 7.1 daļas 2.

89punkts.

90Satversmes 91. panta pirmajā teikumā expressis verbis

91noteikta cilvēku vienlīdzība likuma un tiesas priekšā. Taču šajā

92Satversmes normā ietvertā vienlīdzības principa saturs ir

93plašāks. No vienlīdzības principa izriet prasība nodrošināt

94vienādu attieksmi pret personām, kas atrodas vienādās un pēc

95noteiktiem kritērijiem salīdzināmās faktiskajās situācijās.

96Proti, vienāda attieksme ir nodrošināma ne tikai pret dažādām

97personām, kas ietilpst vienādās un pēc noteiktiem kritērijiem

98salīdzināmās grupās. Atbilstoši vienlīdzības principam arī vienai

99un tai pašai personai, nonākot vienādās un pēc noteiktiem

100kritērijiem salīdzināmās faktiskajās situācijās, jābūt pakļautai

101vienādai attieksmei. Citiem vārdiem: ja divas faktiskās

102situācijas no tiesiskā viedokļa ir uzskatāmas par vienādām un pēc

103noteiktiem kritērijiem salīdzināmām situācijām, tad likumdevējam

104atbilstoši vienlīdzības principam attiecībā uz abām šīm

105situācijām jānosaka vienāds tiesiskais regulējums. Tādēļ

106Satversmes tiesai jāpārbauda, vai amatpersonas ar speciālajām

107dienesta pakāpēm, kas veic virsstundu darbu laikā, kad tām nebija

108iespējams piešķirt pārtraukumu, atrodas vienādos un pēc

109noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos ar amatpersonām,

110kas veic virsstundu darbu citā laikā. Šajā nolūkā Satversmes

111tiesai ir jānoskaidro amatpersonu ar speciālajām dienesta pakāpēm

112darba laika organizācijas tiesiskais regulējums.

113Atbilstoši Dienesta gaitas likuma 26. pantam dienesta

114pienākumu izpildes laiks šā likuma izpratnē ir laikposms, kura

115ietvaros amatpersona pilda dienesta pienākumus vai atrodas

116iestādes rīcībā tās noteiktajā dienesta pienākumu izpildes vietā

117un kuru organizē iestādes vadītājs. Dienesta pienākumu izpildes

118laika sākumu, beigas, kā arī tā organizācijas veidu nosaka

119iestādes vadītājs vai viņa pilnvarota amatpersona. Savukārt

120kārtība, kādā amatpersonu ar speciālo dienesta pakāpi var

121iesaistīt virsstundu darbā, ir ietverta Dienesta gaitas likuma

12229. pantā, kura pirmajā un otrajā daļā ir noteikts arī

123maksimālais virsstundu darba laiks.

124Saskaņā ar Dienesta gaitas likuma 30. panta otrās daļas 1., 2.

125un 3. punktu amatpersonai ar speciālo dienesta pakāpi atkarībā no

126nepārtrauktas dienesta pienākumu izpildes laika ir tiesības uz

127vismaz vienu pārtraukumu. Pārtraukums atbilstoši šā panta

128pirmajai daļai ir vismaz 30 minūtes garš laikposms periodā no

129dienesta pienākumu izpildes laika sākuma līdz beigām, kurā

130amatpersona nepilda dienesta pienākumus un kuru tā var izmantot

131pēc sava ieskata. Saskaņā ar šo normu pārtraukuma laiku

132neieskaita dienesta pienākumu izpildes laikā. Tātad pārtraukuma

133laikā amatpersona ar speciālo dienesta pakāpi tiek nodarbināta

134ārpus Dienesta gaitas likumā noteiktā normālā dienesta pienākumu

135izpildes laika.

13615.2. Saeima norāda, ka nepiešķirta pārtraukuma laikā

137amatpersonai ir tikai jāuzturas dienesta pienākumu izpildes vietā

138un jābūt darba devēja rīcībā. Dienesta pienākumu izpildē tā

139tiekot iesaistīta tikai tad, ja tas ir nepieciešams, bet pārējā

140laikā tā varot atpūsties un ieturēt maltīti. Saeimas viedoklim

141piekrīt Tieslietu ministrija, Iekšlietu ministrija, Finanšu

142ministrija, kā arī Valsts kontrole un Pārvalde. Tātad Saeima un

143minētās pieaicinātās personas uzskata, ka dienesta pienākumu

144izpildi amatpersonai nepiešķirta pārtraukuma laikā, kurā

145attiecīgā amatpersona atrodas dienesta pienākumu izpildes vietā,

146nevar pēc būtības salīdzināt ar aktīvu dienesta pienākumu

147pildīšanu vai darba veikšanu.

