3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

91. panta pirmajam teikumam.

Apstrīdētā norma esot pieņemta pēc iekšlietu ministra

priekšlikuma, lai ievērotu Augstākās tiesas 2016. gada 16. jūnija

spriedumu lietā Nr. SKA‑347/2016. Proti, tā esot pieņemta ar

mērķi nodrošināt, lai nepiešķirta pārtraukuma laiks turpmāk tiktu

ieskaitīts darba laikā un šāds virsstundu darbs izņēmuma

gadījumos tiktu atlīdzināts ar samaksu naudā. Liegums atstāt

dienesta vietu pārtraukuma laikā ne vienmēr nozīmējot to, ka

amatpersona šajā laikā aktīvi veic dienesta pienākumus.

Amatpersonai šajā laikā esot vienīgi jāatrodas dienesta pienākumu

izpildes vietā, kur tā varot ieturēt maltīti un atpūsties.

Tādējādi, neraugoties uz liegumu pamest dienesta vietu, tiekot

sasniegts pārtraukuma mērķis - nodrošināt amatpersonai iespēju

paēst un atpūsties.

Eiropas Savienības Tiesa, interpretējot Eiropas Parlamenta un

Padomes direktīvu 2003/88/EK par konkrētiem darba laika

organizēšanas aspektiem (turpmāk - Darba laika direktīva), esot

atzinusi, ka šī direktīva neregulē nodarbināto atalgojumu.

Atbilstoši Līgumam par Eiropas Savienības darbību šis jautājums

neietilpstot Eiropas Savienības kompetencē. Tādēļ dalībvalstīm

esot rīcības brīvība, nosakot atlīdzību konkrētām amatpersonām.

Šajā ziņā valsts varot ņemt vērā dažādus kritērijus, tai skaitā

veiktā darba intensitāti. Arī Satversmes 107. pants neuzliekot

valstij pienākumu nodrošināt darbiniekam viņa vēlmēm atbilstošu

darba samaksu. Darba samaksai vajagot būt samērīgai arī ar amata

noslodzi. Likumdevējs, nosakot pārtraukuma laikā veiktā

virsstundu darba samaksu, varot ņemt vērā citstarp to, ka

darbiniekam bija iespēja izmantot šo laiku arī atpūtai.

Turklāt Eiropas Savienības Tiesa esot atzinusi, ka

dalībvalstis ir tiesīgas piemērot tādus tiesību aktus, atbilstoši

kuriem atalgojums par dežūru darba vietā nosakāms atšķirīgi par

laika posmiem, kuros darbs tiek faktiski veikts, un laika

posmiem, kuros tas netiek veikts, ar nosacījumu, ka šāds

regulējums nodrošina darba ņēmējiem Darba laika direktīvā

paredzēto tiesību iedarbību un efektīvi aizsargā viņu veselību un

drošību. Saskaņā ar Dienesta gaitas likuma 30. panta ceturto daļu

gadījumos, kad amatpersonai ar speciālo dienesta pakāpi nav

iespējams piešķirt pārtraukumu, tai esot nodrošināma pienācīga

aizsardzība. Tādējādi netiekot pieļauts tas, ka varētu tikt

apdraudēta amatpersonas veselība un darbspējas.

Saskaņā ar Pārskatītās Eiropas Sociālās hartas 4. panta 2.

