1. pants

1Latvijā noteiktais konstitucionālās sūdzības

2modelis ir konkrētas personas konkrētu pamattiesību aizsardzības

3līdzeklis. Satversmes tiesas likuma izpratnē šāda procesa

4ierosināšanas iemesls ir reāls personas pamattiesību aizskārums.

5Konstitucionālās sūdzības iesniedzējam pašam jābūt apstrīdētās

6normas "upurim". Tātad Satversmes tiesas likuma

7prasības attiecībā uz konstitucionālo sūdzību ir saistošas ne

8tikai tās iesniedzējam, bet arī pašai Satversmes tiesai, gan

9lemjot jautājumu par lietas ierosināšanu, gan taisot

10spriedumu.

11Satversmes tiesas kolēģijas lēmums par lietas ierosināšanu vai

12atteikšanos ierosināt lietu nav pārsūdzams. Kolēģijai nav

13pienākuma pilnībā izvērtēt, vai iesniedzēja pamattiesības ir

14aizskartas. Satversmes tiesa atzinusi, ka "jautājums par to,

15vai patiešām aizskartas konstitucionālās sūdzības iesniedzēja

16pamattiesības, Satversmes tiesai galvenokārt ir jāizlemj

17spriedumā" (sk. Satversmes tiesas 2002. gada

1822. februāra sprieduma lietā Nr. 2001-06-03 secinājumu

19daļas 2.2. punktu).

20Pieteikuma iesniedzēji norādīja, ka viņu īpašumtiesības ir

21aizskartas, jo lēmumu par sanācijas piemērošanu vienpersoniski

22pieņemot administrators. Tas izrietot no apstrīdētajām

23normām.

24Satversmes tiesa Spriedumā pievienojās Pieteikuma iesniedzēju

25viedoklim, atzīstot, ka īpašumtiesību ierobežojums izriet no

26Kredītiestāžu likuma 179. panta pirmās daļas pirmā

27teikuma.

28Tomēr Satversmes tiesa Spriedumā nav

29analizējusi šīs lietas ierosināšanas pamatotību.