23. pants

Izvērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir

nepieciešami leģitīmo mērķu sasniegšanai, Satversmes tiesa

pārbauda, vai leģitīmos mērķus nav iespējams sasniegt ar citiem,

indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kuri būtu

tikpat iedarbīgi.

Satversmes tiesa jau atzinusi, ka saudzējošāks līdzeklis ir

nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var

sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2010-01-01 14. punktu). Tiesas kompetencē ir pārbaudīt

to, vai nepastāv alternatīvi līdzekļi, kas personu pamattiesības

aizskartu mazāk (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada

24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 19. punktu).

23.1. Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka alternatīvs

līdzeklis ir tāds regulējums, ar kuru tiktu nodrošināta pienācīga

patērētāju kredītspējas izvērtēšana pirms līguma noslēgšanas.

Turklāt jau šobrīd esot izveidota un pastāvot kreditēšanas

pakalpojumu sniedzēju darbības uzraudzības sistēma, ko īstenojot

Patērētāju tiesību aizsardzības centrs.

Turpretim Saeima norāda, ka ar šo Pieteikumu iesniedzēju

norādīto līdzekli pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi nevar

sasniegt tādā pašā kvalitātē. Jau šobrīd normatīvajos aktos esot

noteikts kredīta devēju pienākums pārbaudīt patērētāja

kredītspēju, taču šis pasākums neesot pietiekami efektīvi

nodrošinājis patērētāju tiesību aizsardzību.

Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 23. aprīļa direktīvas

2008/48/EK par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ direktīvu

87/102/EEK 8. pantā ir noteikts dalībvalstu pienākums nodrošināt

to, ka kreditors pirms kredītlīguma noslēgšanas novērtē

patērētāja kredītspēju. Latvija šajā direktīvā ietvertās prasības

ieviesusi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā, vairākās tā

normās paredzot kredīta devēja pienākumu pirms patērētāja

kreditēšanas līguma noslēgšanas izvērtēt patērētāja spēju

atmaksāt kredītu (sk. Patērētāju tiesību aizsardzības likuma

8. panta 4.1, 4.2, 4.7 daļu un

piektās daļas 2. punktu). Šādas novērtēšanas mērķis ir

nodrošināt to, ka ar patērētāju tiek slēgti tikai tādi

kreditēšanas līgumi, kuros paredzētās saistības patērētājs,

visticamāk, spētu izpildīt. Tomēr Patērētāju tiesību aizsardzības

centra veikto pārbaužu rezultāti liecina, ka patērētāja spēja

atmaksāt kredītu ne vienmēr tiek pienācīgi novērtēta. Proti,

2017. un 2018. gadā, veicot uzraudzības darbības, lai pārbaudītu,

kā kredīta devēji nodrošina patērētāju maksātspējas izvērtēšanu

pirms lēmuma pieņemšanas par aizdevuma piešķiršanu, tika

konstatēts, ka 55 gadījumos no 152 gadījumiem patērētājam ir

izsniegts tāds aizdevums, kuru viņš no saviem ienākumiem,

visticamāk, nespēs atmaksāt (sk.: Patērētāju tiesību

aizsardzības centra veiktajā finanšu pakalpojumu uzraudzības

projektā konstatētais. Pieejams: http://www.ptac.gov.lv).

Pārbaudes veiktas pie 16 kredīta devējiem, kuru kredītportfelī

bija liels kavēto maksājumu īpatsvars, un tās apliecina, ka

patērētāja kredītspējas izvērtēšana ne visos gadījumos tiek

veikta pienācīgi. To Atbildīgās komisijas 2018. gada 19. jūnija

sēdē atzina arī Ekonomikas ministrijas pārstāvis D. Brūklītis

(sk. Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās

politikas komisijas 2018. gada 19. jūnija sēdes audioierakstu

lietas materiālu 5. sēj.).

Pieteikumos minētie apsvērumi par nepieciešamību pilnveidot

patērētāju kredītspējas izvērtēšanas procesu tiek saistīti ar

iespējām uzlabot spēkā esošā normatīvā regulējuma piemērošanu.

Tomēr Satversmes tiesa ir atzinusi, ka iespējamā tiesību normu

piemērošanas uzlabošana nav vērtējama kā alternatīvs leģitīmā

mērķa sasniegšanas līdzeklis (sk. Satversmes tiesas 2015. gada

21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 27.1.

punktu).

23.2. Par vēl vienu saudzējošāku līdzekli, pēc

Pieteikumu iesniedzēju ieskata, varētu atzīt tādu procentu likmes

ierobežojumu kredīta kopējām izmaksām dienā, kas nodrošinātu

patērētāju tiesību aizsardzību, bet mazāk ierobežotu Pieteikumu

iesniedzēju tiesības veikt komercdarbību. Pieteikumu iesniedzēju

pamattiesības mazāk ierobežojošu risinājumu Atbildīgās komisijas

sēdē esot piedāvājusi Latvijas Banka, tomēr likumdevējs to bez

jebkāda pamatojuma noraidījis. Alternatīva varētu būt arī tāds

tiesiskais regulējums, kas bija spēkā pirms apstrīdētās normas

vai kas par gada procentu likmes ierobežojumu noteiktu 60

procentus gadā no aizdevuma summas. Tāpat esot iespējams noteikt,

ka kredīta kopējās izmaksas patērētājam nedrīkst pārsniegt 0,1

procentu dienā no kredīta summas.

Saeimas kārtības rullis ievērojamu likumprojekta sagatavošanas

darba daļu pirms tā izskatīšanas Saeimas sēdēs uztic Saeimas

komisijām, un tieši atbildīgā komisija nodrošina to, ka

likumprojekts izskatīšanai Saeimas sēdē tiek sagatavots

pilnvērtīgi (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19. decembra

sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 18. punktu).

No lietas materiāliem izriet, ka apstrīdētās normas redakcijai

alternatīvi priekšlikumi ir apspriesti Atbildīgās komisijas 2018.

gada 18. un 25. septembra sēdēs. No minēto sēžu protokoliem un

audioierakstiem izriet, ka deputāti bija iesnieguši vairākus

priekšlikumus noteikt citādu procentu likmi kredīta kopējām

izmaksām dienā. Tāpat, pamatojoties uz Latvijas Bankas un Darba

grupas piedāvāto risinājumu, Atbildīgā komisija bija sagatavojusi

priekšlikumu noteikt, ka par neatbilstošām uzskata tādas kredīta

kopējās izmaksas patērētājam, kuras, izteiktas gada procentu

likmē, patērētāja kreditēšanas līguma noslēgšanas brīdī vairāk

nekā trīs reizes pārsniedz sešu mēnešu vidējo svērto gada

procentu likmi patēriņa euro kredītiem rezidentu

mājsaimniecībām. Kā Atbildīgās komisijas sēdē norādīja Latvijas

Bankas pārstāvis, pēc līdzīgas formulas ierobežojumi kredīta

kopējām izmaksām patērētājam esot noteikti arī Igaunijā. Saskaņā

ar šo aprēķinu kredīta kopējās izmaksas patērētājam nedrīkstētu

pārsniegt aptuveni 0,13 procentus dienā no aizdevuma summas. Lai

gan Atbildīgās komisijas sēdē šis priekšlikums tika atbalstīts,

tomēr Saeimas 2018. gada 4. oktobra sēdē tas tika noraidīts.

Tāpat Atbildīgās komisijas 2018. gada 18. septembra sēdē tika

uzklausīti Patērētāju tiesību aizsardzības centra argumenti par

nepieciešamību noteikt ierobežojumus, izmantojot nevis kredīta

kopējās izmaksas, bet gan gada procentu likmi (sk. Saeimas

Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas

komisijas 2018. gada 18. un 25. septembra sēžu audioierakstus

lietas materiālu 3. sēj.).

Likumdevējs ir vērtējis to, vai konkrētajā gadījumā pastāv

alternatīvi līdzekļi, kas kredīta devējiem Satversmē noteiktās

pamattiesības aizskartu mazāk, un pēc šīs izvērtēšanas izvēlējies

tādu risinājumu, ka arī turpmāk ierobežojums ir nosakāms,

izmantojot nevis gada procentu likmi, bet kredīta kopējās

izmaksas patērētājam dienā. Turklāt likumdevējs ir secinājis, ka,

ievērojot pašreizējo situāciju patērētāju kreditēšanas jomā un

nepieciešamību aizsargāt patērētāju tiesības un likumīgās

intereses, kā arī sabiedrības labklājību, kredīta kopējās

izmaksas patērētājam ir ierobežojamas līdz 0,07 procentiem dienā

no kredīta summas un ka alternatīvi līdzekļi nepastāv. Satversmes

tiesa norāda, ka likumdevējam, izvēloties kādu no vairākiem

leģitīmā mērķa sasniegšanai potenciāli piemērotiem līdzekļiem, ir

vērtēšanas un lemšanas tiesības. Ja likumdevējs, izmantojot savu

rīcības brīvību, nolēmis, ka piemērotākais risinājums ir

ierobežojumu noteikšana kredīta kopējām izmaksām patērētājam, tad

par saudzējošāku līdzekli nevar atzīt citu, alternatīvu procentu

likmi, ja vien likumdevēja izraudzītais līdzeklis nav pretrunā ar

vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām.

Tātad nepastāv citi, saudzējošāki

līdzekļi, ar kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus

būtu iespējams sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē.