3. pants

1Latvija pasaules ekonomiskajā

2sistēmā

33.1. Ārējie faktori

4Ekonomikas attīstības procesiem pasaulē raksturīga to norise

5trīs galvenajos līmeņos: lokālajā, nacionālajā un globālajā

6(starptautiskajā). Pastāv daudzi faktori, kas vienlaikus

7pastiprina gan globalizācijas, gan lokalizācijas tendences.

8Piemēram, informācijas tehnoloģijas un mūsdienu telekomunikācijas

9veicina daudzu valsts un sabiedrības dzīves jomu globalizāciju,

10palielina dažādu valstu, uzņēmumu, organizāciju vai atsevišķu

11indivīdu iespēju dibināt kontaktus, nodarboties ar

12uzņēmējdarbību, veikt citas aktivitātes bez centrālās varas

13starpniecības.

14Globalizācijas procesā katra valsts daudz ātrāk iegūst

15informāciju par jaunām tehnoloģijām, izgudrojumiem, atklājumiem

16vai praktisku pieredzi jebkurā jomā. Tas veicina ātrāku šīs

17valsts attīstību. Pateicoties starpnacionālajām

18institūcijām1, tiek atvieglota ekonomiskā sadarbība.

19No tā iegūst katra atsevišķa valsts neatkarīgi no tās attīstības

20līmeņa. Globalizācijas un lokalizācijas padziļināšanās ietekmē

21arvien vairāk mainās daudzi ekonomiskie mehānismi, kā arī valsts

22pārvaldes un sabiedrības funkcionēšanas pamatprincipi. Līdz ar

23kapitāla un preču plūsmu pasaulē arvien mobilāks kļūst arī

24darbaspēks.

25Informācijas un komunikāciju tehnoloģiju attīstības līmenis

26dod iespēju ekonomiskajiem subjektiem būt savstarpēji saistītiem

27jebkurā darbības sfērā globālā mērogā. Rodas principiāli jauni

28darbības un attīstības noteikumi, kas balstās uz visu ekonomisko

29subjektu iespējām piekļūt informācijai un adaptēt to. Tiek

30nodrošināta visu dalībnieku identitāte un sadarbība, visu procesu

31decentralizācija, vairs nav centra un nomaļu. Tajā pašā laikā

32nelielām un pat vidēja lieluma valstīm vairs nav noteicoša

33ietekmes uz kopējiem ekonomiskajiem procesiem. Šajā situācijā

34īpaša nozīme ir Baltijas valstu vienotības nostiprināšanai un

35savstarpējai sadarbībai.

36Veidojas jauni integrēti globālie tirgi, kas strādā 24 stundas

37diennaktī reālā laikā. Parādās jauni spēles noteikumi -

38daudzvalstu līgumi dažādās jomās (tirdzniecība, intelektuālais

39īpašums, datu aizsardzība, vides aizsardzība), kas arvien vairāk

40ietekmē dažādas saimnieciskās darbības iespējas. Pasaules

41tirdzniecības pieaugums dod arvien lielākas iespējas preču

42izvēlē, padara tās lētākas. Tai pat laikā pieaug arī konkurence,

43palielinās starptautisko organizāciju un transnacionālu kompāniju

44ekonomiskā un politiskā ietekme. Šādos apstākļos lielākas

45priekšrocības izrādās tiem uzņēmumiem, kas ir konkurētspējīgāki

46un spēj ātrāk reaģēt uz pārmaiņām.

47Straujās tehnoloģiju izmaiņas, informācijas tehnoloģiju

48attīstība saistītas gan ar izmaiņām pašos produktos, gan to

49ražošanā. Arvien lielāka nozīme preču un pakalpojumu

50konkurētspējā ir to kvalitātei un atbilstībai vides aizsardzības

51prasībām.

52Informācijas tehnoloģiju izmantošana saimnieciskajā darbībā

53ļauj daudz efektīvāk izmantot ražošanas faktorus, veicinot

54augstāku produktivitāti. Pieaug pieprasījums pēc augsti

55kvalificēta darba spēka, kas ir spējīgs ātri uztvert jauninājumus

56un tos apgūt. Darba tirgū izredzes palielinās jauniem cilvēkiem

57ar labu izglītību.

58Brīva kapitāla kustība rada papildu iespējas ekonomikai

59piesaistīt finansu līdzekļus, kas palielina valstu izaugsmes

60iespējas. Tomēr jāatzīmē, ka tādā pašā mērā, kā palielinās

61iespējas piesaistīt kapitālu, pašmāju kapitāls var izvēlēties

62ārvalstis, ja investēšanas apstākļi tur izrādīsies labvēlīgāki.