148Darba laika direktīvas 2. panta 1. un 2. punktā ir ietvertas

149darba un atpūtas laika definīcijas. Darba laiks 1. punktā

150definēts kā jebkurš laikposms, kurā darba ņēmējs strādā darba

151devēja labā un veic savu darbu vai pilda savus pienākumus saskaņā

152ar valsts tiesību aktiem un/vai praksi. Savukārt atpūtas laiks

153saskaņā ar minētā panta 2. punktu ir jebkurš laikposms, kas

154neatbilst darba laika jēdzienam. Interpretējot Darba laika

155direktīvu, Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka "darba

156laiks" un "atpūtas laiks" ir autonomi Eiropas

157Savienības tiesību jēdzieni, kuri interpretējami atbilstoši šīs

158direktīvas sistēmai un mērķiem (sk., piemēram, Eiropas

159Savienības Tiesas 2005. gada 1. decembra sprieduma lietā Nr.

160C-14/04 44. punktu).

161Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā vairākkārt vērtēts tas,

162vai "aktīvais dežūrlaiks", kad nodarbinātais uzturas

163darba devēja norādītā vietā, ir uzskatāms par darba laiku Eiropas

164Savienības tiesību izpratnē. Šajā ziņā Eiropas Savienības Tiesa

165norādījusi, ka "darba laiks" un "atpūtas

166laiks" ir savstarpēji izslēdzoši jēdzieni un

167starpkategorijas starp tiem nav iespējamas (sk., piemēram,

168Eiropas Savienības Tiesas 2000. gada 3. oktobra sprieduma lietā

169Nr. C-303/98 47. punktu un 2015. gada 10. septembra sprieduma

170lietā Nr. C-266/14 26. punktu). No Eiropas Savienības Tiesas

171judikatūras izriet, ka noteicošais darba laika klasificēšanas

172faktors ir tieši nodarbinātās personas pienākums atrasties darba

173devēja noteiktā vietā, lai nepieciešamības gadījumā varētu

174nekavējoties veikt savus profesionālos pienākumus. Tā kā

175nodarbinātais šādā gadījumā nevar brīvi izvēlēties savu atrašanās

176vietu, jebkurš šāds laikposms ir uzskatāms par darba laiku

177(sk., piemēram, Eiropas Savienības Tiesas 2003. gada 9.

178septembra sprieduma lietā Nr. C-151/02 63. punktu).

179Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka šādu darba laika

180klasifikāciju nevar ietekmēt attiecīgajā laikposmā veiktā darba

181intensitāte, ražīgums un apjoms (sk. Eiropas Savienības Tiesas

1822000. gada 3. oktobra sprieduma lietā Nr. C-303/98 48. punktu un

1832005. gada 1. decembra sprieduma lietā Nr. C-14/04 43.

184punktu) vai tas, ka darba devējs nodrošina nodarbinātajam

185iespēju izmantot atpūtas istabu laikā, kamēr viņa pakalpojumi nav

186nepieciešami (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2003. gada 9.

187septembra sprieduma lietā Nr. C-151/02 64. punktu). Tādējādi

188Eiropas Savienības Tiesa ir atzinusi, ka "aktīvais

189dežūrlaiks" uzskatāms par darba laiku Eiropas Savienības

190tiesību izpratnē (sk. Eiropas Savienības Tiesas 2000. gada 3.

191oktobra spriedumu lietā Nr. C‑303/98, 2005. gada 1. decembra

192spriedumu lietā Nr. C-14/04 un 2018. gada 21. februāra spriedumu

193lietā Nr. C‑518/15). Tātad "aktīvā dežūra"

194nepiešķirta pārtraukuma laikā ir uzskatāma par virsstundu

195darbu.

