17. pants

Atšķirīga attieksme var tikt noteikta ar likumu.

Lai izvērtētu, vai apstrīdētajā normā paredzētā atšķirīgā

attieksme ir noteikta ar likumu, jāpārbauda, vai:

1) apstrīdētā norma ir pieņemta normatīvajos aktos noteiktajā

kārtībā;

2) vai tā ir izsludināta un publiski pieejama atbilstoši

normatīvo aktu prasībām;

3) vai tā ir pietiekami skaidri formulēta, lai persona varētu

izprast no tās izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt

tās piemērošanas sekas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018.

gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017‑28‑0306 14. punktu un

2018. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017‑35‑03 12.

punktu).

Apstrīdētā norma tika pieņemta ar 2016. gada 23. novembra

likumu "Grozījumi Valsts un pašvaldību institūciju

amatpersonu un darbinieku atlīdzības likumā", kas stājās

spēkā 2017. gada 1. janvārī.

Šā likuma projekts tika iekļauts likuma "Par valsts

budžetu 2017. gadam" projektu pavadošo likumprojektu paketē,

atzīts par steidzamu un izskatīts Saeimā divos lasījumos.

Savukārt apstrīdētā norma iekļauta šā likuma projektā pēc

iekšlietu ministra 2016. gada 2. novembrī iesniegtā priekšlikuma

otrajam lasījumam.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevējam ir tiesības un

arī pienākums valsts budžeta likumā un to pavadošo likumu paketē

iekļaut jautājumus, kas attiecas uz konkrēto saimniecisko gadu un

ir cieši saistīti ar valsts finanšu līdzekļu izlietojumu (sk.

Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr.

2011‑03‑01 18. punktu un 2019. gada 6. marta sprieduma

lietā Nr. 2018‑11‑01 18.2. punktu).

Iekšlietu ministra priekšlikuma pamatojumā norādīts uz

Augstākās tiesas 2016. gada 16. jūnija spriedumu lietā Nr.

SKA‑347/2016, kurā atzīts, ka Iekšlietu ministrijas sistēmas

iestāžu un Ieslodzījuma vietu pārvaldes amatpersonu ar

speciālajām dienesta pakāpēm dienesta gaitas likuma 30. pantā

ietvertais regulējums interpretējams tādējādi, ka pārtraukuma

laiks ieskaitāms dienesta pienākumu izpildes laikā, ja šajā laikā

amatpersonai noteikts aizliegums atstāt dienesta pienākumu

izpildes vietu. Apstrīdētā norma ir daļa no risinājuma, kas tika

piedāvāts, lai izpildītu minēto Augstākās tiesas spriedumu. No

priekšlikuma pamatojuma un tam pievienotajiem priekšlikumiem par

finansēšanas avotiem, no kuriem varētu nodrošināt virsstundu

darba samaksu Pārvaldes amatpersonām ar speciālajām dienesta

pakāpēm, secināms, ka 2017. gadā Tieslietu ministrijai

nepieciešami 2 545 085 euro, tai skaitā atalgojumam - 2

059 297 euro. Tātad apstrīdētajā normā ietvertais

regulējums attiecas uz 2017. gada valsts budžeta izdevumiem un

likumdevējs bija tiesīgs iekļaut to valsts budžeta likumu

pavadošo likumu paketē.

Iekšlietu ministra priekšlikuma pamatojumā norādīts, ka

piedāvātais risinājums izskatīts un konceptuāli atbalstīts

Ministru kabineta 2016. gada 18. oktobra sēdē. Priekšlikuma

pamatojumā analizēta Darba laika direktīva, atsevišķi Eiropas

Savienības Tiesas spriedumi, vērtēti Pārvaldei pieejamie resursi,

līdzekļi pārtraukuma mērķa sasniegšanai un Satversmes tiesas

judikatūra izdienas pensiju jautājumā (sk. lietas

materiālu 2. sēj. 69.-72.lp.).

Likumprojekta otrajam lasījumam iesniegtie priekšlikumi, tai

skaitā iekšlietu ministra iesniegtie priekšlikumi, ir izskatīti

Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas 2016. gada 11.

novembra un 16. novembra sēdēs. Komisijas sēdē, pamatojot

priekšlikumu pieņemt apstrīdēto normu, Iekšlietu ministrijas

pārstāvis Vilnis Vītoliņš norādīja, ka šis priekšlikums attiecas

uz virsstundu darba atlīdzināšanu, un atzina, ka resursu trūkuma

dēļ ne vienmēr ir iespējams kompensēt amatpersonām virsstundu

darbu ar apmaksātu atpūtas laiku [sk. Saeimas Budžeta

un finanšu (nodokļu) komisijas 2016. gada 11. un 16. novembra

sēžu audioierakstus lietas materiālu 2. sēj.].

Izskatāmajā lietā nav strīda un arī Satversmes tiesa secina,

ka apstrīdētā norma ir pieņemta Satversmē un Saeimas kārtības

rullī noteiktajā kārtībā, izsludināta un publiski pieejama

atbilstoši normatīvo aktu prasībām, kā arī ir pietiekami skaidri

formulēta, lai persona varētu izprast no tās izrietošo tiesību un

pienākumu saturu un paredzēt tās piemērošanas sekas.

Līdz ar to atšķirīgā attieksme ir

noteikta ar likumu.