5. pants

Latvijas SEG emisiju rašanās

apjoma būtiskākie ietekmējošie faktori dažādos tautsaimniecības

sektoros

Esošai Latvijas tautsaimniecības struktūrai raksturīgs, ka

Latvijas ne-ETS emisijas veido ļoti augstu īpatsvaru (~80 % no

kopējām valsts emisijām). Tā kā vidēji ES valstīs ne-ETS

īpatsvars veido 60 %, Latvijā ir otrs augstākais ne-ETS emisiju

īpatsvars starp ES valstīm. Tas nozīmē, ka Latvijā ir ievērojami

augstāks to emisiju īpatsvars, kuru mazināšanai nepieciešama

aktīvāka valsts politika un iesaiste, jo tās netiek regulētas ar

ES ETS.

5.1. Inovāciju potenciāls

Inovāciju attīstība ir viena no valsts ekonomikas prioritātēm,

kas gan vidējā, gan ilgākā termiņā nodrošinās straujāku Latvijas

tautsaimniecības izaugsmi un būs par pamatu produktivitātes un

pievienotās vērtības produktu pieaugumam.

Latvijā šobrīd ir zems inovāciju attīstības līmenis, tomēr

vērojama izaugsme, ko radījušas Latvijas veiktās iniciatīvas

inovācijas vides attīstībā, īpaši atbalstot uzņēmumus inovatīvu

produktu un pakalpojumu ieviešanā, kā arī jaunas ražošanas

infrastruktūras iegādē.

Latvija Eiropas inovācijas rezultātu un Reģionālās inovācijas

rezultātu pārskatos ir iekļauta "vidējo inovatoru"

valstu grupā, ierindota 24. vietā 28 valstu konkurencē,

saglabājot nemainīgu pozīciju, salīdzinot ar 2017. un 2018. gada

pārskata rezultātiem. Tomēr Latvijā vērojama trešā augstākā

izaugsme ES, pieaugot sniegumam reitingā51 par 17,7

procentpunktiem. Latvijai ir salīdzinoši zemas investīcijas

privātā sektora pētniecības un attīstības aktivitātēm, kā arī

zems jaunu doktorantūras studiju beidzēju skaits.

5.2. Enerģētika

Būtiski SEG emisijas ietekmējoši faktori ir ēku

energoefektivitātes rādītāji, enerģētiskā drošība vietējo

energoresursu izmantošanas kontekstā. Tāpat, īstenojot OMA

enerģētikas sektorā, jāņem vērā tādi izaicinājumi kā gaisa

kvalitātes nepasliktināšanās cietās biomasas izmantošanā lokālos

siltumapgādes risinājumos, ne-emisiju AER tehnoloģiju veidu

izmantošanas potenciāls, kā arī jaunu tehnoloģiju attiecībā uz

oglekļa uztveršanas un uzglabāšanas ieviešanas izvērtēšanu.

• Energoefektivitāte ēkās

Ēku fonds52 Latvijā kopumā ietver 1,37 milj. ēkas

ar kopējo platību 204,7 milj. m2 - dzīvojamās ēkās

(pēc platības 45%) un nedzīvojamās ēkās, t.sk. ražošanas ēkas

(pēc platības 55%).

Lielākā daļa no Latvijas dzīvojamā fonda pārsniedz 25 gadu

vecumu (tikai 10-15% no visām dzīvojamām ēkām ir uzceltas pēdējo

10 - 15 gadu laikā), turklāt lielākais iedzīvotāju īpatsvars

dzīvo daudzdzīvokļu ēkās ar zemu energoefektivitāti (vairums

neatjaunoto ēku atbilstoši ēku klasifikācijas prasībām šobrīd

atbilst E un F klasei). Dzīvojamo ēku energoefektivitātes

rādītāju uzlabošana samazinās arī nabadzības risku, piemēram,

2018. gadā 7,5 % no mājsaimniecībām nenodrošināja pilnvērtīgu

siltumapgādi (rādītājs divtik augstāks nekā citās Ziemeļeiropas

valstīs).

