4. pants

1Vienlaikus demokrātiskai valstij nav jāgaida

2apdraudējuma iestāšanās, bet tai vajag aizsargāt sevi ar

3iedarbīgiem pasākumiem vēl pirms tā. Tādējādi es nonāku pie

4nākamā punkta, vai lietā ir pārbaudīts, vai ir šādi pasākumi un

5vai tie ir iedarbīgi, kuri turklāt mazākā mērā ierobežotu

6politisko partiju aģitāciju valodas izvēles dēļ, bet vienlaikus

7iedarbīgi vērstos pret reālu valsts drošības apdraudējumu

8izteikumu satura dēļ.

9Manuprāt, ja Satversmes tiesa saskatīja, ka valstī pastāv

10nacionālās drošības apdraudējums un apstrīdētās normas mērķis ir

11vērsts uz nacionālās drošības aizsardzību, tad bija jāņem vērā,

12ka valsts ir paredzējusi plašus un precīzāk mērķētus aizsardzības

13mehānismus, kas adresēti tieši pret valsts drošību vērstai

14rīcībai un izteikumu saturam. Taču Satversmes tiesas vairākums

15nemaz neaplūkoja valsts jau ieviestos tiesiskos mehānismus, to

16piemērotību un samērību tieši ar tiesas identificēto

17apdraudējumu.

18Politisko partiju likuma 7. panta pirmā daļa noteic, ka

19partijai ir tiesības veikt publisku darbību, kas nav pretrunā ar

20normatīvajiem aktiem. Likuma 7. panta ceturtā un piektā daļa

21īpaši uzsver, ka partijai tās darbībā aizliegts vērsties pret

22Latvijas Republikas vai citu demokrātisku valstu neatkarību,

23teritoriālo nedalāmību, izteikt vai izplatīt priekšlikumus par

24Latvijas Republikas vai citas demokrātiskas valsts iekārtas

25vardarbīgu grozīšanu, aicināt nepildīt likumus, ja tādējādi tiek

26apdraudēta valsts drošība, sabiedriskā drošība vai kārtība,

27sludināt vardarbību vai terorismu, klaju nacisma, fašisma vai

28komunisma ideoloģiju, propagandēt karu, veikt darbības, kas

29vērstas uz nacionālā, etniskā, rasu, reliģiskā naida vai

30nesaticības izraisīšanu, slavēt vai aicināt izdarīt noziedzīgus

31nodarījumus. Partijām to darbībā aizliegts sniegt atbalstu, tajā

32skaitā arī informatīvu (propagandas), personām vai valstīm, kas

33grauj vai apdraud demokrātisku valstu teritoriālo nedalāmību,

34suverenitāti un neatkarību vai konstitucionālo iekārtu. Likuma

3538. panta otrā daļa noteic: ja prokuratūra vai valsts drošības

36iestāde konstatē pazīmes, kas liecina par iespējamu partijas

37prettiesisku darbību, kura vērsta pret valsts drošību vai var tai

38kaitēt, vai citādi ir pretrunā ar Satversmi, vai tās darbības

39liecina par Politisko partiju likuma 7. panta ceturtajā vai

40piektajā daļā minētajiem pārkāpumiem, prokuratūra vai valsts

41drošības iestāde brīdina partiju par šādu darbību nepieļaujamību,

42bet, ja partija noteiktajā termiņā nav novērsusi pārkāpumu vai

43izdara pārkāpumu, par kura nepieļaujamību iepriekš ir brīdināta,

44tad saskaņā ar likuma 45.3 panta pirmo un otro daļu

45prokurors ceļ prasību Rīgas pilsētas tiesā par partijas darbības

46izbeigšanu. Saeima ar 2022. gada 16. jūnija likumu

47"Grozījumi Politisko partiju likumā", kas stājās spēkā

482022. gada 23. jūnijā, noteica, ka arī pirms vēl tiesā tiek celta

49prasība par partijas darbības izbeigšanu tiesa var izskatīt

50jautājumu par aizliegumu partijai veikt publisko darbību,

51tostarp, pēc prokurora motivēta pieteikuma. Šo pieteikumu tiesai

52vai tiesnesim jāizlemj ātri - 15 dienu laikā (sk. Politisko

53partiju likuma 45.1 panta pirmo un otro daļu).

54Turklāt, likuma 45.1 panta trešā daļa noteic, ka

55gadījumā, ja kavēšanās pieņemt lēmumu par aizliegumu partijai

56veikt publisko darbību varētu radīt valsts vai sabiedriskās

57drošības apdraudējumu, pieteikumu par aizliegumu partijai veikt

58publisko darbību tiesa vai tiesnesis izlemj ne vēlāk kā nākamajā

59darbdienā pēc pieteikuma saņemšanas. Tiesas lēmums ir pārsūdzams,

60bet aizliegums ir izpildāms un paliek ir spēkā līdz dienai, kad

61spriedums stājas likumīgā spēkā (sk. Politisko partiju likuma

6245.2 panta otro daļu). Šāds likums tika pieņemts

63tieši, lai vērstos pret tām politiskajām partijām, kuras savā

64darbībā atbalsta Krievijas agresīvo politiku, apdraud Latvijas

65drošību un nacionālās intereses (sk. 13. Saeimas likumprojekta

66Nr. 1431/Lp13 anotāciju, pieejama www.saeima.lv). Tādējādi

67valsts var individualizēti vērsties pret konkrētu politisko

68partiju, kura savā publiskajā darbībā, tostarp priekšvēlēšanu

69aģitācijas laikā, rada valsts drošības apdraudējumu. Šādas

70partijas darbību ierobežojošs lēmums tiek pieņemts, pārbaudot

71konkrētus apstākļus, īsā termiņā, stājas spēkā nekavējoties un

72aizliegums paliek spēkā līdz dienai, kad spriedums stājas

73likumīgā spēkā.

74Tāpat Krimināllikuma X nodaļa paredz atbildību par

75kriminālatbildību par noziegumiem pret valsti.

76Visbeidzot, ja apstrīdētā norma tiešām būtu vērsta, lai

77novērstu nacionālās drošības apdraudējumu, tad tiesiskās sekas,

78kas paredzētas par apstrīdētās normas pārkāpšanu, ir acīmredzami

79nesamērīgi vājas, jo paredz vienīgi finansiālu sankciju - šādai

80priekšvēlēšanu aģitācijai iztērētā finansējuma atmaksāšanu un

81nelielu administratīvo sodu (sk. Priekšvēlēšanu aģitācijas

82likuma 5.1 panta trešo daļu un 35. pantu).