Par 2018. gada 4. oktobra likuma "Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā" 1. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam

1Saeima 1999. gada 18. martā pieņēma Patērētāju

2tiesību aizsardzības likumu, kas stājās spēkā 1999. gada 15.

3aprīlī.

41.1. Ar 2015. gada 28. maija likumu "Grozījumi

5Patērētāju tiesību aizsardzības likumā", kas stājās spēkā

62016. gada 1. janvārī, Saeima papildināja Patērētāju tiesību

7aizsardzības likuma 8. pantu ar 2.2 un 2.3

8daļu šādā redakcijā:

9"(22) Patērētāja kreditēšanas līguma izmaksas

10ir samērīgas un atbilstošas godīgai darījumu praksei. Kredīta

11kopējās izmaksas patērētājam aprēķina normatīvajos aktos par

12patērētāju kreditēšanu noteiktajā kārtībā.

13(23) Par šā panta 2.2 daļā minētajām

14prasībām neatbilstošām uzskata tādas kredīta kopējās izmaksas

15patērētājam, kuras pārsniedz 0,55 procentus dienā no kredīta

16summas no pirmās līdz septītajai kredīta izmantošanas dienai

17(ieskaitot), 0,25 procentus dienā no kredīta summas no astotās

18līdz četrpadsmitajai kredīta izmantošanas dienai (ieskaitot) un

190,2 procentus dienā no kredīta summas, sākot ar piecpadsmito

20kredīta izmantošanas dienu. Līgumos, saskaņā ar kuriem kredīts

21atmaksājams pēc pieprasījuma vai kuros kredīta izmantošanas

22termiņš pārsniedz 30 dienas, par šā panta 2.2 daļā

23minētajām prasībām neatbilstošām uzskata tādas kredīta kopējās

24izmaksas patērētājam, kuras pārsniedz 0,25 procentus dienā no

25kredīta summas. Kredīta kopējo izmaksu ierobežojumu patērētājam

26nepiemēro tādiem patērētāju kreditēšanas līgumiem, kurus

27noslēdzot kredīta devēja glabāšanā kā nodrošinājums nododama kāda

28lieta un saskaņā ar kuriem patērētāja atbildība ir ierobežota

29tikai ar ieķīlāto lietu."

301.2. Ar 2018. gada 4. oktobra likuma "Grozījumi

31Patērētāju tiesību aizsardzības likumā" (turpmāk - Grozījumi

32Patērētāju tiesību aizsardzības likumā) 1. panta pirmo daļu

33Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. panta 2.3

34daļa tika izteikta šādā redakcijā:

35"Par šā panta 2.2 daļā minētajām prasībām

36neatbilstošām uzskata tādas kredīta kopējās izmaksas patērētājam,

37kuras pārsniedz 0,07 procentus dienā no kredīta summas. Kredīta

38kopējo izmaksu ierobežojumu patērētājam nepiemēro tādiem

39patērētāju kreditēšanas līgumiem, kurus noslēdzot kredīta devēja

40glabāšanā kā nodrošinājums nododama kāda lieta un saskaņā ar

41kuriem patērētāja atbildība ir ierobežota tikai ar ieķīlāto

42lietu" (turpmāk - apstrīdētais regulējums).

43Saskaņā ar Grozījumu Patērētāju tiesību aizsardzības likumā 3.

44pantu apstrīdētais regulējums stājās spēkā 2019. gada 1.

45jūlijā.

1Satversmes tiesā tika ierosinātas divas lietas par

2apstrīdētā regulējuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes

3(turpmāk - Satversme) 1. un 105. pantam.

4Lai veicinātu abu lietu vispusīgāku un ātrāku iztiesāšanu, tās

5saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 22. panta sesto daļu tika

6apvienotas vienā lietā. Apvienotajai lietai Nr. 2019-05-01 tika

7piešķirts nosaukums "Par 2018. gada 4. oktobra likuma

8"Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā" 1.

9panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1.

10un 105. pantam".

1Pieteikumu iesniedzējas - sabiedrība ar

2ierobežotu atbildību "ONDO" un SIA

3"ExpressCredit" (turpmāk arī - Pieteikumu

4iesniedzējas) - uzskata, ka apstrīdētais regulējums neatbilst

5Satversmes 1. un 105. pantam.

6Pieteikumu iesniedzējas ir kapitālsabiedrības, kuras,

7pamatojoties uz Patērētāju tiesību aizsardzības centra uz

8nenoteiktu laiku izsniegtajām speciālajām licencēm, sniedz

9patērētāju kreditēšanas pakalpojumus. Sabiedrība ar ierobežotu

10atbildību "ONDO" norāda, ka tās komercdarbība saistīta

11ar neliela apmēra kredītu - no 5 līdz 425 euro apmērā -

12izsniegšanu preču vai pakalpojumu iegādei uz laiku no vienas

13dienas līdz trīsdesmit dienām. Savukārt SIA

14"ExpressCredit" norāda, ka aptuveni 91 procentam no tās

15unikālo klientu skaita izsniegti aizdevumi līdz 800 euro

16uz laiku līdz sešiem mēnešiem.

17Apstrīdētais regulējums neliedzot Pieteikumu iesniedzējām

18veikt komercdarbību patērētāju kreditēšanas jomā. Tomēr tas

19nosakot būtiskus ierobežojumus kredīta kopējām izmaksām

20patērētājam un tādējādi samazinot Pieteikumu iesniedzēju iespēju

21saņemt pienācīgu kapitāla lietošanas maksu par to izsniegtajiem

22aizdevumiem, kura esot vienīgais Pieteikumu iesniedzēju ienākumu

23avots. Apstrīdētā regulējuma piemērošanas dēļ Pieteikumu

24iesniedzējas vairs nespēšot veikt komercdarbību to izraudzītajā

25jomā, proti, izsniegt īstermiņa aizdevumus patērētājiem.

26Satversmes 105. panta tvērumā ietilpstot arī personas tiesības

27brīvi veikt komercdarbību, īpaši tad, ja šādas tiesības iegūtas

28uz licences pamata. Tādējādi apstrīdētais regulējums ierobežojot

29Pieteikumu iesniedzējām Satversmes 105. pantā noteiktās tiesības

30uz īpašumu.

313.1. Apstrīdētajā regulējumā ietvertais pamattiesību

32ierobežojums neesot noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu

33likumu. Pirms tā pieņemšanas likumdevēja rīcībā neesot bijis

34pienācīgas analīzes un pamatojuma attiecībā uz procentu likmi,

35tās ietekmi uz tirgus dalībniekiem un patērētājiem. Apstrīdētā

36regulējuma pieņemšanas gaitā vairākas kompetentās valsts iestādes

37un nevalstiskās organizācijas iebildušas pret iecerēto procentu

38likmes ierobežojumu līdz 0,07 procentiem dienā, norādot uz

39pienācīgas analīzes trūkumu un iespējamu apstrīdētā regulējuma

40negatīvu ietekmi uz valsts budžetu un īstermiņa aizdevumu

41pieejamību patērētājiem. Tomēr šie iebildumi un piedāvātie

42ierosinājumi neesot ņemti vērā un bez jebkāda pamatojuma

43noraidīti.

44Kā varot secināt pēc likumprojekta sākotnējās ietekmes

45novērtējuma ziņojuma (turpmāk - anotācija), apstrīdētais

46regulējums pieņemts tāpēc, ka atbilstoši Patērētāju tiesību

47aizsardzības centra datiem 2017. gadā atsevišķās kreditēšanas

48jomās kavēto kredītu apjoms bijis liels. Tomēr šī informācija

49neatbilstot īstenībai, jo aptuveni 70 procenti aizdevumu tiekot

50atdoti bez pagarinājumiem. Arī likumprojekta anotācijā

51norādītais, ka apstrīdētais regulējums samazinās patērētāju

52parāda slogu un līdz ar to arī ēnu ekonomiku un iedzīvotāju

53emigrāciju, neesot pamatots ar konkrētiem datiem.

54SIA "ExpressCredit" šauboties arī par to, vai

55apstrīdētais regulējums ir pietiekami skaidri formulēts, jo

56pastāvot neskaidrības par metodiku, pēc kādas aprēķināmas kredīta

57kopējās izmaksas patērētājam dienā kredītiem ar aizdevuma

58atmaksas grafiku. Kredīta kopējo izmaksu dienā aprēķināšanas

59metodiku gan skaidrojis Patērētāju tiesību aizsardzības centrs,

60bet tai vajagot būt noteiktai likumā. Turklāt apstrīdētais

61regulējums esot tik neskaidrs, ka neesot saprotams, vai kredīta

62kopējās izmaksas ir ierobežotas ar 0,07 procentiem no kredīta

63summas katru kredīta izmantošanas dienu vai vidēji visā aizņēmuma

64termiņā.

653.2. Sabiedrība ar ierobežotu atbildību

66"ONDO" norāda, ka apstrīdētajā regulējumā ietvertā

67pamattiesību ierobežojuma mērķis esot aizsargāt patērētāju

68tiesības un veicināt papildu ieņēmumu nonākšanu valsts budžetā.

69Tātad apstrīdētais regulējums kalpojot tādiem mērķiem kā citu

70cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība. Savukārt

71SIA "ExpressCredit" uzskata: lai gan pamattiesību

72ierobežojumam varētu būt leģitīms mērķis - citu cilvēku tiesību

73aizsardzība -, tomēr likumdevējs, pieņemot apstrīdēto regulējumu,

74neesot pienācīgi pamatojis šāda mērķa esību.

75Izraudzītais līdzeklis neesot piemērots pamattiesību

76ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo apstrīdētā

77regulējuma piemērošanas rezultātā no tirgus faktiski izzudīšot

78īstermiņa aizdevumi. Persona, kura vēlēsies aizņemties nelielu

79summu, būšot spiesta to aizņemties uz ilgāku termiņu, un līdz ar

80to palielināšoties kredīta kopējās izmaksas. Turklāt, no tirgus

81izzūdot īstermiņa aizdevumiem, ievērojami samazināšoties tirgū

82darbojošos komersantu skaits, kā arī apgrozījums tiem

83atsevišķajiem komersantiem, kuri savu darbību turpinās. Tas

84radīšot negatīvu ietekmi uz valsts budžetu.

85Pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanai esot

86pieejami citi, komersantu tiesības un intereses mazāk

87ierobežojoši līdzekļi, kurus likumdevējs neesot vērtējis.

88Piemēram, esot iespējams nodrošināt pienācīgu patērētāja

89kredītspējas izvērtēšanu. Jau šobrīd Patērētāju tiesību

90aizsardzības centram esot paredzētas plašas tiesības pārraudzīt

91patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju darbību. Tāpat

92likumdevējs varējis saglabāt iepriekš noteiktos kredīta kopējo

93izmaksu ierobežojumus un papildus pieņemt tādu regulējumu, kas

94mudinātu patērētājus aizņemties atbildīgāk. Turklāt likumdevējs

95varējis noteikt tādu procentu likmi, kas nodrošinātu kredīta

96kopējo izmaksu samazināšanos, bet vienlaikus mazāk ierobežotu

97Pieteikumu iesniedzēju tiesības, piemēram, noteikt gada procentu

98likmes ierobežojumu 60 procentu apmērā no kredīta kopējām

99izmaksām. Apstrīdētā regulējuma pieņemšanas gaitā Saeimas

100atbildīgā komisija esot atbalstījusi Latvijas Bankas priekšlikumu

101procentu likmes samazināšanai. Lai arī šo alternatīvo

102priekšlikumu sabiedrība ar ierobežotu atbildību "ONDO"

103neatbalstot, tomēr to, atšķirībā no apstrīdētā regulējuma, esot

104izstrādājuši eksperti, citstarp analizējot situāciju Latvijas un

105kaimiņvalstu tirgū.

106Labums, ko sabiedrība iegūst no tā, ka tiek ierobežotas

107Pieteikumu iesniedzēju tiesības uz īpašumu, neesot lielāks par to

108tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu. Apstrīdētā

109regulējuma piemērošanas rezultātā ne vairāk kā 10 procentiem

110aktīvo iedzīvotāju būšot pieejama patēriņa kreditēšana. Turklāt,

111no tirgus izzūdot īstermiņa aizdevumiem, būšot jārēķinās ar

112risku, ka var paplašināties nelegālā kreditēšana vai arī rasties

113negatīva ietekme uz konkurenci. Līdz ar to neesot ievērots

114samērīguma princips.

1153.3. Kredīta kopējo izmaksu ierobežojumus likumdevējs

116esot noteicis jau iepriekš - ar 2015. gada 28. maija likumu

117"Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā".

118Pieteikumu iesniedzējas esot paļāvušās uz to, ka tādējādi valsts

119ir attiecīgajā nozarē ieviesusi skaidrus komercdarbības veikšanas

120nosacījumus. Ja brīdī, kad Pieteikumu iesniedzējām tika

121izsniegtas licences komercdarbības veikšanai, būtu bijis spēkā

122apstrīdētais regulējums, tās būtu citādi plānojušas savu darbību.

123Savukārt likumdevēja noteiktais pārejas periods esot nesamērīgi

124īss, jo astoņarpus mēnešu laikā neesot iespējams pārorientēt

125komercdarbību tā, lai neciestu ievērojamus zaudējumus. Turklāt

126likumdevējs, pieņemot apstrīdēto regulējumu, neesot paredzējis

127nekādus kompensējošus mehānismus attiecībā uz Pieteikumu

128iesniedzējām. Tādējādi esot pārkāpts tiesiskās paļāvības

129princips.

1303.4. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteikumu

131iesniedzējas norāda, ka nepiekrīt Saeimas apsvērumiem par to, ka

132apstrīdētais regulējums neierobežo tām Satversmes 105. panta

133pirmajā teikumā paredzētās tiesības uz īpašumu. Lai gan

134apstrīdētais regulējums ir spēkā tikai neilgu laiku, tomēr

135finanšu rādītāji un prognozes liecinot, ka tajā ietvertā

136ierobežojuma dēļ Pieteikumu iesniedzējas nespēs veikt

137komercdarbību ilgstoši.

138Pieteikumu iesniedzējas uzsver, ka apstrīdētajā regulējumā

139ietvertais pamattiesību ierobežojums nav noteikts ar pienācīgā

140kārtībā pieņemtu likumu. Proti, pirms tā pieņemšanas neesot

141veikta ne pienācīga situācijas analīze, lai noskaidrotu, kādēļ

142iepriekš spēkā bijušais regulējums nesasniedza vēlamo mērķi, ne

143pētījumi par piemērotāko risinājumu, nedz arī izvērtējums par

144ietekmi, kādu radīs apstrīdētais regulējums. Ja tas tiks

145piemērots ilgstoši, kredītresursu pieejamība tautsaimniecībā

146būtiski pasliktināšoties, jo kredīti kļūšot dārgāki, kā arī

147samazināšoties nebanku aizdevēju savstarpējā konkurence.

148Apstrīdētā regulējuma pieņemšanas procesā vispār neesot analizēts

149tas, kādēļ par atbilstošu likmi būtu uzskatāmi tieši 0,07

150procenti dienā no kredīta summas. Pirms apstrīdētā regulējuma

151pieņemšanas 2017. gadā Ekonomikas ministrija esot ierosinājusi

152noteikt, ka par neatbilstošām uzskatāmas tādas kredīta kopējās

153izmaksas patērētājam, kuras pārsniedz 0,1 procentu dienā no

154kredīta summas. Tomēr likumdevējs pirms apstrīdētā regulējuma

155pieņemšanas neesot pienācīgi izvērtējis alternatīvus līdzekļus,

156turklāt neesot apsvēris arī to, vai apstrīdēto regulējumu

157ietverošie Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā

158nebūtu saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību aktiem jāpaziņo

159Eiropas Komisijai.

160SIA "ExpressCredit" min savus apsvērumus arī

161attiecībā uz to, kādēļ apstrīdētais regulējums nebūtu uzskatāms

162par pietiekami skaidru. Proti, likumdevējs, apstrīdēto regulējumu

163pieņemot, neesot ņēmis vērā to, ka ir vairāki kredītu atmaksas

164veidi, tostarp anuitātes metode. Piemērojot apstrīdēto

165regulējumu, kredīta kopējās izmaksas dienā neesot iespējams

166korekti aprēķināt tiem kredītiem, kuru atmaksai tiek izmantota šī

167metode. Uz to apstrīdētā regulējuma pieņemšanas procesā norādījis

168arī Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, aicinot ierobežojumus

169noteikt gada procentu likmei, jo tās aprēķināšanas formula ir

170skaidri noteikta normatīvajos aktos.