Valsts ēkās visbūtiskākais siltumenerģijas patēriņš vērojams

drošības un sociālajā sfērā, īpaši reģionos, kur salīdzinoši ar

pārējiem reģioniem koncentrēti cietumi un sociālās iestādes.

Ēkas, kas celtas pirms II pasaules kara, galvenokārt atrodas

pilsētbūvniecības pieminekļu teritorijā vai arī arhitektūras

pieminekļu teritorijā, šādās ēkās energoefektivitātes pasākumu

īstenošanā jārēķinās ar lielākiem finanšu ieguldījumiem.

• Enerģētiskā drošība

Latvijas energoatkarības rādītājs 1990. gadā bija ~89%, bet

2017. gadā tas bija jau ievērojami zemāks - 43%.

Latvijas primāro energoresursu patēriņu nodrošinošie vietējie

energoresursi vienlaikus ir arī AER - biomasa (t.sk. koksne un

salmi), ūdens, vējš, saule, atkritumu poligonu un notekūdeņu

attīrīšanas iekārtu gāzes, biogāze, kā arī ģeotermālā enerģija un

hidrotermālā enerģija, savukārt, importētie energoresursi -

naftas produkti, dabasgāze, akmeņogles - ir fosilie

energoresursi. Līdz ar to AER izmantošanas veicināšana turpinās

samazināt Latvijas atkarību no fosilo energoresursu importa, kā

arī paaugstinās valsts enerģētisko drošību.

• Gaisa kvalitātes aspekts

Kopš Latvijas iestāšanās ES, ir būtiski palielinājusies cietās

biomasas izmantošana sadedzināšanas iekārtās. Sākot ar 2012.

gadu, biomasas izmantošanas īpatsvars kopējā patēriņā pārsniedz

dabasgāzes izmantošanu. Šobrīd viens no galvenajiem enerģētikas

sektora OMA nodrošinātājiem ir biomasa - malka, koksnes atlikumi,

koksnes briketes, šķelda, granulas, kā arī bioetanols,

biodīzeļdegviela, atkritumu poligonu un notekūdeņu attīrīšanas

iekārtu gāzes un biogāze.

Tā kā atsevišķās zonās Rīgā jau šobrīd konstatēts paaugstināts

gaisa piesārņojums, izaicinājums, it īpaši pilsētvidē, ir tāda

AER izmantošana lokālajos siltumapgādes risinājumos, kas nerada

negatīvu ietekmi uz gaisa kvalitāti, piemēram, izmantojot

ne-emisiju tehnoloģijas vai arī dūmgāzu attīrīšanas filtrus

(īpaši attiecībā uz cieto izkliedēto daļiņu emisijām).

• Ne-emisiju AER tehnoloģiju veidu izmantošana

Kā papildus risinājums šim izaicinājumam ir ne-emisiju AER

(saules, vēja, ūdens, ģeotermālā enerģija un hidrotermālā

enerģija) īpatsvara palielināšana.

AER ražošanas un izmantošanas īpatsvaram elektroenerģijā ir

tendence palielināties 54,58 % (2017. gadā), tomēr tādi AER kā

ūdens vai vēja enerģija 2017. gadā bija tikai 8,5 % no kopējo

primāro energoresursu patēriņa, bet šis īpatsvars ir

palielinājies (salīdzinājumam 1990. gadā - 5,2 %).

Latvijas vidējo un mazo upju teorētiskā hidroenerģijas resursu

ieguve ir 900 GWh elektroenerģijas gadā. Mazo upju hidroenerģijas

resursi līdz šim apgūti tikai 70 GWh, kas ir 23 % - 28 % no

agrāko ūdensdzirnavu un bijušo mazo HES potenciālās jaudas.

