4. pants

1Pat tad, ja konstitucionālā sūdzība būtu

2atbildusi Satversmes tiesas likumā noteiktajiem sūdzības

3pieņemamības kritērijiem, lieta būtu skatāma, izmantojot nevis

4pamattiesību ierobežojuma pārbaudes metodoloģiju, bet gan valsts

5pozitīvā pienākuma izpildes pārbaudes metodoloģiju. Proti, no

6Satversmes izriet ne tikai valsts pienākums atturēties no

7iejaukšanās personas tiesībās, bet arī valsts pienākums veikt šo

8tiesību nodrošināšanai nepieciešamās darbības

9(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada

1023. septembra sprieduma lietā Nr. 2002-08-01 secinājumu

11daļu, 2009. gada 23. aprīļa sprieduma lietā

12Nr. 2008-42-01 10. punktu, 2009. gada

137. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-05-01 9. un

1410. punktu un 2012. gada 6. jūnija sprieduma lietā

15Nr. 2012-21-01 7. punktu). Arī Eiropas

16Cilvēktiesību tiesa vairākkārt norādījusi, ka gadījumos, kad

17parādnieks ir privāttiesību subjekts, valsts nav tieši atbildīga

18par privātpersonu parādiem un tās pienākums aprobežojas ar

19palīdzības sniegšanu kreditoram tiesas spriedumu izpildes

20nodrošināšanā (Drittwirkung). Līdz ar to tiesa līdzīgos

21gadījumos pārbauda, vai valsts ir izpildījusi savu pozitīvo

22pienākumu attiecībā uz Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

23aizsardzības konvencijas Pirmā protokola 1. pantā ietverto

24īpašumtiesību aizsardzību (sk., piemēram, Eiropas

25Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2012. gada

263. aprīļa sprieduma lietā "Kotov v. Russia",

27pieteikuma Nr.54522/00, 90. punktu, kā arī 109.punktu un

28turpmākos punktus).

29Pieteikuma iesniedzēji tiesas procesā apstiprināja, ka viņiem

30ir saglabājušās īpašumtiesības noguldījuma apmērā, jo viņu

31prasījuma tiesības palikušas nemainīgas, izņemot to daļu, kuru

32atmaksājusi valsts kā garantēto noguldījuma summu

33(sk. Satversmes tiesas 2013. gada 22. janvāra

34sēdes stenogrammu lietas materiālu 2. sēj. 89. un

3590. lpp.). Līdz ar to Pieteikuma iesniedzēju

36īpašumtiesību apmērs ir saglabājies nemainīgs.

37Satversmes tiesa savā spriedumā ir atsaukusies uz Eiropas

38Cilvēktiesību tiesas praksi, tostarp uz minēto spriedumu, un

39secinājusi, ka kreditoru tiesības izlemt jautājumu par

40kredītiestādes maksātnespējas risinājumu ietilpst Satversmes

41105. panta tvērumā, bet Kredītiestāžu likuma 179. panta

42pirmā daļa ietver Satversmes 105. pantā paredzēto

43pamattiesību ierobežojumu (sk. Sprieduma 13. un

4414. punktu).

45Satversmes tiesa jau daudzkārt ir atzinusi, ka katrā

46pamattiesību jomā valstij ir trīskāršs pienākums: gan respektēt,

47gan aizsargāt, gan arī nodrošināt personas tiesības (sk.,

48piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa

49sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 7. punktu,

502009. gada 7. oktobra sprieduma lietā

51Nr. 2009-05-01 9. punktu un 2011. gada

5220. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-72-01

5311.1. punktu).

54Izmantojot valsts pozitīvā pienākuma izpildes pārbaudes

55metodoloģiju, Satversmes tiesai vajadzētu noskaidrot, vai un kādā

56apmērā Satversmes 105. pants paredz valstij pozitīvu

57pienākumu ar likumu noteikt konkrētas tiesības maksātnespējīgas

58kredītiestādes kreditoriem vai kreditoru sapulcei maksātnespējas

59procesā. Spriedumā būtu jānorāda, kādi pasākumi veikti, lai

60kreditori varētu savas tiesības īstenot, kā arī jāizvērtē, vai

61šie pasākumi ir veikti pienācīgi un vai ir ievēroti no Satversmes

62izrietošie vispārējie tiesību principi.

63Līdz ar to tiesai būtu bijis jāpārbauda tikai tas, vai

64Kredītiestāžu likumā paredzētais mehānisms pietiekami efektīvi

65aizsargā kreditoru pamattiesības, nevis tas, vai Pieteikuma

66iesniedzējiem radītais pamattiesību ierobežojums ir samērīgs.

67Satversmes tiesas tiesnese

68K.Krūma

69Satversmes tiesas tiesnese

70A.Branta

71Rīgā 2013.gada 12.martā