Satversmes tiesas tiesnešu Gunāra Kūtra, Ulda Ķiņa un Sanitas Osipovas atsevišķās domas lietā Nr.2011-03-01

1Izspriežot lietu Nr. 2011-03-01, Satversmes tiesai

2visupirms bija jāvērtē, ciktāl ir mainījušies lietas faktiskie

3apstākļi, lai faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtību

4atzītu par atbilstošu Satversmes 109. pantam.

53.1. Sprieduma 14. punktā norādīts, ka gadījumā

6"ja apstrīdētā norma neatbilst faktiskajai sociālajai

7realitātei vai nonāk pretrunā ar tiesiskajām attiecībām, kas

8sabiedrības attīstības gaitā kļuvušas par dominējošām, var tikt

9pārskatīta šīs normas konstitucionalitāte. [..] Tādēļ Spriedumā

10lietā Nr. 2000-08-0109 izdarītie secinājumi ir attiecināmi uz

11izskatāmo lietu tiktāl, ciktāl sociālā realitāte un tiesisko

12attiecību konteksts nav mainījies".

13Diemžēl Spriedumā Satversmes tiesa nav norādījusi uz būtiskām

14lietas faktisko apstākļu izmaiņām vai pamatojusi to, ka pastāvošo

15tiesisko attiecību kontekstā būtu pārskatāma apstrīdēto normu

16konstitucionalitāte.

173.2. Satversmes tiesa ir vērtējusi faktisko sociālās

18apdrošināšanas iemaksu kārtību autonomi kā principu (sistēmu) un

19Sprieduma 24. punktā secinājusi, ka faktisko sociālās

20apdrošināšanas iemaksu kārtība atbilst sociāli atbildīgas valsts

21principam un līdz ar to arī Satversmes 1. un 109.

22pantam.

23Nav šaubu, ka valsts var izvēlēties sociālās apdrošināšanas

24iemaksu uzskaites kārtību. Tāpēc faktisko iemaksu kārtība kā

25princips, ja to aplūko atrauti no sociālās realitātes, nav

26pretrunā nedz ar Satversmes 1., nedz 109. pantu. Taču nevar

27piekrist Spriedumā paustajiem secinājumiem, ka valstī ir

28izveidots pietiekami efektīvs mehānisms, ar kura palīdzību

29persona var panākt to, lai darba devējs pienācīgā apmērā veic

30sociālās apdrošināšanas iemaksas.

1Spriedumā uzsvērts, ka likumdevējam, veidojot

2sociālās apdrošināšanas sistēmu, lai īstenotu Satversmē

3garantētās personu pamattiesības uz sociālo nodrošinājumu, ir

4konstitucionāls pienākums izveidot efektīvu šo tiesību normu

5īstenošanas mehānismu. Vienlaikus Satversmes tiesa norāda, ka

6atbildība par ilgtspējīgu pensiju sistēmu ir sadalīta starp

7valsti, darba devēju un darba ņēmēju. Apstrīdētās normas nedz

8atceļot darba devēja pienākumu veikt likumā noteiktās sociālās

9apdrošināšanas iemaksas, nedz atbrīvojot likumdevēju no

10konstitucionālā pienākuma izveidot tādu mehānismu, lai izpildvara

11pienācīgi iekasētu sociālās apdrošināšanas iemaksas. No tā tiesa

12pamatoti secina, ka personai ir tiesības pieprasīt, lai darba

13devējs veic un valsts pienācīgā kārtībā iekasē sociālās

14apdrošināšanas iemaksas (sk. Sprieduma 25. punktu).

154.1. Savukārt Sprieduma 27. punktā Satversmes tiesa

16nevis pārbauda, vai pastāv efektīvs faktisko sociālās

17apdrošināšanas iemaksu veikšanas mehānisms, bet analizē, vai

18šobrīd ir paredzēts efektīvs mehānisms, ar kura palīdzību persona

19var iegūt informāciju par sociālās apdrošināšanas iemaksu

20veikšanu.