Vienlaikus gan jāņem vērā, ka potenciālo hidroenerģijas resursu

apgūšana pieļaujama, tikai ņemot vērā vides un dabas aizsardzības

mērķus, izvērtējot un novēršot vai mazinot iespējamo negatīvo

ietekmi uz dabiskajām ekosistēmām, migrējošajām zivīm un

bioloģisko daudzveidību). Elektroenerģijas izstrādes daudzums

Latvijā ir lielā mērā atkarīgs no Daugavas caurteces, kas

atkarīga no nokrišņu daudzuma attiecīgajā gadā. Daugavas kaskāde

- Rīgas HES, Ķeguma HES un Pļaviņu HES nodrošina vidēji 40 % no

Latvijā patērētās elektroenerģijas.

Vēja energoresursu sadalījums Latvijā ir izteikti

nevienmērīgs. Latvijas teritorijas iekšienē labvēlīgi vēja

enerģijai ir tie rajoni, kur vējš veidojas paaugstinājuma

rezultātā. Latvijā vislielākais vēja ātrums ir Baltijas jūras

piekrastē un Rīgas jūras līča rietumu piekrastē, tās ziemeļu

daļā.

2017. gadā no saules saražotā elektroenerģija ir aptuveni 330

MWh, kas ir nepilni 0,002% no kopējās galalietotājiem piegādātās

elektroenerģijas.

Īpaši nozīmīga ir nacionāla līmeņa AER projektu, tādu kā vēja

parku būvniecība vai lielo pilsētu siltumenerģijas apgādes

uzņēmumu fosilo energoresursu nomaiņas uz AER, īstenošana.

5.3. Transports

Attiecībā uz SEG emisijām transporta sektorā Latvijai

raksturīgi faktori ir autoparka struktūra, automašīnu izvēle un

lietošanas paradumi.

• Esošā autoparka struktūra

Latvijā gandrīz 80 % no transportlīdzekļiem ir vecāki par

desmit gadiem.

Dīzeļdegvielas automašīnu skaits no 2010. līdz 2017. gadam

pieaudzis no vienas trešdaļas līdz vairāk nekā pusei no visiem

transportlīdzekļiem. Intensīva autosatiksme, kurā kā degviela

dominē fosilie energoresursi, rada ne tikai SEG emisijas, bet arī

negatīvi ietekmē arī gaisa kvalitāti, it īpaši pilsētvidē, kur

paaugstināta NO2 koncentrācija ir indikators, kas

liecina par transportlīdzekļu radīto piesārņojumu. Kaut arī

jaunās Latvijā reģistrētās automašīnas rada mazākas emisijas,

tomēr Latvija joprojām ir otrajā vietā ES pēc oglekļa intensīvāko

automašīnu lietošanas.

Pēdējos gados ir vērojama tendence, ka samazinājušies

pasažieru pārvadājumi sabiedriskajā transportā, cilvēkiem tā

vietā izvēloties personīgos transportlīdzekļus.

• Alternatīvo transportlīdzekļu uzpildes infrastruktūras

pieejamība

Latvijā valsts mēroga publiskā ātrās uzlādes tīkla pirmā kārta

noslēdzās 2018. gadā un otrā kārta plānota 2020. gadā. Kopumā

līdz 2021. gada beigām plānots53 uzstādīt 150

elektroautomobiļu ātrās uzlādes stacijas, uzstādot tās uz TEN-T

ceļus savienojošiem reģionālajiem ceļiem un apdzīvotās vietās ar

iedzīvotāju skaitu virs 5000.

Latvijā (uz 2019. gadu) nebija reģistrēts neviens ūdeņradi kā

degvielu izmantojošs vieglais transportlīdzeklis, kā arī Latvijā

nav pieejamas publiskas ūdeņraža uzpildes vietas.

Latvijā (2019. gadā) atklāta viena publiski pieejama CNG

uzpildes stacija (Jēkabpilī), un plānots atvērt vēl divas Rīgā.

CNG infrastruktūrā dabasgāzes vietā var tikt ievadīts

biometāns.

