4. pants

1Spriedumā uzsvērts, ka likumdevējam, veidojot

2sociālās apdrošināšanas sistēmu, lai īstenotu Satversmē

3garantētās personu pamattiesības uz sociālo nodrošinājumu, ir

4konstitucionāls pienākums izveidot efektīvu šo tiesību normu

5īstenošanas mehānismu. Vienlaikus Satversmes tiesa norāda, ka

6atbildība par ilgtspējīgu pensiju sistēmu ir sadalīta starp

7valsti, darba devēju un darba ņēmēju. Apstrīdētās normas nedz

8atceļot darba devēja pienākumu veikt likumā noteiktās sociālās

9apdrošināšanas iemaksas, nedz atbrīvojot likumdevēju no

10konstitucionālā pienākuma izveidot tādu mehānismu, lai izpildvara

11pienācīgi iekasētu sociālās apdrošināšanas iemaksas. No tā tiesa

12pamatoti secina, ka personai ir tiesības pieprasīt, lai darba

13devējs veic un valsts pienācīgā kārtībā iekasē sociālās

14apdrošināšanas iemaksas (sk. Sprieduma 25. punktu).

154.1. Savukārt Sprieduma 27. punktā Satversmes tiesa

16nevis pārbauda, vai pastāv efektīvs faktisko sociālās

17apdrošināšanas iemaksu veikšanas mehānisms, bet analizē, vai

18šobrīd ir paredzēts efektīvs mehānisms, ar kura palīdzību persona

19var iegūt informāciju par sociālās apdrošināšanas iemaksu

20veikšanu.

21Pēc būtības visas minētās metodes, kā persona varētu sekot

22līdzi tam, vai darba devējs pienācīgā apmērā veic sociālās

23apdrošināšanas iemaksas, ir vērtējamas kā sociālā kontrole. Tomēr

24sociālā kontrole nevar aizstāt valsts pienākumu kontrolēt nodokļu

25nomaksu, jo vienīgi valstij ir piešķirti piespiedu līdzekļi, lai

26panāktu normatīvajos aktos noteikto pienākumu izpildi. Pat tad,

27ja persona ir pienācīgi kontrolējusi sociālās apdrošināšanas

28iemaksu veikšanu un ziņojusi atbildīgajām valsts institūcijām par

29darba devēja izvairīšanos no pienākuma pildīšanas, tai tomēr

30netiek garantēta pilnīga šo iemaksu veikšana. Persona nevar

31ietekmēt ne darba devēja rīcību, ne tās institūcijas (Valsts

32ieņēmumu dienesta, turpmāk arī - VID) darbību, kas uzrauga

33sociālās apdrošināšanas iemaksu veikšanu, bet nākotnē tieši

34persona var ciest no tā, ka abi minētie subjekti nav pienācīgi

35pildījuši savus pienākumus.

36Sociālā kontrole var kalpot vienīgi

37kā papildu mehānisms. Tā nav uzskatāma par efektīvu mehānismu

38faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtības

39nodrošināšanai.

404.2. Sprieduma 28. punktā, atsaucoties uz VID sniegto

41informāciju, secināts, ka valstī ir izveidots pienācīgs piespiedu

42mehānisms, lai panāktu to, ka darba devējs veic ar likumu

43noteiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas, jo nodokļu

44iekasēšanas efektivitāte esot aptuveni 96 procenti.

45Arī VID pārstāve 2011. gada 29. novembrī tiesas sēdē norādīja,

46ka saistībā ar sociālās apdrošināšanas vispārīgo principu maiņu

47VID esot "pārskatījis darba organizācijas prioritātes. [..]

48Nodokļu parādu iekasēšanas procesā par prioritāti esot izvirzīta

49tieši sociālās apdrošināšanas iemaksu parādu iekasēšana un līdz

50ar to arī savlaicīga nokavēto maksājumu piedziņas uzsākšana.

