9. pants

Papildus minētajiem argumentiem un secinājumiem

nepieciešams vērst uzmanību uz vairākām tiesiska rakstura

problēmām, kuras Spriedumā nav pamatoti izvērtētas.

9.1. Spriedumā tiesa citastarp analizējusi to, ka

apstrīdētās normas tika pieņemtas valsts budžeta likumprojektu

paketes ietvaros. Piekrītot Satversmes tiesas secinājumiem par

parlamentārās procedūras īpatnībām valsts budžeta pieņemšanā,

jāatzīmē, ka tiesa nesniedz pietiekami pamatotus argumentus tam,

kāpēc grozījumi likumā "Par valsts sociālo

apdrošināšanu" varēja tikt izdarīti valsts budžeta

likumprojektu paketes pieņemšanas ietvaros.

Sprieduma 24. punktā norādīts, ka likuma "Par valsts

sociālo apdrošināšanu" 5. panta ceturtās daļas otrajā

teikumā "paredzēto sociālās apdrošināšanas iemaksu uzskaites

kārtību var uzskatīt par sociālās apdrošināšanas sistēmas

reformu". Nevar piekrist apgalvojumam, ka izdarītie likuma

grozījumi ir uzskatāmi par reformu. Likumdevējs ir likumā

deklarējis faktisko sociālās apdrošināšanas iemaksu kārtību

attiecībā uz pensiju apdrošināšanu, taču nav grozījis likumu tā,

lai ieviestu šo kārtību un nodrošinātu tās efektivitāti un

pienācīgu administrēšanu.

Tādējādi ar apstrīdētajām normām

izdarītie grozījumi sociālās apdrošināšanas iemaksu uzskaites

kārtībā nav uzskatāmi par reformu, un tāpēc var piekrist

Sprieduma 15. punktā izteiktajam secinājumam, ka apstrīdētās

normas varēja iekļaut un pieņemt budžeta likumprojektu

paketē.

9.2. Piekrītot Spriedumā konstatētajam, ka apstrīdētās

normas ir vērstas uz speciālā budžeta ieņēmumu un izdevumu

līdzsvarošanu, nevar piekrist Sprieduma 19. punktā secinātajam,

ka tās vērstas arī uz ēnu ekonomikas apkarošanu un veicina

personas ieinteresētību maksāt nodokļus.

Neatkarīgi no tā, vai sociālās apdrošināšanas iemaksu uzskaite

balstās uz deklarētajām vai faktiski veiktajām iemaksām, abos

gadījumos darba ņēmējs ir stājies legālās darba tiesiskajās

attiecībās. Proti, viņa darba atlīdzība ir zināma un darba alga

netiek izmaksāta "aploksnē". Apstrīdētās normas nav

saistītas ar darba ņēmēja nodokļu maksāšanas pienākuma izpildi.

Tas, vai darba devējs pilda savu pienākumu veikt sociālās

apdrošināšanas iemaksas, nav atkarīgs no darba ņēmēja vēlmes un

ieinteresētības maksāt nodokļus.

Speciālā budžeta ieņēmumu un izdevumu sabalansētība apstrīdēto

normu kontekstā nozīmē deklarēto un faktiski samaksāto nodokļu

savstarpējo atbilstību. Atalgojums, kas tiek maksāts

"aploksnēs" vai nelegāli nodarbinātām personām, netiek

deklarēts. Tātad par šo nedeklarēto ienākumu darba ņēmējs arī

nevar pretendēt uz sociālo nodrošinājumu. Taču tas neizjauc

līdzsvaru speciālajā budžetā, proti, nerada neatbilstību starp

deklarētajām un reāli veiktajām iemaksām. Līdzsvaru speciālajā

budžetā izjauc neatbilstība starp deklarētajiem un faktiski

samaksātajiem nodokļiem.

Nav iespējams izslēgt, ka apstrīdētajām normām var būt arī

negatīvs efekts. Ievērojot pēdējos gados paustās šaubas par

pensiju sistēmas stabilitāti un Spriedumā atzīto likumdevēja

plašo rīcības brīvību sociālo tiesību jomā, darba ņēmējam var

veidoties pārliecība, ka valsts garantē tikai noteiktu minimālo

nodrošinājumu. Līdz ar to indivīdam it kā vajadzētu paļauties

tikai uz paša veidoto sociālo nodrošinājumu vecumdienām,

piemēram, ieguldot līdzekļus uzticamos apdrošināšanas fondos

ārvalstīs. Šādam mērķim visai vilinoši būtu izmantot

"aploksnē" saņemto atlīdzību par darbu, jo darba

ņēmējam tā varētu būt lielāka (netiek ieturēts ne iedzīvotāju

ienākuma nodoklis, ne sociālās apdrošināšanas iemaksas), bet

darba devējam - mazāka izmaksa (netiek segta sociālās

apdrošināšanas iemaksu daļa, kas jāveic darba devējam).

Piekrītot Sprieduma 19. punktā

norādītajam, ka nelegālā nodarbinātība rada būtisku kaitējumu

speciālā budžeta finansiālajai ilgtspējai, tomēr jāsecina, ka

apstrīdētās normas nav vērstas uz ēnu ekonomikas apkarošanu, jo

nemazinās nelegālo nodarbinātību un darba algas izmaksu

"aploksnēs".

Rīgā 2012.gada 2.janvārī

Satversmes tiesas tiesneši:

G.Kūtris

U.Ķinis

S.Osipova