• Automašīnu izvēle un lietošanas paradumi

SEG emisijas var mazināt arī izvēloties automašīnu veidu, kas

piemērotas plānotajam izmantošanas veidam, piemēram, neizvēloties

automašīnas ar lielu motora tilpumu (apvidus automašīnas)

braukšanai pilsētvidē. Papildus SEG un piesārņojošo vielu

emisijas gaisā rodas autovadītāju izvēlētā braukšanas stila un

arī nepilnīgas automobiļu tehniskās apkopes dēļ (piemēram, vai

izpūtējs aprīkots ar kvēpu filtru un vai tas tiek pareizi apkopts

un ekspluatēts).

5.4. Lauksaimniecība un zemes

izmantošana

Lauksaimniecības un zemes izmantošanas, zemes izmantošanas

maiņas un mežsaimniecības sektorā saistībā ar SEG emisijām un

CO2 piesaisti nozīmīgi faktori ir minerālmēslu

lietošana, liels organisko augšņu īpatsvars Latvijas teritorijā,

kā arī mežainums.

• Slāpekļa minerālmēslu izmantošana lauksaimniecības zemju

apstrādē

Kopējā ar minerālmēsliem apstrādātā lauksaimniecības kultūru

sējumu platība pieaug (2008. gadā - 51 %, 2010. gadā - 55%, bet

2017. gadā tika mēslots 60 % visu sējumu platību). Pēdējā

desmitgadē minerālmēslojums uz 1 ha sējumu kopplatības visām

lauksaimniecības kultūrām (pārrēķinot 100 % augu barības vielās)

ir pieaugusi no 74 kg/ha uz 110 kg/ha. Joprojām plaši tiek

izmantoti vienkāršie slāpekļa minerālmēsli, jo to cenas ir

ievērojami zemākas nekā kompleksajiem minerālmēsliem.

Vislielākais minerālmēslu daudzums uz vienu sējuma ha izlietots

tehnisko kultūru un graudaugu sējumiem, bet ievērojami mazāk -

atklāta lauka dārzeņu un kartupeļu audzēšanā.

• Augsnes struktūra/sastāvs - organiskās augsnes

Organiskās augsnes Latvijā ir veidojušās galvenokārt augsnēs

ar augstu mitruma līmeni. Pārvēršot mitrzemes, kas satur biezu

organiskās vielas slāni, par lauksaimniecībā izmantojamu zemi,

paaugstinātas augsnes mineralizācijas ietekmē palielinās

dislāpekļa oksīda (N2O) emisijas.

Nelielās platībās šādas augsnes ir visā Latvijas teritorijā un

lielākā vai mazākā mērā skar 48 % saimniecību. Kopumā organisko

augšņu kvalitatīvais vērtējums ballēs ir zemāks nekā vidēji

valstī, kas ietekmē ražības rādītājus. Neizmantotās

lauksaimniecībā izmantojamās organiskās augsnes 1 ha rada tikpat

daudz SEG emisiju, cik šobrīd vidēji 10 lauksaimniecības

produkciju ražojošie minerālaugsnes ha54.

• Mežu platība

Salīdzinot ar 20. gs. pirmo pusi, kad mežainums Latvijā bija

23 %, laika gaitā līdz mūsdienām55 tas ir dubultojies

un sasniedzis gandrīz 53 % (aizņem 92 % no kopējās meža

zemes56, 3 575 tūkstoši ha, no kuriem meža platība bez

saimnieciskās darbības ierobežojumiem - 2 193 tūkst. ha). Meža

platību pieaugums prognozējams arī turpmāk, jo turpinās

lauksaimniecībā neizmantoto zemju dabiska aizaugšana, kā arī to

apmežošana. Ikgadējais kopējais koksnes krājas pieaugums pēc

pašreizējiem aprēķiniem ir ~ 26 milj. m3 gadā.

Izcirstā platība pēdējā desmitgadē - 2007. - 2017. gadā ir

samazinājusies no 138 tūkst. ha līdz 94 tūkst.ha.

Koksnes resursi Latvijā tiek iegūti, lai ražotu un eksportētu

dažādus koksnes produktus (koksne un tās izstrādājumi, koka

mēbeles, koka būvkonstrukcijas, papīra un kartona izstrādājumi),

bet koksnes blakusprodukti no koksnes pārstrādes un

mežsaimniecības procesiem tiek izmantoti kā energoresurss.

