Parlamentārās izmeklēšanas komisijas "Par OIK atbalsta ieviešanas mērķiem, ietekmi, kritērijiem atbalsta saņemšanai, atbalsta intensitāti, Eiropas Komisijas 2017. gada 24. aprīļa lēmumu lietā SA.43140 (2015/NN) un par nodarīto kaitējumu un tiesību aizsardzības institūciju rīcību" galaziņojums 3. pants

Amatpersonu atbildība. Tiek izvērtēta vairāku personu

rīcība un izmeklēšana arī virzās uz priekšu.

c) Iepazīstoties ar materiāliem un, ņemot vērā prokurora

atziņas 2019. gada 23. septembra Komisijas sēdes laikā,

Komisija ir sagatavojusi un saskaņā ar Parlamentārās

izmeklēšanas komisiju likuma 9. panta otro daļu,

Komisija:

1. 2019. gada 30. septembrī nosūtījusi

Ģenerālprokuratūrai lūgumu organizēt pārbaudi (vēstules Nr.

232.9/18-35-13/19), lai izvērtētu, vai astoņās epizodēs ir

noticis Krimināllikuma 177., 195. vai 319. pantā

paredzētais noziedzīgais nodarījums;

3. 2019. gada 19. novembrī ir pārsūtījusi

Ģenerālprokuratūrai Ziedoņa Ziediņa iesniegumu, ar lūgumu

cita starpā izvērtēt Valsts policijas Zemgales reģiona

pārvaldes Jelgavas iecirkņa Kriminālpolicijas nodaļas

inspektora 2019. gada 6. septembra lēmuma par

kriminālprocesa Nr.11221079919 izbeigšanu, pamatotību. No

Zemgales tiesas apgabala prokuratūras 2019. gada 6.

septembrī saņemta informācija, ka lēmums par

kriminālprocesa izbeigšanu pilnībā atcelts un nodots

izmeklēšanas turpināšanai;

4. 2020. gada 21. janvārī pārsūtīti dokumenti (vēstules

Nr. 232.9/18-2-13/20) Ģenerālprokuratūrai, kuri satur

informāciju par iespējamām krāpnieciskām darbībām ar

pašpatēriņu, paralēli elektrības ražošanai iepērkot

elektroenerģiju no "Latvenergo" par vairāk nekā

100 epizodēm.

Iepazīstoties ar Zemgales tiesas apgabala prokuratūras

un Organizētās noziedzības un citu nozaru specializētās

prokuratūras sniegto informāciju par kriminālprocesu

virzību, noskaidrots, ka divi kriminālprocesi nodoti

izskatīšanai tiesā. Zemgales tiesas apgabala prokuratūra

krimināllietā Nr.11815004818 ir pieteikusi kaitējuma

kompensāciju valsts interesēs par kopējo summu 2 544 781,83

EUR (divi miljoni pieci simti četrdesmit četri tūkstoši

septiņi simti astoņdesmit viens euro 83 euro

centi)14.

Ņemot vērā to, ka policija un prokuratūra Komisijas

darbības laikā veica kriminālprocesu pirmstiesas

izmeklēšanu un apsūdzības izvirzīšanu, Komisijai saskaņā ar

Kriminālprocesa likuma 396.pantu nebija iespējas iepazīties

ar lietas materiāliem un aizsargājamo informāciju, līdz ar

to Komisija nevar vērtēt Valsts policijas veiktās

izmeklēšanas kvalitāti, kā arī nebija iespēja

pārliecināties par to, ka kriminālizmeklēšanas gaitā būtu

identificētas personas, kuras tieši vai netieši guvušas

personīgu labumu no savas darbības vai bezdarbības, ir

tikušas prettiesiski tieši vai netieši ietekmētas vai

motivētas no atbalsta saņēmēju puses. Šādi pārkāpumi ir

konstatējami tikai izmeklēšanas gaitā, izmantojot

Kriminālprocesa likumā noteiktās darbības, kas nav

Komisijas kompetencē.

Komisijas ieskatā šobrīd nav iespējams sniegt

viennozīmīgu atbildi uz uzdoto jautājumu, jo turpinās

izmeklēšanas darbības.

Komisijas

sastāvs

Izmeklēšanas komisijas sastāvā ir 7 deputāti, katrs no

septiņām 13. Saeimā izveidotajām frakcijām: Ieva Krapāne (KPV

LV), Mārtiņš Šteins (AP), Romāns Naudiņš (NA), Viktors Valainis

(ZZS), Jānis Ādamsons (S), Sandis Riekstiņš (JKP), Atis Lejiņš

(JV).

Komisijas locekļi par Komisijas priekšsēdētāju ievēlēja Ievu

Krapāni (KPV LV), bet par Komisijas sekretāru - Mārtiņu Šteinu

(AP).

Ievērojot Parlamentārās izmeklēšanas komisiju likuma III.

nodaļā noteikto, jau pirmajā Komisijas sēdē vienbalsīgi tika

pieņemts lēmums ierosināt ģenerālprokuroru norīkot darbam

Komisijā prokuroru. Atsaucoties uz Komisijas ierosinājumu,

ģenerālprokurors dalībai Komisijā norīkoja Ģenerālprokuratūras

Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta prokuroru Uvi

Kozlovski un Rīgas tiesas apgabala prokuratūras prokuroru Ando

Skalbi.

Komisijas konsultante no 2019. gada 8. jūlija līdz 2019. gada

22. novembrim un no 2019. gada 29. novembra līdz 2020. gada 20.

februārim bija Ineta Muižniece. Komisijas tehniskā sekretāre no

2019. gada 5. jūlija līdz 2019. gada 22. novembrim un no 2019.

gada 27. novembra līdz 2020. gada 20. februārim bija Ilze

Vanaga.

Komisijas pētījuma

objekts

Izvērtējot saņemtos jautājumus, komisija definē savu izpētes

objektu, kas ir Latvijas valsts tiesiski noteikta atbalsta

sistēma elektroenerģijas ražošanai no atjaunojamiem

energoresursiem un efektīvā koģenerācijā.

Komisija, vadoties no Satversmes tiesas pieņemtās prakses,

vērtē, vai OIK sistēmai ir tiesiskiem līdzekļiem sasniedzams

racionāls mērķis, vai ir bijis tiesiskais regulējums un vai šis

regulējums atbilst nospraustā mērķa sasniegšanai, kā arī to vai

nosprausto mērķi nav bijis iespējams sasniegt ar sabiedrībai

mazāk nelabvēlīgiem instrumentiem. Komisija pieņem, ka OIK

racionālais mērķis ir nodrošināt Latvijas enerģētisko neatkarību

un nodrošinātu videi draudzīgas elektroenerģijas ražošanu.

AER un koģenerācija kā elektroenerģijas ieguves veidi,

vērtējot OIK nav nošķirami, jo Latvijas apstākļos, lai

nodrošinātu enerģētisku autonomiju un stabilu strāvas padevi

tīklā, ir nepieciešams kompensāciju mehānisms. Pasaules praksē to

nodrošina ar ģenerācijas sistēmām, kuras izmanto fosilo kurināmo

un darbojas nepārtraukti, gaidīšanas režīmā. Lai mazinātu šāda

procesa negatīvo ietekmi uz vidi, labākais risinājums ir izmantot

radīto enerģiju siltuma formā (koģenerācijā).

Komisija ņem vērā EK un ekspertu atzinumus par AER un citu

elektroenerģijas ražošanas tehnoloģiju raksturu un tehnoloģisko

progresu. Piemēram, apstākli, ka šobrīd AER tehnoloģiju iekārtu

dzīves cikls, izņemot hidroelektrostacijas, ir aptuveni 20 gadi,

kā tas norādīts EK lēmuma 78. punktā.

Komisija ir konstatējusi, ka laika posmā no 1995. gada līdz

šai dienai, valsts atbalsta sistēmu regulē komplicēta, šim mērķim

radīta, tiesību normu kopa, attiecīgi tiesiskais regulējums

pastāv un to ir iespējams vērtēt.

Lai atbildētu uz pēdējo jautājumu Komisija vērtē, vai ir

bijuši atbilstoši pētījumi par situāciju, kurā tika veidots

tiesiskais regulējums atbalsta sistēmas veidošanai un vai

tiesiskais regulējums ir veidots atbilstoši šo pētījumu

rezultātiem, kā arī vai atbildīgās valsts iestādes un

amatpersonas ir veikušas ietekmes izvērtēšanu un nodrošinājušas

atbilstošu izmaiņu veikšanu, gadījumā, ja regulējums nav

sasniedzis savu mērķi.

Komisijas pētāmā

laika ietvars

Klasiskā OIK sistēma tiesību normā tiek nosaukta vārdā 2005.

gadā Elektroenerģijas tirgus likumā. Tomēr, ievērojot Saeimas

doto uzdevumu un definēto pētījuma objektu, komisija secina, ka

pirmo reizi kā dubulto tarifu sistēma tā parādās 1995. gadā

Ministru kabineta 1995. gada 14. martā noteikumos nr.54 "Par

Latvijas Republikā ražotās elektroenerģijas iepirkuma

cenām", pamatojoties uz likuma "Par 1925. gada 1.aprīļa

likuma "Ministru kabineta iekārta" atjaunošanu"

(turpmāk - Ministru kabineta iekārtas likums) 14.panta pirmās

daļas 3.punktu. Pētījuma aptvertais periods turpinās līdz mūsu

dienām.

Komisijas

darbs

Ir notikušas 27 sēdes, kurās kopumā piedalījušās 52

uzaicinātās personas15

Paralēli Komisijas sēdēm noritēja apjomīga sarakste ar valsts

iestādēm, kā arī tika izskatīti saņemtie fizisko personu

iesniegumi. Uz Komisijas rakstiskajiem jautājumiem atbildes tika

saņemtas no Ekonomikas ministrijas, AS "Sadales tīkli",

Ģenerālprokuratūras, Rīgas apgabala tiesas prokuratūras, Valsts

Kancelejas, Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes,

Frakcijas "Saskaņa" deputāta Ivara Zariņa, Frakcijas

"Saskaņa" deputāta Jāņa Ādamsona, privātpersonām,

Latvijas Republikas Saeimas Pieprasījumu komisijas, Galvenās

kriminālpolicijas pārvaldes, Zemgales tiesu apgabala

prokuratūras, Zemkopības ministrijas, Iekšlietu ministrijas, no

Aigara Kalvīša kā Ministru prezidenta (laikā no 2004. gada līdz

2007. gadam), Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas,

Valsts Policijas, Eiropas Komisijas priekšsēdētājas

izpildvietnieka eiro un sociālā dialoga, kā arī finanšu

stabilitātes, finanšu pakalpojumu un kapitāla tirgu savienības

jautājumos Valda Dombrovska kā bijušā Latvijas Republikas

Ministru prezidenta.

Sēžu

apmeklējums16

Hronoloģija

Vēsturiski Latvija, ievērojot augsto rūpnieciskās attīstības

līmeni, ir bijusi enerģētiski atkarīga no importētiem

energoresursiem un elektroenerģijas. 20. gadsimta nogalē Latvijā

elektroenerģiju ražoja trīs HES, un četri TEC (ir arī citas

nelielas ģenerējošas iekārtas). Trūkstošā elektroenerģija tika

saņemta no Igaunijas, Lietuvas, Baltkrievijas un Krievijas, ar

kurām bija saslēgums vienotā elektrotīklā. Līdz ar Latvijas

valstiskās neatkarības atgūšanu radās nepieciešamība veidot

patstāvīgu enerģētikas politiku un izstrādāt savu tiesisko

regulējumu.

Juridiskie pamati atbalsta sistēmai elektroenerģijas ražošanai

no atjaunojamiem energoresursiem un efektīvā koģenerācijā tika

iestrādāti likumā "Par uzņēmējdarbības regulēšanu

enerģētikā", kas tika pieņemts 1995. gada 6. septembrī.

Likums noteica, ka no atjaunojamiem energoresursiem saražotās

elektroenerģijas iepirkuma cena atbilst divkāršam

elektroenerģijas realizācijas vidējam tarifam. Komisijas rīcībā

nav informācijas, vai Ekonomikas ministrija vai Saeima būtu

veikusi nepieciešamos pētījumus, aprēķinus un novērtējumus pirms

likuma "Par uzņēmējdarbības regulēšanu enerģētikā".

Palielināts elektroenerģijas tarifs, par AER un efektīvā

koģenerācijā ražotu elektroenerģiju, tiek noteikts ar Ministru

kabineta 1995. gada 14. martā noteikumos nr. 54 "Par

Latvijas Republikā ražotās elektroenerģijas iepirkuma cenām"

vēl pirms likuma "Par uzņēmējdarbības regulēšanu

enerģētikā" pieņemšanas.

90-tie

gadi

Ar OIK tika aizvietots Latvijā jau pagājušā gadsimta

deviņdesmito gadu vidū izveidotais virsmaksājums, kas tika

ieviests, lai sniegtu iespēju mazas jaudas (līdz 2MW)

hidroelektrostacijām, kas darbojās vai plānoja savu darbību

atjaunot līdz 2000. gadam, saņemt iepirkuma cenu, kas atbilda

valsts akciju sabiedrības "Latvenergo" divkāršam

elektroenerģijas realizācijas vidējam aprēķina

tarifam17.

1997. gadā Satversmes tiesas procesā Saeima konstatēja, ka

Ekonomikas ministrijas pārstāvji likumprojektu izskatīšanas laikā

deputātiem pasniedza vienpusēju informāciju, attiecīgajai

atbildīgajai komisijai noklusējot, ka jau ir aizsākti konkrēti

koģenerācijas projekti, noslēgti līgumi par nepieciešamās

tehnikas izgatavošanu, sākta projektu kreditēšana. Deputāti

netika informēti, ka Ekonomikas ministrija nav par piedāvātajām

izmaiņām informējusi tos uzņēmējus, kas jau saņēmuši licenci

uzņēmējdarbībai enerģētikā koģenerācijas jomā. Laika posmā no

1995. gada 6. septembra, kad spēkā stājies likums "Par

uzņēmējdarbību enerģētikā", līdz 1997. gada februārim,

Ekonomikas ministrijas speciālisti tā arī nav uzsākuši izstrādāt

konkrētu koģenerācijas attīstības programmu. Turklāt pietiekami

mērķtiecīgi netiek vadīta un kontrolēta pašu enerģētikas ražotāju

attīstība. Kopš 1995. gada 6. septembra Ekonomikas ministrija tā

arī nav izstrādājusi saražotās elektroenerģijas iepirkšanas

kārtību. Pieņemot neprecīzu likumu 1995. gadā, toreizējais

enerģētikas valsts ministrs Juris Ozoliņš norādīja, ka šīs normas

pieņemšanas sakarā radīsies ekonomiskas problēmas. Savukārt

Ministru kabineta pārstāvis ir norādījis, ka koģenerācijas

stacijas saražotās elektroenerģijas pārpalikumu iepirkšana

elektrotīklā par divkāršu realizācijas vidējo tarifu nav

ekonomiski pamatota, un līdz ar to tika mākslīgi radīts

elektroenerģijas tarifu ievērojams pieaugums.

Jau šajā posmā tiek izdarīts secinājums, ka neprognozējamas

izmaiņas tiesību normās un kļūdainu normu atcelšana var radīt

papildu izdevumus, kompensējot komersantiem radītos

zaudējumus.

1995.-2005. gads

Obligātās iepirkumu komponentes, kā sistēmas attīstības

pirmais posms no 1995. gada līdz 2005. gadam, ir Ministru

kabineta 1995. gada 14. marta Noteikumi Nr. 54 "Par Latvijas

Republikā ražotās elektroenerģijas iepirkuma cenām"

(Ekonomikas ministrs - Jānis Zvanītājs, Enerģētikas valsts

ministrs - Juris Ozoliņš). Šie noteikumi ir uzskatāmi par pirmo

normatīvo dokumentu jautājumā par atbalstu atjaunojamo

energoresursu izmantošanai elektroenerģijas ražošanā. Noteikumi

ielika pamatu ilggadējai koncepcijai par paaugstināto iepirkuma

cenu mazas jaudas elektroenerģijas ģenerētāju atbalstam, nosakot,

ka: "Valsts akciju sabiedrībai "Latvenergo"

jāiepērk elektroenerģija no tās pārziņā nenodotām elektrostacijām

Iepirkuma cena to decentralizēto mazas jaudas (līdz 2 MW)

hidroelektrostaciju ražotajai elektroenerģijai, kuras darbojas

vai kuru darbību atjaunos līdz 2000. gadam, atbilst valsts akciju

sabiedrības "Latvenergo" divkāršam elektroenerģijas

realizācijas vidējam aprēķina tarifam un ir spēkā astoņus gadus

no attiecīgās elektrostacijas ekspluatācijas sākuma". Vai

Latvenergo iepirkumu veic, izmantojot savu lielo HES radīto

peļņu, vai arī šos izdevumus iekļauj elektroenerģijas tarifos un

tādējādi tos maksā elektroenerģijas galalietotāji, vai tie tiek

kādā citādā veidā subsidēti - nav precizēts. Nekādus aprēķinus

un/vai ekonomisko pamatojumu tieši divkāršai cenai un astoņu gadu

atbalsta periodam nav izdevies atrast.

06.10.1998. stājas spēkā Enerģētikas likums, kas dažādo pieeju

enerģētikas tehnoloģijām. Arī šim likumam nav zināmi ekonomiskie

pamatojumi un aprēķini noteiktajiem tarifiem par elektroenerģiju

no atjaunojamajiem resursiem. No iepriekšējā likuma "Par

uzņēmējdarbības regulēšanu enerģētikā" pārnests tarifu

piesaistes princips elektroenerģijas vidējam realizācijas tarifam

vai importa elektroenerģijas cenai, arī tam nav parādīts

ekonomiskais pamatojums. Saglabāts astoņu gadu periods

paaugstinātajiem tarifiem. 10.05.2001. pieņemtie grozījumi

Enerģētikas likumā izmainīja iepirkuma cenu struktūru un

normatīvo deleģējumu, iesaistot regulatoru - sākotnēji

Energoapgādes regulēšanas padomi, vēlāk SPRK.

Galvenās atbildīgās amatpersonas: Ministru prezidents

Māris Gailis, Ekonomikas ministrs Jānis Zvanītājs, Ministru

prezidents Andris Šķēle, Ekonomikas ministrs Gundars Krasts.