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

2Saeima - atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētais

3regulējums atbilst Satversmes 1. un 105. pantam.

44.1. Satversmes 105. pants neparedzot tiesisko

5aizsardzību personas iespējām gūt peļņu, jo šāda abstrakta

6iespējamība neesot uzskatāma par īpašuma tiesību objektu. Tāpat

7tiesiskās paļāvības princips neliedzot likumdevējam ierobežot

8personas tiesības uz īpašumu atbilstoši sabiedrības interesēm,

9tostarp grozot tiesisko regulējumu.

10Apstrīdētais regulējums neparedzot Pieteikumu iesniedzējām

11izsniegtās licences anulēšanu vai to darbības apturēšanu, bet

12vienīgi nosakot ierobežojumus konkrēta pakalpojuma - kreditēšanas

13- kopējām izmaksām, ko sedz patērētājs. Apstrīdētā regulējuma

14piemērošanas dēļ iespējams abstrakts Pieteikumu iesniedzēju

15peļņas samazinājums neesot uzskatāms par īpašuma tiesību

16ierobežojumu. Kopējo kredīta izmaksu ierobežojums līdz 0,07

17procentiem dienā no kredīta summas pats par sevi neesot uzskatāms

18par nesamērīgi zemu vai tādu, kas liegtu personai gūt augļus no

19sava īpašuma. Tādējādi apstrīdētais regulējums neierobežojot

20Pieteikumu iesniedzējām no Satversmes 105. panta izrietošās

21tiesības uz īpašumu.

224.2. Pat ja apstrīdētais regulējums ierobežo personai

23Satversmes 105. pantā noteiktās pamattiesības, tas esot noteikts

24ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Likumdevējs esot

25uzklausījis un vērtējis nozares pārstāvju iebildumus vairākās

26atbildīgās komisijas sēdēs. Tāpat atbildīgās komisijas sēdēs esot

27plaši apspriestas apstrīdētā regulējuma alternatīvas. Atbildīgās

28komisijas locekļi, atbalstot Finanšu ministrijas organizētās

29darba grupas un Latvijas Bankas piedāvājumu, akceptējuši

30regulējumu, kas paredzēja, ka par nesamērīgām un neatbilstošām

31uzskata tādas kredīta kopējās izmaksas, kas, izteiktas gada

32procentu likmē, patērētāja kreditēšanas līguma noslēgšanas brīdī

33vairāk nekā trīs reizes pārsniedz sešu mēnešu vidējo svērto gada

34procentu likmi patēriņa euro kredītiem. Tomēr Saeimas

35deputāti šo priekšlikumu neesot atbalstījuši, uzskatot, ka

36apstrīdētais regulējums ir labāk piemērots līdzeklis patērētāju

37tiesību aizsardzībai.

38Pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis esot citu cilvēku

39- patērētāju - tiesību aizsardzība. Proti, likumdevēja nolūks,

40pieņemot apstrīdēto regulējumu, bijis novērst tādu praksi, ka

41patērētājam, īpaši sociāli mazāk aizsargātai personai, kas

42nonākusi finansiālās grūtībās, izsniegtā aizdevuma izmaksas ir

43tik nesamērīgi augstas, ka varētu tikt uzskatītas par

44neatbilstošām godīgai komercpraksei vai pat tikt pielīdzinātas

45augļošanai. Tāpat ierobežojums veicinot atbildīgu aizņemšanos, jo

46samazinot personas iespējas ātri un nepārdomāti uzņemties

47parādsaistības, kuras tā nevar atļauties. Samazinoties aizdevumu

48piedāvājumam, samazināšoties arī to personu skaits, kuras varētu

49neapdomīgi attiecīgās saistības uzņemties. Patērētāju uzvedības

50ietekmēšana, ierobežojot noteikta produkta vai pakalpojuma

51pieejamību, esot tiesību sistēmā pieļaujama prakse.

524.3. Likumdevēja izraudzītais līdzeklis nodrošinot to,

53ka ne kredīta procentu maksājumi, ne komisijas maksa kopā vai

54atsevišķi nevar būt noteikti tādā apmērā, ka radītu nesamērīgas

55izmaksas patērētājam. Tas aizsargājot gan tos patērētājus, kuri

56pārdomāti izvēlējušies ņemt kredītu, gan arī tos patērētājus,

57kuri aizdevumu varētu būt saņēmuši bez pienācīgas savu finansiālo

58iespēju un vajadzību izvērtēšanas. Gadījumi, kad aizdevumi tiek

59izsniegti personām, kuras nespēj tos atmaksāt, neesot nemaz tik

60reti. Tas, ka apstrīdētā regulējuma piemērošanas rezultātā varētu

61samazināties īstermiņa kredītu piedāvājums, atbilstot patērētāju

62interesēm. Šādi aizdevumi neesot izmantojami tam, lai apmierinātu

63personu vajadzības pēc ikdienas precēm, kā arī rēķinu apmaksai

64vai medikamentu iegādei. To izmantošana šādiem nolūkiem varot

65novest pie vairākkārtēju aizņēmumu cikla, kas ilgtermiņā tikai

66palielinot personu parādsaistības.

67Apstrīdētā regulējuma pieņemšanas gaitā esot pietiekami

68izvērtēti alternatīvi līdzekļi, tomēr likumdevējs uzskatījis, ka

69ar tiem nebūs iespējams sasniegt ierobežojuma leģitīmo mērķi

70līdzvērtīgā kvalitātē. Arī efektīvāka patērētāju kredītspējas

71pārbaude neesot uzskatāma par alternatīvu līdzekli. Jau ilgstoši

72Patērētāju tiesību aizsardzības likumā kredīta devējiem esot

73noteikts pienākums pirms patērētāja kreditēšanas līguma

74noslēgšanas izvērtēt patērētāja spēju atmaksāt kredītu. Taču šis

75pienākums daudzos gadījumos netiekot efektīvi pildīts, tāpēc

76likumdevējam esot tiesības un pienākums noteikt arī citus

77līdzekļus, kas nodrošinātu sabiedrības interešu pienācīgu

78aizsardzību.

79Patērētāju kā mazāk aizsargātas sabiedrības grupas interešu

80aizsardzībā likumdevējam esot plaša izvērtēšanas brīvība.

81Apstrīdētajā regulējumā ietvertais ierobežojums neliedzot

82Pieteikumu iesniedzējām veikt komercdarbību pašu izraudzītajā

83jomā. Turklāt likumdevējs esot noteicis pietiekami ilgu pārejas

84periodu, lai Pieteikumu iesniedzējas un citi kredīta devēji

85varētu pienācīgi plānot savu darbību atbilstoši apstrīdētajam

86regulējumam.

1Pieaicinātā persona - Finanšu ministrija -

2norāda: lai veiktu visaptverošu izpēti saistībā ar ierosinātajiem

3grozījumiem patērētāju kreditēšanu regulējošos normatīvajos

4aktos, kā arī izstrādātu konkrētus priekšlikumus, ar Ministru

5prezidenta 2018. gada 1. augusta rīkojumu Nr. 230 "Par darba

6grupu" tika izveidota darba grupa (turpmāk - Darba grupa).

7Darba grupu esot vadījis finanšu ministrs, un tajā bijuši

8iekļauti pārstāvji no Ekonomikas ministrijas, Tieslietu

9ministrijas, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas, Patērētāju

10tiesību aizsardzības centra, Latvijas Bankas, Pārresoru

11koordinācijas centra, Finanšu nozares asociācijas un biedrības

12"Latvijas Alternatīvo finanšu pakalpojumu

13asociācija".

14Lielākā daļa Darba grupā pārstāvēto institūciju esot

15atbalstījušas kredīta kopējo izmaksu patērētājam samazinājumu un

16aicinājušas noteikt vienu likmi. Darba grupā esot analizēta arī

17informācija par citu valstu regulējumu. Saskaņā ar Latvijas

18Bankas sagatavoto vērtējumu Latvijā līdz apstrīdētā regulējuma

19pieņemšanai maksimālās kredīta kopējās izmaksas patērētājam

20bijušas augstākās Baltijā. Šādas likmes esot piemērotas

21aizdevumiem, kuri izsniegti uz īsu termiņu un veidojot mazāk par

22vienu procentu no kopējā tautsaimniecībai izsniegtā

23kredītportfeļa.

24Veicinot atbildīgu kreditēšanu un nodrošinot atbilstošu

25finanšu resursu pieejamību, tostarp finanšu instrumentu klāsta un

26pakalpojumu sniedzēju daudzveidību, kreditēšanas pakalpojumu

27izmaksu samērīgumu, kā arī attiecīgo pakalpojumu sniedzēju

28konkurenci, kredīta kopējo izmaksu maksimālās likmes samazināšana

29bijusi pamatota. Nolūkā nodrošināt Latvijas finanšu sektora

30konkurētspēju un nepieļaut ēnu ekonomikas paplašināšanos, Darba

31grupas ziņojumā rekomendēts kredīta kopējo izmaksu maksimālo

32likmi noteikt nemainīgu atkarībā no kredīta izmantošanas termiņa

33un ne zemāku par finanšu sektorā plaši izmantotu finanšu

34instrumentu faktiskajām likmēm, kā arī to pielīdzināt pārējās

35Baltijas valstīs noteiktajai zemākajai kredīta kopējo izmaksu

36likmei.

37Darba grupas ziņojums, kā arī Latvijas Bankas sagatavotais

38materiāls par patēriņa kredītu aizdevumu likmēm esot iesniegts

39atbildīgajai komisijai. Taču vajagot ņemt vērā, ka attiecībā uz

40kredīta kopējo izmaksu ierobežošanu aizdevumiem līdz 30 dienām

41Darba grupā neesot panākts vienots valsts institūciju un

42biedrības "Latvijas Alternatīvo finanšu pakalpojumu

43asociācija" viedoklis.

1Pieaicinātā persona - Ekonomikas ministrija -

2norāda, ka kredīta kopējo izmaksu patērētājam stingrāka

3ierobežošana ir pamatota un nepieciešama. Tomēr ierobežojumam

4vajagot būt tādam, lai nodrošinātu līdzsvaru starp patērētāju un

5kredīta devēju interesēm.

6Darba grupā esot secināts, ka kredīta kopējo izmaksu

7ierobežošanai izmantojama gada procentu likme. Tā esot vienīgā

8procentu likme, kura precīzi atspoguļojot kredītu dārdzību un

9kuras aprēķināšanas metodika skaidri noteikta normatīvajos aktos.

10Šīs likmes aprēķināšanas metode pieļaujot uz ilgāku laiku

11izsniegtu aizdevumu atmaksāšanā piemērot anuitātes metodi jeb

12paredzēt aizdevuma atmaksas grafiku. Šā iemesla dēļ atbildīgajai

13komisijai esot iesniegts alternatīvs priekšlikums, kas

14paredzējis, ka par neatbilstošām uzskata tādas kredīta kopējās

15izmaksas patērētājam, kuras, izteiktas gada procentu likmē,

16patērētāja kreditēšanas līguma noslēgšanas brīdī vairāk nekā trīs

17reizes pārsniedz sešu mēnešu vidējo svērto gada procentu likmi

18patēriņa euro kredītiem rezidentu mājsaimniecībām. Tomēr

19likumdevējs šo priekšlikumu noraidījis.

20Apstrīdētais regulējums ietekmēšot tos kredīta devējus, kuri

21piedāvā kreditēšanas pakalpojumus ar salīdzinoši augstām procentu

22likmēm, īsiem atmaksas termiņiem un pieprasa kredīta atmaksu

23vienā maksājumā. Iespējams, ka apstrīdētā regulējuma piemērošanas

24rezultātā šāda veida aizdevumi turpmāk vairs netiks piedāvāti, jo

25tie kļūšot ekonomiski neizdevīgi. To vietā tikšot piedāvāti

26aizdevumi ar garāku atmaksas termiņu un par lielāku summu. Tas,

27vai komersanti būs spiesti pārtraukt savu darbību, esot atkarīgs

28no katra kredīta devēja spējām pielāgoties tirgus izmaiņām un

29peļņas iespējām.

1Pieaicinātā persona - Patērētāju tiesību

2aizsardzības centrs - norāda, ka apstrīdētā regulējuma

3ietekme uz kreditēšanas nozari vērtējama līdzīgi tai ietekmei, ko

4radīja ar 2015. gada 28. maija likumu "Grozījumi Patērētāju

5tiesību aizsardzības likumā" noteiktie ierobežojumi kredīta

6kopējām izmaksām dienā. Arī tad ierobežojumu noteikšana esot

7izraisījusi kredīta devēju bažas par komercdarbības

8nerentabilitāti un iespējamu darbības izbeigšanu, taču tā neesot

9noticis. Turklāt esot prognozējams, ka, samazinoties īstermiņa

10aizdevumu piedāvājumam, samazināsies arī to personu skaits, kuras

11varētu attiecīgās saistības uzņemties neapdomīgi.

127.1. Patērētāju tiesību aizsardzības likumā esot

13noteikts, tieši kādi maksājumi veido kredīta kopējās izmaksas

14patērētājam. Tās esot visas izmaksas, tajā skaitā procenti,

15komisijas nauda, nodevas un jebkādi citi maksājumi, kas

16patērētājam jāveic saistībā ar kreditēšanas līgumu un kas ir

17kredīta devējam zināmi (izņemot zvērināta notāra izmaksas).

18Kredīta kopējās izmaksās ietilpstot arī izmaksas par papildu

19pakalpojumiem saistībā ar kreditēšanas līgumu, tajā skaitā

20apdrošināšanas prēmijas, ja papildu pakalpojumu līguma noslēgšana

21ir obligāts priekšnoteikums kredīta saņemšanai vai saņemšanai ar

22piedāvātajiem noteikumiem un nosacījumiem.

23Apstrīdētais regulējums ierobežojot kredīta kopējās izmaksas

24dienā. Tomēr normatīvajos aktos neesot noteikts, kā aprēķināt

25kredīta kopējās izmaksas dienā. Tā kā kredīta kopējās izmaksas

26tiekot rēķinātas un norādītas līgumos visam kreditēšanas līguma

27termiņam, aprēķinot kredīta izmaksas dienā, matemātiski visam

28kreditēšanas līguma termiņam noteikto izmaksu rādītājs būtu

29jādala ar šajā termiņā ietilpstošo dienu skaitu. Šādu aprēķinu

30esot viegli veikt, ja aizdevums tiek atmaksāts vienā maksājumā.

31Savukārt gadījumos, kad kredīta atmaksa netiek veikta vienā

32maksājumā, neesot iespējams izdarīt korektu aprēķinu, lai

33pārliecinātos par to, ka apstrīdētajā regulējumā noteiktais

34ierobežojums tiek ievērots. Turklāt apstrīdētais regulējums radot

35tādu situāciju, ka kredīta dārdzību ietekmē kreditēšanas līguma

36termiņš. Proti, īstermiņa kredītiem pieļaujamā maksimālā gada

37procentu likme esot zemāka nekā ilgtermiņa kredītiem. Tādējādi

38apstrīdētajā regulējumā ietvertais ierobežojums nenodrošinot

39līdzvērtīgu izmaksu ierobežošanu visiem kreditēšanas līguma

40veidiem. Turklāt tas neesot ekonomiski pamatots, jo īstermiņa

41kredītu izmaksas vienmēr būšot lielākas.

42Jau pēc apstrīdētā regulējuma pieņemšanas Patērētāju tiesību

43aizsardzības centrs norādījis likumdevējam uz nepilnībām šā

44regulējuma piemērošanā, aicinājis izdarīt grozījumus likumā un

45kredīta kopējo izmaksu ierobežošanai izmantot gada procentu

46likmi, kam normatīvajos aktos ir noteikta skaidra aprēķināšanas

47kārtība un kas visprecīzāk atspoguļo kredīta dārdzību. Tomēr

48likumdevējs šo priekšlikumu noraidījis.

