5. pants

Attīstības scenāriji

Atkarībā no ārējiem politiskajiem un ekonomiskajiem procesiem,

no Latvijas spējas adaptēties šajos procesos un izmantot augstāk

minētās priekšrocības un iespējas savas attīstības veicināšanai,

kā arī no iekšējo politisko, ekonomisko un sociālo faktoru

attīstības un mijiedarbības, ir iespējami dažādi vairāk vai mazāk

sekmīgas Latvijas ilgtspējīgas attīstības scenāriji. Šajā

stratēģijas dokumentā tiek apskatīti divi scenāriji (1. zīm.),

kuri veidojas atkarībā no augstāk analizēto faktoru

kombinācijas.

Viens ir aktīvais, vēlamais un sekmējamais

(Konverģences9 scenārijs), kurš nodrošina

izvirzīto mērķu sasniegšanu, kurš īstenojas pie labvēlīgākās

ārējo un iekšējo faktoru kombinācijas, kā arī sekmīgas

priekšrocību un iespēju izmantošanas. Ja faktoru kombinācija

kopumā ir mazāk labvēlīga, tie ir mazāk aktīvi un to iedarbības

temps ir lēnāks, ja stratēģiju neizdodas pilnībā realizēt,

attīstības temps samazinās (Lēnā konverģence). Atsevišķos

laika posmos šis scenārijs var pat pārtapt stagnācijas

scenārijā.

Otrs scenārijs ir inerts, nevēlams un novēršams, taču principā

iespējams (Stagnācijas scenārijs), tas atspoguļo

situāciju, kad galvenie stratēģiskie uzdevumi īstenojas

neapmierinoši sakarā ar vājo priekšrocību un iespēju faktoru

izmantošanu, kā arī trūkumu saglabāšanos un risku realizēšanos.

Rezultātā saglabājas esošā atpalicība no attīstītajām Eiropas

valstīm. Ja priekšrocību un iespēju faktorus vispār neizdodas

realizēt, toties pilnā apmērā īstenojas draudi, kuru ietekmi

pastiprina tas, ka neizdodas novērst arī trūkumus, Latvijas

attīstības tempi var kļūt pat mazāki par ES attīstības tempiem,

rezultātā atpalicība var pat palielināties

(Diverģence).

Detalizēti tiks apskatīti tikai abi pamatscenāriji -

konverģence un stagnācija, jo lēnajai konverģencei un diverģencei

raksturīgi tie paši galvenie faktori, tikai ar lielāku vai mazāku

to ietekmi. Turpmākās attīstības scenāriju sākuma nosacījumi ir

vienādi. Proti, priekšrocības, iespējas, trūkumi un riski ir

tādi, kādus mēs tos vērojam pašreiz. Tālākā perspektīvā, atkarībā

no konkrētā scenārija, tās vai citas faktoru grupas ietekme uz

ekonomisko attīstību pastiprinās vai pavājinās.

5.1. Konverģences scenārijs

Latviju kā nelielu valsti īpaši ietekmē globālie attīstības

procesi. Konverģences scenārija kontekstā nākotnē var prognozēt

šādu galveno faktoru ietekmi uz Latvijas ekonomisko

attīstību:

- pasaulē pastiprināsies tirdzniecības liberalizācija; tas

vairos Latvijas preču tirgus iespējas, tajā pašā laikā

pastiprināsies konkurence Latvijas iekšējā tirgū, kuru tikai

nosacīti varēs saukt par iekšējo;

- turpinās konsolidēties pasaules un reģionālie ekonomiskie

centri, to nozīme un ietekme uz visiem attīstības procesiem

pieaugs, pastiprināsies šo centru savstarpējā ekonomiskā

integrētība; Latvija iestāsies Eiropas Savienībā, kas nodrošinās

Latvijas valsts drošību plašā nozīmē;

- Eiropas ekonomiskajā centrā būs vērojama pārstrukturizācija;

no vienas puses tā būs saistīta ar ES paplašināšanās procesu, no

otras - jo plašāka kāda sistēma, jo lielāka nepieciešamība tās

iekšējai strukturizācijai, tādēļ ES ietvaros iespējamas

pastiprinātas reģionalizācijas tendences; to rezultātā izdalīsies

3-4 Eiropas ekonomiskie subreģioni: Rietumeiropa (pirmā Eiropas

Kopienas sešinieka kontūrās), Austrumeiropa (Polija,

Čehija, Ungārija, Slovākija), Dienvideiropa (Spānija, Portugāle,

Itālija, Grieķija), Ziemeļeiropa (Skandināvija, Baltija); šāds

subreģionu dalījums, protams, ir nosacīts, to pamatā būs relatīvi

aktīvākas ekonomiskās attiecības; Latvijai nozīmīga būs tālākā

Ziemeļeiropas subreģiona integrācija, kura risināsies straujā

tempā;

- strauji palielināsies ārvalstu, pirmkārt Ziemeļeiropas,

investoru interese par Latviju, taču Latvijā investēt būs

ieinteresēti arī citu ES un pasaules valstu uzņēmēji;

- Latvijai ir iespējas izmantot ES Strukturālo fondu

līdzekļus, kas būtiski paātrina atpalikušo reģionu

infrastruktūras attīstību, uzlabo iedzīvotāju izglītošanu un

pārkvalificēšanu u.c.;

- ikvienam būs iespējas iegūt zināšanas un izmantot tās

labklājības nodrošināšanai; izglītība un tās kvalitāte būs

izšķirošie faktori globālā konkurencē, pieaugs pieprasījums pēc

augsti kvalificēta darbaspēka;

- pieaugs pieprasījums pēc kvalitatīvas vides (ekoloģiskas

pārtikas, tīra gaisa un ūdens);

- arvien vairāk vājināsies robežas cilvēku, preču, pakalpojumu

un informācijas plūsmai; cilvēki vairāk mācīsies un strādās ārpus

sava reģiona vai valsts robežām.

Atsevišķi skatāms jautājums par Latvijas un Krievijas

ekonomiskajām attiecībām. Konverģences scenārija kontekstā var

gaidīt, ka tuvākajā nākotnē Krievijā būs formāla demokrātija ar

relatīvu tirgus ekonomiku, kas atsevišķās nozarēs atvērta

ārvalstu investīcijām. Krievijā saglabāsies nepieciešamība pēc

rietumvalstu investīcijām, lai gan nemazināsies arī interese par

politisko dominanti Baltijas jūras reģionā un Austrumeiropā.