63Palielinoties kapitāla mobilitātei, pastāv arī lielāks risks būt

64iesaistītiem pasaules finansu krīzēs.

65Brīva darbaspēka kustība paplašina iespējas indivīdam strādāt

66un gūt ienākumus atbilstoši viņa zināšanām, kvalifikācijai un

67vēlmēm neatkarīgi no nacionālās piederības un pilsonības. Iespēja

68brīvi izvēlēties darba un dzīves vietu liek pārvērtēt uzskatus

69par ekonomisko un sociālo jautājumu risināšanas prioritātēm.

70Mūsdienu ekonomikā sociālā labklājība un saskaņa ir ne tikai

71ekonomiskās izaugsmes sekas, bet arī viens no svarīgākajiem tās

72priekšnoteikumiem.

73Dzīves kvalitāte ir ne tikai producētie materiālie labumi,

74kurus var patērēt, bet arī tīrs gaiss un ūdens, bioloģiskā

75daudzveidība utt. Tāpēc ar laiku var mainīties izpratne par

76investīcijām vides aizsardzībā un investīcijām ražošanā, kur

77pirmās pašlaik uztver tikai kā izmaksas, kas nedod ienākumus, bet

78otrās - kā ienākumu nesošas. Iespējams, ka ieguldījumi vides

79aizsardzībā nākotnē būs rentablāki par ieguldījumiem

80ražošanā.

81Par izšķirošu ekonomiskās izaugsmes faktoru pasaulē kļūst

82zināšanas. Uz zināšanām balstītā jaunā ekonomika dod

83lielākus ienākumus, garantē augstākus dzīves standartus, bet tā

84prasa arī ilgtermiņa ieguldījumus kā cilvēkkapitālā, tā izglītībā

85un zinātniskajā pētniecībā. Tā rezultātā mainās ražošanas izmaksu

86struktūra, kur to lielākā daļa ir saistīta ar nemateriāliem

87ilgtermiņa ieguldījumiem. Savukārt šo ieguldījumu pieaugušais

88īpatsvars un straujās tehnoloģiju izmaiņas palielina uzņēmēju

89risku. Virzība uz informācijas sabiedrību kā jaunu, augstāk

90organizētu, uz zināšanām bāzētu sabiedrības tipu, ir tiešs minēto

91procesu rezultāts. Process vienlaikus norisinās visās galvenajās

92pasaules ekonomiskajās zonās - Rietumeiropā, Ziemeļamerikā

93un Dienvidaustrumāzijā.

94Tomēr, saistībā ar brīvas cilvēku migrācijas iespējām var

95rasties arī problēmas. Tā ir smadzeņu aizplūšana. Valstis,

96kuras par galveno attīstības faktoru izvēlējušās izglītību un

97zinātni, zināmā situācijā riskē ar to, ka patiesībā daļēji

98subsidēs ekonomiski augsti attīstītās valstis. Tādējādi liela

99attiecīgo investīciju daļa var izrādīties nepietiekami efektīva,

100un šādas valstis paātrinātas attīstības vietā turpinās ilgstoši

101stagnēt.

102Globalizācijas procesa ietekmē mainās daudzi starptautisko

103attiecību aspekti. Nacionālai valstij jāņem vērā globālie procesi

104(atvērtas robežas, saskaņota likumdošana, kopēja valūta u.c.),

105kas samazina valsts, tās fizisko un juridisko personu patstāvību

106ekonomisku lēmumu pieņemšanā. Turpretim pieaugošās komunikāciju

107iespējas ievērojami palielina atsevišķu valsts reģionu iespējas,

108lomu un nozīmīgumu, tiem vairs nebūt nav nepieciešama centrālā

109vara kā starpnieks sadarbībai ar attāliem partneriem. Arī

110Latvijai kopumā un tās reģioniem aktīvi jādarbojas tieši šādos

111apstākļos - ir iespējas ieņemt vietu pasaules un Eiropas preču,

112pakalpojumu un kapitāla tirgū, taču ievērojot spēles

113noteikumus (kvotas, antidempinga pasākumi, kvalitātes

114prasības) un rēķinoties ar pieaugošu un aizvien nesaudzīgāku

115konkurenci vietējā tirgū.

