48. pants
tika papildināts ar sesto daļu, bet 50. pants

- ar 5. punktu. Saeima grozīja arī 30. panta ceturtās

daļas pirmo teikumu un 48. panta piekto daļu, šīs normas

papildinot ar vārdiem "tostarp nepārkāpj diskriminācijas un

atšķirīgas attieksmes pret personu aizliegumu". Turklāt

Izglītības likuma 51. panta pirmā daļa tika papildināta ar

2.1 punktu, nosakot, ka pedagoga vispārīgajos

pienākumos izglītošanas procesā ietilpst arī šāds pienākums:

"audzināt krietnus, godprātīgus, atbildīgus cilvēkus -

Latvijas patriotus, stiprināt piederību Latvijas

Republikai". Proti, tika nedaudz vairāk atklāts lojalitātes

prasību saturs, kā arī noteiktas tiesiskās sekas gadījumam, ja

persona, kura strādā par pedagogu vai izglītības iestādes

vadītāju, tiek atzīta par neatbilstošu lojalitātes prasībām

(turpmāk - 2016. gada 23. novembra grozījumi). Attiecīgais

likumprojekts tika iekļauts likumprojektu "Par valsts

budžetu 2017. gadam" pavadošo likumprojektu paketē,

atzīts par steidzamu un pieņemts divos lasījumos.

Piekrītam Spriedumā ietvertajām

atziņām jautājumā par 2015. gada 18. jūnija grozījumu

atbilstību Satversmes 100. panta pirmajam teikumam un

106. panta pirmajam teikumam un piekrītam arī Sprieduma

nolēmumu daļai tiktāl, ciktāl tā attiecas uz minētajiem

grozījumiem. Tomēr nepiekrītam Sprieduma 17. punktā

paustajām atziņām, proti, nepiekrītam tam, ka pamattiesību

ierobežojums, kas ieviests ar 2016. gada 23. novembra

grozījumos ietvertajām apstrīdētajām normām, būtu noteikts ar

pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu.

2. Tātad mēs piekrītam Spriedumā paustajām atziņām par

pedagoga nozīmīgo lomu demokrātiskā tiesiskā valstī, audzinot

nākamo pilsoniskās sabiedrības paaudzi (sk. Sprieduma 13. un

18. punktu). Ievērojot šo īpašo pedagoga lomu, jāatzīst:

tas, ka pedagogiem tiek noteikta prasība ievērot lojalitāti

valstij un Satversmē ietvertajiem principiem, atbilst Satversmei.

Lojalitātes prasībām ir leģitīms mērķis, un nepastāv lojalitātes

prasību noteikšanai alternatīvi risinājumi (sk. Sprieduma

19. punktu). Tomēr tieši demokrātiskā tiesiskā valstī ir

konsekventi jāievēro vispārējie tiesību principi. Tieši

konsekventa vispārējo tiesību principu ievērošana visās

sabiedrības dzīves jomās nodrošina demokrātiskas tiesiskas valsts

spēku ilgtermiņā.

Ikvienam lēmumam, kas attiecas uz valsts un sabiedrības dzīvē

nozīmīgu jautājumu, Satversme izvirza noteiktas prasības, kas

nodrošina attiecīgā lēmuma pieņemšanu atbilstoši demokrātiskas

tiesiskas valsts pamatnormai. Satversmē likumdošanas varas

īstenošana ir uzticēta galvenokārt Saeimai. Demokrātiskā tiesiskā

valstī likumdošanas varai ir nenovērtējama loma, jo tā ir

tiesiskas valsts eksistences pamats (sk.: Pleps J., Pastars

E., Plakane I. Konstitucionālās tiesības, Rīga, 2014,

233. lpp.). Tādēļ tieši likumdevēja darba kvalitāte

nosaka demokrātiskas tiesiskas valsts kvalitāti un spēku.

Likumdošanas vara atrodas līdzsvara un atsvara attiecībās ar

izpildvaru un tiesu varu. Arī likumdošanas varai jāņem vērā tas,

ka varas dalīšanas principa mērķis un jēga ir samazināt

"valsts varas bīstamību indivīda brīvībai, panākt varas

darbības mērenību, paaugstināt tās lēmumu racionalitātes

līmeni" (sk. Konstitucionālo tiesību komisijas

2011. gada 10. maija viedokļa par Valsts prezidenta

funkcijām Latvijas parlamentārās demokrātijas sistēmas ietvaros

18. punktu). Līdz ar to Saeima, īstenojot likumdošanas

tiesības, bauda rīcības brīvību tiktāl, ciktāl netiek pārkāpti

vispārējie tiesību principi un citas Satversmes normas (sk.

Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr.

2016-14-01 25.2. punktu). Satversmes tiesa ir atzinusi,

ka demokrātiskā tiesiskā valstī procesam, kurā tiek pieņemts tāds

normatīvais akts, kas ierobežo konstitūcijā garantētās

pamattiesības, vajadzētu sabiedrībā viest pārliecību, ka

pieņemtais akts ir tiesisks. Apstrīdēto normu sagatavošanas un

pieņemšanas kontekstā nav pozitīvi vērtējama steiga un tas, ka

sabiedrība par attiecīgajiem grozījumiem iepriekš netika

informēta. Minētie apstākļi kavē tādas pārliecības izveidošanos

sabiedrībā, ka apstrīdēto normu pieņemšanas gaitā nepieciešamība

ierobežot Satversmē garantētās pamattiesības būtu rūpīgi izsvērta

(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma

lietā Nr. 2009-08-01 17.2. punktu).

3. Spriedumā ir atzīts, ka apstrīdētās normas ierobežo

gan Satversmes 100. panta pirmajā teikumā, gan 106. panta

pirmajā teikumā noteiktās cilvēka tiesības (sk. Sprieduma

13.4. punktu). Spriedumā ir arī konstatēts, ka

apstrīdētās normas ir atšķirīgas pēc to regulējuma priekšmeta. Ir

normas, kas nosaka lojalitātes prasības, un ir normas, kas nosaka

tiesiskās sekas, kuras iestājas lojalitātes prasību pārkāpšanas

gadījumā (sk., piemēram, Sprieduma 12. punktu).

2015. gada 18. jūnija grozījumi pirmo reizi

expressis verbis precizē lojalitātes prasības Izglītības

likumā. Savukārt 2016. gada 23. novembra grozījumu

primārā jēga ir noteikt tiesisko seku piemērošanas procedūru. Arī

šajos grozījumos turpinās lojalitātes prasību precizēšana, bet nu

jau tā ir vairāk redakcionāla nekā idejiska. Abos gadījumos

likumdevējam bija rūpīgi jāizsver minētie pamattiesību

ierobežojumi. 2015. gada 18. jūnija grozījumi tika

pieņemti parastajā likumdošanas procesā - trijos lasījumos, un

lietas materiāli neliek apšaubīt to, ka par šiem grozījumiem ir

notikusi diskusija pēc būtības (sk., piemēram, Saeimas

2014. gada 27. novembra, 2015. gada

16. aprīļa un 2015. gada 18. jūnija sēžu

stenogrammas). Savukārt 2016. gada 23. novembra

grozījumi tika iekļauti likumprojektu "Par valsts budžetu

2017. gadam" pavadošo likumprojektu paketē un pieņemti

divos lasījumos. Satversmes tiesai šajā lietā bija jāpārliecinās,

vai šādā kontekstā pamattiesību ierobežojums tika izsvērts pēc

būtības.

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka ikvienam pamattiesību

ierobežojumam visupirms jābūt noteiktam ar pienācīgā kārtībā

pieņemtu likumu. Latvijas tiesību sistēmā pastāv īpaša kārtība,

kādā tiek gatavots un pieņemts gadskārtējais valsts budžets.

Satversmes 66. panta pirmā daļa noteic, ka Saeima ik gadus

pirms saimnieciskā gada sākšanās lemj par valsts ienākumu un

izdevumu budžetu, kura projektu tai iesniedz Ministru kabinets.

Vērtējot, vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā

kārtībā pieņemtu likumu, Satversmes tiesai jānoskaidro, vai:

1) tas [likums] ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos

paredzēto kārtību;

2) tas ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši

normatīvo aktu prasībām;

3) tas ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona varētu

izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt

tā piemērošanas sekas, un tas nodrošina pietiekamu aizsardzību

pret tā patvaļīgu piemērošanu (sk. Satversmes tiesas

2015. gada 8. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2014-34-01 14. punktu).

Likuma par budžetu un finanšu vadību 20., 21. un