3. pants

Latvija pasaules ekonomiskajā

sistēmā

3.1. Ārējie faktori

Ekonomikas attīstības procesiem pasaulē raksturīga to norise

trīs galvenajos līmeņos: lokālajā, nacionālajā un globālajā

(starptautiskajā). Pastāv daudzi faktori, kas vienlaikus

pastiprina gan globalizācijas, gan lokalizācijas tendences.

Piemēram, informācijas tehnoloģijas un mūsdienu telekomunikācijas

veicina daudzu valsts un sabiedrības dzīves jomu globalizāciju,

palielina dažādu valstu, uzņēmumu, organizāciju vai atsevišķu

indivīdu iespēju dibināt kontaktus, nodarboties ar

uzņēmējdarbību, veikt citas aktivitātes bez centrālās varas

starpniecības.

Globalizācijas procesā katra valsts daudz ātrāk iegūst

informāciju par jaunām tehnoloģijām, izgudrojumiem, atklājumiem

vai praktisku pieredzi jebkurā jomā. Tas veicina ātrāku šīs

valsts attīstību. Pateicoties starpnacionālajām

institūcijām1, tiek atvieglota ekonomiskā sadarbība.

No tā iegūst katra atsevišķa valsts neatkarīgi no tās attīstības

līmeņa. Globalizācijas un lokalizācijas padziļināšanās ietekmē

arvien vairāk mainās daudzi ekonomiskie mehānismi, kā arī valsts

pārvaldes un sabiedrības funkcionēšanas pamatprincipi. Līdz ar

kapitāla un preču plūsmu pasaulē arvien mobilāks kļūst arī

darbaspēks.

Informācijas un komunikāciju tehnoloģiju attīstības līmenis

dod iespēju ekonomiskajiem subjektiem būt savstarpēji saistītiem

jebkurā darbības sfērā globālā mērogā. Rodas principiāli jauni

darbības un attīstības noteikumi, kas balstās uz visu ekonomisko

subjektu iespējām piekļūt informācijai un adaptēt to. Tiek

nodrošināta visu dalībnieku identitāte un sadarbība, visu procesu

decentralizācija, vairs nav centra un nomaļu. Tajā pašā laikā

nelielām un pat vidēja lieluma valstīm vairs nav noteicoša

ietekmes uz kopējiem ekonomiskajiem procesiem. Šajā situācijā

īpaša nozīme ir Baltijas valstu vienotības nostiprināšanai un

savstarpējai sadarbībai.

Veidojas jauni integrēti globālie tirgi, kas strādā 24 stundas

diennaktī reālā laikā. Parādās jauni spēles noteikumi -

daudzvalstu līgumi dažādās jomās (tirdzniecība, intelektuālais

īpašums, datu aizsardzība, vides aizsardzība), kas arvien vairāk

ietekmē dažādas saimnieciskās darbības iespējas. Pasaules

tirdzniecības pieaugums dod arvien lielākas iespējas preču

izvēlē, padara tās lētākas. Tai pat laikā pieaug arī konkurence,

palielinās starptautisko organizāciju un transnacionālu kompāniju

ekonomiskā un politiskā ietekme. Šādos apstākļos lielākas

priekšrocības izrādās tiem uzņēmumiem, kas ir konkurētspējīgāki

un spēj ātrāk reaģēt uz pārmaiņām.

Straujās tehnoloģiju izmaiņas, informācijas tehnoloģiju

attīstība saistītas gan ar izmaiņām pašos produktos, gan to

ražošanā. Arvien lielāka nozīme preču un pakalpojumu

konkurētspējā ir to kvalitātei un atbilstībai vides aizsardzības

prasībām.

Informācijas tehnoloģiju izmantošana saimnieciskajā darbībā

ļauj daudz efektīvāk izmantot ražošanas faktorus, veicinot

augstāku produktivitāti. Pieaug pieprasījums pēc augsti

kvalificēta darba spēka, kas ir spējīgs ātri uztvert jauninājumus

un tos apgūt. Darba tirgū izredzes palielinās jauniem cilvēkiem

ar labu izglītību.

Brīva kapitāla kustība rada papildu iespējas ekonomikai

piesaistīt finansu līdzekļus, kas palielina valstu izaugsmes

iespējas. Tomēr jāatzīmē, ka tādā pašā mērā, kā palielinās

iespējas piesaistīt kapitālu, pašmāju kapitāls var izvēlēties

ārvalstis, ja investēšanas apstākļi tur izrādīsies labvēlīgāki.

