Satversmes tiesas tiesneša Gunāra Kusiņa atsevišķās domas lietā Nr. 2017-17-01 "Par 2017. gada 1. jūnija likuma "Grozījumi likumā "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju"" 1. panta un 2017. gada 22. jūnija likuma "Grozījums likumā "Par zemes reformu Latvijas Republikas pilsētās"" atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam"

1Satversmes tiesa 2018. gada 12. aprīlī pasludināja

2spriedumu lietā Nr. 2017-17-01 "Par 2017. gada 1. jūnija

3likuma "Grozījumi likumā "Par valsts un pašvaldību

4dzīvojamo māju privatizāciju"" 1. panta un 2017. gada

522. jūnija likuma "Grozījums likumā "Par zemes reformu

6Latvijas Republikas pilsētās"" atbilstību Latvijas

7Republikas Satversmes 1. un 105. pantam" (turpmāk -

8Spriedums).

9Piekrītu Spriedumā atzītajam, ka

10apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 105. pantam. Tomēr nevaru

11piekrist Spriedumā izmantotajai apstrīdēto normu satversmības

12izvērtēšanas metodoloģijai un vairākiem secinājumiem, kas bijuši

13par pamatu šādam nolēmumam.

14Argumentējot savu viedokli, izmantošu Spriedumā lietotos

15saīsinājumus.

1Piekrītu Spriedumā secinātajam, ka apstrīdētās

2normas ierobežo Pieteikumu iesniedzējiem Satversmes 105. panta

3pirmajā un trešajā teikumā noteiktās tiesības (sk. Sprieduma

418.2. punktu). Tāpat Spriedumā pamatoti norādīts uz

5kritērijiem, kuri būtu jāizvērtē, lai noskaidrotu, vai šāds

6ierobežojums atbilst Satversmei, citstarp kritēriju - vai

7pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā

8pieņemtu likumu (sk. Sprieduma 19. un 20. punktu).

9Minētie kritēriji jeb "pamattiesību ierobežojuma

10satversmības tests" tiek izmantots arī citu valstu

11konstitucionālo tiesu nolēmumos. Savukārt Satversmes tiesas

12nolēmumos šis tests tiek konsekventi izmantots praktiski kopš

13tiesas darba pirmsākumiem. Un tas ir likumsakarīgi, jo nonākt pie

14faktos balstīta, argumentēta un pamatota secinājuma par to, ka

15apstrīdētās normas atbilst vai neatbilst Satversmei, iespējams,

16izmantojot noteiktu metodoloģiju. Pamattiesību ierobežojuma

17satversmības tests ir komplekss, loģiski secīgs, turklāt katram

18tā kritērijam ir noteikts mērķis, šie kritēriji papildina viens

19otru un tie nav savstarpēji aptveroši.

1Piekrītu Spriedumā norādītajam: izskatāmajā lietā

2būtiski ir tas, ka Satversmes tiesa jau vērtējusi vairāku

3piespiedu nomas tiesiskās attiecības regulējošu tiesību normu

4satversmību (sk. Sprieduma 21. punktu). Vienlaikus

5uzskatu, ka būtiski ir arī tas, kādu metodoloģiju tiesa iepriekš

6ir izmantojusi, vērtējot zemes īpašniekiem noteikto īpašuma

7tiesību ierobežojumu piespiedu nomas tiesiskajās attiecībās

8satversmību.

9Pirmo reizi tiesību normas, kas noteica piespiedu nomas maksas

10apmēru, Satversmes tiesā tika vērtētas spriedumā lietā Nr.

112008-36-01. Šajā spriedumā izmantots jau pieminētais pamattiesību

12ierobežojuma satversmības tests un atzīts, ka apstrīdētās normas

13neatbilst samērīguma principam un tādēļ arī Satversmes 105.

14pantam. Satversmes tiesa arī deva likumdevējam laiku spriedumā

15konstatēto pamattiesību pārkāpumu novēršanai (sk. Satversmes

16tiesas 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 15.3.

17un 18. punktu).

