3. pants

Pieteikuma iesniedzēja - Rēzeknes pilsētas

dome - uzskata, ka apstrīdētais rīkojums neatbilst likuma

"Par pašvaldībām" 49. pantam.

3.1. Pieteikumā norādīts, ka ministram nebija tiesību

apturēt domes lēmuma atsevišķu punktu darbību. Ar likuma

"Par pašvaldībām" 49. pantu likumdevējs esot piešķīris

ministram tiesības apturēt tikai nelikumīgi izdotus ārējos

normatīvos aktus - pašvaldību saistošos noteikumus un citus

normatīvos aktus. Domes lēmums neesot normatīvais akts, tādēļ

ministram neesot tiesību šāda lēmuma atsevišķu punktu darbību

apturēt.

Apturētie domes lēmuma punkti, nosakot līdzmaksājuma apmēru,

regulējot attiecības ar privātpersonām. Vairākas fiziskās

personas domes lēmumu apstrīdējušas administratīvajā tiesā, kas,

ierosinot administratīvo lietu, atzinusi, ka pieteikumi par tā

atcelšanu ir pakļauti izskatīšanai tiesā Administratīvā procesa

likumā noteiktajā kārtībā, jo domes lēmums ir administratīvs

akts. To, ka minētais lēmums ir vispārīgs administratīvs akts,

Administratīvā rajona tiesa atzinusi arī 2018. gada 25. aprīļa

spriedumā administratīvajā lietā Nr. A420186817.

Ministrs esot nepamatoti balstījis savu rīkojumu uz Valsts

pārvaldes iekārtas likuma 7. panta piekto daļu, jo tā nepiešķirot

ministram tiesības apturēt vai atcelt pašvaldības domes pieņemtus

lēmumus. No šā likuma 8. panta ceturtās daļas un likuma "Par

pašvaldībām" 5. panta pirmās daļas izrietot tas, ka

pašvaldība atrodas Ministru kabineta pārraudzībā tikai tiktāl,

ciktāl to nosaka likums "Par pašvaldībām". Arī

Satversmes tiesas likuma 16. panta 5. punkts, uz ko apstrīdētajā

rīkojumā atsaucies ministrs, pats par sevi nepiešķirot viņam

tiesības, veicot pašvaldību pārraudzību, ar rīkojumu apturēt tāda

domes lēmuma vai atsevišķu tā punktu darbību, kas neatbilst

augstāka juridiska spēka ārējiem normatīvajiem aktiem. No minētās

tiesību normas kopsakarā ar Satversmes tiesas likuma 17. panta

trešo daļu un 19. panta otro daļu izrietot tas, ka ministrs ir

tiesīgs apturēt saistošo noteikumu vai citu normatīvo aktu

darbību tikai likuma "Par pašvaldībām" 49. pantā

noteiktajā kārtībā.

3.2. Apstrīdētais rīkojums faktiski esot pamatots

vienīgi ar Noteikumu Nr. 477 6. punktu. Tomēr Ministru kabinets,

pieņemot šo tiesību normu, esot pārsniedzis tam likumdevēja

piešķirto pilnvarojumu un šī norma esot pretrunā ar Izglītības

likuma 17. panta trešās daļas 7. punktu un 59. panta trešo

daļu.

Atbilstoši likuma "Par pašvaldībām" 15. panta pirmās

daļas 4. punktam gādāšana par iedzīvotāju izglītību ietilpstot

pašvaldības autonomajā kompetencē. Autonomo funkciju izpildi

organizējot un par to atbildot pati pašvaldība. Pašvaldības

tiesību un pienākumu apjoms autonomo funkciju izpildē esot

noteikts likumos un detalizēts Ministru kabineta noteikumos. No

Izglītības likuma 17. panta trešās daļas 11. un 13. punkta, kā

arī Vispārējās izglītības likuma 10. panta trešās daļas 3. punkta

izrietot tas, ka izglītojamo ēdināšanas pakalpojumu sniegšana

neietilpst izglītības procesa jēdzienā. Arī Ministru kabineta

2001. gada 20. novembra noteikumu Nr. 493 "Speciālās

izglītības iestāžu, vispārējās izglītības iestāžu speciālās

izglītības klašu (grupu) un internātskolu finansēšanas

kārtība" (turpmāk - Noteikumi Nr. 493) 11. punktā un 2007.

gada 25. septembra noteikumu Nr. 652 "Speciālās izglītības

iestāžu, vispārējās izglītības iestāžu speciālās izglītības klašu

(grupu) un internātskolu finansēšanas kārtība" (turpmāk -

Noteikumi Nr. 652) 9. punktā bijis noteikts, ka izdevumi par

ēdināšanu ir ar izglītības programmu īstenošanu nesaistīti

izdevumi.

Neesot strīda par to, ka saskaņā ar Izglītības likuma 17.

panta trešās daļas 13. punktu Pieteikuma iesniedzējai ir

pienākums nodrošināt ēdināšanu speciālajās pirmsskolas izglītības

iestādēs. Tomēr no minētās tiesību normas neizrietot pašvaldības

pienākums finansēt šo pakalpojumu. Saskaņā ar Izglītības likuma

59. pantu ēdināšana esot finansējama no valsts budžeta

līdzekļiem. Tas, ka pašvaldība tikai organizē un nodrošina

ēdināšanu, bet tās izdevumi tiek finansēti no valsts budžeta,

esot bijis noteikts arī līdz 2008. gada 1. janvārim spēkā

bijušajos Noteikumos Nr. 493, no 2008. gada 1. janvāra līdz 2010.

gada 9. septembrim spēkā bijušajos Noteikumos Nr. 652, kā arī

Ministru kabineta 2010. gada 31. augusta noteikumos Nr. 825

"Speciālās izglītības iestāžu, vispārējās izglītības iestāžu

speciālās izglītības klašu (grupu) un internātskolu finansēšanas

kārtība" (turpmāk - Noteikumi Nr. 825), kas bija spēkā līdz

2016. gada 1. septembrim.

Ministru kabinets 2016. gada 15. jūlijā izdevis Noteikumus Nr.

477, to 6. punktā paredzot, ka turpmāk pašvaldībām ir pienākums

finansēt ēdināšanas izdevumus to padotībā esošajās speciālajās

pirmsskolas izglītības iestādēs. Tomēr Ministru kabinetam neesot

bijis tiesību izlemt, no kādiem līdzekļiem - valsts budžeta vai

pašvaldību budžetu līdzekļiem - uzturamas speciālās izglītības

iestādes, jo tas esot likumdevēja politiskas izšķiršanās

jautājums. Finansēšanas avotus nosakot Izglītības likums.

Apstākļos, kad valsts budžeta finansējums ēdināšanas pakalpojumu

sniegšanai ir samazināts, Pieteikuma iesniedzēja esot bijusi

tiesīga noteikt vecāku līdzfinansējumu par izglītojamo ēdināšanu

arī speciālajās pirmsskolas izglītības iestādēs. To, ka

pašvaldības dome ir tiesīga noteikt maksu par tās sniegtajiem

pakalpojumiem, paredzot arī likuma "Par pašvaldībām"

21. panta pirmās daļas 14. punkta "g" apakšpunkts.