18. punkts

1Atšķirīgajai attieksmei pret personu grupām, kuras

2atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

3apstākļos, ir nepieciešams leģitīms mērķis (sk., piemēram,

4Satversmes tiesas 2006. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr.

52006‑10‑03 21. punktu). Satversmes tiesas procesā pienākums

6norādīt leģitīmo mērķi visupirms ir institūcijai, kas izdevusi

7apstrīdēto aktu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 25. oktobra

8sprieduma lietā Nr. 2011‑01‑01 13.2. punktu).

9Saeima uzskata, ka Pieteikuma iesniedzējas norādītās personu

10grupas neatrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos,

11un tādēļ arī nav savā atbildes rakstā izvērtējusi apstrīdētajā

12normā noteiktās atšķirīgās attieksmes atbilstību Satversmei un

13nav norādījusi, kāds, pēc tās ieskata, būtu atšķirīgās attieksmes

14leģitīmais mērķis. Līdz ar to Satversmes tiesai ir pienākums

15ex officio objektīvi izvērtēt visus lietas apstākļus un

16noskaidrot šāda mērķa esību vai - tieši pretēji - neesību (sk.

17Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr.

182007-01‑01 23. punktu).

19No apstrīdētās normas izstrādes materiāliem izriet, ka tās

20mērķis ir nodrošināt Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un

21Pārvaldes funkciju izpildi, līdz tiks izvērtēta iespēja

22pilnveidot dienesta pienākumu izpildes organizāciju un piesaistīt

23papildu cilvēkresursus (sk. lietas materiālu 2. sēj.

2469.-72.lp.). Taču apstrīdētā norma, nosakot amatpersonām ar

25speciālajām dienesta pakāpēm par pārtraukuma laikā veiktu

26virsstundu darbu tādu samaksu, kas ir vienāda ar tām noteikto

27stundas algas likmi, nevis dubultu darba samaksu, kādu tās ir

28tiesīgas saņemt par citā laikā veiktu virsstundu darbu, nodrošina

29vienīgi valsts budžeta līdzekļu ietaupījumu.

30Satversmes tiesa atsevišķos gadījumos, it sevišķi vērtējot

31regulējumu sociālo tiesību jomā, ir atzinusi, ka likumdevēja

32nolūks ietaupīt valsts budžeta līdzekļus pats par sevi ir vērsts

33uz citu personu tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzību,

34un atzinusi šādu mērķi par leģitīmu (sk., piemēram, Satversmes

35tiesas 2010. gada 21. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2009‑86‑01 12.

36punktu un 2014. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2013‑13‑01 14.

37punktu). Nepieciešamība taupīt valsts budžeta līdzekļus var

38attaisnot valsts atteikšanos piešķirt līdzekļus mazāk svarīgu tās

39funkciju veikšanai vai vispārēju taupības pasākumu ieviešanu

40ekonomiskās lejupslīdes apstākļos. Taču valsts budžeta līdzekļu

41ietaupījums nevar kalpot par leģitīmu mērķi atšķirīgai attieksmei

42pret personu grupām, kas atrodas vienādos un pēc noteiktiem

43kritērijiem salīdzināmos apstākļos.

44Konkrētajā gadījumā nav saskatāms nekāds leģitīms mērķis, kura

45dēļ vienai un tai pašai amatpersonu grupai par noteiktā laikā

46veiktu virsstundu darbu būtu nosakāma zemāka atlīdzība nekā par

47citā laikā veiktu virsstundu darbu.

48Ja apstrīdētajā normā noteiktajai atšķirīgajai attieksmei nav

49leģitīma mērķa, tās atbilstība samērīguma principam nav jāvērtē

50(sal. sk. Satversmes tiesas 2018. gada 26. aprīļa

51sprieduma lietā Nr. 2017‑18‑01 25.2. punktu).

52Tā kā apstrīdētajā normā noteiktajai

53atšķirīgajai attieksmei nav leģitīma mērķa, tā neatbilst

54Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.