Rietumvalstis iespēju robežās turpinās atbalstīt Krievijas

ekonomiku un prognozējamu politisko attīstību. Kompromisu robeža

starp iespējamo rietumu palīdzību un Krievijas prasībām,

iespējams, kļūs skaidrāka turpmāko 5 gadu laikā atkarībā no NATO

un ES reformu un paplašināšanās tempiem. Faktiski Krievijas

attīstības jautājums ir atkarīgs no tā, vai politiski Krievija

turpinās demokratizāciju un ekonomiski veicinās atvērtas tirgus

sabiedrības attīstību. Pēdējo gadu desmitu laikā pasaulē

notiekošie demokratizācijas procesi pieļauj iespēju, ka arī

Krievijā ilgtermiņā varētu tikt pārvarēta ekonomiskā stagnācija,

valstī nostiprināsies demokrātija un tirgus ekonomika. Šādā

gadījumā iespējama Krievijas atjaunošanās par drošu Latvijas

tirdzniecības un investīciju partneri. Krievijai

demokratizējoties, var izveidoties tādas ilgtermiņa attiecības ar

Baltijas valstīm, kas balstītos uz saimnieciskā izdevīguma

principiem un līdztiesīgām politiskām partnerattiecībām.

2. zīm. Latvijas IKP līmeņa uz

vienu iedzīvotāju salīdzinājums ar ES10 vidējo

līmeni11

(ES 2000. gadā = 100%)

Ņemot vērā minētos priekšnosacījumus, var iezīmēt šādas

galvenās Latvijas ekonomiskās attīstības tendences:

- Latvija kļūst pilntiesīga ES dalībvalsts;

- notiek intensīva sadarbība starp Austrumiem un Rietumiem,

Latvija atrodas aktīvajā ES reģionā; Latvija cieši sadarbojas ar

citām Eiropas (Baltijas reģiona) valstīm, īpaši Skandināvijas

valstīm, relatīvi līdzīga ģeopolitiskā stāvokļa, interešu un

mentalitātes dēļ; notiek arī politiski un ekonomiski aktīva

sadarbība ar Austrumiem;

- Latvija aktīvi iekļaujas reģionālajā un globālajā

saimnieciskajā darbībā, attīstās konkurētspējīgu preču ražošana;

adekvātu paliekošu ārvalstu investīciju piesaisti veicina

labvēlīga biznesa vide, valsts garantijas, nodokļu atvieglojumi;

paaugstinās valsts drošība mainīgajos ekonomiskajos un

politiskajos apstākļos, ilgtermiņā līdzsvarojas ārējās

tirdzniecības bilance;

- Rīga kļūst par Baltijas jūras reģiona biznesa, finansu,

zinātnes, augsto tehnoloģiju un komunikāciju centru;

- efektīva, demokrātiska, caurspīdīga un atvērta valsts

pārvalde, uzņēmējiem pieejami kvalitatīvi valsts iestāžu

pakalpojumi; E-valdības modeļa attīstība;

- zināšanu pārvaldības process12 realizēts valsts

mērogā kā sabiedrības prioritāte un valsts ekonomikas un sociālās

dzīves pamats; izglītota un zinoša sabiedrība kļūst par valsts

iekšējās un ārējās drošības garantu;

- jaunās (inovatīvās) ekonomikas un E-komercijas vides

attīstība; stingra orientācija uz zemu energoietilpīgu un

materiālietilpīgu ražošanu, balstītu uz zināšanām, augstām

tehnoloģijām un inovāciju rūpniecībā, lauksaimniecībā un

pakalpojumos;

- zinātniskās pētniecības darba iespējas nodrošina pasaules

līmenim atbilstošus rezultātus konkurētspējīgās nozarēs,

inovāciju process tautsaimniecībā kļūst arvien straujāks,

veidojas ar augstskolām saistīti, aktīvi funkcionējoši

tehnoloģiskie centri, kas sadarbojas ar attiecīgajiem Eiropas

tehnoloģiskajiem megacentriem;

- izglītība kļūst par procesu visa mūža garumā, valsts garantē

ikvienam vispārējās izglītības iespējas un nodrošina visiem

kvalitatīvas augstākās un profesionālās izglītības iespējas;

mācību process orientēts uz spēju patstāvīgi apgūt zināšanas un

tās lietot;

- attīstīta moderna infrastruktūra (informācijas un

telekomunikāciju tīkli, ceļi, elektrības padeve,

ūdenssaimniecība, atkritumu apsaimniekošana); visas Latvijas

ekonomiskās telpas pilnīga datorizācija un pieeja Internet;

izveidota nepieciešamā biznesa vide visā valstī;

- ES infrastruktūrā integrēta konkurētspējīga transporta

(sauszemes, ūdens un gaisa) sistēma, ērta vietējā un

starptautiskā satiksme, efektīva un integrēta kravu un pasažieru

loģistika; veidojas aktīvs vietējais un starptautiskais

tūrisms;

- tranzīta pakalpojumu īpatsvars tautsaimniecībā sabalansēts

ar ražošanu un pakalpojumiem; Latvija kooperācijā ar citu valstu

struktūrām efektīvi pelna, izmantojot tranzītteritorijas statusu;

attīstītas kuģniecība, efektīvāka kļuvusi ostu darbība,

paplašinās un veidojas arvien jauni papildu un sekundārie

pakalpojumi (loģistika, distribūcija, banku un apdrošināšanas

serviss, konsultēšana);

- lauku rajonos ekonomika diversificējas (piemēram, lauku

tūrisms un amatniecība), lauksaimniecībā sāk dominēt specializēta

augstražīga ražošana, bez tam attīstās bioloģiskā

lauksaimniecība, netradicionālās lauksaimniecības nozares un

nepārtikas produktu ražošana;

- veiksmīgi padziļinās sabiedrības ekonomiskā un sociālā

kohēzija; pieaugot darbaspēka mobilitātei, izlīdzinās atšķirības

starp valsts reģioniem, veidojas sabiedrības vidusšķira;

atrisinātas ar demogrāfisko procesu saistītās darbaspēka

problēmas.

Kā jau tika minēts, šādu tendenču iespējamība balstās uz

Latvijas priekšrocību un iespēju nostiprināšanos nākotnē.

Pastāvot labvēlīgai demogrāfiskai situācijai, dzimstība

nākošajos 10 gados var būt lielāka nekā deviņdesmitajos

(1999.-2000. gadā pēc ilgāka pārtraukuma jau ir neliels

dzimstības pieaugums). Pateicoties samērā augstajam dzimstības

līmenim astoņdesmitajos gados, sākot ar apmēram 2005.-2007. gadu

darba tirgū nonāks papildu kvalificēts darbaspēks. Turpmākajos

gados, savukārt, demogrāfiskā situācija pasliktināsies, arvien

jūtamāk izpaudīsies sabiedrības novecošanās tendences.

Vairāku faktoru labvēlīga kombinācija (stabila makroekonomiskā

vide, labvēlīga ārējo tirgu konjunktūra u.c.), ekonomikas

(iekšzemes kopprodukta) attīstības tempi pakāpeniski pieaugs, pēc

2005.gada vidēji sasniedzot 6-8 % gadā, bezdarba samazināšanās

līdz dabiskajam līmenim notiks 10 gadu laikā. Ekonomikas

attīstības līmenim pietuvojoties ES vidējam līmenim ap 2020.

gadu, ikgadējais IKP pieauguma temps sāks atkal nedaudz

samazināties.