Palielinoties kapitāla mobilitātei, pastāv arī lielāks risks būt

iesaistītiem pasaules finansu krīzēs.

Brīva darbaspēka kustība paplašina iespējas indivīdam strādāt

un gūt ienākumus atbilstoši viņa zināšanām, kvalifikācijai un

vēlmēm neatkarīgi no nacionālās piederības un pilsonības. Iespēja

brīvi izvēlēties darba un dzīves vietu liek pārvērtēt uzskatus

par ekonomisko un sociālo jautājumu risināšanas prioritātēm.

Mūsdienu ekonomikā sociālā labklājība un saskaņa ir ne tikai

ekonomiskās izaugsmes sekas, bet arī viens no svarīgākajiem tās

priekšnoteikumiem.

Dzīves kvalitāte ir ne tikai producētie materiālie labumi,

kurus var patērēt, bet arī tīrs gaiss un ūdens, bioloģiskā

daudzveidība utt. Tāpēc ar laiku var mainīties izpratne par

investīcijām vides aizsardzībā un investīcijām ražošanā, kur

pirmās pašlaik uztver tikai kā izmaksas, kas nedod ienākumus, bet

otrās - kā ienākumu nesošas. Iespējams, ka ieguldījumi vides

aizsardzībā nākotnē būs rentablāki par ieguldījumiem

ražošanā.

Par izšķirošu ekonomiskās izaugsmes faktoru pasaulē kļūst

zināšanas. Uz zināšanām balstītā jaunā ekonomika dod

lielākus ienākumus, garantē augstākus dzīves standartus, bet tā

prasa arī ilgtermiņa ieguldījumus kā cilvēkkapitālā, tā izglītībā

un zinātniskajā pētniecībā. Tā rezultātā mainās ražošanas izmaksu

struktūra, kur to lielākā daļa ir saistīta ar nemateriāliem

ilgtermiņa ieguldījumiem. Savukārt šo ieguldījumu pieaugušais

īpatsvars un straujās tehnoloģiju izmaiņas palielina uzņēmēju

risku. Virzība uz informācijas sabiedrību kā jaunu, augstāk

organizētu, uz zināšanām bāzētu sabiedrības tipu, ir tiešs minēto

procesu rezultāts. Process vienlaikus norisinās visās galvenajās

pasaules ekonomiskajās zonās - Rietumeiropā, Ziemeļamerikā

un Dienvidaustrumāzijā.

Tomēr, saistībā ar brīvas cilvēku migrācijas iespējām var

rasties arī problēmas. Tā ir smadzeņu aizplūšana. Valstis,

kuras par galveno attīstības faktoru izvēlējušās izglītību un

zinātni, zināmā situācijā riskē ar to, ka patiesībā daļēji

subsidēs ekonomiski augsti attīstītās valstis. Tādējādi liela

attiecīgo investīciju daļa var izrādīties nepietiekami efektīva,

un šādas valstis paātrinātas attīstības vietā turpinās ilgstoši

stagnēt.

Globalizācijas procesa ietekmē mainās daudzi starptautisko

attiecību aspekti. Nacionālai valstij jāņem vērā globālie procesi

(atvērtas robežas, saskaņota likumdošana, kopēja valūta u.c.),

kas samazina valsts, tās fizisko un juridisko personu patstāvību

ekonomisku lēmumu pieņemšanā. Turpretim pieaugošās komunikāciju

iespējas ievērojami palielina atsevišķu valsts reģionu iespējas,

lomu un nozīmīgumu, tiem vairs nebūt nav nepieciešama centrālā

vara kā starpnieks sadarbībai ar attāliem partneriem. Arī

Latvijai kopumā un tās reģioniem aktīvi jādarbojas tieši šādos

apstākļos - ir iespējas ieņemt vietu pasaules un Eiropas preču,

pakalpojumu un kapitāla tirgū, taču ievērojot spēles

noteikumus (kvotas, antidempinga pasākumi, kvalitātes

prasības) un rēķinoties ar pieaugošu un aizvien nesaudzīgāku

konkurenci vietējā tirgū.

