3. punkts

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

2Saeima - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

391. panta pirmajam teikumam.

4Apstrīdētā norma esot pieņemta pēc iekšlietu ministra

5priekšlikuma, lai ievērotu Augstākās tiesas 2016. gada 16. jūnija

6spriedumu lietā Nr. SKA‑347/2016. Proti, tā esot pieņemta ar

7mērķi nodrošināt, lai nepiešķirta pārtraukuma laiks turpmāk tiktu

8ieskaitīts darba laikā un šāds virsstundu darbs izņēmuma

9gadījumos tiktu atlīdzināts ar samaksu naudā. Liegums atstāt

10dienesta vietu pārtraukuma laikā ne vienmēr nozīmējot to, ka

11amatpersona šajā laikā aktīvi veic dienesta pienākumus.

12Amatpersonai šajā laikā esot vienīgi jāatrodas dienesta pienākumu

13izpildes vietā, kur tā varot ieturēt maltīti un atpūsties.

14Tādējādi, neraugoties uz liegumu pamest dienesta vietu, tiekot

15sasniegts pārtraukuma mērķis - nodrošināt amatpersonai iespēju

16paēst un atpūsties.

17Eiropas Savienības Tiesa, interpretējot Eiropas Parlamenta un

18Padomes direktīvu 2003/88/EK par konkrētiem darba laika

19organizēšanas aspektiem (turpmāk - Darba laika direktīva), esot

20atzinusi, ka šī direktīva neregulē nodarbināto atalgojumu.

21Atbilstoši Līgumam par Eiropas Savienības darbību šis jautājums

22neietilpstot Eiropas Savienības kompetencē. Tādēļ dalībvalstīm

23esot rīcības brīvība, nosakot atlīdzību konkrētām amatpersonām.

24Šajā ziņā valsts varot ņemt vērā dažādus kritērijus, tai skaitā

25veiktā darba intensitāti. Arī Satversmes 107. pants neuzliekot

26valstij pienākumu nodrošināt darbiniekam viņa vēlmēm atbilstošu

27darba samaksu. Darba samaksai vajagot būt samērīgai arī ar amata

28noslodzi. Likumdevējs, nosakot pārtraukuma laikā veiktā

29virsstundu darba samaksu, varot ņemt vērā citstarp to, ka

30darbiniekam bija iespēja izmantot šo laiku arī atpūtai.

31Turklāt Eiropas Savienības Tiesa esot atzinusi, ka

32dalībvalstis ir tiesīgas piemērot tādus tiesību aktus, atbilstoši

33kuriem atalgojums par dežūru darba vietā nosakāms atšķirīgi par

34laika posmiem, kuros darbs tiek faktiski veikts, un laika

35posmiem, kuros tas netiek veikts, ar nosacījumu, ka šāds

36regulējums nodrošina darba ņēmējiem Darba laika direktīvā

37paredzēto tiesību iedarbību un efektīvi aizsargā viņu veselību un

38drošību. Saskaņā ar Dienesta gaitas likuma 30. panta ceturto daļu

39gadījumos, kad amatpersonai ar speciālo dienesta pakāpi nav

40iespējams piešķirt pārtraukumu, tai esot nodrošināma pienācīga

41aizsardzība. Tādējādi netiekot pieļauts tas, ka varētu tikt

42apdraudēta amatpersonas veselība un darbspējas.

43Saskaņā ar Pārskatītās Eiropas Sociālās hartas 4. panta 2.

44punktu darbiniekam par virsstundu darbu esot jāsaņem augstāka

45samaksa nekā par normālajā darba laikā veicamo darbu, jo

46virsstundu darbs prasot vairāk pūļu. Taču virsstundu darbs, ko

47amatpersona ar speciālo dienesta pakāpi veic tai nepiešķirta

48pārtraukuma laikā, neesot salīdzināms ar virsstundu darbu, ko

49veic citi nodarbinātie. Proti, amatpersona ar speciālo dienesta

50pakāpi šajā laikā neveicot savus pienākumus aktīvi un varot

51atpūsties, kā arī ieturēt maltīti. Līdz ar to šādos gadījumos

52tiekot pienācīgi aizsargāta darbinieka veselība un drošība. Šajā

53laikā veicamais darbs neprasot no amatpersonas tādu papildu

54piepūli, kuru būtu nepieciešams atlīdzināt papildus un

55līdzvērtīgi aktīvam darbam. Līdzīgas atziņas esot paudusi arī

56Eiropas Sociālo tiesību komiteja. Lai gan Pārskatītā Eiropas

57Sociālā harta nepieļaujot šāda zemas intensitātes darba laika

58uzskatīšanu par atpūtas laiku, no tās neizrietot prasība to

59atlīdzināt tādā pašā apmērā kā laiku, kurā darbs tiek aktīvi

60veikts. Tādēļ likumdevējs esot secinājis, ka paaugstināta darba

61samaksa par šādu darbu nav nepieciešama.

62Apstrīdētās normas regulējums ietilpstot sociālo tiesību jomā,

63kura esot specifiska cilvēktiesību joma. Tajā esot paredzēti

64vispārīgi valsts pienākumi, bet atbilstoša regulēšanas mehānisma

65izvēle esot katras valsts likumdevēja ziņā. Sociālo tiesību

66realizācija esot atkarīga no valsts ekonomiskās situācijas un

67pieejamiem resursiem.

68Amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm neatrodoties

69salīdzināmos apstākļos ar citiem nodarbinātajiem, jo

70nodarbinātība publiskajā sektorā būtiski atšķiroties no

71nodarbinātības privātajā sektorā. Valsts dienesta attiecībās

72nepastāvot pušu līdztiesības princips. Valsts, nosakot valsts

73dienestā esošo personu tiesības un pienākumus, baudot plašāku

74rīcības brīvību nekā tad, kad tā regulē darba tiesiskās

75attiecības, kas dibinātas uz privāttiesiska līguma pamata. Darbs

76valsts dienestā atšķiroties no privātajā sektorā veicamā darba

77gan pēc tiesisko attiecību nodibināšanas juridiskajiem aspektiem,

78gan pēc dienesta ietvaros veicamā darba mērķa, kas esot cieši

79saistīts ar valsts uzdevumu pildīšanu. Tādēļ valsts dienestā

80esošām personām esot noteikti īpaši tiesību ierobežojumi un

81pienākumi. Iestādes, kurās strādā amatpersonas ar speciālajām

82dienesta pakāpēm, nepārtraukti nodrošinot svarīgas valsts

83funkcijas, kas saistītas ar valsts drošību, sabiedrisko drošību

84un kārtību un glābšanas darbu veikšanu. Tādēļ amatpersonām ar

85speciālajām dienesta pakāpēm varot noteikt plašākus

86ierobežojumus, lai nodrošinātu to pieejamību un gatavību dienesta

87pienākumu pildīšanai. Atkarībā no konkrētās iestādes funkciju

88specifikas varot atšķirties arī tās amatpersonu pienākumi un

89darba grafiks. Cilvēkresursu nepietiekamības gadījumā valsts

90dienestā esošās amatpersonas ar speciālajām dienesta pakāpēm

91varot tikt iesaistītas nozīmīgu valsts uzdevumu izpildē arī no

92darba brīvajā laikā. Toties amatpersonām ar speciālajām dienesta

93pakāpēm esot paredzēta izdienas pensija, kura kompensējot, no

94vienas puses, dienesta laikā priekšlaicīgi zaudētās darbspējas

95un, no otras puses, dienesta laikā noteiktos ierobežojumus

96neatkarīgi no tā, vai šie ierobežojumi ir vai nav noveduši pie

97priekšlaicīgas darbspēju samazināšanās.

98Papildus Saeima pauž viedokli, ka no Pieteikuma iesniedzējas

99lietvedībā esošās administratīvās lietas faktiskajiem apstākļiem

100un Saeimas papildus izprasītajiem dokumentiem secināms, ka

101Pārvalde konkrētajā gadījumā ir kļūdaini piemērojusi apstrīdēto

102normu. Tādēļ Saeima uzskata, ka konkrētajā administratīvajā

103procesā personas pamattiesību aizskārumu radījusi nevis

104apstrīdētā norma pati par sevi, bet gan tās interpretācija un

105piemērošanas prakse.