18Nākamā lieta, kurā Satversmes tiesa vērtēja tiesību normas par

19piespiedu nomas maksas apmēru, bija lieta Nr. 2010-22-01. Tajā

20Satversmes tiesa visupirms izvērtēja, vai apstrīdētajās normās ir

21ietverts pamattiesību ierobežojums, vai šāds ierobežojums

22noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, vai tam ir

23leģitīms mērķis un vai apstrīdētās normas ir piemērotas leģitīmā

24mērķa sasniegšanai. Tomēr, noskaidrojot, vai apstrīdētajās normās

25noteiktais tiesību ierobežojums ir nepieciešams, tiesa atzina, ka

26konkrētajā gadījumā ir izvērtējams jautājums, vai likumdevējs

27ievērojis spriedumā lietā Nr. 2008-36-01 noteikto un pieņēmis

28tādu tiesisko regulējumu, kas mazāk ierobežotu zemes īpašnieku

29īpašuma tiesības (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 27. janvāra

30sprieduma lietā Nr. 2010-22-01 12. un 12.4.2. punktu). Proti,

31spriedumā lietā Nr. 2010-22-01 jautājums par to, vai likumdevējs,

32pieņemot apstrīdētās normas, ir ņēmis vērā Satversmes tiesas

33spriedumā ietvertās atziņas, tika vērtēts samērīguma principa

34kontekstā.

35Turpretī izskatāmajā lietā Satversmes tiesa, atsaucoties uz

36Satversmes tiesas likuma 32. panta otro daļu, kas noteic tiesas

37sprieduma vispārsaistošo spēku, secināja: lai izvērtētu, vai

38apstrīdētās normas ir pieņemtas, ievērojot normatīvajos aktos

39paredzēto kārtību, Satversmes tiesai jānoskaidro, vai likumdevējs

40ir pienācīgi analizējis un pamatojis apstrīdētajās normās

41ietvertā pamattiesību ierobežojuma satversmību kontekstā ar

42tiesas nodibināto judikatūru piespiedu nomas jautājumos (sk.

43Sprieduma 21.3. punktu).

44Nav šaubu, ka Satversmes tiesas spriedums un tajā sniegtā

45tiesību normas interpretācija likumdevējam ir obligāta. Tomēr

46spriedums konkrētā lietā neaptver izmaiņas, kas var notikt pēc tā

47spēkā stāšanās (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 15. jūnija

48sprieduma lietā Nr. 2005-13-0106 10.1. punktu). Satversmes

49tiesas spriedums nenozīmē, ka nepieciešamības gadījumā nav

50iespējams izdarīt grozījumus tiesiskajā regulējumā. Proti,

51likumdevējs arī pēc Satversmes tiesas sprieduma, ja nepieciešams,

52ir tiesīgs ātri reaģēt uz situācijas izmaiņām un pieņemt tādas

53tiesību normas, kas, pēc likumdevēja ieskata, varētu atrisināt

54radušās problēmas. Arī tiesību zinātnē ir norādīts uz gadījumiem,

55kad likumdevējs varētu atkārtoti pieņemt pat tādas tiesību

56normas, kas jau tikušas atzītas par Satversmei neatbilstošām

57(sk.: Rodiņa A., Spale A. 85. panta komentārs. Grām.: Balodis

58R. (zin. red.). Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VI

59nodaļa. Tiesa. VII nodaļa. Valsts kontrole. Rīga: Latvijas

60Vēstnesis, 2013, 142. lpp.). Turklāt, ja Satversmes tiesa jau

61ir vērtējusi apstrīdētajām normām līdzīgu normu, tai ir pienākums

62ievērot savos nolēmumos paustās atziņas tiesiskās sistēmas

63stabilitātes, kontinuitātes, tiesiskuma un vienlīdzības prasību

64dēļ (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma

65lietā Nr. 2011-03-01 14. punktu).

66Uzskatu, ka izskatāmā lieta ir līdzīga lietai Nr. 2010-22-01,

67jo pirms apstrīdēto normu pieņemšanas gan vienā, gan otrā

68gadījumā Satversmes tiesa jau bija izteikusies par zemes

69īpašniekiem piespiedu nomas tiesiskajās attiecībās noteikto

70ierobežojumu satversmību. Tādējādi izskatāmajā lietā bija

71jāizmanto tāda pati metodoloģija, kā spriedumā lietā Nr.

722010-22-01, vai arī jānorāda, kādēļ šī metodoloģija konkrētajā

73gadījumā nebūtu piemērojama. Tomēr Spriedumā tas nav

74izdarīts.

1Spriedumā pēc būtības ir ieviesta jauna pieeja

2jautājumā par to, kā noskaidrot, vai apstrīdētajās normās

3ietvertais pamattiesību ierobežojums ir pieņemts ar pienācīgā

4kārtībā pieņemtu likumu. Šai pieejai nevaru piekrist vairāku

5iemeslu dēļ.

64.1. Līdz šim Satversmes tiesas nolēmumos bija

7nostiprināta atziņa, ka tas, vai likums pieņemts pienācīgā

8kārtībā, izvērtējams saskaņā ar Satversmes 21. pantu. Tajā ir

9ietverts princips, ka Saeima pati nosaka sev darbības kārtību

10(sk. Satversmes tiesas 2002. gada 22. februāra sprieduma lietā

11Nr. 2001-06-03 secinājumu daļas 5. punktu un 2017. gada 19.

12oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-14-01 25.1. punktu). Proti,

13Satversme un Saeimas kārtības rullis izvirza noteiktas prasības

14procesam, kādā tiek izstrādāti un pieņemti normatīvie akti. Tomēr

15gan Satversme, gan Saeimas kārtības rullis atsevišķos gadījumos

16piešķir likumdevējam rīcības brīvību lemt par kārtību, kādā

17izskatīt vienu vai otru likumprojektu.

184.2. Satversmes tiesas process ir balstīts uz

19objektīvās izmeklēšanas principu (sk. Satversmes tiesas 2017.

20gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 12.2.

21punktu). Minētais princips noteic pašai tiesai vairākus

22pienākumus - citstarp objektīvi izvērtēt visus lietas apstākļus.

23Turklāt tiesa izmanto ne vien lietas dalībnieku iesniegtos

24argumentus un pierādījumus, bet šādus argumentus un pierādījumus

25meklē arī pati (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija

26sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 23. punktu).

27Spriedumā atzīts, ka, atkārtoti nosakot zemes īpašnieku

28īpašuma tiesību ierobežojumu piespiedu nomas tiesiskajās

29attiecībās, likumdevēja rīcībā vajadzēja būt šāda lēmuma

30pieņemšanai nepieciešamajai informācijai (sk. Sprieduma 22.

31punktu). Spriedumā ietverta arī vispārīga informācija par

32apstrīdēto normu pieņemšanas gaitu Saeimā (sk. Sprieduma 22.1.

33un 22.2. punktu). Tomēr Spriedums nesatur pilnīgu lietas

34materiālos esošo un tiesas sēdē noskaidroto faktisko apstākļu

35atspoguļojumu par apstrīdēto normu pieņemšanas gaitu. Faktiskās

36situācijas pilnvērtīgs atspoguļojums ir obligāts priekšnoteikums

37tam, lai spriedumā būtu iespējams noskaidrot, vai likumdevēja

38rīcībā bijis viss nepieciešamais un vai likumdevējs ir pienācīgi

39analizējis un pamatojis apstrīdētajās normās ietvertā

40pamattiesību ierobežojuma satversmību.

41Ne vien Satversmes tiesa, bet arī pats likumdevējs jau

42vairākas reizes ir vērtējis piespiedu nomas tiesisko attiecību

43regulējumu. Tādējādi pirms apstrīdēto normu pieņemšanas

44likumdevēja rīcībā ir bijusi noteikta informācija gan par

45problēmām piespiedu nomas maksas tiesiskajā regulējumā, gan par

46Satversmes tiesas judikatūru šajā jautājumā. Arī no lietas

47materiāliem un tiesas sēdē norādītā izriet, ka likumdevēja rīcībā

48bijusi gan citu valsts iestāžu un institūciju, gan arī Saeimas

49deputātu sniegtā informācija. Piemēram, Zemes dienesta 2015. gada

50pārskats "Dalītais īpašums un piespiedu noma daudzdzīvokļu

51mājās Latvijā", likumprojekta "Piespiedu dalītā īpašuma

52tiesisko attiecību privatizētajās daudzdzīvokļu mājās izbeigšanas

53likums" anotācija un ar to saistītā informācija. Vērtējot

54priekšlikumu samazināt nomas maksas apmēru, Atbildīgā komisija un

55Apakškomisija savās sēdēs uzklausīja Finanšu ministrijas,

56Tieslietu ministrijas, Ekonomikas ministrijas un Latvijas

57Pašvaldību savienības sniegto informāciju. Tika uzklausīti arī

58vairāki dzīvokļu īpašnieku un īrnieku biedrības "Tauta pret

59zemes baroniem" pārstāvji, kā arī akciju sabiedrības

60"Pilsētas zemes dienests" pārstāvis zvērināts advokāts

61N. Šlitke. Pēc minēto personu uzklausīšanas deputāti vienojušies

62par 2017. gada 1. jūnija Grozījumu 1. panta redakciju. Tomēr pat

63pie šādiem apstākļiem Spriedumā atzīts, ka no diskusijām, kas

64notikušas apstrīdēto normu izstrādes laikā, nav izsecināms

65pamatojums tam, kādēļ konkrētajos ekonomiskajos un tiesiskajos

66apstākļos apstrīdētajās normās bija nepieciešams noteikt tieši

67šādu piespiedu nomas maksas regulējumu (sk. Sprieduma 22.3.

68punktu).

69Tādējādi uzskatu, ka Spriedumā nav ietverts objektīvās

70izmeklēšanas principa tvērumam atbilstošs faktu konstatējums un

71vērtējums par to, kādēļ informācija, kas konkrētajā gadījumā bija

72likumdevēja rīcībā, pēc Satversmes tiesas ieskata, nav bijusi

73pietiekama apstrīdēto normu pieņemšanai.

744.3. Likumdevējs apstrīdēto normu pieņemšanas gaitā

75bija pievērsies arī jautājumam par to, ka apstākļi kopš

76spriedumiem lietās Nr. 2008-36-01 un Nr. 2010-22-01 bija

77mainījušies un tādēļ nepieciešams pieņemt apstrīdētās normas. Gan

78Atbildīgās komisijas, gan Apakškomisijas sēdēs deputāts A.

79Elksniņš vairākkārt norādīja, ka šā brīža ekonomiskā situācija

80atšķiras no situācijas, kas bijusi 2009. gadā. Depozītu procentu

81likmes kredītiestādēs esot samazinājušas līdz 1,3 procentiem vai

82pat līdz 0,12 procentiem gadā, bet aizdevumi no valsts kases tiek

83izsniegti ar viena procenta likmi (sk. Atbildīgās komisijas

842016. gada 25. maija sēdēs audioierakstu lietas materiālu 2.

85sēj.). Minēto informāciju Apakškomisijas sēdē apstiprināja

86arī Latvijas bankas pārstāvis G. Bērziņš, kurš norādīja, ka ir

87būtiski mainījušās procentu likmes, samazinājušās refinansēšanas

88likmes, naudas tirgus likmes un obligāciju likmes. Piemēram,

89Latvijas valdības ilgtermiņa obligāciju likmes ir samazinājušas

90no 4 līdz 8 procentiem uz 1 līdz 1,5 procentiem (sk.

91Apakškomisijas 2016. gada 14. decembra sēdes audioierakstu lietas

92materiālu 2. sēj.). Tomēr Spriedumā šie apstākļi pēc būtības

93nav vērtēti un līdz ar to nav atspēkots Saeimas arguments par to,

94ka gan faktiskā, gan ekonomiskā situācija kopš iepriekšējiem

95Satversmes tiesas spriedumiem piespiedu nomas lietās ir

96mainījusies.

97Uzskatu, ka lietā esošie materiāli un tiesas sēdē noskaidrotie

98apstākļi bija pietiekami, lai Spriedumā secinātu, ka situācija

99kopš spriedumiem lietās Nr. 2008-36-01 un Nr. 2010-22-01 bija

100mainījusies. Attiecīgi konstatējot, ka situācija ir mainījusies,

101likumdevējs bija tiesīgs atkārtoti lemt par piespiedu nomas

102maksas apmēra ierobežojumiem.

1034.4. Ja Satversmes tiesa secināja, ka izskatāmajā lietā

104apstrīdēto normu pieņemšanā ir konstatējami procesuāla rakstura

105pārkāpumi, tai bija jāvērtē šādu pārkāpumu ietekme uz apstrīdēto

106normu tiesiskumu.