2005. gads

2005. gadā tika pieņemts Elektroenerģijas tirgus likums

(turpmāk - ETL) (turpmāk grozīts 22 reizes), uz kura deleģējuma

pamata 2009. gada 24. februārī Ministru kabinetā tika pieņemti

noteikumi Nr.198 "Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu,

izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas

kārtību", kas cita starpā nosaka arī kārtību, kādā nosakāma

garantētā maksa par elektrostacijā uzstādīto elektrisko jaudu, kā

arī tās uzraudzības un samaksas kārtību. Noteikumi paredzēja cenu

samazinājumu katru gadu, izņemot biomasu, kurai tika saglabāta 10

gadu robežšķirtne. 2010. gada 16. martā šie MK noteikumi tika

aizstāti ar MK noteikumiem Nr. 262 "Noteikumi par

elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos

energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību", cita starpā

nosakot no atjaunojamiem energoresursiem saražotās

elektroenerģijas cenas noteikšanas kārtību atkarībā no

energoresursu veida.

Elektroenerģijas tirgus likums paredz obligātu iepirkumu gan

no atjaunojamiem energoresursiem, gan no koģenerācijas stacijām -

iepirkuma izdevumus kompensē visi Latvijas elektroenerģijas

patērētāji proporcionāli patēriņam. Tika radīts neterminēts

obligātās iepirkumu komponentes mehānisms, kas ir arī bez

ierobežojumiem iekšējās peļņas normai.

Galvenās atbildīgās amatpersonas: Premjers: Aigars

Kalvītis, Ekonomikas ministrs: Krišjānis Kariņš, Valsts

sekretārs: Kaspars Gerhards

2008. gads

Obligātā iepirkuma atbalsta paplašināšanai tiek pieņemti

grozījumi Elektroenerģijas tirgus likumā - Grozījumos un Ministru

kabineta noteikumos tiek paredzēts atbalsts gāzes TEC (>20 MW)

un biogāzes stacijām (>1 MW).

Galvenās atbildīgās amatpersonas: Premjers: Ivars

Godmanis, Ekonomikas ministrs: Kaspars Gerhards, Valsts

sekretārs: Anrijs Matīss.

2009.-2010. gads

Komersantu un valsts iestāžu starpā notiek strīdi par rindām,

kvotām un Ministru kabineta noteikumiem Nr. 262 "Noteikumi

par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos

energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību". Paralēli

notiek divi Zemkopības ministrijas Eiropas fondu konkursi, kas

papildus obligātā iepirkuma tiesībām dod biogāzes stacijām arī

fondu grantus līdz 50% no biogāzes stacijas uzbūvēšanas izmaksām.

No 2009. gada OIK staciju uzraudzību Valsts būvinspekcijas vietā

veic SPRK atbilstoši ETL 82. pantā veiktajiem grozījumiem.

Galvenā atbildīgā amatpersona: Zemkopības ministrs:

Jānis Dūklavs

No saņemtajiem materiāliem izriet, ka 147 lēmumus par atļauju

piešķiršanu pieņēmis ekonomikas ministrs Artis Kampars, nevis

valsts sekretārs18.

Galvenās atbildīgās amatpersonas: Premjers: Valdis

Dombrovskis, Ekonomikas ministrs: Artis Kampars, Valsts

sekretārs: Anrijs Matīss, no 08.02.2010. Juris Pūce

2010.-2011. gads

Tiek veikti mēģinājumi apturēt OI atļauju izsniegšanu, J. Pūce

izsaka iniciatīvu pārtraukt konkursu norisi un arī apturēt

obligātā iepirkuma atļauju izsniegšanu koģenerācijas stacijām bez

konkursa. Grozījumus Ministru kabineta noteikumos bloķē

Zemkopības ministrija. Dombrovskis, Dūklavs un Kampars panāk

kompromisu izbeigt kvotu konkursu, neapturot atjaunojamo

energoresursu un koģenerācijas staciju obligātā iepirkuma atļauju

izsniegšanu. Gāzes stacijām atbalsts tiek apturēts, tomēr tiek

dots pusotra mēneša pārejas periods, kurā tiek izsniegts

desmitiem obligātā iepirkuma atļauju, tostarp Latvenergo TEC.

2011. gada 15. februārī Ministru Kabinets atbalstīja

Atjaunojamās enerģijas likumprojektu. Pieņemot Atjaunojamās

enerģijas likumu, tiktu ieviesti jauni, un līdz ar to tiktu

atcelti tobrīd spēkā esošie, atjaunojamās enerģijas

ražošanas nosacījumi un atbalsta instrumenti.

Sagatavotais likumprojekts paredzēja:

* cenas veidošanās pamats būtu elektroenerģijas cena

biržā (NordPool);

* par elektroenerģijas pārdošanu atjaunojamās enerģijas

ražotājs, kas ir komersants, varētu saņemt papildu piemaksu,

kas likumā noteiktajos gadījumos sastāvētu no jaudas

komponentes, siltumnīcefekta gāzu emisiju komponentes un

lauksaimniecības komponentes. Šāds atbalsta mehānisms

veicinātu koģenerācijā saražotās siltumenerģijas

realizēšanu;

* likumprojektā bija iekļauts atbalsta mehānisms

mājsaimniecības sektoram - autonomais ražotājs, kam pieder

vai kura lietošanā ir viena vai vairākas atjaunojamās

elektroenerģijas ražošanas iekārtas, kuru nominālā jauda

nepārsniedz 50kW, varētu izmantot elektroenerģijas neto

uzskaiti.

Atjaunojamās enerģijas likumprojektam bija virkne nepilnību,

tā virzība bija lēna un pēc 11. Saeimas vēlēšanām Saeimas

Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas

komisija nolēma nevirzīt likumprojektu tālākai

izskatīšanai.

Galvenās atbildīgās amatpersonas: Premjers: Valdis

Dombrovskis, Zemkopības ministrs: Jānis Dūklavs, Ekonomikas

ministrs: Artis Kampars, Valsts sekretārs: Juris Pūce, Saeimas

Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas

komisijas vadītājs: Vjačeslavs Dombrovskis.

2011.-2012. gads

Tika panākta jaunu obligātā iepirkuma atļauju izsniegšanas

apturēšana, ieviests atbalsta termiņa ierobežojums, kā rezultātā

2017.-2018. gadā virknei staciju atbalsts ir izbeigts. Liela

pretestība pret moratorija ieviešanu bija no Vides aizsardzības

un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) un Zemkopības

ministrijas puses.

Galvenās atbildīgās amatpersonas: Ekonomikas ministrs:

D.Pavļuts, valsts sekretārs: J. Pūce

EK saņem pirmās sūdzības par OIK. Advokātu birojs LAWIN

Kļaviņš & Slaidiņš iesniedza sūdzību 2011. gada 23.

martā. Šī sūdzība 2011. gada 31. oktobrī tika pārsūtīta Latvijas

iestādēm, kas atbildēja 2011. gada 15. decembrī.

2013. gads

2013. gada 3. oktobrī Ministru kabinetā tiek skatīts

Ekonomikas ministrijas sagatavotais Informatīvais ziņojums

"Komplekss risinājums elektroenerģijas tirgus

problemātikai".

2013. gadā tiek pieņemts Subsidētās elektroenerģijas nodoklis

(SEN), ko maksā OIK subsīdiju saņēmēji un kas pirmo reizi

efektīvi samazina OIK apjomu, kas jāsedz patērētājiem.

EK saņem vēl vienu sūdzību par OIK 2013. gada 20. decembrī. Šī

sūdzība 2014. gada 28. maijā tika pārsūtīta Latvijas Republikas

valdībai, kas atbildēja 2014. gada 26. jūnijā.

Valsts Kontrole 2012.-2013. gadā veic pārbaudi un norāda, ka

elektroenerģijas obligātā iepirkuma cenas veidošanas mehānisms

nav caurskatāms un ar ekonomiskiem aprēķiniem pamatots, cenu

ietekmējošie rādītāji nav pamatoti, tiem nav sasaistes ar

elektroenerģijas ražošanu, izmantojot AER19. Pēc

revidentu aplēsēm elektrostaciju izveidošanas investīcijas varētu

atmaksāties nesamērīgi īsā, pat četru gadu termiņā.

Valsts kontroles ziņojumā ir norādīts, ka normatīvajos aktos

noteiktā elektroenerģijas vienas megavatstundas vidējā cena

obligātā iepirkumā no 2007. gada līdz 2011. gadam būtiski ir

pārsniegusi "Nord Pool Spot" biržā noteikto vidējo cenu

no 736 % jeb Ls 129,82 2007. gadā līdz 226 % jeb Ls 74,69 2011.

gadā. Papildus, Valsts kontrole ir norādījusi, ka normatīvajos

aktos nav noteikti apjoma ierobežojumi obligātajam iepirkumam no

AER saražotai elektroenerģijai koģenerācijas stacijās. Ekonomikas

ministrija nevarēja iesniegt dokumentārus pierādījumus

normatīvajos aktos noteikto no AER saražotās elektroenerģijas

iepirkuma cenu formulu izveides un izvēles pamatojumu. Tādejādi

2013. gadā (pirms septiņiem gadiem), problēmas bija zināmas

vismaz Ekonomikas ministrijai.

Valsts Kontrole savu revīziju izbeidza ar 2013. gada 11.

februāra lēmumu, to pamatojot ar apstākli, ka Ekonomikas

ministrija 2012. gada laikā Ministru kabinetam bija iesniegusi

vairākus politikas plānošanas dokumentus un normatīvo aktu

projektus, kam varētu būt ietekme uz revīzijā izvērtētajiem

jautājumiem, un revīzijas turpināšana Valsts kontroles ieskatā

nebija lietderīga. Komisija ir izteikusi priekšlikumu VK

atkārtoti izvērtēt šo lēmumu, un apsvērt iespēju pabeigt

pārbaudi.

SIA "EKODOMA" 2013. gadā pēc Ekonomikas ministrijas

pasūtījuma izstrādāja pētījumu "Elektroenerģijas, kas ražota

no atjaunojamiem energoresursiem un koģenerācijā, atbalsta

izvērtējums un priekšlikumi atbalsta uzlabošanai" (turpmāk -

SIA "EKODOMA" 2013. gada pētījums). Tā mērķis bija

detalizēts izvērtējums esošā elektroenerģijas, kas ražota no

atjaunojamiem energoresursiem un augsti efektīvā koģenerācijā,

atbalsta intensitātes, vienlaikus nosakot optimālo atbalsta

intensitāti, nodrošinot informatīvo bāzi kvalitatīva rīcības

plāna izstrādei. Sekojoši Latvija izstrādāja pārkompensācijas

novēršanas mehānismu, nosakot kopējo kapitālieguldījumu iekšējās

peļņas normas (IRR) maksimālo robežu atbalsta saņēmējiem OI

mehānisma ietvaros 9 % apmērā".

Tiek pieņemts Subsidētās elektroenerģijas nodokļa likums.

Galvenās atbildīgās amatpersonas: Ekonomikas ministrs:

Daniels Pavļuts, valsts sekretārs: Juris Pūce

2014. - 2016. gads

Ministru Vjačeslava Dombrovska, Danas Reiznieces-Ozolas,

Arvila Ašeradena darbības laikā nozīmīgi uzlabojumi OIK

regulējumā netiek virzīti. Formālais iemesls - tiek gaidīts

Eiropas Komisijas saskaņojums valsts atbalsta lietā.

2014. gadā Ekonomikas ministrija nosūta vēstuli, kas padara

par iespējamu darbības uzsākšanu ar nepilnu jaudu

("konteineru shēma"). EM amatpersonas faktiski rīkojās

pretēji sabiedrības interesēm un valdības lēmumiem, ļāva

uzņēmējiem ar stacijās uzstādītām vairākkārt mazākām jaudām, nekā

deklarēts, saglabāt OIK atļauju un tādējādi nesākt ražošanu

noteiktajā termiņā. Ekonomikas ministrijas amatpersonas uzsāka un

turpināja praksi, kas saglabāja iespēju uzņēmējiem saņemt OIK

subsīdijas gadījumos, kad koģenerācijas stacijas tehnoloģiskās

iekārtas nepārtraukti neatrodas noteiktajā stacijas atrašanās

vietā.

Galvenās atbildīgās amatpersonas: Ekonomikas ministri

Vjačeslavs Dombrovskis, Dana Reizniece-Ozola, vēstules paraksta

Ekonomikas ministrijas valsts sekretāra vietnieks Jurijs

Spiridonovs"

Stājas spēkā Subsidētās elektroenerģijas nodokļa likums.

Dana Reizniece-Ozola turpina Latvenergo saistību

pārstrukturēšanu, Arvils Ašeradens panāk lēmumu kompensēt daļu

izmaksu patērētājiem uz Latvenergo kapitāla un peļņas rēķina

(tiek pārceltas izmaksas).

Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 108.

panta 3. punktu Latvijas iestādes 2015. gada 22. septembrī

elektroniski paziņoja par atbalsta atjaunojamo energoresursu

enerģijai un koģenerācijai pasākumiem (OIK shēmu).

Komisija pieprasīja papildu informāciju 2015. gada 14.

decembra vēstulē, kas papildināta ar vēstulēm 2016. gada 14.

jūnijā un 2016. gada 14. oktobrī un ar e-pastiem 2016. gada 19.

decembrī un 2017. gada 17. februārī.

Latvijas iestādes iesniedza papildu informāciju vēstulēs 2016.

gada 7. martā, 2016. gada 15. jūlijā, 2016. gada 23. novembrī,

2017. gada 27. janvārī un 2017. gada 23. februārī.

2016. gadā Ekonomikas ministrija veic cenu aptauju un no trim

izvēlētajiem pretendentiem noslēdz līgumu ar SIA "Prudentia

Energy Markets" priekšlikumu izstrādei metodiskajām

vadlīnijām iekšējās peļņas normas aprēķināšanai pārkompensācijas

novēršanai komersantiem, kas ir saņēmuši tiesības pārdot

elektroenerģiju obligātā iepirkuma vai garantētās maksas

ietveros. Pārkompensācijas novēršanas mehānisma ieviešana bija

priekšnosacījums, lai Eiropas Komisija lemtu par valsts atbalsta

pasākuma atbilstību ES iekšējam tirgum valsts atbalsta lietā SA

4314020.

Tāpat SIA "Prudentia Energy Markets" 2016. gadā

izstrādāja metodiskās vadlīnijas "Metodiskās vadlīnijas par

iekšējās peļņas normas (IRR) aprēķināšanu pārkompensācijas

novēršanai komersantiem, kas ir saņēmuši tiesības pārdot

elektroenerģiju obligātā iepirkuma ietvaros, vai saņemt garantētu

maksu par uzstādīto elektrisko jaudu", kas tika izmantotas,

lai izstrādātu nosacījumus pārkompensācijas izvērtēšanai un

novēršanai, ko ieviesa ar MK noteikumu Nr. 262 un MK noteikumu

Nr. 221 2016. gada grozījumiem.

Latvijas koģenerācijas elektrostaciju asociācija iesniedza

sūdzību 2014. gada 25. martā. Šī sūdzība 2014. gada 13. maijā

tika pārsūtīta Latvijas iestādēm, kas atbildēja 2014. gada 10.

jūnijā.

Mazās hidroenerģētikas asociācija iesniedza sūdzību 2016. gada

6. septembrī.

Biogāzes stacijām atbalsts pieaug, jo EM, fiksējot iepirkuma

cenas formulā ietverto dabasgāzes cenu, izvēlas 2013. gada cenu

līmeni (par 40% augstāku cenu nekā 2016. gadā).

2016. gada 8. jūnijā Saeima pieņem grozījumus Elektroenerģijas

tirgus likumā, izslēdzot 29. panta daļas, uz kura pamata ir

izdoti OIK sistēmu regulējošie Ministru kabineta noteikumi. Tas

nozīmē 2005. gadā izveidotās OIK sistēmas likvidēšanu, pēc tam,

kad būs beigušās uzņemtās saistības.

Galvenās atbildīgās amatpersonas: Ministru prezidents

Māris Kučinskis, Ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens."

2017.-2018. gads

2017. gada otrajā pusē mediju darba rezultātā tiek pievērsta

uzmanība iespējamām sistemātiskām krāpšanām OIK ietvaros, pieaug

sabiedrības spiediens OIK izbeigšanai.

2017. gada 24. aprīlī EK pieņem lēmumu lietā par OIK shēmu. EK

šauri pārbaudīja, vai dalībvalstu īstenotie pasākumi ir valsts

atbalsts un, ja tā, vai tie ir saderīgi ar vienoto tirgu. EK

kompetencē bija vienīgi pārbaudīt, ka valsts pasākumi nerada

nepamatotus tirgus izkropļojumus un ka atbalsts nav piešķirts,

pārsniedzot minimumu, kas vajadzīgs, lai sasniegtu izvirzītos

mērķus. Citi politikas mērķi (piemēram, enerģētikas politikas

mērķi) neietilpa valsts atbalsta analīzes darbības jomā.

Izskatīšanas laikā Latvija atzina iespējamo ES kopējā tirgus

ražotāju diskrimināciju un apsolīja ieguldīt 80 miljonus eiro

projektos, kas ir labvēlīgi ārvalstu ražotājiem kā palielināts

potenciāls ārvalstu elektroenerģijas importam.

Secinājumos EK pauda nožēlu par to, ka Latvija attiecīgo

atbalsta pasākumu ir īstenojusi, pārkāpjot Līguma par Eiropas

Savienības darbību 108. panta 3. punktu, kas paredz valsts

pienākumu sasakņot atbalsta pasākumus komercdarbībai ar EK un

neuzsākt to realizāciju līdz EK akcepta saņemšanai.

Tomēr tā nolēma, pamatojoties uz iepriekš izklāstīto

novērtējumu, necelt iebildumus pret atbalstu, pamatojoties uz to,

ka tas ir saderīgs ar iekšējo tirgu saskaņā ar Līguma par Eiropas

Savienības darbību 107. panta 3. punkta c) apakšpunktu, kas

paredz, ka par pieļaujamu uzskatāms atbalsts, kas veicina

konkrētu saimniecisko darbību vai konkrētu tautsaimniecības jomu

attīstību, ja šādam atbalstam nav tāds nelabvēlīgs iespaids uz

tirdzniecības apstākļiem, kas ir pretrunā kopīgām interesēm.

Attiecīgi EK ir vērtējusi tikai OIK shēmas ietekmi uz ES

kopējo tirgu un nav pievērsusi uzmanību OIK shēmas ietekmei uz

Latvijas tautsaimniecību un iedzīvotājiem. Komisijas ieskatā

Latvijas apņemšanās ar investīcijām kompensēt tirgus kropļojumus,

iespējams, ir atstājusi iespaidu uz lēmuma saturu.

Komisija konstatējusi, ka 2017. gadā pēc EM pasūtījuma Rīgas

Tehniskā universitāte izstrādāja pētījumu "Elektroenerģijas

cena un to ietekmējošie faktori", lai sagatavotu analīzi par

elektroenerģijas cenas veidojošo mehānismu Latvijā, veicot

matemātisko modelēšanu, kurā ievērota virkne mainīgo faktoru,

piemēram: elektroenerģijas ikstundas cenas Nord Pool

biržā, elektroenerģijas un siltumenerģijas patēriņš un tā

prognozes, elektroenerģijas un siltumenerģijas pieprasījuma un

ražošanas nosacījumu atkarība no gaisa temperatūras, Daugavas HES

ūdens pieteces izmaiņas un to varbūtiskais raksturs, Daugavas HES

rezervuāru ekoloģiskie ierobežojumi, vēja elektrostaciju ietekme,

Latvijas augstsprieguma tīkla ierobežojumi un starpvalstu

elektropārvades līniju ierobežojumi, termoelektrostaciju

elektroenerģijas ģenerācijas atkarība no siltumenerģijas

ražošanas apjoma koģenerācijas režīmā. Lai modelētu

elektroenerģijas vairumtirdzniecības cenas dinamiku līdz 2030.

gadam, pētījumā īpaša uzmanība tika pievērsta Rīgas

termoelektrocentrālēm TEC-1 un TEC-2, kas saņem arī atbalstu OI

mehānisma ietvaros garantētās maksas par elektrostacijā uzstādīto

jaudu veidā.21 Tomēr pētījumā nav tieši vērtēta

ietekme uz atsevišķām tautsaimniecības jomām un Latvijas

tautsaimniecību kopumā.

Galvenās atbildīgās amatpersonas: Ekonomikas ministrs

Arvils Ašeradens, Valsts sekretārs Juris Stinka.

2017. gada 30. oktobrī tiek pieņemts lēmums nodot

elektrostaciju kontroles funkcijas BVKB.

2018. gada 23. februārī Ekonomikas ministrija iniciē

speciālistu meklēšanu pētījumam "Sistēmas, kuras ietvaros

komersantiem, kuri ražo un realizē elektroenerģiju obligātā

iepirkuma ietvaros vai saņem garantēto maksu par uzstādīto jaudu,

ilgtspējas, efektivitātes un atbilstības sabiedrības interesēm,

izvērtējums un ieteikumi sistēmas tālākai attīstībai līdz 2030.

gadam." 6.aprīlī projekts tiek apturēts, jo EM tika atteikts

tam nepieciešamais papildus finansējums. Pētījumu nebija

iespējams veikt.

Galvenās atbildīgās amatpersonas: Ministru prezidents

Māris Kučinskis, Ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens, finanšu

ministre Dana Reizniece - Ozola, valsts sekretārs Juris

Stinka.

Ministru kabinets 2018. gada 10. aprīlī pieņēma grozījumus

regulējumā, kas nosaka elektroenerģijas ražošanu un cenu

noteikšanu, ražojot elektroenerģiju koģenerācijā, kā arī

elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos

energoresursus, un cenu noteikšanas kārtību, būtiski pastiprinot

šī procesa uzraudzību.

Līdz ar grozījumu spēkā stāšanos AS "Enerģijas publiskais

tirgotājs" veic vienreizēju visu - aptuveni 400

elektrostaciju, kuras pārdod saražoto elektroenerģiju obligātā

iepirkuma ietvaros, pārbaudi.

Galvenās atbildīgās amatpersonas: Ministru prezidents

Māris Kučinskis, Ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens, valsts

sekretārs Ēriks Eglītis.

2018. gada 17. aprīlī Ministru kabinets apstiprināja darba

grupu elektroenerģijas obligātā iepirkuma maksājumu sistēmas

atcelšanai. Darba grupā tika iekļauti 24 pārstāvji gan no

enerģētikas nozares organizācijām, gan lielākajām uzņēmēju

organizācijām, gan augstskolām un valsts institūcijām. Darba

grupas uzdevums izvērtēt OIK un subsidētās elektroenerģijas

sistēmas ietekmi uz tautsaimniecību; sagatavot priekšlikumus OIK

maksājumu sistēmas atcelšanai; sagatavot priekšlikumus esošo

atbalsta saņēmēju darbības nosacījumiem pēc OIK maksājumu

sistēmas atcelšanas. 13.08.2018. Ministru kabineta komitejas sēdē

izskatīja informatīvo ziņojumu par darba grupas rezultātu.

Ziņojums tālāk iesniegts Valsts kancelejā, bet nav virzīts

izskatīšanai Ministru kabineta sēdē. Daļa no ziņojumā izvērtētiem

priekšlikumiem ir iestrādāti Elektroenerģijas tirgus likumā, kurš

stājas spēkā 15.02.2020.

Galvenās atbildīgās amatpersonas: Ministru prezidents

Māris Kučinskis, Arturs Krišjānis Kariņš no 23.01.2019.

Ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens, Ralfs Nemiro no

23.01.2019., valsts sekretārs Ēriks Eglītis.

2018. gada 24. aprīlī Ministru Kabinets pieņem rīkojumu

"Par elektroenerģijas kopējās obligātā iepirkuma un jaudas

komponentes samazināšanu". Pirmo reizi OIK komponente

elektroenerģijas patērētājiem sarūk. Tam tiek novirzīta

Latvenergo virsplāna peļņa. OIK sarūk no 25,79 eiro par

megavatstundu (MWh) līdz 22,68 eiro par MWh.

Galvenās atbildīgās amatpersonas: Ministru prezidents

Māris Kučinskis, Ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens, valsts

sekretārs Ēriks Eglītis.

Auditorkompānija PricewaterhouseCoopers pārbaudīja EM

darbinieku faktisko rīcību laika posmā no 2012. gada 28. augusta

līdz 2017. gada 14. novembrim, pieņemot lēmumus, ar kuriem

piešķirtas tiesības pārdot no atjaunojamiem un fosiliem

energoresursiem saražoto elektroenerģiju obligātā iepirkuma

ietvaros.

Audita būtiskākie secinājumi atklāja sistēmiska rakstura

nepilnības, piemēram, labas pārvaldības prakses trūkumu funkciju

nodalīšanā, nepietiekamu cilvēkresursu piešķiršanu OI

administrēšanas un uzraudzības procesam, iekšējās kontroles

sistēmas trūkumu, grūti izsekojamu dokumentu uzskaites un

uzglabāšanas sistēmu, sadarbības trūkumu starp iesaistītajām

institūcijām; un nepilnības piešķirto lēmumu uzraudzības procesā,

tai skaitā izsniegto lēmumu uzraudzības procesa nepietiekamību,

dažādas nepilnības gada pārskata regulējumā un faktiskajā

izskatīšanā, kontroles grupas sniegto iespēju nepilnīgu

izmantošanu.

Iepazīstoties ar audita secinājumiem, ekonomikas ministrs

Arvils Ašeradens 23.08.2018. vēršas prokuratūrā, lūdzot izvērtēt

ministrijas augstāko ierēdņu rīcību saistībā ar OIK uzraudzību un

kontroli, ļaujot uzņēmējiem saņemt subsīdijas, lai gan nav

ievērotas visas prasības.

Galvenās atbildīgās amatpersonas: Ekonomikas ministrs

Arvils Ašeradens, valsts sekretārs Ēriks Eglītis.

2019. gads

2019. gada 26. martā Ministru kabinetā skatīts likumprojekts

OIK atcelšanai, valdībā netika atbalstīta tā tālāka virzība,

saskatot būtiskus finansiālos riskus OIK atceļot.

2019. gada 1. jūlijs 134 elektrostacijām uz laiku, līdz

pārkāpuma novēršanai apturēts valsts atbalsts, par elektrostaciju

principiālo elektrisko pieslēguma shēmu

neatbilstību/neiesniegšanu.

2019. gada 16. jūlijs valdībā atbalstīts Informatīvais

ziņojums "Par risinājumiem elektroenerģijas obligātā

iepirkuma komponentes atcelšanai un enerģētikas politikas

īstenošanas funkcijām"

2019. gada 28. novembris - izsludināti grozījumi ETL

paredzot:

• Ar 2020. gada 1. janvāri - piemērot "Nodevu

elektroenerģijas ražošanai piešķirtā valsts atbalsta izlietošanas

uzraudzībai";

• Ar 2020. gada 1. janvāri - Uzraudzības funkcija tiek nodota

BVKB.

2019. gadā valsts atbalsts atcelts 21 OIK elektrostacijai,

ļaujot valstij ietaupīt aptuveni 31,5 miljonus EUR

2019. gadā samazināts maksimālais obligātajā iepirkumā

iepērkamais elektroenerģijas apjoms par 79 328 MWh gadā.

2019. gadā ministra Ralfa Nemiro uzdevums EPT, veikt visu

atlikušo spēkstaciju pirmreizējās pārbaudes, līdz 2019. gada 30.

decembrim.

2020. gada 15. februāris - Valsts prezidents izsludina, un

spēkā stājas plaši grozījumi ETL paredzot stingrākus kontroles

nosacījumus un vienotā tehnoloģiskā cikla ieviešanu.

Atbildība

Ekonomikas ministrija savā 2019. gada 16. augusta vēstulē Nr.

3.3-1/2019/4983 norāda, ka Ekonomikas ministrijas amatpersonu

atbildība ir noteikta Ministru kabineta 2010. gada 23. marta

noteikumu Nr.271 "Ekonomikas ministrijas nolikums"

(turpmāk - Noteikumi Nr.271) 11.1. 11.2., 11.3., 11.4., 11.7. un

Ministru kabineta 2003. gada 29. aprīļa "Ekonomikas

ministrijas nolikums" noteikumu Nr.23822 (turpmāk

- Noteikumi Nr.238) 3. nodaļā atbilstoši to kompetencei.

Atbildīgā amatpersona par nozares politikas īstenošanu un

Ekonomikas ministrijas darbības tiesiskuma, funkciju izpildes,

pārvaldes lēmumu pārbaudes sistēmas nodrošināšanu, kā arī

racionālu struktūras izveidi Ekonomikas ministrijas funkciju

izpildei ir valsts sekretārs. Savukārt ekonomikas ministrs ir

atbildīgs par Ekonomikas ministrijas sagatavoto tiesību aktu

projektu virzību. Ministru kabinets ir atbildīgs par valdības

īstenoto politiku, tai skaitā par OI mehānisma izveidi.

Normatīvos aktus, kas paredzēja OI mehānisma izveidi un tā

uzraudzības kārtību virzīja ekonomikas ministrs, un pieņēma

Ministru kabinets. Turklāt minētie tiesību akti saskaņā ar

Ministru kabineta 2002. gada 12. marta noteikumiem Nr. 111

"Ministru kabineta kārtības rullis"23 un

Ministru kabineta 2009. gada 7. aprīļa noteikumiem Nr. 300

"Ministru kabineta kārtības rullis" tika skaņoti ar

citām institūcijām, tai skaitā ar ministrijām, starp kurām

nozīmīgākās ir bijušas Zemkopības ministrija, Vides aizsardzības

un reģionālās attīstības ministrija, Finanšu ministrija,

Tieslietu ministrija, kā arī Valsts kanceleja. Savukārt

Elektroenerģijas tirgus likumu, uz kā pamata izdoti MK noteikumi,

ar ko izveidots OI mehānisms, ir pieņēmusi Saeima un izsludinājis

Valsts prezidents.

Politiskā atbildība nav saistīta ar laika ierobežojumu

(noilguma institūtu), un šī atbildība var tikt attiecināta uz

personu, kura ir jau zaudējusi varu (neieņem amatu Ministru

kabinetā). Vēl vairāk tā var tikt attiecināta uz valsts

sekretāru, kura politiskā atbildība tiešiem vārdiem nav norādīta

normatīvajos aktos24.

Ievērojot apstākli, ka par situācijas neatbilstību labas

pārvaldības un taisnīguma principiem bija informēta augstākā

līmeņa izpildvara un likumdevējs, komisija nevērtē zemāku līmeņu

iesaistīto institūciju un pārvaldes orgānu atbildību, jo

situācijā, kad nefunkcionē spēkā esošais tiesību režīms, padotās

iestādes amatpersonas pienākums ir informēt par to augstākstāvošo

vadību, kuras pienākums ir organizēt situācijas novēršanu.

Ievērojot neapgāžamos pierādījumus par to, ka augstākā vadība ir

bijusi informēta par problēmām, komisijai ir jāpieņem, ka zemākā

līmeņa pārvaldes iestāžu amatpersonas ir savus pienākumus

izpildījušas tiesību normas noteiktajos ietvaros.

Komisijas ieskatā, katras OIK procesā iesaistītās politiskās

personas, vai par valsts politikas izstrādi un virzību atbildīgas

izpildvaras amatpersonas, atbildības izvērtēšana komisijai

atvēlētā laika ietvarā ir neiespējama. Komisija, vērtējot

situāciju, uzskata par pamatotu piemērot legālās vainas

prezumpciju attiecībā pret visām politiskām amatpersonām un par

valsts politikas virzību atbildīgām izpildvaras amatpersonām, kas

iesaistītas OIK procesā. Šo personu atbildībai ir jābūt

solidārai, un tam, kurš vēlas, lai viņu neuzskata par

līdzatbildīgu būtu pašam jāpierāda, ka tā ir veikusi visas

darbības, ko viņa ieņemamais amats paredz.

Secinājumi un

rekomendācijas

Komisija, izvērtējusi iegūto informāciju, secina, ka kopš

199725. gada obligātās iepirkuma komponentes

jautājumos nav nodrošināta savlaicīga un atbilstoša parlamentārā

kontrole no Saeimas puses. Saeima vairākkārt ir konstatējusi

nepilnības tiesiskajā regulējumā un izpildvaras darbībā, bet nav

devusi uzdevumus izpildvarai nekavējoties novērst trūkumus.

Likumdevējs ir atbalstījis tiesību normu iniciatīvas un

politiskās programmas, pieņemot, ka tās pēc labākās sirdsapziņas

ir izvērtētas un apspriestas izpildvaras ietvaros. Nav izskatīti

alternatīvi risinājumi. Saeima nav izmantojusi savas iespējas

pieprasīt un pārliecināties par to, ka šim tiesiskajam

regulējumam ir izstrādāts ekonomiskais pamatojums.

OIK shēma, ir saistīta ar valsts pārvaldes aparāta apzinātu

rīcību, aplama tiesiskā regulējuma ietvaros, zinot, kādas

potenciālas sekas tas radīs. Šāda rīcība ir pretēja sabiedrības

interesēm un demokrātiskas valsts tiesību principiem. Šo

situāciju ilustrē gadījums, kad EM amatpersona nesniedza

informāciju Komisijas noteiktajā apjomā un termiņā, vēlāk sniedza

neprecīzu informāciju, un, iespējams, mēģināja izvairīties no

Komisijas uzdotajiem jautājumiem.

Šobrīd Komisijai ir jānorāda, ka tās ietvars nepieļauj

operatīvo darbību veikšanu vai uzdevumu došanu valsts drošības

iestādēm, attiecīgi tā savas darbības rezultātā nav ieguvusi

tiešus pierādījumus kādas personas vai grupas interešu iespaidam

uz izpildvaru vai likumdevēju šo 25 gadu laikā. Ievērojot

apstākli, ka kadru mainības rezultātā, EM un MK ir nomainījies

viss personālsastāvs, ir jāpieņem divas iespējas - OIK aplamo

normu pieņemšanu stimulējis ārējs spēks, vai arī tās ir pieņemtas

esošajā formā un tiek aizstāvētas, jo nodrošina stabilu un

prognozējamu status quo iesaistītajās valsts institūcijās,

Proti, neviens neko negrib mainīt, jo tad būtu jāveic papildus

darbs. Sadaļā par atbildību norādīts personu loks. Lai nosauktu

visas atbildīgās personas, secīgi pēc vainas pakāpēm, komisijai

nav ne laika, ne cilvēkresursu. Mēģinājums to paveikt Komisijas

ietvaros atkārtotu Dreifusa prāvas26 rūgto

pieredzi ar neprognozējamām sekām.

Apkopojot saņemtos dokumentus, kā arī iepazīstoties ar 2013.

gada LR Valsts kontroles un 2017. gada Pricewaterhouse

Coopers ziņojumu, skaidri izgaismojas, ka enerģētikas

politika nav pārskatāma, savstarpēji koordinēta un uzraudzīta, un

nozarē nav nodrošināta vienota plānošana mērķu sasniegšanai.

Pieņemtie lēmumi par elektroenerģijas obligāto iepirkumu, kas

saražota no AER, un elektroenerģijas iepirkuma cenu ir vērsti uz

noteiktu AER elektroenerģijas ražošanas jomā strādājošu

komersantu atbalstu, nevis nodrošina sabiedrības interesēm

atbilstošu risinājumu.

Situāciju ir pasliktinājusi atsevišķu komersantu pretlikumīgās

rīcības, kuru atklāšana un pierādīšana ir prasījusi ievērojamus

sabiedrības resursus un iekavējusies kontrolējošo institūciju

samazinātās kapacitātes dēļ. Pozitīvi, ka tiek sakārtots

kontroles mehānisms, atbildību par tā izpildi uzticot Būvniecības

valsts kontroles birojam. Tomēr, komisija norāda, ka BVKB

kapacitāte šobrīd darbinieku trūkuma dēļ nepārsniedz 50 staciju

klātienes kontroles gadā. Tādejādi sabiedrībai tiek radīts

papildu apdraudējums, pieļaujot iespējamību, ka negodīgi

komersanti turpina darbību. Papildus sabiedrisko apdraudējumu

rada kriminālizmeklēšanas iestāžu kapacitātes samazināšanās,

tostarp uz personāla kvalifikācijas trūkuma pamata.

Saeimas lēmums par Komisijas izveidi ir bijis novēlots. Šobrīd

komisijai ir iespējas sniegt situācijas politisku vērtējumu,

nosaukt atbildīgos par radušos situāciju un rekomendēt tālāko

darbības virzību, kuras rezultātā būtu iespējams izveidot

situācijai atbilstošu tiesisku risinājumu bez graujošām sekām

valsts tautsaimniecībai, situācijā, kad valsts pieņemtās

programmas jau paredz būtiska sloga palielināšanu, lai sasniegtu

valsts politiskos mērķus.

Izpildvara situācijā ar OIK izveidi un virzību ir rupji

ignorējusi valsts pārvaldes principus, nenodrošinot valsts

pārvaldes rīcības nepārtrauktību, sabiedrības interešu

aizsardzības un darba efektīvas organizācijas principus.

Komisija norāda, ka tās darbības formāts un ietvars, kā arī

materiāli tehniskais nodrošinājums nav piemērots šāda mēroga

izmeklēšanas veikšanai, un komisijas veiktais situācijas

novērtējums nav uzskatāms par rīcību, kas nestu tiešu labumu

Latvijas iedzīvotājiem un nodokļu maksātājiem, jo komisijai nav

iespējams izstrādāt pasākumus situācijas risināšanai pēc būtības,

vai pilnvērtīgi izveidot likumdošanas iniciatīvas situācijas

risināšanai.

Situācija komisijas ieskatā ir Latvijai unikāla, jo

izveidojusies tiesiski, iesaistītajām pusēm rīkojoties spēkā

esoša tiesiskā regulējuma ietvaros. Situācijas risinājumam ir,

iespējams, nepieciešams veidot neordināru risinājumu, lai panāktu

ne tikai tiesisku, bet arī taisnīgu un Latvijas interesēm

atbilstošu rezultātu.

Šajā situācijā ir nepieciešams novērst esošās situācijas

turpināšanos un komisija rekomendē Saeimai pieņemt deklarāciju,

ka no 1995. gada ieviestie fosilās un atjaunojamās enerģijas

atbalsta pasākumi ir bijuši pārspīlēti un Latvijas situācijai

neatbilstoši. Uzdot Ekonomikas ministrijai nekavējoties izstrādāt

tiesību normu, ar kuru atceļ OIK sistēmu, protams, ievērojot, ka

likuma atcelšana neietekmēs jau noslēgtos līgumus, kā arī

gadījumus, kad atbilstoši tiesiski saņemtai atļaujai jau ir

veiktas būtiskas un neatgriezeniskas investīcijas konkrēta

energoražošanas objekta izveidē, un iesniegt to Saeimā. Uzdot

Ekonomikas ministrijai nekavējoties izstrādāt stratēģiju un

tiesisko regulējumu šī aplamā tiesiskā regulējuma seku novēršanai

un iesniegt to Saeimā. Ir jāņem vērā, ka persona, kas izmanto

tiesiskā regulējuma trūkumus savās savtīgajās interesēs un pret

sabiedrības interesēm, pārkāpj Satversmi, un tiesiskās paļāvības

princips pret viņu nav piemērojams.

Pastiprināt kontroli pār esošajā sistēmā iesaistīto uzņēmumu

darbību un radikāli pastiprināt pārkāpēju sodīšanu par atbalsta

saņemšanas esošo noteikumu pārkāpumiem saistībā ar pašpatēriņu,

lietderīgo siltumenerģiju, atkritumproduktu izmantošanu un citām

prasībām, kas noteiktas likumos.

Izpildvaras struktūrā, ministrijām sadarbojoties, ne vēlāk kā

divos gados jāizstrādā un jāpublisko enerģijas tirgus stratēģija,

īpaši atjaunojamās enerģijas jomā, kā arī jāizstrādā pilnvērtīgs

tiesiskais regulējums, lai aktīvie patērētāji un mazie un vidējie

uzņēmumi varētu tam pielāgoties. Šo stratēģiju ir jāapstiprina

Saeimā.

Stratēģijai jāatbilst Latvijas ekonomiskajai situācijai, kas

balstītos uz Latvijas nacionālo interešu ievērošanu un ES

interešu respektēšana. Kā parāda komisijas darba laikā

uzklausītie viedokļi, šādi scenāriji ir vairāki, un šobrīd

izpildvaras atbalstītais risinājums nav vienīgais, lai arī

vislabāk atbilst Latvijas lielāko enerģētikas uzņēmumu

interesēm.

Ja tiek konstatēta izpildvaras nepamatota kavēšanās uzdevumu

izpildē, Saeimai ir jārod iespēja piesaistīt atbilstošu

speciālistu komandu un veikt nepieciešamās darbības, neiesaistot

izpildvaru.

Likumdevējam nekavējoties jāizstrādā tiesiskais regulējums

lobēšanai, kas ļautu aizsargāt sabiedrības intereses pret

iespējamu spēcīgu interešu grupu pretvalstisku iniciatīvu

netraucētu virzību valdībā un Saeimā. Ir jārēķinās ar to, ka

iespējama ne tikai mantisku, bet arī tīri politisku interešu

lobēšana, ko parāda situācija ar OIK.

Ir nepieciešams nodrošināt papildu kapacitāti likumdevējam,

lai dotu tam iespēju veikt papildus neatkarīgu tiesību normu

projektu analīzi un tiesisko vērtējumu, kā nolūkā būtu

jānostiprina Saeimas juridiskais birojs un analītiskais

dienests.

Izstrādājot un pieņemot tiesību normas vai politiskās

plānošanas dokumentus ar ilgstošu ietekmi, ir nepieciešams

atteikties no vēlmes paātrināt likumdošanas procesu, ko spilgti

parāda situācija ar OIK un akcīzes nodokli.

Ir būtiski samazināt kontrolējošo institūciju sašķeltību.

Šaura kompetenču nošķiršana kontroles jomā ir radījusi būtisku

apdraudējumu valsts vitālajam interesēm, jo nav iespējams izbēgt

no procesu palēninājuma un informācijas zudumiem, ja vienu

funkciju veic divas, trīs un vairāk iestādes, vai iestāžu

struktūrvienības. Šis gadījums iezīmē nepieciešamību Latvijas

valsts pārvaldi veidot iespējami koncentrētu un kompetentu,

tostarp, izmantojot mūsdienu tehnoloģiju sniegtas iespējas.

Ir nepieciešams izveidot vienotu un pilnvērtīgu, akadēmijas

tipa augstākās izglītības iestādi iekšlietu sistēmas speciālistu

apmācībai, kas ļautu nozaru speciālistiem iegūt izmeklēšanas

darbam nepieciešamās zināšanas, vai arī ļautu operatīvi mācīt

policistiem nepieciešamās speciālās zināšanas attiecīgajā nozarē.

Šāda iestāde nepieciešama ne tikai policijai, bet visām valsts

pārvaldes iestādēm, kuras veic kontroles funkcijas.

Izpildvarai tautsaimniecības atbalsta programmu un projektu

ietvaros jāatsakās no savas administratīvi represīvās funkcijas

un jāpievēršas koordinējošai un konsultatīvai darbībai, lai

mazinātu atšķirīgas attieksmes riskus un iespēju aktīvi meklēt

likuma robus, savu savtīgo interešu piepildīšanai. Šāda

koncepcijas maiņa arī noteiktu atklātākus un pārskatāmākus

procesus valsts pārvaldē.

Rīgā, 2020. gada 19. februārī

Komisijas priekšsēdētāja Ieva Krapāne

Komisijas sekretārs Mārtiņš Šteins

Komisijas loceklis Jānis Ādamsons

Komisijas loceklis Atis Lejiņš

Komisijas loceklis Romāns Naudiņš

Komisijas loceklis Sandis Riekstiņš

Komisijas loceklis Viktors Valainis

(pievienojot savas atsevišķās domas)

Pielikums Nr.1

Nr.

Kas

Aicināts kā

Kad

Roberts Meijers

Ekonomikas ministrijas Enerģētikas finanšu instrumentu

nodaļas vecākais eksperts

23.09.2019.

Artūrs Krišjānis Kariņš

Ekonomikas ministrs laikā no 2004. gada līdz 2006.

gadam

30.09.2019.

Jurijs Strods

Ekonomikas ministrs laikā no 2006. gada līdz 2007.

gadam

01.10.2019.

Anrijs Matīss

Ekonomikas ministrijas Valsts sekretārs laikā no 2008.

gada līdz 2009. gadam, Ekonomikas ministrijas Valsts

sekretāra pienākumu izpildītājs , Valsts sekretāra vietnieks

no 2008. gada 15. janvāra līdz 30. janvārim.

01.10.2019.

Ints Ķuzis

Valsts policijas priekšnieks

08.10.2019.

Andrejs Grišins

Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes

priekšnieks

08.10.2019.

Ģirts Mundurs

Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes

Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes priekšnieka

vietnieks

08.10.2019.

Pēteris Bauska

Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes

Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldes priekšnieks

08.10.2019.

Ivars Zariņš

Frakcijas "Saskaņa" deputāts

08.10.2019.

10.

Aigars Štokenbergs

Ekonomikas ministrs laikā no 2006. gada aprīļa līdz

novembrim

08.10.2019.

11.

Andris Liepiņš

Ekonomikas ministrijas Valsts sekretāra vietnieks laikā

no 2009. gada līdz 2010. gadam

08.10.2019.

12.

Džineta Innusa

Ekonomikas ministrijas juridiskā departamenta

direktore

08.10.2019.

13.

Uģis Sarma

Ekonomikas ministrijas enerģētikas departamenta

direktors

08.10.2019.

14.

Aigars Kalvītis

Ministru prezidents laikā no 2004. gada līdz 2007.

gadam

15.10.2019.

15.

Artis Kampars

Ekonomikas ministrs laikā no 2009. gada līdz 2011.

gadam

15.10.2019.

16.

Daniēls Pavļuts

Ekonomikas ministrs laikā no 2011. gada līdz 2014.

gadam

15.10.2019.

17.

Sandis Jansons

a/s Sadales tīkli valdes priekšsēdētājs

22.10.2019.

18.

Jānis Kirkovalds

a/s Sadales tīkli attīstības direktors

22.10.2019.

19.

Raimonds Skrebs

a/s Sadales tīkli tehniskais direktors

22.10.2019.

20.

Indra Sprance

žurnāla "IR" žurnāliste

22.10.2019.

21.

Jānis Stinka

Ekonomikas ministrijas Valsts sekretārs no 2016. gada

līdz 2018. gadam

22.10.2019.

22.

Jānis Irbe

Latvijas atjaunināmās enerģijas federācijas Valdes

priekšsēdētājs

29.10.2019.

23.

Juris Ozoliņš

Enerģētikas eksperts

29.10.2019.

24.

Inta Liepa

Finanšu ministrijas Tiesību aktu departamenta

direktore

05.11.2019.

25.

Gustavs Gailis

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas

Juridiskā departamenta Juridiskās nodaļas vadītājs

05.11.2019.

26.

Māris Knoks

Labklājības ministrijas Juridiskā departamenta

juriskonsults

12.11.2019.

27.

Laura Buivida

Ekonomikas ministrijas biroja vadītāja

12.11.2019.

28.

Kaspars Gerhards

Ekonomikas ministrs laikā no 2007. gada līdz 2009. gadam,

Ekonomikas ministrijas Valsts sekretārs no 1999. gada līdz

2007. gadam

25.11.2019.

29.

Juris Pūce

Ekonomikas ministrijas Valsts sekretārs laikā no 2010.

gada līdz 2013. gadam

02.12.2019.

30.

Jurijs Spiridonovs

Ekonomikas ministrijas Valsts sekretārs laikā no 2015.

gada februāra līdz jūlijam

03.12.2019.

31.

Mārtiņš Lazdovskis

Ekonomikas ministrijas Valsts sekretārs laikā no 2014.

gada līdz 2015. gadam

03.12.2019.

32.

Ringolds Beinarovičš

Ekonomikas ministrijas Valsts sekretārs laikā no 2015.

gada līdz 2016. gadam

03.12.2019.

33.

Raimonds Aleksejenko

Ekonomikas ministrijas Valsts sekretārs laikā no 2016.

gada februāra līdz maijam

03.12.2019.

34.

Dana Reizniece-Ozola

Ekonomikas ministre laikā no 2014. gada līdz 2016.

gadam

10.12.2019.

35.

Vjačeslavs Dombrovskis

Ekonomikas ministrs laikā no 2014. gada janvāra līdz

novembrim

10.12.2019.

36.

Gatis Ābele

Ekonomikas ministrijas Valsts sekretārs

10.12.2019.

37.

Ilga Preimate

Ekonomikas ministrijas Valsts sekretāra vietniece

10.12.2019.

38.

Arvils Aršeradens

Ekonomikas ministrs laikā no 2016. gada līdz 2019.

gadam

17.12.2019.

39.

Jānis Bunkšs

Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas

izpilddirektors

17.12.2019.

40.

Lelde Dimante

Valsts kontroles revīziju rezultātu analīzes un

pilnveidošanas procesu vadītāja

17.12.2019.

41.

Ēriks Eglīte

Ekonomikas ministrijas Valsts sekretārs

06.01.2020.

42.

Artis Kampars

Ekonomikas ministrs laikā no 2004. gada līdz 2007.

gadam

07.01.2020.

43.

Anrijs Matīss

Ekonomikas ministrijas Valsts sekretārs laikā no 2008.

gada līdz 2009. gadam, Ekonomikas ministrijas Valsts

sekretāra pienākumu izpildītājs, Valsts sekretāra vietnieks

no 2008. gada 15. janvāra līdz 30. janvārim.

07.01.2020.

44.

Jānis Dūklavs

Zemkopības ministrs laikā no 2009. gada līdz 2011.

gadam

13.01.2020.

45.

Ivars Godmanis

Ministru prezidents laikā no 2007. gada līdz 2009.

gadam

13.01.2020.

46.

Laimdota Straujuma

Ministru prezidente laikā no 2014. gada līdz 2015. gadam,

Zemkopības ministre laikā no 2011. gada līdz 2014. gadam,

Zemkopības ministrijas Valsts sekretāre laikā no 1999. gada

līdz 2006. gadam

13.01.2020.

47.

Ilmārs Grīnbergs

privātpersona

13.01.2020.

48.

Eduards Lunis

privātpersona

13.01.2020.

49.

Jānis Stadja

privātpersona

13.01.2020.

50.

Alise Šatalova

privātpersona

13.01.2020.

51.

Agris Auce

Dr. phys.

03.02.2020.

52.

Svetlana Mjakuškina

Būvniecības valsts kontroles biroja direktore

10.02.2020. 13.01.2020.

Rīgā, 2020. gada 19. februārī

Komisijas priekšsēdētāja Ieva Krapāne

Sekretārs Mārtiņš Šteins

Pielikums Nr. 2

Nr.

Datums

Stenogramma

Protokols

Ieradās

Neieradās

06.06.2019.

Arvils Aršeradens

Ieva Krapāne

Romāns Naudiņš

Sandis Riekstiņš

Mārtiņš Šteins

Viktors Valainis

Ivars Zariņā

08.07.2019.

Ieva Krapāne

Mārtiņš Šteins

Atis Lejiņš

Sandis Riekstiņš

Viktors Valainis

Jānis Ādamsons

Romāns Naudiņš

15.07.2019.

Ieva Krapāne

Mārtiņš Šteins

Atis Lejiņš

Sandis Riekstiņš

Viktors Valainis

Jānis Ādamsons

Romāns Naudiņš

19.08.2019.

Ieva Krapāne

Mārtiņš Šteins

Atis Lejiņš

Sandis Riekstiņš

Viktors Valainis

Jānis Ādamsons

Romāns Naudiņš

23.09.2019.

Ieva Krapāne

Mārtiņš Šteins

Atis Lejiņš

Sandis Riekstiņš

Viktors Valainis

Jānis Ādamsons

Romāns Naudiņš

30.09.2019.

Ieva Krapāne

Mārtiņš Šteins

Atis Lejiņš

Sandis Riekstiņš

Viktors Valainis

Jānis Ādamsons

Romāns Naudiņš

01.10.2019.

Ieva Krapāne

Mārtiņš Šteins

Atis Lejiņš

Sandis Riekstiņš

Viktors Valainis

Jānis Ādamsons

Romāns Naudiņš

08.10.2019.

Ieva Krapāne

Mārtiņš Šteins

Atis Lejiņš

Sandis Riekstiņš

Romāns Naudiņš

Jānis Ādamsons

Viktors Valainis

15.10.2019.

Ieva Krapāne

Mārtiņš Šteins

Atis Lejiņš

Sandis Riekstiņš

Viktors Valainis

Romāns Naudiņš

Jānis Ādamsons

10.

21.10.2019.

Ieva Krapāne

Mārtiņš Šteins

Atis Lejiņš

Sandis Riekstiņš

Viktors Valainis

Jānis Ādamsons

Romāns Naudiņš

11.

29.10.2019.

Ieva Krapāne

Mārtiņš Šteins

Atis Lejiņš

Sandis Riekstiņš

Viktors Valainis

Jānis Ādamsons

Romāns Naudiņš

12.

05.11.2019.

Ieva Krapāne

Mārtiņš Šteins

Sandis Riekstiņš

Viktors Valainis

Jānis Ādamsons

Romāns Naudiņš

Atis Lejiņš

13.

12.11.2019.

Ieva Krapāne

Mārtiņš Šteins

Atis Lejiņš

Sandis Riekstiņš

Viktors Valainis

Jānis Ādamsons

Romāns Naudiņš

14.

19.11.2019.

Ieva Krapāne

Sandis Riekstiņš

15.

25.11.2019.

Ieva Krapāne

Mārtiņš Šteins

Atis Lejiņš

Sandis Riekstiņš

Viktors Valainis

Romāns Naudiņš

Jānis Ādamsons

16.

02.12.2019.

Ieva Krapāne

Mārtiņš Šteins

Atis Lejiņš

Sandis Riekstiņš

Viktors Valainis

Jānis Ādamsons

Romāns Naudiņš

17.

03.12.2019.

Ieva Krapāne

Atis Lejiņš

Viktors Valainis

Jānis Ādamsons

Romāns Naudiņš

Mārtiņš Šteins

Sandis Riekstiņš

18.

10.12.2019.

Ieva Krapāne

Mārtiņš Šteins

Atis Lejiņš

Sandis Riekstiņš

Jānis Ādamsons

Romāns Naudiņš

Viktors Valainis

19.

17.12.2019.

Ieva Krapāne

Atis Lejiņš

Jānis Ādamsons

Romāns Naudiņš

Mārtiņš Šteins

Sandis Riekstiņš

Viktors Valainis

20.

06.01.2020.

Ieva Krapāne

Mārtiņš Šteins

Sandis Riekstiņš

Viktors Valainis

Jānis Ādamsons

Atis Lejiņš

Romāns Naudiņš

21.

07.01.2020.

Ieva Krapāne

Mārtiņš Šteins

Atis Lejiņš

Sandis Riekstiņš

Viktors Valainis

Jānis Ādamsons

Romāns Naudiņš

22.

13.01.2020.

Ieva Krapāne

Mārtiņš Šteins

Atis Lejiņš

Sandis Riekstiņš

Viktors Valainis

Jānis Ādamsons

Romāns Naudiņš

23.

14.01.2020.

Ieva Krapāne

Mārtiņš Šteins

Atis Lejiņš

Sandis Riekstiņš

Viktors Valainis

Jānis Ādamsons

Romāns Naudiņš

24.

03.02.2020.

Ieva Krapāne

Mārtiņš Šteins

Atis Lejiņš

Viktors Valainis

Jānis Ādamsons

Sandis Riekstiņš

Romāns Naudiņš

25.

10.02.2020.

Ieva Krapāne

Mārtiņš Šteins

Atis Lejiņš

Viktors Valainis

Sandis Riekstiņš

Jānis Ādamsons

Romāns Naudiņš

26.

17.02.2020.

Ieva Krapāne

Mārtiņš Šteins

Atis Lejiņš

Sandis Riekstiņš

Viktors Valainis

Romāns Naudiņš

Jānis Ādamsons

27.

19.02.2020.

Ieva Krapāne

Mārtiņš Šteins

Atis Lejiņš

Sandis Riekstiņš

Viktors Valainis

Romāns Naudiņš

Jānis Ādamsons

Rīgā, 2020. gada 19. februārī

Komisijas priekšsēdētāja Ieva Krapāne

Sekretārs Mārtiņš Šteins

1 Ievērojot, ka 1.2.1. un 1.2.2. punkti prezumē

valsts amatpersonu apzināti ļaunprātīgas rīcības gadījumus,

Komisija sniedz sekojošu atbildi: Ar Komisijas rīcībā esošajiem

izmeklēšanas rīkiem tai nav izdevies pierādīt, ka OIK sistēmu

kāda persona vai personu grupa mērķtiecīgi veidojusi savtīgās

interesēs.

2 Skat piezīmi pie punkta 1.2.1.

3 Ministru kabineta 2015. gada 17. septembra

rīkojums Nr. 567 Par konceptuālo ziņojumu "Kompleksi

pasākumi elektroenerģijas tirgus attīstībai".

4 Ekonomikas ministrijas 2019. gada 16. augusta

vēstules Nr. 3.3-1/2019/4983 2.punkts.

5 Turpat.

6 Turpat.

7 Valsts kontroles padomes 2013. gada 11.

februāra lēmums par likumības revīzijas Nr. 5.1-2-19/2011

"Atjaunojamo energosesursu elektrostacijās saražotās

elektroenerģijas pārdošanas obligātā iepirkuma ietvaros procesa

atbilstība normatīvo aktu prasībām un ilgtspēja"

izbeigšanu (Valsts kontroles padomes 2013. gada 11. Februāra

sēdes protokols Nr. 8, 3.§) informācijas apkopojuma par

konstatēto.

8 J.Spiridonovs, 2019. gada 3. decembra Komisijas

sēdes stenogramma, 6.-7. un 16. lpp.

9 2020. gada 12. janvāra vēstule (atbilde uz

Komisijas 2019. gada 23. decembra vēstuli Nr.

232.9/18-84-13/19)

10 2019. gada 3. decembra Komisijas sēdes

stenogramma, 8.-9.lp.

11 Ministru prezidenta Māra Kučinska Ziņojums par

obligātās iepirkumu komponentes ieviešanas hronoloģiju

2007.-2018. g.,

12 2019. gada 8. oktobra Komisijas sēdes

stenogramma.

13 Acīmredzot domātas krimināllietas un pārbaužu

lietas, Komisijas piezīme

14 Latvijas Republikas prokuratūras Zemgales

tiesas apgabala prokuratūras 2019. gada 6. septembra vēstule

Nr. 000641AW2495

15 Pielikums Nr.1

16 Pielikums Nr.2

17 LDDK, EM 16.08.2019. vēstules Nr.

3.3-1/2019/4983 pielikums Nr. 2.4. - 2.11., 78. lpp.

18 EM 06.09.2019. vēstule Nr. 3.3-1/2019/5394

19 Latvijas Bankas noteiktais lata kurss pret

Eiropas Savienības valstu valūtu, konstanti noteiktais

dalītājs, konstanti noteiktais reizinātājs

20 (2015/NN, turpmāk - lieta SA 4314). (EM

16.08.2019. vēstules Nr. 3.3-1/2019/4983 2. pielikuma 2.4. -

2.11. apakšpielikumi).

21 EM 2019. gada 16. augusta vēstules Nr.

3.3-1/2019/4983 2.19. pielikums

22 Spēkā no 2003. gada 14. maija līdz 2010. gada

27. martam.

23 Spēkā no 2002. gada 1. jūnija līdz 2009. gada

1. martam.

24 Juridiskās zinātnes doktora studiju programmas

doktorants Artūrs Caics, promocijas darbs "Saeimas

deputātu politiskā atbildība", 65., 66. lpp.

25 1997. gada Satversmes tiesas spriedums lietā

nr.04 - 01(97)

26 Grūtups Andris "Tiesāšanās kā

māksla", 2013

Parlamentārās izmeklēšanas

komisijas par OIK atbalsta ieviešanas mērķiem, ietekmi,

kritērijiem atbalsta saņemšanai, atbalsta intensitāti, Eiropas

Komisijas 2017. gada 24. aprīļa lēmumu lietā SA.43140 (2015/NN)

un par nodarīto kaitējumu un tiesību aizsardzības institūciju

rīcību komisijas locekļa Viktora Valaiņa redzējums

Tekstā izmantoto

saīsinājumu paskaidrojums

A - Ampēri

AER - Atjaunojamie energoresursi

BVKB - Būvniecības valsts kontroles birojs

CSP - Centrālā statistikas pārvalde

EM - Ekonomikas ministrija

ETL - Elektrotransportlīdzeklis

EUR - Eiro

ES - Eiropas Savienība

GWh - Gigavatstundas

HES - Hidroelektrostacija

IKP - Iekšzemes kopprodukts

IRR - Iekšējās atdeves koeficients

kV - kilovolti

kWh - kilovatstundas

LDDK - Latvijas Darba devēju konfederācija

LOSP - Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padome

MK - Ministru kabinets

MW - Megavati

OIK - Obligātā iepirkumu komponente

SPRK - Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija

TEC - Termoelektrostacija

Tvid - Vidējās realizācijas tarifs

Tvidimp - Vidējā importētās elektroenerģijas iepirkuma

cena

UNFCCC - Apvienoto Nāciju Vispārējā konvencija par klimata

pārmaiņām

VARAM - Vides aizsardzības un reģionālās attīstības

ministrija

Pamatojoties uz Parlamentārās izmeklēšanas komisiju

likuma 13.panta 3.daļu "Parlamentārās izmeklēšanas

komisijas locekļi, kuri pilnībā vai daļēji nepiekrīt

galaziņojumam, var tam rakstveidā pievienot savas atsevišķās

domas."

kā Parlamentārās izmeklēšanas komisija par OIK atbalsta

ieviešanas mērķiem, ietekmi, kritērijiem atbalsta saņemšanai,

atbalsta intensitāti, Eiropas Komisijas 2017. gada 24. aprīļa

lēmumu lietā SA.43140 (2015/NN) un par nodarīto kaitējumu un

tiesību aizsardzības institūciju rīcību komisijas loceklis

Viktors Valainis, kuru darbam deleģēja Zaļo un zemnieku

savienības Saeimas frakcija, pievienoju savas atsevišķās

domas

ATBALSTĀMĀS

ELEKTROENERĢIJAS OBLIGĀTAIS IEPIRKUMS:

IEVIEŠANA, KRITĒRIJI ATBALSTA SAŅEMŠANAI, ATBALSTA INTENSITĀTE,

APJOMI, IETEKME

Kopsavilkums

Ministru prezidenta

Māra Gaiļa valdības 1995. gadā iedibinātais feed-in

atbalsta princips dažiem desmitiem atjaunoto mazo HES ar saistošu

saražotās elektroenerģijas iepirkumu par divkāršu

elektroenerģijas realizācijas vidējo tarifu ir izaudzis līdz

obligātā iepirkuma komponentei (OIK) elektroenerģijas

galalietotāju rēķinos. Subsīdiju kopējais apjoms virs

elektroenerģijas tirgus cenas jau Ministru prezidenta Valda Dombrovska

valdības laikā 2013. gadā bija tuvu 2,5% no Latvijas

valsts budžeta (zīm. 1.), bet nākošajos gados šo līmeni arī

pārsniedza. 2018. gadā OIK maksājums formāli tika samazināts,

izmantojot Latvenergo pamatkapitāla samazināšanu daļējai OIK

kompensācijai, taču finanšu transakciju maiņa nemaina būtību: par

OIK Latvijas sabiedrība un uzņēmumi maksā ļoti lielas summas, pat

2018 gadā formāli atlikusī daļa ir vienāda ar kopējiem valsts

budžeta izdevumiem kultūrai.

Zīm. 1. OIK ikgadējais kopējais

apjoms procentos no Latvijas valsts budžeta.

OIK izaugsmē ir vērojami trīs laika periodi ar

atšķirīgām iezīmēm.

Pirmā atjaunojamo energoresursu (AER) un efektīvas

koģenerācijas atbalsta dekāde 1995. - 2005. gadā raksturojas ar

pakāpenisku atbalsta sistēmas veidošanu un elektroenerģijas

iepirkuma cenu (t.s. dubulto tarifu) piesaisti vidējam

elektroenerģijas realizācijas tarifam. Šajā periodā atbalsta

apmēri kā iepirkuma cenu, tā ražošanas apjomu aspektā ir nelieli.

Atbalstīto AER izmantošana deva 2,1% no kopējās patērētās

elektroenerģijas 2004. gadā, Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas

komisija (SPRK) 2003. gadā apstiprināja vietējo neatkarīgo

elektroenerģijas ražotāju komponenti galalietotāju rēķinos 0,2817

c€/kWh1, kas bija ap 6% no elektroenerģijas vidējā

realizācijas tarifa. Elektroenerģijas cenu sadārdzinājums netika

īpaši un plaši ievērots. Taču virzība jau bija iezīmēta.

Otrs periods, kuru uzsāka ekonomikas ministra Artura

Krišjāņa Kariņa vadībā virzītā Elektroenerģijas tirgus likuma

pieņemšana 2005. gadā. Sekojošie gadi iezīmējas ar AER

izmantošanas un efektīvas koģenerācijas atbalsta sistēmas apjoma

strauju pieaugumu, pateicoties kā komersantu motivēšanu

subsidētās elektroenerģijas ražošanai, tā arī elektroenerģijas

obligātā iepirkuma cenu noteikšanas metodoloģijai. Šajā laikā

ekonomikas ministrs Arturs Krišjānis Kariņš neizvērtēja

mājsaimniecību maksātspēju un lielu slogu uzlika tieši uz

sabiedrības līdzfinansējumu. 2010. gadā tiek secināts, ka

"AER jomā Latvijas politika ir bijusi nestabila,

nekonsekventa, ne vienmēr pamatota ar ekonomiskiem aprēķiniem un

atkarīga no vietējām politisko viedokļu un interešu

svārstībām2". Faktiski nepārtrauktās un

necaurredzamās regulējošās vides izmaiņas ir izveidojušas

investoros sajūtu par augstu regulēšanas risku, uzstādīto mērķu

sasniegšanai nepieciešami arvien atraktīvāki normatīvi.

Tikai sasniedzot 2013. gadā OIK līmeni, Ekonomikas ministrija

(EM) beidzot atzīst, ka "kopumā Latvijā obligātā iepirkuma

tarifi ir vieni no augstākajiem, salīdzinot ar Eiropas valstīm,

kurās atbalsts veidots pēc obligātā iepirkuma (feed-in)

principa"3. Faktiski Latvijai jau tad tie bija

otri augstākie Eiropā, tikai Šveice atļaujas vēl lielākas

subsīdijas.

Praktiski jau agrāk bija radusies sajūta, ka straujais OIK

pieaugums jābremzē. Pirmais mēģinājums bija jau 2011. gadā,

nosakot liegumu uz tālāku pieteikšanos subsidētās no AER

saražotās elektroenerģijas pārdošanai. T.s. moratorijs

tika pieteikts kā pārejas regulējums līdz jaunas atbalsta

sistēmas izveidei un ieviešanai. Nākamajos gados, kad

ekonomikas ministra pienākumus pildīja Dana Reizniece-Ozola,

sekoja virkne pasākumu, ko pabeidza nākamais ekonomikas ministrs

Arvils Ašeradens: moratorija jeb jaunu licenču

izsniegšanas aizlieguma turpināšana un nostiprināšana likumā

(pirms tam ekonomikas ministrs Dainiels Pavļuts noteica

moratoriju, bet to viegli varēja atcelt, jo likumā nebija

noteikts aizliegums jaunu atbalstu sniegt). Vairāku simtu

izsniegto licenču likvidēšana. Vēja staciju atbalsta termiņa

ierobežošana (iepriekš beztermiņa). Gāzes cenas ietekmes

ierobežošana uz elektrības cenu (lielas cenas svārstības

ietekmēja atbalsta apjomu). Izstrādāts un pieņemts atbalsta

mehānisms aizsargātajiem lietotājiem (trūcīgākai sabiedrības

daļai) un energointensīvajiem uzņēmumiem. Ierobežots IRR jeb

atbalsta apjoms atbalsta saņēmējiem. SEN pagarināšana (apmēram 40

milj. euro ietekme), vienlaikus arī uzvarot tiesvedības (86

tiesvedības vienlaicīgi). Latvenergo pamatkapitāla samazināšana

(būtiska ietekme uz OIK nepieaudzēšanu). Latvenergo peļņas daļēja

novirzīšana OIK samazināšanai (svarīgi, lai OIK nepieaugtu, un

loģiski, jo lielā mērā OIK veido arī TEC maksājums, ne tikai

"zaļie" ražotāji): 2016: 19,2 milj.; 2017: 42 milj.;

2018: 54 milj. Sadales tarifu sasaiste ar pieslēguma jaudu (lai

neturētu tukšus, lielus pieslēgumus, par kuriem maksā citi

patērētāji). Atbalsta shēmas saskaņošana ar EK (birokrātisks

uzdevums, bet svarīgs tādā ziņā, ka pretējā gadījumā varētu būt

pārkāpuma procedūra un sankcijas, jau sen pirms, bet īpaši no

2007. gada atbalsts tika sniegts, bet saskaņots ar EK nebija),

kas noslēdzās ar subsidētās elektroenerģijas nodokļa

ieviešanu 2014.- 2017. gadā un deva reālu, vērā ņemamu terminētu

OIK izmaksu samazinājumu. OIK galalietotāju rēķinos ir

dubultojusi elektroenerģijas cenu, neskatoties uz valsts budžeta

līdzfinansējumu4. Elektroenerģijas tarifi Latvijas

uzņēmumiem un mājsaimniecībām ir vieni no pašiem augstākajiem ES

valstīs. Pēdējos gados samazinās atbalstu saņemošo elektrostaciju

skaits, jo beidzas terminētais atbalsta periods; taču pēdējā

subsidētā elektrostacija beigs darbību tikai 2036. gadā.

Ministru prezidenta Artura Krišjāņa Kariņa valdība līdz

2020. gada februārim joprojām nav veikusi esošā obligātā

iepirkuma modeļa juridisko izvērtējumu, nav izstrādāts jauns

ekonomiski pamatots un atvērtajam tirgum atbilstošs AER atbalsta

modelis, nav ieviesti pasākumi esošā subsidēšanas modeļa ātrākai

un tiesiskai izbeigšanai; ražotāji masveidā pārkāpj pat esošos

ļoti mīkstos spēles noteikumus, faktiski zogot valsts

maksājumu, taču nekādi motivējošo sodi viņiem netiek

piemēroti.

Latvijas Nacionālā enerģētikas un klimata plāna 2021.-2030.

gadam projektā ir pareizi uzstādījumi turpmākai politikai AER

jomā, tāpēc gribētos cerēt, ka plāns šoreiz tiks pildīts, turklāt

apsteidzošos termiņos.

Kopumā elektroenerģijas ģenerācijas atbalsta aspekta veidošana

un īstenošana Latvijas enerģētikas politikā kopumā ir jāvērtē kā

pretrunīga, necaurskatāma, ražotājiem izcili labvēlīga un

sabiedrības interesēm neatbilstoša. Elektroenerģijas likumā

deklarēto mērķi "visefektīvākajā iespējamajā veidā par

pamatotām cenām tiktu droši un kvalitatīvi piegādāta

elektroenerģija" ne likumdevējs, ne izpildvara nav

pildījuši.

Kopš 1995. gada Latvijas valdībā vairāk nav enerģētikas valsts

ministra, ir nomainījušies daudzi ekonomikas ministri, valsts

sekretāri un par enerģētiku atbildīgie valsts sekretāra

vietnieki. OIK sistēma 25 gadu garumā ir veidojusies pakāpeniski,

minēto amatpersonu vidū nav izdalāms viens vai daži, kuri būtu

atbildīgi par šādas sistēmas izveidi. Arī Saeimas deputāti

dažkārt ir bijuši aktīvi ne tikai pieņemot valdības iesniegtos

likumprojektus. Vienlaikus katrs ir devis savu lielāku vai mazāku

ieguldījumu ar jauna labvēlīga normatīva virzību, ar atbalsta

saņemšanas kritēriju un metodoloģijas izvēli, ar ekonomiski

nepietiekami pamatotu subsīdiju apmēru noteikšanu, ar

nepietiekamu ražotāju uzraudzību un vāju kontroli, ar nekritisku

obligātā iepirkuma atļauju izsniegšanu, ar ekspertu atzinumu

neievērošanu, ar aktīvas darbības izrādīšanu un faktisku neko

nedarīšanu.

Rekomendējamā ceļa (konstatēto trūkumu

novēršanai) kartē 2020. gadam nepieciešami Ministru

kabinetam neatliekami pasākumi esošā subsidēšanas modeļa

ātrākai tiesiskai izbeigšanai un ekonomiski pamatota atbalsta

modeļa ieviešanai, tai skaitā:

• jauna ekonomiski pamatota uz tirgus attiecībām balstīta

tehnoloģiski neitrāla atbalsta modeļa izstrāde un pakāpeniska

ieviešana atbilstoši OIK atbalsta termiņa beigām konkrētajai

spēkstacijai. Daudzu ES valstu pieredze rāda, ka

feed-in-premium slīdošais modelis ar definētiem minimuma

un maksimuma sliekšņiem varētu būt piemērotākais;

• neatkarīgas trešās puses kompetents (iespējams,

starptautisks) juridisks vērtējums kā OIK būtu iespējams tiesiski

atcelt, kādi soļi būtu juridiski pamatoti OIK maksājumu

minimizēšanai;

• valsts atbalsta saņēmēju kontroles krasa intensificēšana un

pārkāpēju sodīšanas radikāla pastiprināšana par atbalsta

saņemšanas esošo noteikumu pārkāpumiem; tas attiecas (bet ne

tikai) uz pašpatēriņu, lietderīgo siltumenerģiju,

atkritumproduktu izmantošanu;

• subsīdiju samazinājums atbilstoši juridiskā izvērtējuma

secinājumiem, tai skaitā pārrēķinot pārkompensāciju un mazinot

atbalsta intensitāti;

• aktualizēt Kurzemes loka jaudu apsaimniekošanu, lai

ieguldītie līdzekļi kalpotu tautsaimniecībai;

• klimata izaicinājuma apstākļos ieviest tādu kārtību, lai

ieņēmumi no CO2 emisiju kvotu pārdošanas nonāktu atpakaļ

atjaunojamās enerģijas ražošanas atbalsta sistēmā un izvērtēt

VARAM atbildību (bezatbildību), kas līdz šim nav

izdarīts.