5.5. Resursu izmantošana

Attiecībā uz resursu izmantošanu būtiski faktori ir

bioekonomikas potenciāls, resursu izmantošanas efektivitāte,

mājsaimniecību patēriņa paradumi, rūpniecisko ražošanas izejvielu

izmantošana, kā arī atkritumu apsaimniekošana.

• Bioekonomikas potenciāla attīstīšana

Bioekonomika nodrošina integrētu pieeju uz zināšanām balstītas

ekonomiskās izaugsmes, sociālās labklājības un vides aizsardzības

iekļaušanai lauksaimniecībā, mežsaimniecībā un zivsaimniecībā,

ievērojot aprites ekonomikas pamatprincipus, efektīvāku dabas

resursu izmantošanu. Daži no iespējamajiem bioekonomikas

attīstības virzieniem ir atkritumu apjoma samazināšana pārstrādē

un fosilo resursu aizstāšana ar bioresursiem, tostarp bioloģiski

noārdāmo materiālu izmantošana. Latvijas ekonomika lielā mērā ir

atkarīga no neatjaunojamiem fosilajiem resursiem, un tas skar ne

tikai ekonomisko, bet arī vides un valsts drošības aspektu.

Viens no principiem bioekonomikas nozaru attīstībā ir

ražošanas un SEG emisiju atsaiste ilgtermiņā (samazinās SEG

emisijas uz vienu saražotās produkcijas vienību). Meža

apsaimniekošanā ir būtiska ilgtermiņa rīcība SEG emisiju un

CO2 piesaistes optimizēšanai nākotnē.

Latvija ir bagāta ar koksnes resursiem. Koksnes produkcija ir

viena no ZIZIMM sektora kategorijām, kas piesaista CO2

emisijas. Vienlaikus ar tiekšanos uz klimatneitralitāti iespējams

veicināt un sasniegt arī bioekonomikas mērķu izpildi, piemēram,

attīstot koksnes resursu izmantošanuproduktu ar augstu pievienoto

vērtību ražošanai, t.sk., arī eksporta vajadzībām.

• Mājsaimniecību patēriņa paradumi

Mājsaimniecību patēriņa paradumi lielā mērā veicina SEG

emisiju palielināšanos, jo, uzlabojoties ekonomiskajai

labklājībai, iedzīvotāju prasības pēc komforta paaugstinās.

Turpinot īstenot konvencionālu ekonomisko attīstību (t.i.,

neievērojot OMA principus un netiecoties uz klimatneitralitāti,

līdz ar iedzīvotāju ekonomiskās labklājības paaugstināšanos,

palielināsies arī energoresursu patēriņš, fluorēto gāzu, kas tiek

izmantotas, kā aukstumaģents saldēšanas un gaisa kondicionēšanas

iekārtās, apjoms, kā arī radīto atkritumu apjoms.

6. attēls. Iekšzemes

resursu57 patēriņš (pavisam)

Latvijā58, tūkst. t.

Mājsaimniecību patēriņa līmenis visstraujāk pieauga pēc

pievienošanās ES 2004. gadā, augstāko līmeni sasniedzot 2008.

gadā. Patēriņa izdevumu pieaugumu pārtrauca ekonomiskā krīze, kad

2009. un 2010. gadā mājsaimniecību ekonomiskie resursi strauji

samazinājās. Ar 2011. gadu patēriņa izdevumi atkal pakāpeniski

palielinājās, kas saistīts gan ar iedzīvotāju ienākumu līmeņa

pieaugumu, gan ar strauju patēriņa cenu līmeņa kāpumu.

Pieaug ne tikai patēriņa izdevumu apjoms, bet arī mainās to

struktūra, pamazām tuvojoties tādai, kāda tā ir valstīs ar

augstāku dzīves līmeni. To lielā mērā veicinājis gan algu

pieaugums, gan plašais līzinga preču un kredītresursu

piedāvājums, kā rezultātā daļa mājsaimniecību uzņēmās

kredītsaistības patēriņa preču un pakalpojumu iegādei.