116Tīklveida darbības modelis kļūst par 21. gadsimta valstu,

117uzņēmumu, cilvēku sadarbības principu. Tas paplašina un pārveido

118tradicionālās horizontālās un vertikālās lineārās saites. Līdz ar

119to notiek būtiskas pārmaiņas kā tekošajā ekonomiskajā darbībā, tā

120arī attīstībā. Informācijas un komunikāciju tehnoloģiju

121attīstības līmenis veicina kontaktu un transakciju īstenošanu

122reālā laikā. Aktīvi izmantojot šādas iespējas, valstis, uzņēmumi,

123cilvēki (arī Latvija un tās subjekti kā valsts iekšienē, tā

124starptautiskajā līmenī) kļūst savstarpēji saistīti jebkurā

125uzņēmējdarbības jomā, rodas principiāli jaunas iespējas.

126Lokalizācija (reģionalizācija) radās un turpina attīstīties kā

127pretstats, bet patiesībā kā papildinājums globalizācijas

128procesiem. Proti, viens no globalizācijas galvenajiem mehānismiem

129ir starptautiskā darba dalīšana. Tas nozīmē, ka atsevišķas

130valstis vai pasaules reģioni pakāpeniski specializējas atsevišķās

131tautsaimniecības nozarēs, kurās tām ir salīdzinošās

132priekšrocības. Savukārt specializācija rada nepieciešamību pēc

133intensīvākas preču un pakalpojumu apmaiņas starptautiskā mērogā,

134kas, tieši pretēji, izpaužas kā globalizācija. Bez lokalizācijas

135(specializācijas) nebūtu globalizācijas un otrādi. Abi šie

136procesi organiski papildina viens otru.

137Lokalizācijas procesiem mēdz būt arī citi aspekti.

138Pilnveidojoties sakaru un informācijas sistēmām,

139standartizējoties normatīvajiem aktiem un finansu mehānismiem,

140pieaugot vispārējam izglītības līmenim, arvien vairāk

141saimniecisko un pārvaldes funkciju efektīvāk veikt lokālā līmenī.

142Pabeidzot teritoriāli administratīvo reformu, Latvijā iespējams

143būtiski palielināt pašvaldību patstāvību, nodrošināt lielāku to

144dzīvotspēju bez centrālās valsts varas iejaukšanās.

145Globālās ekonomikas lokalizācijas izpausme ir arī

146saimnieciskās darbības koncentrēšanās arvien ierobežotākā skaitā

147globālo ekonomisko centru. Tā, apmēram četras piektdaļas no visas

148pasaules ražošanas apjoma 21. gadsimta sākumā izrādās izvietotas

149trīs galvenajos ekonomiskajos centros - Ziemeļamerikā,

150Rietumeiropā, kā arī Japānā un citās ekonomiski attīstītās

151Dienvidaustrumāzijas valstīs. Vēl astoņdesmitajos gados viens no

152pasaules ekonomiskajiem centriem (ceturtais) bija PSRS un citas

153Austrumu bloka valstis. Tomēr deviņdesmito gadu otrajā pusē šī

154bloka pārpalikuma - NVS valstu - ražošanas kopapjoms vairs bija

155tikai ap 1,5% no pasaules kopapjoma. Tas nozīmē, ka NVS vairs

156nevar uzskatīt par globāli nozīmīgu ekonomisko centru, lai gan uz

157atsevišķām, nelielām kaimiņvalstīm, t.sk. Latviju, tās joprojām

158saglabā zināmu ekonomisko ietekmi.

159Šādu pasaules ekonomiskās sistēmas pārstrukturizāciju veicina

160arī tehnoloģiskie procesi. Minimālais tirgus apjoms, lai uzturētu

161tehnisko progresu, piemēram, tādās nozarēs kā aviācija,

162pusvadītāji, farmācija, vairs nav pietiekams nevienā atsevišķā

163valstī2.

16421. gadsimta sākuma pasaules ekonomiskās sistēmas struktūra

165uzskatāmi atspoguļojas arī tirdzniecības saitēs. Šajā jomā dominē

166tie paši ekonomiskie centri - Rietumeiropa, Ziemeļamerika,

167Dienvidaustrumāzija. Tādēļ arī no tirdzniecības viedokļa tos var

168uzskatīt par globāliem centriem.

169Kā globālo centru ietvaros, tā arī ārpus tiem pastāv arī

170mazāka mēroga reģionālie (subreģionālie) centri. Viens no tiem -

171Centrālā Eiropa, Austrumeiropa un Baltijas valstis. Tomēr tas

172pagaidām ir visai nosacīts centrs, jo tajā ietilpstošo valstu

173aktīvākie tirdznieciskie sakari ne vienmēr ir saistīti viens ar

174otru. Piemēram, Latvijas lielākais tirdzniecības partneris ir

175Vācija, bet Igaunijai tā ir Somija un citas Skandināvijas

176valstis. Savukārt Lietuva atjauno savas vēsturiskās saites ar

177Poliju.

178Latvija, tāpat kā citas Baltijas valstis, no ražošanas

179viedokļa veido Eiropas industriālā klastera ziemeļaustrumu malu,

180kas no Rietumeiropas turpinās ziemeļu virzienā, savienojoties ar

181Somiju (Skandināviju). Tas ir ļoti būtiski, jo ne ražošana, ne

182tirdzniecība pasaulē neattīstās vienmērīgi. Tieši ekonomiskie

183centri līdz šim, galvenokārt, veidojuši bagātāko valstu daļu, šie

184centri arī attīstās straujāk nekā perifērijas. Lielākā valstu

185daļa, kas neietilpst šajos centros, ar retiem izņēmumiem, nespēj

186attīstīt pietiekamu industriālo bāzi un aktīvu tirdzniecību.

187Pētījumi rāda, ka valstīs, kur sasniegti augsti ekonomikas

188attīstības tempi, parasti ir pastāvējusi vairāku noteicošo

189faktoru kombinācija. Parasti bija pietiekami lielas investīcijas,

190bet galvenais, investīcijas tika pareizi sadalītas starp

191izglītību, zinātni un kapitāla veidošanu uz modernu tehnoloģiju

192(inovāciju) pamata. Papildus tam šīs valstis izcēlušās arī ar

193racionālu to rīcībā esošo resursu (darbaspēka, producēto aktīvu

194un finansu aktīvu) izmantošanu, kā arī ar ekonomiskajai

195situācijai atbilstošu sabalansētību starp valsts un brīvā tirgus

196funkcijām.

1973.2. Iekšējie faktori

198Pēc politiskās neatkarības atjaunošanas ir pagājuši 10 gadi,

199kuriem raksturīga nepietiekoši konsekventa un vāji koordinēta

200valsts ilgtermiņa attīstības politika. Lai gan makroekonomiskie

201rādītāji Latvijā pēdējos gados kopumā ir sabalansēti, valūtas

202kurss ilgtermiņā ir stabils3 un valsts budžeta

203deficīts ir pieņemamās robežās, ekonomikas attīstības

204paātrināšanas iespējas ierobežo tās zemais kapitalizācijas

205līmenis kā tautsaimniecības infrastruktūrā, tā arī

206uzņēmējdarbībā4. Tas kontrastē ar nesamērīgi lielo

207nacionālo ienākumu veidojošo fiziskā kapitāla daļu salīdzinājumā

208ar darbaspēka daļu. Šī pretruna pastāv tādēļ, ka liela

209pamatlīdzekļu daļa ir fiziski un morāli novecojusi, tās

210uzturēšanas izmaksas ir nesamērīgi augstas. Arī ražojamās

211produkcijas kvalitāti šis kapitāls nespēj pietiekami

212nodrošināt.

213Pasaules Bankas klasifikācija Latviju pašlaik iekļauj vidēji

214pārtikušo valstu nabadzīgākajā apakšgrupā līdz ar Albāniju,

215Baltkrieviju, Bulgāriju, Krieviju, Ukrainu, lai gan pēc UNDP

216klasifikācijas Latvija ir iekļauta vidēji attīstīto valstu

217augstākajā grupā5.

218Aprēķini liecina, ka, saglabājoties līdzšinējiem ekonomikas

219attīstības tempiem, Latvijai ir maz cerību būtiski tuvināties

220ekonomiski augsti attīstīto valstu grupai. Lai Latvijas

221iedzīvotāju dzīves līmenis varētu tuvoties attīstītajās valstīs

222esošajam, ekonomiskai izaugsmei Latvijā ir jābūt straujākai nekā

223šajās valstīs. Vienkārši aprēķini rāda, ka mērķi var sasniegt

22420-30 gadu laikā, ja IKP ikgadējie pieauguma tempi sasniedz

2257-8%.