21Pēc būtības visas minētās metodes, kā persona varētu sekot

22līdzi tam, vai darba devējs pienācīgā apmērā veic sociālās

23apdrošināšanas iemaksas, ir vērtējamas kā sociālā kontrole. Tomēr

24sociālā kontrole nevar aizstāt valsts pienākumu kontrolēt nodokļu

25nomaksu, jo vienīgi valstij ir piešķirti piespiedu līdzekļi, lai

26panāktu normatīvajos aktos noteikto pienākumu izpildi. Pat tad,

27ja persona ir pienācīgi kontrolējusi sociālās apdrošināšanas

28iemaksu veikšanu un ziņojusi atbildīgajām valsts institūcijām par

29darba devēja izvairīšanos no pienākuma pildīšanas, tai tomēr

30netiek garantēta pilnīga šo iemaksu veikšana. Persona nevar

31ietekmēt ne darba devēja rīcību, ne tās institūcijas (Valsts

32ieņēmumu dienesta, turpmāk arī - VID) darbību, kas uzrauga

33sociālās apdrošināšanas iemaksu veikšanu, bet nākotnē tieši

34persona var ciest no tā, ka abi minētie subjekti nav pienācīgi

35pildījuši savus pienākumus.

36Sociālā kontrole var kalpot vienīgi

37kā papildu mehānisms. Tā nav uzskatāma par efektīvu mehānismu

38faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtības

39nodrošināšanai.

404.2. Sprieduma 28. punktā, atsaucoties uz VID sniegto

41informāciju, secināts, ka valstī ir izveidots pienācīgs piespiedu

42mehānisms, lai panāktu to, ka darba devējs veic ar likumu

43noteiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas, jo nodokļu

44iekasēšanas efektivitāte esot aptuveni 96 procenti.

45Arī VID pārstāve 2011. gada 29. novembrī tiesas sēdē norādīja,

46ka saistībā ar sociālās apdrošināšanas vispārīgo principu maiņu

47VID esot "pārskatījis darba organizācijas prioritātes. [..]

48Nodokļu parādu iekasēšanas procesā par prioritāti esot izvirzīta

49tieši sociālās apdrošināšanas iemaksu parādu iekasēšana un līdz

50ar to arī savlaicīga nokavēto maksājumu piedziņas uzsākšana.

51Īpašu uzmanību VID pievēršot parādniekiem, kuru darba ņēmēji

52tuvākajā laikā sasniegs likumā noteikto pensijas vecumu"

53(Sprieduma 28. punkts, sk. arī lietas materiālu 2. sēj. 126.

54lpp.). Tomēr tiesas sēdē netika konstatēts, kādā publiski

55pieejamā normatīvajā aktā minētās prioritātes ir noteiktas un

56līdz ar to - cik tās ir stabilas un kam tās ir saistošas.

57Vienlaikus jākonstatē, ka tiesas sēdē 2011. gada 15. novembrī

58VID pārstāve norādīja uz citu prioritāti - uzņēmējdarbības

59saglabāšanu: "uzņēmējiem esot dota iespēja risināt savas

60finansiālās grūtības, izmantojot likumā "Par nodokļiem un

61nodevām" paredzētās tiesības lūgt nokavēto nodokļu maksājumu

62samaksas termiņa pagarinājumu, termiņa sadalīšanu vai atļauju uz

63laiku atlikt nodokļu maksājumu samaksu un veikt citus

64normatīvajos aktos noteiktus pasākumus" (Sprieduma 9.

65punkts, sk. arī lietas materiālu 2. sēj. 59. lpp.).

66Turklāt tiesai iesniegtā statistika ir selektīva un nav

67pārliecinoša. Pirmkārt, minētie skaitļi tikai apliecina, ka

68sociālās apdrošināšanas iemaksas ir pilnīgi vai daļēji veiktas

69(nav norādīts, ka tās ir piedzītas) par 95,8 procentiem darba

70ņēmēju vecumā virs 50 gadiem. Nav norādīti skaitļi, kas attiektos

71uz jaunākiem darba ņēmējiem. Otrkārt, VID mājaslapā sniegtās

72ziņas par nodokļu parāda struktūru 2011. gada 1. novembrī

73liecina, ka sociālās apdrošināšanas iemaksu parāds ir 129,59

74miljoni latu, no kuriem VID par reāli piedzenamiem atzīst tikai

7550,39 miljonus latu (sk. http://www.vid.gov.lv/default.aspx?tabid=11&id=5406&hl=1).

76Likumdevējs, jau pieņemot apstrīdētās normas, ir pieļāvis

77iespēju, ka kādas personas, to skaitā darba devējs, varētu

78nepildīt tām ar likumu uzliktos pienākumus. Apstrīdētās normas

79pēc būtības sevī ietver atziņu, ka ne visas iemaksas tiks

80izdarītas un ne visas arī piedzītas. Pretējā gadījumā šo normu

81jēga vispār nebūtu saskatāma.