• Resursu izmantošanas efektivitāte

Kopš 2009. gada otrās puses ražošanas apjomi apstrādes

rūpniecībā ir auguši. Atjaunojoties ekonomikas izaugsmei,

apstrādes rūpniecības pieauguma tempi ir straujāki nekā kopējā

tautsaimniecības izaugsme un pašreiz tas ir galvenais

tautsaimniecības izaugsmes virzītājs.

Pieaugošais materiālu patēriņš ietekmē klimata pārmaiņas,

galvenokārt caur pieaugošu enerģijas patēriņu, kas nepieciešams

šo materiālu ieguvei, izmantošanai, transportēšanai un

noglabāšanai. Vienlaikus pieejamo materiālo resursu un izejvielu

apjomi sarūk un kļūst arvien dārgāki. Savukārt ražošanā un

sadzīvē tiek radīti arvien vairāk atkritumi, kuru apsaimniekošana

prasa arvien lielākus ieguldījumus.

Materiālu patēriņa pieauguma tendences ir vērojamas arī

Latvijā un tās ir cieši saistītas ar ekonomiskās labklājības

rādītājiem. Palielinājusies arī kopējā tautsaimniecībā ieejošo

resursu plūsma - iekšzemes patēriņš (skat. 6. attēlu), ko veido

ne tikai iekšzemē iegūtie resursi (atņemot eksportu), bet arī

importētie resursi (to apjoms svārstās ap 10 % kopējā

plūsmā).

• Rūpnieciskās ražošanas izejvielu izmantošana

Latvijā ir salīdzinoši maz lielo rūpnieciskās ražošanas

uzņēmumu.

Latvijas SEG emisiju bilancē lielu daļu veido oglekļa bagātu

izejvielu (karbonāti) apdedzināšana vai kausēšana cementa, kaļķa,

ķieģeļu, dzelzs un stikla izstrādājumu ražošanā. Šo izstrādājumu

ražošanā tiek izmantotas tādas vietējās izejvielas, kā dolomīts,

kaļķakmens vai māls, no kura apdedzināšanas iegūst nepieciešamo

rūpniecisko produkciju. Dzelzs izstrādājumu ražošanā gala

produkcijas bagātināšanai ar oglekli izmanto arī metāllūžņus un

karburizatorus (karbonātu izcelsmes izejvielas metālizstrādājumu

kvalitātes uzlabošanai).

Daļa no Latvijas uzņēmumiem, kuri savā ražošanā izmanto

karbonātus, ir veikuši tehnoloģiju un izmantoto izejvielu nomaiņu

uz enerģiju un emisiju efektīvākām tehnoloģijām, tādējādi

sniedzot savu ieguldījumu virzībai uz klimatneitralitāti.

Latvija ir vienā no pēdējām vietām visā ES ekonomikas telpā

pēc ražošanas efektivitātes rādītājiem gan primārajā

lauksaimniecības un zivju ražošanā, gan tālākajā pārstrādes ķēdē

līdz produkta nonākšanai pie gala patērētāja.

Resursu, kuru izmantošana rada SEG emisijas, izmantojuma

samazinājums pēdējās desmitgadēs noticis tieši rūpnieciskās

ražošanas pārtraukšanas dēļ.

• CO2 emisiju uzglabāšanas un izmantošanas

tehnoloģiju ieviešana

Virzībā uz pilnīgu dekarbonizāciju papildus dabiskām oglekļa

piesaistītājsistēm un uzkrājsistēmām, rūpniecības sektorā (īpaši,

cementa un ķīmisko vielu ražošanas nozarēs, kur nav pieejamas

tiešas emisiju samazināšanas metodes vai tehnoloģisku īpatnību

dēļ nav iespējams aizstāt fosilos energoresursus) nākotnē

iespējams attīstīt arī oglekļa uztveršanas un uzglabāšanas (CCS),

kā arī oglekļa uztveršanas un izmantošanas (CCU)

tehnoloģijas.

