10. pants

Lai pamattiesību ierobežojums būtu attaisnojams,

tam jākalpo noteiktam leģitīmam mērķim. Pamatojums Satversmes

105. pantā noteikto pamattiesību ierobežošanai ir nosakāms likumā

atbilstoši šā panta trešajam teikumam. Proti, šo tiesību

ierobežojumi var tikt paredzēti likumā noteiktos gadījumos un

kārtībā, turklāt tiem ir jākalpo noteiktam leģitīmam mērķim -

citu konstitucionāli aizsargājamu interešu nodrošināšanai (sk.

Satversmes tiesas 2011. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr.

2011-01-01 13.2. punktu).

Pieteikuma iesniedzēja sniegtais pamatojums attiecībā uz

pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi ir pretrunīgs. No vienas

puses, konstitucionālajā sūdzībā norādīts, ka pamattiesību

ierobežojumam neesot leģitīma mērķa un apstrīdētās normas

teritorijas plānojumā ietvertas vienīgi nolūkā panākt, lai pēc

iespējas ilgāk netiktu pieņemts lēmums par būvatļaujas

izsniegšanu lielfermas būvniecībai, bet, no otras puses, tiek

norādīts, ka pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis esot

vides aizsardzības prasību izpildes nodrošināšana.

Aizputes dome norāda, ka apstrīdētajās normās prasība

izstrādāt detālplānojumu esot noteikta teritorijas ilgtspējīgas

attīstības interesēs. Lielferma esot atzīstama par objektu, kam

piemīt gan kompleksas apbūves raksturs, gan arī nelabvēlīga

ietekme uz vidi, tādēļ pirms lielfermas būvniecības vai

rekonstrukcijas esot nepieciešams izstrādāt detālplānojumu.

Teritorijas attīstības plānošanas likuma 28. panta pirmā daļa

paredz, ka detālplānojumā atbilstoši mēroga noteiktībai

konkretizē teritorijas plānojumā vai lokālplānojumā noteiktajā

funkcionālajā zonējumā paredzētos teritorijas izmantošanas veidus

un aprobežojumus, nosakot prasības katras zemes vienības

teritorijas izmantošanai un apbūvei. Savukārt šā panta trešā daļa

noteic, ka detālplānojumu izstrādā pirms jaunas būvniecības

uzsākšanas vai zemes vienību sadalīšanas, ja tas rada

nepieciešamību pēc kompleksiem risinājumiem un ja normatīvajos

aktos nav noteikts citādi.

Satversmes tiesa jau vairākkārt atzinusi: noteiktos gadījumos

ar to, ka ir izstrādāts un pieņemts teritorijas plānojums, vien

nepietiek, lai persona tai piederošā nekustamajā īpašumā varētu

īstenot konkrētu saimniecisku darbību, piemēram, uzsākt jaunu

būvniecību, kā arī sadalīt vai apvienot nekustamos īpašumus. Šādā

gadījumā atbilstoši likumam un spēkā esošajiem Ministru kabineta

noteikumiem vietējai pašvaldībai ir pienākums noteikt konkrētu

teritoriju, kurai izstrādājams detālplānojums.

Ja kādai teritorijai saskaņā ar normatīvo aktu prasībām ir

nepieciešams izstrādāt detālplānojumu, tad tās plānošanas process

līdz ar teritorijas plānojuma pieņemšanu vēl nav noslēdzies.

Šādos gadījumos saimniecisko darbību, tostarp arī būvniecības

ieceres īstenošanas, obligāts priekšnoteikums ir spēkā esošs

detālplānojums (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada

28. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2007-16-03 5. punktu un 2008. gada 11. novembra lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2008-24-03 8.2. punktu).

Leģitīmais pamattiesību ierobežošanas mērķis šajā gadījumā

izriet no likumā "Par pašvaldībām" ietvertajām

pašvaldības autonomajām funkcijām un Teritorijas attīstības

plānošanas likuma. Par šādu leģitīmo mērķi ir atzīstams vietējās

pašvaldības pienākums savai administratīvajai teritorijai

izstrādāt tādu teritorijas plānojumu, kas teritorijas

ilgtspējības interesēs citastarp paredz arī konkrēta nekustamā

īpašuma atļautās izmantošanas priekšnoteikumus.

No lietas materiāliem redzams, ka Pieteikuma iesniedzējs

iecerējis īstenot kompleksu teritorijas apbūvi līdz šim

neapbūvētā teritorijā. Proti, lielfermā "Apriķi

Breeding" papildus jau esošajām ražošanas ēkām plānots

uzbūvēt vēl 15 kūtis, savukārt lielfermā "Apriķi Bacon"

- vēl deviņas kūtis. Katru lielfermu plānots paplašināt par

aptuveni 10 hektāriem. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka minētais

atbilstot Aizputes novada teritorijas plānojumā lietotajam

terminam "lielferma" (sk. lietas materiālu 110. un

112. lpp.).

Satversmes tiesa ir atzinusi: ja iecerētajai būvniecībai

piemīt tādas apbūves raksturs, kas prasa kompleksu transporta

infrastruktūras vai inženierkomunikāciju izbūves risinājumu, tad

pirms šādas būvniecības īstenošanas ir izstrādājams

detālplānojums (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 11.

novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2008-24-03

10. punktu). Arī ar Ministru kabineta 2009. gada 15. jūlija

rīkojumu Nr. 474 apstiprinātajā Telpiskās plānošanas sistēmas

attīstības koncepcijā (turpmāk - Telpiskās plānošanas sistēmas

attīstības koncepcija) norādīts, ka lauku teritorijās

detālplānojums būtu izstrādājams kompleksai teritorijas apbūvei,

respektīvi, apbūvei ar vairākiem izmantošanas mērķiem, kompleksu

inženierapgādes un transporta infrastruktūras risinājumu. Tāpat

detālplānojums izstrādājams pirms tādu objektu būvniecības,

kuriem, veicot sākotnējo ietekmes uz vidi novērtējumu, paredzamā

ietekme ir konstatēta un nepieciešams ietekmes uz vidi

novērtējums (sk. Telpiskās plānošanas sistēmas

attīstības koncepcijas 55. un 56. lpp.).

Arī VARAM norāda, ka uz šādu kompleksu teritorijas apbūvi

attiecināms teritorijas plānojuma izstrādāšanas brīdī spēkā

bijušo Noteikumu Nr. 1148 57.2. apakšpunkts: detālplānojumu

nepieciešams izstrādāt, ja plānotā zemes vienību sadalīšana vai

apbūve rada nepieciešamību pēc kompleksiem transporta

infrastruktūras vai inženierkomunikāciju izbūves risinājumiem.

Arī spēkā esošo Noteikumu Nr. 711 35.2. apakšpunktā noteikts, ka

lauku teritorijā detālplānojumu izstrādā gan teritorijas

plānojumā paredzētajos gadījumos, gan tad, ja plānotā zemes

vienību sadalīšana vai apbūve rada nepieciešamību pēc kompleksiem

transporta infrastruktūras vai inženierkomunikāciju izbūves

risinājumiem (sk. lietas materiālu 162. lpp.).

Tādējādi prasība izstrādāt detālplānojumu nodrošina to, ka

konkrētas teritorijas izmantošanas noteikšanā publiskās intereses

tiek saskaņotas ar atsevišķu nekustamo īpašumu īpašnieku

privāttiesiskajām interesēm. Detālplānojuma izstrādes teritorijā

esošo un tai piegulošo nekustamo īpašumu īpašnieku, kā arī

ieinteresētās sabiedrības līdzdarbība detālplānojuma izstrādāšanā

un alternatīvu teritorijas attīstības risinājumu izvērtēšanā

veido plānojuma īstenošanas procesa leģitimitātes pamatu.

Līdz ar to apstrīdētās normas

atbilst leģitīmajam mērķim - citu personu tiesību

aizsardzībai.