101. pants
paredz virkni gadījumu, kad darba devējam ir

tiesības uzteikt darba līgumu darbiniekam. Atkarībā no konkrēta

uzteikuma pamata personām rodas atšķirīgas tiesiskās sekas,

citstarp attiecībā uz uzteikuma termiņu un atlaišanas pabalstu.

Tādējādi, piemērojot apstrīdētās normas konkrētam pedagogam vai

izglītības iestādes vadītājam, Darba likuma izpratnē viņam var

rasties atšķirīgas tiesiskās sekas atkarībā no tā, kādu

"faktisko pamatojumu" izvēlas darba devējs, lai gan pēc

būtības darba attiecības tiek izbeigtas Izglītības likumā

definēto lojalitātes prasību pārkāpuma dēļ. Darba devēja un

darbinieka strīds šādā gadījumā attiecīgi risināms vispārējās

jurisdikcijas tiesā Civilprocesa likumā noteiktajā kārtībā. Ja

persona nepiekrīt IKVD lēmumam par lojalitātes prasību pārkāpumu

un līdz ar to arī darba tiesisko attiecību uzteikumam, puses

tiesisku noregulējumu var panākt divos pēc būtības atšķirīgos

tiesvedības procesos - administratīvajā procesā un civilprocesā.

Proti, administratīvajā procesā ir piemērojams objektīvās

izmeklēšanas princips, bet civilprocesā šis princips nav

piemērojams. 2016. gada 23. novembra grozījumu

pieņemšanas materiālos nav rodams pamatojums tam, ka likumdevējs

būtu vērtējis apstrīdētās normas šajā aspektā, proti, pārbaudījis

personas tiesības aizsargājošā mehānisma efektivitāti un

attiecīgās pieejas racionalitāti. Saeimas Izglītības, kultūras un

zinātnes komisija ir nosūtījusi vēstuli Saeimas Budžeta un

finanšu (nodokļu) komisijai, uzsverot, ka deputātiem nav radusies

pārliecība par to, vai likumprojekta normas ir vispusīgi

izdiskutētas un vai ir rasts juridiski izsvērts, korekts

risinājums (sk. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes

komisijas 2016. gada 18. oktobra vēstuli par

likumprojektu Nr. 725/Lp12 "Grozījumi Izglītības

likumā"). Tātad par personas tiesības aizsargājošā

mehānisma efektivitāti diskusijas pēc būtības nav notikušas un

citi iespējami alternatīvi risinājumi nav apsvērti.

Spriedumā konstatēts, ka personai būs pieejama tiesa, un

secināts, ka tas ir Satversmei atbilstošs risinājums (sk.

Sprieduma 17.5. punktu). Nav šaubu par to, ka ikviens

pamattiesību ierobežojums demokrātiskā tiesiskā valstī ir tiesā

skatāms jautājums, tomēr tieši likumdevējs ir atbildīgs par

lietderīgākā un racionālākā mehānisma identificēšanu valsts un

indivīda attiecību noregulēšanai. Šāds mehānisms var tikt

definēts kvalitatīvu diskusiju rezultātā. Tāds arī ir

likumdošanas procesa mērķis. Tādēļ jautājums par to, vai ir

izdiskutētas lojalitātes prasību neievērošanas tiesiskās sekas,

pieder pie likuma kvalitātes kritērijiem, kurus tiesa skata pirms

ierobežojuma samērīguma izvērtēšanas. Tomēr arī Sprieduma

19. punktā tiesa nav analizējusi to, vai likumdevējs ir

atradis efektīvāko mehānismu konkrētajā pamattiesību ierobežojuma

gadījumā, bet izsvērusi lojalitātes prasību kā pamattiesību

ierobežojuma leģitimitāti un samērīgumu. Tiktāl, ciktāl tiesas

analīze sniedzas šajā punktā, mēs tai pilnībā piekrītam.

Likumdevējam katrs noteiktais pamattiesību ierobežojums

jāizvērtē visaptveroši un pēc būtības, citstarp pārbaudot, vai

personai ir pieejams skaidrs un efektīvs tiesību aizsardzības

mehānisms. Tā kā pamattiesību aizsardzība ir viena no valsts

pamatfunkcijām, demokrātiskā tiesiskā valstī likumdevējam ir

pienākums pārliecināties par pamattiesību ierobežojuma tiesiskumu

un samērīgumu. Ja tas nav izdarīts, tad attiecīgi netiek

nodrošināta likumdošanas procesa atbilstība vispārējiem tiesību

principiem un citām Satversmes normām. Tas ir uzskatāms par

būtisku likumdošanas procesa pārkāpumu.

Līdz ar to apstrīdētās normas, kas ietvertas 2016. gada

23. novembra grozījumos, nav pieņemtas, ievērojot

normatīvajos aktos paredzēto kārtību.

Tādējādi ierobežojums, kas noteikts ar apstrīdētajām

normām, kuras ietvertas 2016. gada 23. novembra

grozījumos, nav noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu

likumu.

Ineta Ziemele

Sanita Osipova

Daiga Rezevska

Rīgā 2018. gada 4. janvārī