82Liekot pašam darba ņēmējam rūpēties par faktisko sociālās

83apdrošināšanas iemaksu kontroli, likumdevējs ir pārlicis

84konstitucionālo pienākumu no darba devēja un valsts uz personu.

85Taču Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka apdrošināmās personas

86nedrīkst ciest tādēļ, ka citas personas nepilda vai nepienācīgi

87pilda savus likumā noteiktos pienākumus. Citādi mehānisms, kas

88radīts konstitucionālo tiesību realizācijai, neatbilstu savam

89mērķim (sk. Sprieduma lietā Nr. 2000-08-0109 secinājumu daļas

9024. rindkopu). Līdz ar to gadījumos, kad personas

91pamattiesības uz sociālo nodrošinājumu ir atkarīgas no kādai

92citai personai likumos noteikto pienākumu izpildes, šo

93pamattiesību efektīvu īstenošanu nodrošina vienīgi valsts rīcībā

94esošais piespiedu mehānisms.

95Tādējādi likumdevējs nav pienācīgi

96izpildījis savu pienākumu izveidot efektīvu sistēmu, saskaņā ar

97kuru tiktu īstenotas personu tiesības uz sociālo

98nodrošinājumu.

1Sprieduma 22. punktā pamatoti norādīts, ka "no

2sociāli atbildīgas valsts principa izriet valsts pienākums

3izstrādāt ilgtspējīgu un sabalansētu politiku sabiedrības

4labklājības nodrošināšanai".

5Tomēr sociāli atbildīgas valsts principu nevar aplūkot atrauti

6no pārējiem principiem, jo īpaši tiesiskas valsts principa.

7Sociālā drošība ir viens no sociāli atbildīgas valsts pīlāriem,

8kura nodrošināšanā valstij ir pienākums ievērot arī tādus

9principus kā vienlīdzība, solidaritāte, tiesiskums un laba

10pārvaldība. Atbilstoši labas pārvaldības principam valstij ir

11pienākums vienkāršot un uzlabot pārvaldes kārtību, kā arī

12organizēt to pēc iespējas efektīvi, lai nodrošinātu, ka tiek

13ievērotas privātpersonas tiesības un tiesiskās intereses (sk.

14Satversmes tiesas 2005. gada 6. aprīļa sprieduma lietā Nr.

152004-21-01 9.3.1. punktu).

165.1. Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi uz

17starptautisko cilvēktiesību normu piemērošanas praksē lietotās

18interpretācijas izmantošanu, lai atklātu Satversmē ietverto

19cilvēktiesību normu saturu. Arī Sprieduma 15.2. punktā tiesa

20atsaukusies uz Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām

21un kultūras tiesībām 9. pantu un ANO Ekonomisko, sociālo un

22kultūras tiesību komitejas skaidrojumu (turpmāk - Skaidrojums),

23kurā atklāts konkrēto normu saturs (sk. UN Committee on

24Economic, Social and Cultural Rights, General Comment No. 19. The

25right to social security, E/C.12/GC/19, 4 February 2008).

26Skaidrojumā norādīts, ka izveidotā sociālās drošības sistēma

27jāaizsargā valstij (sk. Skaidrojuma 5. punktu).

28Valsts ir atbildīga par sistēmas efektīvu administrēšanu un

29uzraudzību (sk. Skaidrojuma 11. punktu). Līdz ar to

30valsts nevar sistēmas sabalansēšanas pienākumu uzlikt indivīdam.

31Neapstrīdot personas pienākumu iespējami aktīvi līdzdarboties,

32tomēr jāatzīst, ka valsts tā pildīšanu var prasīt vienīgi tiktāl,

33ciktāl šo līdzdarbību ir iespējams nodrošināt, ņemot vērā

34faktiskos apstākļus. Savukārt līdzdarbībai nozīme ir tikai tad,

35ja persona ar to var sniegt reālu ieguldījumu sistēmas darbībā un

36savu tiesību aizsardzībā.

37Tiesību uz sociālo nodrošinājumu īstenošana ietver būtisku

38valsts finansiālu līdzdalību. Valstij ir ne tikai jāizveido

39nacionālā stratēģija, lai pilnā mērā īstenotu tiesības uz sociālo

40nodrošinājumu, bet arī jānodrošina adekvāti šo tiesību

41īstenošanai nepieciešamie finanšu un citi resursi (sk.

