4. pants

Spriedumā uzsvērts, ka likumdevējam, veidojot

sociālās apdrošināšanas sistēmu, lai īstenotu Satversmē

garantētās personu pamattiesības uz sociālo nodrošinājumu, ir

konstitucionāls pienākums izveidot efektīvu šo tiesību normu

īstenošanas mehānismu. Vienlaikus Satversmes tiesa norāda, ka

atbildība par ilgtspējīgu pensiju sistēmu ir sadalīta starp

valsti, darba devēju un darba ņēmēju. Apstrīdētās normas nedz

atceļot darba devēja pienākumu veikt likumā noteiktās sociālās

apdrošināšanas iemaksas, nedz atbrīvojot likumdevēju no

konstitucionālā pienākuma izveidot tādu mehānismu, lai izpildvara

pienācīgi iekasētu sociālās apdrošināšanas iemaksas. No tā tiesa

pamatoti secina, ka personai ir tiesības pieprasīt, lai darba

devējs veic un valsts pienācīgā kārtībā iekasē sociālās

apdrošināšanas iemaksas (sk. Sprieduma 25. punktu).

4.1. Savukārt Sprieduma 27. punktā Satversmes tiesa

nevis pārbauda, vai pastāv efektīvs faktisko sociālās

apdrošināšanas iemaksu veikšanas mehānisms, bet analizē, vai

šobrīd ir paredzēts efektīvs mehānisms, ar kura palīdzību persona

var iegūt informāciju par sociālās apdrošināšanas iemaksu

veikšanu.

Pēc būtības visas minētās metodes, kā persona varētu sekot

līdzi tam, vai darba devējs pienācīgā apmērā veic sociālās

apdrošināšanas iemaksas, ir vērtējamas kā sociālā kontrole. Tomēr

sociālā kontrole nevar aizstāt valsts pienākumu kontrolēt nodokļu

nomaksu, jo vienīgi valstij ir piešķirti piespiedu līdzekļi, lai

panāktu normatīvajos aktos noteikto pienākumu izpildi. Pat tad,

ja persona ir pienācīgi kontrolējusi sociālās apdrošināšanas

iemaksu veikšanu un ziņojusi atbildīgajām valsts institūcijām par

darba devēja izvairīšanos no pienākuma pildīšanas, tai tomēr

netiek garantēta pilnīga šo iemaksu veikšana. Persona nevar

ietekmēt ne darba devēja rīcību, ne tās institūcijas (Valsts

ieņēmumu dienesta, turpmāk arī - VID) darbību, kas uzrauga

sociālās apdrošināšanas iemaksu veikšanu, bet nākotnē tieši

persona var ciest no tā, ka abi minētie subjekti nav pienācīgi

pildījuši savus pienākumus.

Sociālā kontrole var kalpot vienīgi

kā papildu mehānisms. Tā nav uzskatāma par efektīvu mehānismu

faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtības

nodrošināšanai.

4.2. Sprieduma 28. punktā, atsaucoties uz VID sniegto

informāciju, secināts, ka valstī ir izveidots pienācīgs piespiedu

mehānisms, lai panāktu to, ka darba devējs veic ar likumu

noteiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas, jo nodokļu

iekasēšanas efektivitāte esot aptuveni 96 procenti.

Arī VID pārstāve 2011. gada 29. novembrī tiesas sēdē norādīja,

ka saistībā ar sociālās apdrošināšanas vispārīgo principu maiņu

VID esot "pārskatījis darba organizācijas prioritātes. [..]

Nodokļu parādu iekasēšanas procesā par prioritāti esot izvirzīta

tieši sociālās apdrošināšanas iemaksu parādu iekasēšana un līdz

ar to arī savlaicīga nokavēto maksājumu piedziņas uzsākšana.

Īpašu uzmanību VID pievēršot parādniekiem, kuru darba ņēmēji

tuvākajā laikā sasniegs likumā noteikto pensijas vecumu"

(Sprieduma 28. punkts, sk. arī lietas materiālu 2. sēj. 126.

lpp.). Tomēr tiesas sēdē netika konstatēts, kādā publiski

pieejamā normatīvajā aktā minētās prioritātes ir noteiktas un

līdz ar to - cik tās ir stabilas un kam tās ir saistošas.

Vienlaikus jākonstatē, ka tiesas sēdē 2011. gada 15. novembrī

VID pārstāve norādīja uz citu prioritāti - uzņēmējdarbības

saglabāšanu: "uzņēmējiem esot dota iespēja risināt savas

finansiālās grūtības, izmantojot likumā "Par nodokļiem un

nodevām" paredzētās tiesības lūgt nokavēto nodokļu maksājumu

samaksas termiņa pagarinājumu, termiņa sadalīšanu vai atļauju uz

laiku atlikt nodokļu maksājumu samaksu un veikt citus

normatīvajos aktos noteiktus pasākumus" (Sprieduma 9.

punkts, sk. arī lietas materiālu 2. sēj. 59. lpp.).

Turklāt tiesai iesniegtā statistika ir selektīva un nav

pārliecinoša. Pirmkārt, minētie skaitļi tikai apliecina, ka

sociālās apdrošināšanas iemaksas ir pilnīgi vai daļēji veiktas

(nav norādīts, ka tās ir piedzītas) par 95,8 procentiem darba

ņēmēju vecumā virs 50 gadiem. Nav norādīti skaitļi, kas attiektos

uz jaunākiem darba ņēmējiem. Otrkārt, VID mājaslapā sniegtās

ziņas par nodokļu parāda struktūru 2011. gada 1. novembrī

liecina, ka sociālās apdrošināšanas iemaksu parāds ir 129,59

miljoni latu, no kuriem VID par reāli piedzenamiem atzīst tikai

50,39 miljonus latu (sk. http://www.vid.gov.lv/default.aspx?tabid=11&id=5406&hl=1).

Likumdevējs, jau pieņemot apstrīdētās normas, ir pieļāvis

iespēju, ka kādas personas, to skaitā darba devējs, varētu

nepildīt tām ar likumu uzliktos pienākumus. Apstrīdētās normas

pēc būtības sevī ietver atziņu, ka ne visas iemaksas tiks

izdarītas un ne visas arī piedzītas. Pretējā gadījumā šo normu

jēga vispār nebūtu saskatāma.

Liekot pašam darba ņēmējam rūpēties par faktisko sociālās

apdrošināšanas iemaksu kontroli, likumdevējs ir pārlicis

konstitucionālo pienākumu no darba devēja un valsts uz personu.

Taču Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka apdrošināmās personas

nedrīkst ciest tādēļ, ka citas personas nepilda vai nepienācīgi

pilda savus likumā noteiktos pienākumus. Citādi mehānisms, kas

radīts konstitucionālo tiesību realizācijai, neatbilstu savam

mērķim (sk. Sprieduma lietā Nr. 2000-08-0109 secinājumu daļas

24. rindkopu). Līdz ar to gadījumos, kad personas

pamattiesības uz sociālo nodrošinājumu ir atkarīgas no kādai

citai personai likumos noteikto pienākumu izpildes, šo

pamattiesību efektīvu īstenošanu nodrošina vienīgi valsts rīcībā

esošais piespiedu mehānisms.

Tādējādi likumdevējs nav pienācīgi

izpildījis savu pienākumu izveidot efektīvu sistēmu, saskaņā ar

kuru tiktu īstenotas personu tiesības uz sociālo

nodrošinājumu.