Nākamajos 5 gados vai pat ilgāk jārēķinās ar samērā ievērojamu

budžeta izdevumu slogu, kas var radīt budžeta deficītu. Šis

apstāklis ir viens no galvenajiem dotā scenārija riska momentiem,

kas var ietekmēt tā konsekventu realizāciju. Pārvarot šo posmu,

valsts finanses pakāpeniski stabilizēsies.

Sagaidāms straujš eksporta pieaugums, bet tai pašā laikā

nepieciešamās investīcijas un budžeta deficīts veicina importa

pieaugumu. Tāpēc perioda sākumā tekošā konta deficīta

samazinājums nebūs straujš. Tomēr tam nevajadzētu izraisīt

maksājuma bilances nestabilitāti, jo realizētie uzņēmējdarbības

vides uzlabošanas pasākumi, labvēlīgā ekonomiskā attīstība radīs

Latvijai papildu iespējas piesaistīt ārvalstu kapitālu. Jau pēc

7-8 gadiem tekošā konta deficīts var sākt jūtami samazināties,

pateicoties iekšējo uzkrājumu pieaugumam.

Iedzīvotāju vidējie ienākumi acīmredzot pieaugs lēnākā tempā -

vidēji 4-6 % gadā. Kaut arī saglabāsies sabiedrības

diferenciācija pēc materiālā stāvokļa, var cerēt, ka tuvākajos

gados izveidosies stabils sabiedrības vidusslānis un mazināsies

krasi izteikta sabiedrības noslāņošanās. Tālākā laika gaitā,

līdzīgi kā tas dažādos laika posmos bijis ekonomiski attīstītajās

valstīs, aizsāksies ienākumu izlīdzināšanās

tendence13. Pieaugot ienākumiem un palielinoties

uzkrājumu līmenim, darba ņēmējiem sāks piederēt arvien lielāki

nacionālo aktīvu apjomi.

Ir jāmaina Latvijas ekonomikā dominējošais modelis, ko

raksturo zemu kvalificēta darbaspēka izmantošana un produkcijas

ar mazu pievienoto vērtību ražošana. Šis modelis nespēj

nodrošināt augstus ekonomikas attīstības tempus un veicināt

nākotnē augsta labklājības līmeņa sasniegšanu. Ņemot vērā

ierobežotos dabas resursus, mazās tautsaimniecības jaudas un mazo

tirgus apjomu, reālākais tautsaimniecības attīstības ceļš, kas

var nodrošināt nepieciešamo IKP pieaugumu, ir zināšanu un augsto

tehnoloģiju intensīva izmantošana, akcentu nobīde no

darbietilpīgas ekonomikas uz zināšanu ietilpīgu ekonomiku. Tādēļ

turpmāko 5-10 gadu laikā turpināsies Latvijas tautsaimniecības

pārstrukturizācija. Tā notiks vairākos posmos, vienlaikus:

- veicot reindustrializāciju tradicionālajās tautsaimniecības

nozarēs;

- attīstot jaunas postindustriālas nozares un veicinot

informācijas sabiedrības veidošanos14.

Tradicionālo nozaru attīstības galvenais priekšnosacījums būs

to reindustrializācija, t.i., to attīstība uz jaunas tehniskās un

tehnoloģiskās bāzes. Pirms plašāka mēroga reindustrializācijas

nepieciešams daudz plašākā apjomā kā līdz šim veikt darbietilpīgo

infrastruktūras atjaunošanu un sakārtošanu.

Tas nav iespējams bez papildu darbaspēka iesaistīšanas. Ņemot

vērā prognozējamo demogrāfisko situāciju, tas nav īstenojams, ja

ir tehniski atpalikusi lauksaimniecība - nozare, kur ir zināmas

potenciālas darbaspēka rezerves. Tādēļ tā ir nozare, kurā

vispirms jāstimulē mūsdienu tehnoloģiskā līmeņa sasniegšana. Tas

neveicinās lauksaimniecības produktu ražošanas apjoma

palielināšanos valstī, bet ļaus izbrīvēt darbaspēku citām

nozarēm. Tādēļ lauksaimniecības modernizācijas veicināšana ir

viena no aktuālākajām Latvijas prioritātēm.

Atjaunojot un modernizējot infrastruktūru, arī turpmāk

saglabāsies paaugstināti attīstības tempi būvniecībā. Tomēr

jārēķinās, ka laukos samazināsies iedzīvotāju skaits, jo tie

pārcelsies uz pilsētām.

Reindustrializāciju būtiski ietekmēs ārvalstu investīcijas un

ekonomiski attīstīto valstu transnacionālo korporāciju (TNK)

prakse - agrāk apgūtu masveida ražošanas procesu pārvietošana uz

kādu ekonomiskās attīstības valsti ar nobriedušu industriālā tipa

ekonomiku, kurā ir arī inovatīvās ekonomikas aizmetņi, ar

izglītotu darbaspēku pietiekamā līmenī, lai nodrošinātu

standartizētas masveida produkcijas ražošanu15.

Latvijas uzņēmumi arvien vairāk tiks iesaistīti lielo TNK

iekšējā apgrozījumā, kļūstot par daļu no kooperācijas saitēm

starp to specializētajiem meitas uzņēmumiem, kas atrodas dažādās

valstīs un pat dažādos kontinentos. Tas būs viens no globālā,

integrētā ražošanas-tirdzniecības tīklveida modeļa izveidošanās

rezultātiem, ko veicinās mūsdienu informācijas un sakaru

sistēmas, kas ļaus šādas komplicētas tīklveida sistēmas vadīt un

kontrolēt arvien efektīvāk.

Tomēr pastiprināsies arī faktori, kas šo procesu bremzēs.

Attīstoties informācijas un telekomunikāciju sistēmām, it īpaši

Internet, arvien vairāk samazināsies nepieciešamība TNK

veidot plašu meitas uzņēmumu un filiāļu tīklu. Arvien biežāk

pasūtījumus izejvielu, materiālu, detaļu, kā arī pakalpojumu

piegādei uzņēmumi ievietos Internet mājas lapās. Tas

nozīmē, ka daudzi Latvijas uzņēmumi tomēr ne vienmēr varēs cerēt

uz dāsnām ārvalstu kompāniju investīcijām ražošanā - tie būs

spiesti meklēt citus līdzekļus savu ražošanas jaudu

attīstībai.

Reindustrializācija un uzņēmumi Latvijā veidosies ne tikai

atkarībā no ārvalstu investīcijām un TNK. To noteiks arī iekšējo

faktoru loģika, tai skaitā uzņēmējdarbības strukturālās

sabalansētības (lielo, vidējo un mazo uzņēmumu attiecība,

industriālās grupas un klasteri) nepieciešamība16.

Tādēļ nākamajos gados svarīgas būs nevis atsevišķas investīcijas

vispār, lai cik lielas tās būtu, bet tādas investīcijas, kas

stimulē plašu, sazarotu industriālo grupu veidošanos.