42Skaidrojuma 41. punktu). Valsts pienākums ir novērst trešo

43pušu jebkāda veida iejaukšanos tiesību uz sociālo nodrošinājumu

44īstenošanā un gan ar likumdošanas, gan citiem pasākumiem vērsties

45pret darba devējiem un citām personām, kas neveic iemaksas

46sociālās apdrošināšanas sistēmā (sk. Skaidrojuma 45.

47punktu).

48Kaut arī tiesību uz sociālo nodrošinājumu īstenošana ir

49saistīta ar izmaksām un iespējamām administrēšanas problēmām,

50valsts pienākums ir ne vien nodrošināt adekvātus resursus, bet

51arī atbilstoši labas pārvaldības principam vienkāršot un uzlabot

52pārvaldes kārtību.

535.2. Izvērtējot to, kā valsts nodrošina sociālās

54tiesības un šajā jomā īsteno labas pārvaldības principu,

55Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka jāņem vērā

56vairāki apstākļi (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 6. aprīļa

57sprieduma lietā Nr. 2004-01-01 9.3.1. punktu). Tostarp var

58minēt valsts spēju nodrošināt tādu sociālās apdrošināšanas

59iemaksu iekasēšanas kārtību un citus noteikumus, kuru mērķis ir

60panākt, lai valsts pārvaldes darbs indivīda sociālo tiesību

61nodrošināšanā tiktu organizēts, cik vien tas iespējams

62efektīvi.

63Sprieduma 23. punktā tiesa apstrīdēto normu atbilstību labas

64pārvaldības principam ir vērtējusi tikai saistībā ar valsts

65pienākumu nodrošināt savlaicīgu sabiedrības informēšanu par

66pensiju sistēmas darbības pamatprincipiem un atzinusi šo

67informētību par nepietiekamu. Tomēr tiesa nav vērtējusi citas šā

68principa izpausmes saistībā ar apstrīdētajām normām, citastarp

69to, kā valsts pilda savu pienākumu nodrošināt efektīvu pensiju

70sistēmas administrēšanu.

71Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka pensiju sistēmai

72jādarbojas personu interesēs, tādēļ nav attaisnojami tādi

73pasākumi, kas gan atvieglo pensiju sistēmas administrēšanu, taču

74ierobežo personas tiesības (sk. Satversmes tiesas 2002. gada

7523. decembra sprieduma lietā Nr. 2002-15-01 secinājumu daļas 3.2.

76punktu).

77VID ir valsts iestāde, kas izveidota, lai nodrošinātu nodokļu

78maksājumu un nodokļu maksātāju uzskaiti, valsts nodokļu, nodevu

79un citu valsts noteikto obligāto maksājumu iekasēšanu (sk.

80likuma "Par Valsts ieņēmumu dienestu" 1. pantu).

81VID šajā jomā administrē valsts pārvaldes funkcijas. Likuma

82"Par Valsts ieņēmumu dienestu" 23. pants paredz darba

83devēja pienākumu reizi mēnesī līdz obligāto iemaksu veikšanai

84noteiktajam termiņam iesniegt Valsts ieņēmumu dienestam ziņojumu

85par obligāto iemaksu objektu un obligātajām iemaksām no darba

86ņēmēju darba ienākumiem pārskata mēnesī. Savukārt VID sniedz

87Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai (turpmāk - VSAA) ziņas

88par veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām un veiktajiem

89sociālā nodokļa maksājumiem. Kā tiesas sēdē norādīja VSAA

90pārstāve, VID datus par deklarētajiem ienākumiem un faktiski

91veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām nosūtot aģentūrai trīs

92reizes nedēļā (sk. Sprieduma 8.punktu).

93Līdz ar to nav loģiska izskaidrojuma apstrīdētajās normās

94ietvertajai un Spriedumā par efektīvu atzītajai kārtībai. Proti,

95tādai kārtībai, kas paredz, ka darba ņēmējam visupirms jātērē

96papildu laiks un līdzekļi, lai noskaidrotu, vai darba devējs ir

97veicis sociālās apdrošināšanas iemaksas un kādā apmērā veicis,

98bet pēc tam darba ņēmējam ir iespēja par konstatēto iemaksu

99neveikšanu ziņot Valsts ieņēmumu dienestam, lai tas uzsāktu

100piedziņu. Valsts ieņēmuma dienestam informācija par veiktajām

101sociālajām iemaksām ir pieejama neatkarīgi no tā, vai persona

102sociālās kontroles pienākumu ir veikusi vai nav veikusi. Arī

103likumā paredzētie uzdevumi Valsts ieņēmumu dienestam ir jāpilda

104neatkarīgi no tā, vai persona ir veikusi sociālās kontroles

105pienākumu.

106Līdz ar to secināms, ka apstrīdētās

107normas neatbilst labas pārvaldības principam.

1Satversmes tiesa Spriedumā lietā Nr. 2000-08-0109

2secināja, ka nodokļu iekasēšanas uzraudzības mehānisms

3nepieciešams arī tādēļ, lai faktiski aizsargātu darba ņēmējus,

4kas sociālajās tiesībās tiek uzskatīti par vājākām personām un

5tādām personām, kam nepieciešama īpaša sociālā aizsardzība.

6Satversmes tiesa Spriedumā vispār nav ņēmusi vērā to, ka sociālās

7apdrošināšanas attiecībās darba ņēmējs ir vismazāk aizsargātais

8attiecību subjekts.

9Saskaņā ar likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu"

1021. panta otro daļu darba ņēmējs sociālās apdrošināšanas iemaksas

11veic ar darba devēja starpniecību, proti, darba devējs aprēķina

12un iemaksā speciālajā budžetā gan darba devēja, gan darba ņēmēja

13iemaksu daļu. Līdz ar to darba ņēmējs kā sociālās apdrošināšanas

14attiecību subjekts savu pienākumu līdzdarboties sociālās

15apdrošināšanas sistēmas uzturēšanā ir pilnībā izpildījis ar

16brīdi, kad viņš stājies darba attiecībās un sācis pildīt savus

17darba pienākumus. Tādu pašu viedokli Satversmes tiesa paudusi arī

18Spriedumā lietā Nr. 2000-08-0109.

19Pat tad, ja persona ir kontrolējusi savas sociālās

20apdrošināšanas iemaksas, tai nav pietiekamu iespēju ietekmēt nedz

21darba devēja rīcību, nedz valsts institūciju darba

22efektivitāti.

23Līdz ar to personai nav iespējas

24īstenot savas pamattiesības uz sociālo nodrošinājumu pilnā

25apmērā, jo tās rīcībā nav efektīva piespiedu mehānisma, ar kuru

26varētu nodrošināt to, ka darba devējs un valsts institūcijas

27pienācīgi veic likumā noteiktos pienākumus.

1Likuma "Par valsts sociālo apdrošināšanu"

221. panta 2.1 daļa nenodrošina iemaksu un izmaksu

3savstarpējo saistību, bet - gluži pretēji - tās atdala. Darba

4ņēmējam, kurš, uzsākot legālas darba tiesiskās attiecības, savu

5pienākumu pret sociālās apdrošināšanas sistēmu ir izpildījis,

6nepamatoti tiek ierobežotas tiesības uz pilnvērtīgu

7apdrošināšanas pakalpojumu pēc pensijas vecuma sasniegšanas.

8Pilnībā jāpiekrīt Satversmes tiesas secinājumam lietā Nr.

92000-08-0109: "Tā kā sociālās apdrošināšanas iemaksas arī ir

10nodoklis, minētā likuma norma pieļauj iespēju, ka darba devējs

11var likumīgi neveikt sociālās iemaksas. Bet atbilstoši

12apstrīdētajā tiesību normā noteiktajam negatīvas sekas no tā

13iestājas aizsargājamai - obligāti sociāli apdrošināmajai -

14personai. Līdz ar to netiek ievērots, ka sociālā apdrošināšana

15kalpo sociālā taisnīguma un sociālās drošības īstenošanai un

16cilvēka cienīgai esamībai un ka ikvienai personai jānodrošina

17Satversmes 109. pantā nostiprinātās tiesības uz sociālo

18nodrošinājumu".

