1. pants

Latvijā noteiktais konstitucionālās sūdzības

modelis ir konkrētas personas konkrētu pamattiesību aizsardzības

līdzeklis. Satversmes tiesas likuma izpratnē šāda procesa

ierosināšanas iemesls ir reāls personas pamattiesību aizskārums.

Konstitucionālās sūdzības iesniedzējam pašam jābūt apstrīdētās

normas "upurim". Tātad Satversmes tiesas likuma

prasības attiecībā uz konstitucionālo sūdzību ir saistošas ne

tikai tās iesniedzējam, bet arī pašai Satversmes tiesai, gan

lemjot jautājumu par lietas ierosināšanu, gan taisot

spriedumu.

Satversmes tiesas kolēģijas lēmums par lietas ierosināšanu vai

atteikšanos ierosināt lietu nav pārsūdzams. Kolēģijai nav

pienākuma pilnībā izvērtēt, vai iesniedzēja pamattiesības ir

aizskartas. Satversmes tiesa atzinusi, ka "jautājums par to,

vai patiešām aizskartas konstitucionālās sūdzības iesniedzēja

pamattiesības, Satversmes tiesai galvenokārt ir jāizlemj

spriedumā" (sk. Satversmes tiesas 2002. gada

22. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu

daļas 2.2. punktu).

Pieteikuma iesniedzēji norādīja, ka viņu īpašumtiesības ir

aizskartas, jo lēmumu par sanācijas piemērošanu vienpersoniski

pieņemot administrators. Tas izrietot no apstrīdētajām

normām.

Satversmes tiesa Spriedumā pievienojās Pieteikuma iesniedzēju

viedoklim, atzīstot, ka īpašumtiesību ierobežojums izriet no

Kredītiestāžu likuma 179. panta pirmās daļas pirmā

teikuma.

Tomēr Satversmes tiesa Spriedumā nav

analizējusi šīs lietas ierosināšanas pamatotību.