4. pants

Pat tad, ja konstitucionālā sūdzība būtu

atbildusi Satversmes tiesas likumā noteiktajiem sūdzības

pieņemamības kritērijiem, lieta būtu skatāma, izmantojot nevis

pamattiesību ierobežojuma pārbaudes metodoloģiju, bet gan valsts

pozitīvā pienākuma izpildes pārbaudes metodoloģiju. Proti, no

Satversmes izriet ne tikai valsts pienākums atturēties no

iejaukšanās personas tiesībās, bet arī valsts pienākums veikt šo

tiesību nodrošināšanai nepieciešamās darbības

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada

23. septembra sprieduma lietā Nr. 2002-08-01 secinājumu

daļu, 2009. gada 23. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2008-42-01 10. punktu, 2009. gada

7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-05-01 9. un

10. punktu un 2012. gada 6. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2012-21-01 7. punktu). Arī Eiropas

Cilvēktiesību tiesa vairākkārt norādījusi, ka gadījumos, kad

parādnieks ir privāttiesību subjekts, valsts nav tieši atbildīga

par privātpersonu parādiem un tās pienākums aprobežojas ar

palīdzības sniegšanu kreditoram tiesas spriedumu izpildes

nodrošināšanā (Drittwirkung). Līdz ar to tiesa līdzīgos

gadījumos pārbauda, vai valsts ir izpildījusi savu pozitīvo

pienākumu attiecībā uz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

aizsardzības konvencijas Pirmā protokola 1. pantā ietverto

īpašumtiesību aizsardzību (sk., piemēram, Eiropas

Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2012. gada

3. aprīļa sprieduma lietā "Kotov v. Russia",

pieteikuma Nr.54522/00, 90. punktu, kā arī 109.punktu un

turpmākos punktus).

Pieteikuma iesniedzēji tiesas procesā apstiprināja, ka viņiem

ir saglabājušās īpašumtiesības noguldījuma apmērā, jo viņu

prasījuma tiesības palikušas nemainīgas, izņemot to daļu, kuru

atmaksājusi valsts kā garantēto noguldījuma summu

(sk. Satversmes tiesas 2013. gada 22. janvāra

sēdes stenogrammu lietas materiālu 2. sēj. 89. un

90. lpp.). Līdz ar to Pieteikuma iesniedzēju

īpašumtiesību apmērs ir saglabājies nemainīgs.

Satversmes tiesa savā spriedumā ir atsaukusies uz Eiropas

Cilvēktiesību tiesas praksi, tostarp uz minēto spriedumu, un

secinājusi, ka kreditoru tiesības izlemt jautājumu par

kredītiestādes maksātnespējas risinājumu ietilpst Satversmes

105. panta tvērumā, bet Kredītiestāžu likuma 179. panta

pirmā daļa ietver Satversmes 105. pantā paredzēto

pamattiesību ierobežojumu (sk. Sprieduma 13. un

14. punktu).

Satversmes tiesa jau daudzkārt ir atzinusi, ka katrā

pamattiesību jomā valstij ir trīskāršs pienākums: gan respektēt,

gan aizsargāt, gan arī nodrošināt personas tiesības (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 7. punktu,

2009. gada 7. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2009-05-01 9. punktu un 2011. gada

20. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-72-01

11.1. punktu).

Izmantojot valsts pozitīvā pienākuma izpildes pārbaudes

metodoloģiju, Satversmes tiesai vajadzētu noskaidrot, vai un kādā

apmērā Satversmes 105. pants paredz valstij pozitīvu

pienākumu ar likumu noteikt konkrētas tiesības maksātnespējīgas

kredītiestādes kreditoriem vai kreditoru sapulcei maksātnespējas

procesā. Spriedumā būtu jānorāda, kādi pasākumi veikti, lai

kreditori varētu savas tiesības īstenot, kā arī jāizvērtē, vai

šie pasākumi ir veikti pienācīgi un vai ir ievēroti no Satversmes

izrietošie vispārējie tiesību principi.

Līdz ar to tiesai būtu bijis jāpārbauda tikai tas, vai

Kredītiestāžu likumā paredzētais mehānisms pietiekami efektīvi

aizsargā kreditoru pamattiesības, nevis tas, vai Pieteikuma

iesniedzējiem radītais pamattiesību ierobežojums ir samērīgs.

Satversmes tiesas tiesnese

K.Krūma

Satversmes tiesas tiesnese

A.Branta

Rīgā 2013.gada 12.martā