Īstenojoties šādai politikai, reindustrializācijas rezultātā

Latvijā veidosies mūsdienīga rūpniecība, izmantojot ekonomiski

attīstīto valstu jau sasniegto tehnoloģisko līmeni, to

investīcijas un industriālo pieredzi. Tādēļ šādas rūpniecības

attīstībai un tai adekvāta darbaspēka sagatavošanai jābūt par

vienu no galvenajām Latvijas prioritātēm vidējā (10-15 gadu)

termiņā.

Tradicionālo nozaru vidū labas attīstības iespējas

paredzamas:

- nozarēm, kas saistītas ar meža izmantošanu; pagaidām

Latvijas mežu resursu izmantošana vēl nav specializējusies tādā

mērā, lai tas varētu kļūt par tās efektivitātes palielināšanās

faktoru, tādēļ paredzams, ka galvenais šīs nozares attīstības

virziens būs saistīts ar dziļāku koksnes pārstrādi; attīstīsies

koksnes pārstrādes cikls - kokmateriāli, mēbeles, celuloze,

papīrs, poligrāfija, koksnes ķīmija; nozarei strukturējoties šādā

veidā, veidosies viena no nozīmīgākajām Latvijas industriālajām

grupām (klasteriem);

- darbaspēka intensīvas izmantošanas nozarēm, tādām kā

tekstilrūpniecība, vairākas aparātu un iekārtu komplektējošās

nozares, kuģu būve un remonts; pakāpeniski zūdot lētā darba spēka

pieejamībai, nozīmīgāki kļūs citi konkurences aspekti, piemēram,

ES kvalitātes standartu prasību apmierināšana un darbinieku

apmācība, jaunas produkcijas un jaunu tirgu apgūšana, mārketings,

morāli un fiziski novecojušās infrastruktūras atjaunošana,

u.c.;

- ekoloģiski tīras pārtikas ražošanai, kā arī netradicionālo

lauksaimniecības nozaru (arī nepārtikas) attīstībai; maz

piesārņotā augsne ir vietējās lauksaimniecības priekšrocība, laba

bāze Latvijas pārtikas rūpniecībai un atjaunojamo izejvielu bāze

pārstrādei;

- pakalpojumu nozaru attīstībai, kura noritēs gan pieaugot

ekonomiskajām aktivitātēm, tai skaitā vāji attīstītos reģionos,

uzlabojoties infrastruktūrai, pastāvot efektīvākam mazo uzņēmumu

atbalstam, gan arī veidojoties pieprasījumam pēc jauniem

pakalpojumu veidiem, kas saistīti ar tehnisko progresu un

iedzīvotāju dzīves standartu pieaugumu; pakalpojumu struktūrā

notiks izmaiņas, pieaugs informatīvo, finansu un citu

virtuālo pakalpojumu daļa;

- tranzītpakalpojumiem, kuru apjoms absolūtā izteiksmē

turpinās palielināties (lai gan samazināsies tranzītpakalpojumu

īpatsvars), līdz ar to arī nākotnē tie būs nozīmīga Latvijas

tautsaimniecības nozare; lielā mērā tās attīstība ir saistīta ar

Krievijas un citu NVS valstu ekonomisko izaugsmi un Latvijas

politiskām un ekonomiskām attiecībām ar tām; īpaši jāņem vērā, ka

nepārtraukti pieaug konkurence no tuvāko kaimiņu - Lietuvas un

Igaunijas, kā arī Skandināvijas valstu un pašas Krievijas puses,

tāpēc pastāvīgi uzlabojama tranzītpakalpojumu kvalitāte;

sagaidāms, ka paplašināsies jau aizsākusies tendence gūt

ienākumus no tranzītpakalpojumiem, attīstot jaunus, ar

tranzītpakalpojumiem saistītus pakalpojumu veidus, piemēram,

loģistikas un distribūcijas pakalpojumus;

- tūrismam, kura attīstībai labus priekšnoteikumus rada

izdevīgais ģeogrāfiskais novietojums, ekonomiskā aktivitāte,

ainaviski bagāta, daudzveidīga un nepiesārņotā vide, kultūras

resursi un savdabīgais kultūrvēsturiskais mantojums; veidosies

Baltijas un Eiropas mērogā konkurētspējīgs Latvijas tūrisma

produkts, attīstīsies tūrisma infrastruktūra.

Sekmīgi attīstoties zinātnei, pieaugot investīcijām jaunajās

tehnoloģijās, ekonomikas attīstību arvien vairāk noteiks jaunas

augsto tehnoloģiju nozares17 un strukturālās

izmaiņas tautsaimniecībā pavērsīsies pretējā -

deindustrializācijas virzienā18. Tas nozīmēs, ka

atsāksies rūpniecības daļas samazināšanās IKP struktūrā, dodot

vietu lielākai pakalpojumu daļai. Tomēr tas nebūs atkārtots

industrijas noriets pēc deviņdesmito gadu sākuma

scenārija. Industrijā, pateicoties jauno tehnoloģiju ieviešanai,

pieaugs darba ražīgums, palielināsies arī ražojamās produkcijas

apjoms. Starp industrijā nodarbinātajiem pieaugs augsti

kvalificētu darbinieku īpatsvars. Industrija kļūs par vienu no

inovatīvās ekonomikas pamatiem19.

Inovatīvā ekonomika ir principiāli jauns ekonomikas modelis,

kas sāks veidoties apmēram pēc 2010.-2015. gada, pateicoties

kvalitatīvām pārmaiņām industrijā, tehnoloģisko un informatīvo

pakalpojumu nozarēs. Vienlaicīgi arī sabiedrība pārveidosies par

informācijas sabiedrību20. Iekšzemes kopprodukta

pieaugumā uz vienu Latvijas iedzīvotāju arvien svarīgāka loma būs

tehniskajam progresam un inovācijām, nevis kopējās kapitāla masas

uzkrāšanai vai strādājošo skaita pieaugumam21. Tādēļ

arī no investīciju viedokļa būtiski būs ieguldījumi izglītībā,

zinātnē un modernajās tehnoloģijās, nevis tikai fiziskā kapitāla

apjoma vienkāršā palielināšanā (runa ir par industriālo fizisko

kapitālu; infrastruktūrā tā palielināšana joprojām būs

nepieciešama).

Realizējot mērķtiecīgu sektorpolitiku (produktīvās kapacitātes

paaugstināšana, cilvēkresursu attīstība, inovācijām atvērtas

ekonomikas izveidošana), Latvijas tautsaimniecības nozaru

struktūra jau reindustrializācijas periodā ir pakāpeniski jāmaina

par labu uz augsto tehnoloģiju un zināšanām balstītām nozarēm.

