6. pants

Apstrīdētajā normā noteiktais tiesību ierobežojums

ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat

iedarbīgi un kurus izvēloties pamattiesības tiktu ierobežotas

mazāk (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija

sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19.

punktu). Satversmes tiesai jāpārbauda, vai likumdevējs,

ierobežojot personas pamattiesības, ir pienācīgi izvērtējis, vai

nepastāv alternatīvi līdzekļi, kas personai Satversmē noteiktās

pamattiesības aizskartu mazāk (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2011. gada 27. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-22-01

12.4.2. punktu). Citstarp pamatojoties uz objektīvās

izmeklēšanas principu, Satversmes tiesai ir jāmeklē un jāvērtē

alternatīvie līdzekļi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013.

gada 5. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2012-20-03 11.2. punktu, kā

arī: Statkus S. Samērīguma otrais elements - pamattiesību

ierobežojuma nepieciešamība. Jurista Vārds, 2017. gada 19.

augusts, Nr. 36).

Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, likumdevējs nebija

izvērtējis alternatīvus līdzekļus, ar kuriem būtu iespējams

sasniegt pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi. Savukārt

Saeima uzsvēra, ka iespējas izmantot alternatīvus līdzekļus

konkrētajā situācijā ir ļoti ierobežotas un vienīgi apstrīdēto

normu regulējums var efektīvi nodrošināt leģitīmā mērķa

sasniegšanu.

Lai noteiktu tādu piespiedu nomas maksas regulējumu, kurš

nebūtu pretrunā ar Satversmi, izvērtējums par to, kā šo nomas

maksu salīdzināt ar citām līdzīgām situācijām, jāveic

likumdevējam. Uzskatu, ka piespiedu nomas attiecības, kas

veidojas starp vairākām privātpersonām, ir salīdzināmas ar

situāciju, kad privātpersonām piederoša daudzdzīvokļu māja

atrodas uz publiskai personai piekrītoša vai piederoša

zemesgabala. Minētās tiesiskās attiecības citstarp tiek regulētas

ar Ministru kabineta 2007. gada 30. oktobra noteikumiem Nr. 735

"Noteikumi par publiskas personas zemes nomu" (turpmāk

- arī Noteikumi Nr. 735). Saskaņā ar šo noteikumu 7.2.

apakšpunktu no 2010. gada 1. janvāra apbūvēta zemesgabala nomas

maksu gadā nosaka 1,5 procentu apmērā no zemes kadastrālās

vērtības. Savukārt atbilstoši Noteikumu Nr. 735 7.1

punktam nomnieks papildus nomas maksai maksā iznomātājam likumos

noteiktos nodokļus. Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis S. Bērtaitis

norādīja, ka Noteikumi Nr. 735 ir vērsti uz to, lai izvairītos no

publisko līdzekļu izšķērdēšanas. Proti, šādas piespiedu nomas

maksas likmei ir jābūt tādai, lai nenotiktu valsts līdzekļu

izšķērdēšana (sk. 2018. gada 6. marta tiesas sēdes stenogrammu

lietas materiālu 6. sēj. 145. lp.).

Nosakot apstrīdētajās normās piespiedu nomas maksas apmēru,

Saeima ir ņēmusi vērā, ka zemes īpašnieks maksās arī nekustamā

īpašuma nodokli par zemi. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka viens

no apstākļiem, kas jāņem vērā, lai noteiktu, vai apstrīdētajās

normās noteiktais piespiedu nomas maksas maksimālais apmērs pilda

atlīdzības funkciju, ir zemes īpašnieka pienākums maksāt

nekustamā īpašuma nodokli (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

15. aprīļa sprieduma lietā sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 15.3.

punktu). Regulējums, kas noteica nomnieka pienākumu papildus

nomas maksai kompensēt iznomātājam nekustamā īpašuma nodokļa par

zemi maksājumu, Likumā par dzīvojamo māju privatizāciju nav spēkā

kopš 2014. gada 1. oktobra, bet Likumā par zemes reformu pilsētās

- kopš 2015. gada 1. janvāra.

Zemes īpašniekam ir pienākums normatīvajos aktos noteiktajā

termiņā maksāt nekustamā īpašuma nodokli par zemi neatkarīgi no

tā, vai viņš ir vienojies ar daudzdzīvokļu mājas īpašniekiem par

piespiedu nomas maksas apmēru. Proti, regulējums, kas nenosaka

konkrētu piespiedu nomas maksas apmēru, bet gan tikai maksimāli

pieļaujamo maksu ar formulējumu "līdz", var radīt

situāciju, ka gadījumā, ja starp pusēm nav panākta vienošanās,

ienākums no īpašuma netiek gūts, bet zemes īpašniekam ir jāsedz

īpašuma uzturēšanas izdevumi un jāmaksā nekustamā īpašuma

nodoklis. Arī apstrīdētās normas var radīt situāciju, ka nomas

maksas apmērs nav noteikts, jo zemes īpašnieks un dzīvokļa

īpašnieks par to nevar vienoties, bet zemes īpašniekam arī šajā

laikā jāmaksā nekustamā īpašuma nodoklis. Turklāt apstrīdētās

normas nedod iespēju piedzīt nomas maksu vienkāršotā veidā -

parāda ārpustiesas atgūšanas procedūrā, brīdinājuma kārtībā vai

ceļot maza apmēra prasību (sk. arī pieteikumu lietas materiālu

1. sēj. 6. lp.).

Turpretī Noteikumos Nr. 735 piespiedu nomas maksas apmērs un

pienākums kompensēt nekustamā īpašuma nodokli ir precīzi

regulēts. Proti, starp pusēm nevar pastāvēt strīds par nomas

maksas apmēru. Noteikumu Nr. 735 regulējums ļauj iznomātājam

piespiedu nomas maksas un minētās kompensācijas piedziņai

izmantot Civilprocesa likumā paredzētās t.s. "vienkāršotās

procedūras". Tādējādi, salīdzinot piespiedu nomas maksas

regulējumu, kas ietverts Noteikumos Nr. 735, ar apstrīdēto normu

regulējumu, secināms, ka piespiedu nomas attiecībās zemes

īpašnieks - privātpersona - atrodas nelabvēlīgākā situācijā nekā

publiska persona. Šādu situāciju nevar uzskatīt par atbilstošu

taisnīguma principam, un to nevar attaisnot ar publisko līdzekļu

izšķērdēšanas novēršanu. Konkrētajā gadījumā par taisnīgu

piespiedu nomas maksas regulējumu būtu uzskatāms tāds, kas ļauj

saņemt pienācīgu atlīdzību par zemes iznomāšanu, vienlaicīgi

dodot iespēju zemes īpašniekam samaksāt nekustamā īpašuma nodokli

un piedzīt vismaz daļu no piespiedu nomas maksas arī tad, ja

starp pusēm nav panākta vienošanās.

Tādējādi uzskatu, ka pastāv

alternatīvi līdzekļi, ar kuriem pamattiesību ierobežojuma

leģitīmais mērķis varētu tikt sasniegts tādā pašā kvalitātē,

vienlaikus mazāk ierobežojot zemes īpašnieku tiesības.

Līdz ar to apstrīdētās normas

neatbilst samērīguma principam un Satversmes 105. pantam.

Satversmes tiesas tiesnesis G.

Kusiņš

Rīgā 2018. gada 26. aprīlī