226Līdz šim veiktie ekonomisko reformu pasākumi ļāvuši stabilizēt

227ekonomisko situāciju, bet nav nodrošinājuši pietiekami strauju

228tautsaimniecības attīstību kopumā. Tādēļ ekonomikas attīstības

229nepietiekamais temps ir viena no galvenajām Latvijas problēmām,

230kuras risināšanai nepieciešama atbilstoša stratēģiska pieeja.

231Lai nodrošinātu izaugsmes straujus tempus, nepieciešams

232attiecīgs investīciju pieaugums. Tā kā iekšzemes investīcijas var

233veidoties tikai no iedzīvotāju uzkrājumiem, bet Latvijā to ir

234nepietiekami, jo zemi ir iedzīvotāju ienākumi, tad pastāv

235apburtais loks: zemi iedzīvotāju ienākumi - zemi uzkrājumi -

236zemas investīcijas - atpalikusi tehnika un tehnoloģija - zema

237darba produktivitāte - zemi ienākumi.

238Zemie nacionālie uzkrājumi investīciju līmeņa nodrošināšanai

239liek izmantot ārvalstu uzkrājumus. Tāpēc, lai pēc iespējas

240efektīvāk izmantotu ārvalstu investīcijas, izšķirošs ir

241investīciju izvietojuma efektivitātes jautājums.

242Esošās reģionālās disproporcijas negatīvi ietekmē attīstības

243tempus. Latvijā nav teritoriju, kurās vispār nav attīstības

244iespēju, taču ir liela dažādība šodienas situācijā. Eksistē

245reģionu sociālekonomiskās atšķirības - dabas un kultūrvides

246nianses, atšķirības tradīcijās un ekonomiskajā aktivitātē,

247ienākumu dažādība. Reģionu attīstība ir nelīdzsvarota, netiek

248izmantotas vietējās priekšrocības. Latvija jau ir kļuvusi par

249izteikti monocentrisku valsti.

250Sadrumstalotā Latvijas administratīvi teritoriālā sistēma kavē

251reģionu attīstības koncepciju un programmu izstrādi. Tiek

252traucēta valsts un pašvaldību resursu racionāla izmantošana

253reģionu vajadzībām, vietējās fiziskās (ceļi, elektroapgāde, gāzes

254vadi, telekomunikācijas, ūdensapgāde, kanalizācija, sadzīves

255atkritumu apsaimniekošana) un sociālās (izglītības, kultūras un

256medicīnas iestādes) infrastruktūras pilnveidošanai.

257Nepietiekami attīstīta valsts un reģionālā infrastruktūra

258bremzē vienmērīgu saimniecības attīstību Latvijas teritorijā.

259Valstī izveidotā infrastruktūra nodrošina satiksmi starp Latvijas

260reģioniem un Rīgu, kā arī starp citām lielākajām pilsētām. Tajā

261pašā laikā infrastruktūra, it īpaši vietējas nozīmes, arī

262starpreģionālie ceļi, ir vāji attīstīti. Tas kavē vietējo preču

263un pakalpojumu tirgus attīstību, reģionālas nozīmes

264uzņēmējdarbības aktivizēšanos lauku rajonos. Turklāt Latvijas

265teritorijas konfigurācija, ceļu un apdzīvoto vietu tīkls nosaka,

266ka ievērojamā teritorijas daļā veidojas nomales efekts. Zemās

267ekonomiskās aktivitātes vairākos reģionos, iedzīvotāju mazais

268blīvums liedz pašvaldībām patstāvīgi risināt šo problēmu.

269Lēnie zemes reformas tempi bremzē zemes un nekustamā īpašuma

270tirgus attīstību virknē reģionu. Tādēļ ir ierobežotas iespējas

271izmantot zemi un nereti arī citu ar to saistīto nekustamo īpašumu

272kā nodrošinājumu investīciju un ilgtermiņa kredītu piesaistīšanai

273uzņēmējdarbības attīstībai, it sevišķi lauku reģionos, tai skaitā

274lielāku, ekonomiski efektīvāku zemnieku saimniecību

275veidošanai.

276Kvalificētu speciālistu trūkums reģionos gandrīz visās

277tautsaimniecības nozarēs un visos kvalifikāciju līmeņos bremzē

278darba ražīguma un uzņēmējdarbības efektivitātes palielināšanos,

279jaunu tehnoloģiju ieviešanu, uzņēmumu vadības un tirgus iemaņu

280apgūšanu. Pat uzņēmumos, kur ieviestas mūsdienu tehnoloģijas, ne

281vienmēr tiek nodrošināta pienācīga to atdeve.