Šis process ir cieši saistīts ar zinātniskās pētniecības darbību,

augsti kvalificētu kadru sagatavošanu, aktīvu inovāciju procesu,

kas prasa kā valsts, tā ražotāju būtiskus ieguldījumus, ar

zināšanu pārvaldību kā kompleksu procesu valsts mērogā, kurā

valstij ir mērķtiecīgi jāpiedalās22.

Ir principiāli svarīgi īpaši akcentēt un koncentrēt zināšanu

pārvaldības procesus dažos atsevišķos ierobežota skaita

virzienos, lai nodrošinātu koordinētu un virzītu valsts

attīstību, jo, lai veiktu plašus zinātniskās pētniecības un

tehnoloģiskos darbus visos virzienos, kā arī iekarotu noieta

tirgu daudzās nozarēs, Latvijai nav pietiekama cilvēkresursu

potenciāla un ir ierobežotas iespējas. Jāīsteno saskaņotas

prioritātes, akcentējot tādus tautsaimniecībai, izglītībai,

zinātniskajiem pētījumiem un citām nozarēm vienotus attīstības

virzienus, kuri ir starptautiski nozīmīgi un kvalitatīvi

konkurētspējīgi, kuros Latvijai ir salīdzinošās priekšrocības un

kuru attīstība stimulēs valsts kopējo ekonomisko izaugsmi.

Valstij prioritāro konkurētspējīgo zināšanu un darbības

virzienu atlases kritēriji ir definējami, ņemot vērā Latvijas

status quo faktoru mijiedarbības analīzi un pasaules

attīstības objektīvās tendences:

- Nozarē ir augsta speciālistu zināšanu bāze (kompetence,

kvalifikācija, pieredze) visos līmeņos, pietiekams speciālistu

daudzums un stabilas tradīcijas;

- pasaules līmenim atbilstošs akadēmiskās un profesionālās

izglītības līmenis un jauda nozares attīstībai;

- starptautiski konkurētspējīgs nozares tehnoloģiskās

attīstības līmenis, institucionālā un cilvēkresursu bāze

inovācijām attiecīgajā nozarē;

- eksistējoša, reāli apgūstama niša un pieprasījums pēc

produktiem un pakalpojumiem iekšējā un īpaši ārējā tirgū,

labvēlīgas prognozes iespējai darboties ārējā tirgū, stabilam

pieprasījumam un tirgum nākotnē;

- augsta attiecīgās nozares produktu un pakalpojumu pievienotā

vērtība;

- mazs enerģijas resursu un izejvielu (īpaši neatjaunojamo)

patēriņš;

- nozares attīstība nedegradē apkārtējo vidi.

Minēto kritēriju kopējā analīze liecina, ka tiem pilnīgi vai

daļēji atbilst zināšanu ietilpīgās augsto tehnoloģiju nozares.

Pašlaik Latvijā konkurētspējīgā līmenī ir attīstījušās vairākas

no tām:

- informātika, informācijas un komunikāciju tehnoloģiju,

pakalpojumu un pielietojumu attīstības līmenis valstī kļūst par

būtisku sabiedrības attīstības un ekonomisko procesu pamatu;

visiem šīs nozares aspektiem jāpievērš īpaša, prioritāra

uzmanība. Informātika kā ietilpīga zināšanu nozare ietver

dažādus, bet arvien ciešāk un nesaraujamāk saistītus darbības

veidus - preču ražošanu, pakalpojumu sniegšanu un satura

industriju; uz tās bāzes aktīvi attīstās jauni starpnozaru

pakalpojumu veidi; taču informātikas attīstības līmenis atstās

daudz plašāku un dziļāku iespaidu uz valsts attīstību kopumā; tas

ir pamats gan bāzes informāciju un telekomunikāciju

infrastruktūras izveidei valstī, gan visu sabiedrības darbības

veidu sekmīgai attīstībai, pamatojoties uz zināšanu pārvaldības

principiem;

- specifiski biotehnoloģijas, biomedicīnas, farmakoloģijas,

koksnes ķīmiskās pārstrādes virzieni - gan modernas, zināšanu

ietilpīgas, videi draudzīgas un resursus taupošas inovāciju un

rūpniecības nozares, gan arī bāze pakalpojumu sniegšanai

(veselības un dabas aizsardzība); Latvijā ir potenciāls un

perspektīvas iestrādes, kas lielā mērā pamatojas uz vietējo

atjaunojamo resursu (lauksaimniecības produktu) izmantošanu;

- atsevišķas materiālu tehnoloģijas un ražošanas nozares ir

perspektīvas, lai, pamatojoties uz Latvijā uzkrāto zinātnisko

potenciālu, pieredzi un rūpnieciskajiem resursiem, tiktu radītas

vismodernākās tehnoloģijas, projektēti un ražoti augstas

kvalitātes videi un lietotājam draudzīgi pasaules tirgū

konkurētspējīgi izstrādājumi.

Tajā pašā laikā šis prioritāro zināšanu ietilpīgo nozaru

uzskaitījums nav uzskatāms par nemainīgu. Tas jākoriģē, ja

attīstības gaitā ir izveidojušās jaunas iespējas vai

prioritātes.

Ar pāreju no industriālās ekonomikas uz inovatīvo ekonomiku

mainīsies arī uzkrājumu līmenis. Industrializācijas sākuma fāzē

šis līmenis ir ap 17% no IKP (1999. gadā)23.

Inovatīvajā ekonomikā tas palielināsies līdz 25-30% no IKP vai

pat vairāk, saglabājoties šādā līmenī arī turpmāk. Tas veicinās

lielāku investīciju ieplūdi ekonomikā un līdz ar to arī straujāku

tautsaimniecības attīstību. Papildu faktors, kas veicinās

straujāku ekonomisko izaugsmi, būs ES strukturālie fondi, ja tie

sasniegs vismaz 4% no IKP24.

Pakāpeniski pieaugot uzkrājumu līmenim, palielināsies un kļūs

jūtamāka arī finansu institūciju loma gan reindustrializācijā,

gan pārejā uz inovatīvo ekonomiku. Bankas jau šodien ir viens no

svarīgākajiem mehānismiem plašas sabiedrības uzkrājumu

transformēšanā investīcijās un kapitāla akumulēšanā.

Reindustrializācijas procesā ar saviem noguldījumiem bankās

pastarpināti arvien vairāk piedalīsies plaša sabiedrība, saņemot

par to attiecīgus procentus. Bankas ir arī viens no galvenajiem

inovatīvo ideju filtriem, jo, piedaloties jaunu projektu

finansēšanā, tās rūpīgi analizē ieguvumus un risku, kas saistīts

ar šo projektu īstenošanu. Tieši ar banku palīdzību praksē

turpmāk arvien vairāk tiks īstenotas konkrētajā brīdī un

konkrētajā situācijā efektīvākās inovācijas, atsijājot tās, kuras

vēl nav pietiekami nobriedušas. Tādēļ tieši banku sistēma būs

viens no galvenajiem inovatīvās ekonomikas dzinējspēkiem un

veicinātājiem.

