3. punkts

1Pieteikuma iesniedzēja - Rēzeknes pilsētas

2dome - uzskata, ka apstrīdētais rīkojums neatbilst likuma

3"Par pašvaldībām" 49. pantam.

43.1. Pieteikumā norādīts, ka ministram nebija tiesību

5apturēt domes lēmuma atsevišķu punktu darbību. Ar likuma

6"Par pašvaldībām" 49. pantu likumdevējs esot piešķīris

7ministram tiesības apturēt tikai nelikumīgi izdotus ārējos

8normatīvos aktus - pašvaldību saistošos noteikumus un citus

9normatīvos aktus. Domes lēmums neesot normatīvais akts, tādēļ

10ministram neesot tiesību šāda lēmuma atsevišķu punktu darbību

11apturēt.

12Apturētie domes lēmuma punkti, nosakot līdzmaksājuma apmēru,

13regulējot attiecības ar privātpersonām. Vairākas fiziskās

14personas domes lēmumu apstrīdējušas administratīvajā tiesā, kas,

15ierosinot administratīvo lietu, atzinusi, ka pieteikumi par tā

16atcelšanu ir pakļauti izskatīšanai tiesā Administratīvā procesa

17likumā noteiktajā kārtībā, jo domes lēmums ir administratīvs

18akts. To, ka minētais lēmums ir vispārīgs administratīvs akts,

19Administratīvā rajona tiesa atzinusi arī 2018. gada 25. aprīļa

20spriedumā administratīvajā lietā Nr. A420186817.

21Ministrs esot nepamatoti balstījis savu rīkojumu uz Valsts

22pārvaldes iekārtas likuma 7. panta piekto daļu, jo tā nepiešķirot

23ministram tiesības apturēt vai atcelt pašvaldības domes pieņemtus

24lēmumus. No šā likuma 8. panta ceturtās daļas un likuma "Par

25pašvaldībām" 5. panta pirmās daļas izrietot tas, ka

26pašvaldība atrodas Ministru kabineta pārraudzībā tikai tiktāl,

27ciktāl to nosaka likums "Par pašvaldībām". Arī

28Satversmes tiesas likuma 16. panta 5. punkts, uz ko apstrīdētajā

29rīkojumā atsaucies ministrs, pats par sevi nepiešķirot viņam

30tiesības, veicot pašvaldību pārraudzību, ar rīkojumu apturēt tāda

31domes lēmuma vai atsevišķu tā punktu darbību, kas neatbilst

32augstāka juridiska spēka ārējiem normatīvajiem aktiem. No minētās

33tiesību normas kopsakarā ar Satversmes tiesas likuma 17. panta

34trešo daļu un 19. panta otro daļu izrietot tas, ka ministrs ir

35tiesīgs apturēt saistošo noteikumu vai citu normatīvo aktu

36darbību tikai likuma "Par pašvaldībām" 49. pantā

37noteiktajā kārtībā.

383.2. Apstrīdētais rīkojums faktiski esot pamatots

39vienīgi ar Noteikumu Nr. 477 6. punktu. Tomēr Ministru kabinets,

40pieņemot šo tiesību normu, esot pārsniedzis tam likumdevēja

41piešķirto pilnvarojumu un šī norma esot pretrunā ar Izglītības

42likuma 17. panta trešās daļas 7. punktu un 59. panta trešo

43daļu.

44Atbilstoši likuma "Par pašvaldībām" 15. panta pirmās

45daļas 4. punktam gādāšana par iedzīvotāju izglītību ietilpstot

46pašvaldības autonomajā kompetencē. Autonomo funkciju izpildi

47organizējot un par to atbildot pati pašvaldība. Pašvaldības

48tiesību un pienākumu apjoms autonomo funkciju izpildē esot

49noteikts likumos un detalizēts Ministru kabineta noteikumos. No

50Izglītības likuma 17. panta trešās daļas 11. un 13. punkta, kā

51arī Vispārējās izglītības likuma 10. panta trešās daļas 3. punkta

52izrietot tas, ka izglītojamo ēdināšanas pakalpojumu sniegšana

53neietilpst izglītības procesa jēdzienā. Arī Ministru kabineta

542001. gada 20. novembra noteikumu Nr. 493 "Speciālās

55izglītības iestāžu, vispārējās izglītības iestāžu speciālās

56izglītības klašu (grupu) un internātskolu finansēšanas

57kārtība" (turpmāk - Noteikumi Nr. 493) 11. punktā un 2007.

58gada 25. septembra noteikumu Nr. 652 "Speciālās izglītības

59iestāžu, vispārējās izglītības iestāžu speciālās izglītības klašu

60(grupu) un internātskolu finansēšanas kārtība" (turpmāk -

61Noteikumi Nr. 652) 9. punktā bijis noteikts, ka izdevumi par

62ēdināšanu ir ar izglītības programmu īstenošanu nesaistīti

63izdevumi.

64Neesot strīda par to, ka saskaņā ar Izglītības likuma 17.

65panta trešās daļas 13. punktu Pieteikuma iesniedzējai ir

66pienākums nodrošināt ēdināšanu speciālajās pirmsskolas izglītības

67iestādēs. Tomēr no minētās tiesību normas neizrietot pašvaldības

68pienākums finansēt šo pakalpojumu. Saskaņā ar Izglītības likuma

6959. pantu ēdināšana esot finansējama no valsts budžeta

70līdzekļiem. Tas, ka pašvaldība tikai organizē un nodrošina

71ēdināšanu, bet tās izdevumi tiek finansēti no valsts budžeta,

72esot bijis noteikts arī līdz 2008. gada 1. janvārim spēkā

73bijušajos Noteikumos Nr. 493, no 2008. gada 1. janvāra līdz 2010.

74gada 9. septembrim spēkā bijušajos Noteikumos Nr. 652, kā arī

75Ministru kabineta 2010. gada 31. augusta noteikumos Nr. 825

76"Speciālās izglītības iestāžu, vispārējās izglītības iestāžu

77speciālās izglītības klašu (grupu) un internātskolu finansēšanas

78kārtība" (turpmāk - Noteikumi Nr. 825), kas bija spēkā līdz

792016. gada 1. septembrim.

80Ministru kabinets 2016. gada 15. jūlijā izdevis Noteikumus Nr.

81477, to 6. punktā paredzot, ka turpmāk pašvaldībām ir pienākums

82finansēt ēdināšanas izdevumus to padotībā esošajās speciālajās

83pirmsskolas izglītības iestādēs. Tomēr Ministru kabinetam neesot

84bijis tiesību izlemt, no kādiem līdzekļiem - valsts budžeta vai

85pašvaldību budžetu līdzekļiem - uzturamas speciālās izglītības

86iestādes, jo tas esot likumdevēja politiskas izšķiršanās

87jautājums. Finansēšanas avotus nosakot Izglītības likums.

88Apstākļos, kad valsts budžeta finansējums ēdināšanas pakalpojumu

89sniegšanai ir samazināts, Pieteikuma iesniedzēja esot bijusi

90tiesīga noteikt vecāku līdzfinansējumu par izglītojamo ēdināšanu

91arī speciālajās pirmsskolas izglītības iestādēs. To, ka

92pašvaldības dome ir tiesīga noteikt maksu par tās sniegtajiem

93pakalpojumiem, paredzot arī likuma "Par pašvaldībām"

9421. panta pirmās daļas 14. punkta "g" apakšpunkts.