24. pants

Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību

leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās

sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma

rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst

sabiedrība kopumā. Proti, ir jānoskaidro lietā līdzsvarojamās

intereses un tas, kurai no šīm interesēm un tiesībām būtu

piešķirama prioritāte (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 15. punktu).

Konkrētajā gadījumā likumdevēja uzdevums, paredzot kredīta

devējiem nelabvēlīgākus nosacījumus, ar kuriem tiem turpmāk

nāksies rēķināties, plānojot savu komercdarbību patērētāju

kreditēšanas jomā, ir līdzsvarot personas tiesības veikt

komercdarbību tās izraudzītajā jomā ar apstrīdētajā normā

ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmajiem mērķiem

atbilstošajām tiesībām un likumīgajām interesēm, tostarp

nepieciešamību nodrošināt patērētāju tiesību aizsardzību.

Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai ar apstrīdēto

normu ir panākts taisnīgs līdzsvars starp šīm dažādajām tiesībām

un likumīgām interesēm.

24.1. Satversmes tiesa daudzkārt norādījusi, ka

likumdevējam ir pienākums periodiski apsvērt, vai konkrētais

tiesiskais regulējums joprojām ir efektīvs, piemērots un

nepieciešams un vai tas kādā veidā nebūtu pilnveidojams (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 11. novembra sprieduma

lietā Nr. 2005‑08‑01 9.5. punktu un 2008. gada 2. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2007‑22‑01 18.3. punktu).

Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka tiesiskais regulējums,

kas bija spēkā pirms apstrīdētās normas spēkā stāšanās, pieļāva

to, ka daudziem patērētājiem radās grūtības ar izsniegtā

aizdevuma atmaksāšanu noteiktajā termiņā. Tādēļ likumdevējam bija

pienākums veikt pasākumus, lai nodrošinātu taisnīgu attieksmi

pret patērētāju un novērstu tādas situācijas, ka kredīta devējs,

izmantojot savas ekonomiskās priekšrocības, varētu gūt nesamērīgu

mantisku labumu uz patērētāja rēķina. Patērētāju tiesību

aizsardzības likuma būtībai un mērķim pretējs būtu regulējums,

kas pieļautu to, ka kredīta devējs ar patērētāja kreditēšanas

līguma noslēgšanu saistītos izdevumus un riskus kompensē uz

patērētāja - ekonomiski vājākā līdzēja - rēķina. Valstij ir

jānodrošina efektīva patērētāju tiesību aizsardzība. Patērētāju

tiesību aizsardzība ir demokrātiskas tiesiskas valsts vērtība, un

tā ir svarīga arī sabiedrības ilgtspējīgas attīstības

aspektā.

24.2. Kā jau tika noskaidrots iepriekš, likumdevējs,

samazinot pieļaujamās kredīta kopējās izmaksas patērētājam, ir

centies pasargāt patērētāju no augstiem maksājumiem par kredītu.

Satversmes tiesa uzsver, ka tiesiskās paļāvības princips pieļauj

un noteiktos apstākļos pat pieprasa pastāvošā tiesiskā regulējuma

grozīšanu. Pretējā gadījumā valsts nevarētu pienācīgi reaģēt uz

mainīgajiem dzīves apstākļiem. Grozot tiesisko regulējumu,

likumdevējam ir jāņem vērā tās tiesības, uz kuru saglabāšanu vai

īstenošanu personai var būt izveidojusies paļāvība (sal. sk.

Satversmes tiesas 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr.

2010-12-03 11. punktu). Tiesiskās paļāvības princips aizsargā

vienīgi tādas tiesības, uz kuru īstenošanu personai varēja

rasties likumīga, pamatota un saprātīga paļāvība (sk.

Satversmes tiesas 2016. gada 21. oktobra lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2016‑03-01 13. punktu).

Kredīta devēju uz licences pamata iegūtās tiesības veikt

komercdarbību patērētāju kreditēšanas jomā ietilpst Satversmes

105. panta tvērumā (sk. šā sprieduma 17.1. punktu). Taču

no šīm tiesībām ir nošķirama kredīta devēju interese gūt iecerētā

apmēra peļņu. Satversmes 105. pants neparedz tiesisko aizsardzību

personas iespējām gūt peļņu, jo šāda abstrakta iespējamība nav

uzskatāma par īpašuma tiesību objektu (sk. Satversmes tiesas

2011. gada 3. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01 15.2.

punktu). Tādējādi kredīta devējam uz nenoteiktu laiku

izsniegtā licence var radīt aizsargājamu tiesisku paļāvību uz

iespējām turpināt komercdarbību patērētāju kreditēšanas jomā.

Tomēr komersantam nevar veidoties aizsargājama tiesiskā paļāvība

uz to, ka attiecīgās nozares tiesiskais regulējums netiks mainīts

tādā veidā, kas varētu negatīvi ietekmēt tā saimniecisko darbību,

samazinot iespējas gūt iecerētā apmēra peļņu.

Izskatāmajā lietā ir būtiski arī tas, vai likumdevējs, grozot

tiesisko regulējumu, ir noteicis saudzējošu pāreju uz jauno

tiesisko regulējumu. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka no

tiesiskās paļāvības principa izrietošā prasība nodrošināt pēc

iespējas saudzējošāku pāreju uz jauno tiesisko regulējumu ir

nozīmīga, jo personai, kurai jaunais regulējums tiks piemērots,

ir jādod iespēja pienācīgā kārtā tam sagatavoties. Šādu

saudzējošu pāreju iespējams nodrošināt, piemēram, pārejas

noteikumos atliekot jaunā regulējuma spēkā stāšanos uz noteiktu

laiku (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma

lietā Nr. 2005-12-0103 24. punktu). Apstrīdētā norma ir

pieņemta 2018. gada 4. oktobrī, bet atbilstoši Grozījumu

Patērētāju tiesību aizsardzības likumā 3. pantam tā stājās spēkā

tikai 2019. gada 1. jūlijā. Tādējādi kredīta devējiem bija

aptuveni deviņi mēneši laika, lai pielāgotu savu komercdarbības

praksi jaunajam regulējumam un nodrošinātu to, ka kredīta kopējās

izmaksas patērētājam iekļaujas apstrīdētajā normā noteiktajās

robežās. Šāds laiks ir pietiekams, lai atzītu, ka ir nodrošināta

tiesiskās paļāvības principam atbilstoša un saudzējoša pāreja uz

jauno tiesisko regulējumu.

24.3. Izvērtējot, vai ar apstrīdēto normu ir panākts

taisnīgs līdzsvars starp patērētāju un kredīta devēju tiesībām,

Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai ar šajā normā ietverto

ierobežojumu kredīta devēju komercdarbība tiek traucēta tādējādi,

ka pēc būtības tiek atņemta tiem izsniegto licenču jēga.

Pieteikumu iesniedzējas un biedrība "Latvijas Alternatīvo

finanšu pakalpojumu asociācija" norādījušas, ka apstrīdētā

norma padara kredīta devēju komercdarbību ekonomiski neizdevīgu -

kredīta devēji vairs nevarēšot veikt komercdarbību izraudzītajā

jomā, proti, izsniegt īstermiņa aizdevumus patērētājiem. Jau

šobrīd vairākas komercsabiedrības apstrīdētās normas dēļ esot

mainījušas piedāvātos produktus vai pārtraukušas savu

darbību.

Ekonomikas ministrija norāda, ka apstrīdētā norma varētu

negatīvi ietekmēt atsevišķus kredīta devējus, kuru komercdarbība

ir saistīta tieši ar īstermiņa aizdevumu izsniegšanu. Tas, vai

šīs komercsabiedrības turpinās savu darbību, esot atkarīgs no to

spējas pielāgoties tirgus izmaiņām. Savukārt Patērētāju tiesību

aizsardzības centrs uzskata, ka apstrīdētās normas piemērošanas

rezultātā tās komercsabiedrības, kuru komercdarbības joma ir

īstermiņa aizdevumu izsniegšana, savu darbību, iespējams,

pārtrauks, tomēr kopumā apstrīdētās normas ietekme uz

kreditēšanas nozari esot vērtējama līdzīgi tai ietekmei, kādu

radīja iepriekš noteiktie ierobežojumi kredīta kopējām izmaksām

patērētājam. Arī tad kredīta devēji esot pauduši bažas, ka,

iespējams, tiem nākšoties savu komercdarbību izbeigt, taču šīs

bažas neesot apstiprinājušās (sk. lietas materiālu 3. sēj. 86.

lp. un 4. sēj. 73. lp.).

Saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. panta

1.1 daļu un Noteikumu Nr. 245 2. punktu kreditēšanas

pakalpojumu patērētājam drīkst sniegt kapitālsabiedrība, kura

saņēmusi Patērētāju tiesību aizsardzības centra izdotu speciālu

licenci patērētāja kreditēšanas pakalpojuma sniegšanai. Speciālās

licences darbības laikā kredīta devējiem ir pienākums divas

reizes gadā - līdz 1. martam un 1. septembrim - iesniegt

Patērētāju tiesību aizsardzības centram informāciju par to

sniegtajiem pakalpojumiem, lai tādējādi nodrošinātu kreditēšanas

pakalpojumu sniedzēja darbības uzraudzību (sk. Noteikumu Nr.

245 28. punktu).

Pieteikumu iesniedzējas arī pēc apstrīdētās normas spēkā

stāšanās turpina sniegt patērētāju kreditēšanas pakalpojumus uz

tām izsniegto licenču pamata. No Patērētāju tiesību aizsardzības

likuma un Noteikumiem Nr. 245 izriet, ka licence dod kredīta

devējiem tiesības sniegt patērētājam jebkura veida kreditēšanas

pakalpojumus. Apstrīdētā norma neparedz kredīta devējiem

izsniegto licenču anulēšanu un pati par sevi neliedz kredīta

devējiem sniegt patērētāju kreditēšanas pakalpojumus uz tiem

izsniegto licenču pamata. Tādējādi Satversmes tiesai nav pamata

izdarīt secinājumu, ka ar attiecīgo ierobežojumu kredīta devēju

komercdarbība tiktu traucēta tādējādi, ka pēc būtības tiktu

atņemta tām izsniegto licenču jēga.

24.4. Satversmes tiesa secina, ka sabiedrības ieguvums

no apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma apstākļos, kad

pastāvēja nepieciešamība ierobežot kredīta kopējās izmaksas, lai

tādējādi aizsargātu patērētāju tiesības, ir lielāks nekā

nelabvēlīgās sekas, kas kredīta devējiem rodas to pamattiesību

ierobežojuma dēļ. Turklāt likumdevējs ir līdzsvarojis sabiedrības

intereses un kredīta devēju tiesisko paļāvību, pārejas noteikumos

atliekot jaunā regulējuma spēkā stāšanos uz noteiktu laiku.

Tādējādi ierobežojums atbilst

samērīguma principam, un līdz ar to apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 1. un 105. pantam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Patērētāju tiesību

aizsardzības likuma 8. panta 2.3 daļu par atbilstošu

Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

Ziemele