18. pants

Atšķirīgajai attieksmei pret personu grupām, kuras

atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos, ir nepieciešams leģitīms mērķis (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2006. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr.

2006‑10‑03 21. punktu). Satversmes tiesas procesā pienākums

norādīt leģitīmo mērķi visupirms ir institūcijai, kas izdevusi

apstrīdēto aktu (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 25. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2011‑01‑01 13.2. punktu).

Saeima uzskata, ka Pieteikuma iesniedzējas norādītās personu

grupas neatrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos,

un tādēļ arī nav savā atbildes rakstā izvērtējusi apstrīdētajā

normā noteiktās atšķirīgās attieksmes atbilstību Satversmei un

nav norādījusi, kāds, pēc tās ieskata, būtu atšķirīgās attieksmes

leģitīmais mērķis. Līdz ar to Satversmes tiesai ir pienākums

ex officio objektīvi izvērtēt visus lietas apstākļus un

noskaidrot šāda mērķa esību vai - tieši pretēji - neesību (sk.

Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr.

2007-01‑01 23. punktu).

No apstrīdētās normas izstrādes materiāliem izriet, ka tās

mērķis ir nodrošināt Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un

Pārvaldes funkciju izpildi, līdz tiks izvērtēta iespēja

pilnveidot dienesta pienākumu izpildes organizāciju un piesaistīt

papildu cilvēkresursus (sk. lietas materiālu 2. sēj.

69.-72.lp.). Taču apstrīdētā norma, nosakot amatpersonām ar

speciālajām dienesta pakāpēm par pārtraukuma laikā veiktu

virsstundu darbu tādu samaksu, kas ir vienāda ar tām noteikto

stundas algas likmi, nevis dubultu darba samaksu, kādu tās ir

tiesīgas saņemt par citā laikā veiktu virsstundu darbu, nodrošina

vienīgi valsts budžeta līdzekļu ietaupījumu.

Satversmes tiesa atsevišķos gadījumos, it sevišķi vērtējot

regulējumu sociālo tiesību jomā, ir atzinusi, ka likumdevēja

nolūks ietaupīt valsts budžeta līdzekļus pats par sevi ir vērsts

uz citu personu tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzību,

un atzinusi šādu mērķi par leģitīmu (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2010. gada 21. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2009‑86‑01 12.

punktu un 2014. gada 19. marta sprieduma lietā Nr. 2013‑13‑01 14.

punktu). Nepieciešamība taupīt valsts budžeta līdzekļus var

attaisnot valsts atteikšanos piešķirt līdzekļus mazāk svarīgu tās

funkciju veikšanai vai vispārēju taupības pasākumu ieviešanu

ekonomiskās lejupslīdes apstākļos. Taču valsts budžeta līdzekļu

ietaupījums nevar kalpot par leģitīmu mērķi atšķirīgai attieksmei

pret personu grupām, kas atrodas vienādos un pēc noteiktiem

kritērijiem salīdzināmos apstākļos.

Konkrētajā gadījumā nav saskatāms nekāds leģitīms mērķis, kura

dēļ vienai un tai pašai amatpersonu grupai par noteiktā laikā

veiktu virsstundu darbu būtu nosakāma zemāka atlīdzība nekā par

citā laikā veiktu virsstundu darbu.

Ja apstrīdētajā normā noteiktajai atšķirīgajai attieksmei nav

leģitīma mērķa, tās atbilstība samērīguma principam nav jāvērtē

(sal. sk. Satversmes tiesas 2018. gada 26. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2017‑18‑01 25.2. punktu).

Tā kā apstrīdētajā normā noteiktajai

atšķirīgajai attieksmei nav leģitīma mērķa, tā neatbilst

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.