497.2. Apstrīdētā regulējuma piemērošanas rezultātā,

50visticamāk, nelielas aizdevuma summas uz laiku līdz 30 dienām

51kredīta devējiem vairs nebūšot izdevīgi izsniegt. Pastāvot risks,

52ka tādā gadījumā tie kredīta devēji, kuri joprojām piedāvās

53īstermiņa patērētāju kreditēšanas pakalpojumus, varētu veikt

54pasākumus kredīta izsniegšanas izmaksu samazināšanai, proti,

55minimizēt procesu, kurā tiek izvērtētas patērētāju spējas kredītu

56atmaksāt, un šā procesa kvalitāti, kā arī ieguldīt salīdzinoši

57mazākus resursus kvalitatīvas iekšējās kontroles sistēmas

58ieviešanā un klientu izpētē. Vairāki kredīta devēji varētu savu

59darbību pārtraukt, pat ja tie pārorientētos tikai uz ilgtermiņa

60kredītu piedāvāšanu. Tas, iespējams, varot ietekmēt konkurenci

61tirgū.

62Patēriņa kredītu pieejamībai esot būtiska nozīme visas

63tautsaimniecības attīstībā. Ieviešot nebanku kredīta devēju

64licencēšanu, esot ieviests arī kritērijs atbildīgas patērētāju

65maksātspējas izvērtēšanai, un tas esot svarīgākais atbildīgas

66aizdošanas kritērijs. Kredīta kopējās izmaksas patērētājam varot

67tikt ierobežotas, tomēr attiecīgie ierobežojumi nedrīkstot

68apdraudēt konkrēta kreditēšanas pakalpojuma būtību. Piemēram,

69īstermiņa kredīta izsniegšana esot tāds kreditēšanas pakalpojums,

70kuram raksturīgas lielas izmaksas un īsi termiņi, tādējādi šis

71kredīta veids tiekot klasificēts kā augstu izmaksu īstermiņa

72kredīts, piekļuve kuram ir ātra un vienkārša. Vajagot ņemt vērā,

73ka no finanšu pratības viedokļa attiecībā uz šādiem kredītiem

74vismazāk aizsargāti ir patērētāji ar zemiem, neregulāriem

75ienākumiem vai negatīvu kredītvēsturi.

1Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata,

2ka apstrīdētais regulējums neierobežo Pieteikumu iesniedzējām

3Satversmes 1. un 105. pantā noteiktās pamattiesības.

48.1. Pieteikumu iesniedzēju iegūtās tiesības veikt

5noteikta veida komercdarbību ietilpstot Satversmes 105. panta

6pirmā teikuma tvērumā. Tomēr apstrīdētais regulējums pēc būtības

7neliedzot tām arī turpmāk veikt patērētāju kreditēšanu uz

8licences pamata. Par to liecinot apstāklis, ka pēc apstrīdētā

9regulējuma pieņemšanas Pieteikumu iesniedzējas joprojām turpina

10piedāvāt savus pakalpojumus patērētājiem. Apstrīdētā regulējuma

11piemērošanas rezultātā, visticamāk, samazināšoties Pieteikumu

12iesniedzēju peļņa, taču tiesības uz peļņu Satversmes 105. pants

13neaizsargājot.

148.2. Pieņemot, ka apstrīdētais regulējums ierobežo

15Pieteikumu iesniedzēju tiesības uz īpašumu, tiesībsargs tomēr

16piekrīt Saeimas atbildes rakstā norādītajam, ka pamattiesību

17ierobežojums ir noteikts ar likumu, tam ir leģitīms mērķis un tas

18ir samērīgs ar leģitīmo mērķi. Likumdevējs esot uzklausījis un

19vērtējis nozares pārstāvju priekšlikumus vairākās Saeimas

20atbildīgās komisijas sēdēs. Salīdzinājumā ar iepriekš spēkā

21bijušo regulējumu apstrīdētais regulējums būtiski samazinot

22kredīta kopējās izmaksas patērētājam un tādējādi novēršot

23nesamērīgi lielu maksu par kredītu. Šādu īstermiņa aizdevumu

24piešķiršana personām ar zemiem ienākumiem un jauniem cilvēkiem

25neesot atbalstāma. Jau iepriekš likumdevējs esot veicis dažādus

26patērētāju aizsardzības pasākumus, tomēr tie neesot bijuši

27pietiekami. Proti, īstermiņa aizdevumu apjoms tikai pieaudzis, un

28tāpat pieaudzis arī to aizdevumu apmērs, kuru atmaksas termiņš

29pagarināts trīs un vairākas reizes. Labums, ko sabiedrība iegūst

30no apstrīdētā regulējuma, esot lielāks nekā kredītu devējām

31nodarītais kaitējums.

32Apstrīdētā regulējuma saturs Pieteikumu iesniedzējām esot

33bijis zināms kopš 2018. gada jūnija, un tādējādi to tiesiskā

34paļāvība esot pietiekami aizsargāta.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Banka -

2norāda, ka piekrīt Saeimas atbildes rakstā ietvertajiem

3argumentiem par to, ka apstrīdētais regulējums ir pieņemts

4pienācīgā kārtībā.

5Latvijas Banka esot piedalījusies Darba grupā, kas izveidota

6saistībā ar ierosinātajiem grozījumiem patērētāju kreditēšanu

7regulējošos normatīvajos aktos. Ar Darba grupas sagatavotajiem

8materiāliem esot iepazīstināta Saeimas atbildīgā komisija.

9Turklāt apstrīdētā regulējuma izstrādes laikā Latvijas Banka esot

10arī publiski paudusi savu viedokli un informējusi sabiedrību,

11argumentējot to, kādēļ nepieciešams samazināt patēriņa kredīta

12kopējās izmaksas.

13Likumdevējs, pieņemot apstrīdēto regulējumu, izšķīries par

14būtiskāku kredīta kopējo izmaksu ierobežojumu, nekā rekomendējusi

15Latvijas Banka, tomēr šā regulējuma pieņemšanas gaitā esot

16vērtēti arī alternatīvi līdzekļi. Neesot paredzams, ka apstrīdētā

17regulējuma piemērošanas rezultātā kredītresursu pieejamība

18tautsaimniecībā būtiski pasliktināsies, toties varot prognozēt,

19ka apstrīdētais regulējums sekmēs atbildīgāku kreditēšanu.

1Pieaicinātā persona - biedrība "Latvijas

2Alternatīvo finanšu pakalpojumu asociācija" -

3pievienojas Pieteikumu iesniedzēju viedoklim, ka apstrīdētais

4regulējums neatbilst Satversmes 1. un 105. pantam.

5Īstermiņa aizdevums pēc savas būtības ne ar ko neesot sliktāks

6vai labāks par ilgtermiņa aizdevumu vai citiem aizdevuma veidiem

7un finanšu produktiem. Tie esot atšķirīgi produkti, kas atbilstot

8atšķirīgām patērētāju vajadzībām. Tādēļ sava rakstura dēļ tie

9esot saistīti ar dažādām izmaksām un riskiem, ar ko jārēķinās gan

10kredīta devējam, gan patērētājam. Dažādi pētījumi un fakti

11norādot uz to, ka īstermiņa aizdevumi ir nepieciešami un to

12nepieejamība var nodarīt lielāku kaitējumu patērētājiem nekā to

13pieejamība. Likumdevējam esot jāgādā par tāda normatīvā

14regulējuma pieņemšanu, kas nodrošinātu ne vien to, ka patērētāji

15ir pēc iespējas pasargāti no ļaunprātīgas kredīta devēju rīcības

16un citiem riskiem, bet arī to, ka īstermiņa aizdevumu tirgus spēj

17pastāvēt un tādējādi šis patērētājiem nepieciešamais pakalpojums

18ir pieejams.

19Pēc apstrīdētā regulējuma pieņemšanas daudzi kredīta devēji

20savus produktus mainot, palielinot gan aizdevuma summas, gan arī

21aizdevuma termiņus. Tādēļ patērētāji, kuriem nepieciešami

22līdzekļi īstermiņa vajadzību apmierināšanai, esot spiesti

23aizņemties lielākas naudas summas, nekā nepieciešams, vai uz

24ilgākiem termiņiem, nekā nepieciešams, un tādējādi kredīta

25devējiem maksā vairāk nekā pirms apstrīdētā regulējuma

26pieņemšanas. Pēc tā spēkā stāšanās daži kredīta devēji savu

27darbību esot pārtraukuši vai plānojot pārtraukt.

28Lai gan apstrīdētais regulējums esot pietiekami skaidrs un

29saprotams nozares profesionāļiem un Patērētāju tiesību

30aizsardzības centram, tomēr neesot pārliecības par to, ka

31likumdevējam pašam ir skaidrs, ko tieši tas paredzējis.

32Apstrīdētā regulējuma pieņemšanas gaitā ticis skaidrots, ka

33saskaņā ar to neviena aizdevuma procentu likme nebūs lielāka par

3425 procentiem gadā. Tomēr gada procentu likme netiekot

35aprēķināta, sareizinot gada dienas ar apstrīdētajā regulējumā

36noteikto procentu likmi 0,07. Tā tiekot aprēķināta saskaņā ar

37Ministru kabineta 2016. gada 25. oktobra noteikumos Nr. 691

38"Noteikumi par patērētāja kreditēšanu" noteikto

39formulu. Tādējādi gada procentu likmes aprēķins esot atkarīgs no

40vairākiem elementiem, tostarp aizdevuma termiņa un aizdevuma

41summas. Aprēķini pierādot, ka aizdevumiem uz īsākiem termiņiem

42gada procentu likme ir augstāka nekā aizdevumiem uz garākiem

43termiņiem. Tāpat aizdevumiem, kuru summa ir lielāka, gada

44procentu likme esot zemāka nekā mazākiem aizdevumiem, pat ja

45aizdevumu atmaksas termiņi ir vienādi. Tomēr tas neesot loģiski,

46jo īstermiņa aizdevumi objektīvi kredīta devējam izmaksājot

47vairāk. Lai turpmāk varētu segt tiešās ar aizdevumu izskatīšanu

48saistītās izmaksas, kredīta devēji esot spiesti piedāvāt

49patērētājiem aizdevuma produktus uz ilgākiem termiņiem un par

50lielākām summām, kuri patērētājiem ir dārgāki un tātad

51neizdevīgāki.

52Likumdevējs, nosakot apstrīdētā regulējuma izstrādes mērķus,

53esot balstījies uz nepatiesiem datiem un apgalvojumiem.

54Apstrīdētajā regulējumā ietvertie 0,07 procenti esot bez

55aprēķiniem, pamatojuma un analīzes radies skaitlis. Neesot

56vērtēta apstrīdētā regulējuma pamatotība, tā piemērošanas

57iespējamās sekas un ietekme uz kredīta devējiem, patērētājiem un

58tautsaimniecību kopumā. Neesot analizētas arī izmaiņas, kas

59notikušas tirgū pēc iepriekšējiem grozījumiem Patērētāju tiesību

60aizsardzības likumā, ar kuriem tika ierobežotas kredīta kopējās

61izmaksas patērētājam. Pretēji tam, ko apgalvo likumdevējs, pēc

622016. gada 1. janvāra uz termiņu līdz 30 dienām izsniegto

63distances patēriņa aizdevumu skaits esot strauji samazinājies.

64Tāpat neesot ņemtas vērā kompetento institūciju un lietpratēju

65paustās šaubas par apstrīdētā regulējuma kvalitāti. Tādējādi,

66apstrīdēto regulējumu pieņemot, likumdevējs varbūt esot ievērojis

67formālos tā pieņemšanas noteikumus, taču labas likumdošanas

68princips esot pārkāpts.

1Pieaicinātā persona - biedrība "Latvijas

2kredītņēmēju asociācija" - uzskata, ka apstrīdētais

3regulējums atbilst Satversmes 1. un 105. pantam. Tajā ietvertais

4pamattiesību ierobežojums esot samērīgs, un neesot pārkāpts arī

5tiesiskās paļāvības princips. Turklāt Satversmes 105. pants

6neaizsargājot personas iespēju gūt peļņu, jo šāda abstrakta

7iespējamība neesot īpašuma tiesību objekts.

8Apstrīdētā regulējuma pieņemšanas gaitā biedrība

9"Latvijas kredītņēmēju asociācija" esot to

10atbalstījusi. Nesamērīgas kredītu kopējās izmaksas esot novedušas

11pie tā, ka vairāki tūkstoši kredīta ņēmēju nespēj laikā atmaksāt

12aizdevumu. Apstrīdētajā regulējumā ietvertais ierobežojums

13liegšot kredīta devējiem izmantot īpašumu pretēji sabiedrības

14interesēm.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

2Juridiskās fakultātes doktorante Mg. iur. Zanda Dāvida

3- norāda, ka Eiropas Savienības tiesībās īpaši uzsvērta

4nepieciešamība nodrošināt augstā līmenī patērētāju tiesību

5aizsardzību. Minētā nepieciešamība esot saistīta ar šīs jomas

6sensitīvo dabu, sabiedrisko nozīmīgumu un kredīta ņēmēju

7nepietiekamo aizsardzību brīvā tirgus regulējuma apstākļos.

8Sabiedrības globalizācijas un digitalizācijas, kā arī

9informācijas un dažādu pakalpojumu veidu pārpilnības apstākļos

10patērētāju tiesību aizsardzības nozīme tikai pieaugot. Ja

11patērētāju tiesību aizsardzība nav pietiekama un efektīva, varot

12ne vien tikt apdraudētas vēsturiski klasiskās patērētāju

13tiesības, bet arī būtiski negatīvi ietekmēta valsts drošība,

14sabiedrības sociālās un ekonomiskās vērtības. Eiropas Savienības

15normatīvie akti nenosakot speciālas prasības attiecībā uz

16īstermiņa aizdevumiem patērētājam. Tādējādi dalībvalstīm esot

17rīcības brīvība, izvērtējot sabiedrības un tirgotāju vajadzības,

18valsts sociālo un ekonomisko situāciju, tradīcijas, vēsturi, kā

19arī patērētāja portretu un paredzamo rīcību, pieņemt atbilstošāko

20regulējumu.

21Esot jāņem vērā, ka patērētājs salīdzinājumā ar tirgotāju

22atrodas nelabvēlīgā situācijā, īpaši informācijas ziņā, un tāpēc

23jāuzskata, ka patērētājs ir ekonomiski vājāks un juridiski mazāk

24pieredzējis nekā tirgotājs. Tomēr šo nevienlīdzību varot mazināt

25likumdevējs ar savu iejaukšanos. Turklāt mūsdienu modernās

26"kredītu sabiedrības" ietvaros aktuāls esot kļuvis

27jautājums par nabadzību un nepieciešamību īpaši aizsargāt

28patērētājus ar nelieliem ienākumiem.

29Likumdevēja argumentēta izšķiršanās par konkrētu patērētāja

30tiesību aizsardzības veidu esot politisks lēmums, kas ne vienmēr

31sakrītot ar iesaistīto personu izpratni par atbilstošāko

32risinājumu. Patērētāju tiesību aizsardzības regulējuma izstrādes

33procesā esot svarīgi veikt empīriskus un ekonomiskus pētījumus.

34Tomēr esot jāņem vērā, ka šādi pētījumi ir dārgi un to izstrāde

35prasa daudz laika. Gadījumos, kad ir šaubas par aizsargājamo

36vērtību balansa viduspunktu vai apstākļi spiež likumdevēju ātri

37atrisināt problēmsituāciju, prioritāras esot patērētāju

38intereses. Turklāt pieņemtajam regulējumam nevajadzētu veicināt

39"kredītu sabiedrības" attīstību. Pieņemot apstrīdēto

40regulējumu, likumdevējs šos principus esot ievērojis, un šis

41regulējums atbilstot Satversmes 1. un 105. pantam.

1Pieaicinātā persona - Banku augstskolas

2asociētais profesors Dr. iur. Jānis Grasis - uzskata,

3ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 1. un 105.

4pantam.

5Apstrīdētais regulējums neparedzot Pieteikumu iesniedzējām

6izsniegtās licences anulēšanu vai darbības apturēšanu. Tas

7vienīgi nosakot ierobežojumus konkrēta kreditēšanas pakalpojuma

8kopējām izmaksām, ko sedz patērētājs. Līdz ar to apstrīdētais

9regulējums neliedzot Pieteikumu iesniedzējām veikt komercdarbību

10uz tām izsniegtās licences pamata.