Tīklveida darbības modelis kļūst par 21. gadsimta valstu,

uzņēmumu, cilvēku sadarbības principu. Tas paplašina un pārveido

tradicionālās horizontālās un vertikālās lineārās saites. Līdz ar

to notiek būtiskas pārmaiņas kā tekošajā ekonomiskajā darbībā, tā

arī attīstībā. Informācijas un komunikāciju tehnoloģiju

attīstības līmenis veicina kontaktu un transakciju īstenošanu

reālā laikā. Aktīvi izmantojot šādas iespējas, valstis, uzņēmumi,

cilvēki (arī Latvija un tās subjekti kā valsts iekšienē, tā

starptautiskajā līmenī) kļūst savstarpēji saistīti jebkurā

uzņēmējdarbības jomā, rodas principiāli jaunas iespējas.

Lokalizācija (reģionalizācija) radās un turpina attīstīties kā

pretstats, bet patiesībā kā papildinājums globalizācijas

procesiem. Proti, viens no globalizācijas galvenajiem mehānismiem

ir starptautiskā darba dalīšana. Tas nozīmē, ka atsevišķas

valstis vai pasaules reģioni pakāpeniski specializējas atsevišķās

tautsaimniecības nozarēs, kurās tām ir salīdzinošās

priekšrocības. Savukārt specializācija rada nepieciešamību pēc

intensīvākas preču un pakalpojumu apmaiņas starptautiskā mērogā,

kas, tieši pretēji, izpaužas kā globalizācija. Bez lokalizācijas

(specializācijas) nebūtu globalizācijas un otrādi. Abi šie

procesi organiski papildina viens otru.

Lokalizācijas procesiem mēdz būt arī citi aspekti.

Pilnveidojoties sakaru un informācijas sistēmām,

standartizējoties normatīvajiem aktiem un finansu mehānismiem,

pieaugot vispārējam izglītības līmenim, arvien vairāk

saimniecisko un pārvaldes funkciju efektīvāk veikt lokālā līmenī.

Pabeidzot teritoriāli administratīvo reformu, Latvijā iespējams

būtiski palielināt pašvaldību patstāvību, nodrošināt lielāku to

dzīvotspēju bez centrālās valsts varas iejaukšanās.

Globālās ekonomikas lokalizācijas izpausme ir arī

saimnieciskās darbības koncentrēšanās arvien ierobežotākā skaitā

globālo ekonomisko centru. Tā, apmēram četras piektdaļas no visas

pasaules ražošanas apjoma 21. gadsimta sākumā izrādās izvietotas

trīs galvenajos ekonomiskajos centros - Ziemeļamerikā,

Rietumeiropā, kā arī Japānā un citās ekonomiski attīstītās

Dienvidaustrumāzijas valstīs. Vēl astoņdesmitajos gados viens no

pasaules ekonomiskajiem centriem (ceturtais) bija PSRS un citas

Austrumu bloka valstis. Tomēr deviņdesmito gadu otrajā pusē šī

bloka pārpalikuma - NVS valstu - ražošanas kopapjoms vairs bija

tikai ap 1,5% no pasaules kopapjoma. Tas nozīmē, ka NVS vairs

nevar uzskatīt par globāli nozīmīgu ekonomisko centru, lai gan uz

atsevišķām, nelielām kaimiņvalstīm, t.sk. Latviju, tās joprojām

saglabā zināmu ekonomisko ietekmi.

Šādu pasaules ekonomiskās sistēmas pārstrukturizāciju veicina

arī tehnoloģiskie procesi. Minimālais tirgus apjoms, lai uzturētu

tehnisko progresu, piemēram, tādās nozarēs kā aviācija,

pusvadītāji, farmācija, vairs nav pietiekams nevienā atsevišķā

valstī2.

21. gadsimta sākuma pasaules ekonomiskās sistēmas struktūra

uzskatāmi atspoguļojas arī tirdzniecības saitēs. Šajā jomā dominē

tie paši ekonomiskie centri - Rietumeiropa, Ziemeļamerika,

Dienvidaustrumāzija. Tādēļ arī no tirdzniecības viedokļa tos var

uzskatīt par globāliem centriem.

Kā globālo centru ietvaros, tā arī ārpus tiem pastāv arī

mazāka mēroga reģionālie (subreģionālie) centri. Viens no tiem -

Centrālā Eiropa, Austrumeiropa un Baltijas valstis. Tomēr tas

pagaidām ir visai nosacīts centrs, jo tajā ietilpstošo valstu

aktīvākie tirdznieciskie sakari ne vienmēr ir saistīti viens ar

otru. Piemēram, Latvijas lielākais tirdzniecības partneris ir

Vācija, bet Igaunijai tā ir Somija un citas Skandināvijas

valstis. Savukārt Lietuva atjauno savas vēsturiskās saites ar

Poliju.

Latvija, tāpat kā citas Baltijas valstis, no ražošanas

viedokļa veido Eiropas industriālā klastera ziemeļaustrumu malu,

kas no Rietumeiropas turpinās ziemeļu virzienā, savienojoties ar

Somiju (Skandināviju). Tas ir ļoti būtiski, jo ne ražošana, ne

tirdzniecība pasaulē neattīstās vienmērīgi. Tieši ekonomiskie

centri līdz šim, galvenokārt, veidojuši bagātāko valstu daļu, šie

centri arī attīstās straujāk nekā perifērijas. Lielākā valstu

daļa, kas neietilpst šajos centros, ar retiem izņēmumiem, nespēj

attīstīt pietiekamu industriālo bāzi un aktīvu tirdzniecību.

Pētījumi rāda, ka valstīs, kur sasniegti augsti ekonomikas

attīstības tempi, parasti ir pastāvējusi vairāku noteicošo

faktoru kombinācija. Parasti bija pietiekami lielas investīcijas,

bet galvenais, investīcijas tika pareizi sadalītas starp

izglītību, zinātni un kapitāla veidošanu uz modernu tehnoloģiju

(inovāciju) pamata. Papildus tam šīs valstis izcēlušās arī ar

racionālu to rīcībā esošo resursu (darbaspēka, producēto aktīvu

un finansu aktīvu) izmantošanu, kā arī ar ekonomiskajai

situācijai atbilstošu sabalansētību starp valsts un brīvā tirgus

funkcijām.

3.2. Iekšējie faktori

Pēc politiskās neatkarības atjaunošanas ir pagājuši 10 gadi,

kuriem raksturīga nepietiekoši konsekventa un vāji koordinēta

valsts ilgtermiņa attīstības politika. Lai gan makroekonomiskie

rādītāji Latvijā pēdējos gados kopumā ir sabalansēti, valūtas

kurss ilgtermiņā ir stabils3 un valsts budžeta

deficīts ir pieņemamās robežās, ekonomikas attīstības

paātrināšanas iespējas ierobežo tās zemais kapitalizācijas

līmenis kā tautsaimniecības infrastruktūrā, tā arī

uzņēmējdarbībā4. Tas kontrastē ar nesamērīgi lielo

nacionālo ienākumu veidojošo fiziskā kapitāla daļu salīdzinājumā

ar darbaspēka daļu. Šī pretruna pastāv tādēļ, ka liela

pamatlīdzekļu daļa ir fiziski un morāli novecojusi, tās

uzturēšanas izmaksas ir nesamērīgi augstas. Arī ražojamās

produkcijas kvalitāti šis kapitāls nespēj pietiekami

nodrošināt.

Pasaules Bankas klasifikācija Latviju pašlaik iekļauj vidēji

pārtikušo valstu nabadzīgākajā apakšgrupā līdz ar Albāniju,

Baltkrieviju, Bulgāriju, Krieviju, Ukrainu, lai gan pēc UNDP

klasifikācijas Latvija ir iekļauta vidēji attīstīto valstu

augstākajā grupā5.

Aprēķini liecina, ka, saglabājoties līdzšinējiem ekonomikas

attīstības tempiem, Latvijai ir maz cerību būtiski tuvināties

ekonomiski augsti attīstīto valstu grupai. Lai Latvijas

iedzīvotāju dzīves līmenis varētu tuvoties attīstītajās valstīs

esošajam, ekonomiskai izaugsmei Latvijā ir jābūt straujākai nekā

šajās valstīs. Vienkārši aprēķini rāda, ka mērķi var sasniegt

20-30 gadu laikā, ja IKP ikgadējie pieauguma tempi sasniedz

7-8%.