punktu darbiniekam par virsstundu darbu esot jāsaņem augstāka

samaksa nekā par normālajā darba laikā veicamo darbu, jo

virsstundu darbs prasot vairāk pūļu. Taču virsstundu darbs, ko

amatpersona ar speciālo dienesta pakāpi veic tai nepiešķirta

pārtraukuma laikā, neesot salīdzināms ar virsstundu darbu, ko

veic citi nodarbinātie. Proti, amatpersona ar speciālo dienesta

pakāpi šajā laikā neveicot savus pienākumus aktīvi un varot

atpūsties, kā arī ieturēt maltīti. Līdz ar to šādos gadījumos

tiekot pienācīgi aizsargāta darbinieka veselība un drošība. Šajā

laikā veicamais darbs neprasot no amatpersonas tādu papildu

piepūli, kuru būtu nepieciešams atlīdzināt papildus un

līdzvērtīgi aktīvam darbam. Līdzīgas atziņas esot paudusi arī

Eiropas Sociālo tiesību komiteja. Lai gan Pārskatītā Eiropas

Sociālā harta nepieļaujot šāda zemas intensitātes darba laika

uzskatīšanu par atpūtas laiku, no tās neizrietot prasība to

atlīdzināt tādā pašā apmērā kā laiku, kurā darbs tiek aktīvi

veikts. Tādēļ likumdevējs esot secinājis, ka paaugstināta darba

samaksa par šādu darbu nav nepieciešama.

Apstrīdētās normas regulējums ietilpstot sociālo tiesību jomā,

kura esot specifiska cilvēktiesību joma. Tajā esot paredzēti

vispārīgi valsts pienākumi, bet atbilstoša regulēšanas mehānisma

izvēle esot katras valsts likumdevēja ziņā. Sociālo tiesību

realizācija esot atkarīga no valsts ekonomiskās situācijas un

pieejamiem resursiem.

Amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm neatrodoties

salīdzināmos apstākļos ar citiem nodarbinātajiem, jo

nodarbinātība publiskajā sektorā būtiski atšķiroties no

nodarbinātības privātajā sektorā. Valsts dienesta attiecībās

nepastāvot pušu līdztiesības princips. Valsts, nosakot valsts

dienestā esošo personu tiesības un pienākumus, baudot plašāku

rīcības brīvību nekā tad, kad tā regulē darba tiesiskās

attiecības, kas dibinātas uz privāttiesiska līguma pamata. Darbs

valsts dienestā atšķiroties no privātajā sektorā veicamā darba

gan pēc tiesisko attiecību nodibināšanas juridiskajiem aspektiem,

gan pēc dienesta ietvaros veicamā darba mērķa, kas esot cieši

saistīts ar valsts uzdevumu pildīšanu. Tādēļ valsts dienestā

esošām personām esot noteikti īpaši tiesību ierobežojumi un

pienākumi. Iestādes, kurās strādā amatpersonas ar speciālajām

dienesta pakāpēm, nepārtraukti nodrošinot svarīgas valsts

funkcijas, kas saistītas ar valsts drošību, sabiedrisko drošību

un kārtību un glābšanas darbu veikšanu. Tādēļ amatpersonām ar

speciālajām dienesta pakāpēm varot noteikt plašākus

ierobežojumus, lai nodrošinātu to pieejamību un gatavību dienesta

pienākumu pildīšanai. Atkarībā no konkrētās iestādes funkciju

specifikas varot atšķirties arī tās amatpersonu pienākumi un

darba grafiks. Cilvēkresursu nepietiekamības gadījumā valsts

dienestā esošās amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm

varot tikt iesaistītas nozīmīgu valsts uzdevumu izpildē arī no

darba brīvajā laikā. Toties amatpersonām ar speciālajām dienesta

pakāpēm esot paredzēta izdienas pensija, kura kompensējot, no

vienas puses, dienesta laikā priekšlaicīgi zaudētās darbspējas

un, no otras puses, dienesta laikā noteiktos ierobežojumus

neatkarīgi no tā, vai šie ierobežojumi ir vai nav noveduši pie

priekšlaicīgas darbspēju samazināšanās.

Papildus Saeima pauž viedokli, ka no Pieteikuma iesniedzējas

lietvedībā esošās administratīvās lietas faktiskajiem apstākļiem

un Saeimas papildus izprasītajiem dokumentiem secināms, ka

Pārvalde konkrētajā gadījumā ir kļūdaini piemērojusi apstrīdēto

normu. Tādēļ Saeima uzskata, ka konkrētajā administratīvajā

procesā personas pamattiesību aizskārumu radījusi nevis

apstrīdētā norma pati par sevi, bet gan tās interpretācija un

piemērošanas prakse.