Tomēr finansu plūsmas neierobežojas tikai ar banku sistēmu.

Informācijas un telekomunikāciju tehnoloģiju straujā attīstība

jau radījusi iespēju ātri pārvietot finansu kapitālus no viena

pasaules finansu tirgus segmenta (tai skaitā vērtspapīru tirgus

segmenta) uz citu. Šīs pašas tehnoloģijas ļauj daudz ātrāk iegūt

informāciju par tās vai citas valsts, tautsaimniecības nozares

vai atsevišķa uzņēmuma finansu stāvokli tiešsaistes režīmā.

Rezultātā investoru reakcija uz to uztverē labvēlīgiem vai

nelabvēlīgiem notikumiem, bet nereti - vienkārši baumām, kļūst

arvien straujāka un neprognozējamāka. Tādēļ nākotnē Latvijas

iespējas piesaistīt šīs finansu plūsmas būs lielā mērā atkarīgas

no valsts ekonomiskās stabilitātes, kā arī finansu tirgus

institucionālās struktūras un tās uzticamības. Turpinoties

Latvijas vērtspapīru tirgus integrācijai vienotā Baltijas

(Baltijas-Skandināvijas) vērtspapīru tirgū, arvien lielākā apjomā

gan Latvijas investoriem, gan vērtspapīru emitentiem kļūs

pieejams plašāks finansu instrumentu klāsts, piemēram,

atvasinātie instrumenti (derivatīvi)25 un robežriska

(hedža) fondi26. Šie instrumenti ļaus ievērojami

samazināt un regulēt investoru risku, un tas veicinās inovatīvās

ekonomikas attīstību, daļēji kompensējot riska kapitālu hronisko

trūkumu Latvijā. Tai pat laikā jāatzīmē, ka atvasināto

instrumentu plašāka pielietošana finansu tirgu kopumā padara

fragmentārāku, daudz sarežģītāku un, līdz ar to iekšēji

nestabilāku. Lai to kompensētu, nepieciešama kvalificētāka un

precīzāka finansu tirgus uzraudzība un regulēšana, izmantojot

arvien modernākas finansu un ekonomisko procesu analīzes un

prognozēšanas metodes.

Nacionālā līmenī svarīgs būs teritoriālais aspekts un

reģionāli sektorālā struktūrpolitika. Sektorālā (nozaru) aspektā

teritoriālā plānošana tiks sabalansēta ar sociālās labklājības

pieaugumu un veselīgas vides saglabāšanu. Uzlabojoties

ekonomiskajai situācijai, izveidosies arī nepieciešamie

priekšnoteikumi labvēlīgu un līdzvērtīgu vides, dzīves un darba

apstākļu nodrošināšanai visos Latvijas reģionos, samazināsies

nevēlamās reģionālās atšķirības.

Novadi, kuri turpinās veidoties, apvienojoties pagastiem,

pilsētām, vai pagastiem un pilsētām, kļūs par vienotu teritoriju

ar kompleksu ekonomisko un sociālo kapacitāti. Uzlabojoties

ekonomiskai aktivitātei valstī, palielināsies arī novadu

apdzīvotība. Paātrināsies arī pilsētu attīstība, nodrošinot lauku

teritoriju infrastruktūras attīstību, reģionālās un sektorālās

struktūrpolitikas vienotību, ekonomiskās un sociālās

infrastruktūras ērtu pieejamību visiem iedzīvotājiem. Tas viss

veicinās sabalansētas kultūrvides veidošanos visos reģionos.

Pilsētas Latvijā kļūs par jaunās ekonomikas mezglu

punktiem. Viens no būtiskiem to attīstības faktoriem būs

tehnoloģisko un biznesa parku veidošanās. Tajā pašā laikā

virtuālie uzņēmumi un teledarbs kļūs par ikdienu lauku

teritorijās.

Pilsētas atgūs savas dabiskās funkcijas - būt arī par

apkārtējo lauku teritoriju attīstības centriem, nodrošinot

savstarpēju papildinātību, diversificētu ražošanu un pakalpojumu

pieejamību. Pilsētām būs svarīga loma lauku infrastruktūras

izveidē, uzņēmējdarbības atbalstīšanā. Tās būs arī lauku

intelektuālais centrs, nodrošinot apkārtējiem iedzīvotājiem

pienācīgas izglītības iespējas, zināšanu ieguvi, sniedzot tiem

informācijas pakalpojumus. Būtiski palielināsies pilsētu iespējas

nodrošināt reģionos pamata sociālos pakalpojumus - veselības

aprūpi un sociālo palīdzību, kultūras un atpūtas pasākumus.

Pateicoties informācijas un telekomunikāciju tehnoloģiju

attīstībai, ievērojami palielināsies reģionu administratīvā

kapacitāte.

Lauksaimniecībā dominēs koncentrēta, specializēta, augstražīga

un tehnoloģiski moderna agrārā industrija, kas nodrošinās valsts

iedzīvotājus ar kvalitatīvu pārtiku pietiekamā daudzumā (arī

raugoties no valsts un sabiedrības drošības viedokļa), kā arī

rūpniecību - ar izejvielām. ES kvalitātes prasībām atbilstošas

pārtikas produktu pārstrādes jaudas pakāpeniski sabalansēsies ar

pieejamajiem resursiem un tirgus iespējām. Tikai videi draudzīga

darbība, racionāla un saudzējoša dabas resursu izmantošana,

efektīva lauku vides apsaimniekošana nodrošinās resursu, vides un

ainavas aizsardzību un saglabāšanu nākamajām paaudzēm. Meža un

meža zemju ilgtspējīga apsaimniekošana īstenos meža ekoloģiskās,

ekonomiskās un sociālās funkcijas.

Dažādu ražošanas un pakalpojumu sektoru attīstība, tūrisms,

virtuālie uzņēmumi un teledarbs nodrošinās iedzīvotāju skaita

saglabāšanos un palielināšanos lauku teritorijās. Uzlabojoties

infrastruktūrai un tās pieejamībai, migrācija uz Rīgu un citām

lielākajām pilsētām samazināsies, neraugoties uz mobilitātes

pieaugumu.

Ņemot vērā šajā scenārijā izvērtētos attīstības mehānismus,

var prognozēt, ka 21. gadsimta pirmās trešdaļas beigās

attīstīsies ekonomiskās aktivitātes visā valstī, pakāpeniski

izlīdzinot reģionu attīstību. Augsto tehnoloģiju nozaru īpatsvara

pieaugums ekonomikā mazinās risku intensificēt resursus

noplicinošās nozares. Rezultātā Latvijai iespējams ievērojami

pietuvoties ekonomiski attīstīto valstu dzīves līmenim.