11Izvērtējot apstrīdētā regulējuma satversmību, esot jāņem vērā

12tas, ka Latvijas iedzīvotāju uzkrājumi ir ļoti mazi, proti,

13aptuveni divām trešdaļām sabiedrības locekļu uzkrājumi nav

14pietiekami, lai viņu finansiālo situāciju varētu uzskatīt par

15stabilu. Tāpat, pēc Valsts ieņēmumu dienesta datiem par

16nedeklarētajām jeb "aplokšņu algām", tādas 2018. gadā

17esot saņēmuši aptuveni 19 procenti strādājošo. Cilvēkiem, kuri

18saņem algu regulāri un legāli, īstermiņa aizdevumi faktiski

19neesot vajadzīgi, jo nepieciešamības gadījumā viņi varot izmantot

20komercbanku piedāvātos produktus. Turklāt arī finanšu pratības

21līmenis Latvijā esot ļoti zems.

22Likumdevēja mērķis, pieņemot apstrīdēto regulējumu, bijis

23aizsargāt patērētājus, kuru ienākumi ir mazi un arī finanšu

24pratība nav sevišķi augsta. Labums, ko sabiedrība iegūst no tā,

25esot lielāks nekā kredītu devējām nodarītais kaitējums.

26Apstrīdētais regulējums esot pieņemts Satversmē un Saeimas

27kārtības rullī noteiktajā kārtībā, izsludināts un publiski

28pieejams atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Tajā ietvertais

29pamattiesību ierobežojums esot pietiekami skaidrs. Apstrīdētā

30regulējuma pieņemšanas gaitā esot uzklausīta biedrība

31"Latvijas Alternatīvo finanšu pakalpojumu asociācija",

32Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera, Latvijas

33Komercbanku asociācija, kā arī citas ieinteresētās personas. Tas,

34ka šo personu viedoklis netika ņemts vērā, nevarot būt pamats

35apstrīdētā regulējuma atzīšanai par neatbilstošu Satversmei.

36Pieņemot apstrīdēto regulējumu, likumdevējs esot paredzējis

37arī pietiekami ilgu pārejas periodu, lai Pieteikumu iesniedzējas

38un citi kredīta devēji varētu pienācīgi plānot savu darbību

39atbilstoši jaunajam regulējumam. Atsevišķu kredīta devēju

40tiesības uz rentablu un ātru peļņu nesošu biznesu, kura labad

41nāktos upurēties finansiālās grūtībās nonākušiem cilvēkiem,

42nedrīkstot būt svarīgākas par valsts pienākumu aizsargāt

43patērētājus un veidot ilgtspējīgu kreditēšanas vidi. Neesot

44pamata uzskatīt, ka apstrīdētā regulējuma piemērošana radīs kādas

45būtiskas negatīvas sekas tautsaimniecībai kopumā.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

2Juridiskās fakultātes Civiltiesisko zinātņu katedras docents

3Dr. iur. Vadims Mantrovs - uzskata, ka apstrīdētais

4regulējums atbilst Satversmes 1. un 105. pantam.

5Esot svarīgi patērētāju kreditēšanas pakalpojumu jomā sevišķi

6augstā līmenī nodrošināt patērētāju tiesību aizsardzību. Arī

7Latvijā, cenšoties pēc iespējas vairāk aizsargāt patērētāju un

8viņa mantiskās intereses, likumdevējs pēdējos gados esot

9konsekventi pastiprinājis kreditēšanas pakalpojuma sniegšanai

10izvirzāmās prasības. Apstrīdētais regulējums esot viens no

11patērētāju tiesību aizsardzības līdzekļiem.

12Atšķirībā no iepriekš spēkā bijušā regulējuma tas vairs

13neparedzot diferencētu ierobežojumu kredīta kopējām izmaksām

14patērētājam atkarībā no aizdevuma termiņa, bet gan nosakot

15vienotu ierobežojumu. Turklāt ar apstrīdēto regulējumu tiekot

16ievērojami samazināts maksimālais dienas procentu apmērs kredīta

17kopējām izmaksām patērētājam. Šāds ierobežojums esot saistīts ar

18nelabvēlīgo situāciju patērētāju kreditēšanas līgumu izpildē un

19augstajiem kredītu procentiem. Turklāt esot jāņem vērā, ka ar

20apstrīdētā regulējuma pieņemšanu likumdevējs nav vispār liedzis

21pieeju patērētāju kreditēšanas pakalpojumiem, bet gan noteicis

22ierobežojumus kredīta kopējām izmaksām dienā, kuras jāsedz

23patērētājam. Tas neliedzot Pieteikumu iesniedzējām un citiem

24kredīta devējiem veikt komercdarbību patērētāju kreditēšanas

25jomā.

26Pieņemot apstrīdēto regulējumu, likumdevējs neesot paredzējis

27nedz lielāko, nedz arī mazāko ierobežojumu kredīta kopējām

28izmaksām dienā salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. Lai gan

29likumprojekta anotācijā nav norādīti kritēriji, pēc kuriem

30likumdevējs vadījies, izvēloties konkrētu procentu apmēru, tas

31vien nevarot būt pamats apstrīdētā regulējuma atzīšanai par

32neatbilstošu Satversmei. Latvija tāpat kā jebkura cita Eiropas

33valsts varot izvēlēties tai atbilstošāko modeli kredīta kopējo

34izmaksu ierobežošanai, lai tādējādi nodrošinātu patērētāju

35tiesību aizsardzību sevišķi augstā līmenī. Apstrīdētajā

36regulējumā noteiktais ierobežojums esot pamatots arī no kapitāla

37atpelnīšanas viedokļa. Tiesiskās paļāvības princips negarantējot

38Pieteikumu iesniedzējām to, ka likumdevējs, ievērojot sevišķi

39spēcīgas patērētāja aizsardzības nepieciešamību, nesamazinās

40procentu apmēru kredīta kopējām izmaksām dienā.

41Secinājumu

42daļa

1Ar apstrīdēto regulējumu Patērētāju tiesību

2aizsardzības likuma 8. panta 2.3 daļa ir izteikta

3jaunā redakcijā, paredzot, ka par šā likuma 8. panta

42.2 daļā minētajām prasībām neatbilstošām uzskata

5tādas kredīta kopējās izmaksas patērētājam, kuras pārsniedz 0,07

6procentus dienā no kredīta summas. Kredīta kopējo izmaksu

7ierobežojumu patērētājam nepiemēro tādiem patērētāju kreditēšanas

8līgumiem, kurus noslēdzot kredīta devēja glabāšanā kā

9nodrošinājums nododama kāda lieta un saskaņā ar kuriem patērētāja

10atbildība ir ierobežota tikai ar ieķīlāto lietu. Grozījumu

11Patērētāju tiesību aizsardzības likumā 3. pants paredz, ka

12apstrīdētais regulējums stājas spēkā 2019. gada 1. jūlijā.

13Izskatāmā lieta tika ierosināta pirms apstrīdētā regulējuma

14spēkā stāšanās. Lietas izskatīšanas laikā tas ir stājies

15spēkā.

16Līdz ar to Satversmes tiesa vērtēs Patērētāju tiesību

17aizsardzības likuma 8. panta 2.3 daļas (turpmāk -

18apstrīdētā norma) satversmību.

1Pieteikumu iesniedzējas lūdz izvērtēt apstrīdētās

2normas atbilstību Satversmes 1. un 105. pantam, jo uzskata, ka tā

3ierobežo viņu tiesības uz īpašumu un pārkāpj arī tiesiskās

4paļāvības principu.

5Ja ir apstrīdēta tiesību normas atbilstība vairākām augstāka

6juridiska spēka tiesību normām, tad Satversmes tiesai, ņemot vērā

7izskatāmās lietas būtību, ir jānosaka efektīvākā pieeja šīs

8atbilstības izvērtēšanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas

92018. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017-35-03 8.

10punktu).

1116.1. Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir

12tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji

13sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi

14saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības

15vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa

16likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību."

17Gadījumos, kad tiek apstrīdēta tiesību normas atbilstība visam

18Satversmes 105. pantam, bet apstrīdētā norma neparedz īpašuma

19piespiedu atsavināšanu sabiedrības vajadzībām, izvērtējama

20vienīgi šīs normas atbilstība Satversmes 105. panta pirmajiem

21trim teikumiem (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 7.

22jūlija sprieduma lietā Nr. 2013-17-01 18. punktu un 2015. gada

2313. oktobra sprieduma lietā Nr. 2014-36-01 15.1. punktu).

24Tā kā izskatāmā lieta neattiecas uz īpašuma piespiedu

25atsavināšanu sabiedrības vajadzībām, apstrīdētā norma vērtējama

26Satversmes 105. panta pirmā, otrā un trešā teikuma tvērumā.

2716.2. Satversmes 1. pants noteic, ka Latvija ir

28neatkarīga demokrātiska republika.

29Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 1. panta tvērumā

30ietilpst no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas

31atvasinātais tiesiskās paļāvības princips, kas aizsargā vienīgi

32tādas tiesības, uz kuru īstenošanu personai varēja rasties

33likumīga, pamatota un saprātīga paļāvība, kas ir minētā vispārējā

34tiesību principa kodols. Savukārt valstij ir pienākums savā

35darbībā šo principu ievērot.

36Tiesiskās paļāvības princips ir saistīts ar tiesiskās drošības

37principu un nodrošina tā pieprasīto stabilitāti, aizliedzot

38nekonsekventu valsts rīcību. Šā principa pamatā ir tas, ka

39indivīds var paļauties, ka valsts rīkojas tiesiski un

40konsekventi, savukārt valstij ir jāaizsargā tai dāvātā

41uzticēšanās. Tiesiskās paļāvības principa kā viena no vispārējiem

42tiesību principiem pastāvēšana ir saistīta ne tikai ar

43uzticēšanos valsts varai, bet arī ar tiesību normu adresātu

44rīcības brīvības īstenošanas iespējām. Tiesiskās paļāvības

45princips aizsargā personas reiz iegūtās tiesības, t. i., persona

46var paļauties uz to, ka tiesības, kas iegūtas saskaņā ar spēkā

47esošu tiesību aktu, noteiktā laika posmā tiks saglabātas un

48īstenotas. Tomēr tiesiskās paļāvības princips neizslēdz to, ka

49indivīda reiz iegūtās tiesības var tikt grozītas tiesiskā veidā.

50Proti, šis princips nedod pamatu paļauties, ka reiz noteiktā

51tiesiskā situācija nekad nemainīsies. Būtiski ir arī tas, ka šādā

52gadījumā likumdevējs nosaka "saudzējošu" pārejas

53periodu (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 8. marta sprieduma

54lietā Nr. 2016-07-01 16.2. punktu).

55Izskatāmajā lietā tiesiskās paļāvības princips ir cieši

56saistīts ar iespējamo tiesību uz īpašumu ierobežojumu. Proti,

57Pieteikumu iesniedzējas esot paļāvušās uz to, ka likumdevējs ir

58paredzējis konkrētus noteikumus komercdarbībai - patērētāju

59kreditēšanai - un tās, ievērojot šos noteikumus, varēs šo darbību

60veikt. Tādējādi, pārbaudot iespējamo personas tiesību uz īpašumu

61ierobežojumu, jāņem vērā arī tiesiskās paļāvības princips.

62Līdz ar to apstrīdētās normas

63atbilstība tiesiskās paļāvības principam vērtējama kopsakarā ar

64iespējamo tiesību uz īpašumu ierobežojumu.

1Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka apstrīdētajā

2normā noteiktā ierobežojuma dēļ tās vairs nevarēšot izsniegt

3neliela apmēra kredītus uz laiku līdz 30 dienām un tādējādi tā

4liedzot Pieteikumu iesniedzējām veikt komercdarbību uz licences

5pamata.

6Savukārt Saeima un vairākas lietā pieaicinātās personas,

7tostarp tiesībsargs un J. Grasis, uzskata, ka apstrīdētā norma

8neliedz Pieteikumu iesniedzējām arī turpmāk veikt patērētāju

9kreditēšanu uz licences pamata. Proti, tā neparedzot jau

10izsniegto licenču anulēšanu vai darbības apturēšanu, bet nosakot

11vienīgi ierobežojumus kredīta kopējām izmaksām. Izsniegtās

12speciālās licences ļaujot Pieteikumu iesniedzējām arī turpmāk

13izsniegt patērētājiem neliela apmēra aizdevumus. Savukārt

14iespējams abstrakts Pieteikumu iesniedzēju peļņas samazinājums

15neesot uzskatāms par tiesību uz īpašumu ierobežojumu.

16Lai izvērtētu apstrīdētās normas atbilstību Satversmes 105.

17pantā nostiprinātajām tiesībām uz īpašumu un tiesiskās paļāvības

18principam, visupirms nepieciešams noskaidrot, vai šī norma

19attiecīgās tiesības ierobežo.

2017.1. Satversmes 105. pants paredz visaptverošu

21mantiska rakstura tiesību garantiju. Ar "tiesībām uz

22īpašumu" saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras

23tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var

24rīkoties pēc savas gribas (sk. Satversmes tiesas 2011. gada

2530. marta sprieduma lietā Nr. 2010‑60‑01 17.1. punktu un 2012.

26gada 7. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011‑19‑01 9.1. punktu).

27Tas sevī ietver īpašnieka tiesības izmantot viņam piederošo

28īpašumu tā, lai gūtu pēc iespējas lielāku ekonomisko labumu

29(sk. Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa sprieduma lietā

30Nr. 2006-38-03 11. punktu un 2008. gada 12. novembra

31sprieduma lietā Nr. 2008-05-03 7. punktu). Satversmes tiesa

32ir atzinusi, ka tiesību uz īpašumu tvērumā ietilpst arī personas

33tiesības veikt komercdarbību uz licences pamata (sk.,

34piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 20. aprīļa lēmuma par

35tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03 8.2. punktu un 2014.

36gada 12. decembra sprieduma lietā Nr. 2013-21-03 10.1.

37punktu).

38No lietas materiāliem izriet, ka saskaņā ar Ministru kabineta

392011. gada 29. marta noteikumiem Nr. 245 "Noteikumi par

40speciālo atļauju (licenci) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

41sniegšanai" (turpmāk - Noteikumi Nr. 245) Pieteikumu

42iesniedzējām uz nenoteiktu laiku ir izsniegtas speciālās atļaujas

43(licences) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai (sk.

44lietas materiālu 1. sēj. 40.-44. lp., Datubāze.

45Kapitālsabiedrības, kuras saņēmušas speciālo atļauju (licenci)

46patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai. Pieejama:

47www.ptac.gov.lv).

48Tādējādi Pieteikumu iesniedzēju uz licences pamata iegūtās

49tiesības veikt noteikta veida komercdarbību ietilpst Satversmes

50105. panta tvērumā.

5117.2. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka iejaukšanās

52komercdarbībā, kas tiek veikta uz licences pamata, var tikt

53uzskatīta par tiesību uz īpašumu ierobežojumu. Tādā gadījumā

54ierobežojumam būtu jāizpaužas kā konkrētai negatīvai ietekmei,

55kas radusies apstrīdētās normas piemērošanas rezultātā (sal.

56sk. Satversmes tiesas 2016. gada 15. novembra sprieduma lietā Nr.

572015-25-01 10.2. punktu).

58Satversmes 105. pants ir konkretizējams un piemērojams

59kopsakarā ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

60konvencijas (turpmāk - Konvencija) Pirmā protokola 1. pantu

61(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa

62sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 10. punktu un 2012. gada 7. jūnija

63sprieduma lietā Nr. 2011-19-01 9.1. punktu). Tādējādi

64attiecībā uz Satversmes 105. panta saturu Satversmes tiesa ņem

65vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru Konvencijas Pirmā

66protokola 1. panta piemērošanā.

67Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka pat tad, ja

68personai izsniegtā licence nav atsaukta, bet personas

69komercdarbība tiek traucēta tādējādi, ka pēc būtības tiek atņemta

70tai izsniegtās licences jēga, Konvencijas Pirmā protokola 1.

71pants ir piemērojams (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās

72palātas 2012. gada 7. jūnija sprieduma lietā "Centro Europa

737 S.R.L. and di Stefano v. Italy", pieteikums Nr. 38433/09,

74177.-178. punktu un 2018. gada 8. novembra sprieduma lietā

75"O'Sullivan McCarthy Mussel Development Ltd v.

76Ireland", pieteikums Nr. 44460/16, 88. punktu). Turklāt,

77lai konstatētu, vai konkrētajā gadījumā tiesības uz īpašumu ir

78ierobežotas, nozīme var būt tiesiskās paļāvības principam

79(sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1995. gada 20.

80novembra sprieduma lietā "Pressos Compania Naviera S.A. and

81Others v. Belgium", pieteikums Nr. 17849/91, 31.

82punktu).

83Tātad, lai pārliecinātos par ierobežojuma esību, Satversmes

84tiesai visupirms nepieciešams noskaidrot, vai apstrīdētā norma

85traucē Pieteikumu iesniedzējām veikt komercdarbību uz licences

86pamata. Pēc tam Satversmes tiesai, vērtējot ierobežojuma

87samērīgumu, ir jānoskaidro, vai ar apstrīdētajā normā ietverto

88ierobežojumu kredīta devēju komercdarbība tiek traucēta tādējādi,

89ka pēc būtības tiek atņemta tām izsniegto licenču jēga.

9017.3. Saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma

911. panta 9. punktu kredīta kopējās izmaksas patērētājam ir visas

92izmaksas, tajā skaitā procenti, komisijas nauda, nodevas un

93jebkādi citi maksājumi, kas patērētājam jāmaksā saistībā ar

94kreditēšanas līgumu un kas ir kredīta devējam zināmi (izņemot

95zvērināta notāra izmaksas). Tātad kredīta kopējās izmaksas ir

96visi tie maksājumi, kurus kredīta devējs var pieprasīt no

97patērētāja saistībā ar kredītlīgumu.

98Līdz 2016. gada 1. janvārim, kad stājās spēkā 2015. gada 28.

99maija likums "Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības

100likumā", ierobežojumi kredīta kopējām izmaksām patērētājam

101nebija noteikti. Ar minētajiem grozījumiem likumdevējs paredzēja,

102ka par nesamērīgām un godīgai darījumu praksei neatbilstošām

103uzskatāmas tādas kredīta kopējās izmaksas patērētājam, kas

104pārsniedz 0,55 procentus dienā no kredīta summas no pirmās līdz

105septītajai kredīta izmantošanas dienai (ieskaitot), 0,25

106procentus dienā no kredīta summas no astotās līdz četrpadsmitajai

107kredīta izmantošanas dienai (ieskaitot) un 0,2 procentus dienā no

108kredīta summas, sākot ar piecpadsmito kredīta izmantošanas dienu.

109Savukārt līgumos, kuros paredzēts, ka kredīts atmaksājams pēc

110pieprasījuma vai kuros noteiktais kredīta izmantošanas termiņš

111pārsniedz 30 dienas, par neatbilstošām uzskatīja kredīta kopējās

112izmaksas patērētājam, kuras pārsniedza 0,25 procentus dienā no

113kredīta summas. Plānojot savu komercdarbību patērētāju

114kreditēšanas jomā, Pieteikumu iesniedzējas rēķinājušās ar to, ka,

115nosakot kredīta kopējās izmaksas patērētājam, tām ir jāpiemēro

116minētie ierobežojumi.

117Ar apstrīdēto normu likumdevējs ir paredzējis vienotu

118ierobežojumu kredīta kopējām izmaksām patērētājam neatkarīgi no

119kredīta līguma termiņa, nosakot, ka par nesamērīgām un godīgai

120darījumu praksei neatbilstošām uzskatāmas tādas kredīta kopējās

121izmaksas patērētājam, kas pārsniedz 0,07 procentus dienā no

122kredīta summas. Tātad salīdzinājumā ar iepriekš spēkā bijušo

123regulējumu likumdevējs ir samazinājis maksimāli pieļaujamo apmēru

124tiem maksājumiem, kurus kredīta devējs var pieprasīt no

125patērētāja saistībā ar kreditēšanas līgumu.

126Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka ar apstrīdēto normu

127pieļaujamās kredīta kopējās izmaksas patērētājam esot ievērojami

128samazinātas un tādējādi apdraudot Pieteikumu iesniedzēju spēju

129turpmāk sniegt patērētāju kreditēšanas pakalpojumus uz licences

130pamata. Proti, Pieteikumu iesniedzēju ienākumi, ko tās gūst no

131patērētāju maksājumiem saistībā ar kredītlīgumiem, vairs nespēšot

132nosegt tos izdevumus, kas kredīta devējam rodas saistībā ar

133kredīta izsniegšanu.

134Pieteikumu iesniedzējas ir norādījušas, ka, samazinot

135pieļaujamās kredīta kopējās izmaksas patērētājam, tiekot traucēta

136to komercdarbība, kas tiek veikta uz licences pamata. Satversmes

137tiesa secina, ka apstrīdētā norma ierobežo Pieteikumu iesniedzēju

138tiesības veikt komercdarbību uz licences pamata, jo paredz

139kredīta devējiem nelabvēlīgākus nosacījumus nekā iepriekš, ar

140kuriem Pieteikumu iesniedzējām turpmāk jārēķinās, plānojot savu

141komercdarbību patērētāju kreditēšanas jomā.

142Tātad apstrīdētā norma ierobežo

143Pieteikumu iesniedzējām Satversmes 105. panta pirmajā, otrajā un

144trešajā teikumā paredzētās tiesības.

1Noskaidrojot, vai tiesību uz īpašumu ierobežojums

2ir attaisnojams, Satversmes tiesai jāvērtē:

31) vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu;

42) vai ierobežojumam ir leģitīms mērķis;

53) vai ierobežojums ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi (sk.,

6piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā

7Nr. 2007-01-01 22. punktu).

1Lai izvērtētu, vai pamattiesību ierobežojums ir

2noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, jāpārbauda:

31) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos

4paredzēto kārtību;

52) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši

6normatīvo aktu prasībām;

73) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona

8varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un

9paredzēt tā piemērošanas sekas (sk., piemēram, Satversmes

10tiesas 2015. gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-34-01 14.

11punktu).

12Apstrīdētās normas redakcija bija iekļauta astoņu 12. Saeimas

13deputātu iesniegtajā likumprojektā Nr. 1290/Lp12 "Grozījumi

14Patērētāju tiesību aizsardzības likumā". Tā izskatīšanas

15gaitā Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās

16politikas komisija (turpmāk - Atbildīgā komisija) nolēma

17izstrādāt savu, alternatīvu likumprojektu Nr. 1305/Lp12

18"Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā"

19(turpmāk - likumprojekts Nr. 1305/Lp12), kurā tika iekļauta arī

20apstrīdētā norma. Likumprojekts Nr. 1305/Lp12 Saeimā izskatīts

21trijos lasījumos. Apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību

22ierobežojums ir noteikts ar Saeimā 2018. gada 4. oktobrī pieņemto

23likumu "Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības

24likumā", kas 2018. gada 16. oktobrī izsludināts oficiālajā

25izdevumā "Latvijas Vēstnesis", Nr. 2018/204.6.

2619.1. Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka apstrīdētās

27normas pieņemšanas process varbūt atbilst normatīvajos aktos

28noteiktajām formālajām prasībām, tomēr likumdevējs neesot

29ievērojis labas likumdošanas principu. Proti, pirms apstrīdētās

30normas pieņemšanas likumdevēja rīcībā neesot bijis pienācīgas

31analīzes un pamatojuma attiecībā uz izraudzīto procentu likmi, kā

32arī tās ietekmi uz tirgus dalībniekiem un patērētājiem. Tāpat

33apstrīdētās normas pieņemšanas procesā neesot ņemts vērā dažu

34nozares pārstāvju viedoklis par iespējamo tās neatbilstību

35Satversmes 105. pantam, kā arī neesot vērtētas iespējamās

36alternatīvas. Likumprojekta Nr. 1305/Lp12 anotācija neatbilstot

37Saeimas kārtības ruļļa 85. pantam. Proti, tajā neesot ietverts

38pamatojums tam, kādēļ likums ir vajadzīgs un kā tas var ietekmēt

39sabiedrības un tautsaimniecības attīstību, valsts budžetu un

40spēkā esošo tiesību normu sistēmu. Apstrīdētās normas kvalitāti

41esot ietekmējusi arī steiga, kādā tā tikusi pieņemta. Turklāt

42likumdevējs neesot apsvēris, vai par grozījumiem Patērētāju

43tiesību aizsardzības likumā, kuri ietvēra apstrīdēto normu,

44nebija saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību aktiem jāpaziņo

45Eiropas Komisijai.

4619.1.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdošanas

47procesam ne vien jāatbilst normatīvajos aktos noteiktajām

48formālajām prasībām, bet arī jāveicina personu uzticēšanās

49valstij un tiesībām (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 12.

50aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-17-01 21.3. punktu).

51Atbilstoši labas likumdošanas principam likumdevējam jāizvērtē

52likumprojektā paredzēto tiesību normu atbilstība augstāka

53juridiska spēka tiesību normām, tostarp Satversmei,

54starptautiskajām un Eiropas Savienības tiesību normām, un

55jāsaskaņo likumprojektā ietvertās un tiesību sistēmā jau

56pastāvošās tiesību normas atbilstoši racionāla likumdevēja

57principam. Tāpat paredzētais tiesiskais regulējums, ja tas

58nepieciešams, ir pienācīgi jāpamato ar izskaidrojošiem

59pētījumiem. Likumdevējam arī jāapsver nozaru speciālistu

60izteiktās riska prognozes un jāveic savlaicīgi riska novērtēšanas

61pasākumi (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma

62lietā Nr. 2018-11-01 18.1. punktu).

63No lietas materiāliem izriet, ka Atbildīgās komisijas sēdēs,

64kurās tika apspriesta apstrīdētā norma, ir piedalījušies

65ministriju pārstāvji, Saeimas Juridiskā biroja pārstāvji, kā arī

66nozares pārstāvji. Atbildīgās komisijas sēžu protokoli un

67audioieraksti liecina, ka apstrīdētās normas pieņemšanas procesā

68vairākkārt tika uzklausīti arī nozares pārstāvju iebildumi un

69ierosinājumi. Proti, savu viedokli par iecerēto regulējumu

70vairākās Atbildīgās komisijas sēdēs pauda Ekonomikas ministrija,

71Tirdzniecības un rūpniecības kamera, Komercbanku asociācija,

72Konkurences padome, Latvijas Banka, Patērētāju tiesību

73aizsardzības centrs, biedrība "Latvijas Alternatīvo finanšu

74pakalpojumu asociācija" un citas institūcijas. Tāpat

75viedokli pauda arī deputāti, kas iesnieguši priekšlikumus par

76apstrīdētās normas redakciju (sk. lietas materiālu 1. sēj.

7794.-158. lp.; 2. sēj. 1.-154. lp.; 3. sēj. 1.-21.

78lp.).

79Likumprojekts apspriests arī Darba grupā, kuras sagatavotais

80ziņojums "Priekšlikumi normatīvā regulējuma pilnveidošanai

81patērētāju kreditēšanas jomā" iesniegts Atbildīgajai

82komisijai. Tajā citstarp analizēts citu valstu regulējums, kas

83vērsts uz kredīta kopējo izmaksu patērētājam ierobežošanu, un

84secināts, ka Latvijā līdz apstrīdētās normas pieņemšanai

85noteiktās kredīta kopējās izmaksas patērētājam bija augstākās

86Baltijā un to maksimālās likmes samazināšana ir pamatota.

87Ziņojumā norādīti arī kritēriji, kas būtu jāņem vērā, nosakot

88attiecīgus ierobežojumus, kā arī likumdevēja uzmanība vērsta uz

89riskiem, ko var radīt pārmērīga likmes samazināšana (sk.

90lietas materiālu 2. sēj. 115.-127. lp.).

91Tādējādi Satversmes tiesa gūst apstiprinājumu tam, ka

92likumdevējs ir nodrošinājis ieinteresēto personu līdzdalību un

93viedokļu uzklausīšanu likumprojekta Nr. 1305/Lp12 izskatīšanas

94procesā. Tas, ka likumdevējs nav ņēmis vērā visus paustos

95iebildumus un sniegtos priekšlikumus, nevar būt par pamatu tam,

96lai atzītu, ka labas likumdošanas princips nav ievērots (sk.,

97piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 25. marta sprieduma lietā

98Nr. 2014-11-0103 18.1. punktu). Satversmes tiesa uzsver, ka

99labas likumdošanas princips negarantē konkrētu vienai personai

100vai personu grupai vēlamu rezultātu, tomēr tā ievērošana ikvienam

101dod pārliecību par to, ka attiecīgais jautājums ir demokrātiski

102apspriests, proti, dažādi viedokļi ir pausti un analizēti, un ka

103dažādu tiesību un likumīgo interešu sadursmes gadījumā labākais

104iespējamais līdzsvars ir meklēts, ievērojot Satversmē ietvertās

105vērtības un vispārējos tiesību principus (sal. sk. Satversmes

106tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 24.1.

107punktu). Tādējādi attiecībā uz ieinteresēto personu

108līdzdalību un viedokļu uzklausīšanu likumprojekta Nr. 1305/Lp12

109izskatīšanas procesā labas likumdošanas princips nav

110pārkāpts.

111Satversmes tiesa ir atzinusi, ka plaša priekšizpēte tiesību

112normas izstrādes un pieņemšanas laikā, citstarp konsultācijas ar

113zinātniekiem un nozares ekspertiem, var labvēlīgi ietekmēt

114tiesību normas kvalitāti (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 12.

115maija sprieduma lietā Nr. 2015-14-0103 21. punktu). Vērtējot

116pamatojumu apstrīdētās normas pieņemšanas nepieciešamībai,

117Satversmes tiesa secina: apstrīdētās normas izstrādes process

118kopumā liecina par to, ka likumdevējs ir apzinājis konkrēto

119situāciju patērētāju kreditēšanas jomā un citu valstu praksi, kā

120arī vērtējis dažādas iespējas ierobežot kredīta kopējās izmaksas

121patērētājam. Tādējādi arī šajā aspektā labas likumdošanas

122princips ir ievērots.

12319.1.2. Likumprojekta Nr. 1305/Lp12 anotācijā norādīts,

124kādēļ likums ir vajadzīgs, kāda var būt likuma ietekme uz

125sabiedrības un tautsaimniecības attīstību, valsts budžetu un

126spēkā esošo tiesību normu sistēmu, kādām Latvijas

127starptautiskajām saistībām likumprojekts atbilst, kādas

128konsultācijas notikušas, to sagatavojot, un kā tiks nodrošināta

129likuma izpilde (sk. likumprojekta Nr. 1305/Lp12

130anotāciju).

131Likumprojekta anotācija ir viens no avotiem, kas sniedz

132informāciju par tiesību akta nepieciešamību, piemērošanu un

133ietekmi uz dažādām jomām. Tai ir informatīva nozīme - tā

134iepazīstina ar likumprojekta iesniedzēja motivāciju. Anotācijā

135ietvertais pamatojums ļauj sabiedrībai gūt priekšstatu par tiem

136apsvērumiem, kas bijuši par pamatu tiesību normas pieņemšanai, un

137sekmē tādas pārliecības veidošanos sabiedrībā, ka tiesību normu

138pieņemšanas gaitā nepieciešamība ierobežot Satversmē garantētās

139pamattiesības ir rūpīgi izsvērta. Pieteikumu iesniedzēju

140apsvērumi par anotācijas neatbilstību Saeimas kārtības ruļļa

141prasībām ir saistīti ar, viņuprāt, nepietiekamo pamatojumu

142apstrīdētās normas pieņemšanas nepieciešamībai. Tomēr anotācijā

143ietvertā pamatojuma detalizācijas apjoms pats par sevi nevar būt

144kritērijs labas likumdošanas principa pārkāpuma

145konstatācijai.

14619.1.3. Pēc lietas nodošanas izskatīšanai sabiedrība ar

147ierobežotu atbildību "ONDO" iesniegusi Satversmes

148tiesai viedokli par lietas materiāliem, kurā papildus norāda, ka

149likumdevējs nav apsvēris, vai par attiecīgo likumprojektu, kas

150ietvēra apstrīdēto normu, nebija jāpaziņo Eiropas Komisijai

151atbilstoši Eiropas Parlamenta un Padomes 2015. gada 9. septembra

152direktīvas 2015/1535, ar ko nosaka informācijas sniegšanas

153kārtību tehnisko noteikumu un informācijas sabiedrības

154pakalpojumu noteikumu jomā (turpmāk - Direktīva) prasībām.

155Direktīva uzliek valsts iestādēm pienākumu informēt Eiropas

156Komisiju par jebkuru tehnisko noteikumu projektu pieņemšanu par

157produktiem un informācijas sabiedrības pakalpojumiem, pirms šie

158noteikumi tiek iekļauti valsts tiesību aktos. Direktīvas mērķis

159ir nodrošināt to, ka dalībvalstis ir informētas par jebkuras

160citas dalībvalsts plānotajiem tehniskajiem noteikumiem (sk.

161Direktīvas sesto apsvērumu).

162Saskaņā ar Direktīvas 1. panta "b" apakšpunktu

163Direktīvu piemēro tikai tādiem pakalpojumiem, ko parasti sniedz

164par atlīdzību no attāluma, ar elektroniskiem līdzekļiem un pēc

165pakalpojumu saņēmēja individuāla pieprasījuma. Savukārt

166"tehniskie noteikumi" Direktīvas izpratnē ir noteikumi

167par pakalpojumiem, ietverot attiecīgus administratīvus

168noteikumus, kuru ievērošana ir obligāta, de jure vai de

169facto, tirdzniecības, pakalpojumu sniegšanas, pakalpojumu

170sniedzēja izveidošanas vai izmantošanas gadījumā kādā dalībvalstī

171vai lielā tās daļā, kā arī dalībvalstu normatīvie un

172administratīvie akti, izņemot Direktīvas 7. pantā minētos, kas

173aizliedz pakalpojumu sniegšanu vai izmantošanu vai arī aizliedz

174veikt uzņēmējdarbību kā pakalpojumu sniedzējam. No Direktīvas

175izriet, ka dalībvalstij ir pienākums informēt Eiropas Komisiju,

176ja konkrēts regulējums atbilstoši Direktīvā ietvertajiem

177kritērijiem ir atzīstams par "tehnisko noteikumu

178projektu".

179Latvija, tāpat kā Somija, Lietuva un Igaunija, pieņemot

180apstrīdētajai normai līdzīgu regulējumu, ar kuru noteikti

181ierobežojumi patērētāju kreditēšanas līguma izmaksām, par to nav

182informējusi Eiropas Komisiju (sk.: Eiropas Savienības

183dalībvalstu paziņoto tehnisko noteikumu informācijas sistēmas

184datu bāze, Pieejama: ec.europa.eu). Direktīvas 1.

185panta 4. punktā ir noteikts, ka tā neattiecas uz noteikumiem,

186kuri skar jautājumus, kas ietverti Eiropas Savienības tiesību

187aktos finanšu pakalpojumu jomā un uzskaitīti Direktīvas II

188pielikumā, turklāt norādīts, ka šis saraksts nav izsmeļošs. Tie

189ir, piemēram, kapitālieguldījumu pakalpojumi, apdrošināšanas un

190pārapdrošināšanas operācijas, banku pakalpojumi, darbības, kas

191saistītas ar pensiju fondiem, pakalpojumi, kas saistīti ar

192darījumiem nākotnē vai iespējām. Eiropas Parlamenta un Padomes

1932006. gada 12. decembra direktīvā 2006/123/EK par pakalpojumiem

194iekšējā tirgū norādīts, ka finanšu pakalpojums ir arī kreditēšana

195(sk. šīs direktīvas 18. apsvērumu).

19619.1.4. Lietas dalībnieki nav izteikuši iebildumus

197sakarā ar apstrīdētās normas izsludināšanas kārtību, un arī

198Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka apstrīdētā norma ir

199izsludināta Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā

200kārtībā, kā arī ir pieejama atbilstoši normatīvo aktu

201prasībām.

20219.2. SIA "ExpressCredit" norāda, ka

203apstrīdētā norma nav pietiekami skaidri formulēta, jo neesot

204noteikta metodika, pēc kādas aprēķināmas kredīta kopējās izmaksas

205dienā. Likumdevējs neesot ņēmis vērā, ka pastāv vairāki kredīta

206atmaksas veidi. Tie ietekmējot kredīta kopējo izmaksu dienā

207aprēķināšanu. Tiem kredītiem, kuru atmaksai tiek izmantota

208anuitātes metode, korekti aprēķināt kredīta kopējās izmaksas

209dienā neesot iespējams. Arī Patērētāju tiesību aizsardzības

210centrs ir vērsis Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka

211normatīvajos aktos nav noteikts, kā aprēķināmas kredīta kopējās

212izmaksas dienā. Lai tās aprēķinātu, kredīta kopējās izmaksas, kas

213tiekot rēķinātas un norādītas līgumos visam kreditēšanas līguma

214termiņam, būtu jādala ar kreditēšanas līguma termiņā ietilpstošo

215dienu skaitu. Tomēr šādā gadījumā rodoties tāda situācija, ka

216tiem kredītiem, kuri izsniegti uz īsāku termiņu, pieļaujamā

217maksimālā gada procentu likme ir zemāka nekā tiem, kuri izsniegti

218uz ilgāku laiku (sk. lietas materiālu 3. sēj. 81.-85.

219lp.).

220Satversmes tiesa jau atzinusi, ka likumdevēja pieņemtajām

221tiesību normām ir jābūt paredzamām un skaidrām, kā arī pietiekami

222stabilām, lai persona varētu pieņemt ne tikai īstermiņa lēmumus,

223bet arī ilgtermiņā plānot savu nākotni (sk., piemēram,

224Satversmes tiesas 2004. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr.

2252004‑03‑01 9.2. punktu). Par būtisku kritēriju, kas apliecina

226to, ka tiesību norma ir formulēta skaidri, Satversmes tiesa ir

227atzinusi tās seku paredzamību, proti, normai jābūt formulētai tā,

228lai ļautu personai skaidri paredzēt tās piemērošanas jomu un

229nozīmi. Vēl viens aspekts, kas jāņem vērā, izvērtējot, vai

230tiesību norma ir pietiekami skaidra, ir tas, cik lielas pūles un

231cik daudz laika tiesību normas adresātam jāvelta tam, lai viņš

232spētu apzināties savas no jaunā regulējuma izrietošās tiesības un

233pienākumus (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 30.

234marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 15.2. punktu un 2017. gada

23519. oktobra sprieduma lietā Nr. 2016-14-01 25.3. punktu).

23619.2.1. Patērētāju tiesību aizsardzības likumā ir

237skaidrots gan tas, kas šā likuma izpratnē ir uzskatāms par

238patērētāja kreditēšanas līgumu, gan tas, kuras personas drīkst

239sniegt kreditēšanas pakalpojumu patērētājam, ir norādīts arī

240likuma mērķis un piemērošanas joma. Šā likuma 1. panta 9. punktā

241noteikts, tieši kādi maksājumi veido kredīta kopējās izmaksas

242patērētājam. No apstrīdētās normas skaidri izriet likumdevēja

243nolūks ierobežot kredīta kopējās izmaksas patērētājam līdz 0,07

244procentiem dienā no kredīta summas. Tas attiecas uz visiem

245patērētāja kreditēšanas līgumiem, izņemot tādus, kurus noslēdzot

246kredīta devēja glabāšanā kā nodrošinājums nododama kāda lieta un

247saskaņā ar kuriem patērētāja atbildība ir ierobežota tikai ar

248ieķīlāto lietu.

249Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Saeima, īstenojot

250likumdošanas tiesības, bauda rīcības brīvību, ciktāl netiek

251pārkāpti vispārējie tiesību principi un citas Satversmes normas

252(sal. sk. Satversmes tiesas 2017. gada 19. oktobra

253sprieduma lietā Nr. 2016-14-01 25.2. punktu). Tas attiecas

254arī uz jautājumiem, kas saistīti ar likumdošanas tehniku (sk.

255Satversmes tiesas 2010. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr.

2562010-02-01 9.4.2. punktu un 2011. gada 20. maija sprieduma lietā

257Nr. 2010‑70‑01 16.1. punktu). Tā kā tiesību norma pēc savas

258juridiskās dabas ir abstrakts uzvedības priekšraksts, no

259Satversmē ietvertajām tiesību normas kvalitātes prasībām neizriet

260tas, ka ikvienai tiesību normai vajadzētu būt formulētai kā

261absolūti precīzai instrukcijai. Likumdevējs ir tiesīgs formulēt

262dažādas detalizācijas pakāpes tiesību normas, veidojot gan

263vispārīgu, gan speciālu regulējumu.

264Likumdevējs apstrīdētajā normā ir ietvēris vispārīgu principu,

265kas jāievēro, nosakot kredīta kopējās izmaksas patērētājam, un

266kas ir skaidrs tipiskos gadījumos. Tas, ka atsevišķos gadījumos,

267kad saistībā ar kredīta atmaksas veidu, aprēķinot kredīta kopējās

268izmaksas dienā, ir jāveic papildu darbības, pats par sevi

269nenozīmē, ka apstrīdētā norma būtu neskaidra.

27019.2.2. No apstrīdētās normas nepārprotami izriet, ka

271kredīta kopējās izmaksas patērētājam nedrīkst pārsniegt 0,07

272procentus dienā no kredīta summas. Vai kredīta kopējās izmaksas

273patērētājam atbilst šim maksimāli pieļaujamam apmēram, tas katrā

274konkrētajā gadījumā visupirms ir jāpārbauda kredīta devējam.

275Biedrība "Latvijas alternatīvo finanšu pakalpojumu

276asociācija" norāda, ka apstrīdētā norma un tās piemērošanas

277nianses nozares profesionāļiem ir pietiekami skaidras (sk.

278lietas materiālu 3. sēj. 93. lp.).

279Lai pareizi piemērotu apstrīdēto normu un aprēķinātu maksimāli

280pieļaujamās kredīta kopējās izmaksas patērētājam dienā, personai

281var būt nepieciešamas zināšanas finanšu jomā. Taču tiesību norma

282var būt pietiekami skaidra un paredzama arī tad, ja personai šīs

283normas tvēruma noskaidrošanai nepieciešama atbilstoša palīdzība

284(sk. Satversmes tiesas 2019. gada 21. februāra sprieduma lietā

285Nr. 2018-10-0103 18.1. punktu). Tātad, ja persona pati

286nespēj noskaidrot apstrīdētajā normā ietvertā regulējuma saturu,

287tā var to noskaidrot ar attiecīgās jomas ekspertu un juristu

288palīdzību. Turklāt atbilstoši Ministru kabineta 2016. gada 25.

289oktobra noteikumu Nr. 691 "Noteikumi par patērētāja

290kreditēšanu" 20. un 21. punktam patērētāju kreditēšanas joma

291pati par sevi paredz kredīta devēja pienākumu saprotamā un

292vienkāršā veidā izskaidrot patērētājam piedāvātā pakalpojuma

293būtību, lai tas spētu pieņemt uz patiesu un pilnīgu informāciju

294balstītu lēmumu par līguma slēgšanu.

29519.2.3. Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētā norma ir

296pietiekami skaidri formulēta, lai persona varētu izprast no tās

297izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tās

298piemērošanas sekas. Savukārt tas, ka, piemērojot apstrīdēto normu

299kredītiem, kas izsniegti uz ilgāku laiku, pieļaujamā maksimālā

300gada procentu likme ir augstāka nekā īstermiņa aizdevumiem, pats

301par sevi nenozīmē, ka apstrīdētā norma būtu neskaidra. Šis

302apstāklis ņemams vērā, izvērtējot to, vai apstrīdētajā normā

303ietvertais pamattiesību ierobežojums atbilst Satversmei pēc

304būtības.

305Ievērojot iepriekš minēto, Satversmes tiesa secina, ka

306apstrīdētā norma ir pieņemta, ievērojot normatīvajos aktos

307paredzēto kārtību, un tās pieņemšanas process atbilst arī labas

308likumdošanas principam.

309Tādējādi no apstrīdētās normas

310izrietošais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.

1Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

2apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

3ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

4labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22.

5decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu).

6Ja ir noteikts tiesību ierobežojums, tad pienākums uzrādīt un

7pamatot šāda ierobežojuma leģitīmo mērķi Satversmes tiesas

8procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu,

9konkrētajā gadījumā - Saeimai (sk., piemēram, Satversmes

10tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 12.

11punktu un 2014. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2014-05-01

1218. punktu).

13Saeima norāda, ka apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma

14mērķis ir novērst tādu praksi, ka patērētājam, īpaši sociāli

15mazāk aizsargātai personai, kas nonākusi finansiālās grūtībās,

16izsniegtā aizdevuma izmaksas ir tik nesamērīgi augstas, ka varētu

17tikt uzskatītas par neatbilstošām godīgai komercpraksei vai pat

18pielīdzinātas augļošanai. Turklāt apstrīdētā norma netieši

19veicinot atbildīgu aizņemšanos, jo samazinot personas iespējas

20ātri un neapdomīgi uzņemties parādsaistības, kuras tā patiesībā

21nevar atļauties. Tātad pamattiesību ierobežojuma leģitīmais

22mērķis esot Satversmes 116. pantā noteiktā citu cilvēku -

23patērētāju - tiesību aizsardzība.

2420.1. No likumprojekta Nr. 1305/Lp12 anotācijas izriet,

25ka apstrīdētā norma pieņemta tāpēc, ka iepriekš veiktie dažādie

26pasākumi, kuru mērķis bija ierobežot kredīta kopējās izmaksas

27patērētājam, tomēr nav bijuši pietiekami efektīvi. Proti, pēc

28Patērētāju tiesību aizsardzības centra datiem par 2017. gadu,

29atsevišķās kreditēšanas jomās (distances kredīti, hipotekārie

30kredīti) kavēto kredītu apjoms joprojām ir augsts (virs 20

31procentiem no kredītu portfeļa) un ar katru gadu pieaug

32pagarināto distances kredītu skaits (2016. gadā - 61 procents,

33bet 2017. gadā - 64 procenti). Likumprojekta mērķis ir nodrošināt

34to, lai kredīta kopējās izmaksas patērētājam būtu samērīgas

35(sk. likumprojekta Nr. 1305/Lp12 anotāciju).

36Izskatot likumprojektu Nr. 1290/Lp12 "Grozījumi

37Patērētāju tiesību aizsardzības likumā", kas vēlāk tika

38iekļauts likumprojektā Nr. 1305/Lp12, Atbildīgās komisijas 2018.

39gada 19. jūnija sēdē, Ekonomikas ministrijas pārstāvis D.

40Brūklītis raksturoja situāciju patērētāju kreditēšanas tirgū un

41atzina, ka ar katru gadu nebanku kreditēšanas jomā izsniegto

42kredītu skaits ir pieaudzis, distances kredītiem joprojām ir

43augsts kavēto maksājumu apjoms, turklāt ir izteikta vispārēja

44tendence pagarināt kredīta atdošanas termiņu, proti, aizņemties,

45neizvērtējot iespēju kredītu atmaksāt laikā (sk. Saeimas

46Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas

47komisijas 2018. gada 19. jūnija sēdes audioierakstu lietas

48materiālu 5. sēj.). Arī Patērētāju tiesību aizsardzības

49centra 2019. gada pārskatā par nebanku patērētāju kreditēšanas

50tirgus darbību 2018. gadā norādīts, ka līdz 2018. gada 31.

51decembrim 45 procentiem distances kredītu atmaksas termiņi tika

52pagarināti trīs un vairākas reizes (sk.: Patērētāju tiesību

53aizsardzības centrs. Pārskats par nebanku patērētāju kreditēšanas

54tirgus darbību 2018. gadā, 2019, 22. lp.). Ekonomiskās

55sadarbības un attīstības organizācijas 2019. gada ziņojumā par

56īstermiņa kredītiem patērētājam norādīts, ka Latvijā tikai 65

57procenti no visiem īstermiņa aizdevumiem tiek atmaksāti laikā

58(sk: OECD (2019). Short-term consumer credit: provision,

59regulatory coverage and policy responses, p. 27).

60Minētie dati liecina, ka tā tiesiskā regulējuma ietvaros, kas

61bija spēkā pirms apstrīdētās normas pieņemšanas, daudziem

62patērētājiem bijušas grūtības ar izsniegtā aizdevuma atmaksāšanu

63noteiktajā termiņā.

6420.2. Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 2. pantā

65ir noteikts šā likuma mērķis - nodrošināt patērētājiem iespēju

66īstenot un aizsargāt savas likumīgās tiesības, kā arī aizsargāt

67patērētāju kolektīvās intereses.

68Satversmes tiesa jau atzinusi, ka patērētājs ir īpašs tiesisko

69attiecību subjekts, kurš bauda speciālu aizsardzību. Turpretī

70kredīta devējs ir tāds tiesisko attiecību dalībnieks, kas

71mantiskā ziņā ir nesalīdzināmi spēcīgāks par patērētāju.

72Patērētāju aizsardzības tiesību būtībai un mērķim atbilst kredīta

73devēja mantisko interešu ierobežošana ar mērķi aizsargāt

74patērētāja kā vājākā tirgus dalībnieka tiesības un intereses

75(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 8. aprīļa sprieduma lietā

76Nr. 2010‑49‑03 12.3. punktu).

77Patērētāju tiesību aizsardzības nozīme ir atzīta arī Eiropas

78Savienības tiesībās. Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 38.

79pantā ir noteikts, ka Eiropas Savienības politika nodrošina

80augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni. Kā norāda

81pieaicinātā persona Z. Dāvida, šāda īpaša aizsardzība ir noteikta

82vienīgi patērētāju tiesību un vides tiesību jomā. Tas esot

83saistīts ar šo jomu sensitīvo dabu, sabiedrisko nozīmīgumu un

84nepietiekamo aizsardzību brīvā tirgus regulējuma apstākļos.

85Turklāt mūsdienu modernajā "kredītu sabiedrībā"

86patērētāju - īpaši to patērētāju, kuru ienākumi ir nelieli, -

87tiesību aizsardzības nozīme tikai pieaugot (sk. lietas

88materiālu 5. sēj. 36.-37. lp.). Arī juridiskajā literatūrā

89norādīts, ka dažādu veidu preču un pakalpojumu pārpilnības

90apstākļos nepieciešamība nodrošināt patērētāju tiesību

91aizsardzību ir pieaugusi. Tiek norādīts arī uz atsevišķām

92patērētāju grupām, kurām ekonomisko, sociālo vai citu apstākļu

93dēļ varētu būt nepieciešama īpaša aizsardzība (sk.: Benöhr I.

94EU Consumer Law and Human Rights. Oxford: Oxford University,

952013, p. 78).

9620.3. Īstermiņa aizdevumi, ja tie ir pienācīgi regulēti

97un tos izmanto zinoši un informēti patērētāji, var efektīvi

98apmierināt noteiktas patērētāju vajadzības. Tomēr īstermiņa

99aizdevumi, īpaši augstu izmaksu patēriņa aizdevumi savas

100specifikas dēļ var radīt patērētājam arī papildu riskus, tostarp

101novest viņu pie vairākkārtēju aizņēmumu cikla un lielākām

102izmaksām nekā citu finanšu produktu izvēles gadījumā. Šie riski

103īpaši attiecas uz tiem patērētājiem, kuru ienākumi ir zemi vai

104nepastāvīgi un kuru finanšu pratība arī ir zema, uz jauniem vai -

105tieši pretēji - vecāka gadagājuma cilvēkiem (sk: OECD (2019).

106Short-term consumer credit: provision, regulatory coverage and

107policy responses, pp. 6, 26-27, 30).

108Patērētāju tiesību aizsardzības centra rīkotās iedzīvotāju

109aptaujas rezultāti atklāj, ka biežāk no nebanku kredītu devējiem

110aizņemas cilvēki ar zemiem ienākumiem (sk.: Patērētāju tiesību

111aizsardzības centrs. Latvijas iedzīvotāju viedoklis par finanšu

112uzkrājumiem, kā arī banku un nebanku kredītu devējiem, 2019, 12.

113lp.). Saskaņā ar Latvijas Universitātes veikto pētījumu 39

114procentiem aptaujāto ir bijušas grūtības atmaksāt saņemto

115aizdevumu, bet 25 procentiem šādas grūtības bijušas vairākkārt.

116Tipiskākais šādu problēmu risināšanas veids ir kredīta atdošanas

117termiņa pagarināšana, turklāt nereti pat vairākas reizes (sk.:

118Ansonska E., Austers I., Bērziņš G., Priede J. The Use of

119Distance Payday Loans in Latvia. Psychological Aspects of

120Consumer Behaviour. Riga: University of Latvia, 2017, pp. 39,

12141-42). Savukārt Finanšu un kapitāla tirgus komisijas 2018.

122gada pētījumā secināts: lai arī Latvijas iedzīvotāju finanšu

123pratība ir augusi, tomēr joprojām daļai iedzīvotāju kredīti ir

124vēl lielāks slogs nekā iepriekš, un šādās situācijās tiek

125izmantoti dārgi īstermiņa risinājumi (sk.: Finanšu pratības

126indekss. Pieejams: www.klientuskola.lv).

127Apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma mērķis

128ir, ņemot vērā esošo ekonomisko situāciju valstī, aizsargāt

129patērētāju tiesības, nosakot, kādas kredīta kopējās izmaksas ir

130uzskatāmas par nesamērīgām un godīgai darījumu praksei

131neatbilstošām. Šāds regulējums ir vērsts uz to, lai nodrošinātu,

132ka kredīta devēja izsniegtā aizdevuma izmaksas ir tādas, ka

133patērētājs, īpaši persona ar nelieliem ienākumiem, var atmaksāt

134aizdevumu. Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertais ierobežojums ir

135viens no līdzekļiem, kas izmantojami, lai aizsargātu citu

136cilvēku, proti, patērētāju, tiesības un likumīgās intereses.

137Latvijas mājsaimniecību stabilitāte, labklājība un finansiālā

138ilgtspēja ir nozīmīga visai valsts ekonomikai. Tātad ierobežojums

139kalpo arī tādam mērķim kā sabiedrības labklājības

140aizsardzība.

141Līdz ar to apstrīdētajā normā

142ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmie mērķi ir šādi - citu

143cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība.

1Konstatējot pamattiesību ierobežojuma leģitīmo

2mērķi, nepieciešams izvērtēt šā ierobežojuma atbilstību

3samērīguma principam un tādējādi noskaidrot:

41) vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā

5mērķa sasniegšanai, tas ir, vai ar apstrīdēto normu var sasniegt

6ierobežojuma leģitīmo mērķi;

72) vai šāda rīcība ir nepieciešama, tas ir, vai mērķi nevar

8sasniegt ar citiem, personas tiesības mazāk ierobežojošiem

9līdzekļiem;

103) vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša, tas ir, vai labums,

11ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām nodarīto

12kaitējumu.

13Ja tiek atzīts, ka tiesību normā noteiktais ierobežojums

14neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad ierobežojums

15neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesisks (sk.,

16piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 6. jūnija sprieduma lietā

17Nr. 2017-21-01 17. punktu).

1Izvērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir

2piemēroti leģitīmo mērķu sasniegšanai, Satversmes tiesa pārbauda,

3vai ar izraudzītajiem līdzekļiem var sasniegt leģitīmos mērķus.

4Tādējādi Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai ar apstrīdēto

5normu, proti, samazinot pieļaujamās kredīta kopējās izmaksas

6patērētājam dienā, var tikt aizsargātas patērētāju tiesības un

7visas sabiedrības labklājība.

8Apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums

9nodrošina to, ka kredīta kopējās izmaksas patērētājam nepārsniegs

100,07 procentus dienā no kredīta summas. Satversmes tiesa uzskata,

11ka kredīta kopējo izmaksu ierobežošana ir viens no veidiem, kā

12patērētājs var tikt pasargāts no nesamērīgi augstiem maksājumiem

13par kredītu.

14Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka apstrīdētā norma tikai

15šķietami esot piemērota pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu

16sasniegšanai. Piemērojot šo normu, iznākot tā, ka uz ilgāku laiku

17izsniegtiem kredītiem pieļaujamā maksimālā gada procentu likme ir

18augstāka nekā īstermiņa aizdevumiem. Apstrīdētās normas

19piemērošanas rezultāts būšot tāds, ka aizdevumi ar īsiem atmaksas

20termiņiem patērētājiem vairs nebūs pieejami, jo kredītu devējiem

21vairs nebūs ekonomiski izdevīgi šādus aizdevumus izsniegt.

22Tādējādi persona būšot spiesta aizņemties lielākas aizdevuma

23summas uz ilgāku laiku un attiecīgi tikai palielināšoties ar

24kreditēšanas līguma noslēgšanu saistītās izmaksas patērētājam, kā

25arī paplašināšoties nelegālā kreditēšana. Arī pieaicinātā persona

26biedrība "Latvijas Alternatīvo finanšu pakalpojumu

27asociācija", atsaucoties uz dažādiem pētījumiem, norāda, ka

28īstermiņa aizdevumu nepieejamība var nodarīt patērētājam lielāku

29kaitējumu nekā to pieejamība (sk. lietas materiālu 3. sēj.

3088.-92. lp.).

31Savukārt Saeima atbildes rakstā norāda, ka ikdienas vajadzību

32apmierināšana ar īstermiņa aizdevumu palīdzību var novest pie

33vairākkārtēju aizņēmumu cikla, kas ilgtermiņā tikai palielina

34personas parādsaistības un negatīvi ietekmē personu, tās psihisko

35un fizisko veselību. Tādējādi tas, ka apstrīdētās normas

36piemērošanas dēļ varētu samazināties īstermiņa aizdevumu

37piedāvājums, atbilstot patērētāju interesēm. Patērētāju uzvedības

38ietekmēšana, samazinot noteiktas preces vai pakalpojuma

39pieejamību tirgū, esot piemērots līdzeklis patērētāju tiesību

40aizsardzībai. Pieaicinātās personas - Latvijas Banka un J. Grasis

41- neprognozē, ka apstrīdētā norma varētu būtiski pasliktināt

42kredītresursu pieejamību tautsaimniecībā vai negatīvi ietekmēt

43patērētājus (sk. lietas materiālu 3. sēj. 40.-41. lp. un 5.

44sēj. 65. lp.).

45Biedrība "Latvijas Alternatīvo finanšu pakalpojumu

46asociācija" norādījusi uz vairākiem pētījumiem, kas, pēc tās

47ieskata un citu valstu pieredzes, liecinot par apstrīdētās normas

48negatīvu ietekmi uz patērētāju. Proti, apstrīdētās normas

49piemērošanas rezultātā, samazinoties īstermiņa aizdevumu

50piedāvājumam tirgū, patērētājs būšot spiests aizņemties lielākas

51summas uz ilgāku laiku un tādējādi tikai palielināšoties ar

52aizdevuma saņemšanu saistītās izmaksas, turklāt varot

53paplašināties nelegālā kreditēšana (sk. lietas materiālu 3.

54sēj. 88.-92. lp.). Tomēr, kā norādīts Ekonomiskās sadarbības

55un attīstības organizācijas pētījumā, tādos gadījumos, kad

56īstermiņa aizdevumu pieejamība ir ierobežota, patērētāji,

57iespējams, nevis izvēlas citu veidu aizdevumus ar garākiem

58atmaksas termiņiem, bet gan aizņemas, piemēram, no saviem

59draugiem vai ģimenes locekļiem. Turklāt šajā pētījumā netika gūts

60apstiprinājums tam, ka patērētāji īstermiņa aizdevuma

61nepieejamības gadījumā vēršas pie nelegāliem aizdevējiem

62(sk.: OECD (2019). Short-term consumer credit:

63provision, regulatory coverage and policy responses, pp.

6438-39).

65Jautājumā par nepieciešamību ierobežot kredīta kopējās

66izmaksas patērētājam Eiropas Savienības normatīvajos aktos īpašs

67regulējums nav noteikts. Arī pieaicinātās personas Z. Dāvida un

1Izvērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir

2nepieciešami leģitīmo mērķu sasniegšanai, Satversmes tiesa

3pārbauda, vai leģitīmos mērķus nav iespējams sasniegt ar citiem,

4indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu

5tikpat iedarbīgi.

6Satversmes tiesa jau atzinusi, ka saudzējošāks līdzeklis ir

7nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var

8sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk.,

9piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā

10Nr. 2010-01-01 14. punktu). Tiesas kompetencē ir pārbaudīt

11to, vai nepastāv alternatīvi līdzekļi, kas personu pamattiesības

12aizskartu mazāk (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada

1324. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19. punktu).

1423.1. Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka alternatīvs

15līdzeklis ir tāds regulējums, ar kuru tiktu nodrošināta pienācīga

16patērētāju kredītspējas izvērtēšana pirms līguma noslēgšanas.

17Turklāt jau šobrīd esot izveidota un pastāvot kreditēšanas

18pakalpojumu sniedzēju darbības uzraudzības sistēma, ko īstenojot

19Patērētāju tiesību aizsardzības centrs.

20Turpretim Saeima norāda, ka ar šo Pieteikumu iesniedzēju

21norādīto līdzekli pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi nevar

22sasniegt tādā pašā kvalitātē. Jau šobrīd normatīvajos aktos esot

23noteikts kredīta devēju pienākums pārbaudīt patērētāja

24kredītspēju, taču šis pasākums neesot pietiekami efektīvi

25nodrošinājis patērētāju tiesību aizsardzību.

26Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 23. aprīļa direktīvas

272008/48/EK par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ direktīvu

2887/102/EEK 8. pantā ir noteikts dalībvalstu pienākums nodrošināt

29to, ka kreditors pirms kredītlīguma noslēgšanas novērtē

30patērētāja kredītspēju. Latvija šajā direktīvā ietvertās prasības

31ieviesusi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, vairākās tā

32normās paredzot kredīta devēja pienākumu pirms patērētāja

33kreditēšanas līguma noslēgšanas izvērtēt patērētāja spēju

34atmaksāt kredītu (sk. Patērētāju tiesību aizsardzības likuma

358. panta 4.1, 4.2, 4.7 daļu un

36piektās daļas 2. punktu). Šādas novērtēšanas mērķis ir

37nodrošināt to, ka ar patērētāju tiek slēgti tikai tādi

38kreditēšanas līgumi, kuros paredzētās saistības patērētājs,

39visticamāk, spētu izpildīt. Tomēr Patērētāju tiesību aizsardzības

40centra veikto pārbaužu rezultāti liecina, ka patērētāja spēja

41atmaksāt kredītu ne vienmēr tiek pienācīgi novērtēta. Proti,

422017. un 2018. gadā, veicot uzraudzības darbības, lai pārbaudītu,

43kā kredīta devēji nodrošina patērētāju maksātspējas izvērtēšanu

44pirms lēmuma pieņemšanas par aizdevuma piešķiršanu, tika

45konstatēts, ka 55 gadījumos no 152 gadījumiem patērētājam ir

46izsniegts tāds aizdevums, kuru viņš no saviem ienākumiem,

47visticamāk, nespēs atmaksāt (sk.: Patērētāju tiesību

48aizsardzības centra veiktajā finanšu pakalpojumu uzraudzības

49projektā konstatētais. Pieejams: http://www.ptac.gov.lv).

50Pārbaudes veiktas pie 16 kredīta devējiem, kuru kredītportfelī

51bija liels kavēto maksājumu īpatsvars, un tās apliecina, ka

52patērētāja kredītspējas izvērtēšana ne visos gadījumos tiek

53veikta pienācīgi. To Atbildīgās komisijas 2018. gada 19. jūnija

54sēdē atzina arī Ekonomikas ministrijas pārstāvis D. Brūklītis

55(sk. Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās

56politikas komisijas 2018. gada 19. jūnija sēdes audioierakstu

57lietas materiālu 5. sēj.).

58Pieteikumos minētie apsvērumi par nepieciešamību pilnveidot

59patērētāju kredītspējas izvērtēšanas procesu tiek saistīti ar

60iespējām uzlabot spēkā esošā normatīvā regulējuma piemērošanu.

61Tomēr Satversmes tiesa ir atzinusi, ka iespējamā tiesību normu

62piemērošanas uzlabošana nav vērtējama kā alternatīvs leģitīmā

63mērķa sasniegšanas līdzeklis (sk. Satversmes tiesas 2015. gada

6421. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 27.1.

65punktu).

6623.2. Par vēl vienu saudzējošāku līdzekli, pēc

67Pieteikumu iesniedzēju ieskata, varētu atzīt tādu procentu likmes

68ierobežojumu kredīta kopējām izmaksām dienā, kas nodrošinātu

69patērētāju tiesību aizsardzību, bet mazāk ierobežotu Pieteikumu

70iesniedzēju tiesības veikt komercdarbību. Pieteikumu iesniedzēju

71pamattiesības mazāk ierobežojošu risinājumu Atbildīgās komisijas

72sēdē esot piedāvājusi Latvijas Banka, tomēr likumdevējs to bez

73jebkāda pamatojuma noraidījis. Alternatīva varētu būt arī tāds

74tiesiskais regulējums, kas bija spēkā pirms apstrīdētās normas

75vai kas par gada procentu likmes ierobežojumu noteiktu 60

76procentus gadā no aizdevuma summas. Tāpat esot iespējams noteikt,

77ka kredīta kopējās izmaksas patērētājam nedrīkst pārsniegt 0,1

78procentu dienā no kredīta summas.

79Saeimas kārtības rullis ievērojamu likumprojekta sagatavošanas

80darba daļu pirms tā izskatīšanas Saeimas sēdēs uztic Saeimas

81komisijām, un tieši atbildīgā komisija nodrošina to, ka

82likumprojekts izskatīšanai Saeimas sēdē tiek sagatavots

83pilnvērtīgi (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra

84sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 18. punktu).

85No lietas materiāliem izriet, ka apstrīdētās normas redakcijai

86alternatīvi priekšlikumi ir apspriesti Atbildīgās komisijas 2018.

87gada 18. un 25. septembra sēdēs. No minēto sēžu protokoliem un

88audioierakstiem izriet, ka deputāti bija iesnieguši vairākus

89priekšlikumus noteikt citādu procentu likmi kredīta kopējām

90izmaksām dienā. Tāpat, pamatojoties uz Latvijas Bankas un Darba

91grupas piedāvāto risinājumu, Atbildīgā komisija bija sagatavojusi

92priekšlikumu noteikt, ka par neatbilstošām uzskata tādas kredīta

93kopējās izmaksas patērētājam, kuras, izteiktas gada procentu

94likmē, patērētāja kreditēšanas līguma noslēgšanas brīdī vairāk

95nekā trīs reizes pārsniedz sešu mēnešu vidējo svērto gada

96procentu likmi patēriņa euro kredītiem rezidentu

97mājsaimniecībām. Kā Atbildīgās komisijas sēdē norādīja Latvijas

98Bankas pārstāvis, pēc līdzīgas formulas ierobežojumi kredīta

99kopējām izmaksām patērētājam esot noteikti arī Igaunijā. Saskaņā

100ar šo aprēķinu kredīta kopējās izmaksas patērētājam nedrīkstētu

101pārsniegt aptuveni 0,13 procentus dienā no aizdevuma summas. Lai

102gan Atbildīgās komisijas sēdē šis priekšlikums tika atbalstīts,

103tomēr Saeimas 2018. gada 4. oktobra sēdē tas tika noraidīts.

104Tāpat Atbildīgās komisijas 2018. gada 18. septembra sēdē tika

105uzklausīti Patērētāju tiesību aizsardzības centra argumenti par

106nepieciešamību noteikt ierobežojumus, izmantojot nevis kredīta

107kopējās izmaksas, bet gan gada procentu likmi (sk. Saeimas

108Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas

109komisijas 2018. gada 18. un 25. septembra sēžu audioierakstus

110lietas materiālu 3. sēj.).

111Likumdevējs ir vērtējis to, vai konkrētajā gadījumā pastāv

112alternatīvi līdzekļi, kas kredīta devējiem Satversmē noteiktās

113pamattiesības aizskartu mazāk, un pēc šīs izvērtēšanas izvēlējies

114tādu risinājumu, ka arī turpmāk ierobežojums ir nosakāms,

115izmantojot nevis gada procentu likmi, bet kredīta kopējās

116izmaksas patērētājam dienā. Turklāt likumdevējs ir secinājis, ka,

117ievērojot pašreizējo situāciju patērētāju kreditēšanas jomā un

118nepieciešamību aizsargāt patērētāju tiesības un likumīgās

119intereses, kā arī sabiedrības labklājību, kredīta kopējās

120izmaksas patērētājam ir ierobežojamas līdz 0,07 procentiem dienā

121no kredīta summas un ka alternatīvi līdzekļi nepastāv. Satversmes

122tiesa norāda, ka likumdevējam, izvēloties kādu no vairākiem

123leģitīmā mērķa sasniegšanai potenciāli piemērotiem līdzekļiem, ir

124vērtēšanas un lemšanas tiesības. Ja likumdevējs, izmantojot savu

125rīcības brīvību, nolēmis, ka piemērotākais risinājums ir

126ierobežojumu noteikšana kredīta kopējām izmaksām patērētājam, tad

127par saudzējošāku līdzekli nevar atzīt citu, alternatīvu procentu

128likmi, ja vien likumdevēja izraudzītais līdzeklis nav pretrunā ar

129vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām.

130Tātad nepastāv citi, saudzējošāki

131līdzekļi, ar kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus

132būtu iespējams sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē.

1Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību

2leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās

3sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma

4rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst

5sabiedrība kopumā. Proti, ir jānoskaidro lietā līdzsvarojamās

6intereses un tas, kurai no šīm interesēm un tiesībām būtu

7piešķirama prioritāte (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7.

8oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 15. punktu).

9Konkrētajā gadījumā likumdevēja uzdevums, paredzot kredīta

10devējiem nelabvēlīgākus nosacījumus, ar kuriem tiem turpmāk

11nāksies rēķināties, plānojot savu komercdarbību patērētāju

12kreditēšanas jomā, ir līdzsvarot personas tiesības veikt

13komercdarbību tās izraudzītajā jomā ar apstrīdētajā normā

14ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmajiem mērķiem

15atbilstošajām tiesībām un likumīgajām interesēm, tostarp

16nepieciešamību nodrošināt patērētāju tiesību aizsardzību.

17Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārbauda, vai ar apstrīdēto

18normu ir panākts taisnīgs līdzsvars starp šīm dažādajām tiesībām

19un likumīgām interesēm.

2024.1. Satversmes tiesa daudzkārt norādījusi, ka

21likumdevējam ir pienākums periodiski apsvērt, vai konkrētais

22tiesiskais regulējums joprojām ir efektīvs, piemērots un

23nepieciešams un vai tas kādā veidā nebūtu pilnveidojams (sk.,

24piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 11. novembra sprieduma

25lietā Nr. 2005‑08‑01 9.5. punktu un 2008. gada 2. jūnija

26sprieduma lietā Nr. 2007‑22‑01 18.3. punktu).

27Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka tiesiskais regulējums,

28kas bija spēkā pirms apstrīdētās normas spēkā stāšanās, pieļāva

29to, ka daudziem patērētājiem radās grūtības ar izsniegtā

30aizdevuma atmaksāšanu noteiktajā termiņā. Tādēļ likumdevējam bija

31pienākums veikt pasākumus, lai nodrošinātu taisnīgu attieksmi

32pret patērētāju un novērstu tādas situācijas, ka kredīta devējs,

33izmantojot savas ekonomiskās priekšrocības, varētu gūt nesamērīgu

34mantisku labumu uz patērētāja rēķina. Patērētāju tiesību

35aizsardzības likuma būtībai un mērķim pretējs būtu regulējums,

36kas pieļautu to, ka kredīta devējs ar patērētāja kreditēšanas

37līguma noslēgšanu saistītos izdevumus un riskus kompensē uz

38patērētāja - ekonomiski vājākā līdzēja - rēķina. Valstij ir

39jānodrošina efektīva patērētāju tiesību aizsardzība. Patērētāju

40tiesību aizsardzība ir demokrātiskas tiesiskas valsts vērtība, un

41tā ir svarīga arī sabiedrības ilgtspējīgas attīstības

42aspektā.

4324.2. Kā jau tika noskaidrots iepriekš, likumdevējs,

44samazinot pieļaujamās kredīta kopējās izmaksas patērētājam, ir

45centies pasargāt patērētāju no augstiem maksājumiem par kredītu.

46Satversmes tiesa uzsver, ka tiesiskās paļāvības princips pieļauj

47un noteiktos apstākļos pat pieprasa pastāvošā tiesiskā regulējuma

48grozīšanu. Pretējā gadījumā valsts nevarētu pienācīgi reaģēt uz

49mainīgajiem dzīves apstākļiem. Grozot tiesisko regulējumu,

50likumdevējam ir jāņem vērā tās tiesības, uz kuru saglabāšanu vai

51īstenošanu personai var būt izveidojusies paļāvība (sal. sk.

52Satversmes tiesas 2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā Nr.

532010-12-03 11. punktu). Tiesiskās paļāvības princips aizsargā

54vienīgi tādas tiesības, uz kuru īstenošanu personai varēja

55rasties likumīga, pamatota un saprātīga paļāvība (sk.

56Satversmes tiesas 2016. gada 21. oktobra lēmuma par tiesvedības

57izbeigšanu lietā Nr. 2016‑03-01 13. punktu).

58Kredīta devēju uz licences pamata iegūtās tiesības veikt

59komercdarbību patērētāju kreditēšanas jomā ietilpst Satversmes

60105. panta tvērumā (sk. šā sprieduma 17.1. punktu). Taču

61no šīm tiesībām ir nošķirama kredīta devēju interese gūt iecerētā

62apmēra peļņu. Satversmes 105. pants neparedz tiesisko aizsardzību

63personas iespējām gūt peļņu, jo šāda abstrakta iespējamība nav

64uzskatāma par īpašuma tiesību objektu (sk. Satversmes tiesas

652011. gada 3. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01 15.2.

66punktu). Tādējādi kredīta devējam uz nenoteiktu laiku

67izsniegtā licence var radīt aizsargājamu tiesisku paļāvību uz

68iespējām turpināt komercdarbību patērētāju kreditēšanas jomā.

69Tomēr komersantam nevar veidoties aizsargājama tiesiskā paļāvība

70uz to, ka attiecīgās nozares tiesiskais regulējums netiks mainīts

71tādā veidā, kas varētu negatīvi ietekmēt tā saimniecisko darbību,

72samazinot iespējas gūt iecerētā apmēra peļņu.

73Izskatāmajā lietā ir būtiski arī tas, vai likumdevējs, grozot

74tiesisko regulējumu, ir noteicis saudzējošu pāreju uz jauno

75tiesisko regulējumu. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka no

76tiesiskās paļāvības principa izrietošā prasība nodrošināt pēc

77iespējas saudzējošāku pāreju uz jauno tiesisko regulējumu ir

78nozīmīga, jo personai, kurai jaunais regulējums tiks piemērots,

79ir jādod iespēja pienācīgā kārtā tam sagatavoties. Šādu

80saudzējošu pāreju iespējams nodrošināt, piemēram, pārejas

81noteikumos atliekot jaunā regulējuma spēkā stāšanos uz noteiktu

82laiku (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16. decembra sprieduma

83lietā Nr. 2005-12-0103 24. punktu). Apstrīdētā norma ir

84pieņemta 2018. gada 4. oktobrī, bet atbilstoši Grozījumu

85Patērētāju tiesību aizsardzības likumā 3. pantam tā stājās spēkā

86tikai 2019. gada 1. jūlijā. Tādējādi kredīta devējiem bija

87aptuveni deviņi mēneši laika, lai pielāgotu savu komercdarbības

88praksi jaunajam regulējumam un nodrošinātu to, ka kredīta kopējās

89izmaksas patērētājam iekļaujas apstrīdētajā normā noteiktajās

90robežās. Šāds laiks ir pietiekams, lai atzītu, ka ir nodrošināta

91tiesiskās paļāvības principam atbilstoša un saudzējoša pāreja uz

92jauno tiesisko regulējumu.

9324.3. Izvērtējot, vai ar apstrīdēto normu ir panākts

94taisnīgs līdzsvars starp patērētāju un kredīta devēju tiesībām,

95Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai ar šajā normā ietverto

96ierobežojumu kredīta devēju komercdarbība tiek traucēta tādējādi,

97ka pēc būtības tiek atņemta tiem izsniegto licenču jēga.

98Pieteikumu iesniedzējas un biedrība "Latvijas Alternatīvo

99finanšu pakalpojumu asociācija" norādījušas, ka apstrīdētā

100norma padara kredīta devēju komercdarbību ekonomiski neizdevīgu -

101kredīta devēji vairs nevarēšot veikt komercdarbību izraudzītajā

102jomā, proti, izsniegt īstermiņa aizdevumus patērētājiem. Jau

103šobrīd vairākas komercsabiedrības apstrīdētās normas dēļ esot

104mainījušas piedāvātos produktus vai pārtraukušas savu

105darbību.

106Ekonomikas ministrija norāda, ka apstrīdētā norma varētu

107negatīvi ietekmēt atsevišķus kredīta devējus, kuru komercdarbība

108ir saistīta tieši ar īstermiņa aizdevumu izsniegšanu. Tas, vai

109šīs komercsabiedrības turpinās savu darbību, esot atkarīgs no to

110spējas pielāgoties tirgus izmaiņām. Savukārt Patērētāju tiesību

111aizsardzības centrs uzskata, ka apstrīdētās normas piemērošanas

112rezultātā tās komercsabiedrības, kuru komercdarbības joma ir

113īstermiņa aizdevumu izsniegšana, savu darbību, iespējams,

114pārtrauks, tomēr kopumā apstrīdētās normas ietekme uz

115kreditēšanas nozari esot vērtējama līdzīgi tai ietekmei, kādu

116radīja iepriekš noteiktie ierobežojumi kredīta kopējām izmaksām

117patērētājam. Arī tad kredīta devēji esot pauduši bažas, ka,

118iespējams, tiem nākšoties savu komercdarbību izbeigt, taču šīs

119bažas neesot apstiprinājušās (sk. lietas materiālu 3. sēj. 86.

120lp. un 4. sēj. 73. lp.).

121Saskaņā ar Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. panta

1221.1 daļu un Noteikumu Nr. 245 2. punktu kreditēšanas

123pakalpojumu patērētājam drīkst sniegt kapitālsabiedrība, kura

124saņēmusi Patērētāju tiesību aizsardzības centra izdotu speciālu

125licenci patērētāja kreditēšanas pakalpojuma sniegšanai. Speciālās

126licences darbības laikā kredīta devējiem ir pienākums divas

127reizes gadā - līdz 1. martam un 1. septembrim - iesniegt

128Patērētāju tiesību aizsardzības centram informāciju par to

129sniegtajiem pakalpojumiem, lai tādējādi nodrošinātu kreditēšanas

130pakalpojumu sniedzēja darbības uzraudzību (sk. Noteikumu Nr.

131245 28. punktu).

132Pieteikumu iesniedzējas arī pēc apstrīdētās normas spēkā

133stāšanās turpina sniegt patērētāju kreditēšanas pakalpojumus uz

134tām izsniegto licenču pamata. No Patērētāju tiesību aizsardzības

135likuma un Noteikumiem Nr. 245 izriet, ka licence dod kredīta

136devējiem tiesības sniegt patērētājam jebkura veida kreditēšanas

137pakalpojumus. Apstrīdētā norma neparedz kredīta devējiem

138izsniegto licenču anulēšanu un pati par sevi neliedz kredīta

139devējiem sniegt patērētāju kreditēšanas pakalpojumus uz tiem

140izsniegto licenču pamata. Tādējādi Satversmes tiesai nav pamata

141izdarīt secinājumu, ka ar attiecīgo ierobežojumu kredīta devēju

142komercdarbība tiktu traucēta tādējādi, ka pēc būtības tiktu

143atņemta tām izsniegto licenču jēga.

14424.4. Satversmes tiesa secina, ka sabiedrības ieguvums

145no apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma apstākļos, kad

146pastāvēja nepieciešamība ierobežot kredīta kopējās izmaksas, lai

147tādējādi aizsargātu patērētāju tiesības, ir lielāks nekā

148nelabvēlīgās sekas, kas kredīta devējiem rodas to pamattiesību

149ierobežojuma dēļ. Turklāt likumdevējs ir līdzsvarojis sabiedrības

150intereses un kredīta devēju tiesisko paļāvību, pārejas noteikumos

151atliekot jaunā regulējuma spēkā stāšanos uz noteiktu laiku.

152Tādējādi ierobežojums atbilst

153samērīguma principam, un līdz ar to apstrīdētā norma atbilst

154Satversmes 1. un 105. pantam.

155Nolēmumu

156daļa

157Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

158Satversmes tiesa

159nosprieda:

160atzīt Patērētāju tiesību

161aizsardzības likuma 8. panta 2.3 daļu par atbilstošu

162Latvijas Republikas Satversmes 1. un 105. pantam.

163Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

164Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

165Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

166Ziemele