4. pants

Vienlaikus demokrātiskai valstij nav jāgaida

apdraudējuma iestāšanās, bet tai vajag aizsargāt sevi ar

iedarbīgiem pasākumiem vēl pirms tā. Tādējādi es nonāku pie

nākamā punkta, vai lietā ir pārbaudīts, vai ir šādi pasākumi un

vai tie ir iedarbīgi, kuri turklāt mazākā mērā ierobežotu

politisko partiju aģitāciju valodas izvēles dēļ, bet vienlaikus

iedarbīgi vērstos pret reālu valsts drošības apdraudējumu

izteikumu satura dēļ.

Manuprāt, ja Satversmes tiesa saskatīja, ka valstī pastāv

nacionālās drošības apdraudējums un apstrīdētās normas mērķis ir

vērsts uz nacionālās drošības aizsardzību, tad bija jāņem vērā,

ka valsts ir paredzējusi plašus un precīzāk mērķētus aizsardzības

mehānismus, kas adresēti tieši pret valsts drošību vērstai

rīcībai un izteikumu saturam. Taču Satversmes tiesas vairākums

nemaz neaplūkoja valsts jau ieviestos tiesiskos mehānismus, to

piemērotību un samērību tieši ar tiesas identificēto

apdraudējumu.

Politisko partiju likuma 7. panta pirmā daļa noteic, ka

partijai ir tiesības veikt publisku darbību, kas nav pretrunā ar

normatīvajiem aktiem. Likuma 7. panta ceturtā un piektā daļa

īpaši uzsver, ka partijai tās darbībā aizliegts vērsties pret

Latvijas Republikas vai citu demokrātisku valstu neatkarību,

teritoriālo nedalāmību, izteikt vai izplatīt priekšlikumus par

Latvijas Republikas vai citas demokrātiskas valsts iekārtas

vardarbīgu grozīšanu, aicināt nepildīt likumus, ja tādējādi tiek

apdraudēta valsts drošība, sabiedriskā drošība vai kārtība,

sludināt vardarbību vai terorismu, klaju nacisma, fašisma vai

komunisma ideoloģiju, propagandēt karu, veikt darbības, kas

vērstas uz nacionālā, etniskā, rasu, reliģiskā naida vai

nesaticības izraisīšanu, slavēt vai aicināt izdarīt noziedzīgus

nodarījumus. Partijām to darbībā aizliegts sniegt atbalstu, tajā

skaitā arī informatīvu (propagandas), personām vai valstīm, kas

grauj vai apdraud demokrātisku valstu teritoriālo nedalāmību,

suverenitāti un neatkarību vai konstitucionālo iekārtu. Likuma

38. panta otrā daļa noteic: ja prokuratūra vai valsts drošības

iestāde konstatē pazīmes, kas liecina par iespējamu partijas

prettiesisku darbību, kura vērsta pret valsts drošību vai var tai

kaitēt, vai citādi ir pretrunā ar Satversmi, vai tās darbības

liecina par Politisko partiju likuma 7. panta ceturtajā vai

piektajā daļā minētajiem pārkāpumiem, prokuratūra vai valsts

drošības iestāde brīdina partiju par šādu darbību nepieļaujamību,

bet, ja partija noteiktajā termiņā nav novērsusi pārkāpumu vai

izdara pārkāpumu, par kura nepieļaujamību iepriekš ir brīdināta,

tad saskaņā ar likuma 45.3 panta pirmo un otro daļu

prokurors ceļ prasību Rīgas pilsētas tiesā par partijas darbības

izbeigšanu. Saeima ar 2022. gada 16. jūnija likumu

"Grozījumi Politisko partiju likumā", kas stājās spēkā

2022. gada 23. jūnijā, noteica, ka arī pirms vēl tiesā tiek celta

prasība par partijas darbības izbeigšanu tiesa var izskatīt

jautājumu par aizliegumu partijai veikt publisko darbību,

tostarp, pēc prokurora motivēta pieteikuma. Šo pieteikumu tiesai

vai tiesnesim jāizlemj ātri - 15 dienu laikā (sk. Politisko

partiju likuma 45.1 panta pirmo un otro daļu).

Turklāt, likuma 45.1 panta trešā daļa noteic, ka

gadījumā, ja kavēšanās pieņemt lēmumu par aizliegumu partijai

veikt publisko darbību varētu radīt valsts vai sabiedriskās

drošības apdraudējumu, pieteikumu par aizliegumu partijai veikt

publisko darbību tiesa vai tiesnesis izlemj ne vēlāk kā nākamajā

darbdienā pēc pieteikuma saņemšanas. Tiesas lēmums ir pārsūdzams,

bet aizliegums ir izpildāms un paliek ir spēkā līdz dienai, kad

spriedums stājas likumīgā spēkā (sk. Politisko partiju likuma

45.2 panta otro daļu). Šāds likums tika pieņemts

tieši, lai vērstos pret tām politiskajām partijām, kuras savā

darbībā atbalsta Krievijas agresīvo politiku, apdraud Latvijas

drošību un nacionālās intereses (sk. 13. Saeimas likumprojekta

Nr. 1431/Lp13 anotāciju, pieejama www.saeima.lv). Tādējādi

valsts var individualizēti vērsties pret konkrētu politisko

partiju, kura savā publiskajā darbībā, tostarp priekšvēlēšanu

aģitācijas laikā, rada valsts drošības apdraudējumu. Šādas

partijas darbību ierobežojošs lēmums tiek pieņemts, pārbaudot

konkrētus apstākļus, īsā termiņā, stājas spēkā nekavējoties un

aizliegums paliek spēkā līdz dienai, kad spriedums stājas

likumīgā spēkā.

Tāpat Krimināllikuma X nodaļa paredz atbildību par

kriminālatbildību par noziegumiem pret valsti.

Visbeidzot, ja apstrīdētā norma tiešām būtu vērsta, lai

novērstu nacionālās drošības apdraudējumu, tad tiesiskās sekas,

kas paredzētas par apstrīdētās normas pārkāpšanu, ir acīmredzami

nesamērīgi vājas, jo paredz vienīgi finansiālu sankciju - šādai

priekšvēlēšanu aģitācijai iztērētā finansējuma atmaksāšanu un

nelielu administratīvo sodu (sk. Priekšvēlēšanu aģitācijas

likuma 5.1 panta trešo daļu un 35. pantu).