• jautājumu par OIK sistēmā esošu juridisko personu

atpirkšanu vērtēt kritiski un, izanalizējot sabiedrības

ieguvumus, izmaksu pamatotību, neveidot "bonusus" tiem,

kas turpmāk nesaņems OIK atbalstu.

2020. gadā neko nedos koncentrēšanās uz jautājumu "Kas

vainīgs?". Tai vietā Saeimai, Ministru kabinetam (MK) un EM

kopā ar ekspertiem ir konstruktīvi jāmeklē atbildes uz jautājumu

"Ko darīt?", lai izstrādātu jaunu ilgtspējīgu

ekonomiski pamatotu un samērīgu atbalsta modeli un paātrinātu

tiesisku pārejas procesu. Jaunie klimata uzstādījumi nedod

iespēju tālāk kavēties.

Savukārt ražotājiem var ieteikt rūpīgi apsvērt pāreju savā

biznesā uz "jaunu ekonomikas modeli, kas celtu godā

pietiekamību kā vērtību, nevis nežēlīgu dzīšanos pēc

pārtēriņa"5.

1.Atbalstāmās

elektroenerģijas iepirkuma sistēmas veidošana

Pirmā atjaunojamo energoresursu (AER) un efektīvas

koģenerācijas atbalsta dekāde 1995.- 2005. gadā raksturojas ar

pakāpenisku atbalsta sistēmas veidošanu un elektroenerģijas

iepirkuma cenu piesaisti vidējam elektroenerģijas realizācijas

tarifam (vēsturē iegājis kā dubultais tarifs).

1.1.AER izmantošanas atbalsts:

feed-in principa ieviešana

MK Noteikumi Nr. 54 Par Latvijas Republikā ražotās

elektroenerģijas iepirkuma cenām (pieņemti 14.03.1995.)

ir uzskatāmi par pirmo normatīvo dokumentu AER izmantošanas

atbalstam elektroenerģijas ražošanā. Noteikumi nosaka, ka:

"valsts akciju sabiedrībai "Latvenergo" jāiepērk

elektroenerģija no tās pārziņā nenodotām elektrostacijām.

Iepirkuma cena to decentralizēto mazas jaudas (līdz 2 MW)

hidroelektrostaciju ražotajai elektroenerģijai, kuras darbojas

vai kuru darbību atjaunos līdz 2000. gadam, atbilst valsts akciju

sabiedrības "Latvenergo" divkāršam elektroenerģijas

realizācijas vidējam aprēķina tarifam un ir spēkā astoņus gadus

no attiecīgās elektrostacijas ekspluatācijas sākuma".

Ar šiem Noteikumiem pēc noklusējuma Latvijā tiek ieviesta

feed-in sistēma mazas jaudas izkliedētu elektroenerģijas

ģenerētāju atbalstam, kas darbojas vēl šodien. Kvalitatīvi ir

ievēroti feed-in atbalsta pamatprincipi:

• definētas tehnoloģijas (primārie energoresursi) uz kurām

attiecas sistēma;

• noteikta saražotās elektroenerģijas iepirkuma cena, kas ir

paaugstināta attiecībā pret vidējo tirgus cenu;

• noteikts saistošs saražotās elektroenerģijas iepirkums;

• paaugstinātā cena ir noteikta terminētam laika periodam

investīciju paātrinātai atgūšanai.

Vai Latvenergo iepirkumu veic izmantojot savu lielo HES radīto

peļņu, vai šos izdevumus iekļauj elektroenerģijas tarifos un

tādējādi tos maksā elektroenerģijas galalietotāji, vai arī tie

tiek kādā citādā veidā subsidēti, nav precizēts. Nekādus

kvantitatīvus aprēķinus un/vai ekonomisko pamatojumu tieši

divkāršai realizācijas cenai un astoņu gadu atbalsta periodam nav

izdevies atrast. Jāatzīmē, ka 1993. gadā vidējais realizācijas

tarifs bija 0,03 EUR/kWh.

Likums Par uzņēmējdarbības regulēšanu enerģētikā

(pieņemts 06.09.1995.) jau likuma līmenī ieviesa paaugstinātus

iepirkšanas tarifus terminētā laika periodā elektroenerģijai, kas

ražota izmantojot AER (mazās hidroelektrostacijas ar jaudu līdz 2

MW un vēja ģeneratori). Likums izplata arī uz citiem

energoresursiem MK Noteikumos Nr. 95 ieviesto terminēto dubulto

iepirkuma cenu, nosakot: "Elektroenerģijas iepirkuma cena no

šā panta devītajā daļā minētajām elektrostacijām atbilst

divkāršam elektroenerģijas realizācijas vidējam tarifam un ir

spēkā astoņus gadus no attiecīgās elektrostacijas ekspluatācijas

sākuma. Pēc tam iepirkuma cena atbilst elektroenerģijas

realizācijas vidējam tarifam".

Elektroenerģijas iepirkumi tiek veikti no visām

elektrostacijām, kurām ir "... noslēgti līgumi ar

privatizējamo valsts akciju sabiedrību "Latvenergo" par

elektroenerģijas iepirkšanu kopējā valsts elektropārvades

tīklā". Tādā veidā tika atstāta iespēja kaut daļēji izmantot

toreiz vēl nesadalītā Latvenergo peļņu (piem., no lētās Daugavas

HES enerģijas ražošanas) šiem iepirkumiem. Nav atrasti nekādi

ekonomiskie pamatojumi un aprēķini:

• iepirkumam par tieši divkāršu elektroenerģijas realizācijas

vidējo tarifu un tieši astoņu gadu periodam (acīmredzot paredzēts

investīciju atpelnīšanai atbilstoši feed-in

principiem);

• iepirkuma tarifa piesaistei elektroenerģijas realizācijas

vidējam tarifam, ar kuru autonomo staciju ražošanas izmaksām nav

nekādas saistības.

Grozījumi Likumā Par

uzņēmējdarbības regulēšanu enerģētikā (pieņemti 11.06.1997.)

deleģēja kvantitatīvo funkciju MK, izmainot likuma sākotnējā

versijā definēto iepirkumu par vidējo tarifu pēc astoņu gadu

ekspluatācijas ar "...tarifiem, ko nosaka MK".

Informācijai: ar Energoapgādes regulēšanas padomes 1997. gada

27. oktobra rīkojumu Nr.73 apstiprinātais vidējais

elektroenerģijas realizācijas tarifs ir 0,03028 Ls/kWh (0,04308

EUR/kWh).

Enerģētikas likums (stājas spēkā 06.10.1998.)

dažādo pieeju dažādām tehnoloģijām. Likumā noteikti

elektroenerģijas iepirkšanas tarifi no stacijām, kuras izmanto

vēja, saules, biomasas, biogāzes un hidroenerģiju un kuru

ekspluatācija uzsākta pirms 2005. gada (tab. 1.). Kā reference

izmantota gan elektroenerģijas vidējā realizācijas tarifa (Tvid)

vērtība, gan arī importētās elektroenerģijas iepirkuma vidējā

cena (Tvidimp). Par cenu ekonomisko atbilstību ražošanas izmaksām

nav informācijas.

Tabula 1.

Enerģētikas

likumā noteikto AER elektroenerģijas iepirkšanas tarifu

principi

Tehnoloģija

Jauda

Tarifs

Termiņš

Tarifs pēc termiņa beigām

Stacijas ekspluatācija uzsākta

HES

<2MW

2*Tvid

8 gadi

Tvid

Pirms 01.01.2005.

Vējš

<2MW

2*Tvid

8 gadi

Tvid

Pirms 01.01.2005.

Saule

2*Tvid

8 gadi

Tvid

Pirms 01.01.2005.

Biomasa

<7MW

1,5*Tvidimp

8 gadi

Vienošanās cena

Pirms 01.01.2005.

Biogāze

<7MW

1,5*Tvidimp

8 gadi

Vienošanās cena

Pirms 01.01.2005.

Informācijai: Šajā laikā joprojām spēkā ir ar Energoapgādes

regulēšanas padomes 1997. gada 27. novembra rīkojumu Nr.73

apstiprinātais vidējais elektroenerģijas realizācijas tarifs

0,03028 Ls/kWh. Importa elektroenerģijas iepirkuma cena 2000. -

2005. gadā bija 0,02 Ls/kWh (0,02846 EUR/kWh) robežās6

(zīm. 2.).

Zīm. 2. Enerģētikas likumā

noteiktie AER elektroenerģijas iepirkuma tarifi (1998.g.)

Nav zināmi ekonomiskie pamatojumi un aprēķini noteiktajiem

tarifiem par elektroenerģiju no atjaunojamajiem resursiem. No

iepriekšējā likuma Par uzņēmējdarbības regulēšanu

enerģētikā pārnests tarifu piesaistes princips

elektroenerģijas vidējam realizācijas tarifam vai importa

elektroenerģijas cenai, arī tam nav parādīts ekonomiskais

pamatojums. Saglabāts astoņu gadu periods paaugstinātajiem

tarifiem.

Grozījumi Enerģētikas likumā

(pieņemti 10.05.2001.) krietni izmainīja iepirkuma cenu struktūru

un normatīvo deleģējumu (tab. 2.), iesaistot regulatoru -

sākotnēji Energoapgādes regulēšanas padomi, vēlāk SPRK.

Tabula 2.

Enerģētikas

likuma grozītajā redakcijā noteiktie AER elektroenerģijas

iepirkšanas tarifu principi (2001.g.)

Tehnoloģija

Jauda

Tarifs

Termiņš

Tarifs pēc termiņa beigām

Stacijas ekspluatācija uzsākta

HES

<2MW

2*Tvid

8 gadi

Nosaka regulators

Pirms 01.01.2003.

Vējš

Nosaka

regulators, saskaņā ar MK akceptēto enerģētikas politiku

Saule

Nosaka

regulators, saskaņā ar MK akceptēto enerģētikas politiku

Biomasa

Nosaka

regulators, saskaņā ar MK akceptēto enerģētikas politiku

Biogāze

<7MW

Tvid

8 gadi

Pirms 01.01.2008

Jāatzīmē ka SPRK ar lēmumu Nr. 279 apstiprināja no 2004. gada

1. janvāra jaunu vidējo realizācijas tarifu - 0,03237 Ls/kWh

(0,04606 EUR/kWh).

1.2.AER izmantošanas apjoms:

saistošā iepirkuma atļaujas un elektroenerģijas ražošana

1990-tajos gados izkliedētajai elektroenerģijas ražošanai

tikai sākoties, atbilstoši likumam Par uzņēmējdarbības

regulēšanu enerģētikā (pieņemts 06.09.1995.),

elektroenerģijas iepirkumi tiek veikti no visām AER izmantojošām

elektrostacijām (toreiz mazie HES un vēja ģeneratori), kurām ir

"... noslēgti līgumi ar privatizējamo valsts akciju

sabiedrību "Latvenergo" par elektroenerģijas iepirkšanu

kopējā valsts elektropārvades tīklā".

Tikai Grozījumi Enerģētikas

likumā (stājās spēkā 01.06.2001.) ievērojami izmainīja pieeju

AER izmantošanai, uzsākot valstisko regulējumu arī no AER ražotās

subsidētājs elektroenerģijas apjomiem. Likumprojekta 3. lasījumā

pēc Saeimas Tautsaimniecības, agrārās vides un reģionālās

politikas komisijas priekšlikuma tika iestrādāts: "Ministru

kabinets nosaka kopējo apjomu jaudu uzstādīšanai, ja

elektroenerģijas ražošanai izmanto reģeneratīvos energoresursus,

paredzot konkrētu apjomu katram veidam un reģeneratīvo

energoresursu veidu attīstības teritoriālo izvietojumu".

Šis precedents iezīmē tendenci šajā etapā izdarīt būtiskus

labojumus un papildinājumus iesniegtajā likumprojekta tekstā,

līdz ar to galīgajā versijā parādās normas, kas nav izdiskutētas

un atbalstītas MK. Vēlākos gados Saeimas deputātu aktivitāte

likumprojektu papildināšanā ar fundamentāliem aspektiem

atkārtosies, arī tādā veidā Saeima ir demonstrējusi proaktīvu

dalību AER izmantošanas un efektīvas koģenerācijas atbalsta

politikas veidošanā.

Izpildot likuma prasību, MK Noteikumi Nr. 29

Elektroenerģijas ražošanas jaudu uzstādīšanas un izvietojuma

kārtība, ja elektroenerģijas ražošanai izmanto reģeneratīvos

energoresursus (pieņemti 15.01.2002.) detalizēja jaunu

ģenerējošo jaudu uzstādīšanas principus un apjomus (t.s.

ģenerēšanas kvotas), nosakot, ka "vidējā

elektroenerģijas realizācijas tarifā šim nolūkam paredzētās

komponentes pieaugums ir 5% robežās Latvijas teritorijā līdz

2005. gada 31. decembrim". Ar MK Noteikumiem katru gadu tika

noteikts AER izmantojošo jauno uzstādīto ģenerējošo jaudu kvota

katram energoresursu veidam.

Grozījumi Noteikumos Nr. 29 (pieņemti 30.09.2003.) jau

paredzēja, ka EM rīko konkursu par atļaujām uzstādīt jaunas

jaudas, nosakot prasības komersantiem un vērtēšanas kritērijus

piedāvājumiem, gadījumā, ja pieteikumi pārsniedz MK noteikto

kvotu apjomu. Tā, piem., 2002. gadā uz ģenerāciju mazajās HES

bija iesniegti 88 pieteikumi, no kuriem kvotas robežās pieņemti

54 pieteikumi ar kopējo jaudu 9,952 MW. Savukārt uz biogāzes

izmantošanu pieteikumi bija tikai uz 1,39 MW, kamēr uz biomasu

pieteikumu vispār nebija 7.

Kopsummā 4 gados tika izsludināts 58 MW apjoms, ikgadējie

kvotu apjomi un to sadalījums pa resursu veidiem bija samērā

mainīgi (tab. 3.)8.

Protams, ka MK Noteikumos, kuros kvotas izsludinātas, nav

nekādas informācijas un kritēriju par iemesliem tādam vai citādam

kvotu apjomam. Taču kvotu struktūra liek secināt par uzsvaru uz

biogāzes un īpaši biomasas izmantošanu, pēc noklusējuma var domāt

par koģenerācijas prioritizēšanu. Mazo HES jaudu pieauguma

iespējas līdz 2005. gadam ir praktiski izsmeltas. Nav pilnīgi

saprotama noraidošā attieksme pret vēja elektrostacijām, iemesls

varētu būt nestabilās vēja enerģijas izmantošanas radītās

paaugstinātās prasības sistēmas balansēšanai, kam tolaik sadales

tīkls vēl nebija gatavs.

Tabula 3.

MK izsludinātās

kvotas jaudu uzstādīšanai elektroenerģijas ražošanai (MW)

HES

Vējš

Biomasa

Biogāze

Kopā

2002.g.

2003.g.

2004.g.

2005.g.

Kopā

Jau iepriekšējos gados izsniegto licenču izmantošana un

dubultais elektroenerģijas pārdošanas tarifs mazajām HES

(2001.-2002. gadā darbu uzsāka vairāk nekā 40 mazās

HES)9 un vēja elektrostacijām (līdz 2003. gadam ir

uzstādīta 41 turbīna) ir skaidri rezultējušies ražošanas apjomu

pieaugumā (zīm. 3a.) un šo tehnoloģiju īpatsvarā kopējā

elektroenerģijas ražošanas apjomā no AER (zīm. 3b.)10.

Tikmēr biogāzes izmantošana faktiski ir sākusies tikai pēc

Enerģētikas likuma stāšanās spēkā (2004. gadā strādā trīs

biogāzes stacijas atkritumu poligonos). Koksnes koģenerācijas

staciju lēnās attīstības cēlonis ir augstās izmaksas, kas jau

tajā laikā rādīja detalizētas analīzes nepieciešamību par šīs

tehnoloģijas atbalsta ekonomisko mērķtiecību.

Zīm. 3. Ar AER saražotie subsidētās

elektroenerģijas apjomi (zīm. 3a.),

un to īpatsvars kopējā elektroenerģijas ražošanas apjomā no AER

2004.g. (zīm. 3b.).

Kopumā krasās svārstības MK apstiprinātajās ikgadējās kvotās

jaunu ģenerēšanas jaudu ieviešanai nerada iespaidu, ka ir atrasts

no dažādiem aspektiem (ekonomikas, vides, klimata) izdevīgākais

scenārijs tālākam AER izmantošanas pieaugumam elektroenerģijas

segmentā, nemaz nerunājot par enerģētiku kopumā, kur lielākais

īpatsvars ir siltumenerģijas segmentam, un nozīmīgs ir arī

transporta segments.

1.3.Efektīva koģenerācija: saistošā

iepirkuma cenas un elektroenerģijas iepirkums

Likums Par uzņēmējdarbības regulēšanu enerģētikā

(pieņemts 06.09.1995.) ieviesa pirmos paaugstinātus iepirkšanas

tarifus terminētā laika periodā arī elektroenerģijai, kas ražota

mazas jaudas koģenerācijas stacijās (1 - 12 MW), pēc noklusējuma

ir saprotamas dabasgāzes koģenerācijas stacijas. Likums izplata

arī uz koģenerāciju iepriekš MK Noteikumos Nr. 95 ieviesto

terminēto dubulto elektroenerģijas iepirkuma cenu no mazajām HES

un vēja elektrostacijām, nosakot: "Elektroenerģijas

iepirkuma cena no šā panta devītajā daļā minētajām

elektrostacijām atbilst divkāršam elektroenerģijas realizācijas

vidējam tarifam un ir spēkā astoņus gadus no attiecīgās

elektrostacijas ekspluatācijas sākuma. Pēc tam iepirkuma cena

atbilst elektroenerģijas realizācijas vidējam tarifam".

