5. pants
Ārpustiesas strīdu risināšanas pieejamība

(1) Ārpustiesas strīdu risinātājam, kas izskata strīdus attiecīgajā jomā, ir pienākums pieņemt patērētāja iesniegumu par strīdu un izskatīt to, ja šajā likumā vai citos ārpustiesas strīdu risināšanu regulējošos normatīvajos aktos nav noteikts citādi.

(2) Ārpustiesas strīdu risinātājam ir pienākums izskatīt pārrobežu strīdus.

(3) Ja citos ārpustiesas strīdu risināšanu regulējošos normatīvajos aktos nav noteikts citādi, ārpustiesas strīdu risinātājs atsakās izskatīt strīdu šādos gadījumos:

1) patērētājs pirms iesnieguma iesniegšanas ārpustiesas strīdu risinātājam nav vērsies ar iesniegumu pie pārdevēja vai pakalpojuma sniedzēja, lai apspriestu savu prasījumu un mēģinātu vispirms lietu atrisināt pārrunu ceļā;

2) strīdu izskata vai ir izskatījis cits ārpustiesas strīdu risinātājs vai tiesa;

3) pagājis vismaz gads kopš dienas, kad pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam iesniegts patērētāja iesniegums.

(4) Strīda risināšanas procesa noteikumos var paredzēt tiesības atteikties izskatīt strīdu, ja:

1) strīds ir nenozīmīgs vai sīkumains;

2) strīds ir par preci vai pakalpojumu, kura cena ir mazāka par ārpustiesas strīdu risinātāja iepriekš noteikto minimālo summu vai lielāka par ārpustiesas strīdu risinātāja iepriekš noteikto maksimālo summu;

3) konkrētā strīda risināšana radītu nopietnus traucējumus ārpustiesas strīdu risinātāja efektīvai darbībai.

(5) Strīda risināšanas procesa noteikumi, tai skaitā kritēriji, uz kuru pamata ārpustiesas strīdu risinātājs var atteikties izskatīt strīdu, nedrīkst būtiski ierobežot patērētāja pieeju strīda risināšanai.

(6) Ja saskaņā ar šā panta trešo un ceturto daļu ārpustiesas strīdu risinātājs atsakās izskatīt strīdu, tas triju nedēļu laikā pēc iesnieguma saņemšanas sniedz patērētājam un pārdevējam vai pakalpojuma sniedzējam pamatotu atteikumu, norādot tā iemeslus.

6

(Ar grozījumiem, kas izdarīti ar 05.02.2026. likumu, kas stājas spēkā 11.02.2026.)