196Tādējādi konkrētajā gadījumā ir saskatāmas vairākas pazīmes,

197kas vieno divas personu grupas - amatpersonas ar speciālajām

198dienesta pakāpēm, kas veic virsstundu darbu pārtraukuma laikā, un

199amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm, kas veic virsstundu

200darbu citā laikā. Proti, abās grupās ietilpst amatpersonas ar

201speciālajām dienesta pakāpēm, kas atrodas no tiesiskā viedokļa

202vienādā faktiskajā situācijā, proti, nodrošina būtisku valsts

203funkciju izpildi, ir pakļautas līdzīgiem darba laika

204organizācijas noteikumiem un ar amatu saistītiem ierobežojumiem

205un tiek nodarbinātas virs tām noteiktā normālā dienesta pienākumu

206izpildes laika.

207Līdz ar to norādītās personu grupas

208atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

209apstākļos.

1Saskaņā ar apstrīdēto normu amatpersonas ar

2speciālajām dienesta pakāpēm, kas veic virsstundu darbu laikā,

3kad tām nebija iespējams piešķirt pārtraukumu, saņem atlīdzību

4par šo virsstundu darbu atbilstoši tām noteiktajai stundas algas

5likmei. Turpretim amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm,

6kas veic virsstundu darbu citā laikā, saskaņā ar Atlīdzības

7likuma 14. panta 7.1 daļas 2. punktu par veikto

8virsstundu darbu saņem dubultu darba samaksu.

9Līdz ar to apstrīdētā norma nosaka

10atšķirīgu attieksmi pret personu grupām, kas atrodas vienādos un

11pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.

1Atšķirīga attieksme var tikt noteikta ar likumu.

2Lai izvērtētu, vai apstrīdētajā normā paredzētā atšķirīgā

3attieksme ir noteikta ar likumu, jāpārbauda, vai:

41) apstrīdētā norma ir pieņemta normatīvajos aktos noteiktajā

5kārtībā;

62) vai tā ir izsludināta un publiski pieejama atbilstoši

7normatīvo aktu prasībām;

83) vai tā ir pietiekami skaidri formulēta, lai persona varētu

9izprast no tās izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt

10tās piemērošanas sekas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018.

11gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017‑28‑0306 14. punktu un

122018. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017‑35‑03 12.

13punktu).

14Apstrīdētā norma tika pieņemta ar 2016. gada 23. novembra

15likumu "Grozījumi Valsts un pašvaldību institūciju

16amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā", kas stājās

17spēkā 2017. gada 1. janvārī.

18Šā likuma projekts tika iekļauts likuma "Par valsts

19budžetu 2017. gadam" projektu pavadošo likumprojektu paketē,

20atzīts par steidzamu un izskatīts Saeimā divos lasījumos.

21Savukārt apstrīdētā norma iekļauta šā likuma projektā pēc

22iekšlietu ministra 2016. gada 2. novembrī iesniegtā priekšlikuma

23otrajam lasījumam.

24Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevējam ir tiesības un

25arī pienākums valsts budžeta likumā un to pavadošo likumu paketē

26iekļaut jautājumus, kas attiecas uz konkrēto saimniecisko gadu un

27ir cieši saistīti ar valsts finanšu līdzekļu izlietojumu (sk.

28Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr.

292011‑03‑01 18. punktu un 2019. gada 6. marta sprieduma

30lietā Nr. 2018‑11‑01 18.2. punktu).

31Iekšlietu ministra priekšlikuma pamatojumā norādīts uz

32Augstākās tiesas 2016. gada 16. jūnija spriedumu lietā Nr.

33SKA‑347/2016, kurā atzīts, ka Iekšlietu ministrijas sistēmas

34iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar

35speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likuma 30. pantā

36ietvertais regulējums interpretējams tādējādi, ka pārtraukuma

37laiks ieskaitāms dienesta pienākumu izpildes laikā, ja šajā laikā

38amatpersonai noteikts aizliegums atstāt dienesta pienākumu

39izpildes vietu. Apstrīdētā norma ir daļa no risinājuma, kas tika

40piedāvāts, lai izpildītu minēto Augstākās tiesas spriedumu. No

41priekšlikuma pamatojuma un tam pievienotajiem priekšlikumiem par

42finansēšanas avotiem, no kuriem varētu nodrošināt virsstundu

43darba samaksu Pārvaldes amatpersonām ar speciālajām dienesta

44pakāpēm, secināms, ka 2017. gadā Tieslietu ministrijai

45nepieciešami 2 545 085 euro, tai skaitā atalgojumam - 2

46059 297 euro. Tātad apstrīdētajā normā ietvertais

47regulējums attiecas uz 2017. gada valsts budžeta izdevumiem un

48likumdevējs bija tiesīgs iekļaut to valsts budžeta likumu

49pavadošo likumu paketē.

