5. pants

Patērētājs var tikt nodrošināts

ar siltumenerģiju, izmantojot dažādus alternatīvus, savstarpēji

aizvietojamus siltumapgādes veidus - centralizēto un lokālo. No

kopējā siltumenerģijas patēriņa Rīgā aptuveni 3/4 tiek

nodrošinātas, izmantojot centralizēto siltumapgādi. Lokāli

centralizētā jeb decentralizētā siltumapgāde ir vairāku objektu

siltumapgāde, kuru nodrošina viens siltumenerģijas avots

ierobežotā teritorijā. Lokālā siltumapgāde ir vienas mājas vai

dzīvokļu siltumapgāde, kuru nodrošina viens siltumenerģijas

avots. Lokālo siltumapgādi nodrošina autonomais ražotājs. No

visas Rīgas pilsētas administratīvajā teritorijā pieslēgtās

kopējās siltumslodzes 18,8% ir lokālā siltumapgādē, pārējā

aptuveni 81% - centralizētajai un lokāli centralizētai sistēmai.

(Latenergoprojekts, saņemtā dok. Nr.603). Saskaņā ar

02.09.1997.pieņemtajā Latvijas Enerģētikas nacionālajā programmā

(turpmāk - Enerģētikas nacionālā programma) minēto no Rīgas

pilsētas kopējās siltumslodzes, 1995.gadā lēsta 3200 MW apjomā,

pie centralizētās siltumapgādes sistēmām ir pieslēgta slodze 2351

MW (t.sk. no TEC -1461 MW, Rīgas siltums - 714 MW, rūpnīcu

katlumājām -176 MW), bet lokālajai siltumapgādes sistēmai

pieslēgtā siltumslodze sastāda 849 MW.

Lai salīdzinātu siltumapgādes

variantu konkurētspēju, jāsalīdzina nepieciešamie

kapitālieguldījumi un saražotās siltumenerģijas cena.

Latenergoprojekts 2001. darbā "Centralizētās un lokālās

siltumapgādes zonu izvietojums Rīgas pilsētas administratīvajā

teritorijā" (saņemtā dok. Nr.603) minēts, ka lokālā siltumapgādē,

kur siltumavoti ir katlumāja, autonomie apkures katli,

individuālie gāzes katli, siltumenerģijas cenā kurināmā izmaksas

sastāda 2,0 - 3,0 Ls/MWh - šķelda un koksnes atkritumi, līdz 28,7

Ls/MWh - dīzeļdegviela, līdz 33,0 Ls/MWh - elektroenerģijai, bet

izmantojot dabas gāzi 6,5 - 7,5 Ls/MWh., kā arī siltumenerģijas

vidējās ražošanas izmaksas, neskaitot gāzes vadu izbūves

izmaksas, ja par kurināmo izmanto dabas gāzi, lokālos avotos

sastāda aptuveni 11-12 Ls/MWh (pie 2001.g. pastāvošajām gāzes

cenām), bet tiek atzīmēts, ka siltumenerģijas vidējās izmaksas

lielā mērā atkarīgas no gāzes vada izbūves izmaksām. Tiešās

izmaksas (maksa par kurināmo, pirkto siltumenerģiju,

elektroenerģiju un ūdeni) centralizētās siltumapgādes sistēmas

izmaksās sastāda 69-70%, lokāli - centralizētās sistēmās no

53-75% (atkarībā no katlumājas jaudas), bet lokālās - no 34-50%

(atkarībā no katla jaudas). Rīgas siltums izsaka viedokli

(17.02.2003. Nr.4/1301), ka pēc Rīgas siltums aplēsēm lokālajos

siltuma avotos kurināmā sastāvdaļa ir ne mazāk kā 60-65%.

Ņemot vērā centralizētās

siltumapgādes papildu izdevumus siltumenerģijas pārvadē un

sadalē, Rīgas Regulators ar 25.10.2002. lēmumu (prot.Nr.33) ir

noteicis Rīgas siltums, kas nodrošina siltumapgādi centralizētās

siltumapgādes sistēmās, siltumenerģijas realizācijas tarifu

2002./2003. apkures sezonai: juridiskām personām - 14.02 Ls/MWh

(bez PVN) un iedzīvotājiem - 15,93 Ls/MWh (iekļauts uzņēmuma PVN

priekšnodoklis 1,91 Ls/MWh). (Rīgas Regulators 20.12.2002.,

saņemtā dokumenta Nr.660 un 15.01.2003., saņemtā dok. Nr.16).

Tādējādi redzams, ka lokālā un

lokāli centralizētā siltumapgāde ar dabasgāzes izmantošanu gāzes

katlos ir alternatīva centralizētai siltumapgādei un pie

pastāvošajām dabasgāzes cenām ir vairāk konkurētspējīga. Tā kā

centralizētajai siltumapgādes sistēmai dabasgāzes cenas pieauguma

gadījumā pastāv kurināmā izmantošanas alternatīva, tad lokālās

siltumapgādes konkurētspēja ilgtermiņa skatījumā būs lielākā mērā

atkarīga no dabas gāzes cenu izmaiņām.