3. pants

Pieteikumu iesniedzējas - sabiedrība ar

ierobežotu atbildību "ONDO" un SIA

"ExpressCredit" (turpmāk arī - Pieteikumu

iesniedzējas) - uzskata, ka apstrīdētais regulējums neatbilst

Satversmes 1. un 105. pantam.

Pieteikumu iesniedzējas ir kapitālsabiedrības, kuras,

pamatojoties uz Patērētāju tiesību aizsardzības centra uz

nenoteiktu laiku izsniegtajām speciālajām licencēm, sniedz

patērētāju kreditēšanas pakalpojumus. Sabiedrība ar ierobežotu

atbildību "ONDO" norāda, ka tās komercdarbība saistīta

ar neliela apmēra kredītu - no 5 līdz 425 euro apmērā -

izsniegšanu preču vai pakalpojumu iegādei uz laiku no vienas

dienas līdz trīsdesmit dienām. Savukārt SIA

"ExpressCredit" norāda, ka aptuveni 91 procentam no tās

unikālo klientu skaita izsniegti aizdevumi līdz 800 euro

uz laiku līdz sešiem mēnešiem.

Apstrīdētais regulējums neliedzot Pieteikumu iesniedzējām

veikt komercdarbību patērētāju kreditēšanas jomā. Tomēr tas

nosakot būtiskus ierobežojumus kredīta kopējām izmaksām

patērētājam un tādējādi samazinot Pieteikumu iesniedzēju iespēju

saņemt pienācīgu kapitāla lietošanas maksu par to izsniegtajiem

aizdevumiem, kura esot vienīgais Pieteikumu iesniedzēju ienākumu

avots. Apstrīdētā regulējuma piemērošanas dēļ Pieteikumu

iesniedzējas vairs nespēšot veikt komercdarbību to izraudzītajā

jomā, proti, izsniegt īstermiņa aizdevumus patērētājiem.

Satversmes 105. panta tvērumā ietilpstot arī personas tiesības

brīvi veikt komercdarbību, īpaši tad, ja šādas tiesības iegūtas

uz licences pamata. Tādējādi apstrīdētais regulējums ierobežojot

Pieteikumu iesniedzējām Satversmes 105. pantā noteiktās tiesības

uz īpašumu.

3.1. Apstrīdētajā regulējumā ietvertais pamattiesību

ierobežojums neesot noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu

likumu. Pirms tā pieņemšanas likumdevēja rīcībā neesot bijis

pienācīgas analīzes un pamatojuma attiecībā uz procentu likmi,

tās ietekmi uz tirgus dalībniekiem un patērētājiem. Apstrīdētā

regulējuma pieņemšanas gaitā vairākas kompetentās valsts iestādes

un nevalstiskās organizācijas iebildušas pret iecerēto procentu

likmes ierobežojumu līdz 0,07 procentiem dienā, norādot uz

pienācīgas analīzes trūkumu un iespējamu apstrīdētā regulējuma

negatīvu ietekmi uz valsts budžetu un īstermiņa aizdevumu

pieejamību patērētājiem. Tomēr šie iebildumi un piedāvātie

ierosinājumi neesot ņemti vērā un bez jebkāda pamatojuma

noraidīti.

Kā varot secināt pēc likumprojekta sākotnējās ietekmes

novērtējuma ziņojuma (turpmāk - anotācija), apstrīdētais

regulējums pieņemts tāpēc, ka atbilstoši Patērētāju tiesību

aizsardzības centra datiem 2017. gadā atsevišķās kreditēšanas

jomās kavēto kredītu apjoms bijis liels. Tomēr šī informācija

neatbilstot īstenībai, jo aptuveni 70 procenti aizdevumu tiekot

atdoti bez pagarinājumiem. Arī likumprojekta anotācijā

norādītais, ka apstrīdētais regulējums samazinās patērētāju

parāda slogu un līdz ar to arī ēnu ekonomiku un iedzīvotāju

emigrāciju, neesot pamatots ar konkrētiem datiem.

SIA "ExpressCredit" šauboties arī par to, vai

apstrīdētais regulējums ir pietiekami skaidri formulēts, jo

pastāvot neskaidrības par metodiku, pēc kādas aprēķināmas kredīta

kopējās izmaksas patērētājam dienā kredītiem ar aizdevuma

atmaksas grafiku. Kredīta kopējo izmaksu dienā aprēķināšanas

metodiku gan skaidrojis Patērētāju tiesību aizsardzības centrs,

bet tai vajagot būt noteiktai likumā. Turklāt apstrīdētais

regulējums esot tik neskaidrs, ka neesot saprotams, vai kredīta

kopējās izmaksas ir ierobežotas ar 0,07 procentiem no kredīta

summas katru kredīta izmantošanas dienu vai vidēji visā aizņēmuma

termiņā.

3.2. Sabiedrība ar ierobežotu atbildību

"ONDO" norāda, ka apstrīdētajā regulējumā ietvertā

pamattiesību ierobežojuma mērķis esot aizsargāt patērētāju

tiesības un veicināt papildu ieņēmumu nonākšanu valsts budžetā.

Tātad apstrīdētais regulējums kalpojot tādiem mērķiem kā citu

cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība. Savukārt

SIA "ExpressCredit" uzskata: lai gan pamattiesību

ierobežojumam varētu būt leģitīms mērķis - citu cilvēku tiesību

aizsardzība -, tomēr likumdevējs, pieņemot apstrīdēto regulējumu,

neesot pienācīgi pamatojis šāda mērķa esību.

Izraudzītais līdzeklis neesot piemērots pamattiesību

ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo apstrīdētā

regulējuma piemērošanas rezultātā no tirgus faktiski izzudīšot

īstermiņa aizdevumi. Persona, kura vēlēsies aizņemties nelielu

summu, būšot spiesta to aizņemties uz ilgāku termiņu, un līdz ar

to palielināšoties kredīta kopējās izmaksas. Turklāt, no tirgus

izzūdot īstermiņa aizdevumiem, ievērojami samazināšoties tirgū

darbojošos komersantu skaits, kā arī apgrozījums tiem

atsevišķajiem komersantiem, kuri savu darbību turpinās. Tas

radīšot negatīvu ietekmi uz valsts budžetu.

Pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanai esot

pieejami citi, komersantu tiesības un intereses mazāk

ierobežojoši līdzekļi, kurus likumdevējs neesot vērtējis.

Piemēram, esot iespējams nodrošināt pienācīgu patērētāja

kredītspējas izvērtēšanu. Jau šobrīd Patērētāju tiesību

aizsardzības centram esot paredzētas plašas tiesības pārraudzīt

patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju darbību. Tāpat

likumdevējs varējis saglabāt iepriekš noteiktos kredīta kopējo

izmaksu ierobežojumus un papildus pieņemt tādu regulējumu, kas

mudinātu patērētājus aizņemties atbildīgāk. Turklāt likumdevējs

varējis noteikt tādu procentu likmi, kas nodrošinātu kredīta

kopējo izmaksu samazināšanos, bet vienlaikus mazāk ierobežotu

Pieteikumu iesniedzēju tiesības, piemēram, noteikt gada procentu

likmes ierobežojumu 60 procentu apmērā no kredīta kopējām

izmaksām. Apstrīdētā regulējuma pieņemšanas gaitā Saeimas

atbildīgā komisija esot atbalstījusi Latvijas Bankas priekšlikumu

procentu likmes samazināšanai. Lai arī šo alternatīvo

priekšlikumu sabiedrība ar ierobežotu atbildību "ONDO"

neatbalstot, tomēr to, atšķirībā no apstrīdētā regulējuma, esot

izstrādājuši eksperti, citstarp analizējot situāciju Latvijas un

kaimiņvalstu tirgū.

Labums, ko sabiedrība iegūst no tā, ka tiek ierobežotas

Pieteikumu iesniedzēju tiesības uz īpašumu, neesot lielāks par to

tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu. Apstrīdētā

regulējuma piemērošanas rezultātā ne vairāk kā 10 procentiem

aktīvo iedzīvotāju būšot pieejama patēriņa kreditēšana. Turklāt,

no tirgus izzūdot īstermiņa aizdevumiem, būšot jārēķinās ar

risku, ka var paplašināties nelegālā kreditēšana vai arī rasties

negatīva ietekme uz konkurenci. Līdz ar to neesot ievērots

samērīguma princips.

3.3. Kredīta kopējo izmaksu ierobežojumus likumdevējs

esot noteicis jau iepriekš - ar 2015. gada 28. maija likumu

"Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā".

Pieteikumu iesniedzējas esot paļāvušās uz to, ka tādējādi valsts

ir attiecīgajā nozarē ieviesusi skaidrus komercdarbības veikšanas

nosacījumus. Ja brīdī, kad Pieteikumu iesniedzējām tika

izsniegtas licences komercdarbības veikšanai, būtu bijis spēkā

apstrīdētais regulējums, tās būtu citādi plānojušas savu darbību.

Savukārt likumdevēja noteiktais pārejas periods esot nesamērīgi

īss, jo astoņarpus mēnešu laikā neesot iespējams pārorientēt

komercdarbību tā, lai neciestu ievērojamus zaudējumus. Turklāt

likumdevējs, pieņemot apstrīdēto regulējumu, neesot paredzējis

nekādus kompensējošus mehānismus attiecībā uz Pieteikumu

iesniedzējām. Tādējādi esot pārkāpts tiesiskās paļāvības

princips.

3.4. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteikumu

iesniedzējas norāda, ka nepiekrīt Saeimas apsvērumiem par to, ka

apstrīdētais regulējums neierobežo tām Satversmes 105. panta

pirmajā teikumā paredzētās tiesības uz īpašumu. Lai gan

apstrīdētais regulējums ir spēkā tikai neilgu laiku, tomēr

finanšu rādītāji un prognozes liecinot, ka tajā ietvertā

ierobežojuma dēļ Pieteikumu iesniedzējas nespēs veikt

komercdarbību ilgstoši.

Pieteikumu iesniedzējas uzsver, ka apstrīdētajā regulējumā

ietvertais pamattiesību ierobežojums nav noteikts ar pienācīgā

kārtībā pieņemtu likumu. Proti, pirms tā pieņemšanas neesot

veikta ne pienācīga situācijas analīze, lai noskaidrotu, kādēļ

iepriekš spēkā bijušais regulējums nesasniedza vēlamo mērķi, ne

pētījumi par piemērotāko risinājumu, nedz arī izvērtējums par

ietekmi, kādu radīs apstrīdētais regulējums. Ja tas tiks

piemērots ilgstoši, kredītresursu pieejamība tautsaimniecībā

būtiski pasliktināšoties, jo kredīti kļūšot dārgāki, kā arī

samazināšoties nebanku aizdevēju savstarpējā konkurence.

Apstrīdētā regulējuma pieņemšanas procesā vispār neesot analizēts

tas, kādēļ par atbilstošu likmi būtu uzskatāmi tieši 0,07

procenti dienā no kredīta summas. Pirms apstrīdētā regulējuma

pieņemšanas 2017. gadā Ekonomikas ministrija esot ierosinājusi

noteikt, ka par neatbilstošām uzskatāmas tādas kredīta kopējās

izmaksas patērētājam, kuras pārsniedz 0,1 procentu dienā no

kredīta summas. Tomēr likumdevējs pirms apstrīdētā regulējuma

pieņemšanas neesot pienācīgi izvērtējis alternatīvus līdzekļus,

turklāt neesot apsvēris arī to, vai apstrīdēto regulējumu

ietverošie Grozījumi Patērētāju tiesību aizsardzības likumā

nebūtu saskaņā ar Eiropas Savienības tiesību aktiem jāpaziņo

Eiropas Komisijai.

SIA "ExpressCredit" min savus apsvērumus arī

attiecībā uz to, kādēļ apstrīdētais regulējums nebūtu uzskatāms

par pietiekami skaidru. Proti, likumdevējs, apstrīdēto regulējumu

pieņemot, neesot ņēmis vērā to, ka ir vairāki kredītu atmaksas

veidi, tostarp anuitātes metode. Piemērojot apstrīdēto

regulējumu, kredīta kopējās izmaksas dienā neesot iespējams

korekti aprēķināt tiem kredītiem, kuru atmaksai tiek izmantota šī

metode. Uz to apstrīdētā regulējuma pieņemšanas procesā norādījis

arī Patērētāju tiesību aizsardzības centrs, aicinot ierobežojumus

noteikt gada procentu likmei, jo tās aprēķināšanas formula ir

skaidri noteikta normatīvajos aktos.