19Satversmes tiesa norādījusi, ka, īstenojot Satversmē

20garantētās tiesības uz sociālo nodrošinājumu, valsts pienākums ir

21ne tikai noteikt šo tiesību normatīvo regulējumu, bet arī

22izveidot efektīvu tiesību normu īstenošanas mehānismu. Valsts

23pienākums ir ne tikai deklarēt tiesības, bet arī

24"iedzīvināt" tās un uzraudzīt to piemērošanu. Savukārt

25tad, ja šis pienākums netiek pienācīgi pildīts, var uzskatīt, ka

26valsts neizmanto visus tai pieejamos līdzekļus sociālo tiesību

27īstenošanā (sk. Satversmes tiesas 2004. gada 14.

28janvāra sprieduma lietā Nr. 2003-19-0103 9. punktu).

29Tiesas sēdē tika konstatēti vairāki būtiski likuma "Par

30valsts sociālo apdrošināšanu" 21. panta 2.1 daļas

31trūkumi. Visupirms jau tas apstāklis, ka personai, ja tā vēlas

32papildināt pensijas kapitālu par tām sociālās apdrošināšanas

33iemaksām, kuras nav veicis darba devējs, ir jāsedz abas sociālās

34apdrošināšanas iemaksu daļas. Fakts, ka persona maksā gan savu

35daļu, kas vienu reizi no tās atalgojuma jau tika ieturēta, gan

36darba devēja sociālās apdrošināšanas iemaksu daļu, uzskatāms par

37būtisku apstrīdētās normas trūkumu. Lai gan šī iemaksu veikšana

38personai tiek piedāvāta kā iespēja, tomēr nodokļa atkārtota

39maksāšana un citas personas nesamaksātās daļas segšana ir

40netaisnīga.

41Turklāt saskaņā ar šo normu persona sociālās apdrošināšanas

42iemaksas ir tiesīga veikt tikai tad, kad sasniegusi pensijas

43vecumu. Līdz ar to varētu veidoties tāda situācija, ka

44attiecīgais savu tiesību aizsardzības mehānisms ir pieejams tikai

45tām personām, kurām tobrīd ir nepieciešamie finanšu līdzekļi,

46proti, personas iespējas aizsargāt savas pamattiesības būtu

47atkarīgas no tās mantiskā stāvokļa.

48Līdz ar to likuma "Par valsts

49sociālo apdrošināšanu" 21. panta 2.1 daļa ir, no

50vienas puses, nepietiekams un, no otras puses, netaisnīgs un

51indivīdu nesamērīgi apgrūtinošs sociālo tiesību aizsardzības

52mehānisms.

1Saskaņā ar apstrīdētajām normām personas pensijas

2apmērs tiek saistīts ar faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu

3apmēru, uzraudzību un atbildību par šīm faktiskajām iemaksām

4uzliekot pašai personai, kas ir vismazāk aizsargātais posms

5sociālās apdrošināšanas sistēmā. Likumdevējs nav izstrādājis

6pietiekami efektīvu mehānismu, ar kura palīdzību persona pati

7varētu aizsargāt savas intereses un valsts, izmantojot piespiedu

8līdzekļus, varētu nodrošināt personas tiesību aizsardzību pret

9to, ka cita persona nepilda savu pienākumu. Turklāt apstrīdētās

10normas neatbilst arī labas pārvaldības principam.

11Tātad, kamēr ir spēkā šāds

12normatīvais regulējums, faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu

13kārtība nevar tikt atzīta par atbilstošu Satversmes 1. un 109.

14pantam.

1Papildus minētajiem argumentiem un secinājumiem

2nepieciešams vērst uzmanību uz vairākām tiesiska rakstura

3problēmām, kuras Spriedumā nav pamatoti izvērtētas.

49.1. Spriedumā tiesa citastarp analizējusi to, ka

5apstrīdētās normas tika pieņemtas valsts budžeta likumprojektu

6paketes ietvaros. Piekrītot Satversmes tiesas secinājumiem par

7parlamentārās procedūras īpatnībām valsts budžeta pieņemšanā,

8jāatzīmē, ka tiesa nesniedz pietiekami pamatotus argumentus tam,

9kāpēc grozījumi likumā "Par valsts sociālo

10apdrošināšanu" varēja tikt izdarīti valsts budžeta

11likumprojektu paketes pieņemšanas ietvaros.

12Sprieduma 24. punktā norādīts, ka likuma "Par valsts

13sociālo apdrošināšanu" 5. panta ceturtās daļas otrajā

14teikumā "paredzēto sociālās apdrošināšanas iemaksu uzskaites

15kārtību var uzskatīt par sociālās apdrošināšanas sistēmas

16reformu". Nevar piekrist apgalvojumam, ka izdarītie likuma

17grozījumi ir uzskatāmi par reformu. Likumdevējs ir likumā

18deklarējis faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtību

19attiecībā uz pensiju apdrošināšanu, taču nav grozījis likumu tā,

20lai ieviestu šo kārtību un nodrošinātu tās efektivitāti un

21pienācīgu administrēšanu.

22Tādējādi ar apstrīdētajām normām

23izdarītie grozījumi sociālās apdrošināšanas iemaksu uzskaites

24kārtībā nav uzskatāmi par reformu, un tāpēc var piekrist

25Sprieduma 15. punktā izteiktajam secinājumam, ka apstrīdētās

26normas varēja iekļaut un pieņemt budžeta likumprojektu

27paketē.

289.2. Piekrītot Spriedumā konstatētajam, ka apstrīdētās

29normas ir vērstas uz speciālā budžeta ieņēmumu un izdevumu

30līdzsvarošanu, nevar piekrist Sprieduma 19. punktā secinātajam,

31ka tās vērstas arī uz ēnu ekonomikas apkarošanu un veicina

32personas ieinteresētību maksāt nodokļus.

33Neatkarīgi no tā, vai sociālās apdrošināšanas iemaksu uzskaite

34balstās uz deklarētajām vai faktiski veiktajām iemaksām, abos

35gadījumos darba ņēmējs ir stājies legālās darba tiesiskajās

36attiecībās. Proti, viņa darba atlīdzība ir zināma un darba alga

37netiek izmaksāta "aploksnē". Apstrīdētās normas nav

38saistītas ar darba ņēmēja nodokļu maksāšanas pienākuma izpildi.

39Tas, vai darba devējs pilda savu pienākumu veikt sociālās

40apdrošināšanas iemaksas, nav atkarīgs no darba ņēmēja vēlmes un

41ieinteresētības maksāt nodokļus.

42Speciālā budžeta ieņēmumu un izdevumu sabalansētība apstrīdēto

43normu kontekstā nozīmē deklarēto un faktiski samaksāto nodokļu

44savstarpējo atbilstību. Atalgojums, kas tiek maksāts

45"aploksnēs" vai nelegāli nodarbinātām personām, netiek

46deklarēts. Tātad par šo nedeklarēto ienākumu darba ņēmējs arī

47nevar pretendēt uz sociālo nodrošinājumu. Taču tas neizjauc

48līdzsvaru speciālajā budžetā, proti, nerada neatbilstību starp

49deklarētajām un reāli veiktajām iemaksām. Līdzsvaru speciālajā

50budžetā izjauc neatbilstība starp deklarētajiem un faktiski

51samaksātajiem nodokļiem.

52Nav iespējams izslēgt, ka apstrīdētajām normām var būt arī

53negatīvs efekts. Ievērojot pēdējos gados paustās šaubas par

54pensiju sistēmas stabilitāti un Spriedumā atzīto likumdevēja

55plašo rīcības brīvību sociālo tiesību jomā, darba ņēmējam var

56veidoties pārliecība, ka valsts garantē tikai noteiktu minimālo

57nodrošinājumu. Līdz ar to indivīdam it kā vajadzētu paļauties

58tikai uz paša veidoto sociālo nodrošinājumu vecumdienām,

59piemēram, ieguldot līdzekļus uzticamos apdrošināšanas fondos

60ārvalstīs. Šādam mērķim visai vilinoši būtu izmantot

61"aploksnē" saņemto atlīdzību par darbu, jo darba

62ņēmējam tā varētu būt lielāka (netiek ieturēts ne iedzīvotāju

63ienākuma nodoklis, ne sociālās apdrošināšanas iemaksas), bet

64darba devējam - mazāka izmaksa (netiek segta sociālās

65apdrošināšanas iemaksu daļa, kas jāveic darba devējam).

66Piekrītot Sprieduma 19. punktā

67norādītajam, ka nelegālā nodarbinātība rada būtisku kaitējumu

68speciālā budžeta finansiālajai ilgtspējai, tomēr jāsecina, ka

69apstrīdētās normas nav vērstas uz ēnu ekonomikas apkarošanu, jo

70nemazinās nelegālo nodarbinātību un darba algas izmaksu

71"aploksnēs".

72Rīgā 2012.gada 2.janvārī

73Satversmes tiesas tiesneši:

74G.Kūtris

75U.Ķinis

76S.Osipova