4. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētais

regulējums atbilst Satversmes 1. un 105. pantam.

4.1. Satversmes 105. pants neparedzot tiesisko

aizsardzību personas iespējām gūt peļņu, jo šāda abstrakta

iespējamība neesot uzskatāma par īpašuma tiesību objektu. Tāpat

tiesiskās paļāvības princips neliedzot likumdevējam ierobežot

personas tiesības uz īpašumu atbilstoši sabiedrības interesēm,

tostarp grozot tiesisko regulējumu.

Apstrīdētais regulējums neparedzot Pieteikumu iesniedzējām

izsniegtās licences anulēšanu vai to darbības apturēšanu, bet

vienīgi nosakot ierobežojumus konkrēta pakalpojuma - kreditēšanas

- kopējām izmaksām, ko sedz patērētājs. Apstrīdētā regulējuma

piemērošanas dēļ iespējams abstrakts Pieteikumu iesniedzēju

peļņas samazinājums neesot uzskatāms par īpašuma tiesību

ierobežojumu. Kopējo kredīta izmaksu ierobežojums līdz 0,07

procentiem dienā no kredīta summas pats par sevi neesot uzskatāms

par nesamērīgi zemu vai tādu, kas liegtu personai gūt augļus no

sava īpašuma. Tādējādi apstrīdētais regulējums neierobežojot

Pieteikumu iesniedzējām no Satversmes 105. panta izrietošās

tiesības uz īpašumu.

4.2. Pat ja apstrīdētais regulējums ierobežo personai

Satversmes 105. pantā noteiktās pamattiesības, tas esot noteikts

ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Likumdevējs esot

uzklausījis un vērtējis nozares pārstāvju iebildumus vairākās

atbildīgās komisijas sēdēs. Tāpat atbildīgās komisijas sēdēs esot

plaši apspriestas apstrīdētā regulējuma alternatīvas. Atbildīgās

komisijas locekļi, atbalstot Finanšu ministrijas organizētās

darba grupas un Latvijas Bankas piedāvājumu, akceptējuši

regulējumu, kas paredzēja, ka par nesamērīgām un neatbilstošām

uzskata tādas kredīta kopējās izmaksas, kas, izteiktas gada

procentu likmē, patērētāja kreditēšanas līguma noslēgšanas brīdī

vairāk nekā trīs reizes pārsniedz sešu mēnešu vidējo svērto gada

procentu likmi patēriņa euro kredītiem. Tomēr Saeimas

deputāti šo priekšlikumu neesot atbalstījuši, uzskatot, ka

apstrīdētais regulējums ir labāk piemērots līdzeklis patērētāju

tiesību aizsardzībai.

Pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis esot citu cilvēku

- patērētāju - tiesību aizsardzība. Proti, likumdevēja nolūks,

pieņemot apstrīdēto regulējumu, bijis novērst tādu praksi, ka

patērētājam, īpaši sociāli mazāk aizsargātai personai, kas

nonākusi finansiālās grūtībās, izsniegtā aizdevuma izmaksas ir

tik nesamērīgi augstas, ka varētu tikt uzskatītas par

neatbilstošām godīgai komercpraksei vai pat tikt pielīdzinātas

augļošanai. Tāpat ierobežojums veicinot atbildīgu aizņemšanos, jo

samazinot personas iespējas ātri un nepārdomāti uzņemties

parādsaistības, kuras tā nevar atļauties. Samazinoties aizdevumu

piedāvājumam, samazināšoties arī to personu skaits, kuras varētu

neapdomīgi attiecīgās saistības uzņemties. Patērētāju uzvedības

ietekmēšana, ierobežojot noteikta produkta vai pakalpojuma

pieejamību, esot tiesību sistēmā pieļaujama prakse.

4.3. Likumdevēja izraudzītais līdzeklis nodrošinot to,

ka ne kredīta procentu maksājumi, ne komisijas maksa kopā vai

atsevišķi nevar būt noteikti tādā apmērā, ka radītu nesamērīgas

izmaksas patērētājam. Tas aizsargājot gan tos patērētājus, kuri

pārdomāti izvēlējušies ņemt kredītu, gan arī tos patērētājus,

kuri aizdevumu varētu būt saņēmuši bez pienācīgas savu finansiālo

iespēju un vajadzību izvērtēšanas. Gadījumi, kad aizdevumi tiek

izsniegti personām, kuras nespēj tos atmaksāt, neesot nemaz tik

reti. Tas, ka apstrīdētā regulējuma piemērošanas rezultātā varētu

samazināties īstermiņa kredītu piedāvājums, atbilstot patērētāju

interesēm. Šādi aizdevumi neesot izmantojami tam, lai apmierinātu

personu vajadzības pēc ikdienas precēm, kā arī rēķinu apmaksai

vai medikamentu iegādei. To izmantošana šādiem nolūkiem varot

novest pie vairākkārtēju aizņēmumu cikla, kas ilgtermiņā tikai

palielinot personu parādsaistības.

Apstrīdētā regulējuma pieņemšanas gaitā esot pietiekami

izvērtēti alternatīvi līdzekļi, tomēr likumdevējs uzskatījis, ka

ar tiem nebūs iespējams sasniegt ierobežojuma leģitīmo mērķi

līdzvērtīgā kvalitātē. Arī efektīvāka patērētāju kredītspējas

pārbaude neesot uzskatāma par alternatīvu līdzekli. Jau ilgstoši

Patērētāju tiesību aizsardzības likumā kredīta devējiem esot

noteikts pienākums pirms patērētāja kreditēšanas līguma

noslēgšanas izvērtēt patērētāja spēju atmaksāt kredītu. Taču šis

pienākums daudzos gadījumos netiekot efektīvi pildīts, tāpēc

likumdevējam esot tiesības un pienākums noteikt arī citus

līdzekļus, kas nodrošinātu sabiedrības interešu pienācīgu

aizsardzību.

Patērētāju kā mazāk aizsargātas sabiedrības grupas interešu

aizsardzībā likumdevējam esot plaša izvērtēšanas brīvība.

Apstrīdētajā regulējumā ietvertais ierobežojums neliedzot

Pieteikumu iesniedzējām veikt komercdarbību pašu izraudzītajā

jomā. Turklāt likumdevējs esot noteicis pietiekami ilgu pārejas

periodu, lai Pieteikumu iesniedzējas un citi kredīta devēji

varētu pienācīgi plānot savu darbību atbilstoši apstrīdētajam

regulējumam.