Līdz šim veiktie ekonomisko reformu pasākumi ļāvuši stabilizēt

ekonomisko situāciju, bet nav nodrošinājuši pietiekami strauju

tautsaimniecības attīstību kopumā. Tādēļ ekonomikas attīstības

nepietiekamais temps ir viena no galvenajām Latvijas problēmām,

kuras risināšanai nepieciešama atbilstoša stratēģiska pieeja.

Lai nodrošinātu izaugsmes straujus tempus, nepieciešams

attiecīgs investīciju pieaugums. Tā kā iekšzemes investīcijas var

veidoties tikai no iedzīvotāju uzkrājumiem, bet Latvijā to ir

nepietiekami, jo zemi ir iedzīvotāju ienākumi, tad pastāv

apburtais loks: zemi iedzīvotāju ienākumi - zemi uzkrājumi -

zemas investīcijas - atpalikusi tehnika un tehnoloģija - zema

darba produktivitāte - zemi ienākumi.

Zemie nacionālie uzkrājumi investīciju līmeņa nodrošināšanai

liek izmantot ārvalstu uzkrājumus. Tāpēc, lai pēc iespējas

efektīvāk izmantotu ārvalstu investīcijas, izšķirošs ir

investīciju izvietojuma efektivitātes jautājums.

Esošās reģionālās disproporcijas negatīvi ietekmē attīstības

tempus. Latvijā nav teritoriju, kurās vispār nav attīstības

iespēju, taču ir liela dažādība šodienas situācijā. Eksistē

reģionu sociālekonomiskās atšķirības - dabas un kultūrvides

nianses, atšķirības tradīcijās un ekonomiskajā aktivitātē,

ienākumu dažādība. Reģionu attīstība ir nelīdzsvarota, netiek

izmantotas vietējās priekšrocības. Latvija jau ir kļuvusi par

izteikti monocentrisku valsti.

Sadrumstalotā Latvijas administratīvi teritoriālā sistēma kavē

reģionu attīstības koncepciju un programmu izstrādi. Tiek

traucēta valsts un pašvaldību resursu racionāla izmantošana

reģionu vajadzībām, vietējās fiziskās (ceļi, elektroapgāde, gāzes

vadi, telekomunikācijas, ūdensapgāde, kanalizācija, sadzīves

atkritumu apsaimniekošana) un sociālās (izglītības, kultūras un

medicīnas iestādes) infrastruktūras pilnveidošanai.

Nepietiekami attīstīta valsts un reģionālā infrastruktūra

bremzē vienmērīgu saimniecības attīstību Latvijas teritorijā.

Valstī izveidotā infrastruktūra nodrošina satiksmi starp Latvijas

reģioniem un Rīgu, kā arī starp citām lielākajām pilsētām. Tajā

pašā laikā infrastruktūra, it īpaši vietējas nozīmes, arī

starpreģionālie ceļi, ir vāji attīstīti. Tas kavē vietējo preču

un pakalpojumu tirgus attīstību, reģionālas nozīmes

uzņēmējdarbības aktivizēšanos lauku rajonos. Turklāt Latvijas

teritorijas konfigurācija, ceļu un apdzīvoto vietu tīkls nosaka,

ka ievērojamā teritorijas daļā veidojas nomales efekts. Zemās

ekonomiskās aktivitātes vairākos reģionos, iedzīvotāju mazais

blīvums liedz pašvaldībām patstāvīgi risināt šo problēmu.

Lēnie zemes reformas tempi bremzē zemes un nekustamā īpašuma

tirgus attīstību virknē reģionu. Tādēļ ir ierobežotas iespējas

izmantot zemi un nereti arī citu ar to saistīto nekustamo īpašumu

kā nodrošinājumu investīciju un ilgtermiņa kredītu piesaistīšanai

uzņēmējdarbības attīstībai, it sevišķi lauku reģionos, tai skaitā

lielāku, ekonomiski efektīvāku zemnieku saimniecību

veidošanai.

Kvalificētu speciālistu trūkums reģionos gandrīz visās

tautsaimniecības nozarēs un visos kvalifikāciju līmeņos bremzē

darba ražīguma un uzņēmējdarbības efektivitātes palielināšanos,

jaunu tehnoloģiju ieviešanu, uzņēmumu vadības un tirgus iemaņu

apgūšanu. Pat uzņēmumos, kur ieviestas mūsdienu tehnoloģijas, ne

vienmēr tiek nodrošināta pienācīga to atdeve.