107Satversmes tiesa ir atzinusi, ka ne katrs parlamentārās

108procedūras pārkāpums ir pietiekams pamats, lai uzskatītu, ka

109pieņemtajam aktam nav juridiska spēka. Lai parlamentārās

110procedūras pārkāpuma dēļ kādu aktu atzītu par spēkā neesošu,

111jābūt pamatotām šaubām, ka gadījumā, ja procedūra tiktu ievērota,

112Saeima pieņemtu atšķirīgu lēmumu (sk. Satversmes tiesas 1998.

113gada 13. jūlija sprieduma lietā Nr. 03-04 (98) secinājumu daļas

1143. punktu). Proti, tikai būtisku procesuālo pārkāpumu dēļ

115tiesību norma uzskatāma par prettiesisku.

116Tomēr Spriedumā nav vērtēts, vai konkrētie procesuālie

117pārkāpumi ir uzskatāmi par tādiem, ka gadījumā, ja procedūra

118tiktu ievērota, Saeima pieņemtu citāda satura tiesību normas.

119Iztrūkstot šādam izvērtējumam, nav iespējams secināt, ka

120apstrīdētās normas nav pieņemtas pienācīgā kārtībā.

1214.5. Izskatāmās lietas pamatjautājums bija - vai

122Saeimas noteiktais piespiedu nomas maksas apmēra ierobežojums

123atbilst Satversmei? Ievērojot objektīvās izmeklēšanas principu un

124līdz šim Satversmes tiesas nolēmumos izmantoto pamattiesību

125ierobežojuma satversmības izvērtēšanas metodoloģiju, Spriedumā

126nebija pamata aprobežoties vienīgi ar vērtējumu par to, vai

127apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir

128pieņemts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Spriedumā bija

129jāpārbauda šāda ierobežojuma satversmība pēc būtības. Tomēr

130Spriedumā izmantotās pieejas dēļ Satversmes tiesa nesniedz

131atbildi uz lietas pamatjautājumu par to, vai šis ierobežojums pēc

132satura atbilst Satversmei.

133Turklāt Spriedumā izmantotā pieeja vairākus kritērijus, kas

134Satversmes tiesas nolēmumos ierasti tiek apskatīti saudzējošāku

135līdzekļu kontekstā, pārnes kā kritērijus likumdošanas procesa

136analīzē. Tomēr tas, vai likumdevējs ir pienācīgi analizējis un

137pamatojis apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma

138satversmību kontekstā ar tiesas nodibināto judikatūru piespiedu

139nomas jautājumos, bija jānoskaidro, izvērtējot šāda ierobežojuma

140atbilstību samērīguma principam.

141Tādējādi Spriedumā izmantotā pieeja apstrīdēto normu

142satversmības izvērtēšanai nav pamatota un tās dēļ Satversmes

143tiesa nav sniegusi argumentētu atbildi uz izskatāmās lietas

144pamatjautājumu.

145Ņemot vērā visu iepriekš minēto, kā

146arī lietas materiālos esošo un tiesas sēdē noskaidroto, uzskatu,

147ka apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums ir

148noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu.

1Lai izskatāmajā lietā izvērtētu, vai apstrīdētās

2normas atbilst Satversmei, Spriedumā bija jānoskaidro, vai

3apstrīdētajās normās ietvertajam ierobežojumam ir leģitīms

4mērķis, vai apstrīdētās normas piemērotas leģitīmā mērķa

5sasniegšanai un šāds ierobežojums ir nepieciešams.

6Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka piespiedu nomas maksas

7apmēra ierobežojums ir vērsts uz to, lai pasargātu dzīvokļu

8īpašniekus no nesamērīgi augstiem mājas uzturēšanas izdevumiem.

9Tādējādi šāda ierobežojuma leģitīmais mērķis ir citu cilvēku

10tiesību aizsardzība (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 15.

11aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 12.1. punktu un 2011. gada

1227. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-22-01 12.3. punktu).

13Turklāt apstrīdētās normas ir piemērots līdzeklis ierobežojuma

14leģitīmā mērķa sasniegšanai (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

1515. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 14.1. punktu).

16Arī izskatāmajā lietā no Atbildīgās komisijas un

17Apakškomisijas sēdēs norādītā secināms, ka apstrīdētās normas

18pieņemtas ar mērķi aizsargāt dzīvokļu īpašnieku tiesības (sk.

