41. pants
, kas regulēja mazākumtautību izglītības programmu

īstenošanu, bet ar 12. pantu paredzēti 2022. gada

Grozījumu Izglītības likumā 6. panta spēkā stāšanās

noteikumi. Savukārt ar 2022. gada Grozījumu Vispārējās

izglītības likumā 4. panta pirmo daļu izslēgta Vispārējās

izglītības likuma 30. panta piektā daļa, kas paredzēja

iespēju pamatizglītības programmu apvienot ar mazākumtautību

izglītības programmu, bet ar 6. pantu paredzēti šo grozījumu

4. panta pirmās daļas spēkā stāšanās noteikumi. Tādējādi

apstrīdētās normas to kopsakarā veido tiesisko regulējumu, kas no

2023. gada 1. septembra pirmsskolas izglītības pakāpē

un pamatizglītības pakāpē 1., 4. un 7. klasē, no

2024. gada 1. septembra - 2., 5. un 8. klasē, bet

no 2025. gada 1. septembra - 3., 6. un

9. klasē neparedz iespēju valsts un pašvaldību izglītības

iestādēs iegūt vispārējo izglītību mazākumtautību izglītības

programmu ietvaros.

Līdz ar to izskatāmajā lietā ir izvērtējama apstrīdēto normu

kā vienota tiesiskā regulējuma, kas paredz to, ka valsts un

pašvaldību izglītības iestādēs vispārējās izglītības programmas

pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē īstenojamas

tikai valsts valodā, atbilstība augstāka juridiska spēka tiesību

normām.

14.2. Pieteikumā Satversmes tiesai Pieteikumu

iesniedzēji lūguši Satversmes tiesu izvērtēt apstrīdēto normu

atbilstību Satversmes 1. un 114. pantam. Tomēr tiesas

sēdē pieteikuma iesniedzējas personas M pārstāve Olga Loginova

norādīja, ka apstrīdēto normu atbilstība Satversmes

114. pantam būtu jāvērtē kopsakarā ar to atbilstību

Satversmes 112. pantam, jo apstrīdētās normas skarot arī

jautājumu par izglītības kvalitāti un pieejamību, it sevišķi

izglītojamiem ar speciālām vajadzībām.

Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās normas

tulkojamas sistēmiski. Ņemot vērā Satversmes vienotības principu

un ievērojot Satversmes tiesas procesa principus, Satversmes

tiesa var pārbaudīt apstrīdēto normu atbilstību arī tādām

Satversmes normām, par atbilstību kurām lieta nav ierosināta

(sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada

2. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-07-01

14. punktu).

Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka no Satversmes

112. panta izriet valsts pienākums izveidot ikvienam

izglītojamam pieejamu izglītības sistēmu (sk. Satversmes

tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2018-12-01 20. punktu). Izveidotajai

izglītības sistēmai ir jāatbilst arī Satversmes 112. panta

pirmajā teikumā ietvertajiem valsts pienākumiem un jānodrošina

personu tiesības saņemt kvalitatīvu izglītību (sal. sk.

Satversmes tiesas 2022. gada 26. maija sprieduma lietā

Nr. 2021-33-0103 16. punktu).

Pie mazākumtautībām piederošu izglītojamo interesēm atbilstošs

izglītības process ir tāds izglītības process, kas ne tikai

ietver ar mazākumtautības identitātes saglabāšanu un attīstību

saistītus aspektus, bet arī nodrošina pieejamu un kvalitatīvu

izglītību. Turklāt gan lietas dalībnieki, gan pieaicinātās

personas ir izteikušas argumentus arī par to, kā apstrīdētās

normas ietekmē izglītības pieejamību un kvalitāti attiecībā uz

mazākumtautībām piederīgajām personām (sk., piemēram, lietas

materiālu 5. sēj. 53., 80., 105. lp. un

6. sēj. 75. lp.)

Tādēļ izskatāmajā lietā, ņemot vērā faktiskos apstākļus un

Pieteikumu iesniedzēju argumentus par apstrīdēto normu iespējamo

neatbilstību Satversmei, kā arī Satversmes tiesas judikatūru,

efektīvākai lietas izskatīšanai nepieciešams vērtēt apstrīdēto

normu atbilstību arī Satversmes 112. panta pirmajam

teikumam.

14.3. Satversmes 114. pants nosaka:

"Personām, kuras pieder pie mazākumtautībām, ir tiesības

saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras

savdabību." Satversmes 114. pants aptver ne tikai

personas tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu un kultūru,

bet arī kolektīvas tiesības ar vienotu mērķi nodrošināt

mazākumtautības identitātes saglabāšanos un attīstību, jo pie

mazākumtautības piederoša persona savu identitāti var saglabāt

kopīgi ar citām pie attiecīgās mazākumtautības piederošām

personām (sal. sk. Satversmes tiesas 2019. gada

23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01

23. punktu). Satversmes 114. pants prasa valsts

pozitīvu rīcību ar mērķi aizsargāt un nodrošināt pie

mazākumtautībām piederošu personu tiesības (sal.

sk. Satversmes tiesas 2020. gada 19. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2019-20-03 18.1. punktu).

Satversmes 114. pantā ietverto tiesību saturs atklājams

kopsakarā ar citām Satversmes normām un Latvijai saistošiem

starptautisko tiesību dokumentiem mazākumtautību tiesību

aizsardzības jomā, it sevišķi Minoritāšu konvenciju.

Minoritāšu konvencijas 14. pants konkretizē nacionālo

minoritāšu identitātes saglabāšanai nepieciešamo izglītības

tiesību tvērumu. Šo pantu veido trīs saturiski saistītas daļas.

Minoritāšu konvencijas 14. panta pirmā daļa paredz, ka

jebkura persona, kas pieder pie nacionālās minoritātes, ir

tiesīga apgūt savas minoritātes valodu, kas ir viens no

līdzekļiem, ar kuriem šādas personas var apliecināt un saglabāt

savu identitāti (sk.: Council of Europe, "Explanatory

Report to the Framework Convention for the Protection of National

Minorities", 1 February 1995, para. 74). Minoritāšu

konvencijas 14. panta otrā daļa noteic, ka noteiktos

apstākļos personai, kas pieder pie nacionālās minoritātes, ir

jābūt pienācīgām iespējām iegūt izglītību attiecīgās nacionālās

minoritātes valodā vai mācīties šo valodu. Valsts var izvēlēties,

kuru no šīm iespējām tā pie mazākumtautībām piederošām personām

nodrošinās. Reizē atbilstoši Minoritāšu konvencijas

14. panta trešajai daļai šīs mazākumtautību tiesības

īstenojamas tā, lai netraucētu valsts valodas apguvi.

Mazākumtautības valodas lietošanai izglītības procesā ir

jānodrošina ne vien šīs valodas formāla apguve, bet arī pie

mazākumtautības piederošas personas identitātes attīstība. Tomēr

no Satversmes 114. panta un Minoritāšu konvencijas

14. panta neizriet valsts pienākums nodrošināt tādu

mazākumtautības valodas, etniskās un kultūras savdabības

saglabāšanas un attīstīšanas veidu kā izglītības iegūšana

mazākumtautības valodā vai noteiktā šīs valodas lietojuma

proporcijā valsts izveidotās izglītības sistēmas ietvaros valsts

un pašvaldību izglītības iestādēs, neņemot vērā valsts

konstitucionālo sistēmu un vispārējo Minoritāšu konvencijas mērķi

- radīt tolerances un dialoga atmosfēru plurālā sabiedrībā

(sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. aprīļa

sprieduma lietā Nr. 2018-12-01 20.1. punktu). Šīs

normas tikai vispārīgi garantē mazākumtautību valodas, kā arī

etniskās un kultūras savdabības saglabāšanu un attīstīšanu

pienācīgā līmenī.

Savukārt Satversmes 112. panta pirmais teikums paredz

ikviena, tostarp arī pie mazākumtautībām piederošu personu,

tiesības uz izglītību. Tiesības uz izglītību ir tādas tiesības,

kuras valstij ir jāregulē. Valstij ir jānosaka tāds tiesiskais

regulējums, kas ļauj ikvienam sasniegt visus izglītības mērķus

atbilstoši konkrētai izglītības pakāpei un veidam. Latvijas

izglītības sistēmas mērķi - nodrošināt ikvienam Latvijas

iedzīvotājam iespēju attīstīt savu garīgo un fizisko potenciālu,

lai veidotos par patstāvīgu un attīstītu personību, demokrātiskas

Latvijas valsts un sabiedrības locekli - Satversmes tiesa ir

atzinusi par atbilstošu ne tikai pašu izglītojamo, bet arī visas

sabiedrības interesēm (sk. Satversmes tiesas 2019. gada

23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-12-01

20. punktu un 2024. gada 10. jūlija sprieduma

lietā Nr. 2022-45-01 29.1. punktu).

14.4. Satversmes 112. panta pirmā teikuma tvērumā

neietilpst personas tiesības uz vispārējo izglītību sev vēlamā

valodā, tostarp pie mazākumtautības piederoša izglītojamā

dzimtajā valodā. Valstij ir jāatbalsta mazākumtautību savdabības

saglabāšana un attīstība izglītības sistēmas ietvaros, veicinot

kopējas demokrātiskas sabiedrības identitātes veidošanos, nevis

pretstatot pie mazākumtautībām piederošu personu tiesības kopējām

sabiedrības interesēm (sal. sk. Satversmes tiesas

2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2018-12-01 23.2. un 24.3. punktu).

Reizē Satversmes 112. panta pirmais teikums ietver

personas tiesības pilnvērtīgi izmantot visas iespējas, ko sniedz

izglītības sistēma. Valsts izveidotajai izglītības sistēmai

jāatbilst tādiem principiem kā izglītības iespējas, pieejamība,

pieņemamība un pielāgošanās (sal. sk. Satversmes tiesas

2020. gada 19. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2019-20-03 13. punktu).

Izglītības iespējas nozīmē izglītojamo vajadzībām atbilstoša

skaita izglītības iestāžu un izglītības programmu izveidošanu

tādējādi, lai tiktu garantēta izglītības mērķu īstenošana.

Izglītības pieejamība ir nodrošināma, radot vienlīdzīgas iespējas

un novēršot šķēršļus, kas varētu rasties, izmantojot izglītības

iespējas. Savukārt izglītības pieņemamība ir nodrošināma ar

izglītības satura un metožu pielāgošanu izglītojamo vajadzībām,

citstarp nosakot izglītības standartus un radot apstākļus radošai

brīvībai attiecīgo standartu sasniegšanā noteiktos izglītības

posmos, kā arī paredzot vecāku līdzdalības iespējas. Izglītības

pieņemamība ietver arī izglītojamā tiesības uz brīvu dalību

kultūras dzīvē, tiesības uz atpūtu, brīvo laiku, kā arī drošus un

veselīgus izglītošanās apstākļus (sk. Satversmes

tiesas 2019. gada 23. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2018-12-01 20. punktu un 2020. gada

19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-20-03

13. punktu). Tāpat izglītības pieņemamības princips

prasa, lai valsts izveidotā izglītības sistēma būtu spējīga

mazākumtautībām nodrošināt kultūras ziņā pieņemamu un kvalitatīvu

izglītību (sk.: UN Committee on Economic, Social and Cultural

Rights (CESCR), General Comment No. 13: The Right to

Education (Art. 13 of the Covenant on Economic, Social and

Cultural Rights), 8 December1999, E/C.12/1999/10,

para. 6 and para. 50). Visbeidzot, izglītības

pielāgošanās spēja nozīmē izglītības sistēmas attīstību

atbilstoši mainīgajām sabiedrības vajadzībām (sk. Satversmes

tiesas 2020. gada 19. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2019-20-03 13. punktu).

Satversmes 112. panta pirmajā teikumā ir ietvertas

ikviena tiesības uz izglītību neatkarīgi no viņa veselības

stāvokļa. Bērnam ar speciālām vajadzībām ir tādas pašas

vajadzības kā citiem bērniem un vēl arī citas, konkrētajam bērnam

raksturīgas vajadzības. Tādēļ valstij ir pienākums īstenot

papildu pasākumus, lai pēc iespējas nodrošinātu to, ka šīs

speciālās vajadzības nav šķērslis Satversmē ietverto tiesību,

tostarp tiesību uz izglītību, izmantošanai. Proti, valstij ir

jāparedz tāds regulējums, kas pēc iespējas atbilstu katra bērna

individuālajām izglītības vajadzībām un sekmētu viņa tiesību uz

izglītību efektīvu īstenošanu (sal. sk. Satversmes tiesas

2020. gada 19. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2019-20-03 23. punktu). Minētais valsts

pienākums ir cieši saistīts ar Satversmes 110. pantu, kurā

ietverts valsts pienākums izveidot un uzturēt sistēmu, kas

bērniem ar invaliditāti nodrošina īpašu sociālo un ekonomisko

aizsardzību (sal. sk. Satversmes tiesas 2007. gada

21. februāra sprieduma lietā Nr. 2006-08-01

10. punktu).

Satversmes 112. pantā ietverto valsts pienākumu saturs

attiecībā uz bērniem ar speciālām vajadzībām atklājams kopsakarā

ar Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām. Šīs

konvencijas 24. pantā atspoguļots saprātīgas pielāgošanās

princips. No tā ir atvasināmi iespējamie pasākumi, kas veicami,

lai palīdzētu izglītojamam ar speciālām vajadzībām iegūt

izglītību vienlīdzīgi ar citiem izglītojamiem.

Līdz ar to Satversmes 112. panta pirmā teikuma tvērumā

ietilpstošais pielāgošanās princips ietver arī prasību, ka

valstij vispārējie noteikumi saprātīgi jāpielāgo katra bērna

īpašajām vajadzībām. Tas nozīmē arī to, ka valstij jāizstrādā

tādi noteikumi, kas ir pietiekami elastīgi, lai tajos ietvertās

prasības varētu izpildīt, ņemot vērā katra bērna īpašās

vajadzības un individuālās spējas (sal. sk. Satversmes

tiesas 2020. gada 19. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2019-20-03 26.3. punktu).

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, secināms, ka Satversmes