Līdz šim, nosakot potenciālās ģeoloģiskās uzglabāšanas vietas

Latvijā, un veicot izmaksu modelēšanu, tika secināts, ka

CO2 uzglabāšanas (CCS) vietu izveides efektivitāte ir

pārāk zema un šāds risinājums šobrīd nebūtu ekonomiski pamatots.

Tomēr nepieciešams turpināt izpēti par CCS tehnoloģiju

piemērotību un ekonomisko pamatotību dažādos rūpnieciskos

procesos.

Savukārt, CCU tehnoloģijas paredz uztvertā oglekļa pārstrādi

turpmākai izmantošanai, piemēram, plastmasas, betona vai

degvielas ražošanā. CCU oglekļa mazināšanas potenciāls ir

jānovērtē visā dzīves ciklā.

• Ķīmisko vielu un saldēšanas aģentu patēriņš

Lai gan saldēšanas aģentu (fluorēto gāzu) daudzums valstī un

SEG emisiju apjomi nav lieli, taču šīm gāzēm ir ļoti augsts

globālās sasilšanas potenciāls.

Pieaugot iedzīvotāju dzīves līmenim un labklājībai, kā arī

palielinoties pakalpojumu sektora nozīmīgumam valsts ekonomikā

(īpaši vairumtirdzniecībai un mazumtirdzniecībai), paredzams, ka

arī saldēšanas aģentu patēriņš pieaugs (mājsaimniecību patēriņa

tendences rāda, ka mājsaimniecībās stabili pieaug ledusskapju,

gaisa kondicionieru, kā arī privāto automašīnu skaits).

• Atkritumu apsaimniekošana

Atkritumu radīšana ir cieši saistīta ar patēriņa apmēriem.

Atkritumu apsaimniekošanas politika jāskata tikai

resursefektivitātes un aprites ekonomikas kontekstā, jo materiālu

novēršana no kļūšanas par atkritumiem (nokļūšanas atkritumu

statusā) novērsīs arī nepieciešamību patērēt jaunus resursus.

Līdz ar to atkritumi nav tikai vides problēma, bet arī zaudējums

ekonomikai.

Katrs Latvijas iedzīvotājs 2017. gadā radīja vidēji 438 kg

sadzīves atkritumu, kas ir par 49 kilogramiem mazāk, nekā vidēji

gadā saražo ES - 28 iedzīvotājs. Tomēr salīdzinoši ar 1995. gadu

radītais vidējais sadzīves atkritumu daudzums uz vienu

iedzīvotāju Latvijā ir palielinājies par 65,7 %, kas ir lielākais

pieaugums ES šajā laika periodā. Apglabāto sadzīves atkritumu

daudzumam ir stabila tendence samazināties, jo pieaug pārstrādāto

atkritumu daudzums.

5.6. Pašvaldību loma un

pilsētvide

Pašvaldībām, veicot esošos normatīvajos aktos noteiktos

pienākumus, ir izšķiroša loma valsts virzībā uz

klimatneitralitāti. Vairums (2018. gadā - 68%) iedzīvotāju

Latvijā dzīvo pilsētās, bet vēl lielāks īpatsvars strādā

pilsētās.

• Pilsēta kā "superpatērētājs"

Tā kā pilsētām raksturīgs lielāks iedzīvotāju blīvums un

augstāka ekonomiskā aktivitāte, pilsētu iedzīvotāji ir arī

lielākie patērētāji - vairums transporta tiek izmantots pilsētās,

vairums enerģijas tiek patērēts pilsētās, vairums produktu un

pakalpojumu tiek iegādāti un/vai patērēti pilsētās, arī vairums

atkritumu tiek radīti pilsētās.

• Pašvaldības aptver visus iedzīvotājus un esošās

pašvaldību funkcijas ietver būtisku potenciālu

klimatneitralitātes sasniegšanai

Pašvaldībām ir liels potenciāls ietekmēt enerģētikas un

transporta sektoru ieguldījumu klimata pārmaiņu mazināšanā, jo

pašvaldībām noteiktās autonomās funkcijas jau ietver tādus

pienākumus kā siltumapgādes, ūdensapgādes, kanalizācijas, un

sadzīves atkritumu apsaimniekošanu, sabiedriskā transporta

organizēšanu, teritorijas attīstības plānošanu un zemes

izmantošanas un apbūves kārtības noteikšanu, kā arī publiskai

lietošanai paredzēto teritoriju apgaismošanu, zaļo zonu

ierīkošanu un uzturēšanu.

Pašvaldību kā enerģijas patērētāju loma ir saistīta ar

pašvaldības ēku apsaimniekošanu, komunālo pakalpojumu (ielu

apgaisme, ūdens padeve, kanalizācija u.tml.) nodrošināšanu.

Attiecībā uz transporta sektoru pašvaldības veic sabiedriskā

transporta, dienesta automašīnu, sabiedrisko pakalpojumu

koordinēšanu un nodrošināšanu. Pašvaldības izstrādā teritorijas

attīstības plānošanas dokumentus, t.sk. ilgtspējīgas attīstības

stratēģiju,teritorijas plānojumu, attīstības programmu.

Teritorijas plānošanas ietvaros pašvaldība plāno gan apbūves

teritorijas, gan publisko ārtelpu, gan transporta infrastruktūru,

t.sk. ielu un ceļu tīklu, ietves un gājēju celiņus, veloceliņus.

Motivējošu ietekmi radošās aktivitātes ir iedzīvotāju izpratnes

līmeņa paaugstināšanu veicinoši pasākumi, kā arī sabiedrības

iesaistīšana enerģijas un klimata politikas izstrādē un pastāvīga

iedzīvotāju informēšana par sasniedzamajiem mērķiem un panākto

virzību to sasniegšanā.

• Pašvaldību līmenis - nozīmīgs atjaunojamo energoresursu

veicināšanas pasākumiem

Pašvaldību līmeņa lēmumi spēj ietekmēt visus enerģijas gala

patēriņa sektorus, t.sk. nodrošināt vistiešāko saikni ar

individuālajām mājsaimniecībām, kas ir viena no lielākajām un

prioritārākajām mērķgrupām energoefektivitātes un klimata mērķu

sasniegšanā. Ikvienā mājsaimniecībā tiek risināti aktuāli

siltumapgādes un elektroapgādes jautājumi. Tieši pašvaldību

līmenis ir tas, kurā vislabāk iespējams ņemt vērā vietējo

problemātiku un specifiku, piemēram, sabiedrības noskaņojumu, un

izvēlēties piemērotākos veidus un stratēģiju problēmu risināšanai

un integrētā veidā veicināt SEG emisiju samazināšanu.

• Pilsētvide - vairāk pakļauta klimata pārmaiņu

riskiem

Pilsētvide ir vairāk pakļauta klimata pārmaiņu riskiem nekā

lauku apgabali. Pilsētas biežāk pakļautas tādiem klimata pārmaiņu

riskiem kā plūdi, jūras līmeņa celšanās, karstuma viļņi, dzeramā

ūdens nepietiekamība, sausums, ekstrēmi nokrišņi un

vētras59.

• Pašvaldību savstarpēja sadarbība

Būtiska ir arī pašvaldību savstarpējā sadarbība, kādu piedāvā

dažādas vietējās (nacionālās) un starptautiskās iniciatīvas, kas

balstās uz konceptu "pašvaldības mācās no pašvaldībām",

piemēram, "Pilsētas mēru pakts enerģētikas un klimata

jomā". Šī iniciatīva tika aizsākta pirms 10 gadiem, un

izrādījusies veiksmīga. Tā strauji paplašinās gan ģeogrāfiski (tā

vairs nav tikai ES ietvaros), gan arī tematiski (sākotnēji

orientējās uz pašvaldību enerģētikas stratēģiju izstrādi, bet

laika gaitā pievienojies arī pielāgošanās klimata pārmaiņām

koncepts, kā arī kompaktas pilsētas koncepts).