Elektroenerģijas iepirkumi tiek veikti no visām likumā

definētajām elektrostacijām, kurām ir "... līgumi ar

privatizējamo valsts akciju sabiedrību "Latvenergo" par

elektroenerģijas iepirkšanu kopējā valsts elektropārvades

tīklā"; tādā veidā arī šajā aspektā tika atstāta iespēja

kaut daļēji izmantot toreiz vēl nesadalītā Latvenergo peļņu

(piem., no lētās HES enerģijas ražošanas) šiem iepirkumiem. Nav

atrasti nekādi ekonomiskie pamatojumi un aprēķini:

• iepirkumam par tieši divkāršu elektroenerģijas realizācijas

vidējo tarifu un tieši astoņu gadu periodam (acīmredzami

paredzēts investīciju atpelnīšanai atbilstoši feed-in

principiem);

• iepirkuma tarifa piesaistei elektroenerģijas realizācijas

vidējam tarifam, ar kuru autonomo staciju ražošanas izmaksām nav

nekādas saistības; tāpēc divkāršo tarifu grūti vērtēt kā

ekonomiski pamatotu.

Feed-in koncepts, protams, ir tehnoloģiski neitrāls,

Taču vienmēr tiek uzsvērts, ka tas ir AER izmantošanas politikas

instruments relatīvi lielāko īpatnējo investīciju

kompensēšanai11. Nav arī pamatojuma tam, kāpēc vispār

dabasgāzes koģenerācijai ir vajadzīgs šāds atbalsts, kādu nav

izdevies atrast kādā citā valstī. Tā kā dabasgāzes koģenerācija

praktiski tiek izmantota centralizētās siltumapgādes sistēmās,

faktiski šāds elektroenerģijas iepirkums par paaugstinātu cenu

nozīmē siltumenerģijas cenas samazināšanu. Tātad visi Latvijas

iedzīvotāji un uzņēmumi pēc noklusējuma maksā ne tikai par savu

apkuri, bet arī sponsorē to patērētāju daļu, kas izmanto

centralizēto siltumapgādi (centralizētās siltumapgādes daļa

Latvijā samazinās: 2011. gadā tā bija 35%12, bet 2017.

gadā - 26% no kopējā siltumenerģijas patēriņa13).

Grozījumi Likumā Par

uzņēmējdarbības regulēšanu enerģētikā (pieņemti

11.06.1997.g.) noteica vairāku funkciju deleģējumu MK:

• likumā sākotnējā versijā definētais iepirkums par vidējo

tarifu pēc astoņu gadu ekspluatācijas mainīts ar

"...tarifiem, ko nosaka MK";

• ir izdalītas atsevišķi jaunās mazās koģenerācijas stacijas

ar elektroenerģijas jaudu < 4 MW, kurām līgumi ar Latvenergo

par elektroenerģijas pārpalikuma iepirkšanu ir noslēgti laika

periodā 1997. gada 31. maija līdz 2001. gadam, tām nosakot

iepirkumu "...pēc tarifiem, ko nosaka MK"; uz šīm

stacijām terminētais astoņu gadu atbalsta periods likumā netiek

attiecināts.

Uz pēdējā punkta pamata MK pieņem Noteikumus, kuri nosaka

pirmos mazām koģenerācijas stacijām regulētos elektroenerģijas

iepirkšanas tarifus bez termiņa ierobežojuma:

• MK Noteikumi Nr. 170

(pieņemti 05.05.1998.) nosaka SIA "Edon Latvia"

stacijām Ādažos un Lielvārdē tarifu 0,02715 Ls/kWh;

• MK Noteikumi Nr. 171

(pieņemti 05.05.1998.) nosaka SIA "Vangažu

namsaimnieks" stacijai tarifu 0,02247 Ls/kWh.

Salīdzinājumam: ar Energoapgādes regulēšanas padomes 1997.

gada 27. oktobra rīkojumu Nr.73 apstiprinātais vidējais

elektroenerģijas realizācijas tarifs ir 0,03028 Ls/kWh (0,0431

EUR/kWh).

Iezīmējas liela starpība starp likumā noteikto tarifu pirmajām

koģenerācijas stacijām ar jaudu līdz 12 MW un daudz mazākiem

tarifiem stacijām, kas noteikti speciālajos MK Noteikumos (zīm.

4.). Tas rada jautājumu: ja jau speciālos Noteikumus gatavojot,

ir aprēķināts, ka šīm stacijām pietiek ar daudz mazākiem

elektroenerģijas iepirkuma tarifiem, kāpēc tik liels tas ir

noteikts Likumā lielākām stacijām, un kāpēc tas nav ticis

samazināts pēc vēlākajiem aprēķiniem?

Zīm. 4. Elektroenerģijas iepirkuma

cenas no dažādām koģenerācijas elektrostacijām, situācija

05.10.1998.g.

Enerģētikas likums (stājas spēkā 06.10.1998.)

deleģē MK noteikt "vienotu kārtību, kādā licencētie

elektroenerģijas apgādes uzņēmumi iepērk no savā licences

darbības zonā izvietotajām ekspluatāciju uzsākošām koģenerācijas

stacijām saražotās elektroenerģijas pārpalikumu, kas atlicis pēc

izlietošanas pašu vajadzībām un atbilst valstī noteiktajiem

elektroenerģijas parametriem". Netiek noteikti nosacījumi,

pēc kuriem būtu jāatlasa efektīvākās stacijas.

Atbilstoši likumam MK Noteikumi Nr. 425 Koģenerācijas

stacijās saražotās elektroenerģijas pārpalikuma iepirkšanas

kārtība, (stājās spēkā 04.11.1998.) tieši nosaka, kā

iepērk elektroenerģiju no koģenerācijas stacijām ar elektrisko

jaudu līdz 4 MW. Iepirkšanas tarifi ir piesaistīti

elektroenerģijas vidējam realizācijas tarifam; tarifi (zīm. 5.)

kļūst atšķirīgi stacijām, kas izmanto importēto kurināmo (t.i.

dabasgāzi) un vietējo kurināmo (t.i. AER). Noteiktajiem iepirkuma

tarifiem nav noteikts darbības termiņš.

Zīm. 5. Ar MK Noteikumiem Nr. 425

noteiktie iepirkuma tarifi EUR/kWh; spēkā esoši līdz

01.06.2001.g.

No koģenerācijas stacijām ar elektrisko jaudu virs 4 MW

iepirkums tiek veikts "... atbilstoši Enerģētikas likuma

33.pantā noteiktajam ekonomiskā pakāpeniskuma principam (t.i.,

vispirms lētāko) un tarifu nosaka pēc pušu savstarpējas

vienošanās"

Nav zināmi ekonomiskie pamatojumi un aprēķini ne noteiktajiem

tarifiem, ne arī koģenerācijas staciju sadalījumam pēc jaudas. No

iepriekšējā likuma Par uzņēmējdarbības regulēšanu

enerģētikā pārnests visu tarifu piesaistes princips

elektroenerģijas vidējam realizācijas tarifam, arī tam nav

parādīts ekonomiskais pamatojums. Redzams, ka tajā laikā bija

ievērots koģenerācijas pamatprincips par ieguvumu arī

elektroenerģijas lietotājiem, gan arī neliels atbalsts vietējo

atjaunojamo energoresursu izmantošanai. Kopumā pieeja atbilst

likumā definētajiem mērķiem, kuru vidū gan nav iedzīvotāju un

uzņēmumu energoapgāde par ekonomiski pamatotiem tarifiem.

MK Noteikumi Nr. 9 Prasības koģenerācijas stacijām un

kārtība, kādā nosakāma saražotās elektroenerģijas pārpalikuma

iepirkšanas cena, (stājās spēkā 12.01.2002.) nomainīja

iepriekšējos Noteikumus Nr. 425. Attiecībā uz koģenerācijas

procesā saražotās elektroenerģijas iepirkšanas cenām nekas nav

izmainīts, saglabājot zīm. 5. parādītās cenas.

Koģenerācijas stacijām ar uzstādīto elektrisko jaudu virs 4

MW, koģenerācijas ciklā saražotās elektroenerģijas pārpalikuma

cenu nosaka regulators (SPRK), ja attiecīgā stacija to pieprasa.

Sistēmas operators tā sistēmai nodoto elektroenerģijas

pārpalikumu no šīm stacijām iepērk par regulatora noteikto

cenu.

1.4.Secinājumi: atbalsta džins ir

pamodināts un aktīvi cenšas izlauzties no pudeles

AER un efektīvas koģenerācijas atbalsta pakāpeniska izveides

dekāde 1995.- 2005. gads raksturojas ar vairākām iezīmēm, kuras

saglabājas un strauji pastiprinās nākamajos gados, padarot

elektroenerģijas cenas visiem galalietotājiem par vienām no

visaugstākajām ES valstu vidū:

• feed-in sistēmas izvēle un iedibināšana AER

izmantošanas atbalstam; sistēmas pamatprincipi tiek ievēroti;

• dabasgāzes koģenerācijas iekļaušana feed-in sistēmā,

kas ir Latvijas unikāla pieeja. Tiek radīta nevienlīdzība

sabiedrībā maksām par apkuri;

• maksājums praktiski tiek uzlikts elektroenerģijas

galapatērētājiem; nav informācijas par šajā laikā teorētiski

iespējamo Latvenergo peļņas izmantošanu atbalstam;

• atbalsta apjoma voluntāra noteikšana bez ekonomiskiem

pamatojumiem un aprēķiniem; šāda pieeja saglabājas arī

turpmākajos gados;

• Saeimas deputātu radošas aktivitātes, iekļaujot likumā

neizdiskutētus un valdībā neizskatītus postulātus; šāda pieeja

vēlāk atkārtoti turpinās.

Šajā sākuma periodā atbalsta apmēri kā cenu, tā ražošanas

apjomu aspektā ir nelieli. Atbalstīto AER izmantošana deva 2,1%

no kopējās patērētās elektroenerģijas 2004. gadā. SPRK 2003. gadā

apstiprināja vietējo neatkarīgo elektroenerģijas ražotāju

komponenti 0,2817 c€/kWh14; elektroenerģijas cenu

sadārdzinājums netika īpaši un plaši ievērots. Taču virzība jau

bija iezīmēta.

2.Atbalsta

apjoma nekontrolēta pieauguma periods

Sekojošie gadi iezīmējas ar AER izmantošanas un efektīvas

koģenerācijas atbalsta sistēmas apjoma strauju pieaugumu,

pateicoties saražotās elektroenerģijas daudzumam un noteiktajām

šīs elektroenerģijas obligātā iepirkuma cenām.

2.1.Elektroenerģijas tirgus likums:

obligātā iepirkuma izveide

Elektroenerģijas tirgus

likums (stājās spēkā 08.05.2005.) faktiski ielika pamatu

straujajam OIK pieaugumam. Likuma pieņemšanas galvenais

definētais mērķis bija atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes

direktīvai 2003/54/EC par elektroenerģijas iekšējā tirgus

kopīgiem noteikumiem "... izveidot priekšnoteikumus efektīvi

funkcionējoša elektroenerģijas tirgus darbībai". Taču Likumā

tika ieviests arī jauns, atšķirīgs regulējums attiecībā uz AER

izmantošanas un efektīvas koģenerācijas atbalstu, kurš izrādījās

par pavērsiena punktu atbalsta maksājumu apmēra (OIK) straujā

izaugsmē.

Pirmo reizi normatīvā dokumentā parādījās mērķis

"nodrošināt, lai visiem elektroenerģijas lietotājiem,

ievērojot normatīvo aktu prasības, visefektīvākajā iespējamajā

veidā par pamatotām cenām tiktu droši un kvalitatīvi piegādāta

elektroenerģija". Šis ieraksts likumā ir saglabājies līdz

mūsdienām. Šajā tēzē, protams, slēpjas AER izmantošanas un

efektīvas koģenerācijas saprātīgs atbalsts (pamatota cena!). Šāda

pieeja kā tāda ir saprotama un apsveicama (jau 2002. gadā Saeimas

deputāts Dr. habil. oec A. Kalniņš rakstīja:

"Elektroenerģijas pārpalikuma iepirkšanas cenai jābūt

pamatotai, lai tā nepaaugstinātu vispārējo elektroenerģijas

tarifa līmeni valstī"15). Diemžēl likumā un

paskaidrojošā rakstā nav atrodami nekādi norādījumi par

instrumentiem pamatotās cenas lieluma novērtēšanai un

īstenošanai. Faktiski šis mērķis ir palicis kā deklaratīvs.

Likumā ir uzstādīts mērķis "veicināt elektroenerģijas

ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus", tā

izpildei nosakot "veicināšanas pasākumus". Vienlaikus

arī šis uzstādījums būtu jāsaista ar likumā izvirzītās pamatotās

cenas prasību, tātad veicinošiem pasākumiem jābūt ciešā sasaistē

ar pamatotu elektroenerģijas cenu galalietotājiem. Tomē ne šajā

likumā, ne arī vēlāk nav atrodami nekādi pamatojumi un/vai

aprēķini tam, kādai galalietotāju izdevumi šajā aspektā var būt

pamatoti.

Galvenais veicināšanas pasākums AER izmantošanai un

koģenerācijai ir obligātā iepirkuma principa ieviešana no AER un

koģenerācijas procesā saražotajai elektroenerģijai. Šis princips

ir viens no galvenajiem virzītājiem (driver) vēlākajam

neadekvātajam OIK pieaugumam. Papildus obligātajam iepirkumam,

trūkstošo no AER saražoto elektroenerģijas apjoma daļu iepērk no

jebkura ražotāja, kas izmanto AER, pēc ekonomiskā pakāpeniskuma

principa, respektīvi, pēc zemākās cenas. Likuma punkts ir tīri

teorētisks, jo izrādījās, ka visi ražotāji sekmīgi iekļāvās

obligātā iepirkuma sistēmā. Tautsaimniecībā, kas kopumā balstās

uz brīvā tirgus un konkurences principu īstenošanu un ievērošanu,

minētajiem elektroenerģijas ražotājiem ir piešķirts ekskluzīvs

stāvoklis un viņu biznesam garantēts nulles risks.

Atšķirībā no Enerģētikas likuma, Elektroenerģijas

tirgus likums jau tieši paredz, ka obligātā iepirkuma

izmaksas sedz visi Latvijas elektroenerģijas galalietotāji

proporcionāli savam elektroenerģijas patēriņam, pērkot noteiktu

daļu no AER vai koģenerācijas elektrostacijās saražotās

elektroenerģijas, vai kompensējot tās iepirkuma izdevumus.

Obligātā iepirkuma princips ir vērtējams kā pretrunīgs

pamatotās cenas politikai, jo obligāti papildizdevumi rezultējas

cenas pieaugumā. Tas nesaskan ar likuma paskaidrojuma rakstā

deklarēto attiecībā uz likuma ietekmi uz sabiedrības un

tautsaimniecības attīstību: "Elektroenerģijas cenas

nemainīsies tiem lietotājiem, kas neatbildīs kvalificētā

lietotāja kritērijiem, vai neizvēlēsies izmantot kvalificēto

lietotāju tiesībām".

Likums nenosaka nekādas obligātā iepirkuma cenas vai principus

to noteikšanai, deleģējot visas ar to saistītās funkcijas un

atbildību MK (vienīgais izņēmums ir lielās hidroelektrostacijas

ar jaudu virs 5 MW). Ražotāji, kas elektroenerģijas ražošanai

izmanto AER un darbību ir uzsākuši pirms šā likuma stāšanās

spēkā, pārdos elektroenerģiju atbilstoši tiem nosacījumiem par

darbības režīmu, iepirkuma termiņiem un cenu, kādi uz tiem

attiecās šā likuma spēkā stāšanās brīdī. Tātad likumā jau ir

paredzēta dažāda attieksme pret elektroenerģijas ražošanu,

izmantojot vienu un to pašu tehnoloģiju. MK tiek uzdots līdz

2006. gada 1. janvārim izdot atbilstošos noteikumus.

Likums nomainīja kvotu sistēmu ar konkrēti noteiktu daļu no

visu Latvijas elektroenerģijas galalietotāju kopējā patēriņa,

kura ir obligāti nosedzama ar elektroenerģiju, kas ražota,

izmantojot AER. MK iesniegtajā likumprojektā bija paredzēts, ka

šo daļu nākamajam piecu gadu periodam katram gadam jānosaka

MK.

Saeimas atbildīgā Tautsaimniecības, agrārās vides un

reģionālās politikas komisija uz 2. lasījumu (likumprojekts tika

izskatīts kā steidzams divos lasījumos) iesniedza papildinošu

priekšlikumu, samērā netipiski Latvijas normatīvajai sistēmai jau

likumā skaitliski nosakot sasniedzamo daļu: "Šo daļu katram

AER veidam piecu gadu periodam sākot no 2006. gada 1. janvāra

nosaka Ministru kabinets tā, lai līdz 2010. gada 31. decembrim

šīs daļas procentuālais īpatsvars attiecībā pret kopējo

elektroenerģijas patēriņu sasniegtu ne mazāk kā 49,3%".

Lai saprastu, ko nozīmē likumā noteiktie 49,3%, apskatīsim

elektroenerģijas ražošanas struktūru Latvijā. Pirmskrīzes gados

ekonomikas pieaugums bija ļoti straujš un nākotnes prognozes

optimistiskas. Tas bija izsaucis arī augstu elektroenerģijas

patēriņa ikgadējo pieaugumu pēdējos gados (vidēji 4,0% gadā) un

ir pamatā pieņēmumam par elektroenerģijas pieprasījuma pieaugumu

arī turpmāk. Kopējā elektroenerģijas patēriņa prognoze 2010.

gadam bija apmēram 8500 GWh16, tātad izmantojot AER ir

jāģenerē gandrīz 4200 GWh elektroenerģijas.

Jāatzīmē, ka laika posmā no 2004. gada līdz 2007. gadam

vienīgais ģenerējošās jaudas pieaugums, izmantojot AER, ir par 1

MW palielinājusies biogāzes koģenerācijas staciju kopējā jauda

2005. gadā. Dabīgi, ka arī nekāds elektroenerģijas ražošanas

apjoma pieaugums nav novērojams. Piedevām 2005. gadā un īpaši

2006. gadā bija sausie gadi, nokrišņu daudzums Latvijā bija

samazinājies par 10% un 20% attiecībā pret normu17,

kas arī ir cēlonis izstrādes kritumam lielajās Daugavas HES. To

izstrādes palielināšanai tiek plānota apjomīga modernizācija,

kuras pirmie rezultāti ir 2010. gadā.

