24. pants

1Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību

2leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās

3sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma

4rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst

5sabiedrība kopumā. Proti, ir jānoskaidro lietā līdzsvarojamās

6intereses un tas, kurai no šīm interesēm un tiesībām būtu

7piešķirama prioritāte (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7.

8oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 15. punktu).

9Konkrētajā gadījumā likumdevēja uzdevums, paredzot kredīta

10devējiem nelabvēlīgākus nosacījumus, ar kuriem tiem turpmāk

11nāksies rēķināties, plānojot savu komercdarbību patērētāju

12kreditēšanas jomā, ir līdzsvarot personas tiesības veikt

13komercdarbību tās izraudzītajā jomā ar apstrīdētajā normā

14ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmajiem mērķiem

15atbilstošajām tiesībām un likumīgajām interesēm, tostarp

16nepieciešamību nodrošināt patērētāju tiesību aizsardzību.

17Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai ar apstrīdēto

18normu ir panākts taisnīgs līdzsvars starp šīm dažādajām tiesībām

19un likumīgām interesēm.

2024.1. Satversmes tiesa daudzkārt norādījusi, ka

21likumdevējam ir pienākums periodiski apsvērt, vai konkrētais

22tiesiskais regulējums joprojām ir efektīvs, piemērots un

23nepieciešams un vai tas kādā veidā nebūtu pilnveidojams (sk.,

24piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 11. novembra sprieduma

25lietā Nr. 2005‑08‑01 9.5. punktu un 2008. gada 2. jūnija

26sprieduma lietā Nr. 2007‑22‑01 18.3. punktu).

27Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka tiesiskais regulējums,

28kas bija spēkā pirms apstrīdētās normas spēkā stāšanās, pieļāva

29to, ka daudziem patērētājiem radās grūtības ar izsniegtā

30aizdevuma atmaksāšanu noteiktajā termiņā. Tādēļ likumdevējam bija

31pienākums veikt pasākumus, lai nodrošinātu taisnīgu attieksmi

32pret patērētāju un novērstu tādas situācijas, ka kredīta devējs,

33izmantojot savas ekonomiskās priekšrocības, varētu gūt nesamērīgu

34mantisku labumu uz patērētāja rēķina. Patērētāju tiesību

35aizsardzības likuma būtībai un mērķim pretējs būtu regulējums,

36kas pieļautu to, ka kredīta devējs ar patērētāja kreditēšanas

37līguma noslēgšanu saistītos izdevumus un riskus kompensē uz

38patērētāja - ekonomiski vājākā līdzēja - rēķina. Valstij ir

39jānodrošina efektīva patērētāju tiesību aizsardzība. Patērētāju

40tiesību aizsardzība ir demokrātiskas tiesiskas valsts vērtība, un

41tā ir svarīga arī sabiedrības ilgtspējīgas attīstības

42aspektā.

4324.2. Kā jau tika noskaidrots iepriekš, likumdevējs,

44samazinot pieļaujamās kredīta kopējās izmaksas patērētājam, ir

45centies pasargāt patērētāju no augstiem maksājumiem par kredītu.

46Satversmes tiesa uzsver, ka tiesiskās paļāvības princips pieļauj

47un noteiktos apstākļos pat pieprasa pastāvošā tiesiskā regulējuma

48grozīšanu. Pretējā gadījumā valsts nevarētu pienācīgi reaģēt uz

49mainīgajiem dzīves apstākļiem. Grozot tiesisko regulējumu,

50likumdevējam ir jāņem vērā tās tiesības, uz kuru saglabāšanu vai

51īstenošanu personai var būt izveidojusies paļāvība (sal. sk.

52Satversmes tiesas 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr.

532010-12-03 11. punktu). Tiesiskās paļāvības princips aizsargā

54vienīgi tādas tiesības, uz kuru īstenošanu personai varēja

55rasties likumīga, pamatota un saprātīga paļāvība (sk.

