4. pants

Amatpersona, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs -

atbildes rakstā norāda, ka tiesvedība lietā izbeidzama, jo

Pieteikuma iesniedzēja nav ievērojusi likuma "Par

pašvaldībām" 49. pantā noteikto kārtību pieteikuma

iesniegšanai Satversmes tiesā. Ja tiesvedība lietā tomēr netiek

izbeigta, tad apstrīdētais rīkojums esot atzīstams par atbilstošu

minētajai normai.

4.1. Pašvaldības domes lēmums par vēršanos Satversmes

tiesā pēc būtības esot likuma "Par pašvaldībām" 49.

pantā noteikta alternatīva pašvaldības domes lēmumam par

nelikumīgu saistošo noteikumu vai cita normatīvā akta, vai

atsevišķu to punktu atcelšanu. Tādēļ likuma "Par

pašvaldībām" 49. panta otrā daļa esot interpretējama

tādējādi, ka domes priekšsēdētājam divu nedēļu laikā pēc ministra

rīkojuma saņemšanas jāsasauc domes ārkārtas sēde, kurā jāizskata

jautājums par attiecīgo saistošo noteikumu vai cita normatīvā

akta, vai to atsevišķu punktu atcelšanu un jāpieņem lēmums par

vēršanos Satversmes tiesā. Savukārt šā panta trešajā daļā

noteiktais triju mēnešu termiņš esot attiecināms uz pieteikuma

faktisko iesniegšanu Satversmes tiesā - pieteikuma sagatavošanu

Satversmes tiesas likumā noteiktajā kārtībā, noformēšanu un

iesniegšanu -, nevis uz lēmuma pieņemšanu. Pretējā gadījumā

netiktu nodrošināta nepieciešamība ar pašvaldības domes lēmumu

atjaunot likumam atbilstošu tiesisko stāvokli attiecībā uz

apturētajiem saistošajiem noteikumiem vai citu normatīvo

aktu.

Konkrētajā gadījumā Pieteikuma iesniedzēja divu nedēļu laikā

pēc apstrīdētā rīkojuma saņemšanas esot sasaukusi ārkārtas sēdi.

Taču tajā nolemts atlikt ar apstrīdēto rīkojumu saistītā

jautājuma izskatīšanu un pieprasīt no ministra papildu

paskaidrojumu par apstrīdētā rīkojuma būtību un tiesisko

pamatojumu. Apstrīdētais rīkojums esot izskatīts Pieteikuma

iesniedzējas ārkārtas sēdē 2017. gada 1. novembrī, kurā nolemts

domes lēmumu atstāt bez izmaiņām. Tikai 2017. gada 21. decembrī,

t. i., vairāk nekā divas nedēļas pēc apstrīdētā rīkojuma

saņemšanas, Rēzeknes pilsētas domes sēdē nolemts iesniegt

pieteikumu Satversmes tiesā. Turklāt par šīs sēdes norises laiku

un vietu dome neesot informējusi ministru. Tādējādi Pieteikuma

iesniedzēja esot zaudējusi tiesības iesniegt pieteikumu

Satversmes tiesā un tiesvedība lietā izbeidzama.

4.2. Ar apturētajiem domes lēmuma punktiem regulētā

situācija neesot nedz konkrēta, nedz arī ierobežota laikā.

Apturētie domes lēmuma punkti attiecoties uz visiem Rēzeknes

pašvaldības speciālo pirmsskolas izglītības iestāžu audzēkņiem un

viņu vecākiem, kā arī visiem bērniem, kas nenoteiktā laikā

nākotnē varētu uzsākt mācības kādā no šīm specializētajām

pirmsskolas izglītības iestādēm, un viņu vecākiem. Šāds

regulējums esot raksturīgs normatīvajiem aktiem. Apturētie domes

lēmuma punkti gan neesot izdoti saistošo noteikumu normu formā,

taču to juridiskā daba liekot izdarīt secinājumu par to piederību

pie tiesību normām. Uz tiesību normām attiecoties likuma

"Par pašvaldībām" 41. panta otrās daļas prasības, bet

ministram esot tiesības šādu normu darbību apturēt, pamatojoties

uz minētā likuma 49. pantu.

Apturētie domes lēmuma punkti esot pamatoti ar Noteikumu Nr.

1206 3. un 7. punktu, taču šie noteikumi esot attiecināmi uz

izglītojamo ēdināšanu nevis speciālajās pirmsskolas izglītības

iestādēs, bet gan pamatskolās. No Noteikumu Nr. 477 6. un 7.

punkta izrietot Pieteikuma iesniedzējas pienākums nodrošināt

izglītojamo ēdināšanu tās padotībā esošajās speciālajās

pirmsskolas izglītības iestādēs, izdevumus sedzot no pašvaldības

budžeta līdzekļiem. Pašvaldībai esot tiesības paredzēt vecāku

līdzmaksājumu vienīgi Noteikumu Nr. 477 19.3. apakšpunktā

noteiktajā gadījumā, bet tas neesot attiecināms uz konkrēto

situāciju.

Izskatāmās lietas ietvaros Noteikumu Nr. 477 6. punkta

atbilstība augstāka juridiska spēka tiesību normām neesot

vērtējama, jo Pieteikuma iesniedzēja šādu prasījumu pieteikumā

nav izvirzījusi un lieta nav ierosināta par to. Tādēļ Pieteikuma

iesniedzējas arguments, ka Ministru kabinets, pieņemot Noteikumu

Nr. 477 6. punktu, ir darbojies pretēji varas dalīšanas

principam, pārkāpis likumdevēja piešķirto pilnvarojumu un

rīkojies ultra vires, nevarot būt par pamatu apstrīdētā

rīkojuma atcelšanai.