Palēninātā konverģences scenārijā, attīstību veicinošo faktoru

ietekme ir mazāk aktīva. Toties vairāk izpaužas attīstību

bremzējošo (trūkumu un risku) ietekme. Galvenās makroekonomiskās

proporcijas šajā gadījumā ir šādas:

- par 1-2% zemāki IKP pieauguma tempi, salīdzinot ar

konverģences scenāriju, vidējie ikgadējie perioda pirmās puses

pieauguma tempi būs 5-5,5% robežās; perioda pēdējos gados

pieauguma tempi var pat tālāk samazināties un tuvināties

stagnācijas scenārijam (3-4%);

- bezdarba samazināšanās līdz dabiskajam līmenim notiek 15

gadu laikā;

- perioda pirmajos 5 gados jārēķinās ar diezgan ievērojamu

budžeta izdevumu palielinājumu, kas var radīt budžeta deficītu,

kurš nelabvēlīgo ārējo apstākļu dēļ var vēl pieaugt; tas var

radīt risku atteikties no vairākiem infrastruktūras attīstības

pasākumiem, kā arī mazināt investīcijas cilvēkkapitālā un

zinātnē;

- nelabvēlīgu ārējo apstākļu dēļ nav iespējams panākt strauju

eksporta pieaugumu, it sevišķi perioda sākuma posmā; savukārt

konsekventā tehnoloģisko aktivitāšu veicināšana par spīti

nelabvēlīgiem ārējiem apstākļiem ar laiku ļaus paplašināt noietu

tirgus un ļaus gūt lielākus un stabilākus ienākumus no

eksportētās produkcijas; tāpēc tekošā konta negatīvais saldo,

kaut arī perioda sākuma posmā jūtami nesamazināsies, ar laiku

uzlabosies.

5.2. Stagnācijas scenārijs

Stagnācijas scenārijs, pretēji konverģences scenārijam, paredz

iespējamo Latvijas ekonomiskās attīstības gaitu, balstoties uz

nelabvēlīgu iekšējo un ārējo faktoru ietekmi saskaņā ar

analizētajiem trūkumiem un riskiem. Tas veidosies, ja netiks

konsekventi realizēti kā uzņēmējdarbības vides uzlabošanas, tā

reindustrializācijas un augstākas pievienotās vērtības nozaru

stimulēšanas pasākumi, kā arī netiks pievērsta pienācīga uzmanība

sociālo un ekonomisko disproporciju novēršanai.

Šis scenārijs var kļūt par realitāti pat tad, ja tikai kādām

atsevišķām no tautsaimniecības un sociālās politikas sfērām tiks

pievērsta uzmanība, atstājot novārtā citas. Neattīstīto sektoru

ietekme uz ekonomiku var būt tik lielā mērā kavējoša, ka cerētās

izaugsmes var nebūt. Konkrētos apstākļos jebkurš neīstenotais

tautsaimniecības kapacitātes palielināšanas pasākums var būt

izšķirošs. Pat labvēlīgā ārējā vide nespēs veicināt konverģences

procesu.

Arvien jūtamāk saimniecisko aktivitāti ietekmē arī

demogrāfiskā situācija. Demogrāfijas prognozes liecina, ka,

saglabājoties šodienas tendencēm, 2025. gadā iedzīvotāju skaits

Latvijā tikai nedaudz pārsniegs 80% no pašreizējā skaita.

Saglabājoties iepriekšējo gadu iedzīvotāju kustības intensitātei

(emigrācijai), tas var samazināties vēl vairāk (līdz 75% no

šodienas iedzīvotāju skaita). Salīdzinoši straujāk iedzīvotāju

skaits samazināsies Rīgā un Latgalē. Līdz ar to iedzīvotāju

vecuma struktūras pasliktināšanos raksturo:

- bērnu skaita absolūtais un relatīvais samazinājums līdz

13-14% no iedzīvotāju kopskaita, bez tendences pieaugt;

- pensijas vecuma iedzīvotāju daļas noturīga pieauguma

tendence (līdz 27% 2025. gadā), līdz ar to pieaugošs pensijas

vecuma iedzīvotāju ekonomiskais slogs uz darbspējīgā vecuma

iedzīvotājiem;

- darbspējas vecuma (15-59 g.) iedzīvotāju relatīvās daļas

stabilizācija (60-63%), taču notiks šī kontingenta

novecošanās.

Ņemot vērā, ka arī iedzīvotāju ienākumi turpina saglabāties

zemā līmenī, uzkrājumi neveidojas, investīciju avoti ir

ierobežoti, Latvija nespēj izkļūt no zemu ienākumu līdzsvara

lamatām un ekonomikas stagnācijas. Vairums tautsaimniecības

nozaru investīciju trūkuma dēļ nespēj pārvarēt tehnisko un

tehnoloģisko atpalicību. Valdību pūliņi, īstenojot dažādas

programmas, izrādās nepietiekami, jo šīs programmas netiek

pienācīgi koordinētas un vadītas, kā to liecina deviņdesmito gadu

prakse. Tā kā ekonomikas attīstības tempi ir zemi, vidējais

ienākumu līmenis uz vienu iedzīvotāju nepalielinās, vai

palielinās tikai nedaudz.

Ierobežotās investīciju plūsmas dēļ nelauksaimnieciskajā

sektorā tās palielinās straujāk nekā lauksaimniecībā. Arī darba

produktivitāte un līdz ar to ienākumi investīciju un jaunu

tehnoloģiju lietošanas dēļ pieaug ātrāk nelauksaimnieciskās

nozarēs. Arvien jūtamāka kļūs dzīves līmeņa diferenciācija starp

nodarbinātajiem lauksaimniecībā un nelauksaimnieciskajā sektorā.

Daļēji tas izpaudīsies arī kā diferenciācija starp pilsētām, it

īpaši Rīgu, un laukiem.

Vājās ekonomikas dēļ valsts pārvaldes reforma notiek atrauti

no reģionu reformas, atsevišķas centrālās varas funkcijas

nepāriet reģioniem, kuriem savukārt nepietiek līdzekļu

nepieciešamo funkciju realizēšanai. Praktiski nenotiek Latvijas

mazpilsētu attīstība. Saglabājas ļoti lielas teritoriālās

atšķirības sociāli ekonomiskās attīstības ziņā, valstī ir

atpalikušie reģioni un tiem ir vājas pašattīstības iespējas, tiem

nepieciešams arvien pieaugošs valsts atbalsts, to atkarības

pakāpe no centra pieaug, vāji attīstītos reģionos degradējas

kultūrvide.