56Satversmes tiesas 2016. gada 21. oktobra lēmuma par tiesvedības

57izbeigšanu lietā Nr. 2016‑03-01 13. punktu).

58Kredīta devēju uz licences pamata iegūtās tiesības veikt

59komercdarbību patērētāju kreditēšanas jomā ietilpst Satversmes

60105. panta tvērumā (sk. šā sprieduma 17.1. punktu). Taču

61no šīm tiesībām ir nošķirama kredīta devēju interese gūt iecerētā

62apmēra peļņu. Satversmes 105. pants neparedz tiesisko aizsardzību

63personas iespējām gūt peļņu, jo šāda abstrakta iespējamība nav

64uzskatāma par īpašuma tiesību objektu (sk. Satversmes tiesas

652011. gada 3. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01 15.2.

66punktu). Tādējādi kredīta devējam uz nenoteiktu laiku

67izsniegtā licence var radīt aizsargājamu tiesisku paļāvību uz

68iespējām turpināt komercdarbību patērētāju kreditēšanas jomā.

69Tomēr komersantam nevar veidoties aizsargājama tiesiskā paļāvība

70uz to, ka attiecīgās nozares tiesiskais regulējums netiks mainīts

71tādā veidā, kas varētu negatīvi ietekmēt tā saimniecisko darbību,

72samazinot iespējas gūt iecerētā apmēra peļņu.

73Izskatāmajā lietā ir būtiski arī tas, vai likumdevējs, grozot

74tiesisko regulējumu, ir noteicis saudzējošu pāreju uz jauno

75tiesisko regulējumu. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka no

76tiesiskās paļāvības principa izrietošā prasība nodrošināt pēc

77iespējas saudzējošāku pāreju uz jauno tiesisko regulējumu ir

78nozīmīga, jo personai, kurai jaunais regulējums tiks piemērots,

79ir jādod iespēja pienācīgā kārtā tam sagatavoties. Šādu

80saudzējošu pāreju iespējams nodrošināt, piemēram, pārejas

81noteikumos atliekot jaunā regulējuma spēkā stāšanos uz noteiktu

82laiku (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma

83lietā Nr. 2005-12-0103 24. punktu). Apstrīdētā norma ir

84pieņemta 2018. gada 4. oktobrī, bet atbilstoši Grozījumu

85Patērētāju tiesību aizsardzības likumā 3. pantam tā stājās spēkā

86tikai 2019. gada 1. jūlijā. Tādējādi kredīta devējiem bija

87aptuveni deviņi mēneši laika, lai pielāgotu savu komercdarbības

88praksi jaunajam regulējumam un nodrošinātu to, ka kredīta kopējās

89izmaksas patērētājam iekļaujas apstrīdētajā normā noteiktajās

90robežās. Šāds laiks ir pietiekams, lai atzītu, ka ir nodrošināta

91tiesiskās paļāvības principam atbilstoša un saudzējoša pāreja uz

92jauno tiesisko regulējumu.

9324.3. Izvērtējot, vai ar apstrīdēto normu ir panākts

94taisnīgs līdzsvars starp patērētāju un kredīta devēju tiesībām,

95Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai ar šajā normā ietverto

96ierobežojumu kredīta devēju komercdarbība tiek traucēta tādējādi,

97ka pēc būtības tiek atņemta tiem izsniegto licenču jēga.

98Pieteikumu iesniedzējas un biedrība "Latvijas Alternatīvo

99finanšu pakalpojumu asociācija" norādījušas, ka apstrīdētā

100norma padara kredīta devēju komercdarbību ekonomiski neizdevīgu -

101kredīta devēji vairs nevarēšot veikt komercdarbību izraudzītajā

102jomā, proti, izsniegt īstermiņa aizdevumus patērētājiem. Jau

103šobrīd vairākas komercsabiedrības apstrīdētās normas dēļ esot

104mainījušas piedāvātos produktus vai pārtraukušas savu

105darbību.

106Ekonomikas ministrija norāda, ka apstrīdētā norma varētu

107negatīvi ietekmēt atsevišķus kredīta devējus, kuru komercdarbība

108ir saistīta tieši ar īstermiņa aizdevumu izsniegšanu. Tas, vai

109šīs komercsabiedrības turpinās savu darbību, esot atkarīgs no to

110spējas pielāgoties tirgus izmaiņām. Savukārt Patērētāju tiesību

111aizsardzības centrs uzskata, ka apstrīdētās normas piemērošanas

112rezultātā tās komercsabiedrības, kuru komercdarbības joma ir

113īstermiņa aizdevumu izsniegšana, savu darbību, iespējams,

114pārtrauks, tomēr kopumā apstrīdētās normas ietekme uz

115kreditēšanas nozari esot vērtējama līdzīgi tai ietekmei, kādu

116radīja iepriekš noteiktie ierobežojumi kredīta kopējām izmaksām

117patērētājam. Arī tad kredīta devēji esot pauduši bažas, ka,

118iespējams, tiem nākšoties savu komercdarbību izbeigt, taču šīs

119bažas neesot apstiprinājušās (sk. lietas materiālu 3. sēj. 86.

120lp. un 4. sēj. 73. lp.).

121Saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. panta

1221.1 daļu un Noteikumu Nr. 245 2. punktu kreditēšanas

123pakalpojumu patērētājam drīkst sniegt kapitālsabiedrība, kura

124saņēmusi Patērētāju tiesību aizsardzības centra izdotu speciālu

125licenci patērētāja kreditēšanas pakalpojuma sniegšanai. Speciālās

126licences darbības laikā kredīta devējiem ir pienākums divas

127reizes gadā - līdz 1. martam un 1. septembrim - iesniegt

128Patērētāju tiesību aizsardzības centram informāciju par to

129sniegtajiem pakalpojumiem, lai tādējādi nodrošinātu kreditēšanas

130pakalpojumu sniedzēja darbības uzraudzību (sk. Noteikumu Nr.

131245 28. punktu).

132Pieteikumu iesniedzējas arī pēc apstrīdētās normas spēkā

133stāšanās turpina sniegt patērētāju kreditēšanas pakalpojumus uz

134tām izsniegto licenču pamata. No Patērētāju tiesību aizsardzības

135likuma un Noteikumiem Nr. 245 izriet, ka licence dod kredīta

136devējiem tiesības sniegt patērētājam jebkura veida kreditēšanas

137pakalpojumus. Apstrīdētā norma neparedz kredīta devējiem

138izsniegto licenču anulēšanu un pati par sevi neliedz kredīta

139devējiem sniegt patērētāju kreditēšanas pakalpojumus uz tiem

140izsniegto licenču pamata. Tādējādi Satversmes tiesai nav pamata

141izdarīt secinājumu, ka ar attiecīgo ierobežojumu kredīta devēju

142komercdarbība tiktu traucēta tādējādi, ka pēc būtības tiktu

143atņemta tām izsniegto licenču jēga.

14424.4. Satversmes tiesa secina, ka sabiedrības ieguvums

145no apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma apstākļos, kad

146pastāvēja nepieciešamība ierobežot kredīta kopējās izmaksas, lai

147tādējādi aizsargātu patērētāju tiesības, ir lielāks nekā

148nelabvēlīgās sekas, kas kredīta devējiem rodas to pamattiesību

149ierobežojuma dēļ. Turklāt likumdevējs ir līdzsvarojis sabiedrības

150intereses un kredīta devēju tiesisko paļāvību, pārejas noteikumos

151atliekot jaunā regulējuma spēkā stāšanos uz noteiktu laiku.

152Tādējādi ierobežojums atbilst

153samērīguma principam, un līdz ar to apstrīdētā norma atbilst

154Satversmes 1. un 105. pantam.

155Nolēmumu

156daļa

157Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

158Satversmes tiesa

159nosprieda:

160atzīt Patērētāju tiesību

161aizsardzības likuma 8. panta 2.3 daļu par atbilstošu

162Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam.

163Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

164Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

165Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

166Ziemele