3. pants

Izspriežot lietu Nr. 2011-03-01, Satversmes tiesai

visupirms bija jāvērtē, ciktāl ir mainījušies lietas faktiskie

apstākļi, lai faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtību

atzītu par atbilstošu Satversmes 109. pantam.

3.1. Sprieduma 14. punktā norādīts, ka gadījumā

"ja apstrīdētā norma neatbilst faktiskajai sociālajai

realitātei vai nonāk pretrunā ar tiesiskajām attiecībām, kas

sabiedrības attīstības gaitā kļuvušas par dominējošām, var tikt

pārskatīta šīs normas konstitucionalitāte. [..] Tādēļ Spriedumā

lietā Nr. 2000-08-0109 izdarītie secinājumi ir attiecināmi uz

izskatāmo lietu tiktāl, ciktāl sociālā realitāte un tiesisko

attiecību konteksts nav mainījies".

Diemžēl Spriedumā Satversmes tiesa nav norādījusi uz būtiskām

lietas faktisko apstākļu izmaiņām vai pamatojusi to, ka pastāvošo

tiesisko attiecību kontekstā būtu pārskatāma apstrīdēto normu

konstitucionalitāte.

3.2. Satversmes tiesa ir vērtējusi faktisko sociālās

apdrošināšanas iemaksu kārtību autonomi kā principu (sistēmu) un

Sprieduma 24. punktā secinājusi, ka faktisko sociālās

apdrošināšanas iemaksu kārtība atbilst sociāli atbildīgas valsts

principam un līdz ar to arī Satversmes 1. un 109.

pantam.

Nav šaubu, ka valsts var izvēlēties sociālās apdrošināšanas

iemaksu uzskaites kārtību. Tāpēc faktisko iemaksu kārtība kā

princips, ja to aplūko atrauti no sociālās realitātes, nav

pretrunā nedz ar Satversmes 1., nedz 109. pantu. Taču nevar

piekrist Spriedumā paustajiem secinājumiem, ka valstī ir

izveidots pietiekami efektīvs mehānisms, ar kura palīdzību

persona var panākt to, lai darba devējs pienācīgā apmērā veic

sociālās apdrošināšanas iemaksas.