19Apakškomisijas 2017. gada 5. aprīļa sēdes un Atbildīgās komisijas

202017. gada 17. maija sēdes audioierakstus lietas materiālu 2.

21sēj.). Tādējādi ir saskatāma cēloņsakarība starp

22apstrīdētajām normām un tajās ietvertā zemes īpašnieku

23pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi. Proti, apstrīdētās

24normas procentuāli ierobežo nomas maksas maksimālo apmēru

25situācijās, kad zemes īpašnieks un dzīvokļa īpašnieks nespēj

26vienoties.

27Līdz ar to uzskatu, ka apstrīdētajām

28normām ir leģitīms mērķis un tās ir piemērotas leģitīmā mērķa

29sasniegšanai.

1Apstrīdētajā normā noteiktais tiesību ierobežojums

2ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat

3iedarbīgi un kurus izvēloties pamattiesības tiktu ierobežotas

4mazāk (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija

5sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19.

6punktu). Satversmes tiesai jāpārbauda, vai likumdevējs,

7ierobežojot personas pamattiesības, ir pienācīgi izvērtējis, vai

8nepastāv alternatīvi līdzekļi, kas personai Satversmē noteiktās

9pamattiesības aizskartu mazāk (sk., piemēram, Satversmes

10tiesas 2011. gada 27. janvāra sprieduma lietā Nr. 2010-22-01

1112.4.2. punktu). Citstarp pamatojoties uz objektīvās

12izmeklēšanas principu, Satversmes tiesai ir jāmeklē un jāvērtē

13alternatīvie līdzekļi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013.

14gada 5. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2012-20-03 11.2. punktu, kā

15arī: Statkus S. Samērīguma otrais elements - pamattiesību

16ierobežojuma nepieciešamība. Jurista Vārds, 2017. gada 19.

17augusts, Nr. 36).

18Pēc Pieteikumu iesniedzēju ieskata, likumdevējs nebija

19izvērtējis alternatīvus līdzekļus, ar kuriem būtu iespējams

20sasniegt pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi. Savukārt

21Saeima uzsvēra, ka iespējas izmantot alternatīvus līdzekļus

22konkrētajā situācijā ir ļoti ierobežotas un vienīgi apstrīdēto

23normu regulējums var efektīvi nodrošināt leģitīmā mērķa

24sasniegšanu.

25Lai noteiktu tādu piespiedu nomas maksas regulējumu, kurš

26nebūtu pretrunā ar Satversmi, izvērtējums par to, kā šo nomas

27maksu salīdzināt ar citām līdzīgām situācijām, jāveic

28likumdevējam. Uzskatu, ka piespiedu nomas attiecības, kas

29veidojas starp vairākām privātpersonām, ir salīdzināmas ar

30situāciju, kad privātpersonām piederoša daudzdzīvokļu māja

31atrodas uz publiskai personai piekrītoša vai piederoša

32zemesgabala. Minētās tiesiskās attiecības citstarp tiek regulētas

33ar Ministru kabineta 2007. gada 30. oktobra noteikumiem Nr. 735

34"Noteikumi par publiskas personas zemes nomu" (turpmāk

35- arī Noteikumi Nr. 735). Saskaņā ar šo noteikumu 7.2.

36apakšpunktu no 2010. gada 1. janvāra apbūvēta zemesgabala nomas

37maksu gadā nosaka 1,5 procentu apmērā no zemes kadastrālās

38vērtības. Savukārt atbilstoši Noteikumu Nr. 735 7.1

39punktam nomnieks papildus nomas maksai maksā iznomātājam likumos

40noteiktos nodokļus. Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis S. Bērtaitis

41norādīja, ka Noteikumi Nr. 735 ir vērsti uz to, lai izvairītos no

42publisko līdzekļu izšķērdēšanas. Proti, šādas piespiedu nomas

43maksas likmei ir jābūt tādai, lai nenotiktu valsts līdzekļu

44izšķērdēšana (sk. 2018. gada 6. marta tiesas sēdes stenogrammu

45lietas materiālu 6. sēj. 145. lp.).