51Īpašu uzmanību VID pievēršot parādniekiem, kuru darba ņēmēji

52tuvākajā laikā sasniegs likumā noteikto pensijas vecumu"

53(Sprieduma 28. punkts, sk. arī lietas materiālu 2. sēj. 126.

54lpp.). Tomēr tiesas sēdē netika konstatēts, kādā publiski

55pieejamā normatīvajā aktā minētās prioritātes ir noteiktas un

56līdz ar to - cik tās ir stabilas un kam tās ir saistošas.

57Vienlaikus jākonstatē, ka tiesas sēdē 2011. gada 15. novembrī

58VID pārstāve norādīja uz citu prioritāti - uzņēmējdarbības

59saglabāšanu: "uzņēmējiem esot dota iespēja risināt savas

60finansiālās grūtības, izmantojot likumā "Par nodokļiem un

61nodevām" paredzētās tiesības lūgt nokavēto nodokļu maksājumu

62samaksas termiņa pagarinājumu, termiņa sadalīšanu vai atļauju uz

63laiku atlikt nodokļu maksājumu samaksu un veikt citus

64normatīvajos aktos noteiktus pasākumus" (Sprieduma 9.

65punkts, sk. arī lietas materiālu 2. sēj. 59. lpp.).

66Turklāt tiesai iesniegtā statistika ir selektīva un nav

67pārliecinoša. Pirmkārt, minētie skaitļi tikai apliecina, ka

68sociālās apdrošināšanas iemaksas ir pilnīgi vai daļēji veiktas

69(nav norādīts, ka tās ir piedzītas) par 95,8 procentiem darba

70ņēmēju vecumā virs 50 gadiem. Nav norādīti skaitļi, kas attiektos

71uz jaunākiem darba ņēmējiem. Otrkārt, VID mājaslapā sniegtās

72ziņas par nodokļu parāda struktūru 2011. gada 1. novembrī

73liecina, ka sociālās apdrošināšanas iemaksu parāds ir 129,59

74miljoni latu, no kuriem VID par reāli piedzenamiem atzīst tikai

7550,39 miljonus latu (sk. http://www.vid.gov.lv/default.aspx?tabid=11&id=5406&hl=1).

76Likumdevējs, jau pieņemot apstrīdētās normas, ir pieļāvis

77iespēju, ka kādas personas, to skaitā darba devējs, varētu

78nepildīt tām ar likumu uzliktos pienākumus. Apstrīdētās normas

79pēc būtības sevī ietver atziņu, ka ne visas iemaksas tiks

80izdarītas un ne visas arī piedzītas. Pretējā gadījumā šo normu

81jēga vispār nebūtu saskatāma.

82Liekot pašam darba ņēmējam rūpēties par faktisko sociālās

83apdrošināšanas iemaksu kontroli, likumdevējs ir pārlicis

84konstitucionālo pienākumu no darba devēja un valsts uz personu.

85Taču Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka apdrošināmās personas

86nedrīkst ciest tādēļ, ka citas personas nepilda vai nepienācīgi

87pilda savus likumā noteiktos pienākumus. Citādi mehānisms, kas

88radīts konstitucionālo tiesību realizācijai, neatbilstu savam

89mērķim (sk. Sprieduma lietā Nr. 2000-08-0109 secinājumu daļas

9024. rindkopu). Līdz ar to gadījumos, kad personas

91pamattiesības uz sociālo nodrošinājumu ir atkarīgas no kādai

92citai personai likumos noteikto pienākumu izpildes, šo

93pamattiesību efektīvu īstenošanu nodrošina vienīgi valsts rīcībā

94esošais piespiedu mehānisms.

95Tādējādi likumdevējs nav pienācīgi

96izpildījis savu pienākumu izveidot efektīvu sistēmu, saskaņā ar

97kuru tiktu īstenotas personu tiesības uz sociālo

98nodrošinājumu.