Šī scenārija realizācijas gadījumā veidojas zema

tautsaimniecības iekšējā izaugsmes kapacitāte, tās rezultātā:

- Latvijas ekonomika joprojām balstās uz tranzīta tirdzniecību

un pakalpojumiem, zemas pievienotās vērtības ražošanas nozarēm

(vieglā, pārtikas, kokapstrādes rūpniecība) un izejvielu

eksportu; ekonomikā saglabāsies un pat palielināsies reģionālās

disproporcijas, kas var radīt pārmērīgu iedzīvotāju koncentrāciju

galvenajos rūpniecības centros; dabas resursu izmantošanas nozaru

lielais īpatsvars ekonomikā izraisīs resursu noplicināšanu;

Latvija galvenokārt ir lētu ES preču un novecojošu tehnoloģiju

noieta tirgus;

- būs zemi IKP pieauguma tempi (3-4%), kas praktiski nemazinās

atpalicību no ES vidējā līmeņa;

- kaut arī budžeta deficīts perioda sākumā var būt mazāks nekā

iepriekš aprakstītajā konverģences scenārijā, tomēr tā

sabalansēšana jebkurā periodā būs problemātiska, kas pirmām

kārtām var skart sociālās programmas, sašaurinot tās;

- eksports balstīsies uz tradicionālo nozaru produkciju, līdz

ar šo produkciju tirgus nišu apgūšanu nebūs iespējams tālāk

paplašināt eksportu; perioda sākuma posmā tekošā konta deficīts

var būt pat mazāks nekā konverģences scenārijā, bet pat labāka

tekošā konta stāvokļa gadījumā maksājumu bilances sabalansētība

var būt problemātiska, jo finansu kontā var pieaugt parādu

veidojošo un īstermiņa saistību īpatsvars;

- salīdzinājumā ar kaimiņvalstīm uzņēmējdarbībai mazāk

pievilcīga vide (atpalicība infrastruktūras sakārtošanā un

modernizācijā, relatīvi augsts nodokļu slogs, smagnēja nodokļu

administrēšana, relatīvi augsta ēnu ekonomika);

- Latvijas integrācijas process ES ievērojami aizkavējas vai

Latvija vispār paliek ārpus ES; ir vāja sadarbība starp

Austrumiem un Rietumiem, Latvijas austrumu robeža praktiski ir

slēgta politisku iemeslu dēļ, valsts ir Eiropas ekonomiski un

sociāli neaktīva nomale.

Minēto procesu dēļ pastiprināsies arī citas

disproporcijas:

- palielinoties atšķirībām starp nabagajiem un bagātajiem,

radīsies arī principiālas atšķirības starp zinošiem un nezinošiem

sabiedrības locekļiem; būs lēni bezdarba samazināšanās tempi;

bezdarbs kļūs strukturāls - zemu izglītotā darbaspēka

kvalifikācija neatbildīs darba tirgus pieprasījumam;

- izglītība, īpaši augstākā izglītība, nenodrošinās

kvalificēta darbaspēka veidošanos atbilstoši darba tirgus

prasībām un tautsaimniecības attīstības vajadzībām;

komercializācija radīs traucējumus izglītības pieejamībā sociāli

un ekonomiski trūcīgiem reģioniem un sabiedrības slāņiem;

nevienlīdzība izglītības pieejamībā radīs sabiedrības un reģionu

krasu noslāņošanos un polarizācijas tendenču pastiprināšanos

valstī;

- tuvākajā laika posmā zinātnieku un profesoru skaits valstī

turpinās samazināties, it īpaši inženierzinātnēs; zinātniskie

pētījumi, vājais inovāciju process nenodrošinās Latvijas zināšanu

ietilpīgajiem produktiem nozīmīgu vietu pasaules tirgū; šo

procesu vēl vairāk sarežģīs smadzeņu aizplūšana uz ekonomiski

augstāk attīstītajām valstīm vai nu tādēļ, ka tur par tādu pašu

kvalifikācijas līmeni piedāvā labāku atalgojumu, vai arī tādēļ,

ka Latvijā tās nespēs atrast savām spējām adekvātu pielietojumu

sakarā ar disproporcijām tautsaimniecības nozaru attīstībā un

vājo reindustrializācijas tempu.

Īstenojoties šim scenārijam, Latvijas ekonomika joprojām būs

uz lēta darbaspēka un dabiskām priekšrocībām balstīta

ekonomika.

Ārējos riska faktorus var pastiprināt ES valstu nespēja

pārvarēt iekšējās pretrunas. Rezultātā Latvijas integrācijas

process ES palēninās, ES valstu valdības arvien biežāk īsteno

slēptus vai atklātus protekcionisma pasākumus. Līdz ar to arvien

vairāk samazinās Latvijas eksporta iespējas uz ES valstīm.

Latvijas uzņēmējdarbības sfēra stagnē. Valdība, mēģinot veicināt

ekonomikas aktivitāti, arvien vairāk palielina budžeta izdevumus.

Lai finansētu šos izdevumus valdība palielina iekšējos un ārējos

aizņēmumus, sāk pieaugt banku kredītu procentu likmes. Rezultātā

uzņēmumi nonāk vēl grūtākā situācijā, palielinās bankrotu skaits,

pieaug bezdarbs.

Savukārt Krievijā var pastiprināties autoritārisma tendences,

Krievijas ekonomika kļūst arvien nestabilāka, arvien vairāk

atkarīga no primāro izejvielu cenām pasaules tirgū. Rezultātā

iespējama tālāka Krievijas un Latvijas ekonomisko attiecību

pasliktināšanās.

Nelabvēlīgā ārējā vide kombinācijā ar pasīvu (inerciozu)

ekonomisko politiku vēl vairāk palēnina attīstības tempus, tie

kļūst mazāki par ES vidējo līmeni, palielinās Latvijas

atpalicība.

Mazinās ekonomikas konkurētspēja tradicionālajos noietu

tirgos, tā būs nestabila, inerta un viegli ievainojama ekonomika

bez izaugsmes potencēm. Netiks izmantotas pat dabiskās

ekonomiskās priekšrocības. Zemie pieauguma tempi pastiprina

sociālo spriedzi. Sabiedrībā var zust uzticība tirgus ekonomikas

principiem.

Diverģences gadījumā ekonomiskā situācija tālāk

pasliktinās:

- nelieli IKP pieauguma tempi ar tendenci pazemināties pat

līdz 2-3%, Latvija neieņem nozīmīgu vietu Eiropas ekonomiskajā

telpā; ekonomiskās infrastruktūras un tehnoloģiskā potenciāla

vājums ir šķērslis nozīmīgām ārvalstu ilgtermiņa investīcijām

Latvijā;

- bezdarba līmenis praktiski nesamazinās vai pat pieaug;

- ekonomikā dominē stabilitātes saglabāšanas problēmas -

nesabalansēts budžets, pārmērīgs tekošā konta deficīts, pastāv

kapitāla aizplūšanas un valūtas devalvācijas risks;

- vājinās parlamentārās demokrātijas un tirgus ekonomikas

principi, populāras kļūst autoritārisma idejas, demokrātisku

lēmumu pieņemšanu aizvieto korporatīvas, oligarhiskas attiecības;

iespējamā politiskā nestabilitāte, sociālā neapmierinātība aug,

sabiedrības šķelšanās padziļinās, Latvija kļūst par reālu

daudzkopienu valsti.

Visu minēto faktoru mijiedarbībā Latvija arvien vairāk nonāks

ekonomiskā atkarībā no ārvalstīm, kam sekos arī tieša vai netieša

politiskā atkarība.