46Nosakot apstrīdētajās normās piespiedu nomas maksas apmēru,

47Saeima ir ņēmusi vērā, ka zemes īpašnieks maksās arī nekustamā

48īpašuma nodokli par zemi. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka viens

49no apstākļiem, kas jāņem vērā, lai noteiktu, vai apstrīdētajās

50normās noteiktais piespiedu nomas maksas maksimālais apmērs pilda

51atlīdzības funkciju, ir zemes īpašnieka pienākums maksāt

52nekustamā īpašuma nodokli (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

5315. aprīļa sprieduma lietā sprieduma lietā Nr. 2008-36-01 15.3.

54punktu). Regulējums, kas noteica nomnieka pienākumu papildus

55nomas maksai kompensēt iznomātājam nekustamā īpašuma nodokļa par

56zemi maksājumu, Likumā par dzīvojamo māju privatizāciju nav spēkā

57kopš 2014. gada 1. oktobra, bet Likumā par zemes reformu pilsētās

58- kopš 2015. gada 1. janvāra.

59Zemes īpašniekam ir pienākums normatīvajos aktos noteiktajā

60termiņā maksāt nekustamā īpašuma nodokli par zemi neatkarīgi no

61tā, vai viņš ir vienojies ar daudzdzīvokļu mājas īpašniekiem par

62piespiedu nomas maksas apmēru. Proti, regulējums, kas nenosaka

63konkrētu piespiedu nomas maksas apmēru, bet gan tikai maksimāli

64pieļaujamo maksu ar formulējumu "līdz", var radīt

65situāciju, ka gadījumā, ja starp pusēm nav panākta vienošanās,

66ienākums no īpašuma netiek gūts, bet zemes īpašniekam ir jāsedz

67īpašuma uzturēšanas izdevumi un jāmaksā nekustamā īpašuma

68nodoklis. Arī apstrīdētās normas var radīt situāciju, ka nomas

69maksas apmērs nav noteikts, jo zemes īpašnieks un dzīvokļa

70īpašnieks par to nevar vienoties, bet zemes īpašniekam arī šajā

71laikā jāmaksā nekustamā īpašuma nodoklis. Turklāt apstrīdētās

72normas nedod iespēju piedzīt nomas maksu vienkāršotā veidā -

73parāda ārpustiesas atgūšanas procedūrā, brīdinājuma kārtībā vai

74ceļot maza apmēra prasību (sk. arī pieteikumu lietas materiālu

751. sēj. 6. lp.).

76Turpretī Noteikumos Nr. 735 piespiedu nomas maksas apmērs un

77pienākums kompensēt nekustamā īpašuma nodokli ir precīzi

78regulēts. Proti, starp pusēm nevar pastāvēt strīds par nomas

79maksas apmēru. Noteikumu Nr. 735 regulējums ļauj iznomātājam

80piespiedu nomas maksas un minētās kompensācijas piedziņai

81izmantot Civilprocesa likumā paredzētās t.s. "vienkāršotās

82procedūras". Tādējādi, salīdzinot piespiedu nomas maksas

83regulējumu, kas ietverts Noteikumos Nr. 735, ar apstrīdēto normu

84regulējumu, secināms, ka piespiedu nomas attiecībās zemes

85īpašnieks - privātpersona - atrodas nelabvēlīgākā situācijā nekā

86publiska persona. Šādu situāciju nevar uzskatīt par atbilstošu

87taisnīguma principam, un to nevar attaisnot ar publisko līdzekļu

88izšķērdēšanas novēršanu. Konkrētajā gadījumā par taisnīgu

89piespiedu nomas maksas regulējumu būtu uzskatāms tāds, kas ļauj

90saņemt pienācīgu atlīdzību par zemes iznomāšanu, vienlaicīgi

91dodot iespēju zemes īpašniekam samaksāt nekustamā īpašuma nodokli

92un piedzīt vismaz daļu no piespiedu nomas maksas arī tad, ja

93starp pusēm nav panākta vienošanās.

94Tādējādi uzskatu, ka pastāv

95alternatīvi līdzekļi, ar kuriem pamattiesību ierobežojuma

96leģitīmais mērķis varētu tikt sasniegts tādā pašā kvalitātē,

97vienlaikus mazāk ierobežojot zemes īpašnieku tiesības.

98Līdz ar to apstrīdētās normas

99neatbilst samērīguma principam un Satversmes 105. pantam.

100Satversmes tiesas tiesnesis G.

101Kusiņš

102Rīgā 2018. gada 26. aprīlī