Vairāk nekā 95% no AER elektroenerģijas iepriekšējos gados

saražoja lielās HES, kuru izstrāde ir pilnīgi atkarīga no ūdens

caurteces daudzuma un tāpēc ļoti mainīga (zīm. 6.). Redzams, ka

2004. gads ir bijis salīdzinoši ražīgs, uz ko nedrīkst cerēt

stratēģiskos plānos. Iepriekšējo 15 gadu perioda tendences līkne

rāda pat nedaudz krītošu izstrādi, var piekrist

prognozes18 autoriem par pēdējo 10 gadu vidējo 2790

GWh potenciālo izstrādi lielajos HES. Ja ņemam vērā lielo HES

modernizācijas plānus, to izstrāde 2010. gadā varētu pieaugt par

apm. 2,5%, sasniedzot 2860 GWh. Tātad vairāk kā 1300 GWh ir

jāražo mazajās atbalstāmajās AER stacijās. 2004. gadā bija

saražotas 157 GWh.

Zīm. 6. Lielo HES saražotā

elektroenerģija 1990.-2004.g.

Ar šādas dinamikas iekļaušanu likumā faktiski tiek ieviesta

neierobežota jaunu licenču izsniegšana nākamajos gados uz ļoti

atraktīviem atbalsta nosacījumiem un virspusēju komersantu

darbības kontroli. Papildus tam likums prasa noteikt īpašus

atbalsta pasākumus, lai veicinātu elektroenerģijas ražošanu no

biomasas.

MK reāli tiek deleģētas tikai iespējas sadalīt pieaugumu pa

gadiem un tehnoloģijām un noteikt iepirkuma cenu lielumu katrai

tehnoloģijai un lielu ražotāju atbalstu uz elektroenerģijas

galapatērētāju rēķina. Kopumā tas ir krasā pretrunā ar pamatotas

nepieaugošas cenas deklarējumu likuma paskaidrojuma rakstā.

Nav brīnums, ka par šādu likuma virzību nav bijusi informēta

ne sabiedrība un/vai pat Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība,

ne arī uzņēmēju organizācijas19.

Likumdevējs bija ielicis pamatu OIK ekstremālai attīstībai.

Likums turpmākajos gados būs tas kodols, ap kuru būvēsies,

pārveidosies, izblīdīs un negribēs padoties viss OIK, kā AER tā

arī koģenerācijas sastāvdaļa.

2.2.Obligātā iepirkuma cenu sasaiste

ar dabasgāzes iepirkuma cenām

Atbilstoši Elektroenerģijas tirgus likuma nosacījumiem

MK Noteikumi Nr. 921 Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu

koģenerācijā (pieņemti 06.11.2006.) un MK Noteikumi Nr.

503 Noteikumi par elektroenerģijas ražošanu izmantojot

atjaunojamos energoresursus (pieņemti 24.07.2007., stājās

spēkā 22.08.2007.) formāli atsevišķi normē abus

Elektroenerģijas tirgus likumā noteiktos elektroenerģijas

ražošanas procesus (koģenerācija un AER izmantošana), uz kuriem

attiecas obligātā iepirkuma princips. Taču ir iespējams

pamatoties uz Noteikumiem Nr. 503 un izmantot biomasu vai biogāzi

ražojot elektroenerģiju koģenerācijas procesā. Abiem Noteikumiem

ir vienāda funkcionalitāte un zināma līdzība kā pieejas, tā

virknes konkrētu nosacījumu ziņā, tāpēc tos ir mērķtiecīgi

vienoti analizēt.

Vienādojot abos Noteikumos noteikto obligātā iepirkuma

maksāšanas kārtību, 2007. gada 26. jūnijā tiek pieņemti MK

Noteikumi Nr 452 Elektroenerģijas tirdzniecības un lietošanas

noteikumi, kuri vēlreiz apstiprina: "Obligātā

iepirkuma kārtībā un konkursa kārībā ieviesto jaudu saražotās

elektroenerģijas obligātā iepirkuma nodrošināšanas izmaksas sedz

visi elektroenerģijas galalietotāji proporcionāli to

elektroenerģijas patēriņa apjomam", detalizējot apmaksas

procedūru.

Abi Noteikumi (Nr. 921 un Nr. 503) radikāli un sinhroni maina

obligātā iepirkuma cenu noteikšanas principu, vēl tālāk to virzot

prom no ražošanas pašizmaksas kā ekonomiski pamatota noteicošā

faktora. Noteikumi piesaista atbalstu visām izkliedētajām

elektrostacijām SPRK apstiprinātajam dabasgāzes tirdzniecības

gala tarifam. Nav atrasti nekādi aprēķini un pamatojumi ne

atbalsta piesaistes principam, ne arī atbalsta apjomam. Netiek

ņemta vērā tā laika situācija dabasgāzes tirgū un reālajā

dabasgāzes iepirkuma cenu tendencē, kas ir ļoti nepateicīga

ilgtermiņa svarīgu lēmumu pieņemšanai.

Zīm. 7. Mazuta cenu izmaiņas naftas

produktu biržā 2004. - 2007.g. Avots LG.

Starptautiskā prakse abu Noteikumu pieņemšanas laikā

dabasgāzes iepirkuma cenas cieši sasaistīja ar mazuta cenām

naftas produktu biržā; pamats tam bija koncepts par abu produktu

savstarpējās aizvietojamības iespēju. Tādu politiku piekopa arī

Gazprom dabasgāzes pārdošanā Latvijai. Noteikumu izstrādes

un pieņemšanas laikā jau bija skaidri redzama mazuta cenas

nepārtrauktas un straujas pieaugšanas tendence, par kuras

izbeigšanos nebija nekādu pazīmju20 (zīm. 7.). Mazuta

cenu pieaugums tiešām turpinājās (vairāk nekā 2,5 reizes no 2004.

gada 1. janvāra līdz 2008. gada 1. janvārim), līdz ar to notika

straujš dabasgāzes iepirkuma cenu pieaugums. Nelielas atšķirības

starp mazuta un dabasgāzes cenu līknēm izsauc AS Latvijas

Gāze īstenotā sekmīgā taktika uzkrājumu veidošanā Inčukalna

krātuvē.

Šāda pieauguma tempa dēļ regulators 2007. gadā pat bija

spiests noteikt unikālu ikmēneša dabasgāzes tirdzniecības cenu

piesaisti mazuta kotācijai21. Kā redzams, tikai mēneša

laikā starp Noteikumu Nr. 503 pieņemšanu un spēkā stāšanos

dabasgāzes tirdzniecības cenas un līdz ar to obligātā iepirkuma

tarifi pieauga par 2,7% (zīm. 8a.).

Zīm. 8. Dabasgāzes tirdzniecības

cenu pieaugums;

zīm. 8a. 2007.g. cenas references patēriņa grupai 126 - 1260

tūkst. kubm/gadā. Avots SPRK.

zīm. 8b. Vidējās dabasgāzes cenas galapatērētājiem.

Šī dinamika noteikti nevarēja būt noslēpums abu Noteikumu

izstrādātājiem; tas nozīmē, ka, pieņemot obligātā iepirkuma cenu

tiešo proporcionalitāti dabasgāzes tirdzniecības cenām, Noteikumu

izstrādātāji bija paredzējuši tālāk strauji audzēt obligātā

iepirkuma cenas.

2.3.Obligātā iepirkuma cenu

formulas: lineāra piesaiste dabasgāzes cenām

Abos Noteikumos (Nr. 921 un Nr. 503) obligātā iepirkuma cenu

formulas ir līdzīgas:

(EUR/kWh)

Šeit22:

Cx - obligātā iepirkuma cena, izmantojot primārās enerģijas

resursu x (dabasgāze, vējš, hidroenerģija, utt.);

Tg - dabasgāzes tirdzniecības cena, EUR/kWh;

k - koeficients, kurš atkarājas no elektrostacijā uzstādītās

elektriskās jaudas;

9,2 - dabasgāzes sadegšanas siltums (MWh/1000 kubm.); vēlāk

tika koriģēts uz 9,3;

mx - koeficients, kurš atkarājas no izmantotā primārās

enerģijas resursa x.

Koeficients mx tieši nosaka atbalsta apmēru katrai

tehnoloģijai un proporcijas starp tām, tam ir noteicoša nozīme

atbalsta apmēru definēšanā. Dabiski prasītos rūpīgi analītiski

pētījumi un pamatojumi koeficienta mx izvēlei, taču ne,

uzsākot piesaisti dabasgāzei 2006. gadā, ne arī vēlākajos gados

daudzkārtējos Noteikumu grozījumos nekas tāds nav atrodams.

Ieviešot jauno cenu regulējumu un nosakot formulas, ir skaidri

redzama arī likuma normas izpilde par īpašo atbalstu biomasas

izmantošanai (zīm. 9.). Vienlaikus ievērojams obligātā iepirkuma

cenu pieaugums ir visām efektīvās koģenerācijas elektrostacijām -

biomasas un biogāzes elektrostacijām, kā arī dabasgāzes

koģenerācijai, salīdzinājumā ar iepriekšējo Enerģētikas

likuma regulējumu.

Salīdzinājumam: spēkā ir ar SPRK padomes lēmumu Nr. 279 no

2004. gada 1. janvāra apstiprinātais vidējais elektroenerģijas

realizācijas tarifs - 0,03237 Ls/kWh (0,04606 EUR/kWh).

Zīm. 9. Vidējās obligātā iepirkuma

cenas 2007.g. augustā atbilstoši atceltajam Enerģētikas likuma un

jaunajam Enerģētikas tirgus likuma regulējumam salīdzinājumā ar

elektroenerģijas vidējo realizācijas cenu..

Dabasgāzes koģenerācija galvenokārt tiek izmantota

centralizētās siltumapgādes sistēmās siltuma ražošanai.

Dabasgāzes gadījumā piesaistes princips ir pamatots, jo kurināmā

izmaksu īpatsvars kopējā ģenerētās enerģijas pašizmaksā ir

robežās 75 - 80 %, ja stacija strādā optimālos režīmos. Taču nav

pareiza lineārā piesaiste, kas nozīmē, ka dabasgāzes cenām augot

arī atbalsta apjoms pieaug tieši proporcionāli, nevis ņemot vērā

minēto 80% īpatsvaru. Šajā gadījumā komersanta ienākumi par

obligātā iepirkuma ietvaros pārdoto elektroenerģiju pieaug

straujāk nekā kopējā pašizmaksa. Arvien mazāka komersanta

izdevumu daļa ir jānosedz, pārdodot siltumenerģiju. Šāds

elektroenerģijas novērtējums noved pie nepamatoti zemas saražotās

siltumenerģijas cenas, no kopējām enerģijas ražošanas izmaksām uz

siltumu attiecinot ar elektroenerģijas obligātā iepirkuma cenu

nesegto izmaksu daļu23.

Papildus tam noteiktās obligātā elektroenerģijas iepirkuma

cenas pielietošana metodiski ved pie tā, ka siltumenerģijas cenas

aprēķina izejot no atlikušās komersanta izdevumu daļas

nosegšanas. Augstās elektroenerģijas cenas nozīmē mazu izmaksu

daļu, kas jāsedz ar maksu par siltumenerģiju un nesamērīgi zemus

siltumenerģijas tarifus. Parasti Latvijas apdzīvotajās vietās

dabasgāzes koģenerācijas iekārtas strādā komplektā ar

saistītajiem siltumkatliem, galalietotāju tarifos tam nāk

piesummētas arī tīkla izmaksas, tāpēc minētie aspekti ir

paslēpti, taču pašas efektīvās koģenerācijas absurdais

novērtējums no tā nezūd.

Piemēram, Bauskas SIA Windau koģenerācijas stacijai

(kura nebūt nebija pati modernākā) elektroenerģijas obligātā

iepirkuma cena pie reālajām dabasgāzes tirdzniecības cenām 2010.

gadā ir robežās 100 - 116 EUR/MWh. Ņemot vērā pamatotos

ģenerēšanas izdevumus SPRK noteiktais siltumenerģijas

realizācijas tarifs ir 17 - 14 EUR/MWh24. Šādu

attiecību starp enerģijas cenām nevar uzskatīt par pamatotu (sk.,

piem.25), ir acīmredzama elektroenerģijas ģenerēšanas

pārkompensācija uz galapatērētāju rēķina. Vēl vairāk, dabasgāzes

cenām augot, elektrības iepirkuma cena nosedz arvien lielāku

kopējo izmaksu daļu, un praksē iegūstam unikāli absurdu situāciju

- jo dārgāks kurināmais, jo lētāks siltums. Ja dabasgāzes

tirdzniecības cena uzkāptu līdz 47 EUR/1000 kub.m., Windau

ražotā siltuma cena kļūtu vienāda ar nulli (visas ģenerēšanas

izmaksas segs augstā elektroenerģijas obligātā iepirkuma cena),

bet pie vēl dārgākas gāzes Windau būs jāpiemaksā siltuma

patērētājiem.

Rezultātā ir gadījumi, kuros ir reāli izveidojusies unikāli

absurda situācija: pieaugot dabasgāzes tirdzniecības cenai,

siltumenerģijas ražošanas tarifs samazinās un pat kļūst zemāks

par izmantotās dabasgāzes cenu (piem., zīm. 10. parādīti

regulatora 2010. gada aprēķinātie un apstiprinātie SIA

Windau siltumenerģijas ģenerācijas tarifi).

Biomasas koģenerācijas stacijās kurināmā izmaksas nepārsniedz

40-45% no kopējām izmaksām26, jau tāpēc vien biomasas

koģenerācijas piesaiste pie dabasgāzes nepamatoti strauji cēla

obligātā iepirkuma izmaksas. Rezultātā elektroenerģijas

obligātais iepirkums nosedz visas stacijas izmaksas un plaši

izplatās prakse siltumenerģiju vienkārši izvadīt gaisā.

Zīm. 10. SPRK apstiprinātie SIA

Windau siltumenerģijas ražošanas tarifi un siltumenerģijas

ražošanas

cenas atkarībā no dabasgāzes tirdzniecības cenām (2010.g.). Avots

SPRK.

Šķeldu tirdzniecības cenām (zīm. 11.), tiešām ir vērojama

augsta korelācija ar dabasgāzes cenām (correl = 0,79 laika

periodā no 2006. līdz 2018. gadam); vienlaikus ir labi zināms, ka

primāro energoavotu tirgus ir tālu no ekonomiski pamatotām cenām,

tāpēc formālā līdzība obligāti nebūt nenozīmē reālu

cēloņsakarību27. Nekādi nopietni analītiskie pētījumi

šajā jomā nav atrasti. Praksē šķeldu cenas papildus objektīvām

izmaksām lielā mērā iespaido tirgus faktori - piegādājuma iespēju

atbilstība pieprasījumam (t.sk., nelabvēlīgu laika apstākļu

iespaids), pie tam ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā un

Skandināvijas valstīs. Cenas ir stipri atšķirīgas dažādos

Latvijas novados transporta izmaksu dēļ. Koksnes granulu cenām

korelācija ar dabasgāzi ir vājāka (correl = 0,63 tajā pašā laika

periodā).

Šķeldu cenu pieaugums pēc 2006. gadā nebūt nebija vienāds ar

dabasgāzes cenu ārkārtīgi straujo cenu pieaugumu (zīm. 11.): cenu

pieaugums dabasgāzes cenām salīdzinājumā ar 2006. gada cenām ir

vidēji 2,75 reizes lielāks nekā šķeldas cenām un 3,2 reizes

lielāks kā koksnes granulām, kas arī radīja ekonomiski nepamatotu

atbalsta intensitātes pieaugumu. Biomasas koģenerācijas piesaiste

pie dabasgāzes nepamatoti cēla obligātā iepirkuma izmaksas. Viss

tas rāda, ka pirms normatīvi ieviest šādu obligātā iepirkuma

cenas formulu biomasas stacijām, būtu primāri nepieciešams

analītisks ekonomisks pamatojums.

Zīm. 11. Vidējās primāro

energoresursu cenas galapatērētājiem; 2006.g. = 100%

Piesaiste dabasgāzes cenai pārējo AER izmantošanas gadījumā ir

pilnīgi nesaprotama, arī nekādus pamatojumus atrast neizdevās.

Vēl vairāk tas grauj AER konkurences iespējas elektroenerģijas

tirgū dabasgāzes cenu pieauguma gadījumā, kas arī notika

tuvākajos gados. Un arī AER gadījumā - tieši piesaiste dabasgāzes

tirdzniecības cenām bija cēlonis nepamatoti straujajam obligātā

iepirkuma cenu pieaugumam.

2.4.Straujš obligātā iepirkuma cenu

pieaugums

Noteikumos Nr. 503 ir definētas obligātā iepirkuma cenas no

vēja, biomasas un biogāzes elektrostacijām pirmajam 10 gadu

ekspluatācijas periodam un par 25% samazinātas cenas nākamajai

desmitgadei. Tādējādi pēc noklusējuma atbalsts AER izmantošanai

elektroenerģijas ražošanai šīm tehnoloģijām bija terminēts pat 20

gadu periodam. Nav terminējuma mazajām HES, bet tieši tās iesāka

izkliedēto AER staciju izmantošanu elektroenerģijas ražošanai.

1992. - 1999. gadā nodeva ekspluatācijā 55 mazās

HES28, bet 2002. gadā to skaits jau bija sasniedzis

149; to, protams, virzīja 1995. gadā noteiktais dubultais

iepirkuma tarifs (atceramies - toreiz terminēts tikai uz 8

gadiem, ko uzturēja arī Enerģētikas likums). Pie ES

valstīm tradicionāla feed-in modeļa terminējuma ap 12-15

gadiem, mazos HES jau būtu jāsāk izslēgt no subsidējamo staciju

skaita.

Kā jau varēja prognozēt Noteikumu pieņemšanas laikā,

straujajam dabasgāzes tirdzniecības cenu pieaugumam turpinoties

pusotra gada laikā no 2007. - 2009. gadam obligātā iepirkuma

cenas pieauga vairāk kā par 60% (tas labi redzams, salīdzinot

zīm. 9. un zīm. 12.). Protams, attiecīgi pieauga elektroenerģijas

galalietotāju izmaksas tikai obligātā iepirkuma cenu pieauguma

dēļ. Dabasgāzes cenu dinamika piespieda mainīt vēja, HES un

biogāzes (< 2 MW) stacijām obligātā iepirkuma cenu noteikšanas

principu.

MK Noteikumi Nr. 198 par elektroenerģijas ražošanu,

izmantojot atjaunojamos energoresursus, un cenu noteikšanas

kārtību (pieņemti 24.02.2009.) nomainīja Noteikumus Nr.