50Iekšlietu ministra priekšlikuma pamatojumā norādīts, ka

51piedāvātais risinājums izskatīts un konceptuāli atbalstīts

52Ministru kabineta 2016. gada 18. oktobra sēdē. Priekšlikuma

53pamatojumā analizēta Darba laika direktīva, atsevišķi Eiropas

54Savienības Tiesas spriedumi, vērtēti Pārvaldei pieejamie resursi,

55līdzekļi pārtraukuma mērķa sasniegšanai un Satversmes tiesas

56judikatūra izdienas pensiju jautājumā (sk. lietas

57materiālu 2. sēj. 69.-72.lp.).

58Likumprojekta otrajam lasījumam iesniegtie priekšlikumi, tai

59skaitā iekšlietu ministra iesniegtie priekšlikumi, ir izskatīti

60Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas 2016. gada 11.

61novembra un 16. novembra sēdēs. Komisijas sēdē, pamatojot

62priekšlikumu pieņemt apstrīdēto normu, Iekšlietu ministrijas

63pārstāvis Vilnis Vītoliņš norādīja, ka šis priekšlikums attiecas

64uz virsstundu darba atlīdzināšanu, un atzina, ka resursu trūkuma

65dēļ ne vienmēr ir iespējams kompensēt amatpersonām virsstundu

66darbu ar apmaksātu atpūtas laiku [sk. Saeimas Budžeta

67un finanšu (nodokļu) komisijas 2016. gada 11. un 16. novembra

68sēžu audioierakstus lietas materiālu 2. sēj.].

69Izskatāmajā lietā nav strīda un arī Satversmes tiesa secina,

70ka apstrīdētā norma ir pieņemta Satversmē un Saeimas kārtības

71rullī noteiktajā kārtībā, izsludināta un publiski pieejama

72atbilstoši normatīvo aktu prasībām, kā arī ir pietiekami skaidri

73formulēta, lai persona varētu izprast no tās izrietošo tiesību un

74pienākumu saturu un paredzēt tās piemērošanas sekas.

75Līdz ar to atšķirīgā attieksme ir

76noteikta ar likumu.

1Atšķirīgajai attieksmei pret personu grupām, kuras

2atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

3apstākļos, ir nepieciešams leģitīms mērķis (sk., piemēram,

4Satversmes tiesas 2006. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr.

52006‑10‑03 21. punktu). Satversmes tiesas procesā pienākums

6norādīt leģitīmo mērķi visupirms ir institūcijai, kas izdevusi

7apstrīdēto aktu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 25. oktobra

8sprieduma lietā Nr. 2011‑01‑01 13.2. punktu).

9Saeima uzskata, ka Pieteikuma iesniedzējas norādītās personu

10grupas neatrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos,

11un tādēļ arī nav savā atbildes rakstā izvērtējusi apstrīdētajā

12normā noteiktās atšķirīgās attieksmes atbilstību Satversmei un

13nav norādījusi, kāds, pēc tās ieskata, būtu atšķirīgās attieksmes

14leģitīmais mērķis. Līdz ar to Satversmes tiesai ir pienākums

15ex officio objektīvi izvērtēt visus lietas apstākļus un

16noskaidrot šāda mērķa esību vai - tieši pretēji - neesību (sk.

17Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr.

182007-01‑01 23. punktu).

19No apstrīdētās normas izstrādes materiāliem izriet, ka tās

20mērķis ir nodrošināt Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un

21Pārvaldes funkciju izpildi, līdz tiks izvērtēta iespēja

22pilnveidot dienesta pienākumu izpildes organizāciju un piesaistīt

23papildu cilvēkresursus (sk. lietas materiālu 2. sēj.

2469.-72.lp.). Taču apstrīdētā norma, nosakot amatpersonām ar

25speciālajām dienesta pakāpēm par pārtraukuma laikā veiktu

26virsstundu darbu tādu samaksu, kas ir vienāda ar tām noteikto

27stundas algas likmi, nevis dubultu darba samaksu, kādu tās ir

28tiesīgas saņemt par citā laikā veiktu virsstundu darbu, nodrošina

29vienīgi valsts budžeta līdzekļu ietaupījumu.

30Satversmes tiesa atsevišķos gadījumos, it sevišķi vērtējot

31regulējumu sociālo tiesību jomā, ir atzinusi, ka likumdevēja

32nolūks ietaupīt valsts budžeta līdzekļus pats par sevi ir vērsts

33uz citu personu tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzību,

34un atzinusi šādu mērķi par leģitīmu (sk., piemēram, Satversmes

35tiesas 2010. gada 21. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2009‑86‑01 12.

36punktu un 2014. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2013‑13‑01 14.

37punktu). Nepieciešamība taupīt valsts budžeta līdzekļus var

38attaisnot valsts atteikšanos piešķirt līdzekļus mazāk svarīgu tās

39funkciju veikšanai vai vispārēju taupības pasākumu ieviešanu

40ekonomiskās lejupslīdes apstākļos. Taču valsts budžeta līdzekļu

41ietaupījums nevar kalpot par leģitīmu mērķi atšķirīgai attieksmei

42pret personu grupām, kas atrodas vienādos un pēc noteiktiem

43kritērijiem salīdzināmos apstākļos.

44Konkrētajā gadījumā nav saskatāms nekāds leģitīms mērķis, kura

45dēļ vienai un tai pašai amatpersonu grupai par noteiktā laikā

46veiktu virsstundu darbu būtu nosakāma zemāka atlīdzība nekā par

47citā laikā veiktu virsstundu darbu.

48Ja apstrīdētajā normā noteiktajai atšķirīgajai attieksmei nav

49leģitīma mērķa, tās atbilstība samērīguma principam nav jāvērtē

50(sal. sk. Satversmes tiesas 2018. gada 26. aprīļa

51sprieduma lietā Nr. 2017‑18‑01 25.2. punktu).

52Tā kā apstrīdētajā normā noteiktajai

53atšķirīgajai attieksmei nav leģitīma mērķa, tā neatbilst

54Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

1Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo

2daļu tiesību norma (akts), kuru Satversmes tiesa atzinusi par

3neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma

4par spēkā neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas

5dienas, ja Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Brīdis, ar kuru

6apstrīdētā norma atzīstama par spēkā neesošu, jānosaka, ņemot

7vērā, ka tās atzīšana par spēkā neesošu nedrīkst radīt būtisku

8valsts, sabiedrības vai atsevišķu personu tiesību vai interešu

9aizskārumu (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 11. aprīļa

10sprieduma lietā Nr. 2017‑12‑01 23. punktu). Taču, lemjot par

11brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, jāņem vērā, ka

12Satversmes tiesas uzdevums ir pēc iespējas novērst attiecīgās

13normas radītos personu pamattiesību aizskārumus (sal. sk.

14Satversmes tiesas 2017. gada 15. jūnija sprieduma lietā Nr.

152016-11-01 22. punktu).

16No lietas materiāliem izriet, ka administratīvo tiesu

17lietvedībā ir vairākas lietas, kuru izspriešanā var būt

18nepieciešams piemērot apstrīdēto normu (sk. lietas materiālu

192. sēj. 151.-157. lp.), turklāt ir iespējams, ka apstrīdētā

20norma tika piemērota vai ir piemērojama arī citās

21administratīvajās lietās. Tādēļ apstrīdētā norma ir atzīstama par

22spēkā neesošu no personas pamattiesību aizskāruma rašanās brīža

23attiecībā uz visām personām, kuras savu tiesību aizsardzībai

24Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā vērsušās tiesā

25un attiecībā uz kurām administratīvais process tiesā vēl nav

26noslēdzies, kā arī tām personām, kuras savu tiesību aizsardzībai

27Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā vērsušās tiesā

28un attiecībā uz kurām administratīvais process jau ir

29noslēdzies.

30Lai aizsargātu personu pamattiesības, valsts pārvaldes

31iestādēm un tiesām situācijās, kurās būtu piemērojama apstrīdētā

32norma, jānodrošina vienlīdzības principam atbilstošs risinājums,

33izmantojot atbilstošas juridiskās metodes un ievērojot šajā

34spriedumā ietvertās atziņas.

35Nolēmumu

36daļa

37Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

38Satversmes tiesa

39nosprieda: